Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

  

  

      Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.

   2018.gada 6.oktobris latviešu tautas vēsturē ir svarīga diena – revolucionāra notikuma diena. Runa nav par sociālistisko, bet par sociālo revolūciju. Runa ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams, sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c. XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un filosofisko koncepciju.

   Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija, un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos.

   PSRS sagraušanas sociālās revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās. Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai, latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība, politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā. Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).

   Jebkurš eskalācijas process sasniedz kaut ko jaunu. Latvijā visatļautības eskalācijas process ir licis pievērst uzmanību tautas jaunai negatīvai pazīmei. Jaunās negatīvās pazīmes vārds ir “nelietība”. Visatļautības eskalācija ir sekmējusi latviešu tautas negatīvo pazīmju papildināšanos. Respektīvi, nepatīkamu nevērtības modernizāciju.

   Katrai tautai piemīt gan pozitīvās pazīmes, gan negatīvās pazīmes. No tām summējas tautas pazīmju pamatkomplekts. Mūsdienu zinātne (piem., etnoloģija, kulturoloģija, sociālā psiholoģija) ļoti labi zina par tautai piemītošo pazīmju vēsturisko dreifēšanu. Tā, piemēram, vācu tauta ne vienmēr varēja lepoties ar pedantisku precizitāti savā rīcībā. Minētā pozitīvā pazīme vācu tautas pazīmju pamatkomplektā nostiprinājās vēsturiski nesen.

   Nevērtības modernizācija pamatīgi izpaužas sakarā ar Levita bīdīšanas nelietībām un LU rektora vēlēšanu nelietībām. Abos melnajos notikumos priekšplānā izvirzījās tāda etniskās nevērtības pazīme, kura agrāk bija konstatējama**, taču nekādā gadījumā nevarēja pretendēt iekļūšanai pazīmju pamatkomplektā. Nelietību agrāk nevarēja fiksēt kā dominējošu latviešu tautas pazīmi. Nelietība var zelt tikai tad, ja tiek pieņemti dažāda veida lēmumi. Latviešu dzimtcilvēki lēmumus nepieņēma gadsimtiem ilgi.

   Tā, piemēram, nav ticams, ka nacistu “etnologa” Alfrēda Rozenberga saskatītajā latviešu tautas pazīmju pamatkomplektā ietilpa nelietība. Visticamākais, priekšplānā bija citas pazīmes. Iespējams, nepateicība, neuzticamība, alkoholisms, slinkums, aprobežotība, zagšana, savstarpējā nesaticība. Katrā ziņā ļoti daudz izšķīra latviešu parlamenta agrārā politika. Tās rezultātā vāciešiem atņēma zemi un pilis. Igauņu agrārā politika bija maigāka. Igauņus nacistu “etnologs” vērtē daudz pozitīvāk nekā latviešus.

   Arī tagad tāpat kā toreiz nacistu “etnoloģijas” periodā XX gs. vidū latviešu tautas portretu glezno inteliģence. Tautu vienmēr vērtē pēc tās inteliģences rīcības un morāles. Tautas vērtējumā tiek ņemts vērā t.s. vienkāršo cilvēku (zemniecības, strādniecības) līmenis. Taču katrs saprot, ka šis līmenis ir atkarīgs no inteliģences ieguldījuma vienkāršo cilvēku audzināšanā un izglītošanā. Inteliģence ir tautas kultūras vērtību un normu iedzimtības bāze. Ja inteliģences potenciāls tautas audzināšanai un izglītošanai ir bezvērtīgs, tad vienkāršo cilvēku vērtības līmenis nevar būt augsts. Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kura par Valsts prezidentu tautai nelietīgi uzspieda ļoti pelēku cittautieti? Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kuras nelietība plaukst un zied mācību iestādēs?

   LU rektora vēlēšanās negaidīti uzplauka nelietība. Rektora vēlēšanās neviens kandidāts netika atbalstīts. Katrs no viņiem saņēma “pret” vairāk nekā “par”. Taču tas netiek ņemts vērā, un sākās nelietību plūdi. LU nav “Trulība”. LU ir tautas izglītības un zinātnes simbols. Ja tautas fundamentāls simbols iegūst nelietības smaku, tad tas nevar neatsaukties uz visas tautas vērtējumu.

   Drausmīga nelietība ir Elitas Veidemanes teksts “Klibā aita un gaudu vēstule”, vēršoties pret izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas jaunības publikāciju. Veidemane raksta: “Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»”.

   Veidemane ir aizmirsusi savu grandiozo ieguldījumu padomju varas un PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu kriminālā kapitālisma stutēšanā. Komjaunietes Ilgas Šuplinkas necilo ieguldījumu vispār nav vērts ņemt vērā, salīdzinot ar Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu. "Vīrieši manā mūžā" Veidemanei nav ļāvuši atcerēties, ka pati ir bijusi visu nelietību līdzdalībniece kā VDK specizdevuma "Atmoda" galvenā redaktore. Šīs nelietes nelietīgais ieguldījums tautas dzīvē nav salīdzināms ar nabaga Latgales komjaunietes rakstīto. Veidemane ir viena no lielākajām ideoloģiskajām noziedzniecēm Latvijā, jo "Atmoda" bija tautas apziņas fundamentāla kropļotāja un kalpoja nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem.

   Internetā par Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu var lasīt: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē No 1981 līdz 1988. gadam Veidemane darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne"; no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore; no 1991. līdz 1996. gadam vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995. gadā. [..] 2007. gadā Veidemane kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Politiskā un sabiedriskā darbība: Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas; 1995. gadā Veidemane bijusi viena no "Muļķu un bezzemnieku partijas" veidošanas iniciatorēm; 6. saeimas vēlēšanās kandidēja no Z. Čevera vadītās Demokrātiskās partijas "Saimnieks" (DPS) saraksta, bet netika ievēlēta; 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no "Latvijas Demokrātiskās partijas" saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta."

   Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis.

   Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi.

   Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi.

   Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.

   Veidemanes nelietīgais raksts par ministri nav izņēmums. Veidemanes nelietība izraisa noteiktu reakciju. Tiek ņemts vērā, ka Veidemane strādā medijā, kura kolektīvā ir visu varu laizītāji avotiņi u.c. Tāpat tiek ņemts vērā, ka par ministri I.Šuplinsku aizvadītajās dienās nelietīgi rakstīja arī citi nelieši, un Veidemane nav vienīgā ministres nelietīgā nomelnotāja. Bet tas kontekstā ar Levita bīdīšanu un nelietībām LU  pievērš uzmanību nelietības izplatībai inteliģencē un sabiedrībā kopumā.

   Nelietības kulminācija, apogejs, augstākais punkts sasniegts slavenās nelietes Veidemanes intervijā ar mūsu “naciķu partijas” ekselenci Daini Loci. 2019.gada 1.augustā intervija publicēta “Nra.lv”, un tajā Locis par padomju armijas uzvaru II Pasaules karā saka: “Diemžēl daudzi nesaprot, kas tā bija par «uzvaru», kādas nelaimes un zaudējumus tā nesa latviešiem un Latvijai”. Tātad nacistu uzvara latviešiem atnestu laimi un nenodarītu nekādus zaudējumus.***

   Apnicis ir atkārtot, ka padomju armijas uzvara karā izglāba latviešus no latviešu holokausta. Vācu nacisti nolēma pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu un tikai niecīgu daļu pārvācot. Vācu nacistu uzskatā latvieši nebija vērtīga tauta. LR atjaunošana pēc kara bija pilnīgi izslēgta.

   Lieki ir norādīt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu nacistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu nacistu plānu iznīcināt latviešus, tautas viena daļa nevēlas ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu nacistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par fundamentālu cilvēcisko nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli (arī Locis par to izsakās) ir viena no visspilgtākajām liecībām latviešu tautas kādas daļas amorālajai būtībai. Tāda vēlēšanās apliecina vāciešu lēmuma pareizību. Vai to loči un veidemanes ir spējīgas saprast?

   Uzvaras piemineklis faktiski ir otrais svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi. Pirmais piemineklis vairs nav Brīvības piemineklis, jo latviešu tautas vairākums (66,97%)  2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad nepateicīgā latviešu tautas daļa grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam. Veidemanes provokācijai (varēja nepublicēt nelietīgo Loča “viedokli”) jau ir drausmīgas starptautiskā mēroga sekas, graujot latviešu un Latvijas reputāciju.

