Politikā tāpat kā
jebkurā citā cilvēku senā un mūždien aktuālā nodarbošanās veidā gadu tūkstošos
ir nostiprinājušās noteiktas profesionālās domāšanas shēmas un praktiskās
rīcības tehnoloģijas, normas un tradīcijas. Politika ir prāta un gribas sfēra,
bet nevis cilvēka organismā iedzimta reakcija. Respektīvi, politika nav
instinktu sfēra – neapzinātu tieksmju un nojautu sfēra. Politiķi tāpat kā,
teiksim, zemnieki, zvejnieki, lopkopji labi zina, par ko ir jādomā un par ko
nav vērts domāt, ko drīkst darīt un ko nedrīkst darīt, kas ir jādara un kas nav
jādara, lai prāta iecerētajam reālajam darbam būtu pozitīvi rezultāti.
Latvijas politikā
tiekamies ar darbībām, kurām nevar būt pozitīvu rezultātu. Tāpat tiekamies ar
maniakālu velmi par katru cenu būt politiķim un sēdēt parlamentā. Tā vien
liekas, ka šo maniakālo velmi diktē kaut kāds attiecīgo indivīdu organismā
ieprogrammēts mežonīgs instinkts.
Visbiežāk tiekamies
ar politikas dziļu neizpratni – politiķu politisko āmurgalvību. Pie tam tā ir
izteikti atbaidoša (odioza) āmurgalvība un
aizvadītajā laikā strauji progresējoša āmurgalvība. Politiķi ne tikai paši ir
āmurgalvas, bet par āmurgalvām uzskata visus pārējos. Āmurgalvju āmurgalvības pretīgi
izceļas ar skaļumu, uzbāzīgumu, nekaunību, pretenciozitāti, pašpārliecinātību, paštaisnīgumu.
Āmurgalvībai ir šizofrēnijas pazīmes: politiķi paši slikti valda, paši sastrādā
nelietības un paši kritizē slikto valdīšanu un sastrādātās nelietības.
Politiskajai
āmurgalvībai ir divi atzari.
Viens atzars ir
stihiskā āmurgalvība. Tā ir āmurgalvība bez plāna un loģikas. Stihiskā
āmurgalvība ir attiecīgo indivīdu aprobežotības, muļķības, stulbuma, idiotijas,
nezināšanu, neprofesionālisma rezultāts. Stihiskā āmurgalvība rodas
nepilnvērtīgās smadzenēs. Nepilnvērtīgās smadzenes nav spējīgas radīt
racionālus, konstruktīvus, profesionāli adekvātus risinājumus. Stihiskās
āmurgalvības pārstāvji ir spējīgi producēt vienīgi āmurgalvības jeb,
nesaudzīgāk sakot, muļķības un idiotiju. No viņiem cits nekas nav sagaidāms. No
viņiem naivi ir cerēt sagaidīt kaut ko jēdzīgu un noderīgu.
Otrais atzars ir
organizētā āmurgalvība. Tā ir speciāli konstruēta āmurgalvība. Organizētās
āmurgalvības autoru smadzenes ir rafinēti viltīgas smadzenes. Rafinēti viltīgo
smadzeņu saimnieki apzināti organizē āmurgalvības, lieliski jūtot to praktisko
noderību. Viņu darbības adresāts ciena āmurgalvības. Par to organizētās
āmurgalvības autori ir dzelžaini pārliecināti. Organizētā āmurgalvība nekaunīgi
izmanto sabiedrības politiskās attīstības zemo līmeni. Tā nevis palīdz ļaudīm,
bet gan dzen ļaudis vēl melnākā tumsā.
Piemēram,
partijas nosaukums „No sirds Latvijai” noteikti ir stihiskās āmurgalvības greznība.
Tādu sentimentāli šķebīgu un profesionāli bezjēdzīgu politiskās organizācijas
nosaukumu varēja izdomāt un kolektīvi akceptēt tikai āmurgalvas ar muļķa
smadzenēm. Savukārt tikpat šķebīgi sentimentālais un profesionāli bezjēdzīgais
partijas nosaukums „Gods kalpot Rīgai” noteikti ir organizētās āmurgalvības
greznība. Tāds nosaukums radās un tika kolektīvi akceptēts rafinēti nelietīgās
smadzenēs, teicami apzinoties Rīgas elektorāta mentalitātes specifiku. Ameriks
ar objektīvi izvēlētu iesauku „20%” nav tas pats cilvēciskais tips, kāds ir
Ingūnas Sudrabas cilvēciskais tips.
