Latviskās nelietības zvaigžņu stunda

   Tas viss, kas 2019.gada decembra vidū notiek ar un ap Lembergu, noteikti ir kārtējā tipiski latviskā nelietība divos virzienos: 1) verdziska kalpošana ASV interesēm un 2) zemiski agresīva vēršanās pret gudru tautieti, nelietīgi izmantojot zināmus apstākļus. Lembergs neapšaubāmi ir LKP/VDK morālais kastrāts. Taču atšķirībā no citiem morālajiem kastrātiem (piem., Rīgas lielāko zagli “20%”) viņā ir kaut kāds nacionāli patriotisks gēns. Viņš nepārtraukti kritizēja valdību, izteica gudrus priekšlikumus un faktiski visus 30 gadus valdošajā kliķē vienīgais apliecināja valstisku kompetenci, kura nekad nav bijusi tiem mēsliem, kuri tēloja un šodien tēlo deputātus. ministrus, premjerus, valsts prezidentus.

   Latviešu politiskajiem izdzimteņiem ir radusies lieliska iespēja atriebties politiski un valstiski gudrajam Lembergam. Latviešu izdzimteņi pastrādā jaunu noziegumu, jo runa nav par kriminālā kapitālisma un noziegumu brīvības likvidēšanu, bet runa ir tikai par nelietīgu izrēķināšanos un tieksmi pašiem tikt pie treknas siles.

   Ar Latvijas lepnumu kriminālo kapitālismu noziegumu brīvībā 2019.gada nogalē notiek kaut kas radikāli jauns - "revolucionārs". Kas tieši notiek, būs redzams vēlāk. Pašlaik droši var pateikt tikai to, ka kriminālais kapitālisms saglabāsies, latviešu zagšanas prieki saglabāsies, intelektuālā un morālā degradācija saglabāsies, tautas viepļi joprojām būs pie varas, "nācijas tēvs" turpinās baroties ar bezmaksas ēdienu un regulāri iepriecināt “kultūrnāciju” ar glamūrīgu pseidointelektuālismu, "Delfi", "Satori" arī turpmāk piesmirdinās sabiedrības prātu un sirdi.

   Ļoti iespējams, ASV grib Latviju efektīvāk izmantot šovinistiski maniakālajā tieksmē bendēt Krieviju, kura saglabā relatīvu patstāvību un nevēlas izpildīt Baltā nama pavēles. Arī šoreiz viss risinās tāpat kā vienmēr - latviešu mēsli cītīgi iesaistās citu zemju valdnieku “projektos”. Lemberga apgalvojums par ASV izmantošanu vietējās iekšpolitiskajās batālijās ir tikai daļēji pareizs. Melnie bordāni, kariņi, leviti nevis voluntāri diktējoši izmanto ASV, bet gan ļauni izmanto ASV stratēģiskos “projektus”, lai realizētu savas zemcilvēku intereses. ASV nav tā valsts un anglosakši nav tā etniskā formācija, kura sevi ļaus izmantot kaut kādiem bušmeņiem pie Baltijas jūras. ASV dara visu, lai novājinātu Krieviju. Latvija kā pierobežas teritorija, neaizsalstošu ostu zeme, visdažādāko labumu (ieroču, narkotiku, nelegālo migrantu, naudas atmazgāšanas) eirāziskā tranzīta maģistrāles būtisks komponents un gala punkts ir ASV interešu centrā. ASV sagrāva Krievijai kalpojošās Rīgas bankas, tagad Latvijā sagraus visu pārējo, kas var kalpot Krievijai un traucēt sankciju realizāciju pret Krieviju.

   Latvija un latvieši nevienam neinteresē! Un tas ir pašu nopelnīts stāvoklis. Tautu, kura neciena brīvību, ienīst savus gudrākos un godīgākos cilvēkus, mīcās zem Saules bez pašcieņas, gatava laizīt jebkuru varu, nevienam negribēsies sargāt no visa ļaunā un degradējošā, ar ko ir bagāta "baltā" rase griezīgi dārdošajā bojāejas laikmetā.

Atraktīvās politikas hronika: decembra sākums

   2.decembrī tika izteikts reti atraktīvs priekšlikums: “Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) uzskata, ka jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā, sarunā ar aģentūru LETA atklāja ministrs. Līdz esošā Latvijas bankas prezidenta pilnvaru termiņa beigām ir atlikušas nepilnas trīs nedēļas. Bordāns skaidroja, ka ar šādu ideju jau vērsies pie Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV), kurš gan norādījis, ka jaunais Latvijas Bankas prezidents jāizvēl līdz 21.decembrim.”

   Ideāli pareiza pieeja! Pilnā mērā atbilst "kultūrnācijas" politiskās apziņas attīstības līmenim, politiskajai gribai un reālajam politiskajam stāvoklim; proti, tam, ka ar “kultūrnācijas” masveida svētību LR nav suverēna valsts, bet ir ģeopolitiski okupēta un ES konfederācijas sastāvdaļa. Latvija faktiski ir arī militāri okupēta. Latvijā atrodas NATO okupācijas vienības, kuras nepakļaujas vietējiem likumiem. Tāda nepakļaušanās atbilst starptautiski akceptētajai okupācijas definīcijai. Tāpēc par Bordāna pieeju latviešu miljons ne kaunēsies, ne sadusmosies. Latviešu miljonam brīvība, neatkarība, suverenitāte jau sen vairs nav nekādas vērtības. Kā zināms, LR Valsts bankas prezidents nepakļaujas vietējai varai. Tāpēc tas var būt jebkuras valsts pilsonis. Korupcijas ģēnijs Rimšēvičs to lieliski pierādīja. LR Valsts bankas prezidents teorētiski var būt arī “nācijas tēva” dāsni sarūpētās Namībijas hotentots (“Levits: Namībija ir viens no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”). Taču tā tas diemžēl var būt tikai teorētiski. Reālajā dzīvē hotentots “kultūrnācijas” noziegumu brīvības paradīzē neder. Hotentoti ienīst privātīpašumu, melošanu, nelietīgu izturēšanos. Latviešu Latvija bez šīm patīkamajām īpašībām nav iedomājama.

    Nav ne mazāko šaubu, ka "nācijas tēvs", latviešu miljona "pravietis", arī dedzīgi atbalstīs doto priekšlikumu. Intelektuāli drausmīgi neapdāvinātais premjers Kariņš atbalsta. Pret šo priekšlikumu noteikti nākas izturēties kā pret "kultūrnācijas" politiskās degradācijas jaunas virsotnes sasniegšanu.

   5.decembrī portālā “Delfi” divos tekstos bija lasāma “brīvvalstī” nepiedzīvota un tāpēc piesaistoša patiesība. Abu tekstu/patiesību autori pieder valdošajai kliķei kalpojošajai inteliģencei, kuru saucu par varas inteliģenci. Tās pārstāvju publiski apliecinātā neapmierinātība ar valsti ir kaut kas jauns. Līdz šim dominēja uzslavas, bet nevis drosmīgs kriminālā kapitālisma izpausmju vērtējums.

   Vienā tekstā teikts: “Pēdējo mēnešu laikā neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka politiķu zināšanas par valsts budžeta veidošanu un tā saturu ir ļoti vājas. Bieži vien – to nav vispār! Dramatiski trūkst arī izpratnes par demokrātiju un Saeimas lomu parlamentārā republikā. Nezināšana sekas ir bezatbildīgi lēmumi un slikti likumi, kas ne tikai nīdē uzticēšanos valstij un taisnīgumam, bet arī liedz Latvijas iedzīvotājiem saņemt mūsdienīgu izglītību, veselības un sociālo aprūpi.” To saka Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece.

   Otrā tekstā teikts: “Domāju, ka nepateikšu neko tādu, ko nezina procesos iesaistītie – daudzi lielie būvnieki, attīstītāji un KNAB: Rīgā zināmos amatos atrodas grupa cilvēku, kas celtniecības gaitā un pirms objektu pieņemšanas izsaka dažādus priekšlikumus, kuri izklausās kā mājieni, ka esot lietas, kuras var interpretēt gan projektam labvēlīgi, gan "problemātiski". Ne jau nu reālas, ar objekta drošību vai kvalitāti saistītas, bet gan formālas problēmas, kuru atrašanas un risināšanas nianses birokrāti gadsimtu gaitā ir perfekti izkopuši. Jums taču būs izdevīgāk, ka traktēsim TĀ, vai ne? Nu tad tāpēc protieties un padalieties, lai būtu labi gan jums, gan mums." To saka arhiteksts Andis Sīlis.

   8.decembrī daudzus varēja piesaistīt šāda ziņa: “ASV populārajā izklaides raidījumā "Saturday Night Live" (SNL) komiķi izsmējuši šonedēļ plašu popularitāti iemantojušo video, kur, baumojot par ASV prezidentu Donaldu Trampu, pieķerti citu lielvalstu līderi, un šajā skečā kā "neveiksminieku galdiņa", pie kura jāpārsēžas Trampam, kad viņu atgrūž Francijas, Kanādas un Lielbritānijas līderi, galvenais personāžs izraudzīts Latvijas prezidents Egils Levits.”

