Ārprātīgā eskalācija

   2019.gada februāra beigās Latvijā organizētās noziedzības eskalācija (intensificēšanās) ir sasniegusi nacionāli ārprātīgu līmeni. Tas, kas notiek ar organizētās noziedzības nesodamību banku sfērā, Valsts bankas priekšnieka, Rīgas Domes priekšnieku politiski (krimināli !?) noziedzīgajā darbībā, premjerministra, ģenerālprokurora gļēvajās un stulbajās atrunās konkrētas īstu valstsvīru stingras rīcības vietā, ir ekstremāls fakts. Tātad tāds fakts, kas sasniedzis galējo robežu. Sasniegta ir kritiska robeža, kurai būs drausmīgas sekas un faktiski jau tagad pienākas sociāli psiholoģisks (morāls) sods. Un, lūk, tādu sodu jau drīkstam pasludināt!

   Ņemot vērā sabiedrības vienaldzīgo attieksmi pret organizēto noziedzību, ņemot vērā Satversmē definētās “Latvijas tautas” elektorāta ievēlētā parlamenta, savukārt tā ievēlētā Valsts prezidenta un viņa nominētā premjerministra bezatbildību, bezspēcību, nevēlēšanos vērsties pret organizētās noziedzības jaunākajiem plūdiem, drīkstam nosacīt morālo sodu - nepieciešamību pret “Latvijas tautu” izturēties kā pret noziedzīgu tautu. Tā ir tauta, kura jau ir apkaunojoši apliecinājusi necieņu pret brīvību, neatkarību, suverenitāti un tagad tā apkaunojoši apliecina vienaldzību pret masveida organizēto noziedzību. Acīmredzot tautā netiek saprasts, ka vienaldzība vienmēr lielā mērā liecina par attiecīgās melnās izdarības klusu atbalstu. Ja tas tā nebūtu, tad šodien (2019.g. 27.II) visa “Latvijas tauta” būtu uz ielas ne tikai Rīgā, bet arī pārejās Latvijas pilsētās. Ja tas tā nebūtu, tad “Latvijas tauta” apātiski nesamierinātos ar valsts varas institūtu drausmīgi cinisko attieksmi un “Latvijas tautu” pazemojošo izturēšanos pret noziedzības visaugstāko formu. Taču Latvijā valda klusums un pat sajūsma, ka nepatiesi apvainotais bankas noziedznieks ir atgriezies darbā, bet tādi paši nepatiesi vajāti Rīgas priekšnieki kā Ušakovs un Ameriks beidzot tiks vaļā no saviem ienaidniekiem un iegūs dzelžainu imunitāti. Uz viņiem neattieksies ne politiskā, ne kriminālā, ne morālā, ne metafiziskā atbildība.

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

   Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.

   Politikā tāpat kā jebkurā citā cilvēciskās darbības nozarē eksistē ētiskais subrāts, morāli caurvijot pilsoņu, valsts, valdības, partijas vai citas organizācijas mērķus, centienus, principus, stratēģiskās nostādnes. Politika kā valsts vadīšanas māksla, politika kā politiskie notikumi un politiskā dzīve nevar būt vērtīga un cilvēciski noderīga bez ētiskā substrāta. Politika bez ētiskā substrāta ir amorāla politika. Pret amorālu politiku var efektīvi vērsties tikai ar dzelžaini konsekventu ētisko pozīciju. Morāli tikumiskajā jomā jebkura emocionāla pielaidība un gļēva iecietība ir ļoti bīstama un principā nepieļaujama. Morāli tikumiskajā jomā kompromisi nav ieteicami.

   Aristotelis cilvēkus nosauca par “politiskajiem dzīvniekiem”. Tādu apzīmējumu viņš izvēlējās atbilstoši saviem uzskatiem. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem ir ētiskās jūtas – priekšstats par labo un ļauno, taisnību un netaisnību. Un, lūk, šīs cilvēka ētiskās jūtas ir vislielākā garantija viņu spējai dzīvot sabiedrībā ar kopīgu darbību, kas visplašākajā nozīmē vienmēr ir politiskā darbība, jo politika ir jebkura rīcības līnija un jebkurš rīcības kurss, jebkura taktika un stratēģija. Pats par sevi ir saprotams, ka “politisko dzīvnieku” politiskie panākumi nav reāli bez kategoriskas attieksmes visbūtiskākajos jautājumos.

   Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku attieksmē pret 1) tautu, 2) valsti un 3) tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem.

   Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu.

   Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu.

   Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.

   Nenākas šaubīties par diviem momentiem. Pirmkārt, par atsevišķu tautiešu velmi doto kategorisko prasību kopumu papildināt ar savām prasībām, kuras viņiem subjektīvi liekas ne mazāk svarīgas nacionāli politiskajā imperatīvā. Otrkārt, par izteikti negatīvo stāvokli visos trijos kategorisko prasību līmeņos un par tautas majoritātes nevēlēšanos to godīgi atzīt. Ja pret velmi papildināt prasību kopumu nākas izturēties apsveicami, tad pilnīgi pretēju reakciju pelna  masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība. Masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība ir latviešu tautas vēsturiskās virzības vislielākā nelaime. Par to nevar būt nekādu šaubu.

   Latviešu tauta ir atsacījusies no iespējas dzīvot brīvībā - neatkarīgā un suverēnā valstī. Latvijas Republikā Latvijas tautas suverēnās varas vietā vara ir parvēniju oligarhijai ar tās valdošo kliķi. Sociālā un tiesiskā taisnīguma vietā ir tautas milzīgas daļas nabadzība un noziegumu brīvība, bet politika ir nacionāli reakcionāra, veicinot tautas izmiršanu, degradāciju un deģenerāciju. Diemžēl sabiedrības nepatīkami liela daļa kriminālā kapitālisma un tā satelīta organizētās noziedzības kritiku aprobežoti uztver kā latviešu tautas un Latvijas valsts nepatiesu apvainošanu. Latviešu varas inteliģencē cieņā ir kviētisms – vienaldzība, pasīva izturēšanās pret apkārtējo pasauli. Dominē masveida kompradorisms, stimulējot pret latviešu tautu izturēties kā pret kompradoru tautu, kura kosmopolītiski slimīgi jūsmo par “eiroatlantismu”.

   Nacionāli politiskais imperatīvs ir tāds fenomens, par kura jēgu un pamatsaturu nevar būt diskusijas, polemika, izlīgums. Pret nacionāli politisko imperatīvu nākas izturēties kā pret kaut ko tādu, par ko nevar strīdēties. Strīdēties var vienīgi tad, ja kāds sevi pasniedz kā milzīgu patriotu, bet tajā pašā laikā nemaz neuztraucas par viņa dārgās valsts suverenitātes trūkumu, nemaz neuztraucas par vietējās organizētās noziedzības triumfu, latviešu izmiršanu, “6.oktobra paaudzes” infantilismu. Strīdēties var ar tiem tautiešiem, kuri patiesību maskē ar ilūzijām, vēsturi un dzīves tagadni grib aizvietot ar solipsismu. Proti, tēzi, ka es pats un mani apziņas stāvokļi ir vienīgais, ko iespējams patiesi izzināt. Strīdēties ir ieteicams tad, ja ir cerība cilvēkā pozitīvi koriģēt  nepamatoti lojālo attieksmi pret krimināli oligarhisko režīmu, valdošo kliķi, apkaunojošo atsacīšanos no valstiskās neatkarības.

Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons

  

   Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai dārgā “6.oktobra paaudze”. Tā ir kļuvusi drausmīgs izaicinājums un drausmīgs risks.

   “6.oktobra paaudzes” politiskā valdīšana atstāj radošu ietekmi. Tajā skaitā mudina radoši pārskatīt sociālās analītikas faktūru – prioritārās tēmas un interpretācijas leņķus, metodoloģisko refleksivitāti un zinātnisko idealizāciju, socioloģiskās likumsakarības un socioloģisko iztēli, vērtējumu salīdzinošo bāzi un vērtējumu leksisko nesaudzību. Katrā ziņā mūsu tautas apcerē tagad nākas enerģiskāk un nekautrīgāk iesaistīt etnoloģijas, etnopsiholoģijas, etnogenomikas, kulturoloģijas materiālu un filosofiskās receptes. Bez tā nebūs iespējams izprast un novērtēt “6.oktobra paaudzes” ģenēzi, specifiku un nacionālās perspektīvas, kā visa noskaidrošana ir pienākums Nr.1. Esejas virsrakstā fiksētie tematiskie atzari (mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons) ir niecīga  daļa no tā idejiskā virsuzdevuma, kuru sociālajai analītikai ir formulējis jaunās paaudzes sarūpētais jaunais laikmets pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām.

   Mūsdienu pasaulē tiekamies ar diviem mežonības veidiem. Tiekamies ar t.s. arhaisko mežonību. Tā ir raksturīga senatnei un saistīta ar senatni, kaut gan tā pašlaik ir iespējama planētas atsevišķos reģionos. Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt Āfrikas un Latīņamerikas džungļos. Tur laiku pa laikam joprojām atrod kādu pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas.

   Tiekamies ar moderno mežonību. Tā ir mežonība kā mūsdienu cilvēku apziņas regresa izpausme. Modernās mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē kā Latvija. Pēc uzdāvinātās “brīvības” latviešu kāda daļa nekavējoties sāka dedzīgi atdarināt rietumvalstu modernās mežonības paraugus. Tā tika izprasta “atgriešanās Eiropā”.

   Rietumu civilizācijā modernā mežonība īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem. Tolaik sākās eiropeīdu rases izmiršana, degradācija, deģenerācija. Rietumu sociuma kādas daļas fanātiskajai arhaizācijai ir veltīta plaša bibliotēka. Tajā var sastapt darbus gan par arhaiskajai mežonībai adekvātu mūsdienu cilvēku ārējo noformējumu (piem., frizūrām, tetovējumiem, pīrsingu), gan par mežonīgām izdarībām garīgajā sfērā (piem., racionālisma deformācijām, nāves poetizāciju, mistiskuma dievināšanu, neloģiskās domāšanas leģitimāciju, zinātnes autoritātes noliegšanu, astroloģisko prognožu propagandu, kultūras aksiomu izsmiešanu).  

   Ar arhaiskā mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās. Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns. Viņš ir antropomorfs radījums, ēdot banānu, sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas - tieksmi uz kaut ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam, visbagātākajam. Arhaiskais mežonis principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi (atbilstoši civilizēto ļaužu priekšstatiem) galvenokārt ir neizglītotība un materiālās sfēras necivilizētība, sociālo institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez nākotnē gaidāmām izmaiņām.

   Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti dzēlīgu epitetu. Tāda pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku apziņas stāvokli – nesamierināmi pretišķīgām noslieksmēm.

   Piemēram, latviešu mūsdienu mežonis ar izglītības biznesa firmā pirkto diplomu sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš visu zina par visiem vislabāk. Citu cilvēku zināšanas viņā izraisa skeptiskas atraugas. Viņam neeksistē patiesības neatkarība. Viņam patiesība ir atkarīga no patiesības autora statusa – politiskā, sociālā, mantiskā.

   Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru, internetu, mobīlo telefonu, sociālos tīklus. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai.

   Mūsdienu mežonis neizjūt nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu un literatūru. Viņā nav garīguma stigmas. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai un amata varai. Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, cilvēciskums, valsts, dzimtās valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un izklaides.

   Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā progresa panākumus izmantojot kariķējoši mežonīgā veidā. Mūsdienu mežonis nemitīgi demonstrē savu mežonību.

   Mūsdienu mežonības kontekstā ļoti aktuāla ir latviešu tautas mīmikas tēma. Tautai ir seja, un tautas sejai tāpat kā jebkura cilvēka sejai ir mīmika – sejas muskuļu dabiskas vai spēlētas kustības, kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus. Katra tauta ir unikāla parādība, tāpēc arī katras tautas mīmikā ir unikālas kustības.

   Tā tas ir arī latviešu tautā. Latviešu tauta XXI gs. sākumā ir kļuvusi tauta, kuras majoritāte nav spējīga adekvāti apzināties realitāti un realitātes diskursīvās izpratnes vietā tautas vairākumu apmierina simulācijas, simulakri, ideoloģiskās zombēšanas manipulācijas, meli, hipnotizējošas ilūzijas. Tautas vairākums masveidīgi nesaprot tāda stāvokļa atbilstību jēdzieniem “agonija”, “katastrofa”, “neattīstība”, “degradācija”, “deģenerācija”, “pagrimums”, “noriets”, “tumsonība”, “mežonība”, “bojāeja”.  

   Masveidīga nespēja adekvāti apzināties realitāti ļoti uzskatāmi atspoguļojas, piemēram, “Delfi” rubrikā “Versijas”. Šajā rubrikā galvenokārt publicē jaunās paaudzes speciālistu versijas. Tekstu autori parasti lidinās ļoti augstu mākoņos. Viņi neapzinās dzīves realitāti savā sētā. Portāls “Delfi” vispār ir latviešu modernās mežonības skatuve.

   Latviešu tauta ir kļuvusi neadekvāta, pateicoties “elitei” – varas inteliģencei. Tā ir vēsturiski bezperspektīva inteliģence un vēsturiski neadekvāta inteliģence. Varas inteliģences neadekvātums kļūst visas tautas neadekvātās mīmikas liecība.

   Latviešu tautā nav masveidīga agresīva attiekme pret neadekvāto “eliti” - varas inteliģenci. Agresivitātes vietā latviešu tautā eksistē masveidīga lojāla attieksme pret valdošo kliķi un tās antropoloģisko bāzi – varas inteliģenci. Tauta pilnīgi nemaz necenšas panākt, lai valdošā inteliģences grupa reizē būtu arī intelektuāli valdošā (intelektuāli vispārākā) inteliģences grupa. Latviešu tautu apmierina “100 gudrāko galvu” konglomerāts – faktiski 100 “noderīgu idiotu” sablīvējums.

   Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošā kriminālā kapitālisma režīmu, kas neatbilst cilvēka optimālajām cilvēciskajām interesēm, bet atbilst modernā mežoņa (postcilvēka) interesēm. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošās kliķes un varas inteliģences radikālo rietumnieciskumu (“eiroatlantismu”) un  reakcionāro liberālismu (“globalizāciju”). Latviešu tautas mīmikā nav sastopams masveidīgs valstiskais patriotisms – patriotiskais imperatīvs. Par to visuzskatāmāk liecina jūsmīgā atsacīšanās no valsts neatkarības. Arī “jaunās partijas” uzsvēr “eiroatlantismu” un “globalizāciju”. Par to ļoti priecājās latviešu tautas Māte – VVF. Krievijā Putins tēlo patriotu tautas nomierināšanai. Latvijā nav vajadzīgs Valsts prezidentam tēlot patriotu, jo latviešu tauta masveidā ir apmierināta ar dzīvi. To regulāri pierāda socioloģiskās aptaujas. Latviešu tautā nav tāds relatīvi plašs slānis (t.s. dziļais slānis), kuru nevar ietekmēt aģitācija, propaganda, zombēšana, iebiedēšana, uzpirkšana, kārdināšana ar amatiem, apbalvojumiem, naudu.

   Latviešu tauta piemērojas kādas personas sejai, bet nekad nepiemērojas konceptuālai idejai. Tas kardināli atsaucas uz politisko dzīvi. Mūsu jebkuras politiskās organizācijas centrā vienmēr ir kāda tās dibinātāja seja, bet nevis politiskā koncepcija. Politisko organizāciju (“kabatas partiju”) dibinātāji ņem vērā tautas mīmikas izpausmi un tāpēc necenšas piedāvāt kādu politisko koncepciju. “6.oktobra paaudze” acīmredzot nemaz nezina, kas tas ir par zvēru “politiskā koncepcija”.

   “6.oktobra paaudze” un īpaši tās atsevišķi populāri pārstāvji (piem., Jurašs, Gobzems, Kaimiņš, kā arī 1967.g. dzimušais Bordāns) iesaka pievērsties cilvēka kanona tēmai. Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”.

   Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis, kuru viņi nepārkāpa un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr saglabājās respekts pret to informāciju un to prasību kompleksu, kas atspoguļo un apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar jurašiem, gobzemiem, kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko nosaucu par cilvēka rāmi.

   Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai mākslas poētikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst attiecināt arī uz cilvēku.

   Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās. Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka morāli tikumiskā struktūra. Tajā ietilpst tādi elementi kā labsirdība, līdzcietība, uzticība, labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums.

   Pats galvenais cilvēka kanonā ir prāts, jo prāts ir primārais cilvēka atribūts. Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta cilvēka prāta spēja izvēlēties starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt labo no ļaunā, nepieļauj sevī egoisma un altruisma konfliktu,  bet taisnīgumam un tiesiskumam cilvēka pārliecībā ir sakrāla nozīme. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā” tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski ambiciozo mērķu sasniegšanai. Šie eksemplāri neapspriež politiskās idejas, valstiskos konceptus, sociāli ekonomiskās problēmas. Viņi apspriež vienīgi viņu patmīlības, varas kāres, godkārības fineses. Par to liecina “jauno partiju” nemitīgo ķildu atreferējumi medijos, Gobzema demagoģiski lipīgie vēstījumi sabiedrībai. Par to liecina Bordāna vēstule ārzemju diplomātiem. Šie eksemplāri nav ambifunkcionāli indivīdi, ar kādiem līdz šim tikāmies Bruņinieku namā. Viņi pat necenšas darboties divējādi, darba stundās tēlojot lielus valstsvīrus, bet pēc darba čīkstot par savu ambīciju smalkajām niansēm.  

  

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

   Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un  galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs. Politika ir kultūras elements. Spriest par citas tautas politiku ir tikpat nepieklājīgi kā spriest par citas tautas jebkuru citu kultūras elementu. Taču jebkuras kultūras norises reizē ir vēsturiskās norises – pieder vēsturei visplašākajā nozīmē. Tā tas ir arī ar visjaunākajiem notikumiem Venecuēlā. Tie ir vēsturiski notikumi, un tie attiecas ne tikai uz dotās valsts vēsturi, bet attiecas uz visas cilvēces vēsturi, par kuru mēs drīkstam interesēties un par kuru interesēties ir mūsu pienākums, no vēstures mācoties un priekš sevis izdarot auglīgus secinājumus.

   Ņemot vērā Venecuēlas pieredzi, būtisks ir secinājums par ģeopolitisko determinantu. Respektīvi, par ģeopolitiku kā determinantu – faktoru, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka, un faktoru, no kā kaut kas ir atkarīgs. Ģeopolitika kā konstruktīvs, respektējams, formāli akceptēts determinants pasaules politikā eksistē jau no tā laika, kad radās pirmie valstiskie veidojumi ar tām līdzās esošās ģeogrāfiskās telpas kontrolēšanas ambīcijām. Un tas nekas, ka šīs ambīcijas pirmo reizi zinātniski sāka izskaidrot tikai XIX gs. beigās un terminu “ģeopolitika” zviedrs Rūdolfs Čellens ieteica tikai 1899.gadā. Starp citu, par “libido” cilvēki sāka zinātniski interesēties arī tikai XX gs. sākumā.

   Venecuēlas visjaunākā laika pieredze liecina par savdabīgu evolūciju, kas ir konstatējama dota determinanta pārmaiņās. Tiekamies ar ģeopolitisko ambīciju legalizāciju, leģitimāciju un pat sava veida propagandu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē.

   ASV neslēpj un nekaunas no ģeopolitiskajām ambīcijām savās spīlēs turēt visu planētu. Vēsturiski vēl nesen (XX gs. pirmajā pusē) valstis slēpa ģeopolitiskos plānus gan no savas valsts sabiedrības, gan no Zemes pārējās sabiedrības. Ģeopolitiskās konstrukcijas tika naidīgi uzskatītas par politiski zemisku izdarību un pat antihumānu izdarību. Tāds naidīgs viedoklis eksistēja ne tikai masu sabiedrībā, bet arī elites kādā daļā.

   Rietumu civilizācijā spilgts piemērs ir slavenais Molotova-Ribentropa pakts. Kā zināms, PSRS sagraušanas arhitekti veikli izmantoja masu sabiedrības naidīgo attieksmi pret fašistu varas un padomju varas slepeno vienošanos par Austrumeiropas sadalījumu starp Vāciju un PSRS. PSRS sagraušanas arhitektiem tas izdevās tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā pret ģeopolitiku joprojām valdīja dziļš naidīgums. Ģeopolitika asociējās (pamatoti) ar hitleriskās Vācijas zinātni. Pēc II Pasaules kara Rietumu (arī PSRS) universitātēs neeksistēja akadēmiskais diskurss par ģeopolitiku. Ģeopolitiskās tēzes neeksistēja arī PSRS politiskās elites stratēģijā. Tā uzskata PSRS vēstures speciālisti.

