No NT pseidointelektuālās pūdernīcas. Padomiski-formāli un iesaiste

   Nevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies, ka sapioseksuālis ir indivīds, kuru seksuāli piesaista un uzbudina cita cilvēka inteliģence un prāts.

   Latvijā sapioseksuālismam piemērots potenciāls katrā ziņā bija pirms NT ievēlēšanas. Tāds potenciāls bija ne tikai Saeimas primātiem - 61 deputātam. Potenciāls bija arī pārējā latviešu varas inteliģencē. Tā cerēja gūt sapioseksuālu baudu no NT manikīri koptās inteliģences un teritoriāli neierobežotā prāta. Ne velti Rīgas medijā rakstīja: “Pilsoniskā iniciatīva “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu”, kuras aicinājumu parakstījuši vairāk nekā 100 Latvijas iedzīvotāju – skolotāji, vēsturnieki, juristi, kultūras darbinieki, uzņēmēji – mudina Saeimā pārstāvētās politiskās partijas virzīt juristu un politologu, Eiropas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu Latvijas Valsts prezidenta amatam.”

   Atsevišķi latviešu inteliģenti izrādījās tvīkstoši sapioseksuālisma fani. Tā, piemēram, 67 gadus vecā acīmredzot joprojām seksuāli patriotiskā Māra Zālīte seksuāli neizvēlīgas būtnes formā atdevās šādā tirādē: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.”

   NT ir malacis. Viņš pieliek visas pūles, lai attaisnotu latviešu inteliģences cerības. NT ir adekvāti izvēlējies efektīvu pieeju latviešu inteliģences cerību attaisnošanai. Arī šajā ziņā viņš ir malacis.

   Pieeja ir pseidointelektuālā pūderēšana. NT ir smalki izstudējis latviešu inteliģences seju. To var izdaiļot vienīgi pseidointelektuālā pūderēšana. NT to nekļūdīgi konstatējis. Latviešu inteliģencei neder intelektuālisms, bet der tikai pseidointelektuālisms. Un, lūk, tāpēc kādam ir jāuzņemas svētā misija slavēt NT pseidointelektuālo pūderēšanu. Praktiski tas nozīmē regulāru iedziļināšanos NT jaunākajos pseidointelektuālajos izdalījumos. Viņa pseidointelektuālajā pūdernīcā jau atrodas tādi izdalījumi kā “valstsgriba”, “līdztautieši”. Latviešu inteliģence šos izdalījumus akceptē bez iebildēm. Un tas nekas, ka daži tos dēvē par “suņa sū...u ceptiem pīrādziņiem”. Tie stimulē sapioseksuālismu, un tas ir galvenais. Tāpēc varam droši pievērsties NT pseidointelektuālās pūdernīcas jaunākajam (2020.gada janvāra sākuma) saturam.

   Domājams, vispirms nākas atbildēt uz jautājumu „Kā izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pseidointelektuālisms izpaužas vienkārši. Tiek lietoti it kā zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski gudri vārdi. Tie pirmajā brīdī izklausās intelektuāli cienīgi. Taču uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas vārdu aplamais un attiecīgajā kontekstā nevajadzīgais lietojums, kā arī loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais izteikums patiesībā ir pseidogudra ākstība. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja ar viņiem gudrs cilvēks sarunājas tik gudrā valodā.

   2020.gada 10. janvārī NT teica viedu runu Satversmes tiesas sēdē. NT nav pat bakalaura grāda jurisprudencē. Īsti juristi viņa devumu godīgi vērtē kā “neskaidru un juceklīgu” (prof. J.Bojārs). Bet NT nav tas cilvēks, kas klusi ieņems pienācīgo vietu dzīvē. NT tic saviem pielūdzējiem, ka ir “augsti kvalificēts jurists”.

   10.janvārī NT kā parasti gribēja gudri izteikties. Minētajā pasākumā pseidointelektuāla pūderēšana ir NT izteikums “tiesības joprojām piemērojam padomiski – formāli”. Skan ne tikai gudri! Skan arī dvēselei tīkami, jo tiek taču apsmieta padomju tiesa!

   10.janvāra pūderēšanai ir dziļi juceklīga un amorāla ievirze. Nav jābūt juristam, lai to saprastu. NT saka: «Ienaidnieks tiesiskumam ir tiesību formāla piemērošana, un šeit mēs joprojām īsti neesam stingri attālinājušies no tās tiesību sistēmas, kas mums bija uzspiesta okupācijas periodā [..]. Mēs tomēr mēdzam vēl redzēt tiesību normu formālu piemērošanu, mēs redzam piemērus, kur tas notiek, un visi zina, ka tas ir nepareizi, bet attiecīgā amatpersona saka: «Es esmu likumu izpildījis!» Tā tas nevar būt, dārgie kolēģi! Tiesiskā valstī un valstī, kur valda tiesiskums, tas nevar būt, un tas nozīmē, ka šeit, mūsu Latvijā, ir jāpiestrādā pie tiesību formālas piemērošanas».

   Juceklība ir totāla! No vienas puses NT prasa “jāpiestrādā pie tiesību formālas piemērošanas”. No otras puses NT noniecina gan padomju valsts pieredzi likuma formālā ievērošanā, gan LR pieredzi likuma formālā ievērošanā. Nav saprotams, vai NT vēlas likuma (metaforiski “likuma burta”) ievērošanu, balstoties uz formālu likuma izpratni jeb viņš vēlas subjektīvu (“partejisku”, “koalīcijas”, “oligarhijas”, “astoņkāja”, “valdošās kliķes”) likuma piemērošanu. NT pārliecībā “ienaidnieks tiesiskumam ir tiesību formāla piemērošana”. NT nepatīk vārdi “Es esmu likumu izpildījis!”. Viņš saka, ka “tiesiskā valstī un valstī, kur valda tiesiskums, tas nevar būt”. Tātad viņš aicina tiesnešus nepakļauties “likuma burtam”, bet pakļauties tam, ko metaforiski dēvē par “likuma garu”. Latviešu varas inteliģencei pret to nevar būt iebildumu. Latviešu varas inteliģence, masveida organizētās noziedzības ekselence, noteikti priecājas par NT lojalitāti. Nav taču noslēpums, kāds “likuma gars” gailē kriminālajā kapitālismā ar juridiski jau sen iestrādātu noziegumu brīvību. Nav taču notiesāts neviens cienījams koruptants! NT aicina tādu stāvokli saglabāt.

  2020.gada 13.janvārī NT apmeklēja 1991. gada barikāžu muzeju, kur aplūkoja muzejā izvietoto ekspozīciju, kā arī tikās ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības pārstāvjiem, lai pārrunātu muzeja attīstības iespējas. Muzeja apmeklējums nedrīkstēja iztikt bez pseidointelektuālas pūderēšanas. NT muzejā teica: “Barikāžu notikumu atmiņu saglabāšanai ir nepieciešama valstiska iesaiste (!?)”.