   Skečs ir mākslinieciski radošs pasākums. Tā tēli rodas atbilstoši māksliniecisko tēlu ģenēzes nosacījumiem. Dotajā skečā “nācijas tēvs” figurē kā skeča attiecīgā tēla prototips – persona, kas autoram noderējusi par literārā tēla pirmparaugu. Bet tas nebūt neliecina, ka viss saistīts tikai ar “nācijas tēva” cilvēcisko specifiku, kas piemērota parodēšanai smieklīgā gaismā. Mākslā tā nemēdz būt. Mākslā autors nekad neaprobežojas vienīgi ar prototipa īpašībām. Autora apziņā katrs prototips eksistē noteiktā kontekstā un saistībā ar plašām asociācijām. Šajā gadījumā “nācijas tēvs” autora apziņā eksistē saistībā ar Latviju, bet galvenais – saistībā ar Latvijas reputāciju mūsdienu pasaulē. Autors varēja izvēlēties kādu citu NATO pasākuma dalībnieku. Taču autors to nedarīja. Viņš izvēlējās “nācijas tēvu”, labi saprotot, ka tas metīs ēnu uz Latviju.

   10.decembrī “Dienā” tika ievietota pārsteidzoši atraktīva informācija: “No 4.decembra līdz 8.decembrim tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) kopā ar Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Juri Jurašu (JKP) darba vizītē apmeklēja Vašingtonu, kur tikās ar ASV Tieslietu departamenta, Valsts departamenta, Valsts kases un Pasaules bankas pārstāvjiem, lai apspriestu Latvijas un konkrēti Tieslietu ministrijas īstenotos pasākumus Moneyval rekomendāciju ieviešanā un paveikto cīņā pret finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem, informē tieslietu ministra preses sekretārs Andris Vitenburgs.”

   Juris Jurašs! Bet pret viņu taču ierosināta krimināllieta, pasvītrosim, par ekonomiskiem noziegumiem! Internetā par to katrs var izlasīt: "Jau ziņots, ka nu jau Saeimas deputāts Jurašs pie kriminālatbildības saukts par Krimināllikuma 94. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu. Kriminālprocess tika sākts par Juraša publisko paziņojumu, ka viņam piedāvāts kukulis, lai bijušā VAS "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi. Jurašs tolaik vēl Jaroslava Streļčenoka vadīto KNAB un Ērika Kalnmeiera vadīto prokuratūru informēja par to, ka viņu mēģināts piekukuļot."

   Vai tad to amerikāņi nezina? Vai bija nepieciešams amerikāņu ierēdņiem aizvest parādīt dzīvu Jurašu? Un kāpēc jālido uz ASV ar atskaiti, bet nevis, teiksim, uz Namībiju pie hotentotiem – saskaņā ar "nācijas tēva" gribu “vienu no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”? Ar ko amerikāņi labāki par hotentotiem? Turklāt par Jurašu hotentotiem būtu daudz dzīvāka interese nekā amerikāņiem? Amerikāņi dažāda tipa noziedzniekus redz katru dienu. Hotentoti nemaz nesaprot vārda “noziedznieks” nozīmi.

   Neapšaubāmi, Bordāna nespēja savaldīt denuncēšanas gēnus un fanātiskā tieksme atbalstīt noziedzniekus ir labi zināma. Bordāns dažas dienas pēc kļūšanas par tieslietu ministru vēstulē ārvalstu vēstniecībām apšaubīja Latvijas tieslietu sistēmas kompetenci un akcentēja prokuratūras organizētu politisku izrēķināšanos ar viņa partijas biedru Juri Jurašu. Ne velti 2019. gada 7. novembrī Saeimas 9 deputāti no “ZZS” (Armands Krauze, Uldis Augulis, Jānis Vucāns, Raimonds Bergmanis, Jānis Dūklavs, Viktors Valainis, Janīna Jalinska, Gundars Daudze un Dana Reizniece-Ozola), 16 deputāti no “Saskaņas” (Jānis Urbanovičs, Vjačeslavs Dombrovskis, Evija Papule, Vitālijs Orlovs, Jānis Krišāns, Ivans Klementjevs, Artūrs Rubiks, Jānis Tutins, Ļubova Švecova, Boriss Cilevičs, Vladimirs Nikonovs, Nikolajs Kabanovs, Regīna Ločmele-Luņova, Inga Goldberga, Ivans Ribakovs, Edgars Kucins), kā arī 5 pie frakcijām nepiederoši Saeimas deputāti (Linda Liepiņa, Didzis Šmits, Karina Sprūde, Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko) nosūtīja vēstuli SAB, ģenerālprokuratūrai, Saeimas Nacionālās drošības komisijai un Valsts drošības dienestam. Vēstules nosaukums ir «Par tieslietu ministra J. Bordāna rīcības atbilstību speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam saglabāšanas kritērijiem».

   Tiesa, Bordāns nav vienīgais denuncēšanas fans. Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem vēstules ir rakstījuši arī citi braši latvieši. Vēstuli Barakam Obamam rakstīja Urbanovičs, Donaldam Trampam sūdzējās Kaimiņš, savukārt Māris Gulbis savulaik palīdzību lūdza Romas pāvestam, jo viņu bija apkrāpis Šlesers.

   13.decembrī portāls “Labdien.lv” atmaskoja “nācijas tēvu”, ievietojot tekstu ar objektīvi pamatotu virsrakstu “Valsts prezidents atklāti melo (!?) par ostu vājo pārvaldību”. Tekstā paskaidrots: “Prezidenta teiktais par vājo pārvaldību gan nesaskan ar starptautisko ekspertu vērtējumu. Nesen britu laikraksta “Financial Times” izdevumā “FDI Intelligence” publicētajā pētījumā “Brīvās ekonomiskās zonas 2019” izcelta tieši Ventspils brīvosta – tā nosaukta par labāko vietu lielo nomnieku biznesa attīstībai pasaulē un otru labāko vietu mazo un vidējo komersantu biznesa attīstībai Eiropā. Ventspils brīvostai piešķirtas arī speciālbalvas – par eksporta veicināšanu, klāsteru attīstību, pārrobežu sadarbību, ražošanas paplašināšanos, infrastruktūras attīstību un atbalstu jaunuzņēmumiem.”

   Portāla “Labdien.lv” rīcība piesaista ar drosmīgumu. Teksta autore ir Anete Jansone. Vai viņas drosmīgajam piemēram sekos citi žurnālisti? Noteikti būs sekotāji, atmaskojot valdošās kliķes melus, nelietības, nodevību. Bet vai tas kaut ko praktiski izmainīs? Vai “nācijas tēvs” vairs nemelos, lai izpatiktu savam imbecilu elektorātam Bruņinieku namā?

   15. decembrī atraktīvi drausmīga konstatācija bija lasāma medijā “NRA.LV”: “Rīgas Pašvaldības policijā (RPP) ir vairāk nekā 140 (!?) vakantu darbavietu, un viens no klupšanas akmeņiem, kādēļ pretendenti nespēj kvalificēties, lai aizpildītu šīs vakances, ir rakstīšanas prasmju trūkums (!?), Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu sēdē pastāstīja RPP priekšnieks Juris Lūkass.”

   Uzzinot kaut ko tik drausmīgu, arī reakcija gribot negribot ir drausmīga. Tā vien gribas teikt, ka elle ir arī uz Zemes. Tā atrodas pēcpadomju Latvijā. Latviešu populācijas veģetēšanu vada dēmoni. Latvijā nav pieprasījuma pēc intelekta, garīguma, izglītotības, profesionālās kompetences, godīguma, sociālās atbildības, patriotiskuma, brīvības, suverenitātes. Latviešu esamība ir infernāla (ellišķīga) esamība. Tāda esamība bez politkorektas izlikšanās ir jāsauc īstajos vārdos. Pat bija aizmirsts par analfabētismu. Latvijā analfabētisms tika likvidēts jau krietni sen - vismaz pirms vairāk kā 100 gadiem. Taču bija vajadzīgi tikai kādi 30 gadi “brīvvalstī”, lai latviešu sētā atgrieztos analfabētisms. Tā tas ir noticis acīmredzot tāpēc, latvieši ir Dieva nolādēta tauta, kurai pat ellē nebūs vietas! Drausmīgais pagrimums pamatā ir sasniegts tāpēc, ka latviešu inteliģence ir bezjēdzīgs kroplis mācību iestādēs. Rakstīt ir jāiemāca skolā. Bet tas masveidā nenotiek. Vainīgi nav “krievi”, “Putins”. Un tās nav arī “okupācijas” sekas. Elli uz Zemes ir radījusi pati latviešu inteliģence.

Diskursīvā levitācija

   Zinātniski orientētiem cilvēkiem šodienas Latvijā klājas ļoti labi. Burtiski katru dienu Rīgas mediji sagādā svaigu materiālu zinātniskām studijām. Svaigais materiāls parasti ir ļoti piemērots teoretizēšanai, terminoloģisko novitāšu izdomāšanai, dzīves izpratnes kompetentāka līmeņa sasniegšanai, vispārinātu un idealizētu modeļu veidošanai. Ne reti mediju publikācijas praktiski apstiprina intelektuālās intuīcijas nojausmas un abstrahētās hipotēzes.

   Tā, piemēram, 2019.gada 13. novembra viena publikācija vedināja pievērsties levitācijas parādībai. Minētajā dienā tika publicēts Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājas un Valsts prezidenta padomnieces zinātnes un izglītības politikas jautājumos Ievas Siliņas stāstījums par stāvokli Latvijas zinātnē un izglītībā.