   Faktiski XX gs. beigās t.s. atmodas periodā situācija bija ambivalenta, - tāda, kam ir iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. No vienas puses ģeopolitika bija vēsturisks fakts cilvēces tūkstošgadīgajā politiskajā pagātnē. Pirms Molotova-Ribentropa pakta Rietumeiropā 1938.gada 30.septembrī bija Minhenes vienošanās starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju. Par šo vienošanos rietumu ļaudis bija informēti. No otras puses ap Molotova-Ribentropa paktu 80.g. beigās tika uzpūsta manipulatīva aura, izmantojot jēdzienu “okupācija” un tā vienpusīgo (nezinātnisko) interpretāciju masu komunikācijā. PSRS sagraušanas arhitekti neņēma vērā, ka Čehoslovākijas Sudetu apgabala atdošana vāciešiem bija ne mazāk traģiska nelietība (“okupācija”) kā “okupācija” saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu.

   Venecuēlas visjaunākā laika notikumiem ir dziļi pamācoša polittehnoloģiskā vērtība. Tagad skaidri un gaiši ir redzams, ka pasaules gandrīz ikvienas valsts (izņēmumi ir Ķīna, Irāna) jebkurš jaunais politiskais projekts ir obligāti ģeopolitiski jāsaskaņo. Teiksim, valsts apvērsums, velme likvidēt nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku iekārtu, velme atbrīvoties no kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības var īstenoties tikai tad, ja ir saņemta, sacīsim, ģeopolitiskā atļauja. Jebkura jauna nacionālā politiskā projekta realizācija ir jāsāk ar ģeopolitisko saskaņošanu un ģeopolitiskās atļaujas saņemšanu. Tas, protams, pilnā mērā attiecas arī uz Latviju. Īpaši tagad, kad ir vajadzīgs valsts pastāvēšanas jauns projekts.     

   Latviju ir pārklājusi organizētās noziedzības epidēmija. Latviešu tautu uz saulaino tāli tagad bīda organizētās noziedzības bandas. Kriminālais kapitālisms ir sasniedzis apogeju – visaugstāko pakāpi. PSKP/VDK morālie kastrāti nobāl jaunās paaudzes kolosālo neliešu priekšā. Padomju nomenklatūras alkātīgie “veči” nav salīdzināmi ar tādas briesmīgas šķirnes neliešiem kā bordāni, juraši, strīķes, gobzemi, kaimiņi, petravičas. Briesmīgi nelieši ir okupējuši Latviju. Neliešu okupācijas laikā valdība ir nodota vadīt organizatoriskajam vārgulim. Viņš tagad skaisti purpina par noziedzības sekām, kaut gan no viņa gaida nesaudzīgu rīcību, likvidējot noziedzīgos grupējumus un noziedzniekus, kuru skaits sniedzas tūkstošos. Latvija kā noziedzības perēklis, latvieši kā noziedznieku kolonija. Vai to vēl kāds uzdrošinās noliegt dzīves periodā, kad visi mediji ir pārpildīti ar latviešu noziedzības sižetiem?

   Ļoti būtiska nelaime ir Latvijā sastopamā nelietības un tumsonības sintēze. Tumsonības nostiprināšana, atzīšana, pieļaušana ir graujošs process. Lietojot svešvārdus, šo procesu var saukt par obskurantisma aprobāciju. Taču var būt arī citi niansēti apzīmējumi: obskurantisma leģitimācija (oficiāla apstiprināšana), obskurantisma legalizācija (likuma spēka piešķiršana), obskurantisma socializācija (sabiedriskošana), obskurantisma ideoloģizācija (pārvēršana par idejisko kompleksu), obskurantisma radikalizācija (uzskatīšana par kaut ko tādu, kas skar pašus pamatus), obskurantisma glorifikācija (cildināšana).

   Doto riebīgo, pazemojošo, necienīgo, apkaunojošo tumsonības procesu nākas izskaidrot. Nākas izskaidrot tā cēloņus. Noteikti nav tikai viens cēlonis, bet ir vairāki (daudzi) cēloņi. No tiem var izveidot zināmu hierarhiju. Tās augstākajā (praktiski nevērtīgi zemākajā) pakāpē katrā ziņā ir izglītības degradācija (satura primitivizācija un zinātniskā līmeņa kritums, ākstības ar “uzskatu plurālismu”, satura neoliberālistiskās un postmodernistiskās kroplības, diplomu pirkšana, šarlatānisma izplatība docētāju “zinātnē”). Pēc tam seko akadēmiskās inteliģences profesionālās misijas satrūdēšana, nespējot elementāri pretoties obskurantisma aprobācijai un veikt tumsonības cenzora profesionāli funkcionālos pienākumus. Mūsu mietpilsoņu guru kūles, stradiņi, rozenvaldi, daukšti, skudras, ijābieši, druvietes, kursītes, cimdiņas klusē, jo baidās vērsties pret tumsonību. Bet tā tas Latvijā agrāk nebija. Latviešiem ir plaša pieredze tumsonības nepieļaušanā, jo padomju laikā jebkuru niecīgāko šarlatānisma iedīgli momentā apklusināja kāds pasniedzējs, zinātniskais līdzstrādnieks, profesors, akadēmiķis. Tagad tas tā nenotiek, un tāpēc pusizglītotie bordāni turpina staigāt ar lepni paceltu galvu pēc kārtējā tumsonības apliecinājuma.

   Hierarhijas augstākajā pakāpē noteikti atrodas mediji. Īpaši to galvenie redaktori. Nelaime ir tā, ka mūsu medijos tagad strādā totāli neizglītots jauniešu slānis, kas nav spējīgs būt kognitīvais filtrs, nepieļaujot publiskajā telpā ziedēt obskurantismam. Ja medijos būtu adekvāti galvenie redaktori, dažādu redakciju vadītāji, tad viņi neļautu bordāniem laimīgi plunčāties tumsonības vannā. Viņi nepublicētu tumsoniska satura tekstus.

   Pēcpadomju Latvijā tumsonība triumfē. Tagad vērsties pret tumsonību ir ļoti grūti. Turklāt mūsu šodienas obskuranti ir arī ļoti nekaunīgi tipi. To pierāda Bordāna, Juraša izcili nekaunīgā darbība, noziedzības izdzimteņiem cenšoties panākt starptautisku aizsardzību, it kā pasaulē neviens nezinātu, kas pašlaik ir Latvija un ko pašlaik var sagaidīt no latviešiem. Nekaunīga demagoga reputāciju katru dienu sev medijos kaldina Gobzems. Tik enerģiska cenšanās savus nodomus realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem un faktu sagrozīšanu latviešu politiskajās aprindās vēl nebija sastapta. Gonzema demagoģija ir unikāla vērtība latviešu politiķu galmā.

   Pasaules politisko notikumu vēsturē var sastapt daudzus gadījumus, kad kādā valstī destruktīvas darbības ir nonākušas līdz baltkvēlei un tāpēc ir nekavējoties jāpieņem radikāli mēri, lai izolētu, likvidētu postošos, ārdošos (svešvārdā – destruktīvos) procesus un to autorus. Visbiežāk runa ir par politiskajām nesaskaņām, kuras draud izvērsties militārā konfrontācijā (pilsoņu karā).