   Vārds “iesaiste” skan eleganti. Tā var teikt tikai gudrs cilvēks. Un tas nekas, ka vārds “iesaiste” nav atrodams “Latviešu literārās valodas vārdnīcā” (vārdi “valstsgriba” un “līdztautieši” arī nav atrodami šajā vārdnīcā). Vārdnīcā ir ortogrāfiski līdzīgi vārdi “piesaiste”, “iesaistīšana”. Bet tie neder pseidointelektuālim. Tie ir par prastiem gudra vīra gudrā diskursā! Ja cilvēki dzirdēs aprobētus (apstiprinātus, atzītus par labiem) vārdus, tad viņi nesajutīs NT intelekta izdalīto auru  un pret NT izturēsies kā pret parastu normālu cilvēku. Bet tas NT neder. Pret viņu ir jāizturās kā pret “spožu zvaigzni”, “nācijas tēvu”, “pravieti”. Ja tā nenotiks, tad NT zaudēs latviešu varas inteliģences sapioseksualizācijas funkciju.

Intelektuālā atombumba

   

Cilcēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku garīgajai (apziņas, domāšanas, prāta, uztveres) iznīcināšanai, viņus neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir efektīvākais līdzeklis attiecīgajā jomā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Šo līdzekli jāsauc par intelektuālo atombumbu.

   Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla relatīvisma (normu un vērtību) principu. Plurālisms kalpo masu refleksīvajai vadībai. Plurālismu apzināti ieviesa un konsekventi nostiprināja neoliberālisma laikmetā. To ieviesa izglītībā, morāli tikumiskajā audzināšanā, politiskajā apziņā un pat sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kā arī filosofijā.

   Plurālisma pamatā ir zombējoši specifiska filosofiskā koncepcija un ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm (esamībām). Tāpēc ir iespējami visdažādākie izskaidrojumi un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem  un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma funkcionēšanas rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai.

   Plurālisms kā intelektuālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu, sociālo apātiju un nepretošanos visdažādākā veida negācijām. Intelektuālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez prāta piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, intelektuālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofēto pašpārliecinātību, idiotisko ambiciozitāti, kretīnisko paštaisnīgumu.

   Intelektuālās atmobumbas panākumi Latvijā ir graujoši. Sagandēta ir latviešu tautas lielākā daļa. Īpaši sagandēta ir vidējā un jaunākā paaudze. Tās “viedokļos”, piemēram, valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas brīvība ir tikai “skaisti mīti” bez jebkāda praktiskā labuma. “Viedokļi” neapliecina ne nacionālo pašcieņu, ne cilvēcisko pašcieņu. Vārdi “brīvība”, “neatkarība”, “taisnīgums”, “tiesiskums”, “suverenitāte” ir tukšas skaņas bez morāli psiholoģiskās jēgas. Un to galvenokārt ir panācis plurālisms, priecīgi plunčājoties ideāli piemērotā vidē. Vispiemērotākā vide, protams, ir pelēko zvirbuļu vide.

   Plurālisma priecīgo plunčāšanos var savaldīt. Tas ir inteliģences (piem., skolotāju, pasniedzēju, žurnālistu) pienākums. Inteliģencei ir pilnā mērā jāizprot un jāapzinās plurālisma kaitīgums. Inteliģences pienākums ir kategoriski slāpēt jebkura veida plurālisma izpausmi. Inteliģencei ir jāzina, ka plurālisms ir kļuvis inteliģences kvalitātes kritērijs. Ja ir īsta inteliģence, tad plurālisma prakse ir manāmi ierobežota. Plurālismam ir grūti spīdēt klasē un auditorijā, iekļūt medijos un sabiedrības publiskajā telpā vispār. Ja inteliģence pati čivina kā pelēkie zvirbuļi, tad plurālisms triumfē.

   Ļoti kaitīga ir cilvēku (piem., skolēnu, studentu) musināšana “izteikt savu viedokli”.* Latvijā pēcpadomju “brīvvalstī” tāda musināšana ir plaši izplatīta. Principā tā ir degradējoša darbība. Cilvēks sāk lepoties ar savu “viedokli”, kaut gan viņa teiktajā nav nekā patstāvīga un kā savs “viedoklis” tiek pasniegts visu pelēko zvirbuļu “viedoklis”.

   Šodienas plurālisma fani parasti slēpjas aiz vārdiem “personiskais viedoklis”. Tā tas notiek tāpēc, ka personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos ir sociālā, intelektuālā, garīgā norma un vērtība, apliecinot sabiedrības attīstības pakāpi. Personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos liecina par tautas izglītotību, cilvēku idejisko patstāvību, uzskatu stabilitāti. Sabiedrība ļoti ciena tos, kuriem ir dziļās zināšanās balstīts personiskais viedoklis. Šodienas plurālisma fani to zina un tāpēc viltīgi izmanto personiskā viedokļa reputāciju.

   Personiskais viedoklis sabiedrībā var būt tikai dažiem procentiem cilvēku, kuri spējīgi domāt, mācīties, kritiski visu izvērtēt. Pelēko zvirbuļu “personiskais viedoklis” ir atkārtojums tam, ko viņi ir izlasījuši internetā, dzirdējuši TV ziņās, saklausījuši uz ielas.

Cerību ideoloģija

Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību; proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē.

   Cīņas frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka faktiski ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā pulsē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču īstenībā tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Pagātnes, tagadnes un nākotnes skatījums būtiski neatšķiras.

   Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas kardinālo lomu. Sastopams draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā nav iekļauts demogrāfiskais aspekts. Nākas domāt, ka iedzīvotāju skaitam nav nekādas nozīmes.

   Demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) eiropeīdu rases norietu neviens nevar apturēt. Norietam piemīt fatālisms - nenovēršamība. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu un mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija ir ideoloģiskais primitīvisms - nožēlojama intermēdija starp eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.

  Ne tik bezcerīga ir viena cita ideoloģija. Tā ir absurda ideoloģija. Taču absurds nebūt sekmē bezjēdzību. Absurds nav tas pats, kas bezjēdzība. Teiksim, kaujā absurda rīcība spēj nodrošināt uzvaru. Aleksandra Matrosova rīcība bija absurda. Taču tā nodrošināja militāro panākumu. Pie mums Latvijā no vienas puses tagad absurdi ir kritizēt “nācijas tēvu”, Kariņu, Mūrnieci. Latvijas ģeopolitiskās okupācijas apstākļos tāda kritika nevar kaut ko izmainīt. Taču no otras puses kritizēt ir nepieciešams. Tas konsekventi jādara, respektējot kaut vai Ovidija dzejā sastopamo principu “Ūdens pilieni akmeni skalda”.

