Stulbuma modernizācija

   Principā nekas negaidīts nav noticis. Stulbeņi nekad brīvprātīgi nepadodas. Stulbums atrodas ambiciozuma virsotnē. Stulbums nepazīst paškritiku un piekāpību. Stulbeņu godkārību var apturēt, kā tautā saka, tikai miets, žagari, siksna, padzīšana, cietuma kamera. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt un galvenokārt, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā valstiskos darbus var veikt tikai stulbeņi. Valsts institūciju klerki, valsts birokrātiskais aparāts un īpaši tā priekšniecība var sastāvēt tikai no stulbeņiem, kuri ir morāli nobrieduši atbalstīt noziedzīgo valstiskumu. Vienīgi stulbeņi var būt ar mieru ģenerēt un vadīt amorālus un destruktīvus projektus valdošās kliķes interesēs, kurās nekādi neietilpst tautas cilvēciskās vērtības spodrināšana.

   Tā tas ir visos dzīves segmentos. Arī izglītībā. Tāpēc mūsu izglītības klerku visjaunākā stulbība nav negaidīta. Izglītības funkcionāriem nenāk ne prātā atsacīties no stulbajām „reformām”. Izglītības funkcionāru stulbums ir tik grandiozs, ka viņi cer gūt panākumus ar destruktīvo „reformu” terminoloģisko modernizāciju, ja ar to saprotam uzlabošanu atbilstoši sabiedrības prasībām. Sabiedrībai (skolotājiem, vecākiem, izglītības ekspertiem) ļoti nepatīk Vaļņu ielas „reformas” vispārējā izglītībā. Un, lūk, lai sabiedrību apvestu ap stūri, izdomāta terminoloģiskā modernizācija. Reāli tā ir līdzšinējā stulbuma modernizācija.

   2018.gada 21.jūnijā ar to sabiedrību iepazīstināja ministrijas kadrs Zane Oliņa – „Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja. Viņa „Delfu” rubrikā „Versijas” publicēja tekstu „Izglītība Latvijā – ir labi, vajag izcili”.

   Nezinu, vai tas ir Zanes kundzes jeb portāla žurnālistu izdomāts virsraksts. Katrā gadījumā tas ir amizants un reizē atbaidošs virsraksts. Iespējams, lasītāju viena daļa vispirms sāks smieties un pēc tam dusmoties, bet otra daļa vispirms sāks dusmoties un tikai pēc tam dusmas pārvērtīsies sarkastiskos smieklos. Smiesies un dusmosies, dusmosies un smiesies visi, kuri ir lietas kursā par mūsu „labo” izglītību un iespēju sagaidīt „izcilu” izglītību.

   Lai ātrāk uztvertu ministrijas klerku terminoloģiskās modernizācijas būtību, noder citāts no interneta: „Zane Oliņa ir latviešu pedagoģe. 1998.gadā ieguvusi Fulbraita stipendiju studijām ASV, iegūstot 'M.Ed. un PhD. in Learning and Instructional Technology' jeb izglītības zinātņu maģistra (MEd) un doktora (PhD) grādu. No 2007. gada oktobra līdz 2011. gada vasarai, Zane Oliņa bija programmas „Iespējamā misija” direktore. Kopš 2011. gada rudens – "Iespējamās misijas" valdes locekle. Zane Oliņa ir Skola2030 projekta komandā un darbojas kā ESF projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā”(!?) mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja”.

   Ministrijas klerku terminoloģiskā modernizācija attiecas uz Zanes Oliņas vadīto fenomenu „kompetenču pieeju mācību saturā”. Sabiedrība neakceptē ministrijas uzspiesto „kompetenču pieeju”, „kompetenču izglītību” u.tml. Sabiedrībai vārds „kompetences” nav pieņemams.

   Sabiedrības negatīvo attieksmi precīzi izteica pieredzējušais skolotājs Andris Upenieks: „Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”

   Lai sabiedrību apvestu ap stūri, ministrija ir nolēmusi nelietot vārdu „kompetences”. Par to sabiedrībai paziņo Zane Oliņa. Viņas publikācijā „Delfos” neeksistē vārds „kompetences”. Zane Oliņa ir pakļāvusies kolektīvajai gribai. Tāda rīcība reizē ir atsacīšanās pašai no sevis. Viņa ir atsacījusies no „kompetenču izglītības” ģēnija identitātes. Atkal jāsaka: principā nekas negaidīts nav noticis. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma atbalstītāji ir gatavi atsacīties arī no mātes un tēva. Citādāk nevar būt. Ja varētu būt citādāk, tad tāds režīms nevarētu pastāvēt 30 gadus.