*Par noziegumu brīvības izpratni skat.: https://www.pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba; par humanitātes noziedzības izpratni skat.:

https://pietiek.com/raksti/nacionala_idealisma_strupcels_un_humanitates_noziedziba

**Par atsevišķu nelietību skat: https://pietiek.com/raksti/vai_nelietis_var_but_parlamenta_priekssedetajs

***Par vācu nacistu solīto “laimi” latviešu tautai skat.: http://aptekstiintervijas.blogspot.com/2019/08/vacu-laimes-solijumi-latviesiem.html

  

Neprincipialitātes pirmais baudījums

   Latviešu inteliģences sapuvušākā daļa Rīgas pils tronī ir iesēdinājusi pilnīgi nepiemērotu indivīdu. Levits nav Latvijas visu iedzīvotāju un pat Latvijas iedzīvotāju vairākuma Valsts prezidents. Noticis ir drausmīgs pārpratums valsts augstākās amatpersonas izvēlē. Tiekamies ar inteliģences sapuvušākās daļas demontratīvu cinismu. Tāda netikumiskumā īpašība apliecina izaicinoši nicinošu izturēšanos pret nacionālajām vērtībām, nacionālajiem ideāliem, latviešu kultūras vērtībām, vispārpieņemtām valstiskuma normām. Ņirdzīgi ignorēta ir sabiedrības organiski pamatotā nevēlēšanās latviešu valsts visaugstākajā amatā redzēt citttautieti. Tādējādi nācās sastapties ar rupju nekaunību un amorālu vaļību attieksmē pret tautas interesēm.

   Levita garīgās sejas patīkamākie vaibsti jau bija skaidri saskatāmi agrāk. Par tiem pirms Levita ievēlēšanas argumentēti brīdināja profesors J.Bojārs speciāli sagatavotā faktoloģiski bagātā rakstā. Bija arī citas publikācijas un to komentāros apliecinātā dziļā nevēlēšanās Rīgas pilī redzēt Levitu.

   Sabiedrībai bija labi zināma dotā kunga gadiem ilgā regulārā līšana uz Rīgas pili. Tā liecināja par dziļu nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt elementārākajām morāles prasībām.

   Preambulas farss atklāja šausmīgu zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Par to izsacījās savā rakstā-brīdinājumā konstitucionālo tiesību jautājumos kompetentais prof. J.Bojārs.

   Levita izteikumi medijos atklāja šķebīgu pseidointelektuālismu. Acīmredzot viņa seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Par to liecināja arī runa parlamentā un runa pie Brīvības pieminekļa.

   Neadekvātā attieksme pret latviešu idiotu apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs”, “otrs Ulmanis”, “preambulas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu. Sevi cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgi un nekādā gadījumā neakceptētu viņa raksturojumā izmantotos odiozos formulējumus. Ja tomēr tas turpinātos (un tas turpinājās!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru viņa pazemotājiem (odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādām debilām replikām vēl vairāk stimulētu idiotus.

   Izdarības ar ielūgumiem uz inaugurācijas “ballīti” atklāja pilnīgu neaudzinātību, nesmalkjūtību, brutāli savtīga aprēķina pieļaušanu cilvēciski delikātās situācijās. Viesu saraksta slēpšana un “ballītes” izdevumu slēpšana liecināja par noziegumu brīvības apziņu.

   Tagad Levits visu apšļāks ar savu klātbūtni: Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, Līgo pasākumiem, Raiņa sumināšanas dienām. Brīvības piemineklis un Stikla kalns jau ir apšļākti. Vienas izjūtas ir tad, kad to dara ne visai cienījami latviešu prezidenti, bet pavisam citas izjūtas ir tad, kad to dara ļoti aprobežots un ļoti nekaunīgs prezidents-cittautietis. Tad tu jūties kā ar mēsliem apšļākts, apkaunots esi pats un apkaunota ir tava dzimtene un tās emocionāli simboliskās vērtības. Tā vien liekas, ka Levits cenšas pēc iespējas ātrāk apšļākt (kinologs teiktu – “iezīmēt”) visu, kas ir dārgs latvietim.

   Levita valdīšanas sākumu noteikti var pretstatīt "Maskavas" valdīšanai padomju laikā. Ja "Maskava" valdīja atklāti, nemaskēti voluntāri, daudz neslēpjot Latvijas pakļautību un Latvijas nepieciešamību izpildīt "Maskavas" gribu, tad Levits jau ir sācis valdīt viltīgi. Viņš tēlo pieticību ēšanā, telpu noformējumā, iepirkumos lielveikalā, bet tajā pašā laikā izšķērdīgi sarīko banketu 800 jurašu tipa atkritumiem par saskrūvētām cenām, divkāršo padomnieku skaitu un tātad ievērojami palielina Valsts prezidenta budžetu, izvirzījis prasību pamatīgi atsvaidzināt Jūrmalas māju. Bet tas noteikti nebūs viss, ko viņš viltīgi centīsies panākt savā labā. Viņa valdīšana vispār būs viltīgi nomaskētu viltību hronika.

   Īpaša uzmanība ir pievēršama Rīgas pils jaunā saimnieka neprincipialitātei. Levits nav bezprincipāls cilvēks. Viņam piemīt stabils princips. Levita galvenais un vienīgais dzīves princips ir neprincipialitāte – izmanīga laipošana, nekad nesakot ne “jā” vai “nē”, ja tas kaut kādā veidā var slikti atsaukties uz viņu.

   Levita garīgās sejas patīkamajos vaibstos stingru principu un uzskatu ievērošana nebija saskatāma jau agrāk. Droši var prognozēt: nebūs saskatāma arī turpmāk! Toties būs saskatāma totāla neprincipialitāte. Tas ir obligāti jāņem vērā.

   Naivi ir cerēt, ka tagad Rīgas pilī būs principialitātes, taisnīguma un tiesiskuma arbitrs. Gluži pretēji! Viss notiks no savtīga izdevīguma viedokļa, kas tiks viltīgi nomaskēts ar pseidovalstisku un pseidonacionālu demagoģiju. Tā vien liekas, ka Rīgas pilī tagad ir visneprincipiālākais iemiesojums aizvadītajos 30 gados, kad neprincipialitāte ir cilvēciskās būtības izpausme. Tiekamies ar konformismu kā konkrēta indivīda mentalitātes īpašību.

   Divi piemēri. Pirmais piemērs ir ziņa, ka “izglītības un zinātnes ministre Šuplinska Levitam nodod informāciju par pārkāpumiem LU rektora vēlēšanu procesā”. Internetā lasāms: “Šuplinska stāstīja, ka puses pārrunājušas LU rektora vēlēšanu procesu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) saskatītos pārkāpumus tajā. Ministre ar Izglītības un kvalitātes valsts dienesta (IKVD) atzinumu tikšanās laikā prezidentu nav iepazīstinājusi, tomēr atstājusi to prezidentam. "Valsts prezidents sacīja, ka tas ir politiski un juridiski korekti virzīt šo jautājumu uz Ministru kabinetu," sacīja Šuplinska”.

   Levita sacītajā atsedzas viltīga remdenība. Viņš nevar nezināt par rektora vēlēšanu negodīgumu. Medijos ir skaidri un gaiši pateikts, ka LU Satversmes sapulce neatbalstīja nevienu no abiem kandidātiem. Levits tāpat nevar nezināt par Brokas korupcijas skandālu un ieinteresētību sadalīt LU jauno korpusu celtniecībai paredzētos miljonus. Tādā situācijā neprincipāli (nenosodoši) izturēties pret LU spēj tikai rūdīts konformists.

   Levits lavierē arī tāpēc, ka zina par ministru prezidenta un ministru velmi “diskutēt”, bet nevis principāli novērtēt noziegumus “reakcijas stiprajā pilī” (Rainis par LU). Levits lieliski apzinās nepieciešamību neizrādīt savu viedokli. Viņš ir lietas kursā par “583 darāmo darbu” nomocītās valdības patoloģisko tieksmi katru reizi stundām ilgi diskutēt, vai “2+2” patiešām ir “4” jeb varbūt tomēr ir “5”. Neapšaubāmi Levits ir lietas kursā par gardajiem kumosiem LU naudas makā, jo LU mums jau sen vairs nav akadēmiskā iestāde, bet prāva biznesa firma, sniedzot (kā LU pati lepni deklarē) “izglītības pakalpojumus”.

   Un vēl kas. Ja Levits gribētu būt (spētu būt) principāls tautas kalps, tad viņš adekvāti novērtētu Muižnieka noziedzīgo izdarību pret “KNAB”. Par to mediji pavēstīja 18.jūlijā. Tātad jau vairākas dienas pirms Šuplinskas kundzes ziņojuma Rīgas pilī 22.jūlijā. Jau 18.jūlijā Levitam kopā ar valdību bija jāpieņem lēmums par Muižnieka atbrīvošanu no darba un sodīšanu par valsts iestādes nomelnošanu. Muižnieks 18.jūlijā publiski lielijās: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tādi vārdi nomelno “KNAB”, kas rektora Muižnieka uztverē ir nepamatoti vērsies pret viņa vietnieci Broku.

   Otrs piemērs attiecas uz Levita apkaunojošo neprincipialitāti plašākā vēsturiski politiskā kontekstā. Citāts no 2019.gada 23.jūlijā internetā ievietotās informācijas sakarā ar Lietuvas prezidenta vizīti Latvijā: "Latvijas prezidents Egils Levits aicinājis Latviju un Lietuvu ciešāk sadarboties enerģētikas jomā, kā arī paudis pārliecību, ka Eiropas armija papildinātu NATO, nevis konkurētu ar alianses spēkiem."