   Absurdās ideoloģijas centrā ir tēze par islamizāciju kā eiropiešu vienīgo glābiņu. Islamizācijas akceptēšana eiropiešiem var būt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciski normālu un cilvēciski cienīgu seju; respektīvi, saglabāt ģimeni, taisnīgumu, pašcieņu, veselā saprāta autoritāti, morāli tikumisko stabilitāti. Islamizācijas intelektuālās un morālās imunitātes deva eiropiešiem var būt palīgs kultūras saglabāšanā. Islamizācijā valdošā attieksme pret bērnu dzemdēšanu un ģimeni eiropiešiem var būt paraugs un tādējādi piebremzēt viņu novecošanu, izmiršanu un deģenerāciju, kas vienmēr sprēgā ģimenes institūta sagraušanas rezultātā.

   Dotajai ideoloģijai ir neapgāžams arguments. Tiek norādīta eiropiešu nespēja pašu spēkiem vērsties pret vispārējo norietu. Tā tas ir tāpēc, ka “baltie” cilvēki ir atsacījušies no slavenajām “eiropeiskajām vērtībām”.

   Pret šo argumentu nav ko iebilst. Eiropiešu dzīves drūmā realitāte, vērtību un normu devalvācija, ir acīmredzama. Ja tagad nākas konstatēt pat “NATO bez smadzenēm”, tad leksiski dzēlīgās turpmākās manevrēšanas iespējas ir ļoti niecīgas. Visas manevrēšanas rezerves ir izsmeltas. Eiropas politiskajai elitei jau pasen tiek veltīts mīļvārdiņš “debilie”. Savukārt postmodernisma un neoliberālisma sagrauztās akadēmiskās aprindas tiek apmīļotas ar tādiem sirreālistiskiem salikumiem kā “himēru intelektuālisms”, “šarlatānu intelektuālisms”, “dēmonu intelektuālisms”, bet Eiropas homoseksuālistiem un viņu faniem parlamentos tiek pārmesta elles enerģētika un elles katarse. Eiropā nav pieprasījuma pēc intelekta. Pilnvērtīgas garīgās pašsaglabāšanās instinkts ir vājāks nekā alkatības, karjerisma, patērēšanas instinkts. Pašcieņa (self-esteem) vairs nav cilvēka galvenā problēma un cilvēka primārais kritērijs. Impulsu vara nomāc prāta varu. Nākotne neietilpst tagadnē. Bailes no nākotnes ir lielākas nekā bailes no saslimšanas, epidēmijas, zemestrīces, viesuļvētras, zibens, “krieviem” un “Putina”. Eiropiešu entuziasmā un uzbudinātībā nesmaida nacionālās un kolektīvās intereses. Domāšanas vienveidība un zināšanu vienveidība ir kognitīvais ideāls. Antropoloģiskās evolūcijas lielākais lepnums ir “viedokļu plurālisms”.  

   Vispirms eiropieši atsacījās no kristietības. Reizē ar atsacīšanos no vēsturiski tradicionālās reliģiskās aprūpes eiropieši atsacījās arī no “brīvības, vienlīdzības, brālības”. Kāda var būt eiropiešu “brīvības” griba, ja ASV ar pašu eiropiešu kolaboracionistu prātu un garu netraucēti iznīcina Eiropu kā stratēģisko konkurentu!

   Dzirdot maģiskos vārdus “eiropeiskās vērtības”, visi piekrītoši māj ar galvu, kaut gan katram galvā ir savs saturs. Tas radikāli atšķiras no satura pārējo mājēju galvās. Visticamākais, māj ar galvu arī tie, kuru galvās neeksistē nekāds saturs par tēmu “eiropeiskās vērtības”.

   “Eiropeisko vērtību” kanonisks komplekts nav formulēts. Publikācijās figurē vairāki “eiropeisko vērtību” komplekti. Tie manāmi atšķiras viens no otra. Kopīga ir vienīgi kristietības noklusēšana. Populārs ir komplekts, kurā uzskaitītas tādas vērtības kā sabiedrība, valsts, ģimene, politiski ekonomiskā sfēra, morāles normas. Lisabonas līgumā ir iekļautas tādas vērtības kā cilvēka dzīvības, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, likuma varas, cilvēktiesību cienīšana. Lieki ir jautāt, kurām no minētajām vērtībām ir patiesi dziļa reputācija šodienas sabiedrībā. Tāds jautājums izraisīs masveida sarkasmu – dzēlīgu izsmieklu, kam pamatā ir naids, nicinājums, sašutums. 

Laimīgā dzīve ar "suņa sūdiem" un prognozēšanas rutīna

   Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms. Vēl apzīmē ilgā pieredzē smalki izkoptu augsti profesionālu prasmi, veiklību, zināšanas, iemaņas. Respektīvi, rutīna ir simpātiska kompetence.

   Rutīna kā profesionāli pozitīva gradācija ir iespējama jebkurā darbības veidā. Arī sociāli politiskajā analītikā ir iespējama rutīna. Tajā skaitā prognozēšanā, relatīvi precīzi formulējot sociāli politiko virzību nākotnē.

   2018.gada 12.oktobrī, tātad dažas dienas pēc 13.Saeimas vēlēšanām, blogā “Mozaīka” tika ierakstīta prognoze ar virsrakstu “Laimīgā dzīve”: “Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus kā Birkavu un viņam līdzīgos. Laimīgajā dzīvē īpaši laimīga ir privātā informācija par dārgajiem dauniem. Izrādās, latviešu populārākajam daunim ir jauna draudzene, ar kuru viņš nesen sāka izjāt tautas priekšā. No mūsu mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži nelieši no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma vēlēšanu kautiņā vicina dūres. Tā to dara tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars. Perversijas oāze „Delfi” vēl izsmērē latviešu TV nekaunīgāko un neprofesionālāko ļerkšķētāju Domburu, kaut gan vēlēšanas jau sen ir beigušās un laiks bija aprobežoto prātnieku sūtīt uz mājām. „Kultūras” naudas kāsēji aicina ministrijā atstāt veco tanti no latviešu apdauzīto naciķu staļļa, kaut gan ir pilnīgi droši paredzams, ka „kultūras” vai „izglītības” varas krēslā tiks iesēdināta šarlatāne Dagmāra Beitnere”.