Sudrabas kundzes āmurgalvība
nav limitēta āmurgalvība. Viņa 10 gadus varēja netraucēti ķert zagļus. Valsts
kontroliera pilnvaras ir neierobežotas. Valsts kontrolieris nevienam
nepakļaujas. Tas viss, ko Sudraba izspēlēja un turpina izspēlēt pēc aiziešanas
no valsts kontroliera darba, ir patentēta muļķa izdarības. Citu izskaidrojumu
grūti izvēlēties. Tikai patentēts muļķis pēc 10 gadiem valsts kontroliera
krēslā var čīkstēt par valsts necīnīšanos ar noziedzību un tēlot svēto govi,
kurai it kā neļāva enerģiski rīkoties noziedzības apkarošanā.
Protams, protams!
Tā ir taisnība! Krimināli oligarhiskajā Latvijas Republikā valdošā kliķe valsts
kontroliera krēslā sēdina tikai vai nu 1) pilnīgu muļķi vai 2) rūdītu
konformistu – cilvēku ar valdošās kliķes neliešiem adekvātu prātu un dvēseli.
Citu variantu nevar būt. Sudraba pilnā mērā atbilst pirmajam variantam. Viņa
pati to apstiprina ar savām āmurgalvībām. Ja viņa nebūtu pilnīga muļķe un būtu
rūdīta konformiste, tad viņa nesāktu krāmēties ar partijas dibināšanu, „iešanu
politikā”, netēlotu svēto govi.
Neapšaubāmi,
valdošā kliķe 2004.gadā ņēma vērā, ka valsts kontroliera kabinetā turpmākos
gadus saimniekos muļķe. Taču valdošā kliķe acīmredzot pareizi nenovērtēja muļķes
muļķīguma apjomu. Muļķes muļkīgums izrādījās lielāks nekā bija sākotnēji
novērtēts un valdošajai kliķei vajadzīgs. Pēc aiziešanas no valsts kontroles
muļķei neatradās vieta nevienā valdošās kliķes „kabatas partijā”. Tas izsaka
ļoti daudz par valdošās kliķes attieksmi pret Sudrabu. Valdošajai kliķei
Sudraba vairs nav vajadzīga. Tāpēc no 2014.gada viņa sāka patstāvīgi rīkoties, ar svētās govs „imidžu”
iegūstot līdzskrējējus un sponsorus.
Sudrabas jaunākā
publiskā āmurgalvība tekstā „Par SAB pielaidību” atkal ir grūti pārspējamas muļķības
pierādījums. Sudraba raksta: „Pielaides valsts noslēpumam neiedošana ir
pierādījums tam, ka es esmu neērts cilvēks esošajai sistēmai. Šī vara cīnās
pret katru, arī pret mani, kas "nedzied viņu dziesmu", kamēr valsts
izzagšana turpinās (OIK, Liepājas Metalurgs, Citadele, ABLV...). Kas man
ir skaidrs - ir dots uzdevums sistēmai, un tā to ir realizējusi - nedot man
pielaidi valsts noslēpumam. Ja kā konstitucionālās iestādes (!?) - Valsts
kontroles vadītājai - man vienmēr ir bijusi pielaide pat NATO līmenī, tad,
kļūstot par deputāti un darbojoties opozīcijā, pēkšņi tās nav. Tas var liecināt
vienīgi par to, ka manas līdzšinējās darbības, pildot deputāta pienākumus, ir
bijušas traucējošas valstī pastāvošajai sistēmai. Šis fakts nemaina manu
pašsajūtu un nemainīs manu politisko darbību, un es ticu, ka pēc Saeimas
vēlēšanām rudenī un sistēmas pārbūves (!?) man būs visas vajadzīgās (!?)
pielaides.”.
