Reputācijas šķidrā reputācija

   Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais institūts. Reputācijas sociālais institūts sāk funkcionēt tad, kad ir vismaz divi cilvēki un katram no viņiem ir reputācija otra cilvēka acīs. Cilvēku skaita pieaugums ir veicinājis reputācijas sociālā institūta visdažādākās gradācijas. Mūsdienās tiekamies ar civilizācijas reputāciju, valsts reputāciju, rases reputāciju, nācijas reputāciju, tautas reputāciju, šķiras, strata, organizācijas, firmas, partijas, baznīcas reputāciju. Katram relatīvi noslēgtam sociālajam veidojumam mēdz būt reputācija. To var dēvēt par kolektīvo reputāciju. Tā attiecas uz doto kolektīvu – cilvēku grupu, ko saista kopīga darbība vienā un tajā pašā uzņēmumā, iestādē, organizācijā.

   Taču, protams, mēdz būt ne tikai kolektīvā reputācija, bet mēdz būt arī individuālā reputācija – konkrēta cilvēka reputācija sabiedrībā. Tādā gadījumā visbiežāk tiek fiksēta attiecīgā cilvēka profesionālā reputācija, augstu vērtējot viņa profesionālo talantu un meistarību.

   Bet ne vienmēr individuālā reputācija balstās uz izcilu profesionālismu un izcilu kvalifikāciju. Individuālo reputāciju var nosacīt cilvēciskās īpašības: cilvēka uzskati un uzskatu konsekvence, cilvēka attieksme pret garīgumu un metafiziskām atziņām, cilvēka morālā pārliecība, cilvēka idejiskā pozīcija nacionālajos jautājumos un politiskajos jautājumos. Cilvēki ar augstu cilvēcisko reputāciju ne reti sabiedrībā kļūst uzskatu līderi un morālie garanti. Viņus sāk emocionāli dēvēt par tautas sirdsapziņu. Diemžēl to jaunākajos laikos veikli iemanījās izmantot speciālie dienesti ideoloģiski politiskā nolūkā, apzināti medijos „uzpiarējot” uzskatu līderus, morālos garantus, tautas sirdsapziņas un cita veida cilvēciskos simulakrus. Latvijas teritorijā tas intensīvi notika no aizvadītā gadsimta 70. gadiem. Nedēļas laikraksts „Literatūra un Māksla” faktiski bija VDK specifiska filiāle – cilvēcisko simulakru dzemdību nams.

   Piemēram, „perestroikas” nelietīgajās mahinācijās ļoti plaši tika izmantoti cilvēciskie simulakri, tautā zombējot „brīvību”, „neatkarību”, „atvērtību”, „demokrātiju”. Par to, ka izkļūšana no vienas elles praktiski kļuva nogrimšana vēl lielākā ellē, atbildīgi ir ne tikai LKP/VDK nelieši, dažāda kalibra nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji. Atbildīgi ir arī cilvēciskie simulakri – „atmodas gaišie spēki”.

   Pēcpadomju gados, un tas ir skaidri manāms, LR speciālie dienesti nenodarbojas ar cilvēcisko simulakru „uzpiārēšanu” un izmantošanu nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma sargāšanā. Tas nav vajadzīgs, jo noziedzīgo valstiskumu dedzīgi
sargā latviešu varas inteliģence - latviešu tautas „miljons”. Aizvadītajos 30 gados cilvēcisko simulakru ģenēze ir bijusi privātā griba, laiku pa laikam kādam varas inteliģences nekaunīgam tipam sabiedrībai sevi piedāvājot kā „jābūtības dimensijas”, „eirodzīves”, „ceturtās atmodas” un citu pseidokonceptu  guru.

   Atšķirība starp padomju laiku un pēcpadomju laiku ir vēl vienā ziņā. Padomju laikā VDK bija viegli strādāt, jo cilvēki plaši interesējās par literatūru un mākslu, apmeklēja mākslas izstādes, pie grāmatveikaliem pirms saullēkta stājās rindā pēc jaunākajiem dzejas krājumiem, romāniem. VDK bija viegli „uzpiarēt” cilvēciskos simulakrus, piemēram, no dzejnieku, gleznotāju aprindām. Tagad DP nākas ņemt vērā šausmīgi trulo attieksmi pret mākslu, literatūru, radošām personībām. DP droši vien visvieglāk būtu „uzpiarēt” par „tautas sirdsapziņu” kādu zagli, daunu, geju, Idiotijas Titānu izglītības un zinātnes ministra krēslā.

   Sabiedriskajā apziņā reputācijai ir grandiozs sociālais statuss. Tā tas ir bijis visā cilvēces vēsturē. Arī pašlaik ir maksimāli augsts sociālais statuss. Starp nopietniem cilvēkiem plaši izplatīts ir viedoklis par reputācijas fundamentālo un totālo jēgu.

   Piemēram, tautas reputācija tiek uzskatīta par svarīgāku tautas atribūtu nekā tautas valsts, tautas valstiskā neatkarība, suverenitāte, politiskās iekārtas demokrātiskums. Tā uzskata cilvēki, kuru pārliecībā dzīvi virza un padara cilvēciski cienīgu morāle. Viņu pārliecībā dzīves galvenais virzošais spēks ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu kopums - morāles sistēma. Tā tikumiski reglamentē cilvēku rīcību sabiedrībā un viņu izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Šajā reglamentācijā visu izsķir reputācija.