   Prognoze ir pilnā mērā piepildījusies. Tikai vienā ziņā prognoze nav piepildījusies. Dagmāra Beitnere nekļuva ne kultūras ministre, ne izglītības un zinātnes ministre. Viņa kļuva trešais cilvēks LR valsts amatpersonu hierarhijā. Kad no Latvijas aizceļo godīgā Saeimas priekšsēdētāja un “nācijas tēvs” dodas baudīt angļu brokastis kādā Rietumu lepnā viesnīcā, tad Dagmāra Beitnere kļūst LR visaugstākās varas reprezentante.

   Latvijā 2019.gadā valdīja laimīga dzīve “6.oktobra paaudzes” valstsvīru un valstssievu vadībā. Tāpēc “Mozaīkā” 2019.gada 30.decembrī varēja droši rezumēt: “Atziņa, ka 2018.g.6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets ar degradācijas un deģenerācijas progresēšanu, tika izteikta jau tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām. Šī atziņa ir pilnā mērā (un pat vairāk nekā būtu bijis nepieciešams) apstiprinājusies aizvadītajā periodā. Saglabājies ir kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību organizētās noziedzības pamatformā, uzplaukusi ir nelietība, nākas tikties ar analfabētismu un tumsonību pat Valsts prezidenta līmenī. Valdība ir nepārprotami debila ar saviem "583 darāmajiem darbiem" totāla idiota (latviski - muļķa) vadībā. Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka latviešus vairs nedrīkst uzskatīt par tautu, ja nevēlamies pieļaut zinātniski terminoloģisko kļūdu. Latvieši veģetē kā populācija, bet nevis kā vienots sociāli etniskais organisms – tauta”*.

   2018.gada 12.oktobrī fiksētās prognozes atbilstību dzīves īstenībai apstiprina arī kriminālajam kapitālismam verdziski kalpojošās inteliģences pārstāvji, rezumējot aizvadīto gadu Latvijas politikā. Tā, piemēram, par 13.Saeimu internetā var lasīt šādu viedokli: “Runājot par parlamentu, jāsaka - šis ir ļoti vājš parlaments. Apspriest šī parlamenta tādu vai citādu rīcību vai mēģināt atrast kādu motivāciju... Ja bērns sadauza pusdienu servīzi, tad tur nav jēgas meklēt kaut kādus kodolfizikas likumus. Te ir tas pats. Krišjānis Kariņš ir lāga cilvēks, un viņš man atgādina kaķi Leopoldu, kuram ir jātiek galā ar visu to, kas ir. Ja skatāmies Saeimas sastāvu, tad redzam, ka vienu komisiju vada Kaimiņš, citu vada Mārtiņš [Bondars], aiz kura stāv izpostīta banka. Mums ir tik cilvēku, cik viņu ir šajā mazajā komunālajā dzīvoklī. Uztraucoša tēma ir tā, kā visi ir sanīdušies savā starpā. Visi saka, ka mīl Latviju, bet šīs mīlestības vārdā ir gatavi viens otru no zemes virsas noslaucīt. Un tas ir traki! Cilvēki nedzird viens otru. Es visu laiku gaidu, kad tiks sasniegta tā naida trauka apakša. Liekas, esi jau sasniedzis dibenu, kad kāds atkal klauvē no apakšas.[..] Dažkārt arī inteliģenti, bet iekšēji truli cilvēki var mīlēt savu bērnu, bet brīdī, kad viņš viņam nepiekrīt, sākt viņu sist. Te ir tas pats. Cilvēki ir apveltīti ar varu, un viņi grib savu lietu kārtību uzspiest citiem ar varu. Kā pareizi jāmīl, kā pareizi jāstrādā.“

   Noziegumu brīvībā gailējošajai valdošajai kliķei uzticīgie indivīdi pat nebaidās runāt par tiesiskuma katastrofu aizvadītajā laimīgajā dzīvē: “Daļēji ir apturēta Satversmes darbība. Runa ir par 92. pantu, un atskan balsis apturēt arī 100. panta darbību. Sandra Veinberga un arī Bordāns ir izteikuši mājienus, ka jāslēdz ciet arī ar «Lembergu saistīti» mediji. Tas nozīmē, ka jāslēdz ciet arī 100. pants - vārda un runas brīvība. Savukārt 92. pants nosaka, ka «jebkuru personu var atzīt par vainīgu tikai tiesa». Lūk. Man ir ļoti daudzi jautājumi par to, kas notiek valstī [..]”.

   Precīzi ir raksturota vietējā populācija un tās valdība: “Tur [valdību-A.P.] nav īsti ko vērtēt. Svarīgāk, kāda ir sabiedrība. Latvijas sabiedrība, vismaz publiskajā telpā, ir parādījusi, ka jebkuru paceltu suņa sūdu spēj pasniegt kā - tas ir tas laimīgais Ziemsvētku pīrādziņš, kuram abi gali apdeguši”. 

   Vienīgi par “nācijas tēvu” lasāmas muļķības: “Te ir apliecinājums tam, ka šobrīd politika stāv pāri likumam. Te ir bezkompromisa rīcība. Man ir žēl Egilu Levitu - juristu un zinātnieku, kurš, manuprāt, līdz galam nesaprata, kur nonācis. Viņš tagad ir spiests nodarboties ar lietām, kuras teorētiski būtu ārpus prezidenta rāmja. Man ir bažas, ka Levits tiek ekspluatēts”.

   “Nācijas tēvs” nav ne īsts jurists, ne zinātnieks. Rīgas pilī bezmaksas ēdiena baudītājam “līdztautietim” nav pat bakalaura grāda. “Nācijas tēvs” ļoti labi zina, kur ir nonācis. “Līdztautietis” nenodarbojas ar valsts lietām, bet nodarbojas vienīgi ar glamūrīgi pseidointelektuālu murgojumu ražošanu savai valstsgribas apmātajai auditorijai. Nevis viņu ekspluatē, bet viņš ekspluatē sabiedrību, savtīgā nolūkā pieprasot no valsts budžeta miljonus. “Līdztautietis” ir kļuvis visaktīvākais “suņa sūdu” pīrādziņu cepējs latviešu populācijai. Svaigs cepiens ir odiozais jaungada apsveikums ar sātaniskiem meliem par “jaudīgo” Latviju, “iezīmēto jābūtību” “lieliskiem cilvēkiem”, kuriem “pietiekamība būtu kā vērtība”.

*Tas tika pamatots “Pietiek” publicētajā eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” (1-5).

Kultūras izpratnes mistika

   Kultūras izpratne sagādā problēmas. No tām ir pagrūti izvairīties. Problēmām ir noteikts iemesls. Tas atsaucas uz kultūras izpratni šodienas Latvijas sabiedrībā. Publiskajā vidē tiekamies ar ļoti raibu un visbiežāk greizu kultūras izpratni.  