   Stulbums atrodas ne tikai ambiciozuma virsotnē. Stulbums atrodas arī destrukciju virsotnē, nespējot neko izdarīt konstruktīvi, lai veidotu pozitīvu pamatu un pozitīvus priekšnoteikumus turpmākajam darbam. Par to atgādina Zanes Oliņas teksts. Viņa vārda „kompetences” vietā lieto vārdu „lietpratība”. Tādējādi Vaļņu ielā stulbi tiek cerēts sabiedrību apvest ap stūri, jo neviens taču neatklās terminoloģisko modernizāciju. Proti, to, ka vārds „lietpratība” svešvārdā ir „kompetence”. Oliņa nekaunīgi turpina cienījamā skolotāja Upenieka kritizēto pūšļošanu un šarlatānismu. Vienīgi svešvārds „kompetence” ir aizstāts ar latvisko „lietpratība”, kas, protams, tāpat kā tizlā daudzskaitļa forma „kompetences” neiederas diskursā par vispārējo izglītību. Ministrijai nenāk ne prātā atsacīties no savām muļkībām. Ministrijas prātā ir tikai viena doma: kā apmānīt sabiedrību, lai realizētu savas muļķības.

   Jau no paša sākuma bija stulbi Rīgas prātvēderu tizlo atvasinājumu "kompetences" lietot vispārējās izglītības kontekstā. Kompetence nav tikai lietpratība. Lietpratība semantiski asociējas ar prasmi vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, ar reālu praktisku darbību un reālu prasmi veikt attiecīgo praktisko darbību. Kompetence ir ne tikai lietpratība, bet arī zināšanas, teorētiskā un metodoloģiskā izpratne. Lietojot vārdu "kompetence", var fiksēt atbilstību (piem., amatam, konkrētam uzdevumam). Vēl ar vārdu "kompetence" raksturo spējīgumu. Tātad zināma potenciāla esamību vai neesamību. Ar vārdu "kompetence" apstiprina pilnvarotību kaut ko veikt, par kaut ko atbildēt. Vispārējā izglītība nebūt nav process, kurā iemāca vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, būt kompetentam kādā jomā. Kompetences apgūšana ir vienvirziena darbība (zupas vārīšanas prasmes apgūšana, traktora vadīšanas prasmes apgūšana). Vispārējā izglītība nav vienvirziena darbība, bet kognitīvi universāla darbība. Vārds „kompetence” iederas profesionālajā izglītībā, sagatavojot kompetentus speciālistus noteiktā nozarē. Ja izglītības ministrijā priekšnieki būtu kompetenti speciālisti, tad pie mums izglītība netiktu regulāri piešļakstināta ar stulbām „reformām”.

   Zanes kundze raksta: „Latvijā mācību saturu iepriekš pārskatījām pirms desmit gadiem, kad lielu uzmanību līdztekus nozīmīgu zināšanu (!?) apguvei pievērsām skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām (!?) prasmēm dabaszinātnēs”. Loģisks ir jautājums „Kas aizvadītajos 10 gados uz Zemes ir tik radikāli izmainījies, ka nepieciešams pārveidot vispārējās izglītības saturu?”.

   Zanes un viņai līdzīgu klerku atbildi nav grūti iztēloties. Skolotājs Upenieks pareizi saka par nelāgo sajūtu. Nelāga sajūta bija arī pirms 10 gadiem. Vai Zanes kundze var pateikt, kāda toreiz bija vajadzība un kāda vispār ir vajadzība vispārējā izglītībā „līdztekus nozīmīgu zināšanu apguvei” pievērsties „skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”? Tas skan skaisti tikai priekš muļķiem, un viss. Tiesa, vēl tas liecina, ka izglītības klerkiem ir stulbs priekšstats par zinātni, zinātnisko pētniecību, ja viņi tiecas bērnus, vecākus un pārējo sabiedrību apvārdot ar „pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”.

   Stulbums acīmredzot ir grandiozs. Oliņa virsrakstā izglītību vērtē - „ir labi”. Taču pati tūlīt apkopo sliktu stāvokli: „Pašlaik Latvijas skolēniem kopumā labi padodas uzdevumi, kas prasa atcerēties vai rīkoties pazīstamās situācijās, taču trūkst iemaņu apstrādāt daudzveidīgus datus, darboties komandā, kā arī piedāvāt risinājumus nestandarta situācijām. Skolēniem trūkst pieredzes pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem, kā arī uzņēmības un sagatavotības īstenot savas ieceres jaunos apstākļos”.

   Tātad netiek sasniegta vispārējās izglītības, pasvītroju, elementāra funkcija, piemēram, bērniem iemācīt „pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto”. Kāda jēga ir buldurēt par „kompetencēm”, ja bērniem „trūkst pieredzes [..] analizēt paveikto [..] uzņēmības un sagatavotības īztenot savas ieceres jaunos apstākļos”? Kāda jēga ir atkal kaut ko pārveidot, ja līdzšinējā darbība nav devusi labu rezultātu? Tā vietā, lai paškritiski nosodītu savu nekompetenci izglītības sistēmas vadīšanā un tāpēc vāktos prom no Vaļņu ielas kabinetiem, ministrijas bezjēdzīgie klerki cer apmānīt tautu un iesmērēt tautai atkal savu kārtējo stulbumu un šausmīgo nekompetenci.