   Tas ir sevišķi lišķīgs izteikums! Eiropas armijas uzdevums būtu izdzīt no Eiropas amerikāņus, kuri ir uzkundzējušies Eiropai pēc II Pasaules kara. Eiropas armiju gribēja jau senāk izveidot, taču amerikāņi to nepieļāva. Ar tādu Levita sevišķi lišķīgu izteikumu Latvija un latvieši atkal nonāk pazemojošā stāvoklī, atbalstot Eiropas valdnieku ASV un nodevīgi novēršoties no eiropiešu patiesajām interesēm.

   Bet viss ir pareizi! Uz Rīgas pils troni tika izvirzīts rafinēti neprincipāls cittautietis, kurš var vienīgi Latviju un latviešu tautu apkaunot ar savu pseidointelektuālismu un nelimitēto amoralitāti. Tādu cittautieti izvirzīja un atbalstīja latviešu inteliģences sapuvušākā daļa. Tai puvuma smaka ir dzīves nepieciešamība, bet neprincipialitāte sagādā baudu.

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas vienmēr paliks teorētiski abstraktā veidā kā zināms ideāls bez praktiskā pielietojuma. Iemesls ir viens un tas pats gan multikulturālismam, gan komunismam. Kopīgais iemesls ir cilvēka daba. Multikulturālisma un komunisma mūžīgo palikšanu bez praktiskā pielietojuma nosaka cilvēciskais faktors. Cilvēka daba nav piemērota multikulturālismam un nav piemērota arī komunismam. Tam pārliecinošu pierādījumu sniedz cilvēku savstarpējo attiecību un cilvēku dzīves jēgas izpratnes vēsturiskā pieredze, tagadnes norises un nākotnes prognozes.

   Cilvēces sociāli institucionālā vēsture sākās ar cilšu rašanos. Ciltis dzīvoja ļoti nesaticīgi. Speciālajā literatūrā tas ir detalizēti aprakstīts. Zinātniskajās grāmatās var izlasīt par šausmīgām cilšu attiecībām. Visbiežāk svešā cilts netika uzskatīta par cilvēku kopu, bet kaut kādu briesmīgu zvēru baru.

   Mūsdienās ciltis dažviet ir sastopamas uz planētas. Visos kontinentos tagad dzīvo tautas (valstu nācijas). Cilvēces sociāli institucionālā aina ir pamatīgi izmainījusies. Taču cilšu naidīguma atavisms šodien atbalsojas cilvēku dzīvē ļoti izteikti. Var droši apgalvot, ka aizvadītajos gadu tūkstošos cilvēku savstarpējās attiecības nav būtiski mainījušās. Tās bija briesmīgas, un tās arī pašlaik ir briesmīgas. Reliģiskajā, etniskajā, valstiskajā, partejiskajā naidīgumā nav grūti saskatīt to, ko var dēvēt par cilšu pirmatnējo nesaticību. Respektīvi, dalījumu „savējos” un „svešajos”. Mūsdienās neiecietība ir tāda pati kā cilšu pastāvēšanas senajā laikmetā. Tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējās mežonības – intolerances – izpausmēm. Cilvēces evolūcijas šodienas etapā nav iespējams novērst cilvēku savstarpējās atsvešinātības un naidīguma psihogēnās izpausmes tāpat kā nav iespējams novērst zemestrīces, orkānus un citas dabas katastrofas.

   Neapšaubāmi, mūsdienās cilvēces planetārā saistība izpaužas daudz pamatīgāk nekā pagātnē. Šodien mums ir planetāra mēroga komunikācijas līdzekļi, finansu un ražošanas formāti, starptautiskās organizācijas. Tās speciāli rūpējas par kultūru plurālisma, konverģences, koalīciju propagandu un reālu veidošanos. Šodien ir sastopams poētisks salīdzinājums: pasaules finansu sadarbība ir cilvēces asinis, bet internets ir cilvēces smadzenes un nervu sistēma. Tomēr novērojums, ka cilvēce ir pārāk tālu ieslīgusi nesaticībā un morālajā pagrimumā, diemžēl ir ļoti aktuāls. 1996.gadā spāņu un itāļu intelektuāļi izstrādāja „Cilvēces atbildības hartu”. 1997.gadā bijušie valstsvīri no daudzām zemēm sagatavoja „Cilvēka pienākumu vispārējo deklarāciju”, kā arī organizēja „Savstarpējās sadarbības padomi”. ANO konferencē 1994.gadā Hopenhāgenā tika apspriesta „Darījumu ētikas deklarācija”, kritiski analizējot morāles līmeni biznesā. 2004.gadā Pēterburgā zinātnieki formulēja „Cilvēka morālo pienākumu vispārējo deklarāciju”. No 1995.gada 16.novembris ir Starptautiskā tolerances diena.

   Ja multikulturālisma liktenis galvenokārt ir atkarīgs no cilvēku un tautu iecietības saskarsmē ar “svešajiem” un “svešu kultūru”, tad komunisma liktenis galvenokārt ir atkarīgs no cilvēka dzīves jēgas izpratnes. Komunisma celtniecības centrā ir “jauna cilvēka” izaudzināšana. “Jaunajam cilvēkam” ir jāprot dzīvot atbilstoši principam “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības”. Ļeņins solīja uzcelt komunismu līdz XX gs. 30.-40.gadiem. Hruščovs solīja komunisma uzvaru 1980.gadā. To viņš solīja 1961.gadā.

   Padomju Savienībā komunisma celtniecība notika zinātniski un ideoloģiski ļoti aplami. Tas izpaudās daudzējādi un arī minētajos abos solījumos. Abi vadoņi solīja uzcelt komunismu apmēram divu gadu desmitu laikā. Tātad pat ne vienas paaudzes dzīves laikā (30 gados), bet krietni ātrāk. Tas ir bezjēdzīgs solījums. Jau senatnē bija labi zināms, ka cilvēkus var radikāli izmainīt tikai vairāku paaudžu laikā. Bībelē ir runa par 40 gadiem. Pēc iziešanas no Ēģiptes izraēlieši apmēram četrdesmit gadus klīda pa ”lielu un briesmīgu tuksnesi” (5Moz, 8:15). Arī Padomju Savienībā “jauna cilvēka” radīšana varēja cerēt gūt panākumus tikai iedzīvotāju otrajā, trešajā paaudzē.

   Padomju Savienības ideologi ļoti nekompetenti izturējās pret cilvēka dzīves jēgu. Tā, piemēram, PSKP programmas jaunajā redakcijā (1986) galvenais uzdevums komunisma celtniecībā nav “jauna cilvēka” radīšana, bet gan “cīņa pa mieru un sociālo progresu”. Milzīga aplamība ir programmā akcentētās rūpes par cilvēka materiālo labklājību. Tādējādi cilvēka dzīves jēga kļūst naudas un mantas vairošana, bet nevis nepieciešamība morāli tikumiski dzīvot atbilstoši komunisma principam. Padomju cilvēks netika audzināts dzīvot atbilstoši “viņa vajadzībai”. Sekas ideoloģiskajai tuvredzībai nebija ilgi jāgaida.

   PSRS sagraušana un kriminālā kapitālisma izveidošanās Krievijā, Latvijā un citur nav tikai PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālo kastrātu panākums. Tāds panākums nav iespējams bez sociuma masu atbalsta. Nepatīkami atklājās padomju cilvēku zemā cilvēciskā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu ne tikai inteliģencē, bet arī strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušana visiem sociālajiem slāņiem solīja treknāku sili. Tāpēc viss tik ātri tika iznīcināts. Primitīva alkātība joprojām ir masveidīga, un netiek žēlots nekas, lai bez darba tiktu pie naudas, kļūtu "miljonārs" u.tml. Latviešu tautas aizvadītie 30 gadi tam ir neapgāžams pierādījums.

   Multikulturālisma un komunisma neiespējamību grandiozi cementē planetāri globālā demogrāfiskā pāreja. Tā kardināli izmaina rasu proporcionālo sastāvu uz Zemes. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā līdz šim  varenā “baltā” rase uz Zemes būs tikai 10% no planētas iedzīvotājiem. Nav ticams, ka Eiropā agrāk vai vēlāk nesāksies drūmi konflikti starp “savējiem” un “svešajiem”. Migrācija saasina ne tikai etniskās attiecības, bet arī rasu un civilizāciju attiecības. Savukārt “baltās” izmirstošās rases agonijā uzceptais postmodernisms un neoliberālisms fundamentāli izmaina cilvēku vērtību un normu sistēmu, bet vistrakākais – ģenerē jaunu atbaidošu antropoloģisko tipu. Postcilvēku klātbūtne Rietumu civilizācijā jau ir vēsturisks fakts. Tādos apstākļos pat sapņot nav vērts par multikulturālismu un komunismu.