   Cilvēka analītiskā darbība ir pamatīgi ierobežota. Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert “daudz” vai „visu”. Eksperimentāli noskaidrots, ka cilvēks var sekot līdzi 5-7 lēni mainīgiem fenomeniem vai 1-2 ātri mainīgiem fenomeniem; cilvēks var ņemt vērā tikai 5-7 faktorus; cilvēks var radoši strādāt ar 5-7 cilvēkiem.

   Prāta ierobežotība attiecas uz kultūras izpratni. Cilvēks nespēj aptvert “visu kultūru”. Analītiskās darbības laikā varam pievērsties problēmu, jautājumu, ideju ierobežotam skaitam. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert kultūras visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas, produktus, objektus utt. Eksistē tas, ko tiecos dēvēt par kultūras analītiskās ģeneralizācijas (vispārināšanas) mistiku.

   Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma svarīgumu. Proti, to, ka secinājumus par parādībām ieteicams izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot vienīgi atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski esam bezspēcīgi.    

   Kultūra vienmēr paliks analītiskās refleksijas sāpju bērns. Ja pašlaik zinātnes korporācijā ir panākta vienošanās par kultūras konkrētu definīciju un sastopama vienprātība atbildē uz jautājumu „Kas ir kultūra?”, tad tomēr nekad nebeigsies kultūras analītiskās ģeneralizācijas centieni. Proti, velme aptvert visu kultūru vienā analītiskās izziņas konstrukcijā. Savukārt tie indivīdi, kuri apzinās kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību un tāpēc atsakās tai pievērsties, vēl ilgi turpinās „drupināt” kultūru, izvirzot jaunas koncepcijas un jaunus teorētiskos modeļus par kultūras atsevišķiem elementiem, segmentiem, artefaktiem u.tml. Kultūras atsevišķu objektu, parādību, tendenču jēgas noskaidrošana turpmāk nemazināsies.

   Droši var uzskatīt sekojošo: kultūras analītiskās ģeneralizācijas maksima ir konstatējums, ka kultūru nav iespējams analītiski ģeneralizēt, vispārinot holisma garā. Kultūru kā vienotu veselumu visā tā daudzveidībā nav iespējams analītiski aptvert. To var izdarīt tikai intuitīvi. Balstoties uz intelektuālo intuīciju, mūsu nojauta atzīst kultūras vienoto veselumu. Mēs saprotam, ka par kultūru loģiski sakārtotu slēdzienu vietā ir iespējama vienīgi intelektuālā apjausma. Kultūras vienotais veselums ir iespējams tikai neapzinātā pieredzē – intuīcijā.

   Kultūras analītiskās ģeneralizācijas mistiku nosaka kultūras morfoloģija – kultūras izpausmes bezgalība. Šo bezgalību nav iespējams analītiski aptvert vienā noteiktā izziņas konstrukcijā. Kultūras izpausmes bezgalība rodas tāpēc, ka kultūras daudziem izpausmes veidiem (artefaktiem) ir simboliskā jēga. Kultūras izpausmes veidu simboliskums kultūru pārvērš bezgalīgā lielumā. Simboliskums nepazīst robežas. Simboliskums nav limitējams. No simboliskajiem artefaktiem sastāvošā kultūra kļūst bezgalīga. Piemēram, tādas ornamentālās zīmes kā svastika simboliskā interpretācija ir bezgalīga.

   Interesanta (amizanta) ir zinātnes pieeja kultūras jēdzienam. Zinātne pati ir nosacījusi neiespējamību kultūru analītiski ģeneralizēt. Pašlaik zinātnē sastopamā vienprātība par kultūru faktiski ir kolektīvs lēmums samierināties ar kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību. To nosaka kultūras definīcija. Šo definīciju atbalsta cilvēki, kuri vairs nevēlas saglabāt ap kultūras jēdzienu romantiski gaisīgu un ne reti pat šarlatāniski eksotisku atmosfēru. Katrā ziņā šiem cilvēkiem vairs nav pieņemams primitīvais dalījums materiālajā kultūrā un garīgajā kultūrā. Šodienas Latvijā šis primitīvais dalījums ir ļoti populārs pat akadēmiskajās aprindās.

   Zinātnē tagad par kultūru sauc vēsturiski mainīgu un dinamisku cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas programmu sistēmu, kas nodrošina cilvēku eksistenci un sabiedrības pastāvēšanu.

   Kultūra ir sistēma. Sistēmas programmas reāli ir cilvēku zināšanas, iemaņas, prasmes, normas, ideāli, idejas, paraugi, hipotēzes, ticējumi, teorijas, mērķi, vērtības, gatavi izstrādājumi, realizēti projekti un viss pārējais, kas ir eksistenciāli nepieciešams un atbilst cilvēku prāta, gara un dvēseles vajadzībām. Programmas nodrošina cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Programmās ietilpst cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā vēsturiskā laika gaitā uzkrātā pieredze. Programmas glabā atsevišķu indivīdu pieredzi un kolektīvi aprobēto sociālo pieredzi, kā arī to translē cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas turpmākajām vajadzībām nākotnē. Programmas ir spējīgas ģenerēt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas jaunus risinājumus.

   Piemēram, kultūrā ietilpst izgatavotais galds, kā arī tas viss, kas saistīts ar galda izgatavošanu un lietošanu – materiāls, instrumenti, tehnika, tehnoloģijas, plāns, estētiskais noformējums, galda izgatavošanas vēsturiskā pieredze, galda funkcijas, galdu varianti utt.

   Kultūra elementāri nodrošina cilvēku eksistenci, kā arī izglīto un audzina cilvēkus, ietekmē viņu garīgumu, mentalitāti, gaumi, uzskatus. Diskutabls ir jautājums, kādā mērā kultūra ietekmē cilvēkus.

   Uz cilvēkiem atsaucas ģenētiskais faktors un kultūras faktors. Tiek diskutēts par procentuālajām attiecībām. Vieni uzskata, ka attiecības ir 50% + 50%. Citi uzskata, ka dominē ģenētiskais faktors. Tie, kuri apgalvo, ka cilvēki ir sociālās būtnes, atzīst tikai kultūras faktoru.

   Saskaņā ar minēto definīciju, kultūrā ietilpst tas viss, ko materiāli un garīgi radījuši cilvēki savai dzīvei uz Zemes. Tādējādi kultūras izziņā atkrīt jautājums, ko nākas iekļaut kultūrā un ko nenākas iekļaut kultūrā. Kultūrā nākas iekļaut visu, kas ir saistīts ar cilvēku esamību. Ārpus kultūras atrodas tikai cilvēku dzīves vide – daba. Taču ne visa daba tās pirmatnējībā. Cilvēki savām vajadzībām pārveido dabu. Cilvēki eksistenciāli pārtiek no dabas produktiem. Produktu ieguves paņēmieni arī ietilpst kultūrā, un paņēmieni nemitīgi tiek pilnveidoti.