   Par levitāciju (lat. levitatio - pacelšanās; lat. levitas - vieglums) dēvē cilvēka sajūtu, ka viņš brīvi lido. Šī sajūta cilvēku visbiežāk pārņem sapnī. Ievas Siliņas stāstījuma saturs, intonācija un izteiksmes stils vedina levitāciju attiecināt arī uz diskursu – saistītu izteikumu virkni, tekstu, runu, konkrētu valodas lietojumu. Diskursa autors arī brīvi lido. Viņš ir viegli pacēlies prāvā augstumā virs Zemes, un viņa izteikumus nekādi nav iespējams saistīt ar notikumiem uz Zemes. Šai brīvajai lidošanai piestāv apzīmējums “diskursīvā levitācija”.

   Lūk, diskursīvās levitācijas rožains paraugs Rīgas pils varenā saimnieka padomnieces stāstījumā: "Latvija ir absolūta iespēju zeme. Tas ir kolosāli. Ja esi jaunais zinātnieks Latvijā, tu vari visu, viss ir iespējams. [..] Likumā ir definēts, kas ir jaunais zinātnieks. Tas ir zinātnieks, kurš ir ieguvis doktora grādu, un desmit gadus pēc šī grāda viņš tiek uzskatīts par jauno zinātnieku. Tas patiesībā ir diezgan ilgs laiks, Eiropā šis posms ir īsāks – pieci, septiņi gadi. Mūsu apvienības skatījumā gan arī doktoranti faktiski ir zinātnieki. Cilvēks parasti neraksta disertāciju, ja viņam nav ambīciju pēc tam darboties zinātnē. Mēs apvienojam gan doktorantus, gan jaunos zinātniekus un pārstāvam viņu intereses. Zinātnē ir jānošķir bioloģiskais vecums no zinātniskā vecuma. Tā ir pavisam reāla lieta, kas jāņem vērā visur, kaut vai piesakoties grantiem, un pieteikties grantiem ir zinātnieka ikdiena. Tajā brīdī ņem vērā tavu zinātnisko vecumu, un tur ir šī atšķirība starp jauno zinātnieku un jau pieredzējušu zinātnieku [..] jaunajiem nav jākonkurē ar zinātnes "smagsvariem". Jāņem gan vērā, ka zinātnē viens īsti nav cīnītājs. Veselīga zinātnes vide ir zvaigžņu centrēta – vidū ir šī te izcilā zvaigzne, viens pieredzējis un spējīgs zinātnieks, sevi pierādījis ar sasniegumiem, bet viņam apkārt ir komanda, parasti mazāk pieredzējuši pētnieki, pēcdoktoranti un doktoranti. Pavisam veselīgā shēmā tie ir arī maģistranti, un man pat gribētos, lai arī bakalauri, jo tādā gadījumā katrs pētnieciskais darbs, ko cilvēks izstrādā, jau būtu vajadzīgs. Nevis raksti, ko gribi, un tad ieliec plauktiņā, jo nevienu citu tas īsti neinteresē, bet jau izstrādā kaut ko savas zinātnieku grupas labā. Tā ir vide, kur šis cilvēks jau ir kaut ko darījis, bet arī redz "lielās lietas", kas notikušas. Viņam mazliet ir āķis lūpā, ja esi šādā grupā izstrādājis savu bakalauru, gribēsi arī maģistra darbu. [..] Mēs nevaram prasīt, lai jaunajam cilvēkam, kas tikko ieguvis grādu, jau būtu šī grupa. Tātad ir divi elementi – viens ir pati personība, viņas darbs un publikācijas, otrs ir grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka. [..] zinātne būtībā ir māksla uzdot labus jautājumus, jo ne visi jautājumi ir labi, un atrast pareizas atbildes, jo ne visas atbildes ir pareizas. Ja tu zini pamatlietas, metodes, principus un ētikas lietas, vari pētīt jebkuru jautājumu. Protams, vieglāk ir pētīt to, kas tev interesē un patīk. Nav tā, ka vienu tēmu jaunais pētnieks varētu pētīt, bet vecais nē, un otrādi. [..] Reizēm ir grūti panākt, lai zinātnieks runā visiem saprotamā valodā. Pētnieks ne par ko negrib vienkāršot savu sakāmo. Runājam par to, ka zinātne būtībā ir māksla uzdot jautājumus un atrast pareizās atbildes. Līdz ar to zinātniekiem ir svarīga precīza atbilde. Aptuvena atbilde nederēs. Tajā brīdī, kad pētnieks skaidro vienkāršā valodā, jāatsakās no precizitātes. Tas ir pret viņa dabu. Tu zini, ka citi pētnieki to redzēs un zinās, ko esi pazaudējis, vienkāršojot atbildi. Te arī problēma – gribam, lai par zinātni varētu saprotamāk komunicēt ar sabiedrību, bet vienlaikus īsti negribas atteikties no akadēmiskā komunikācijas formāta.Tā patiesība ir pa vidu. Zinātniekam spēt pieļaut kļūdu, lai varētu izskaidrot vienkāršoti, bet sabiedrībai – kļūt gudrākai, lai varētu saprast mazliet precīzāku ziņu. [..] Ja man prasītu, ko es gribu Ziemassvētkos, – gribētos, lai mūsu zinātnieki būtu proaktīvāki komunikācijā ar sabiedrību. Ir sociālie tīkli, videoblogi, citas iespējas komunicēt. Gribētos, lai mūsu izcilajām zvaigznēm būtu laiks un iespēja brīvajā laikā kaut vai pafilmēt īsu video un paskaidrot kādu aktuālu jautājumu, rakstīt blogus. Tad mums būtu materiāls no zinātnieku puses, kuru tālāk nodot sabiedrībai. Tas, ka tu esi zinātnieks, tā ir misija un svarīgs darbs, bet tev ir arī atbildība pret sabiedrību. Gribētos atdevi ne tikai precīzos rezultātos un atklājumos, bet arī šādā vienkāršā formā.”

   Neapšaubāmi, īsts zinātnieks, radošs cilvēks un tajā skaitā zinātniski radošs cilvēks tā nedomā un tā arī nerunā. Tā ir tipiski mietpilsoniska sprēgāšana. Tāda mēdz būt augstprātīga un pašpārliecināta diletanta un šarlatāna sprēgāšana, ja viņam ir izdevies iesēsties zinātniskās iestādes administrācijas vadošajā krēslā. Šodien tā sprēgā izklaides industrijā, kulta personu “piarēšanā”, dzelteno mediju perversijās. Īsta zinātnieka ikdiena nav grantu izkaulēšana. Plātīties ar viedokli “grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka” var tikai tāds, kurš neko nav dzirdējis par radošā darba psiholoģiju. Necienīgi uz zinātnieku attiecināt vārdu “ambīcijas”. Godkārīgi ir nevis zinātnieki, bet pseidozinātnieki. Smieklīgi ir spriest par zinātnieku un viņa darbu no likumu viedokļa. Tā var darīt vienīgi birokrātiski stulbi centrēts klerks. Tādam klerkam piestāv lumpeniski populistiskais aicinājums zinātniekam būt ar “atdevi vienkāršā formā”. Kurš nopietns cilvēks teiks “Latvija ir absolūta iespēju zeme”? Kādas absolūtas iespējas var būt nelietības, alkātības, korupcijas, nekustamo īpašumu mahināciju, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, plaģiātisma pārņemtajā Latvijas Universitātē, kas pēcpadomju laikā nepelnīti kļuva ne tikai augstākās izglītības formālā līdere, bet arī zinātnes formālā līdere? Kādas absolūtas iespējas var būt Kūles, “jābūtības dimensijas” un “eirodzīves” buldurētājas, komandētajā institūtā? Ko var jaunais zinātnieks mācīties no “kultūrsocioloģes”, kronētās šarlatānes Beitneres – odiozā salikuma “nācijas tēvs” autores? Ko var dot sociālajās zinātnēs superpelēkais zvirbulis Rozenvalds Lomonosova ielā? Ko var dot filoloģijas izvarotāji tantuki kursītes, cimdiņas, radzobes, druvietes Visvalža ielā? Katram prātīgam cilvēkam ir zināms, ka pozitīviem izņēmumiem šodienas Latvijas zinātnē un izglītībā nav nekādas labdabīgās ietekmes. Visur valda pašpārliecinātas, augstprātīgas, bezidejiskas, neradošas pelēcības – pelēkie zvirbuļi.

   Vai Ieva Siliņa ir vienīgā diskursīvās levitācijas meistare? Atbilde nav vajadzīga. Diskursīvā levitācija pie mums tagad ir diskursīvā norma. Visrūdītākais meistars pašlaik ir viņas patrons “nācijas tēvs”, ar glamūrīgo pseidointelektuālismu, demagoģiju un lišķību regulāri lidinoties mākoņos. Atrautība no realitātes nav polittehnoloģisks pasūtījums vai ideoloģiskā nepieciešamība, bet gan intelekta trūkuma rezultāts. Padomju laikā arī bija diskursīvā levitācija tautai adresētajos materiālos. Taču pašlaik pie mums padomju prakse ir uzvaroši pārspēta, izvēršoties diskursīvajā libertīnismā (izlaidībā) leviatānā (kaut kādā briesmīgā) pakāpē.