   Reāli mēdz būt visdažādākie iegansti, kad nepieciešama stingra roka, stingrs spēks. Tā tas bija Latvijas Republikā XX gs. 30.gadu sākumā. Toreiz politisko partiju skaits pārsniedza simtu, un valdība bija nestabila. Ja arī ar lielām mokām izdevās sastādīt valdību, tad tā noturējās tikai dažus  mēnešus. Vārdu sakot, LR politiskā krīze destruktīvi atsaucās uz valsts dzīvi, un destrukcija bija nonākusi līdz baltkvēlei. 1934.gada 15.maijā notika valsts apvērsums. Tas tika veikts ar armijas un aizsargu palīdzību.

   Vēsture atkārtojas! Latvijas Republikā atkal politiskie procesi ir nonākuši līdz baltkvēlei. Šoreiz tiekamies ar kriminālā kapitālisma sekām – masveidīgu noziedzību, no kuras lielākā daļa ir organizētā noziedzība. Pastāvošajam nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam aizvadītajos gadu desmitos ir izdevies radīt juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. Tas traucē tieši un atklāti vērsties pret noziedzību, kura ir sasniegusi grandiozu apjomu un ir izvērtusies par nacionālo katastrofu latviešu tautai. Valdošā kliķe ir viens milzīgs noziedzības kukluksklans. Latviešu tautas vēsturiskā virzība ir novesta līdz baltkvēlei, jo noziedzības ārdošais, graujošais vēriens ir sasniedzis maksimālo robežu, ja tā drīkstam izsacīties par noziedzību, kurai principā nedrīkst būt ne minimālā, ne maksimālā robeža, jo noziedzība vispār nedrīkst būt.

   Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka ir nepieciešama radikāla rīcība – kādam spēkam ir jāizsludina ārkārtējs stāvoklis un jāpārņem vara, nekavējoties likvidējot noziedznieku bandas. Tas tā ir jādara, taču šajā ziņā acīmredzot ir nepārvarams šķērslis.

   Pašlaik Latvijā nav tāda spēka, kas varētu vērsties pret noziedzības biezo slāni. 1934.gadā bija Ulmanis, Balodis, bija armija, aizsargi. Tagad nav ne Ulmaņa, Baloža, ne armijas, ne aizsargu. Tagad nav kam veikt valsts apvērsumu. Latviešu tauta jau ir pusmirusi un nav spējīga pretoties savas nāves veicinātājiem – masveida organizētajai noziedzībai un tumsonībai. Mums nav politiskā spēka, kas dotos saņemt ģeopolitisko atļauju valsts pastāvēšanas jaunam projektam.

                                          

Obskurantisma aprobācija

   2019.gada 28.janvārī portālā “Delfi” varēja izlasīt: “Līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos būtiski jāpalielinās arī tiesnešu atbildības apmēram, un par šo divu aspektu samērīgumu iestāsies arī Tieslietu ministrija (TM), šodien notikušajā Tieslietu padomes sēdē pauda tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP)”.

   Neapšaubāmi, tas ir obskurantisma apliecinājums. Bordāns apliecina dziļu tumsonību. Viņš apliecina sava prāta un zināšanu milzīgo kroplību un mežonīgo būtību.

   Tas ir reti obskurantisks izdalījums. Katram normālam cilvēkam ir zināms, ka 1) tiesnešu atbildība ir pati par sevi saprotama lieta un 2) arī tiesnešu neatkarība ir pati par sevi saprotama lieta. Tikai kriminālā mēslu bedrē savu mūžu aizvadošais tips var murmulēt par tiesnešu atkarību, kā arī visgudri prātuļot par tiesnešu neatkarības un atbildības apmēra “divu aspektu samērīgumu”.

   Tik šausmīgu "viedokli" sen nebija nācies dzirdēt! Ja Sarkanmatainās Tumsonības (Āboltiņas) teikto par "visu tautību latviešiem" tūlīt ievietoju "Latviešu idiotismu kolekcijā", kur šis idiotisms ieņem pirmo vietu, tad ar Bordāna "viedokli" nezinu ko darīt.

   Tas nav idiotisms! Idiotims ir muļkība (latviešu valodā izsakoties). Par muļķību visbiežāk tikai pasmejamies. Bordāna "viedoklis" nav muļķība, bet kaut kas daudz nenormālāks, šaušalīgāks, biedējošāks. Katrā ziņā par tādu "viedokli" negribas pasmieties.

   Obskurantisms nekad nekļūst pasmaidīšanas iegansts. Obskurantisms vienmēr ir drūmu secinājumu iegansts. Tumsonība izraisa vienīgi dziļa satraukuma emocijas un dziļi satraukta prāta slēdzienus.

   Tā tas ir arī šoreiz. Pie tam satraukums nav par Bordānu. Satraukums ir par sabiedrību - inteliģenci, valdību, akadēmisko vidi, masu komunikācijas līdzekļiem. Satraukums ir visaptverošs, jo skar visus mūsu dzīves morāli un intelektuāli virzošos sociālos segmentus: varas struktūras, medijus, akadēmisko inteliģenci un mākslinieciski radošo inteliģenci, partijas, sabiedriskās organizācijas, baznīcas, Latvijas elektorātu.

   Satraukums ir visaptverošs tāpēc, ka pēc tāda obskurantisma demonstrēšanas Bordānam nekas nedraud - neviens viņu nenosoda, neviens viņu par tādu tumsonību neatceļ no amatiem. Milzīgi jāsatraucas ir nevis par Bordānu, bet gan par obskurantisma aprobāciju – atzīšanu par labu, apstiprināšanu.

   Pie mums tumsonība (obskurantisms) ir kļuvusi norma - pati par sevi saprotama mentālā pozīcija, kura nav jānosoda un jāizskauž sabiedrībā. Iespējams, ir sasniegts tāds pagrimuma līmenis, ka sabiedrības lielākā daļa Bordāna “viedoklī” nemaz nesaskata dziļu tumsonību. Varbūt nesaskata arī to, ka Bordāns (pateicoties savai cilvēciskajai aprobežotībai) ir netieši atzinis tiesnešu atkarību mūsdienu Latvijā. Ja viņš saka “līdz ar tiesnešu neatkarības palielināšanos”, tad tādi vārdi apstiprina pie mums eksistējošo tiesnešu atkarību no kaut kādiem nelabiem spēkiem.

   Bet vistrakākais ir tas, ka obskurantisma aprobācija atvēl secināt par visas tautas grimšanu tumsonības purvā. Ja tautā vairs nav (“nolādētajā padomju laikā” bija) neviens sociālais segments, kas gribētu un spētu vērsties pret obskurantismu, tad cits secinājums loģiski nav iespējams. Visi klusē! Žurnālisti, galvenie redaktori, redaktori, profesori, docenti, rektori, dekāni, katedru vadītāji, studiju programmu direktori, akadēmiķi, eksperti, deputāti, ministri, mācītāji, skolotāji, prezidenti, direktori, topmenedžeri, menedžeri klusē! Neviens nekaunina, neviens nenosoda Bordānu. Lingvists-premjerministrs nav Bordānu padzinis no valdības. Arī Valsts prezidents nav pieprasījis Bordāna atstādināšanu no tieslietu ministra posteņa. Visi klusē, it kā nekas nebūtu noticis!