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

   

   Mūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.

   Katrā zemē postcilvēka ģenēzei ir sava intensitāte. Tā ir atkarīga no iedzīvotāju cilvēciskās kvalitātes, kā arī kultūras spējas sargāt cilvēkus un viņu lielāko dārgumu - cilvēciskumu. Latvijā postcilvēka ģenēze ir intensīva un burtiski katru dienu atrāda vēl lielāku spraigumu nekā iepriekšējās dienās. Latvijā cilvēku un cilvēciskumu neviens nesargā. To nedara ne valsts, ne baznīca, ne inteliģence.

   Pretestība postcilvēka ģenēzei ir iespējama. Pretestību realizē speciāla ideoloģija. Tajā centrālā vieta ir cilvēka tēmai. Proti, atgādinājumam, kas ir cilvēks un kas ir cilvēciskums. Nākas pievērst uzmanību cilvēka kritērijiem. Stingri ielāgojot cilvēka kritērijus, iespējams metodiski efektīvi pretoties cilvēka antipodam – postcilvēkam.

   Pretestība ir iespējama. Tomēr obligāti ir jārēķinās ar sīvu ideoloģisko divkauju. Postcilvēka ģenēzei ir pašai sava ideoloģija – dvīņu brāļi postmodernisms un neoliberālisms. Tas ir pamatīgs ideoloģiskais kvantums. Tā merkantilistiskajiem postulātiem un hēdonistiskajiem izaicinājumiem spēj pretoties vienīgi zinātniski teicamā izglītībā un morāli piesātinātā audzināšanā norūdīti indivīdi ar ģenētiski pilnvērtīgu iedzimtību. Latvijā ideoloģiskajā divkaujā cilvēki jau ir zaudējuši. Faktiski šī divkauja nemaz nesākās. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ar tās priekšpulku akadēmisko kontingentu ir zinātniski pievērsusies un masu apziņā propagandējusi vienīgi postmodernismu un neoliberālismu, tādējādi pret savu tautu pastrādājot humanitātes noziegumu. Antihumāno rīcību nosacīja latviešu “elites” neelitārā kvalitāte. Aizvadītajos 30 gados ir izaudzināta postcilvēciski orientēta paaudze – “6.oktobra paaudze”. Tai tagad ir politiskā vara. Latviešu tauta dzīvo postcilvēku zvaigznājā, un tam gals nav paredzams.

   Cilvēka kritēriju formulēšanai vienmēr ir pievērsusies reliģiskā doma un filosofiskā doma. Filosofijā ir īpašs novirziens – filosofiskā antropoloģija. Protams, cilvēks ir vārda mākslas centrā. Par cilvēka būtību un cilvēka kritērijiem ir izsacījušies rakstnieki, dzejnieki, dramaturgi.

   Reliģiskajā domā, tā teikt, viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem. Bībelē ir ierakstīts: “Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja” (1Moz, 1:26-27).

   Tātad cilvēkā ir iemiesots dievišķais. Cilvēka būtības pamats un reizē cilvēka kritērijs ir dievišķais. Ja cilvēks atsakās no Dieva, tad viņš zaudē dievišķo būtību un Dieva aizsardzību. Teologi tā visbiežāk interpretē citēto Bībeles fragmentu.

   Ja reliģiskajā domā viss ir skaidrs un saprotams bez jautājumiem, tad filosofiskajā domā ir raiba aina. Tā, piemēram, netiek atzīta universālu kritēriju iespējamība. Cilvēces vēsturē neesot izstrādāti tādi kritēriji. To nav iespējams izdarīt. Katrs cilvēks ir ūnikums. Katram cilvēkam ir savas individuālās garīgās koordinātes socializācijā un inkulturācijā. Tāpēc katram cilvēkam ir jānosaka viņam specifiski kritēriji.

   Daudzi filosofi un vārda mākslinieki ir bijuši izvairīgi, tiekoties ar jautājumu “Kas ir cilvēks?”. Tas attiecas, piemēram, uz Kantu. Viņš nav konceptuāli izteicies, kas ir cilvēks. Filosofijā ir populāras atziņas “cilvēks kā aksioma” un “cilvēks kā mīkla”. Tiek atgādināts, ka cilvēks sevi uzskata par galveno dabā, kaut gan viņš par sevi zina vismazāk. Arī Dostojevskis pret cilvēku izturējās kā pret noslēpumu, kura atminēšanā paies viss mūžs. Patiesība ir slēpta cilvēka dvēseles dziļumā. To nevar izmērīt, jo tas ir bezgalīgs dziļums.

   Filosofiskās domas raibajā ainā tomēr var saskatīt vienu universālu kritēriju. Tas vijas cauri gandrīz visām filosofiskajām tirādēm par cilvēku.

   Tāds universāls kritērijs ir garīgums. Cilvēks ir garīga būtne. Garīgums ir cilvēka galvenā pazīme un reizē galvenais kritērijs. Cilvēks bez garīguma nav cilvēks. Garīgums ir tas, kas palīdz cilvēkam pacelties pāri dabas formētajam bioloģiskajam substrātam. Bez garīguma cilvēks nevar pārvarēt dažādas merkantilistiskās tieksmes, zemapziņas instinktus un spontānos impulsus. Ja cilvēkā nav garīguma, tad viņā dominē “Erots” (seksuālā dziņa) un “Tanatoss” (nāves dziņa), kā to ironiski savā laikā sludināja Freids. Tagad minētās dziņas var papildināt ar “Mamonu” (naudas dziņu). Tagad tautas naudas dēļ atsakās no nacionālās brīvības, valstiskās neatkarības.

   Filosofiskajā antropoloģijā ne reti garīgumu saista ar morāli. Tā ir sena tradīcija. Cilvēks ir morāla būtne, bet morāle nav iespējama bez garīguma. Tāpēc precīzāk ir jāsaka, ka cilvēks ir garīgi morāla būtne. Tā senatnē pirmie teica stoiķi. Viņu uzskats cienīgi saglabājas līdz mūsdienām. Tam ir dziļš iemesls. Cilvēka garīgi morālā būtība vienmēr visos laikmetos apliecina divus svarīgus momentus. Pirmkārt, garīgi morāls cilvēks pieņem saprātīgus lēmumus. Otrkārt, garīgi morāls cilvēks apzinās atbildību par savu rīcību. Lieki ir atgādināt, ka atbildības trūkums ir šodienas dzīves visu procesu demiurgu (radītāju un vadītāju) lielākā nelaime. Postcilvēkus nevar uzskatīt par garīgi morālām būtnēm. Par “583 darāmajiem darbiem”, “nācijas tēvu”, “pravieti”, “attālinātu” valdības darbu var buldurēt tikai cilvēki bez spējas pieņemt saprātīgus lēmumus un bez spējas atbildēt par savu rīcību.

   Filosofiskajā antropoloģijā sava veida klasika ir garīgumu saistīt ar dzīves jēgas izpratni. Respektīvi, garīgi pilnvērtīgā cilvēkā vienmēr ir pārākumā (prevalē) doma par dzīves jēgu. Ja cilvēks nedomā par dzīves jēgu, tad tas ir nožēlojams radījums – paēdis un apģērbts siltumā dirnošs dzīvnieks. Jau sen nav noslēpums, ka vidusmēra cilvēks (postcilvēka ģenēzes avots) nekad nedomā par dzīves jēgu. Vidusmēra cilvēka garīgās darbības mērķis nekad nav vēlēšanās sevi mocīt ar neauglīgu prātošanu. Vidusmēra cilvēka redzējumā dzīves jēgas noskaidrošana ir sholastiska nodarbošanās – laika nevajadzīga tērēšana tukšai problēmai. Vidusmēra cilvēks akceptē vienīgi nepieciešamību risināt bioloģiskās un materiālistiskās problēmas. Ja vidusmēra cilvēks ar smadzeņu kādu sektoru vairāk vai mazāk kaunīgi apzinās savas pieejas cilvēcisko seklumu, tad postcilvēkā vairs nav tāds paškritisks smadzeņu sektors un vispār postcilvēkam nav saprotama vārdu “dzīves jēga” nozīme. Postcilvēks nicīgi smejas par vārdiem “garīgums” un “garīgums kā cilvēka kritērijs”.

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

  

   Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv jau daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču tās vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība.

   Tā nav politiskā ideoloģija. Pareizāk šo ideoloģiju dēvēt par antropoloģisko ideoloģiju, jo tā attiecas uz cilvēka būtību un cilvēka esamības nosacījumiem. Tiesa, šo antropoloģisko ideoloģiju var iekļaut politiskajā ideoloģijā, konceptuāli formulējot politisko attieksmi pret cilvēku. Jaunajos laikos tā tas notiek. Visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacījās no pašapmāna.