  

   

Atraktīvā politiskā hronika: novembra beigas

  

   25.novembrī Rīgas medijos bija lasāma atraktīva (piesaistoša, pievilcīga, vilinoša) ziņa: “Valsts prezidentam Egilam Levitam ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu būtu jāvienojas par Latvijas izdevumu aizsardzībai samazināšanu, lai nodrošinātu finansējumu mediķu atalgojumam, aģentūrai LETA norādīja partijas “Saskaņa” līderis Jānis Urbanovičs. Levits šonedēļ Briselē tiekas ar Stoltenbergu. Urbanoviča ieskatā Valsts prezidentam būtu jārunā ar Stoltenbergu, “kurš pēc pārliecības un sirdī ir sociāldemokrāts”, lai izvērtētu iespēju samazināt Latvijas valsts budžeta līdzekļu apmēru aizsardzībai, kas patlaban ir 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). “Domāju, ka būtu iespēja vienoties ar NATO, ka Latvija uz gadu, diviem iekavētu solītos 2% no IKP. Ar to pietiktu, lai pildītu saistības,” uzskata Urbanovičs. Viņaprāt, šāds solis Latvijas sabiedrībā arī veicinātu uzskatu par NATO kā solidāru organizāciju”.

   LR parlamenta opozīcijas permanentā simulakra priekšlikums katrā ziņā ir atraktīvs. Tas ir gadījums, kad atraktivitāti uzšļāc odioza nerealitāte, piesaistot ar pretīgu neticamību.

   Pirmkārt, “nācijas tēvs” nav tas nācijas (proti, Latvijas visu tautību iedzīvotāju) tēvs, kurš gribēs kaut ko labu izdarīt, riskējot netikt otro reizi iebīdītam Rīgas pilī vai riskējot izpelnīties ģeopolitiskā saimnieka un reizē NATO saimnieka dusmas.

   Otrkārt, “nācijas tēvs” nevēlēsies lieku reizi tracināt “kultūrnācijas” cēlāko daļu, kura bez NATO nespēj ēst un nokārtoties. “Nācijas tēvs” labi zina par latviešu idiotiski jūtīgo un naivi cerīgo uzticību NATO. Ja tas viņam būs izdevīgi, tad “nācijas tēvs” apsolīs palielināt iemaksu NATO naudas silē.

   25.novembrī šo rindu autora mūžā notika kaut kas līdz šim nepiedzīvots – sociāli politisks pasākums un sabiedrības reakcija tika novērtēta no emocionālā viedokļa. Internetā teikts: “ Pēc emocionālās tikšanās ar Pūci, Ikšķiles iedzīvotāji lems, vai atbalstīt Saeimas atlaišanu. Ikšķiles novada iedzīvotāju tikšanās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci (AP) par ministrijas piedāvājumu reģionālajā reformā pievienot Ikšķili Ogres novadam vakar izvērtusies gara un emocionāla, informēja Ikšķiles novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Laura Dūša. Nekādu konkrētu rezultātu sanāksmei gan nav bijis un daļa sanākušo secinājuši, ka palikuši neuzklausīti. "Ņemot vērā, ka līdz šim veiktās iedzīvotāju aptaujas un to rezultāti netiek uzklausīti lēmuma pieņemšanā, tiek izskatīti arī radikālāki līdzekļi, piemēram, aktīvi iesaistīties vēlētāju iniciatīvā un ar savu balsi un parakstu iestāties par Saeimas atsaukšanu," informēja Dūša”.

   Pievilcīgākais ir emocionālais moments 13.Saeimas atlaišanas kontekstā. Tas attiecas ne tikai uz Ikšķiles iedzīvotāju emocionāli caurvīto gribu parakstīties jeb neparakstīties par 13.Saeimas atlaišanu.

   Sakarā ar mediķu finansiālajām problēmām noteikti ir jāņem vērā latviešu mentalitātes specifika. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vērā latviešu emociju dinamika, emocionalitātes tādas īpašības kā afektācija un ekspansivitāte. Plaši ir novērojama emocionalitātes prioritāte, draudoši apsteidzot prāta racionālismu un prāta konstruktivitāti. Dzīves interpretācijā dominē emocijas, bet nevis intelekts. Latvieši strauji reaģē, taču arī strauji zaudē interesi un strauji pievēršas kādam citam emocionalitātes uzplūdu ieganstam. Saprotams, tādi cilvēki ir viegli zombējami un viegli ideoloģiski vadāmi. Praktiski nekādi nav iespējams uzmanības centrā noturēt vienu tēmu veselu gadu. Ikšķiles novada iedzīvotāju emocionalitātes akcentēšana ir mundrs piemērs tautas mentalitātes specifikai.

   26.novembrī sabiedrību informēja par šādu piesaistošu notikumu: “Tieslietu ministrijas (TM) vārdā parakstīta atbalsta vēstule palīdzējusi nogalinātā maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus ģimenei tikt pie četrvietīgas kapavietas 1.Meža kapos iepretim Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim, kur šoruden jau uzstādīts piemineklis Bunkum, vēsta žurnāls "Privātā dzīve" (PDz). Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, un Rīgas domes noteikumi paredz - pie kapavietas tajos iespējams tikt gadījumā, ja tur jau iepriekš apbedīts radinieks, vai arī, ja ir sevišķi nopelni Latvijas vai Rīgas pilsētas labā. Pērn noslepkavotajam advokātam tur dzimtas kapu nav, tomēr pie četrvietīgas kapavietas Bunkus ģimene esot tikusi tāpēc, ka advokāta māte vairākkārt lūgusi TM, lai tā uzraksta atbalsta vēstuli Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldei. Minētās pārvaldes priekšnieks Gints Zēle PDz atzinis, ka no TM saņemts iesniegums ar lūgumu piešķirt Bunkum kapavietu 1.Meža kapos, "ņemot vērā viņa nopelnus valsts labā". "Uz šī iesnieguma pamata kapavietu arī piešķīrām," izdevumam skaidrojis Zēle. TM valsts sekretārs Raivis Kronbergs PDz apstiprināja, ka 2018.gada oktobrī viņš parakstījis vēstuli Kapsētu pārvaldei. Iniciatīva nākusi no nogalinātā advokāta mātes Daces Bunkus. Žurnāls raksta, ka minētajā vēstulē lūgts "izskatīt iespēju piešķirt kapavietu Rīgas 1.Meža kapsētā Mārtiņa Bunkus mirstīgo atlieku apbedīšanai". Tāpat vēstulē uzskaitīti zvērinātā advokāta un maksātnespējas administratora karjeras panākumi un minēta viņa loma tieslietu sistēmā, tomēr tajā nekas nav minēts par sevišķiem nopelniem valsts labā. "Godīgi sakot, vēstule bija ļoti neitrāla. Tajā Bunku neslavinājām un neizcēlām, lai mums nevarētu "piesiet" lobēšanu vai vēl kaut ko. Jā, no TM viņam nav piešķirti ne apbalvojumi, ne pateicības, taču advokātu padome viņu novērtēja pozitīvi - viņš nebija slikts advokāts," žurnālam komentējis Kronbergs, uzsverot, ka ministrija nav bijusi ieinteresēta šajā jautājumā. Reaģējot uz publikāciju, TM ir izplatījusi paziņojumu, kurā pauž nostāju, ka tā neesot lūgusi piešķirt kapavietu nogalinātajam maksātnespējas administratoram Bunkus, taču aicinājusi Rīgas domes Kapsētu pārvaldi izvērtēt šādu iespēju, un ministrija neuzņemoties atbildību par Kapsētu pārvaldes lēmumu”.

   Protams, ka ir nopelni pret valsti! Arī pret kriminālā kapitālisma valsti ar noziegumu brīvību ir nopelni! Nopelni bija pret PSRS, nopelni bija pret Hitlera nacistisko valsti. Kāpēc nevarētu būt nopelni pret LKP/VDK morālo kastrātu valsti, kuru pie tam kvēli atbalsta "kultūrnācijas" inteliģences miljons? Jau 30 gadus tiek apbalvoti primāti par nopelniem pret LR simulakru- tautas bendi!

   Izrādās, ne tikai VVF, bet arī citi "nopelniem bagātie" rūpējas par mūža māju, neticot, ka kādreiz tiks izmesti no "mauzoleja". Acīmredzot, tā arī būs - netiks izmesti no "mauzoleja"! Lai tiktu izmesti no “mauzoleja”, “kultūrnācijai” ir jāizmainās par 180 grādiem. Bet tas pats no sevis nevar notikt. Nepieciešams progresīvs spēks pašā “kultūrnācijā” jeb ārējais grūdiens – karš, dabas kataklizma. Respektīvi, tautas radikālo pārveidošanos var izraisīt hiperradikāls fenomens.

   26.novembrī bija lasāma latviešu tautai vēsturiski ļoti nozīmīga ziņa: “Ministru kabinets otrdien atbalstīja Nacionālās enerģētikas un klimata padomes izveidi premjera vadībā. Ekonomikas ministrija (EM) izstrādājusi jaunu politikas plānošanas dokumentu Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.-2030.gadam (NEKP 2030), kam līdz gada beigām jābūt iesniegtam Eiropas Komisijā. Tomēr līdz šim nav izveidots efektīvs mehānisms ne plāna vispārējai īstenošanai, ne integrētai enerģētikas un klimata politikas veidošanai periodā pēc 2021.gada. Tā kā Ministru kabinets ir apņēmies sekmēt virzību uz Latvijas klimatneitralitāti 2050.gadā, Latvijas enerģētikas un klimata mērķi jau laika posmā līdz 2030.gadam ir gana ambiciozi. Turklāt jāņem vērā, ka minēto mērķu sasniegšanai NEKP 2030 būs jāpārskata jau 2022.-2023.gadā. EM norādīja, ka ir svarīgi nodrošināt koordinētu, integrētu un ilgtspējīgu ilgtermiņa enerģētikas un klimata politiku. Tādēļ tika piedāvāts izveidot Nacionālo enerģētikas un klimata padomi efektīvai enerģētikas un klimata politikas veidošanai Latvijā. Nacionālās enerģētikas un klimata padomes vadītājs būs Ministru prezidents, bet viņa vietnieki - ekonomikas ministrs un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs”.