Muļķes politiskā muļķība
ir šausmīga. Dāma nesaprot elementāras lietas. Opozīja arī pieder „esošajai
sistēmai” un „varai”. Valsts kontroles dēvēšana par „konstitucionālo iestādi”
ir fantastiska nezināšana. Valsts kontrole ir finansiālās struktūras elements -
valsts iestāžu audita iestāde. Tātad valsts kontroliere 10 gadus bija sieviete,
kurai nebija jēgas par sava darba pamatfunkciju. Tikai muļķis nekaunas nekļūdīgi
paredzēt viņa ievēlēšanu parlamentā. Tikai muļķis var atzīt „sistēmas pārbūves”
nepieciešamību, bet nevis krimināli oligarhiskās iekārtas likvidēšanas
nepieciešamību.
Svētās govis nav
pārtraukuši nekaunīgi tēlot Strīķe, Bordāns, Jurašs. Arī viņiem bija iespēja
daudzus gadus ķert zagļus. Sakarā ar LB vadības kukuļņemšanas (tātad KNAB darba
lauciņa) noziegumiem viņi kaunīgi nestāvēja klusu, bet izmantoja gadījumu
tautai atgādināt par sevi: „Latvijas bankas vadībā ir cilvēks, kuru KNAB tur
aizdomās par iesaistīšanos koruptīvās darbībās, savukārt FKTK vada cilvēks,
kurš iepriekš pārstāvējis smagos noziegumos apsūdzēto oligarhu Aivaru Lembergu
uzņēmumu "Latvijas kuģniecība" un "Ventbunkers" padomēs kā
arī vadīja Latvijas Bankas Juridisko pārvaldi tiešā LB vadītāja pakļautībā!
FKTK vadītājs pats atklāti ir norādījis, ka viņu FKTK priekšsēdētāja amatam
esot uzrunājis LB prezidents, ar kuru viņš cieši sadarbojoties desmitiem
gadu," uzsver JKP valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns”.
Marta sākumā
„Delfos” riebīgi cinisku āmurgalvību izšļāca Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Viņa
ciniskie izteikumi ir visaugstākā (proti, nacionāli visnoziedzīgākā) līmeņa
āmurgalvība. Ja Sudrabas un bordāniešu rīcība (zagļu neķeršana) attiecas uz
valsts atsevišķu institūciju noziedzīgo bezdarbību, tad Tavara pārstāvētās
politiskās organizācijas rīcība attiecas uz reti kroplas politiskās iekārtas izveidošanu Latvijā. Ja
Sudraba un bordānieši ir atbildīgi par valsts atsevišķu segmentu nevērtību, tad
Tavars un viņa partija ir atbildīga par nevērtīgo valsts sistēmu. Tavara un
viņa partijas atbildība ir visaugstākā līmeņa atbildība LR traģēdijā. Par to
pienākas visaugstākais soda mērs.
LZP jau no 90.gadu sākuma ir „varas partija”.
Viss briesmīgais, kas ir noticis ar Latviju aizvadītajos gadu desmitos, ir arī LZP
nopelns, dažādās koalīcijās brāļojoties ar citām „varas partijām” un tajā
skaitā latviešu vienu no visnoziedzīgākajām partijām Latvijas Zemnieku
savienību (LZS). LZP ir atbildīga par LR krimināli oligarhisko valstiskumu,
„prihvatizāciju”, masveida zagšanu, masveida korupciju, tautas vērtīgākās daļas
masveida izstumšanu no Latvijas, nabadzību, bezdarbu, zinātnes likvidēšanu,
izglītības un medicīnas izkropļošanu, latviešu dzīves novešanu līdz
visaptverošai nacionālajai traģēdijai.
Tavars
āmurgalvīgi (pilnīgi neizprotot savas domas idiotisko pretrunīgumu) raksta: „Jo
labāk klājas (!?) Latvijas ekonomikai (!?), jo skaudrāk (!?) iezīmējas problēma
(!?), kas prasa politisku risinājumu. Politiķi priecīgi uzsver, ka kopprodukta
augšanas tempi Latvijā ir vieni no labākajiem Eiropā, bezdarbs samazinās,
budžets tiek pildīts, vidējā alga ir lielāka nekā jebkad agrāk. Arī minimālā
alga pieaug un ir lielāka nekā jebkad. Taču šie labumi, pieaugumi un uzlabojumi
neskar visus Latvijas iedzīvotājus. Diemžēl mēs skaidri redzam iezīmējamies
situāciju, kurā tiem, kuriem jau ir labi, kļūst vēl labāk, bet tie, kuri dzīvo
uz nabadzības sliekšņa vai pat zem tā, turpat arī paliek, un viņu dzīvē nekāds
uzlabojums nav redzams, šie Latvijas iedzīvotāji nekādu valsts augšupeju
nesajūt. Tieši "labajos gados" mēs skaidri redzam iezīmējamies divu
ātrumu Latviju (!?). Viena daļa attīstās lieliski (!?), otra paliek tikpat
nabadzīga (!?) kā bijusi, kas relatīvi nozīmē grimšanu aizvien dziļākā
nabadzībā”.