   Kultūra ir cilvēku radītā dzīves vide. Cilvēku dzīve norit divās vidēs – dabas vidē un kultūras vidē. Tas viss, kas atrodas starp cilvēkiem un dabu, ietilpst kultūrā. Kultūra ir cilvēku eksistences obligāta nepieciešamība tāpat kā obligāta eksistences nepieciešamība ir gaiss un pārtika.

   Visjaunākajā periodā ir sastopama nekorekta tēze, ka kultūra sākas tikai tad, kad ir vismaz divi cilvēki, jo viens cilvēks nerada kultūru. Tēzes autori pret kultūru izturas kā pret sociālo fenomenu. Kultūra sākas tad, kad cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija tiek adresēta sociumam – pārējiem cilvēkiem. Tādējādi viens cilvēks uz neapdzīvotas salas nerada kultūru, jo nav kam to adresēt.

   Tēze netieši ir pareiza tikai tajā ziņā, ka kultūra ir atkarīga no cilvēku skaita. Demogrāfiskais faktors uz kultūru atsaucas ļoti būtiski. Cilvēku dzīves attīstību diktē iedzīvotāju skaita attīstība. Tas izpaužas cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas formu specializācijā, diferenciācijā, padziļināšanās procesā, ko mudina pieaugošais cilvēku skaits un nepieciešamība eksistenciāli nodrošināt arvien lielāku un lielāku iedzīvotāju apjomu. Darba dalīšana un darba specializācija, par ko izsakās sociologi un ekonomisti, ir sekas demogrāfiskajām izmaiņām. T.s. masu kultūra XX gs. radās tikai tāpēc, ka XIX gs. ievērojami palielinājās eiropeīdu skaits. Demogrāfiskais stāvoklis lika izmainīt ražošanas apjomu, komunikācijas formas utt. Masu komunikācijas līdzekļi ir izmaiņu rezultāts. Savukārt vēsturiski visjaunākajā demogrāfiskajā pārejā 1960.-2050.g. eiropeīdu dzimstības samazināšanās un citu rasu pārstāvju masveida migrācija uz eiropeīdu dzīves telpu izraisa destruktīvas izpausmes kultūrā. Eiropeīdu kultūra kopš XX gs.70. gadiem radikāli izmainās, progresējot regresivitātei visos kultūras segmentos.

Latviskās nelietības zvaigžņu stunda

   Tas viss, kas 2019.gada decembra vidū notiek ar un ap Lembergu, noteikti ir kārtējā tipiski latviskā nelietība divos virzienos: 1) verdziska kalpošana ASV interesēm un 2) zemiski agresīva vēršanās pret gudru tautieti, nelietīgi izmantojot zināmus apstākļus. Lembergs neapšaubāmi ir LKP/VDK morālais kastrāts. Taču atšķirībā no citiem morālajiem kastrātiem (piem., Rīgas lielāko zagli “20%”) viņā ir kaut kāds nacionāli patriotisks gēns. Viņš nepārtraukti kritizēja valdību, izteica gudrus priekšlikumus un faktiski visus 30 gadus valdošajā kliķē vienīgais apliecināja valstisku kompetenci, kura nekad nav bijusi tiem mēsliem, kuri tēloja un šodien tēlo deputātus. ministrus, premjerus, valsts prezidentus.

   Latviešu politiskajiem izdzimteņiem ir radusies lieliska iespēja atriebties politiski un valstiski gudrajam Lembergam. Latviešu izdzimteņi pastrādā jaunu noziegumu, jo runa nav par kriminālā kapitālisma un noziegumu brīvības likvidēšanu, bet runa ir tikai par nelietīgu izrēķināšanos un tieksmi pašiem tikt pie treknas siles.

   Ar Latvijas lepnumu kriminālo kapitālismu noziegumu brīvībā 2019.gada nogalē notiek kaut kas radikāli jauns - "revolucionārs". Kas tieši notiek, būs redzams vēlāk. Pašlaik droši var pateikt tikai to, ka kriminālais kapitālisms saglabāsies, latviešu zagšanas prieki saglabāsies, intelektuālā un morālā degradācija saglabāsies, tautas viepļi joprojām būs pie varas, "nācijas tēvs" turpinās baroties ar bezmaksas ēdienu un regulāri iepriecināt “kultūrnāciju” ar glamūrīgu pseidointelektuālismu, "Delfi", "Satori" arī turpmāk piesmirdinās sabiedrības prātu un sirdi.

   Ļoti iespējams, ASV grib Latviju efektīvāk izmantot šovinistiski maniakālajā tieksmē bendēt Krieviju, kura saglabā relatīvu patstāvību un nevēlas izpildīt Baltā nama pavēles. Arī šoreiz viss risinās tāpat kā vienmēr - latviešu mēsli cītīgi iesaistās citu zemju valdnieku “projektos”. Lemberga apgalvojums par ASV izmantošanu vietējās iekšpolitiskajās batālijās ir tikai daļēji pareizs. Melnie bordāni, kariņi, leviti nevis voluntāri diktējoši izmanto ASV, bet gan ļauni izmanto ASV stratēģiskos “projektus”, lai realizētu savas zemcilvēku intereses. ASV nav tā valsts un anglosakši nav tā etniskā formācija, kura sevi ļaus izmantot kaut kādiem bušmeņiem pie Baltijas jūras. ASV dara visu, lai novājinātu Krieviju. Latvija kā pierobežas teritorija, neaizsalstošu ostu zeme, visdažādāko labumu (ieroču, narkotiku, nelegālo migrantu, naudas atmazgāšanas) eirāziskā tranzīta maģistrāles būtisks komponents un gala punkts ir ASV interešu centrā. ASV sagrāva Krievijai kalpojošās Rīgas bankas, tagad Latvijā sagraus visu pārējo, kas var kalpot Krievijai un traucēt sankciju realizāciju pret Krieviju.

   Latvija un latvieši nevienam neinteresē! Un tas ir pašu nopelnīts stāvoklis. Tautu, kura neciena brīvību, ienīst savus gudrākos un godīgākos cilvēkus, mīcās zem Saules bez pašcieņas, gatava laizīt jebkuru varu, nevienam negribēsies sargāt no visa ļaunā un degradējošā, ar ko ir bagāta "baltā" rase griezīgi dārdošajā bojāejas laikmetā.

Atraktīvās politikas hronika: decembra sākums

   2.decembrī tika izteikts reti atraktīvs priekšlikums: “Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) uzskata, ka jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā, sarunā ar aģentūru LETA atklāja ministrs. Līdz esošā Latvijas bankas prezidenta pilnvaru termiņa beigām ir atlikušas nepilnas trīs nedēļas. Bordāns skaidroja, ka ar šādu ideju jau vērsies pie Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV), kurš gan norādījis, ka jaunais Latvijas Bankas prezidents jāizvēl līdz 21.decembrim.”