   Saruna par doto pašapmāna ideoloģiju ir ļoti aktuāla. Arī Latvijā tāda saruna ir ļoti aktuāla. Pašapmāna ideoloģija būtiski atsaucas uz latviešu tautas attīstību un slāpē daudzu cilvēku pašrealizāciju. Turklāt dotā pašapmāna ideoloģija ir asimilējoši piemērota Latvijas titulnācijas mentalitātei. Arī pašlaik latviešu tautas politisko seju nosaka indivīdi, kuri savtīgi izmanto pašapmāna ideoloģiju par cilvēku. Dotā pašapmāna ideoloģija lieliski kalpo vidusmēra latvietim. Prātīgie cilvēki, kuri izlasīs šo tekstu līdz beigām, to sapratīs bez īpaša paskaidrojuma.  

   Sarunas aktualitātei ir trīs svarīgi iemesli. Pirmkārt, pašlaik notiek sen nepiedzīvotas dziļas izmaiņas cilvēka garīgajā un materiālajā pasaulē. Otrkārt, rodas pilnīgi jauna dzīves normu un vērtību sistēma. Tā atbaida Homo sapiens un drīzāk ir piemērota kaut kādam jaunam antropoloģiskajam tipam (Posthomo). Treškārt, akūta ir nepieciešamība saglabāt cilvēka cilvēcisko identitāti. Lai saglabātu cilvēka cilvēcisko identitāti, nākas atmaskot pašapmāna ideoloģiju un izskaidrot tās kaitīgumu.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas centrā ir dabiskās vienlīdzības koncepts. Proti, uzskats par visu cilvēku vienlīdzību. Netiek ņemts vērā, ka dabā nav vienlīdzības.

   Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlīdzības propaganda. Tā uzskata domājoši cilvēki. Viņi brīdina par šausmīgajiem maldiem cilvēku neapdomīgajā vienādošanā. Tas ir maldīgums, kas ir izraisījis kolosālu nelaimi īpaši tad, ja dabiskās vienlīdzības koncepts tiek manipulatīvi izmantots izglītībā, saimnieciskajā darbībā, administratīvajā sfērā, ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “Mēs visi esam vienādi cilvēki! Mēs visi esam vienlīdzīgi!” ir nodarījuši milzīgu postu.

   Pašapmāna ideoloģijas uzvaras gājienā liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvēseļu vienlīdzību Dieva priekšā. Rietumu civilizācijas pagātnē dabiskās vienlīdzības konceptu ir propagandējuši tādi filosofi kā Loks, Jūms, Russo. Koncepts atspoguļojas ASV Neatkarības deklarācijā, franču 1789.gada cilvēktiesību deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācībā, mūsdienu liberālās demokrātijas teorētiskajos risinājumos.

   Antīkajā civilizācijā dabiskās vienlīdzības koncepts neeksistēja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Ļaudis jau no seniem laikiem saskatīja katra cilvēka savdabību – ķermeniskās un smadzeņu darbības individuālās atšķirības. Dabiskās vienlīdzības propagandai savā laikā daudz netieši palīdzēja zinātnes nespēja stingri pamatot katra cilvēka unikālo būtību. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvēka ūnikumu. Zinātnes viedoklim nepretojas Rietumu aristokrātija, buržuāzija, intelektuāļi. Taču vienalga sabiedrības masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldīgais uzskats.

   Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir kļuvis populārs kults. Konceptu pārspīlēti uzskata par galveno cilvēku savstarpējās attiecībās. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumos.

   Vienlīdzības kults lielu ļaunumu nodara garīgās un morālās nabadzības apstākļos. Neattīstītā sociumā vienlīdzības kults kļūst ārdošs spēks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencēm un parādībām. Dabiskās vienlīdzības koncepts ir ļoti izdevīgs tiem patmīlīgi ambiciozajiem un garīgi seklajiem cilvēkiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderību kultūras bagātināšanā.

   Pašlaik nākas novērot īpatnu ainu: jo attīstītāka kultūra, jo skaļāka ir dabiskās vienlīdzības demagoģija. Tā tas visjaunākajā laikā ir Rietumeiropā un ASV plaši izplatītajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvēktiesību, homoseksuālisma aizstāvības demagoģijā. Attīstītākās valstis dabiskās vienlīdzības demagoģiju plaši izmanto migrācijas politikā.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā vēl ietilpst iedzimtības nihilisms. Iedzimtības loma cilvēku evolūcijā netiek godīgi atzīta un tiek slēpta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšķirošo lomu cilvēka pastāvēšanā. Taču patiesībā iedzimtība, piemēram, atsaucas uz katra cilvēka intelektuālo vērtību – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādība nosaka cilvēku individuālo dažādību.

   Neapšaubāmi, cilvēku individuālās atšķirības nenosaka tikai iedzimtība. Nosaka arī vide, plašāk – kultūra. Iedzimtības un vides komplicētā un ļoti daudzpusīgā (bezgalīgā) mijiedarbība ir individuālo atšķirību avots. Iedzimtība nodrošina bioloģisko esamību. Vide nodrošina garīgo esamību un iespējas piemēroties kultūras nosacījumiem. Iedzimtība iemiesojas gēnos, kas tiek mantoti apaugļošanās laikā. Ja ir gēnu ķīmiskā nesabalansētība vai gēnu nepilnība, tad jaunajam organismam var būt fiziskās anomālijas vai psihiskās patoloģijas. Iedzimtība pieļauj ļoti plašu uzvedības spektru, balstoties uz bioķīmisko, fizioloģisko, psiholoģisko reakciju summu.

   Iedzimtības galējais rezultāts ir atkarīgs no vides. Starp iedzimtību un vides ietekmi pastāv organiska saistība. Taču noteikt šīs saistības proporcionālo apjomu ir ļoti ļoti grūti. Iespējami visdažādākie varianti. Visjaunākā laika zinātnē ir manāmi atslābusi velme noteikt, kurš faktors cilvēkā atspoguļojas vairāk vai mazāk – iedzimtības faktors jeb vides faktors. Bioģenētiskās teorijas priekšroku dod iedzimtībai. Turpretī kultūrvēsturiskās teorijas priekšroku dot videi; proti, kultūrai. Sastopamas arī divfaktoru teorijas par iedzimtības un vides konverģenci – pakāpenisku tuvināšanos.

   Rietumu civilizācijā musinātais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam diemžēl ir fatāls vēriens. Civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

   Ideoloģiskā spekulācija ir censties tautu attīstības līkločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišņu daudzumu, Saules aktivitāti un citiem transcendentāliem un kosmoloģiskiem faktoriem. Tautu attīstībā ļoti daudz nosaka iedzimtība – iedzimtības rezultātā iegūtā cilvēku kvalitāte. Katras tautas attīstība, respektīvi, tautas kultūras attīstība, ir attiecīgās tautas enerģijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerģija, kas ir ietverta tautas bioloģiskajā potenciālā. Šī potenciāla kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības.

   Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas atsevišķs vektors ir saistīts ar dabisko izlasi. Dabiskā izlase cilvēcē eksistēja gadu tūkstošiem. Izdzīvoja tikai spēcīgākie indivīdi. Eksistencei vienmēr ir bijis nepieciešams fiziskais spēks, garīgā un fiziskā enerģija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. Turpretī fiziskais vājums, garīgais stulbums, prāta aprobežotība, dzīves apātiskums draudēja ar nāvi.

   Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

   Platons, Aristotelis labi zināja par bioloģiskās selekcijas lomu cilvēku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecībā par cilvēku kvalitāti ir jārūpējas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. Č.Darvins izdeva slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. Č.Darvina teorijas objekts ir dabiskā izlase dzīvnieku pasaulē. Viņa radinieks Frensis Galtons apmēram tajā pašā laikā izdomāja eigēniku – teoriju par cilvēku dabisko izlasi un cilvēku kvalitātes nodrošināšanas līdzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtība un iespējas uzlabot iedzimtību. Viņš sapņoja eigēniku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rūpējoties par tautas kvalitāti.

   Rietumu civilizācijas elite eigēniku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišķās zemēs līdz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigēnikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidū eigēnika sāka asociēties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandējoši iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigēnika” ieguva negatīvu auru. To veicināja arī pašapmāna ideoloģija, kas Rietumu civilizācijā īpaši dedzīgi uzplauka pēc II Pasaules kara. Dabiskās vienlīdzības konceptam un iedzimtības nihilismam eigēnika nepatīkami traucē.

   Eigēnikas ignorēšanai ir drausmīgas sekas. Tās, protams, tāpat kā pati eigēnika tiek noklusētas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrība sevī rada modernus barbarus, mežoņus, deklasētus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrības vērtīgāko daļu. Speciālajā literatūrā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvēku (underman, untermensch) neatbilstību sabiedrības morālajam un intelektuālajam līmenim. Tādos tipos viņu mazvērtības apziņa instinktīvi izraisa naidu pret citiem un vēlēšanos atriebties, kā arī aktivizējas centieni pazemināt kultūras normas un standartus (sveiciens “6.oktobra paaudzei”).