   Tas ir labi, ka gudrā valdība vēlas komandēt klimatu un šo funkciju atņemt kosmiskajiem spēkiem. Valdību neviens nedomā vest pie prāta, un  viss risināsies pēc plāna. Latvijā pašlaik bezprāts aptver sociuma 99%, un neviens valdību nekauninās par idiotismu. “Kultūrnācijas” valdība patriotiski turpinās koriģēt klimatu.

   Taču kā parasti aiz visa lepni smīn mīļā naudiņa: “Latvija vēl nav aplēsusi virzības uz klimatneitralitāti (!?) izmaksas, tomēr tās būs mērāmas miljardos eiro, ceturtdien notiekošajā forumā "Enerģētikas un klimata plāns 2030 - ceļā uz ilgtspējīgu valsti" atzina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola”.

   Savukārt latviešu valsts vēsturē intelektuāli visneapdāvinātākais premjers Kariņš priecājas par tautas saulaino nākotni: “Viņš norādīja, ka Latvija gadiem ilgi ir turējusies pretī klimata politikai, jo tā tikusi uzskatīta kā apgrūtinājums, ka tā kaut ko atņems. "Tomēr mana valdība saka pretējo - klimata politika ir Latvijas iespēja, lai celtu labklājību, bet tas prasīs paradumu un domāšanas maiņu," piebilda Kariņš. Premjers uzsvēra, ka ar klimata politiku Latvijai netiek "kaut kas uzspiests", bet gan tā dod iespēju valstij piedalīties vērtību ķēdē, rodot jaunus risinājumus izaugsmei”.

   27.novembrī par sava intelektuālā potenciāla niecību publiski atgādināja “nācijas tēvs”. Mediķu kārtējo protestu priekšvakarā viņš nolēma teikt viedus vārdus no Rīgas pils augstā krēsla autoritātes augstumiem. Kā parasti, sanāca intelektuālais brāķis. Šoreiz ar atraktīvu dvašu. “Nācijas tēvs” savu attieksmi formulēja sabiedrību jūtīgi piesaistošā veidā: “Ārstu atalgojumam jābūt divreiz lielākam par vidējo atalgojumu valstī, [..] žurnālistiem paziņoja Valsts prezidents Egils Levits”.

   Gudrs valstsvīrs nekad neteiktu "divreiz lielākam". Tas ir ļoti relatīvs, diskutabls, nepamatojams ieteikums. Nekaunība ir atsaukties uz “Eiropu”, kā to dara “nācijas tēvs”. Tas ir ieteikums, kuru katrs ieinteresētais cilvēks kaut kādā veidā apšaubīs, kas nekavējoties pilnā mērā sākās komentāros. Tātad "nācijas tēvs" nevis nomierināja sabiedrību, bet vēl vairāk satracināja sabiedrību. Tā var rīkoties vienīgi intelektuāli pilnīgi bezspēcīgs valstsvīrs.

   Sabiedrību nespēj nomierināt arī šāda “nācijas tēva” gudrība: “Valsts prezidents pauda uzskatu, ka valdībai un medicīnas nozarei ir jāuztur pastāvīgs dialogs (!?), kam būtu jāvainagojas ar rezultātu”. Tā ir sena dziesma senās skaņās.

   Arī padomju laikā partija vienmēr aicināja uz "dialogu", ja bija pret cilvēkiem pastrādājusi kādu nelietību un faktiski negatavojās piekāpties. Nav aizmirsta partijas klasiskā taktika: "Mums ir jāsēžas pie sarunu galda un viss kopīgi jāpārrunā". Protams, tika novilcināts laiks, iemidzināta cilvēku modrība un praktiski nekas nemainījās. Un tagad tas turpinās, jo turpinās partijas vara. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pēcpadomju laikā partiju maskēti pārstāv cilvēciskās padibenes – LKP/VDK morālie kastrāti, kuriem kalpo "nācijas tēvs". Atšķirība ir arī tā, ka sirds un prāta dziļumos neviens neatzina LPSR/LKP, toties tagad LR simulakru sirds un prāta dziļumos atzīst "kultūrnācijas" miljons, kuru ir totāli apveduši ap stūri morālie kastrāti (nacionālie nodevēji un nacionālie laupītāji) un konstatējams “kultūrnācijas” drausmīgs morālais traumatisms.

   Gribot negribot "nācijas tēvs" ir stimulējis filosofiskas pārdomas par muļķības saistību ar nelietību, nekaunību, karjerismu, alkātību. Vai muļķa statuss kavē jeb veicina nelietību un nekaunību? Vai muļķim ir vieglāk jeb grūtāk būt konformistam? Vēl ir citi jautājumi. Vai uz tiem vispār ir iespējama viena atbilde? Vai ir iespējamas likumsakarības jeb katrs gadījums jāvērtē individuāli?

   29.novembrī nācās tikties ar izcili atraktīvu pieeju: “VAS "Latvijas dzelzceļš" bijušais valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis piektdien, 29. novembrī, tiesā nolasīja savas rakstiski sagatavotās liecības, noliedzot vainu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, proti, kukuļa pieņemšanā lielā apmērā no Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska. Magonis apgalvoja, ka 500 000 eiro no Osinovska saņēmis kā atlīdzību par Igaunijas uzņēmēja interešu privātu (!?) lobēšanu "Krievijas dzelzceļam".”

   Protams, protams, “privāta lobēšana” ir pēcpadomju Latvijas amatpersonu viens no lielākajiem gardumiem – noziegumu brīvības balsts un organizētās noziedzības pamatelements. Acīmredzot, dotais kungs “privāto lobēšanu” atzīst par normālu parādību, jo tā nav tikai viņa kaislība. Ar “privāto lobēšanu” nodarbojas deputāti, ministri un daudzas citas valsts amatpersonas.

   Bet varbūt tiekamies ar vēl vienu patentētu idiotu, kurš mēģina pārliecināt, ka valsts amatpersona var privāti lobēt un saņemt par to miljonus! Varbūt kungs Magonis tomēr nav idiots? Varbūt viņš lieliski zina, ka pie mums mēdz ticēt, ka 2+2=5, ja tas kādam ir vajadzīgs. LU nelietību karalis Muižnieks arī praktizē slaveno aprēķinu 2+2=5. Un ko dara Rinkēvičs? Viņš arī dara to pašu! Magonim naudas maiss tika atņemts 2015.gada 5.augustā. Tagad ir 2019.gada novembra beigas. Magonis par 500 000 eiro kukuli joprojām nesēž cietumā. Vai kādam vēl nav skaidrs, kādā mēslu bedrē viņš dzīvo un cik šausmīgs noziedzības perēklis ir Latvijas Republika!

   29.novembrī sākās “nācijas tēva” akcija panākt “kultūrnācijas” solidaritāti: “Piektdien, 29. novembrī, Rīgas pilī pirmajā solidaritātes sarunu cikla domnīcā "Latviešu nācija un saliedēta Latvijas valsts", kurā piedalījās 60 dažādu paaudžu sabiedrības pārstāvju, izskanēja dažādi ierosinājumi, un tajā skaitā arī ideja iedzīvināt terminu "līdztautieši" un izskaust – "cittautieši", portāls "Delfi" uzzināja Valsts prezidenta kancelejā. Dalībnieku vidū bija pētnieki, interešu grupu pārstāvji, politikas veidotāji, žurnālisti, pedagogi, mūziķi, karavīri, skolēni un studenti, biedrību un NVO pārstāvji. Sarunas dalībnieki diskutēja par to, kā veicināt latvisko identitāti un piederību Latvijas valstij un Eiropas kultūrtelpai, kā sekmēt jauniešu pilsonisko kultūru un patriotismu, kā stiprināt iedzīvotājos vēsturisko atmiņu”.

   Visdziļākajā būtībā tā ir ideoloģiski noziedzīga akcija un jauns humanitātes noziegums. “Nācijas tēva” iniciatīvas rezultātā tiek veicināts morāli psiholoģiskais atbalsts pastāvošajam kriminālajam kapitālismam - noziegumu brīvībai, organizētajai noziedzībai, valsts suverenitātes trūkumam. “Nācijas tēvs” aicina neuztraukties par Rinkēviča, Magoņa, Muižnieka nedarbiem, valdības absurdajiem “583 darāmajiem darbiem”, valdošās kliķes nelietīgo attieksmi pret mediķu algām un skolotāju algām, idiotu blādīšanos par “klimatneitralitāti”. Tiek musināts “nācijas tēva” aizsāktais lingvistiskais marasms. “Valstsgribai” jau ir pievienojusies jauna kroplība “līdztautieši”. Protams, turpinās jēdziena “nācija” nepareizais lietojums.  

Demogrāfijas bums un tumsonības bums

   Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu civilizācijas likteni līdz pat šobaltdienai. Arī uz Latvijas un latviešu likteni. Faktiski “balto” cilvēku stāvokli XX-XXI gadsimtā nevar pareizi izprast bez abu bumu respektēšanas. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Taču tāda izpratne socioloģiskajā, politoloģiskajā, kulturoloģiskajā, vēsturiskajā, sociāli antropoloģiskajā analītikā nav sastopama. Sastopams ir diskurss par dzimstības straujo pieaugumu. Taču par tumsonības straujo pieaugumu saistībā ar dzimstības straujo pieaugumu nav sastopama publiskā apspriešana.