   Ideāli pareiza pieeja! Pilnā mērā atbilst "kultūrnācijas" politiskās apziņas attīstības līmenim, politiskajai gribai un reālajam politiskajam stāvoklim; proti, tam, ka ar “kultūrnācijas” masveida svētību LR nav suverēna valsts, bet ir ģeopolitiski okupēta un ES konfederācijas sastāvdaļa. Latvija faktiski ir arī militāri okupēta. Latvijā atrodas NATO okupācijas vienības, kuras nepakļaujas vietējiem likumiem. Tāda nepakļaušanās atbilst starptautiski akceptētajai okupācijas definīcijai. Tāpēc par Bordāna pieeju latviešu miljons ne kaunēsies, ne sadusmosies. Latviešu miljonam brīvība, neatkarība, suverenitāte jau sen vairs nav nekādas vērtības. Kā zināms, LR Valsts bankas prezidents nepakļaujas vietējai varai. Tāpēc tas var būt jebkuras valsts pilsonis. Korupcijas ģēnijs Rimšēvičs to lieliski pierādīja. LR Valsts bankas prezidents teorētiski var būt arī “nācijas tēva” dāsni sarūpētās Namībijas hotentots (“Levits: Namībija ir viens no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”). Taču tā tas diemžēl var būt tikai teorētiski. Reālajā dzīvē hotentots “kultūrnācijas” noziegumu brīvības paradīzē neder. Hotentoti ienīst privātīpašumu, melošanu, nelietīgu izturēšanos. Latviešu Latvija bez šīm patīkamajām īpašībām nav iedomājama.

    Nav ne mazāko šaubu, ka "nācijas tēvs", latviešu miljona "pravietis", arī dedzīgi atbalstīs doto priekšlikumu. Intelektuāli drausmīgi neapdāvinātais premjers Kariņš atbalsta. Pret šo priekšlikumu noteikti nākas izturēties kā pret "kultūrnācijas" politiskās degradācijas jaunas virsotnes sasniegšanu.

   5.decembrī portālā “Delfi” divos tekstos bija lasāma “brīvvalstī” nepiedzīvota un tāpēc piesaistoša patiesība. Abu tekstu/patiesību autori pieder valdošajai kliķei kalpojošajai inteliģencei, kuru saucu par varas inteliģenci. Tās pārstāvju publiski apliecinātā neapmierinātība ar valsti ir kaut kas jauns. Līdz šim dominēja uzslavas, bet nevis drosmīgs kriminālā kapitālisma izpausmju vērtējums.

   Vienā tekstā teikts: “Pēdējo mēnešu laikā neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka politiķu zināšanas par valsts budžeta veidošanu un tā saturu ir ļoti vājas. Bieži vien – to nav vispār! Dramatiski trūkst arī izpratnes par demokrātiju un Saeimas lomu parlamentārā republikā. Nezināšana sekas ir bezatbildīgi lēmumi un slikti likumi, kas ne tikai nīdē uzticēšanos valstij un taisnīgumam, bet arī liedz Latvijas iedzīvotājiem saņemt mūsdienīgu izglītību, veselības un sociālo aprūpi.” To saka Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece.

   Otrā tekstā teikts: “Domāju, ka nepateikšu neko tādu, ko nezina procesos iesaistītie – daudzi lielie būvnieki, attīstītāji un KNAB: Rīgā zināmos amatos atrodas grupa cilvēku, kas celtniecības gaitā un pirms objektu pieņemšanas izsaka dažādus priekšlikumus, kuri izklausās kā mājieni, ka esot lietas, kuras var interpretēt gan projektam labvēlīgi, gan "problemātiski". Ne jau nu reālas, ar objekta drošību vai kvalitāti saistītas, bet gan formālas problēmas, kuru atrašanas un risināšanas nianses birokrāti gadsimtu gaitā ir perfekti izkopuši. Jums taču būs izdevīgāk, ka traktēsim TĀ, vai ne? Nu tad tāpēc protieties un padalieties, lai būtu labi gan jums, gan mums." To saka arhiteksts Andis Sīlis.

   8.decembrī daudzus varēja piesaistīt šāda ziņa: “ASV populārajā izklaides raidījumā "Saturday Night Live" (SNL) komiķi izsmējuši šonedēļ plašu popularitāti iemantojušo video, kur, baumojot par ASV prezidentu Donaldu Trampu, pieķerti citu lielvalstu līderi, un šajā skečā kā "neveiksminieku galdiņa", pie kura jāpārsēžas Trampam, kad viņu atgrūž Francijas, Kanādas un Lielbritānijas līderi, galvenais personāžs izraudzīts Latvijas prezidents Egils Levits.”

   Skečs ir mākslinieciski radošs pasākums. Tā tēli rodas atbilstoši māksliniecisko tēlu ģenēzes nosacījumiem. Dotajā skečā “nācijas tēvs” figurē kā skeča attiecīgā tēla prototips – persona, kas autoram noderējusi par literārā tēla pirmparaugu. Bet tas nebūt neliecina, ka viss saistīts tikai ar “nācijas tēva” cilvēcisko specifiku, kas piemērota parodēšanai smieklīgā gaismā. Mākslā tā nemēdz būt. Mākslā autors nekad neaprobežojas vienīgi ar prototipa īpašībām. Autora apziņā katrs prototips eksistē noteiktā kontekstā un saistībā ar plašām asociācijām. Šajā gadījumā “nācijas tēvs” autora apziņā eksistē saistībā ar Latviju, bet galvenais – saistībā ar Latvijas reputāciju mūsdienu pasaulē. Autors varēja izvēlēties kādu citu NATO pasākuma dalībnieku. Taču autors to nedarīja. Viņš izvēlējās “nācijas tēvu”, labi saprotot, ka tas metīs ēnu uz Latviju.

   10.decembrī “Dienā” tika ievietota pārsteidzoši atraktīva informācija: “No 4.decembra līdz 8.decembrim tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) kopā ar Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Juri Jurašu (JKP) darba vizītē apmeklēja Vašingtonu, kur tikās ar ASV Tieslietu departamenta, Valsts departamenta, Valsts kases un Pasaules bankas pārstāvjiem, lai apspriestu Latvijas un konkrēti Tieslietu ministrijas īstenotos pasākumus Moneyval rekomendāciju ieviešanā un paveikto cīņā pret finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem, informē tieslietu ministra preses sekretārs Andris Vitenburgs.”