   Eigēnikas trūkums ir būtisks iemesls sociālajām revolūcijām, kas vienmēr ir zemākās kvalitātes indivīdu kolektīva sacelšanās pret sociuma pilnvērtīgāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemēs, kur notika t.s. proletariāta revolūcijas ar to drausmīgajiem elementiem “sarkano teroru”, “proletariāta diktatūru”. Arī PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu noorganizētā “perestroika/atmoda” nekad nebūtu uzvarējusi bez masu atbalsta. PSRS sabrukumu atbalstīja vidusmēra cilvēku masas, rupji sakot, cerot tikt pie gardākas un pilnākas siles. Ne velti par cilvēces lielāko ienaidnieku uzskata vidusmēra cilvēkus – mietpilsoņus (svešvārdā – filistrus). Tāds viedoklis sociālajā filosofijā nostiprinājās XX gs. sākumā, kaut gan par mietpilsonības ārdošo enerģiju bija zināms jau krietni agrāk. Vidusmēra cilvēki, mietpilsoņi rūpējas tikai par savu vēderu, karjeru, slavu, materiālo labklājību. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku ir vidusmēra indivīdu morāli psiholoģiskais ierocis, sargājot viņu kundzību visos dzīves procesos. Pašapmāna ideoloģija pārstās maldināt sabiedrisko domu tikai pēc tam, kad vidusmēra cilvēki vairs nevarēs komandēt  dzīves procesus.

  

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” šaušalīgajā tumsā

   

Lieta ir tā, ka par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā Rietumu civilizācijā, gan tādā atsevišķā šīs civilizācijas fragmentā kā Latvija. Par civilizācijas pagrimumu mūsu sabiedrība ir informēta. Labi ir zināms pagrimuma fatālisms – bezcerīgi nenovēršamais liktenis. “Lampa” ir šī pagrimuma sastāvdaļa. Par 2019. gada “Lampu” Cēsīs 28.-29. jūnijā principā neko analītiski jaunu pateikt nav iespējams. Taču klusēt nedrīkst. Obligāti ir jāsniedz pasākuma vērtējums. Un, lūk, vērtējuma pamattēzi nolēmu sniegt garajā virsrakstā, nebaidoties literāri grēkot.

   “Lampa” nesniedz gaismu. “Lampa” faktiski sniedz tikai šaušalīgu tumsu – degradējošu un deģenerējošu, debilizējošu un demoralizējošu tumsu. “Lampa” amputē cilvēciskumu. “Lampa” jauniešus ietekmē tā, ka zūd pozitīvās tikumiskās īpašības un zūd intelekta autoritāte. “Lampa” aktivizē postcilvēka instinktu. Tas nozīmē, ka tiek aktivizēta velme būt “modernam”, “laikmetīgam”, kas mūsdienās reāli ir bezdomīga piesliešanās postmodernismam, homoseksuālismam, genderismam, dažāda veida plurālismam, šarlatānismam pasaules izpratnē un zināšanās par cilvēku, sabiedrību, ģimeni, materiālo pasauli.

   Jaunās paaudzes kropļošana notiek visaugstākajā valstiskajā līmenī. “Lampu” apmeklēja Kariņš un Levits. Tātad apmeklēja indivīdi, kuri nekādi neasociējas ar gaismu. Viens ir slavens ar absurdajiem “583 darāmajiem darbiem”. Otrs ir slavens kā “pravietis”, “nācijas tēvs”, Satversmes pieķēzītājs (“preambulas tēvs”). Abi strikti apliecina postcilvēka identitāti. Latvijā tagad visaugstākā vara ir izteiktam postcilvēkam ar viņa "583 darāmajiem darbiem" un ļoti aprobežotam un ļoti nekaunīgam ebrejam.

   Vai varēja būt savādāk? Nevarēja! "Baltajā" rasē vispamatīgāk ir debilizējusies inteliģence un īpaši politiskā inteliģence – politiskās varas kadri.

   Debilizējusies ir arī profesūra, kura ir galvenā postmodernisma, neoliberālisma, homoseksuālisma, genderisma utt. teorētiskā propagandētāja. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par vietējo akadēmisko šarlatānu vāvuļošanu “Lampas” izdarībās.

   “Lampā” vāvuļoja Klāvs Sedlenieks. Šis Rīgas Stradiņa universitātes kadrs ir viens no Latvijas lielākajiem šarlatāniem. Viņš “estētisko” perversiju citadelē “Satori” rakstīja: "Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. Kopš 18. un 19. gadsimta, kad ideja par nacionālu valsti, nāciju, tautu, tautas garu un tautas kultūru tika izveidota un noslīpēta, ir mainījusies gan pasaule, gan arī redzējums uz visām minētajām parādībām.[..] 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei." Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šarlatāns izplatīja savu šarlatānismu "Lampā" un ģimenes institūtu pakļāva šarlatāniskai destrukcijai: "Mēs vairs nevaram operēt ar vienu rāmi, kas tieši ir ģimene. Jo tās prakses ir ļoti dažādās. Piemēram, viena vecāka ģimene ir jau kaut kas pavisam ļoti tradicionāls".

   Protams, Cēsīs jaunatni skoloja tikai šarlatāni. Arī Artis Svece – vēl viens RSU kadrs. Dotais kungs ir šausmīgs murgotājs. Esmu viņa murgojumu piedzīvojis, diemžēl savlaicīgi nezinot dotā "filosofa" spējas. Vienā manis organizētā konferencē Lielupē Zinību namā nācās viņa uzstāšanos pārtraukt, jo murgojumu nevarēja tulki pārtulkot ne angļu valodā, ne krievu valodā. Savā ziņā tas ir unikāls gadījums. Citus piemērus nezinu.

   Cēsīs “filosofs” Artis Svece izdalīja šādu kolosālu aplamību: “Viltus ziņas ir iespējamas tādēļ, ka sabiedrība netic ne valsts pārvaldei, ne ekspertiem”. Citētie vārdi par viltus ziņu izcelsmi ir pilnīga aplamība. Sabiedrības neticība ir sekas, bet nevis cēlonis viltus ziņu iespējamībai. Bet viss ir pareizi: šarlatānisma neiztrūkstošas pazīmes ir loģikas deficīts un nespēja atšķirt sekas no cēloņa.

   Cēsīs nebija kauns jaunatnei atrādīties Indriķim Muižniekam pēc morāli apkaunojošās atkārtotās iesēšanās LU rektora krēslā. Viņš pārgudri izteicās par “bioloģiski ģenētisko kodēšanu” kā nākotnes perspektīvu.

   Būtu jau labi, ja ar kodēšanu pie mums varētu izskaust pseidointelektuālismu, šarlatānismu, glamūrīgu vāvuļošanu un, kodējot pašu Muižnieku un viņam līdzīgos, mazināt amoralitāti. Taču pagrimuma līmenis jau ir sasniedzis tādu bezcerīguma pakāpi, ka ne visai gribas ticēt kodēšanas panākumiem. Postcilvēku ēra jau ir uzņēmusi lielu ātrumu. Ja latviešiem būtu elite, īsta inteliģence, īsti profesori, īsta valdība, tad tādas "Lampas", tādi "Delfi" un tādi šarlatāni nevarētu putrot jauniešu smadzenes, graujot cilvēciskās vērtības un normāliem cilvēkiem dzīvi Latvijā padarot nepanesamu un apkaunojošu. Taču latviešiem ir lemts veģetēt bez elites, īstas inteliģences, īstiem profesoriem, īstas valdības.

   Šodienas latviešu kultūru arvien apjomīgāk bīda kadri ar oligofrēnijas diagnozi. Par laimi arvien biežāk skan objektīvs vērtējums šodienas dzīvei – “absurds”. Tāds vērtējums Rīgas medijos vairākkārt izskanēja arī 28.-29. jūnijā. Latvieši jau otro reizi ir nonākuši līdz “absurdam”. 34. gada 15.maijā bija radikāla vēršanās pret pirmo “absurdu”. Vai vēsture atkārtosies un sagaidāma tāda paša formāta vēršanās pret otro “absurdu”? Nav ticams! Toreiz nebija latviešiem masveidā ļoti tīkamās zagšanas iespējas; toreiz LR bija suverēna valsts, bet nevis konfederācijas dalībvalsts. Tagad latviešu miljonam “absurds” silda sirdis, un latviešiem valsts suverenitāte nav vajadzīga. Toreiz latviešu miljonu vadīja inteliģence, kuru nebija kauns dēvēt par eliti. Tagad latviešu miljonu stumj uz elli Levita fani un “583 darāmo darbu” bezsmadzeņu postcilvēki. Vēsture nevar atkārtoties!

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

  

   Šis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.