   Neapšaubāmi, tautā ir tāds slānis, kura pārstāvji nemaz nezina, kas tas tāds Bordāns ir par putnu Latvijas debesīs. Turklāt šim slānim arī obskurantisms nav pazīstams ne praktiski, ne teorētiski. Obskurantisms vienmēr ir inteliģences privilēģija. Lai nonāktu obskuranta statusā, nepieciešama līdzdalība publiskajā sarunā (diskursā). Taču šis slānis tomēr ir iepīts obskurantisma aprobācijā. Šis slānis ietilpst LR elektorātā. Tātad piedalās bordānu ievēlēšanā un tātad ir līdzvainīgs obskurantisma aprobācijā – nacionāli kolektīvajā grēkā.

 

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

  

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.

   Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas spēks.

   Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz kolektīvu apziņu. Nogurums no patiesības ietekmē cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt dzīves svētākos ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni.

   Patiesībai ir dažādas gradācijas, respektīvi, - pakāpes. Visbiežāk var konstatēt divas pakāpes. Pirmkārt, ikdienišķo pakāpi. Otrkārt, neikdienišķo jeb metafizisko pakāpi (visaugstāko, visbūtiskāko pakāpi).

   Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož acīs”.Taču tāds patiesības vērtējums nav nogurums no patiesības, un tādai patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs kož” ikdienišķi elementāra patiesība, ikdieniški operatīva patiesība, subjektīvi interpretēta patiesība.

   Piemēram, “acīs var kost” darbabiedra norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana par zināšanu trūkumu. Tā ir patiesība. Tā mums nepatīk, un mēs nevaram neatzīt šo patiesību. Mēs apzināmies pieļauto kļūdu, nekompetenci, zināšanu trūkumu. Tomēr vienalga šī patiesība mums “kož acīs”.

   Patiesības neikdienišķajā jeb metafiziskajā pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties ar nesalīdzināmi nozīmīgāku patiesību. Tā ir patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un pieļaujamais daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā ir patiesība, kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem. Šī patiesība atsedz dzīves visbūtiskākos trūkumus.

   Vārdu sakot, tā ir grandioza patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību, kura līdz šim tika uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst destruktivitātes avots. Nogurums no patiesības izvēršas morālajā mocībā un sāk funkcionēt kā apātijas, pesimisma, pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Patiesības noguruma rezultātā, kā jau tika minēts, tauta zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt dzīves svētākos ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni. Vienaldzīga kļūst valsts un tās politiskā iekārta. Vienaldzīgas kļūst sociālās perspektīvas. Vienaldzīga kļūst izglītības sistēma, veselības aizsardzības sistēma, zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst valsts suverenitāte un valsts reputācija.

   Tā tas katrā ziņā ir noticis ar latviešu tautu. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku latviešu tautas vēsturi (prātam neticamajiem meliem, nelietībām, nodevībām) ir masveidā izraisījusi dziļu nogurumu no patiesības. Tas destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves procesiem, turpretī lieliski kalpo oligarhijai un tās valdošajai kliķei saglabāt politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka ekspluatāciju.

   2. Hipotēze par jauno paaudzi. Tā saucamo jauno partiju dibinātāji un viņu atbalstītāji, 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem ilgā haotiskā valdības veidošana nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā. Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada 6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) latviešu tautai sākas jauns vēsturisks etaps.

   No vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem kultūras organizatoriskajiem mehānismiem un institūcijām, jaunu terminoloģiju un jaunu kultūras valodu vispār.

   Tā tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte konsekventi, daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, iracionālisms, obskurantisms, ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā.

   Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi. Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija sastopams kaut kas tāds, kas sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot par šo paaudzi lietot tādus apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Mans jēdzieniskais ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu metaforiska summa.

   “6.oktobra paaudzes” rašanās cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis ir šāda hipotēze. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU).

   Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā: “Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību”.

   Vēl ir šāds latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no 10 000 jaundzimušo.  Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo. Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa !!!] iespējamība, ka viņiem piedzims bērns ar FKU”.  

   Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no lietotā uztura. Internetā viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”.

   Kā redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Tūlīt var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas gadiem?". Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers, maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem stratiem.

   Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs. nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas”.

   Nesen ir radusies jauna zinātne – etnogenomika. Tā pēta tautu genomisko daudzveidību. Jaunā zinātne izskaidro dažādu slimību un mentālo izpausmju atkarību no attiecīgās tautas ģenētiskās specifikas. Savukārt tautas ģenētiskā specifika ir atkarīga no dzīves vides nosacījumiem un tajā skaitā no populārajiem pārtikas produktiem un to lietošanas tradīcijām.

   3. Kritikas tiesības. Sociālo problēmu analītikā vienmēr aktuāls ir jautājums par kritikas tiesībām. Respektīvi, aktuāls ir jautājums, kas ir devis tiesības kritiski vērtēt tautas dzīvi. Sociālo parādību kritiķiem (zinātniekiem, filosofiem, publicistiem) bieži nākas sastapties ar jautājumu “Kas jums ir devis tiesības kritizēt mūsu valsti?”.

   Tādu jautājumu, protams, visbiežāk uzdod ne visai gaiša un  izprotoša prāta īpašnieki. Gudri cilvēki neatzīst kviētismu – vienaldzīgu un pasīvu izturēšanos pret apkārtējo pasauli. Gudriem cilvēkiem sociālo problēmu analītika un šīs analītikas kritiskā ievirze ir pati par sevi saprotama un atbalstāma dzīves nepieciešamība. Gudri cilvēki lieliski izprot kritiskās domāšanas un kritiskās darbības svētīgo lomu cilvēku gaitās. Turpretī idejiski nepatstāvīgus, neracionālus prātus un sociāli skaistas demagoģijas fanus tracina kritika. Viņu ieskatā kritika esot vēlēšanās pazemot, apkaunot u.tml. Ja tiek kritizēta tauta, tad tā vispār esot nacionālā nodevība - kangarisms.

   Atbildi uz jautājumu par kritikas tiesībām pamatā nosaka divi faktori: 1) ētiskais faktors un 2) reālpolitiskais faktors. Abi faktori paskaidro, kas ir devis tiesības uz sociālajiem procesiem lūkoties no zināmas distances kritiskā veidā. Abi faktori reizē ir kritikas tiesību argumenti.

   Ētiskais faktors ir cilvēka morālais pienākums izturēties pret dzīves norisēm kritiski. Cilvēkam ir jābūt ne tikai domājošai būtnei, bet ir jābūt kritiski domājošai būtnei. Ne velti audzināšanas un izglītošanas vēsturiski klasiskais mērķis ir kritiskās domāšanas attīstīšana. Attieksmē pret sociālajām norisēm kritiskā domāšana praktiski realizējas dažādos kritiskos vērtējumos ar skepticisma piedevu - neuzticēšanos vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, sabiedriskajā apziņā iezombētām nostādnēm. Skepticisms nebūt nav tendencioza neatzīšana un vienpusīga noraidīšana. Skeptiķis nav nihilists. Pamatots ir asprātīgais aforisms “Skeptiķis ir labi informēts optimists”.