   Tas ir saprotams. Ja tiek atzīta tumsonības buma saistība ar demogrāfisko bumu, tad nevar izvairīties no neglaimojoša konstatējuma. Nākas atzīt tumsonības milzīgo lomu Rietumu civilizācijā. Dzīvi pārklāj tumsonība. Mūsu pagātne un tagadne ir tumsonības apņemta. No tumsonības neatbrīvosimies arī nākotnē. Un, ja ir tumsonība, tad ir arī tumsoņas. Tumsonība prevalē ja ne visā sabiedrībā, tad noteikti prevalē kādā sabiedrības slānī. Turklāt prevalē tādā sabiedrības slāni, kura tumsonība ir spējīga izraisīt visas sabiedrības tumsonību. Nav grūti saprast, ka tādā gadījumā tumsonība attiecas uz valdošo slāni. Bet tas savukārt nozīmē, ka analītikai ir jāiztirzā valdnieku tumsonība. To psiholoģiski kavē konjunktūra, un to nevēlēsies darīt ne tikai konjunktūras cilvēki. Saruna par tumsonību vienmēr ir delikāta saruna, jārīkojas uzmanīgi un jāizturas smalkjūtīgi.

   Runa ir par demogrāfisko bumu XIX gadsimtā. Toreiz eiropiešu skaits palielinājās vairākas  reizes. Šī fakta socioloģiskās sekas, protams, ir analītiski izprastas Rietumu zinātniskajā un filosofiskajā domā. Sekas ir ļoti svarīgas, - XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība.

   Tā ir standartizētu indivīdu sabiedrība ar visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formulē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi un masu garīgās kultūras veidi.

   Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē. Masu sabiedrības pārstāvi Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt “Das Man” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm. Tā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”. Viņa apzīmējums ir vispopulārākais.

   Masu sabiedrības rašanās nosacīja adekvātu garīgās un materiālās apgādes nepieciešamību. Tas, kas agrāk derēja nelielam iedzīvotāju skaitam, vairs nederēja iedzīvotāju milzīgām masām. Ļaužu masu eksistences nodrošināšanai nācās pārkārtot saimniecisko darbību un garīgās kultūras formātus. Tā rezultātā Rietumu civilizācijā gandrīz vienlaicīgi radās masu produkcijas industrija un masu garīgās kultūras industrija.

   Abi minētie masu sabiedrības atribūti analītiski ir labi izprasti zinātnē un filosofijā. Par masu produkcijas ražošanu un patērēšanu ir plaša bibliotēka. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte. Tā bija jauna mēraukla cilvēku darbam un rīcībai.

   Vēl lielāks speciālās literatūras klāsts ir par masu garīgo kultūru – tās formātiem, industrijas vēsturi, ietekmi uz sabiedrisko apziņu, ietekmi uz kultūras vispārējo attīstību utt. Masu sabiedrības cementējošs fenomens XX gadsimtā kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu apziņai un masu estētiskajai gaumei adresētu literatūru un mākslu. Masu izglītība un masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts. Tas dāsni funkcionē arī pašlaik. Rietumu tautu dzīvē pamatā valda masu kvalitāte.

   Masu sabiedrības (cita tipa sabiedrība Rietumu civilizācijā kopš XX gadsimta vairs neeksistē) abu minēto segmentu (masu ražošanas un masu garīgās kultūras) izpratne, kā jau minēju, ir vispusīgi izvērsta zinātnē un filosofijā. Taču nekas netiek teikts par trešo segmentu – visbūtiskāko segmentu, no kā ir atkarīgi abi tik tikko minētie segmenti.

   Respektīvi, nekas netiek teikts par sociuma dzīves politisko un ideoloģisko vadību - valdniekiem un viņu kvalitāti. Atklāti netiek atzīta rūgtā patiesība par tumsonības klātbūtni masu sabiedrības politiskajā un garīgajā pārvaldīšanā, jo Rietumu civilizācijas Jauno laiku visas galvenās politiskās teorijas laika gaitā sāka pārklāt tumsoņu tumsonība. Turklāt tumsonība nav tikai naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību. Tumsonība ir moderni transformējusies un kļuvusi izglītības, zinātnes, apgaismības sastāvdaļa, bet tumsoņas nav retums profesoru, akadēmiķu, speciālistu, ekspertu, politiķu, valstsvīru aprindās. Obskurantisma vēsturiski klasiskā definīcija vairs nav aktuāla. Obskurantisms ir modernizējies, sevī iekļaujot tādas izpausmes kā sociālais darvinisms, antihumānisms, vērtību, normu, uzskatu, ideālu, patiesības plurālisms.  Masu sabiedrības politiskā un ideoloģiskā vadība ieguva masu kvalitāti, un šīs kvalitātes raksturojumā objektīvi iederas vārdi “tumsoņas” un “tumsonība”.

   Rietumu civilizācijas politiskās teorijas ir nacionālisms, komunisms un liberālisms. Minētās idejiskās konstrukcijas vēl mēdz saukt par politiskajām ideoloģijām, politiskajām sistēmām, politiskās teorijas un politiskās prakses paradigmām. Visi nosaukumi principā raksturo vienu un to pašu; proti, raksturo nacionālismu, komunismu un liberālismu kā konceptuālu pamatsistēmu, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeli, kas dominē noteiktā vēsturiskajā periodā un noteiktu zemju kultūrā (šajā tekstā turpināšu lietot nosaukumu “politiskās teorijas”).

   Vēsturiski visvecākā ir nacionālisma politiskā teorija. Taču tās vēsturē ir t.s. pirmsideoloģiskais posms, kad nacionālisma koncepts funkcionēja stihiski, bet nevis kā apzināti definēta politiskā teorija. Nacionālisma vēsture vissenākajos laikos sākās tad, kad cilvēku etniskie kolektīvi (dzimtas, ciltis) sāka aizstāvēt savas intereses, kuras mūsdienās visbiežāk dēvē par nacionālajām interesēm. Jēdzienu “nacionālisms” sāka lietot tikai XIX gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to darīja Herders.

   Nacionālisma vēsturē jauns posms sākās reizē ar Eiropas nacionālo valstu veidošanos. Šajā posmā nacionālisms funkcionēja kā politiskā un ideoloģiskā konceptuālā bāze dažādu etnisko un sociālo grupu solidaritātei, konsolidācijai un integrācijai nacionālā valstī. Primārā bija tēze, ka tauta ir sabiedriskās vienotības augstākā forma, valsts pamats, un tauta ir visaugstākā vērtība.

   Nacionālisma politiskās teorijas misija vienmēr un visur ir bijusi nacionālās valsts izveidošana. Pēc nacionālās valsts izveidošanas nacionālisms zaudē politisko prioritāti, jo valsts celtniecībai piemērotāki ir sociāli ekonomiskie koncepti.

   Nacionālisms doktrinālo apogeju sasniedza XX gadsimtā itāļu fašisma un vācu nacionālsociālisma (nacisma) politiskajās teorijās. Savukārt liberālisms un komunisms galvenokārt ir XIX gadsimta “bērni”, bet XX gadsimtā, atbilstoši tumsonības triumfam, nevērtīgi transformējās neoliberālismā un zinātniskajā komunismā, apliecinot radikālu atkāpšanos no abu politisko teoriju kanoniskā veidola.

   Eiropeīdu civilizācijas vēsturē tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko briedumu Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

   Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība. Šī īpašība var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē. Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānismā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai, kas totāli ierobežoja cilvēka apziņas brīvību.

   Lielā mērā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja slavenās 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

   Droši var atzīt, ka visām trijām politiskajām teorijām ir kopīgi ģenēzes faktori un kopīgi mērķi. Nacionālisms, liberālisms un komunisms dziļākajā būtībā vēlējās nodrošināt cilvēka garīgo brīvību un neatkarību no jebkādiem determinantiem – reliģiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, garīgās kultūras. Visas minētās politiskās teorijas pret cilvēku izturējās kā pret suverēnu un autonomu sava likteņa noteicēju. Indivīda garīgā brīvība kļuva galvenais, kas nosaka cilvēka eksistences jēgu.

   Nacionālisms tiecās darīt cilvēku brīvu kā etnisko būtni. Tam galvenais šķērslis bija katolicisma impērija. Liberālisms tiecās akcentēt brīvību kā personības izejpunktu un kritizēja reliģijas preskriptīvo dogmātiku, kas cilvēku iekala garīgajās važās. Komunismā cilvēka brīvības nosacījums bija sociālā vienlīdzība. Komunisma konceptuālajā centrā bija nevienlīdzība kā netaisnība un mērķis likvidēt nevienlīdzību.  Pirmajā laikā visas trīs politiskās teorijas pievērsās cilvēka iekšējās pašcieņas kanonizēšanai, pret brīvību izturoties kā pret cilvēka pienākumu un cilvēka tiesībām.

   Visas trīs politiskās teorijas vērsās pret cilvēka uzlūkošanu kā normatīvu esību, kad cilvēks tiek iespīlēts reliģiski mehānistiskā rāmī bez pašnoteikšanās iespējām. Piemēram, viduslaikos cilvēks tika vienpusīgi internalizēts, viņam uzspiežot apgūt un sev par saistošiem pieņemt reliģiskās dzīves normas bez patstāvīgas izvēles tiesībām. Cilvēkam viss tika ārēji uzspiests, ko galvenokārt darīja katoļu reliģiskās organizācijas.

   Nacionālisms, liberālisms un komunisms radās tad, kad Eiropā vēl nebija masu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Pēc masu sabiedrības rašanās XX gadsimtā radikāli izmainījās visas trīs politiskās teorijas. Tās pieskaņojās masu sabiedrības prātam, garam un dvēselei. Tātad pieskaņojās masu kvalitātei, kas masu sabiedrībā ir noteicošā kvalitātes gradācija.

   Demogrāfiskā buma iznākumā radās masu sabiedrība ar masu sabiedrības diktatūru. Tā savukārt radīja tumsonības bumu ar tumsonības diktatūru. Masu sabiedrība bez tumsonības nespēj eksistēt. Tumsonība ir masu sabiedrības vitāla nepieciešamība, kas piespieda kardināli mainīties visām trijām politiskajām teorijām. Eiropeīdu kultūrai tika uzspiesta jauna kvalitāte – masu kvalitāte. Pretestība masu kvalitātei praktiski nebija iespējama. Masu sabiedrības diktatūra nepieļāva atkāpes no masu kvalitātes. Masu sabiedrībā valda masu kvalitāte visos dzīves segmentos. Arī nacionālisms, liberālisms un komunisms ieguva masu kvalitāti. Visas trīs politiskās teorijas sāka apkalpot masu cilvēku – Das Man.

   Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite. Tā demagoģiski uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite izvērtās profesionālu politiķu stratā. Tāds  strats Rietumu civilizācijā pirmo reizi sāka funkcionēt masu sabiedrībā XX gadsimtā. Un, lūk, ļoti svarīgi zināt, ka šajā stratā jau no paša sākuma iefiltrējās Das Man tipa indivīdi - tipiski masu cilvēki ar masu cilvēku mentalitāti, masu cilvēku pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves orientāciju. Ja vēsturiski senāk politika bija specifiski apdāvinātu personību sfēra, tad XX gadsimtā politika kļuva galvenokārt Das Man sfēra. Politikā tikšanās ar personību kļuva rets prieks. Pateicoties Das Man nomācošajai klātbūtnei un bieži arī viņu noteicošajai lomai, politiķu stratu pārklāja tumsonība.

   Das Man politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju (reāli – Das Man) masas. Masu sabiedrības politiskais subjekts (politiķu strats) ir kvalitatīvi vienāds ar politisko objektu (Das Man elektorātu). Tumsoņas sāka apkalpot tumsoņas, un tas tā turpinās šobaltdien.

   Vēl ir ļoti svarīgs viens moments. Das Man politiķu sociālā izcelsme vienmēr ir sakritusi ar sociuma masu sociālo izcelsmi. Komunisma zemēs šajā ziņā izsacījās par partijas un padomju darbinieku “proletārisko izcelsmi”. Pret to izturējās ar lielu cieņu. “Proletāriskā izcelsme” bija svarīgs kritērijs iekļūšanai partijas un padomju  nomenklatūrā. “Buržuju” atvasēm nebija vietas partijas un padomju nomenklatūrā.

   Precīzāk sakot, tā bija lumpeniski plebejiskā izcelsme. Tā, protams, attiecas arī uz Rietumu zemēm. Tāpēc ir loģiski, ka tumsonības stihijas avots ir lumpeniski plebejiskā stihija. Austrumeiropā, kur lumpeniski plebejiskie slāņi fiziski likvidēja aristokrātiju un buržuāziju, citas izcelsmes stihija vispār nav iespējama. Austrumeiropiešu dzīves līmenis XX-XXI gadsimtā ir bijis atkarīgs tikai no šīs stihijas. Austrumeiropas valstu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras seju minētajos gadsimtos ir nosacījuši lumpeniski plebejiskas izcelsmes indivīdi atbilstoši ģenealoģiski un ģenētiski nostiprinātajai mentalitātei. Zinot par XX gadsimta asiņainajiem notikumiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, sākot ar I Pasaules karu, sociālistisko revolūciju, aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, inteliģences iznīcināšanu, holokaustu, deportācijām, finansu kapitālisma ļaunumu un “perestroikas” unikālo mahināciju kriminālā kapitālisma laupīšanai, nākas secināt lumpeniski blebejiskā sociālā slāņa šausmīgo cilvēcisko iedabu. Masu sabiedrība reāli ir lumpeniski plebejiskā sabiedrība – lumpeniski plebejiskā sociālā slāņa šausmīgās cilvēciskās iedabas sabiedrība. Tā ir sabiedrība, kura cilvēces vēsturē savu lumpeniski plebejisko vadoņu vadībā ir pastrādājusi visgrandiozākos briesmu darbus ne tikai abu Pasaules karu laikā, bet arī miera laikā.

   Ļoti uzskatāmi tas atspoguļojas nacionālisma (turpmāk – nacisma) un komunisma virzībā XX gadsimtā. Abu politisko teoriju virzība ir spilgts pierādījums tumsonības pastrādātajiem briesmu darbiem.

   Nacisma (Trešā reiha variantā) un komunisma (PSRS variantā) izvērtējumā var izmantot salīdzinošo metodi. Trešā reiha un PSRS vēsturē ir daudz kopēja, kaut gan ir arī kardināli atšķirīgas līnijas.

   Salīdzinājumu der sākt, atgādinot par Hitlera un Ļeņina biogrāfisko faktu sakritību. Hitlers dzimis 20.aprīlī, Ļeņins dzimis 22.aprīlī. Abiem nebija bērnu. Abiem ir fantastiska ietekme mūsdienu pasaulē. Abi mūža beigās piedzīvoja savas darbības krahu. Hitlers mira 56 gadus vecs, Ļeņins mira nepilnus 54 gadus vecs. Abi bija XX gadsimta galveno politisko teoriju (politisko sistēmu) reprezentanti un ieviesēji dzīvē. Abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) gāja bojā.

   Būtiski ir tas, ka abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) Trešajā reihā un PSRS praktiski bija tumsonības triumfs – neizglītotu, lumpeniski plebejisku, zemas intelektuālās attīstības politisko un valstisko darboņu “spīdoši panākumi”. Īpaši tas attiecas uz PSRS, jo Trešajā reihā visaugstākā līmeņa “fīreriem” bija samērā laba izglītība. Piemēram, Gebelss bija zinātņu doktors.

   Hitlers bija beidzis reālskolu, Ļeņins izglītību ieguva neklātienē, Staļins kādu laiku apmeklēja garīgo semināru, par Hruščova un Brežņeva izglītību vispār tiek klusēts, Andropovam bija partijas skolas izglītība. Trešā reiha un PSRS vadoņu, kā arī ierindas darbinieku zemais izglītības līmenis ir labi zināms fakts. Abu politisko teoriju “praktiķi” bija cilvēki bez pilnvērtīgas un godājamas izglītības.

   Tāpat ir labi zināma Trešā reiha un PSRS tumsonības triumfa ietekme uz abām politiskajām teorijām – nacionālismu un komunismu. Tumsonības rezultātā abas politiskās teorijas tika grandiozi izkropļotas, tās pieskaņojot masu sabiedrības intelektuālajam, morālajam, politiskajam līmenim. Nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju.

   Ja komunisms savā konceptuālajā izejas punktā nav noziedzīgs un slikta bija tikai komunisma koncepcijas realizācija dzīvē, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par nacismu. Nacisms jau konceptuālajā izejas punktā ir noziedzīgs ar savu rases pārākuma teoriju. Nacisms ir noziedzīgs visas cilvēces mērogā un ne tikai attieksmē pret ebrejiem – holokausta upuriem.

   Nacisms un komunisms politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanā izmantoja teroru. Vienlīdzības un taisnīguma komunistiskā doktrīna PSRS sašķiebās asiņainā terorā un birokrātiskā stagnācijā. Savukārt Trešajā reihā nacionālisms sašķiebās tehnokrātiskas un ģeopolitiski agresīvas supervalsts aizsardzībā, balstoties uz nacismu. Tiesa, nacisms sāka slepkavot idejiskos pretiniekus mazliet vēlāk nekā komunisms, kas sāka masveidā slepkavot “buržujus” tūlīt pēc varas iegūšanas. Padomju varas asinskārās tumsoņas turpināja “raženi” slepkavot līdz 1953.gadam. Uz Hruščova partijas vadībai iesniegto Maskavā iznīcināmo “kontrrevolucionāru” sarakstu Staļins uzrakstīja “Уймись, дурак!”.

   Gan nacisms, gan komunisms lepojās ar neticību cilvēkam, materiālistisko orientāciju un garīguma nicināšanu. Abas politiskās teorijas (reāli – kroplības) noliedza individualitāti un cilvēku uzskatīja par kolektīvu radību. Abas politiski teorētiskās kroplības greznojās ar atziņu, ka cilvēki ir jāvalda un viņiem nevar ļaut pašiem izvēlēties valdniekus. Nacisms un komunisms tāpat greznojās ar atziņu par varas īpašo stāvokli un varas īpašajām tiesībām. Abas politiski teorētiskās kroplības  ienīda garīgo brīvību, vārda brīvību, uzskatu brīvību, māksliniecisko un akadēmisko brīvību, kā arī uzkurināja mākslīgas identitātes kultu. Nacismā mutuļoja rases kults, bet komunismā mutuļoja šķiras kults. Abās zemēs visu nosacīja voluntārs politiskais un ideoloģiskais determinisms. Tas bija adresēts tumsoņām – neizglītotajiem un aprobežotajiem Das Man (PSRS retorikā – “padomju ļaudīm”). Trešajā reihā un PSRS valdošā kliķe neuztraucās par to, ka tumsonība ir dēmonisks spēks.

   XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.). Tās laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss zaudē racionalitāti; diskurss netiecas balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāk pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens kanonam. Masu sabiedrībā nostiprinās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvēršas sociālā ellē. Tās aktuāls elements ir kļuvis baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.

   Tik tikko ieskicētajos apstākļos radikāli izmainījās liberālisms kā politiskā teorija. Liberālisms tāpat kā nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju – tumsonības invāziju.

   Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants. Taču no 70. gadiem ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. 70. gados liberālisms sāka sašķiebties neoliberālismā. Šo procesu var droši uzskatīt par Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem (par tiem iegūtajiem labumiem).

   Neoliberālisms nerūpējas par cilvēku. Liberālisms radās un pozitīvi pulsēja tajā laikā, kad nebija masu sabiedrības un varēja rūpēties par cilvēku. Liberālisma misija bija rūpes par cilvēka brīvību. Masu sabiedrībā kroplā neoliberālisma misija ir izskaust cilvēka brīvību.

   Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga valsts suverenitāte, valsts neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildības ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme. No 70. gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka pārvērsties postcilvēku sabiedrībā ar jauna tipa tumsonību.

   Neoliberālisma rašanās un postcilvēku ģenēze ir vienota ar tumsonības modernizēšanos. Neoliberālisms un postcilvēki apliecina tumsonības jaunu veidu. Tā vairs nav tumsonība tās klasiskajā variantā, atklāti naidīgi izturoties pret izglītību, zinātni, apgaismību. Modernās tumsoņas pret izglītību, zinātni, apgaismību atklāti nevēršas, kaut gan sevī klusībā dziļi ienīst viņiem intelektuāli un morāli nepieejamo īsto izglītību, īsto zinātni, īsto apgaismību. Modernā XX gadsimta otrās puses tumsonība (turpmāk – neotumsonība) vairs nav neizglītotu un aprobežotu Das Man tumsonība, bet tā ir tumsonība ar formālu augstāko masu izglītību, doktora grādu, profesora, akadēmiķa titulu, politiķa, eksperta, valstsvīra profesionālo statusu. Neotumsonības personāžs nav lumpeniski plebejiski pusanalfabēti, kā tas bija, piemēram, sociālistiskajās valstīs. Neotumsonības centrā ir antihumānisms, liberālais totalitārisms, meli kā varas diskursa bāze, politiskais striptīzs, “globālistiski” retoriska pasaules aina, rafinēts cinisms pret garīgumu, kultūras mantojumu, jebkuru vērtību un ideālu. Pat reti antihumāna atklātība: “..не вписавшиеся в рынок тридцать миллионов — лишние и их не жалко” (Putina rūpīgi auklētais Čubaiss).

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba

   “Nācijas tēvs” katrā piemērotā un katrā nepiemērotā brīdī slimīgi apsēsti turpina atgādināt savu neoloģismu “valstsgriba”. Viņa radītais vārdu savienojums ir pretīgs un atbaidošs, un garīgi veselajā sabiedrības daļā tas nav guvis nekādu atsaucību. Internetā “nācijas tēva” neoloģismu kariķējoši izsmej visdažādākajā formā un visdažādākajā kontekstā. Bet “nācijas tēvs” to stūrgalvīgi izliekas nezinām un sabiedrības noniecināto leksisko darinājumu turpina plivināt līdzīgi kā vājprātīgais psihiatru priekšā var plivināt savas trekni sasmaržotās apakšbikses.

   “Nācijas tēva” rīcība nav cilvēciski adekvāta rīcība. Tā parasti rīkojas dziļi aprobežots cilvēks vai rafinēti viltīgs un nekaunīgs par labu samaksu algots ideoloģiskais papagailis, automātiski atkārtojot iekaltu ideologēmu, lai doto ideoloģisko klišeju iezombētu sabiedrības smadzenēs kā apziņas elementu.

   Lūk, tipisks piemērs no “nācijas tēva” slimīgi apsēstā glamūrigi retoriskā arsenāla. Citāts no “nācijas tēva” uzrunas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militārajā parādē 2019.gada 11.novembrī: “Latvijas valsts pamatā ir mūsu tautas negrozāmā (!?) valstsgriba – griba (!?) uzturēt pašiem savu neatkarīgu (!?) valsti un pašiem (!?) lemt par savu nākotni. Ja kāds vaicātu, kā varētu sajust (!?) vai saskatīt (!?) valstsgribu, mēs droši varam atgādināt par mūsu armijas un mūsu tautas uzvaru pār Bermontu pie Rīgas. Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētiem ienaidniekiem, bet arī pār neticību saviem spēkiem un savai valstij. [..] Lāčplēša diena ir mūsu valstsgribas apstiprinājuma (!?) diena".

   Saprotams, “nācijas tēvs” ir personiski ieinteresēts regulāri plivināt “valstsgribu”. Tā nosaukta viņa grāmata. Par tās satura vērtību zinātniski kompetentais prof. J.Bojārs raksta: “Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits saka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu”.

   Noteikti tiekamies ar rafinēti viltīgu un nekaunīgu ideoloģisko papagaili. Tas ir LKP/VDK morālo kastrātu kriminālā kapitālisma un Rietumu neoliberālisma politiskās, sociālās un morālās destrukcijas ideoloģiskais papagailis. Ja “nācijas tēvs” nemelotu un patiešām būtu Latvijas Republikas kvēls patriots, tad viņš nekādā gadījumā enerģiski un ar iniciatīvu nekalpotu LKP/VDK morālajiem kastrātiem jau “atmodas’ laikā vēl pirms PSRS sagraušanas. Tāda pazemojoša kalpošana bija “nācijas tēva” apzināta un mērķtiecīga izvēle. “Nācijas tēvs” nebūt nav imbecils, nespējot saskatīt padomju nomenklatūras varas turpināšanos un valstiskuma imitēšanu “otrajā’ Latvijas Republikā. Tas viņam ir idejiski un psiholoģiski pieņemams, un “nācijas tēvs” savā attieksmē nejūt nacionālo nodevību. “Nācijas tēvs” klusēja un joprojām klusē par latviešu tautas un valsts politiskās eksistenciālās ģeometrijas kroplībām. “Nācijas tēvam” acīmredzot nekad nav bijis morāli tikumiskais stratēģiskais apjukums un stratēģiskā nenoteiktība. Viņš vienmēr zināja, kuru ir jālaiza, kuram ir jāizpatīk un kuram ir jāstāsta skaistas pīlītes.

   Atkārtoju: “nācijas tēvs” nebūt nav imbecils. Tas attiecas arī uz viņa zināšanām par latviešu attieksmi pret valsts suverenitāti jeb slaveno “valstsgribu”. “Nācijas tēvs” lieliski zina par latviešu “valstsgribas” reālo līmeni; proti, “valstsgribas” trūkumu. Pie tam ir viens būtisks moments. “Nācijas tēva” dīdīšanās ar “valstsgribu” ir spilgts amoralitātes apliecinājums.

   Pirmkārt, sadarbība ar LKP/VDK morālajiem kastrātiem LR simulakra izveidošanā patiesībā ir ņirgāšanās par godīgo latviešu vēlēšanos atgūt savu valsti. “Nācijas tēvs” jau no paša sākuma apzināti ignorēja godīgo latviešu gribu atgūt savu valsti. Tātad apzināti ignorēja to, ko tagad nelietīgi plivina kā ideologēmu. “Nācijas tēva” ideoloģiskā konstrukcija vārdā “valstsgriba” faktiski ir amorāla manipulācija.

   Otrkārt, nav zināms par “nācijas tēva” protestu pret atsacīšanos no LR suverenitātes, LR stratēģiskās autonomijas. Nav informācijas par “nācijas tēva” centieniem vest pie prāta politisko kliķi un tautu pirms 2003.gada 20. septembra referenduma, kurā 66,97% nobalsoja par atsacīšanos no brīvības un iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tā taču bija skaista atsacīšanās no latviešu “valstsgribas”! Kā var pēc tik tikko minētās vēsturiski melnās dienas plivināt “valstsgribas” smirdošās apakšbikses? Kuram pēc tādas latviešu anormālas rīcības ir drosme plātīties ar latviešu “valstsgribu”? Skaidrs, ka plātīties ir spējīgs vienīgi rafinēti viltīgs un nekaunīgs indivīds.

   Turklāt tāds indivīds noteikti ir pārliecināts par sociuma garīgo neveselību. Viņš savtīgi izmanto sociuma garīgo neveselību, bet nevis palīdz sociumam atveseļoties. “Nācijas tēvs” nebaidās no šarmantās melošanas par “valstgribu”. Viņš nebaidās no citiem pseidointelektuālā glamūra izdalījumiem. Tiem ir dzirdīgas ausis un tirpstoši baudkāra auditorija. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir “nācijas tēvs”. Viņa publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk “nācijas tēva” pseidointelektuālie izdalījumi “brīvtelpa”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "diasporas politika”.

   Savukārt “valstsgriba” lielā mērā nomierina daudzus latviešus, jo nav jau tik traki, ka neviens klusu pie sevis neatzītu reālo stāvokli. Ar “valstsgribu” ir bēdīgi. To saprot daudzi. Taču to skaļi atzīt ir nobriedis retais. Tāpēc lai kungs turpina iestāstīt par “valstsgribu”. Nemitīgi dzirdot šo slavinājumu, gribot negribot uzdīkst vēlēšanās ticēt “valstsgribas” reālajai esamībai.