   Seno grieķu jēdziens “logoss” mūsdienās ir samērā populārs tajos gadījumos, kad nākas pēc iespējas lakoniskāk aptvert daudzveidīgas parādības. Daudzveidīgo parādību visus elementus nav iespējams uzskaitīt un tāpēc izdevīgi ir lietot tādu jēdzienu, kas abstrakti aptver attiecīgās parādības visu materiālu. Senie grieķi ar jēdzienu “logoss” apzīmēja ļoti daudzas izpausmes.

   Piemēram, tādas izpausmes kā kategorija, definīcija, jēdziens, doma, slēdziens, pamats, princips, sakarība, argumentācija, cēlonis, pierādījums, pētījums, hipotēze, teorija, metode, likums,  sapratne, zinātne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Jēdzienu “logoss” lieto arī kristiānisma teoloģijā. Ar to apzīmē Dieva neizsīkstošo un neizmērojamo prātu, kuru cilvēks tiecas aptvert intelektuālā apcerē. Vēl ar jēdzienu “logoss” mēdz apzīmēt īstenības vispārīgo struktūru – esamības būtību, jēgu, komplicētību, sistēmiskumu, funkcionālitāti, eksistenciālo misiju utt.

   Dzirdu esejas lasītāja iebildumu: “Tas viss ir blēņas! Nav nekādu postcilvēku un tāpēc nav postcilvēku logosa!”.

   Tāds emocionāls iebildums ir saprotams. Patiešām joprojām visur ir redzami cilvēki. Bioloģiski nekādas radikālas pārmaiņas nav sastopamas. Sabiedrības vizuālā aina nav mainījusies. Tiesa, Rīgā tagad visur (valsts iestādēs, bankās, veikalos u.c.) iedzīvotājus galvenokārt apkalpo tāda izskata indivīdi, kuri kinomākslā ir tipāžs idiotiem, kretīniem, neliešiem, bijušajiem alkoholiķiem, bijušajiem narkomāniem, pusizglītotiem pusanalfabētiem, pilsētā no laukiem tik tikko ieceļojušiem kautrīgiem provinciāļiem. Savukārt apsargi daudzviet ir sirmi večuki ar nenomaskējamu aluspunci, kā arī piespriestos gadus atsēdējuši pretīgi tetovēti un uz pasauli glūnoši tēviņi. Apsargi ir arī kubiskā formā korpulenti pusjauni puiši, kuriem ir lielas problēmas ar aizdusu dažus metrus garā pārvietošanās procesā...

   Ieslēdzot prātu, emociju vietā stājas dažādi viedokļi. Lūk, viens no tiem. Cilvēkiem līdzās vienmēr ir eksistējuši citas sugas hominīdi. Viņi dzīvo mums, cilvēkiem, līdzās. Tikai mēs neprotam viņus identificēt raibajā homokokteilī ar kopējo nosaukumu „Cilvēce”. Cilvēce, iespējams, ir daudzveidīga un sastāv no dažādām hominīdu sugām. Tagad citas sugas hominīdi pārņem iniciatīvu. Tā ir suga, kas līdz šim bija nomaskējusies Homo sapiens teritorijā. Tagad šī suga „uznāk uz skatuves”. To var saukt par postcilvēku sugu.

   Tas ir fantastisks viedoklis. Vēsturiski pamatots ir zinātnes viedoklis par dominējošo cilvēcisko tipu. Katrā laikmetā ir noteikts dominējošais cilvēciskais tips. To nosaka attiecīgā laikmeta dzīves apstākļi. Eiropas pagātnē tādi dominējošie cilvēciskie tipi attiecīgajos laikmetos bija garīdznieks, bruņinieks, aristokrāts, buržujs. Vēl nesen arī Latvijā tāds tips bija proletārietis. No XX gs. 70.gadiem Rietumu sabiedrībā priekšplānā izvirzījās neoliberālists. Arī tas ir jauns dominējošais cilvēciskais tips. Padomju laikā Latvijā nebija neoliberālistu. Tagad Latvijā ir neoliberālistu divīzija – gandrīz visa vietējā inteliģence.

   Latvijā pašlaik postcilvēku identifikācija neprasa lielu piepūli un speciālu kompetenci. Katrs interesents var viegli atšķirt postcilvēku no cilvēka. Nepieciešams vienīgi uzmanīgāk iedziļināties lasītajā vai dzirdētajā. Ja uzmanīgāk iedziļinās lasītajā (teiksim, interneta medijā) vai dzirdētajā (teiksim, TV pārraidē), tad ātri var aptvert lasītā vai dzirdētā atbilstību jeb neatbilstību cilvēku logosam. Var tūlīt saprast, vai tiekamies ar cilvēku jeb netiekamies ar cilvēku, jo cilvēks tā nekad neraksta vai nerunā.

   Minēšu vairākus jaunākos piemērus. Tie visi liecina par cilvēkiem neraksturīgu logosu, kas ir jāuzskata par postcilvēku logosu.

   Noteikti pirmajā vietā ir “583 darāmie darbi”. Cilvēki nekad tā neteiktu. Cilvēki nekad neakceptētu valdības “583 darāmos darbus”. Katrs cilvēks saprot, ka tāds formulējums cilvēku kontingentā nav iespējams. Tiekamies ar cilvēkiem totāli neatbilstošu rīcību. Tā nevar rīkoties cilvēki. Tā var vienīgi rīkoties radījumi, kuriem ir piemērojama salikteņa daļa “post” (lat. “pēc”, “aiz”).

   Unikālo “583 darāmo darbu” diriģents ir premjers Kariņš.  Premjers diriģē orķestri, kas pilnā mērā ar prieku akceptē diriģenta sagatavoto partitūru. Acīmredzot visiem patīk diriģenta postcilvēciskā ģenialitāte. Katrā publiskajā informācijā par Kariņu ir kaut kas no postcilvēku logosa.

   Piemēram, 2019.gada 31.maijā viņš izteicās par “viedo migrāciju”. Viņaprāt tā glābs darbaspēka trūkumu Latvijā. Neviens cilvēks tā neteiktu. Tā var runāt tikai postcilvēks. Vārds “vieds” ir īpašības vārds. To lieto kā poētismu gudrībai un gudra cilvēka slavēšanai (“vieds politiķis”). Eiropā ieplūstošajiem migrantu pūļiem nevar piemērot doto īpašības vārdu. Migrācija vispār nav pelnījusi apzīmējumu “gudra”, jo migrācija nevar lepoties ar gudrību. Migrācija drīzāk ir nelaime, bet nevis gudrība. Cilvēki to saprot. Postcilvēkiem  ir cits priekšstats.

   2019.gada 5.jūnijā medijos bija lasāma ļoti neparasta ziņa: “Reirs rosina FKTK vadībai izmaksāt kompensāciju par atkāpšanos no amata”. Izrādās, “ja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes priekšsēdētājs Pēteris Putniņš un viņa vietniece Gunta Razāne atkāpsies no amatiem līdz šā gada 1. augustam, viņiem plānots izmaksāt vienreizēju kompensāciju 80% apmērā no viņa gada mēnešalgas”.

   No cilvēku viedokļa tiekamies ar nepārprotamu korupciju. Amatpersonu un politisko darbinieku piekukuļošanu cilvēki dēvē par korupciju. Taču tieslietu ministrs Reirs tā neuzskata. Viņa rīcība nav cilvēka-ministra rīcība, bet ir postcilvēka-ministra rīcība. Cilvēks-ministrs nekad necenstos piekukuļot amatpersonas, kuras jāatbrīvo no darba. Ja P.Putniņš un G.Razāne slikti strādātu, tad cilvēks-ministrs viņus atbrīvotu no amata, bet nevis solītu izmaksāt kompensāciju, ja viņi brīvprātīgi atstās savus kabinetus. Taču šajā anormālajā sižetā kulminācija tika sasniegta 2019.gada 13.jūnijā. Saeima attiecīgajā likumā fiksēja potcilvēka-ministra priekšlikumu par “kompensāciju”. Tādējādi latvieši ieguva postcilvēku parlamentu. Tagad pret Saeimu nākas izturēties kā pret postcilvēku parlamentu. Saeima korupcijai piešķīra likuma spēku.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama vairākos smagos kriminālos noziegumos apsūdzētā Rimšēviča iespējai rīkot preses konferenci 2019.gada 7.jūnijā. Cilvēku pārzinātās valstiskās varas institūcijās tāda iespēja ir nonsenss. Cilvēku pārzināto valstisko institūciju vidē noziedzniekiem nav iespējams rīkot preses konferences un pie tam pamācīt tautu un valsti. Tāda odioza iespēja var būt tikai postcilvēku klātbūtnē, kad valsts varas kabinetos sēdošajiem hominīdiem nav nekas pretī, ja noziedznieks tiekas ar žurnālistiem tādā lepnā formātā kā preses konference. Protams, ja pats Rimšēvičs būtu cilvēks, tad viņš kaunīgi sēdētu klusu savā villā, bet nevis regulāri propagandētu savu noziedzīgo seju. Tas, kas jau otro gadu turpinās ap Valsts bankas augstākā amatvīra noziegumiem, nekādā ziņā nav attiecināms uz cilvēku rīcību, bet ir attiecināms uz postcilvēku rīcību.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama izdarībās sakarā ar LU rektora vēlēšanām. Nākas tikties ar šo izdarību galveno varoņu postcilvēka statusu, kā arī akadēmiskā personāla, žurnālistu cilvēkiem neadekvātu rīcību. Cilvēki noteikti atzītu patiesību par vēlēšanu rezultātu.