   Ētisko faktoru savā laikā ļoti precīzi raksturoja Pjotrs Čaadajevs, kuru atļaušos citēt oriģinālā: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своей стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепых влюбленностей прошло [..] Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине”.

   Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautas dzīvi lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās nepilnības sniedz tiesības kritizēt.

   Latvijas gadījumā tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana, masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt skepticismu, tiekoties ar dažādām anomālijām Latvijā.

   4. Negaidīts secinājums. “Negaidīto secinājumu” pamudināja “Delfos” 2019.gada 25.janvārī izlasītā ziņa: "Esam rekordisti ar publisko iepirkumu karteļiem, izskatās, ka visas nozares ir ar to inficētas," piektdien preses konferencē par Konkurences padomes (KP) pērn paveikto teica KP priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama”.

   Dotā ziņa nebija pārsteigums. Vai tad varēja būt savādāk? Nevarēja! Kriminālajā kapitālismā noziedzība (karteļi) ir visu valstisko izdarību centrā.

   Protams, dotā ziņa atkal spieda domāt par izeju no tāda stāvokļa. Un, lūk, šajās pārdomās radās “negaidīts secinājums”. Taču vispirms nācās atkārtot agrākos secinājumus.

   Piemēram, secinājumu, ka kriminālo kapitālismu cementē inteliģences masveidīgais atbalsts. Svarīgi bija atkārtot secinājumu, ka cementējošs masveidīgs atbalsts ir iespējams vienīgi (maigi izsakoties) problemātiskā sociālajā vidē – amorālā un intelektuāli bālā sociālajā vidē, kurai noziedzība (karteļi) nesagādā nekādus pašpārmetumus, vainas un kauna apziņu, bailes no soda. Tikai pēc tam uzplaiksnīja izpratne, ka masveida noziedzību veicina LR pastāvošā kapitālistiski “demokrātiskā” iekārta un tās funkcionēšanas formas. Šajā gadījumā konkrēti valsts iepirkuma forma, kas pašlaik eksistē Latvijā un ko latvieši ir pārvērtuši par noziedzības placdarmu. Tāds noziedzības placdarms nebija padomju laikā – sociālistiskajā valstiskumā. Padomju laikā latvieši nevarēja lepoties ar masveida zagšanu (karteļiem).

   “Negaidītais secinājums” ir šāds: problemātiskā sociālajā vidē (turpinu maigi izsacīties) piemērotākā pārvaldīšanas forma ir sociālistiskais valstiskums, kad visu kārto pati valsts – veic iepirkumus, organizē ražošanu utt. Problemātiskā sociālajā vidē neder kapitālistiski “demokrātiskais” valstiskums, kuru tagad imitē Latvijā. Kapitālistiski “demokrātiskais” valstiskums ir veicinājis masveida noziedzību. Cilvēkiem nevar ļaut pašiem kārtot dažāda veida valstiskos darījumus bez valsts kontrolējošās klātbūtnes. Kapitālistiski “demokrātiskajā” valstiskumā cilvēki nespēj nodrošināt godīgu konkurenci valstisko funkciju realizācijā.

   Tātad loģisks ir rezumējums: jo problemātiskāka sociālā vide, jo efektīvākai ir jābūt valsts tiešajai klātbūtnei bez kapitālistiskā “demokrātiskuma” tēlošanas. Tāda tēlošana nenotiek sociālistiskajā valstiskumā. Tajā valsts visu stingri kontrolē un tādējādi nav iespējama etnosa masveida morālā deģenerācija. Problemātiskai sociālajai videi (tautai) piemērotāks ir sociālisms, bet nevis kapitālisms. Piemērotāks varētu būt, teiksim, valsts nacionālais sociālisms. Tāds sociālisma variants ir iespējams. Tā galvenais mērķis būtu nodrošināt sociālo taisnīgumu tautas interesēs.

  

  

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

   Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.

   Latviešu tauta kopā ar pārējām „baltās” rases tautām pamatīgi izjuta kardinālās šķiriskās izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzīvoja Krievijas impērijas sastāvā, un tā tas bija vēlāk, kad latvieši dzīvoja PSRS sastāvā. Turklāt no tik tikko minēto abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatīgāk izjuta sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattīstītākajām zemēm Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Ekonomisko attīstību vienmēr pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā.  

   XX gadsimtā izšķīda slavenā pamatšķira proletariāts (ne tikai Raiņa poētikā) un radās jauna pamatšķira. Tai ir vairāki apzīmējumi. Taču katrā gadījumā pret jauno šķiru drīkst izturēties kā pret jaunu pamatšķiru, ņemot vērā tās lielo apjomu, sociāli politisko potenciālu, šķiriskās ambīcijas, bet svarīgākais – panākumus dzīves vajadzību apmierināšanā.

   Proletariāta izšķīšanas un jaunas pamatšķiras rašanās galvenais cēlonis bija zinātniski tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju. Tas nekavējoties atsaucās uz sociuma profesionālo līdzdalību ekonomiskajā darbībā un galu galā kardināli izmainīja sociuma šķirisko struktūru.

   Par proletariāta ģenēzi, būtību un vēsturisko virzību katrs izglītots cilvēks ir labi informēts. Tāpēc nepieciešams atkārtot vienīgi vēsturiskās shēmas svarīgākās līnijas.

   Proletariāts ir sociālā šķira bez kapitāla. Proletariāts eksistences līdzekļus iegūst, pārdodot savu darbaspēku. Proletariāta darbaspēku pērk kapitāla īpašnieki. Viņi konsolidējas atsevišķā šķirā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošā šķira. Tai pieder politiskā vara.

   Buržuāzija konsekventi tiecas proletariāta darbaspēku pirkt pēc iespējas lētāk un pēc iespējas ar izdevīgākiem sociālajiem nosacījumiem. Respektīvi, bez privātā kapitāla ieguldīšanas proletariātam adresētajās sociālajās (vēl saka – nacionālajās) programmās.

   Tāda pieeja nevar būt pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvēlīgi atsaucas uz proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzīgu naidu pret buržuāziju. Kārlis Markss teorētiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitētās attiecības. Viņš tajās saskatīja vienīgi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja proletariātu vērsties pret buržuāziju, tai ar spēku atņemot varu. Markss zinātniski pamatoja proletariāta sūro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā). Viņš 1864.gadā organizēja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International Workingmen’s Association”). To pēcāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64 gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzīvoja proletariāta politiskās varenības kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizē kļuva arī Kārļa Marksa (marksisma) planetārās popularitātes avots. Ja nebūtu sociālistiskās revolūcijas XX gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planētas zinātu tikai niecīga saujiņa politiskās ekonomijas vēstures speciālistu un vēl niecīgāka saujiņa strādnieku kreisās kustības vēstures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi Krievijā Marksu padarīja par planetāra mēroga slavenību.