   Juris Jurašs! Bet pret viņu taču ierosināta krimināllieta, pasvītrosim, par ekonomiskiem noziegumiem! Internetā par to katrs var izlasīt: "Jau ziņots, ka nu jau Saeimas deputāts Jurašs pie kriminālatbildības saukts par Krimināllikuma 94. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu. Kriminālprocess tika sākts par Juraša publisko paziņojumu, ka viņam piedāvāts kukulis, lai bijušā VAS "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi. Jurašs tolaik vēl Jaroslava Streļčenoka vadīto KNAB un Ērika Kalnmeiera vadīto prokuratūru informēja par to, ka viņu mēģināts piekukuļot."

   Vai tad to amerikāņi nezina? Vai bija nepieciešams amerikāņu ierēdņiem aizvest parādīt dzīvu Jurašu? Un kāpēc jālido uz ASV ar atskaiti, bet nevis, teiksim, uz Namībiju pie hotentotiem – saskaņā ar "nācijas tēva" gribu “vienu no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”? Ar ko amerikāņi labāki par hotentotiem? Turklāt par Jurašu hotentotiem būtu daudz dzīvāka interese nekā amerikāņiem? Amerikāņi dažāda tipa noziedzniekus redz katru dienu. Hotentoti nemaz nesaprot vārda “noziedznieks” nozīmi.

   Neapšaubāmi, Bordāna nespēja savaldīt denuncēšanas gēnus un fanātiskā tieksme atbalstīt noziedzniekus ir labi zināma. Bordāns dažas dienas pēc kļūšanas par tieslietu ministru vēstulē ārvalstu vēstniecībām apšaubīja Latvijas tieslietu sistēmas kompetenci un akcentēja prokuratūras organizētu politisku izrēķināšanos ar viņa partijas biedru Juri Jurašu. Ne velti 2019. gada 7. novembrī Saeimas 9 deputāti no “ZZS” (Armands Krauze, Uldis Augulis, Jānis Vucāns, Raimonds Bergmanis, Jānis Dūklavs, Viktors Valainis, Janīna Jalinska, Gundars Daudze un Dana Reizniece-Ozola), 16 deputāti no “Saskaņas” (Jānis Urbanovičs, Vjačeslavs Dombrovskis, Evija Papule, Vitālijs Orlovs, Jānis Krišāns, Ivans Klementjevs, Artūrs Rubiks, Jānis Tutins, Ļubova Švecova, Boriss Cilevičs, Vladimirs Nikonovs, Nikolajs Kabanovs, Regīna Ločmele-Luņova, Inga Goldberga, Ivans Ribakovs, Edgars Kucins), kā arī 5 pie frakcijām nepiederoši Saeimas deputāti (Linda Liepiņa, Didzis Šmits, Karina Sprūde, Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko) nosūtīja vēstuli SAB, ģenerālprokuratūrai, Saeimas Nacionālās drošības komisijai un Valsts drošības dienestam. Vēstules nosaukums ir «Par tieslietu ministra J. Bordāna rīcības atbilstību speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam saglabāšanas kritērijiem».

   Tiesa, Bordāns nav vienīgais denuncēšanas fans. Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem vēstules ir rakstījuši arī citi braši latvieši. Vēstuli Barakam Obamam rakstīja Urbanovičs, Donaldam Trampam sūdzējās Kaimiņš, savukārt Māris Gulbis savulaik palīdzību lūdza Romas pāvestam, jo viņu bija apkrāpis Šlesers.

   13.decembrī portāls “Labdien.lv” atmaskoja “nācijas tēvu”, ievietojot tekstu ar objektīvi pamatotu virsrakstu “Valsts prezidents atklāti melo (!?) par ostu vājo pārvaldību”. Tekstā paskaidrots: “Prezidenta teiktais par vājo pārvaldību gan nesaskan ar starptautisko ekspertu vērtējumu. Nesen britu laikraksta “Financial Times” izdevumā “FDI Intelligence” publicētajā pētījumā “Brīvās ekonomiskās zonas 2019” izcelta tieši Ventspils brīvosta – tā nosaukta par labāko vietu lielo nomnieku biznesa attīstībai pasaulē un otru labāko vietu mazo un vidējo komersantu biznesa attīstībai Eiropā. Ventspils brīvostai piešķirtas arī speciālbalvas – par eksporta veicināšanu, klāsteru attīstību, pārrobežu sadarbību, ražošanas paplašināšanos, infrastruktūras attīstību un atbalstu jaunuzņēmumiem.”

   Portāla “Labdien.lv” rīcība piesaista ar drosmīgumu. Teksta autore ir Anete Jansone. Vai viņas drosmīgajam piemēram sekos citi žurnālisti? Noteikti būs sekotāji, atmaskojot valdošās kliķes melus, nelietības, nodevību. Bet vai tas kaut ko praktiski izmainīs? Vai “nācijas tēvs” vairs nemelos, lai izpatiktu savam imbecilu elektorātam Bruņinieku namā?

   15. decembrī atraktīvi drausmīga konstatācija bija lasāma medijā “NRA.LV”: “Rīgas Pašvaldības policijā (RPP) ir vairāk nekā 140 (!?) vakantu darbavietu, un viens no klupšanas akmeņiem, kādēļ pretendenti nespēj kvalificēties, lai aizpildītu šīs vakances, ir rakstīšanas prasmju trūkums (!?), Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu sēdē pastāstīja RPP priekšnieks Juris Lūkass.”

   Uzzinot kaut ko tik drausmīgu, arī reakcija gribot negribot ir drausmīga. Tā vien gribas teikt, ka elle ir arī uz Zemes. Tā atrodas pēcpadomju Latvijā. Latviešu populācijas veģetēšanu vada dēmoni. Latvijā nav pieprasījuma pēc intelekta, garīguma, izglītotības, profesionālās kompetences, godīguma, sociālās atbildības, patriotiskuma, brīvības, suverenitātes. Latviešu esamība ir infernāla (ellišķīga) esamība. Tāda esamība bez politkorektas izlikšanās ir jāsauc īstajos vārdos. Pat bija aizmirsts par analfabētismu. Latvijā analfabētisms tika likvidēts jau krietni sen - vismaz pirms vairāk kā 100 gadiem. Taču bija vajadzīgi tikai kādi 30 gadi “brīvvalstī”, lai latviešu sētā atgrieztos analfabētisms. Tā tas ir noticis acīmredzot tāpēc, latvieši ir Dieva nolādēta tauta, kurai pat ellē nebūs vietas! Drausmīgais pagrimums pamatā ir sasniegts tāpēc, ka latviešu inteliģence ir bezjēdzīgs kroplis mācību iestādēs. Rakstīt ir jāiemāca skolā. Bet tas masveidā nenotiek. Vainīgi nav “krievi”, “Putins”. Un tās nav arī “okupācijas” sekas. Elli uz Zemes ir radījusi pati latviešu inteliģence.