   Vēlēšanu rezultāts bija šāds: Muižnieks (par 141; pret 143), Bērziņš (par 128; pret 156). Tātad nevienu neatbalstīja vairākums un pret abiem balsoja "pret" vairāk nekā "par". Tātad abi nebija pieņemami Satversmes sapulcei un jāizsludina jaunas vēlēšanas - jaunu kandidātu pieteikšanās. Bet tas nenotika! Notika cilvēku apkaunojoša rīcība. Muižnieks sāka muldēt, ka viņu vairāk mīl nekā Bērziņu un tāpēc esot tiesīgs turpināt tēlot rektoru. Savukārt žurnālisti u.c. sāka noklusēt patiesību un locīties postcilvēka Muižnieka garā.

   Visiem nāksies samierināties ar nepatīkamu atziņu: postcilvēku rašanās ir vēsturiski likumsakarīgs process. Tā tam ir jābūt, un savādāk nemaz nevarētu būt. Postcilvēku ģenēzei ir stabili vēsturiskie priekšnoteikumi, kas tagad ir koncentrējušies un konsolidējušies neatkarīgi no cilvēku gribas.

   Šo procesu iespējams dažādi apzīmēt. Tajā skaitā metaforiski saukt par atavisma dumpi. Kā zināms, atavisms ir tādu īpašību parādīšanās indivīdiem, kuras bijušas raksturīgas tāliem viņu senčiem – mežoņiem, barbariem un nekulturāliem cilvēkiem nesenā pagātnē. Šodienas sociumā dominējošais kļūst tips, kurš dumpīgi vēlas nepakļauties civilizētības un kultūras sasniegtajam līmenim. Nepakļāvība ir totāla – pilnīga, vispārēja, visu aptveroša. Tāpēc runa nevar būt par cilvēku nepakļāvību, bet gan par postcilvēku nepakļāvību.

   Dzīves virzība (attīstība, progress, regress) ir atkarīga no cilvēku kvalitātes. Savukārt cilvēku kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības, kuru relatīvi var koriģēt kultūra (visstraujāk un visdziļāk koriģē vāji attīstītos). Ja gadu desmitiem ilgi vairāku paaudžu dzīves laikā nākas žēloties par personību trūkumu valsts pārvaldīšanai, zinātnes, izglītības, garīgās kultūras iestāžu vadīšanai, tad tāda žēlošanās ir tiešs pierādījums vietējās populācijas cilvēciskajai kvalitātei – intelektuāli dekadentiskai kvalitātei. Latviešu inteliģencē noteikti ir sastopamas personības. Taču viņu skaits ir tik niecīgs, ka dzīves visas sfēras bez pūlēm un karjeristiskām kombinācijām netraucēti pārvalda vidusmēra cilvēki. Tie ir tipiski masu cilvēki ar masu cilvēkiem raksturīgo mietpilsoniski šauro un primitīvo dzīves izpratni. Eiropeīdu sabiedrība no XX gs. sākuma ir masu sabiedrība. Tātad – vidusmēra cilvēku sabiedrība. Tas attiecas arī uz Latvijas sabiedrību. Tāpēc vidusmēra cilvēks kopš XX gs. eksistē izcili komfortablos apstākļos.

   Vidusmēra cilvēks ir sadzīves cilvēks un ģimenes cilvēks. Viņa apziņa riņķo ap sadzīvi un ģimeni. PSRS sabiedrība bija izteikta vidusmēra cilvēku sabiedrība. Šī tipa sabiedrība pastāvēja tīrā veidā – bez elites (aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, t.s. klasiskās inteliģences ar tās garīgumu un garīgās brīvības fanātismu). Vidusmēra cilvēkam darbs un amats ir sadzīves komforta ieguves veids, bet nevis misija noteiktu ideālu vārdā. Vidusmēra cilvēki ir labi un vajadzīgi, ja viņi godīgi strādā un rūpējas par ģimeni. Slikti ir tad, ja vidusmēra cilvēki ietiecas tādās sfērās, kuras neatbilst viņu cilvēciskajam potenciālam. Piemēram, ietiecas politikā, izglītības un zinātnes administrēšanā.

    Postcilvēku ģenētiskā bāze ir vidusmēra cilvēki. Tas īpaši attiecas uz to vidusmēra cilvēku daļu, kura vairs nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Lieta ir sekojošā.

   Tiekamies ar tendenci, kuru ir jādēvē par strukturālo pārslodzi. Atkal dzirdu lasītāja balsi: “Ko tas nozīmē?”.

   Zinātnes ieskatā visas nelaimes (panīkumu, pagrimumu, nespēju adaptēties) cilvēku dzīvē izraisa trīs nelabas tendences: strukturālās pārslodzes tendence, bioloģiskās regresijas tendence un atavisma dumpja tendence. Par pirmās tendences būtību jau minēju. Rietumeiropā aizsāktā “kompetenču izglītība” ir konkrēta palīdzība tām cilvēku masām, kuras nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Tādu indivīdu izglītības mērķis ir sniegt viņiem zināmu kompetenci eksistences nodrošināšanai. “Kompetenču izglītību” izdomāja un atbalsta tikai vidusmēra ierēdņi. Personības nav spējīgas atsacīties no kultūras vēsturiskā mantojuma un pret izglītību izturēties kā pret vulgāri pragmātisku zināšanu preci.

   Bioloģiskās regresijas tendences pamatā ir dabiskās izlases mazināšanās, veicinot vājāko cilvēku skaita pieaugumu. Praktiski tas izpaužas, pazeminoties vidusmēra cilvēku kvalitātei izglītotības, domāšanas, garīguma jomā. Tādi cilvēki sāk atpalikt no dzīves, un viņi sāk dumpoties. Atavisma dumpis ir potenciālo postcilvēku dumpis. Tā ir masa, kura tiecas pēc regresa, lai justos “kā mājās”. Atavisma dumpis negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Sabiedrības dzīvi sāk pārklāt psihiskā gangrēna: tikumiskuma izzušana, darbības un domāšanas loģiskuma izzušana, slimīga uzbudinātība, pienākuma un atbildības izzušana.

   2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Šo baru un tā fanus sarkastiski saucu par “6.oktobra paaudzi”. Tā Latvijā ieguva varu. No Saeimā ievēlētajiem deputātiem 65% pirmo reizi dzīvē saskarās ne tikai ar valsts mēroga darbību, bet jebkāda administratīvā vai politiskā līmeņa darbību vispār. Tāds pavērsiens LR pastāvēšanā noteikti ir vēsturisks pavērsiens. Sākās jauns laikmets. Droši var teikt, ka uzvarēja sociālā revolūcija. Cilvēces vēsturē sociālā revolūcija vienmēr ir atavisma dumpis. Tas ir zemāko slāņu dumpis, lai dzīvi pielāgotu savam attīstības līmenim. Tā tas bija ne tikai XX gs. sākumā Krievijā, Vācijā un citur sociālo revolūciju laikā. Kārlis Markss kļūdījās. Viņš prognozēja proletariāta sociālās revolūcijas visattīstītākajās kapitālisma zemēs. Taču tagad ir grodi secināts: sociālās revolūcijas ir neattītītu zemju privilēģija. Un tas ir loģiski! Pirmie dumpojas neattīstīti sociālie slāņi.

   2018.gada 6.oktobra sociālā revolūcija Latvijā noteikti ir postcilvēku kolektīvais panākums. To apstiprina dziļās izmaiņas pēc Saeimas vēlēšanām. “6.oktobra paaudzes” valstiskās darbības visbiežāk neatbilst cilvēku darbībai. Un tās nav kļūdas, nepilnības, aplamības. Ne velti sakām “Kļūdīties ir cilvēciski!”. Ja kāds cilvēks kļūdās, tad nekādi neizzūd cilvēku logoss. Tas ir nepilnīgs, aplams logoss. Taču tas vienalga ir cilvēku logoss. Tajā ietilpst pieļautās kļūdas kritika un kauns par pieļauto klūdu. Katrā ziņā ietilpst nevairīšanās no atbildības. Var ietilpt arī sods. Piemēram, par “583 darāmajiem darbiem” to nekādi nevar teikt. Tas nav cilvēku logoss. Tāds logoss ir iespējams vienīgi pilnīgi citā antropoloģiskās evolūcijas pakāpē.