   XIX gadsimtā ievērojami pieauga eiropeīdu dzimstība. Eiropā bija demogrāfiskais bums. Eiropas iedzīvotāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trīs reizes. Cilvēku skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktīvi) veicināja saimnieciskās darbības intensitāti. Lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu eksistences līdzekļus, nācās modernizēt preču ražošanu.

   XIX gadsimtā eiropiešu saimnieciskajā darbībā sāka dominēt rūpnieciskā ražošana. Tāpēc strauji palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatīkami palielinājās proletariāta darbaspēka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija grūti konstatēt un ideoloģiski izmantot proletariāta aizstāvībai. Proletariāts nebija spējīgs pats sevi aizstāvēt. Proletariāta aizstāvību uzņēmās inteliģences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima t.s. kreisā inteliģence – proletariāta aizstāve.

   XIX gadsimta nogalē proletariāta aizstāvība visbiežāk tika idejiski noformēta kā sociāldemokrātiskā kustība. Tās teorētiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vērā Kārļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbību kapitālisma analīzē un strādniecības interešu aizstāvēšanā. Proletariāta aizstāvēšana izvērtās antiburžuāziskā vispārējā trendā, kuru propagandēja kreisā inteliģence. Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt partijās tika deklarēts mērķis gāzt buržuāzijas varu, likvidēt kapitālisma valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.

   Latvijas teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Šī partija pastāv arī pēcpadomju laikā. Taču pastāv politiskās dzīves vistumšākajā nomalē, nespējot un arī necenšoties izkonkurēt parvēniju krimināli oligarhiskās „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnēm. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšķiras dzejnieks. Protams, pēcpadomju laikā pēc ražošanas sagraušanas LSDSP necienīgo stāvokli pamatā sekmē proletariāta neesamība. LSDSP vairs nav ko aizstāvēt. Aizstāvības galvenais un vienīgais objekts ir kriminālais kapitālisms un noziegumu brīvība.

   Mērķi gāzt buržuāzijas varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizēt Krievijas antiburžuāziski orientētajai inteliģencei („boļševikiem”), ņemot vērā cara, aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlēmību, haosu valstī I Pasaules kara gados.

   „Boļševikiem” izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatūru. Krievija tika pasludināta par proletaritāta valsti. Tajā risinājās sociālisma celtniecība, zemniekiem tika uzdāvināta zeme, bet strādnieku šķirai nosacītas dažādas sociālās un politiskās privilēģijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznīcināja buržuāziju un aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi vēsturiskajā perspektīvā. Kā zināms, „boļševiki” valdīja tikai dažas sekundes cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas koplaikā.

   Krievijas revolucionārie panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no proletariāta. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību.

   Rietumu patriarhālās buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vēsturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldīt un nostumpt malā nevis proletariāts, bet jaunā pamatšķira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bīstamā šķiriskā transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem „komunistiem” valdība vērsās visdrastiskāk.

   Vispopulārākais jaunās pamatšķiras apzīmējums ir „tehnokrāti”. Vēl tiek lietoti tādi apzīmējumi kā „baltās apkaklītes” (pretstatā „zilajām apkaklītēm” – proletariātam; pretstatā „pelēkajām apkaklītēm” – pakalpojumu sfēras darbiniekiem), „pārvaldnieki”, „jaunā biznesa šķira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliģence”, „menedžmenta intelektuāļi”.

   Par tehnokrātu šķiru (stratu, slāni, grupu) sāka dēvēt garīgā darbaspēka pārdevējus – inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierēdņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominēt Rietumu valstu pārvaldībā.

   Tehnokrātijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā ģimenes biznesa vietā stājās korporāciju (akciju sabiedrību) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes jaunas sistēmas ieviešanu.

   Šajā sistēmā ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) īpašnieki + biznesa pārvaldnieki (garīgā darba pārdevēji). Korporāciju laikmetā biznesa īpašnieki ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. Arī bankās reālos procesus pārvaldīja algots darbaspēks – banku ierēdņi. ASV viņu kontingentu dēvēja „new business class”.

   Rietumos tehnokrātu uzkundzēšanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču kulmināciju sasniedza pēc kara no 40.gadu beigām līdz 70.gadu sākumam slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievērojami pieauga tehnokrātu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institūtos. ASV jau XX gadsimta sākumā gudri cilvēki paredzēja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošā šķira sabiedrībā.

   Jauns trieciens „vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerģisku, nekaunīgu, bezprincipiālu sociālo slāni  – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo buržuāziju kā kapitāla īpašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu īpašniece (knowledge class) . Tika izdomāts jēdziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder tehnokrātu pamatšķirai.

   Pēc II Pasaules kara tika izdomāti daudzi jēdzieni. Piemēram, Rietumos sāka lietot jēdzienu „scientific management”, bet PSRS modē nāca jēdziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presē 70.gados šis jēdziens bija lasāms katru dienu. Abi jēdzieni asociējās ar tehnokrātiju un liecināja par tās vadošo lomu sabiedrībā.

   PSRS vārdi „tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti dēvēja par tehnokrātiem, PSRS dēvēja par „jauno strādnieku šķiru”. Sociālistiskajā sabiedrībā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija izsmējīga aura. Abi vārdi asociējās ar tehniskās („fiziķu”) inteliģences karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloģija nepropagandēja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienīja garīguma caurvītas vērtības, bet nevis materiālisma caurvītas vērtības.

   Rietumu tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliģence ātri sevi apzinājās kā pamatšķira. Gan „kapitālisma nometnē”, gan „sociālisma nometnē” jaunā pamatšķira samērā strauji sāka nostiprināt politiskās pozīcijas. Jaunajai pamatšķirai to bija viegli izdarīt. Tai atšķirībā no proletariāta nebija vajadzīga aukle. Proletariāts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspēcīgs šķiriskais fenomens. Turpretī tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvīgs fenomens ar teicamu izglītību, teicamām organizatoriskajām spējām, lielisku taktisko un stratēģisko domāšanu, bet galvenais – augsti attīstītu politisko apziņu. Jaunā pamatšķira tūlīt nekļūdīgi fiksēja savu galveno pretinieku, kas slāpē progresu, attīstību un kavē radoši izvērsties. Kapitālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija stagnantā partokrātija un tās komandētais valsts birokrātiskais aparāts.

   XX gadsimta beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija, datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras puses stimulēja draudus tehnokrātijai. Atkal formējas jauna pamatšķira. Zinātniski tehniskā progresa sasniegumi rūpnieciskās ražošanas automatizācijā, robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalē atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrības šķiriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšķira. Tās funkcionālā kulminācija acīmredzot būs XXI gadsimtā.

   Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis).

   Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās. Darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.

   Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem (arī Latvijā) izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas vispusīgi plašas zināšanas.

   Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. PSRS proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms.

   Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem – „jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesībā vēl neko stabili nevaram atzīt. Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratīs novest līdz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalē ultraprekāriska apziņa.