„Divu ātrumu
Latviju” radīja valdošā kliķe ar savu krimināli oligarhisko valstiskumu. Tavars
par to klusē. Domāju, klusē tāpēc, ka ir politiski dziļi aprobežots. Nav
spējīgs uz LR palūkoties no Gaiziņkalna virsotnes vai kāda virtuāli augstāka
punkta. Ja to spētu, tad varbūt klusētu, nelīstu ar cinisko un idiotiski
pretrunīgo tekstu „Delfos”. Ja kungs nebūtu politiski dziļi aprobežots, tad
saprastu galveno; proti, saprastu savas partijas kardinālo lomu „divu ātrumu
Latvijas” noziedzīgajā izveidošanā. LZP ir tikpat atbildīga kā citas „varas
partijas” nacionālās traģēdijas izraisīšanā. Bet Tavars to acīmredzot neapjēdz.
Viņš, pirmkārt, neapjēdz LR politiskās iekārtas kroplumu kā galveno cēloni
„divu ātrumu Latvijai”. Otrkārt, viņš neapjēdz savas partijas līdzdalību un
atbildību kroplās politiskās iekārtas radīšanā. Ja to apjēgtu, tad varbūt nesarunātu
āmurgalvības.
No titulnācijas
politiķiem āmurgalvībā nevēlas atpalikt cittautiešu politiķi. Nesen vienā
medijā bija lasāms: „Man ir stipri jāpiedomā, ko darīt nākošajās vēlēšanās -
kurā sarakstā man startēt. Es līdz šim brīdim vēl neesmu izlēmusi, ko
darīt," Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko ("Saskaņa") atklāja
RīgaTV 24 raidījumā "TOP5". Viņa gan ir pilnīgi droša, ka startēs gaidāmajās
Saeimas vēlēšanās. Pagājušajās
vēlēšanās Stepaņenko, partijas "Gods Kalpot Rīgai" biedre, Saeimā
tika ievēlēta no apvienības "Saskaņa" saraksta. Atbildot uz jautājumu
par to, vai šaubas par nākotni radušās tāpēc, ka viņa nejūtas labi tagadējā
apvienībā, Stepaņenko norādīja, ka viņa jūtas labi kā individuāls
deputāts. "Es jūtos ļoti labi kā deputāts, kurš pats ar savu galvu
lemj, dara un balso. Un pēc tam par savu balsojumu arī atskaitās," sacīja
Stepaņenko. Par to, vai viņai jau ir piedāvājumi no citām partijām vai apvienībām,
Stepaņenko bija izvairīga un konkrētus piemērus nesauca: "Es varu teikt,
ka šobrīd viens otram vienmēr visu piedāvā, bet man ir jādomā”."
Jaunā kundze
muļķībā pārspēj Sudrabu, bordāniešus, „zaļo” kungu. Taču tā ir muļķība, par
kuru negribas dusmoties, bet gribas smieties. Dzīvē mēdz būt smieklīgas
muļķības. Jūlijas kundzes politiskā izpratne ir smieklīga muļķība. Patiesībā
viņai nekādas politiskās izpratnes nav. Eksistē tikai instinkts sēdēt
parlamentā. Nav nekādas politiski idejiskās orientācijas, nav partejiskās
piederības un partejiskās disciplīnas apziņa. Nav nekā no tā, kas tradicionāli
raksturo politiķi kā noteiktas politiski konceptuālās un ideoloģiskas bāzes
pārstāvi. Tiekamies vienīgi ar mežonīgu instinktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru