Multikulturālisms un komunisms

   Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas vienmēr paliks ideālā formā bez praktiskā pielietojuma. Iemesls kopīgs – viens un tas pats gan multikulturālismam, gan komunismam. Kopīgais iemesls ir cilvēka daba. Multikulturālisma un komunisma mūžīgo palikšanu bez praktiskā pielietojuma nosaka cilvēciskais faktors. Cilvēka daba nav piemērota multikulturālismam un nav piemērota arī komunismam. Tam izskaidrojumu var sniegt elementāra informācija par cilvēku komunikācijas vēsturisko pieredzi.

   Dzīvnieku sociālo uzvedību un tātad komunikāciju sāka pētīt tikai XX gadsimtā etoloģija, kas ir samērā jauna zinātne. Atklājās, ka dzīvnieku un cilvēku sociālajā komunikācijā ir daudz kopēja, jo kopēja ir bioloģiskā izcelsme un eksistences dabas apstākļi.

   Kā tagad ir labi zināms, cilvēces vēsture sākās ar atsevišķu cilšu rašanos. Ciltis ilgu laiku varēja dzīvot izolēti un neko nezināt viena par otru. Tagad mēs dzīvojam pilnīgi citos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir ļoti liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, bet arī starptautiskais transports, Internets, mobīlie telefoni un daudz kas vēl cits no mūsdienu sakaru daudzveidīgā tehniskā arsenāla.

   Cilšu izolētības un sadrumstalotības atavisms šodien atbalsojās cilvēku dzīvē ļoti izteikti. Reliģiskajā, etniskajā, valstiskajā, partejiskajā naidīgumā nav grūti saskatīt to, ko var dēvēt par cilšu piederības faktoru. Respektīvi, dalījumu „savējos” un „svešajos”. Acīmredzot neiecietība ir tāda pati kā cilšu reālās pastāvēšanas laikmetā. Tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējās mežonības – intolerances – izpausmēm.

   Demogrāfiskā un tehniskā integrētība šodien ir ļoti izteikta. Cilvēki ir savstarpēji vienoti, spiesti dzīvot līdzās un lietot vienādus priekšmetus. Taču cilvēku sociālās komunikācijas līmenis manāmi atpaliek. Sociālās komunikācijas kompetence liecina, ka cilvēki vēl nav spējīgi dzīvot planetārā kopībā.

   Ideja par cilvēku planetāro kopību ir sena. Faktiski šī ideja ir pārvērtusies zināmā ideālā. Šī ideāla pamatā ir velme, lai cilvēki apzinātos savu kopīgo likteni, kopīgo dabu un kopīgo nākotni. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka tikai no viņu vienotības un savstarpējās morālās līdzsvarotības ir atkarīgs ne tikai viņu visu kopīgais liktenis, bet arī katra atsevišķa cilvēka liktenis.

   Patiesībā ideja par cilvēku planetāro kopību ir interesanta konstrukcija.

   Pirmkārt, cilvēku vienotība vienmēr tiek skatīta planetārā mērogā, bet nevis reģionālā telpiskā izpratnē, - piemēram, kontinentālā. Cilvēce vienmēr tiek tverta visas planētas mērogā.

   Otrkārt, arī cilvēku vienotības, tā teikt, morālā kapacitāte un kvalitāte vienmēr tiek vispārināta visas cilvēces kontekstā, bet nevis tikai kādas rases, civilizācijas, etnisko grupu, tautas mērogā.

   Noteikti var rasties jautājums, kādēļ tāda utopiska ideja par cilvēku planetāro kopību vispār ir radusies. Kādēļ daudzi domātāji ir sapņojuši par cilvēces morālās integrācijas ideālu modeli?

   Uz minētajiem jautājumiem var būt vairākas atbildes. Viena no tām balstās uz pieņēmumu, ka ideālā modeļa autori vēlējās iebilst pret cilšu izolētības sekām – atavistisko savstarpējo naidīgumu. Lai pret to iebilstu un izvirzītu noteiktu konstruktīvu paraugu, lietderīgi runāt par visu cilvēci, bet nevis tikai atsevišķu rasi, civilizāciju, etnisko grupu, tautu. Daudz uzskatāmāk ideja par cilvēku vienotību atspoguļojās planetārā mērogā, bet nevis reģionālā mērogā. Turklāt reģionālais mērogs radītu mākslīgu grupējumu „paraugcilvēkos” un „sliktajos”. Tātad cilvēces kādu daļu nāktos nostādīt nelabvēlīgā izgaismojumā. Izvēloties visu cilvēci un runājot par visas cilvēces komunikaciju, neviens netiek aizskārsts un automātiski visi kļūst vienlīdzīgi.

   Protams, eksistē arī nopietnāks iemesls. Skaidrs ir tas, ka cilvēces attīstības dotajā etapā mēs neesam spējīgi novērst cilvēku atsvešinātības un naidīguma psihogēnos iemeslus tāpat kā nespējam novērst zemestrīces, orkānus un citas dabas katastrofas.

   Saprotams, mūsdienās planetārās vienotības tendences konkrēti izpaužās daudz pamatīgāk nekā cilvēces pagātnē. Šodien mums ir planetāra mēroga komunikācijas līdzekļi, ekonomikas un finansu formas, ražošanas formas, starptautiskās organizācijas, kuras speciāli rūpējas par kultūru plurālisma, konverģences, koalīciju propagandu un reālu veidošanos.

   Šodien ir sastopams poētisks salīdzinājums: pasaules finansu sadarbība ir cilvēces asinis, Internets – cilvēces smadzenes un nervu sistēma. Taču aizvadītajos desmit gados doma par to, ka cilvēce ir pārāk tālu ieslīgusi morālajā pagrimumā, diemžēl ir ļoti aktuāla. Jau 1996.gadā spāņu un itāļu intelektuāļi izstrādāja „Cilvēces atbildības hartiju”. 1997.gadā bijušie valstsvīri no daudzām zemēm sagatavoja „Cilvēka pienākumu vispārējo deklarāciju”, kā arī organizēja „Savstarpējās sadarbības padomi”. ANO konferencē 1994.gadā Hopenhāgenā tika apspriesta „Darījumu ētikas deklarācija”, kritiski analizējot morāles līmeni biznesā. 2004.gadā Pēterburgā zinātnieki formulēja „Cilvēka morālo pienākumu vispārējo deklarāciju”.

   Šodien ir sastopams viedoklis, ka tehnogēnās civilizācijas vietā ir radusies informācijas civilizācija, kuru nomainīs morālā/tikumiskā civilizācija. Globālā ētika, biznesa ētika, cilvēka sociālā atbildība, - tie ir pamatkomponenti tajā morāli tikumiskajā komunikācijā, no kuras būs atkarīgs cilvēces liktenis. Sociālās harmonijas mērķis ir ļoti grūti sasniedzams mērkis, ņemot vērā reliģiskās, valodiskās, etniskās atšķirības.

   Dzīvība uz Zemes radās apmēram pirms 4 miljardiem gadu. Zinātnieki uzskata, ka pirmos trīs miljardus gadu biosfērā bija sastopamas tikai baktērijas un vienšūņi. Taču apmēram vienu miljardu gadu strauji attīstās daudzšūņi. Staigājošais cilvēks – Homo erectus – dzīvoja pirms miljons gadiem. Dinozauri mira pirms 100 miljoniem gadu, kad Zemē ietriecās 10 jūdzes garš meteorīts. Dinozauri nosmaka meteorīta saceltajos putekļos un neizturēja meteorīta izraisīto klimata maiņu.

   Cilvēks nav mainījies aizvadītajos 150 000 gados. Cilvēks vislīdzīgākais ir pērtiķveidīgajiem radījumiem, kā arī putniem, kuri tāpat kā cilvēki pasauli apgūst ar ausīm un acīm. Vārnas un gulbji saglabā savu ģimeni pēc bērnu radīšanas.

   Intelekta attīstības ziņā pēc cilvēka nākamais ir papagailis. Ģenētiskās programmas gudras un racionālas ir bitēm, skudrām, dunduriem. Viņiem ir iedzimtas morālās normas. Skudras prot skaitīt līdz simts. Arī citi kukaiņi prot skaitīt. Kukaiņi pret citu veidu kukaiņiem ir ļoti naidīgi un agresīvi. Cilvēkā visattīstītākās ir seksuālās programmas. Cilvēkā galvenie instinkti ir pašsaglabāšanās instinkts un sugas turpināšanas instinkts.

   XX gadsimtā zinātnieki par cilvēka izcelsmi noskaidroja daudz jauna. Tā, piemēram, izmantojot informāciju par DNK, tika aprēķināts, ka cilvēki ir cēlušies no vienas nelielas grupas Austrumāfrikā. Ādams un Ieva nebija „baltie”. Viņi nebija arī „melnie”, tomēr no „tumšādainajiem” viņos kaut kas bija noteikti.

   Antropologi un ģenētiķi uzskata, ka kādreiz uz Zemes dzīvoja dažāda tipa saprātīgas būtnes. No dzīvnieku pasaules radās ne tikai cilvēks, bet arī citas cilvēkam līdzīgas saprātīgas būtnes. Cilvēks palika viens uz planētas, jo pielietoja genocīda politiku pret cita tipa saprātīgajām būtnēm. Cilvēces vēstures pirmsākumi ir saistīti ar briesmīgu noziegumu – genocīdu.

   Bioloģiski visi cilvēki ir vienādi – pieder vienam tipam. Taču pastāv fenotipiska daudzveidība. Zinātnē par fenotipu dēvē indivīda īpašību kopumu kā iedzimtības (genotipa) un vides kopdarbības rezultātu. Pastāv fiziskās (ķermeniskās) atšķirības, ko var konstatēt vizuāli (ādas krāsa, sejas vaibsti, skeleta uzbūve, matu tips utt.). Zinātnē to sauc par rases atšķirībām. Rases atšķirības vienmēr ir iedzimtas. Savukārt iedzimtību nosaka ģenētiskais mantojums. Rases galvenās iezīmes ir sekojošās: matu forma, apmatojuma klājums, ādas krāsa, matu krāsa, acu krāsa, augums, ķermeņa proporcijas, galvas izmēri. Uz planētas dzīvo eiropeīdā, negroīdā, australoīdā, mongoloīdā rase.

   T.s. nacionālais raksturs neiedzimst, bet veidojas inkulturācijas un socializācijas procesā. Nacionālais raksturs var izmainīties. Vācieši pedantiski precīzi kļuva tikai XIX gadsimtā.

   Starpetnisko attiecību psiholoģija pašlaik ir sociālās psiholoģijas sastāvdaļa. Tiek uzskatīts, ka neeksistē tikai starpetniskajām attiecībām raksturīgas psiholoģiskās parādības. Starpetnisko attiecību izpratnē un skaidrojumā nākas izmantot universiālo starpgrupu psiholoģiskās teorijas. Tātad tās psiholoģiskās parādības un procesus, kuri piemīt starpgrupu attiecībām vispār jeb grupu psiholoģijai. Starpetniskās attiecības veidojas no diviem slāņiem.

   Pirmkārt, attiecības empīriski konkrētā līmenī (sadarbība, sacensības utt.).

   Otrkārt, attiecības netieši emocionāli subjektīvajā līmenī – priekšstatu līmenī.

   Piemēram, var nēģerim atļaut dzīvot savā viesnīcas numurā, ja tas ir izdevīgi biznesam. Var arī neielaist nēģeri dzīvot savā viesnīcas numurā.

   Eksistē zināma starpetnisko attiecību determinētība. Tā izpaužas divējādi. No vienas puses ir svarīgs sociālais konteksts plašā nozīmē. Tātad ir svarīga attiecīgā kultūra – normas, vērtības, tradīcijas. No otras puses ir svarīgs psiholoģiskais konteksts. Tātad tā emocionāli morālā gaisotne, kas var ietekmēt konkrētās starpetniskās attiecības dotajā vietā un laikā.

   Pastāv tipveida programmas, kas regulē cilvēku uzvedību. Atsevišķi zinātnieki iesaka visas programmas apvienot vienā jēdzienā – tradīcija. Mēdz runāt ne tikai par tradīcijām, bet arī paražām. Tradīcijas tiek saistītas ar garīgo sfēru, paražas – uzvedību. Katrā kultūrā tradīcija ir noteikts veselums, kurā ietilpst tādi elementi kā paražas, vērtības, normas, ideāli, pārliecība, pasaules uzskats. Kolektīvistiski orientētās kultūrās īpatnība ir tā, ka ievērojami atšķiras attieksmes stils pret „savējiem” un „svešajiem”. Kolektīvistiski orientētās kultūrās pret savējiem izturās labi, bet pret svešajiem – rupji.

   Neapšaubāmi, līdz šim minētais nebūt nav viss, kas izskaidro cilvēku nepiemērotību komunismam un multikulturālismam. Turpinājumā obligāti nākas pievērsties cilvēka egoismam, sociālā darvinisma ideoloģijai individuālā un kolektīvā līmenī, nacionālās politikas lomai, etniskās identitātes ietekmei uz interkulturālo komunikāciju. Noteikti vēl ir daudzi aspekti, faktori, pamatojot cilvēku nepiemērotību abām skaistajām koncepcijām.