   Reputācijas absolutizēšana ir vispārzināma nostāja. Reputācija ir visefektīvākais līdzeklis sabiedriskajai kontrolei. Ja nav reputācijas, tad nevar būt nekādi panākumi un nevar būt augsts sabiedriskais vērtējums. Reputācija vienmēr iet pa priekšu. Tas attiecas gan uz sociālajiem kolektīviem, gan uz atsevišķiem cilvēkiem. Vispirms uzzinām par kolektīva vai cilvēka reputāciju. Tikai pēc tam uzzinām citu informāciju.

   Reputācija ir nemateriāls labums. Turklāt neierobežots nemateriāls labums. Ja materiāliem labumiem (mantai, naudai) vienmēr ir kaut kāds galapunkts, tad reputācijai tāds galapunkts neeksistē.

   Tiesa, dažkārt par reputācijas galapunktu uzskata sirdsapziņu. Sirdsapziņa esot svarīgāka par reputāciju, un sirdsapziņa nosaka reputācijas robežas. Cilvēks var cienīt tikai savu sirdsapziņu, kas ir viņa galapunkts jebkurā rīcībā. Tādā gadījumā reputācijai nav būtiskas nozīmes.

   Sirdsapziņas fetišizēšana ir izaicinošs cinisms attieksmē pret reputāciju. Tas ir saprotams. Cilvēks vēlas būt ideāli patstāvīgs. Cilvēks vēlas balstīties tikai uz savu pašcieņu, kas viņā izraisa garīgās autonomijas sajūtu. Reputācijas „tarificēšanā” rosās citi cilvēki. Faktiski citi cilvēki ir reputācijas „tarificētāji”. Bet tas daudziem nepatīk. Nepatīk tiem, kuri nevēlas citu cilvēku iejaukšanos viņu garīgajā un morālajā pasaulē.

   Reputācija ir ne tikai labums, bet arī manāms slogs, uzspiežot milzīgu atbildību un reputācijas slavas saglabāšanu pārvēršot nemitīgā rūpju pilnā procesā. Ar sliktu reputāciju esot vieglāk dzīvot. Tāda ironija ir bieži dzirdama. Ja nav laba reputācija, tad var atļauties kādu vaļību, nepiedienību, apgrēcību. Turpretī ar labu reputāciju visu laiku esot jādzīvo bailēs zaudēt labu reputāciju.

   Jautājums par reputācijas zaudēšanu ir kardināls jautājums. Atbilde uz šo jautājumu cilvēces vēsturē visus gadu tūkstošus ir bijusi tikai viena: zaudētu reputāciju nemūžam nevar atgūt. Reputācija veidojas gadiem, to var zaudēt dažās minūtēs un to nekad vairs nevar atgūt. Tā teikt, reputācija ir vienreizējas lietošanas produkts. Par neiespējamību atgūt zaudētu reputāciju nekad nav bijusi polēmika. Sociuma vēsturiskajā atmiņā vienmēr saglabājas informācija par zaudēto reputāciju. Šo informāciju var neatgādināt katru dienu un var neatgādināt gadiem ilgi. Taču šī informācija nav izdzēsta no sociuma vēsturiskās atmiņas un nepieciešamības brīdī momentā var tikt izmantota.

   Ja priekšstasts par reputācijas substanci (būtību un  to, kas ir pamatā) vēsturiski nav mainījies un acīmredzot arī nekad nemainīsies, tad savādāk ir ar reputācijas autoritāti. Citiem vārdiem sakot, ar reputācijas reputāciju. Reputācijas sociālā institūta autoritāte laika gaitā ir pamatīgi izmainījusies.

   Piemēram, sargājot savas sievas un savu reputāciju, Puškins  30 reizes piedalījās divkaujās. 15 reizes viņš bija divkaujas iniciators. Ne visas divkaujas notika, jo tika panākts izlīgums. Kā zināms, Puškins mira divas dienas pēc gūtā ievainojuma pēdējā divkaujā.

   Un tagad salīdzinoši padomāsim, kāda attieksme pret savu reputāciju ir tādiem latviešu tautas spīdekļiem kā VVF, Mūrniece, Āboltiņa, Godmanis, Šķēle, Repše, Lembergs, Šadurskis, Vējonis, Brigmanis, Pavļuts, Gobzems, Pabriks, Dūklavs, Kučinskis, nosaucot tikai garīgi veselos mūsu slavenos „politiķus”, oligarhus un nenosaucot garīgi slimos daunus, homoseksuālistus, kuri 2018.gadā pirms parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī masveidā pārņem tautas politisko skatuvi.

   Pašlaik dzīvojam radikālā, agresīvā, reakcionārā, nekaunīgā, bezatbildīgā vērtību pārvērtēšanas laikmetā. Īstenībā nekas netiek pārvērtēts, bet tiek noliegts, atmests, izsmiets. Visas iepriekšējās kultūras vērtības tiek pakļautas ārprātīgai destrukcijai – sairumam, sabrukumam, sagraušanai, normālas struktūras izjaukšanai. Gudri cilvēki šo ārprātīgo destrukciju sauc par metafizisko kritumu. Praktiski tas nozīmē nespēju un nevēlēšanos ņemt vērā realitātes pirmpamatus un  pirmelementus. Neapšaubāmi, fenomens vārdā „reputācija” nespēja izvairīties no metafiziskā krituma.

   2018.gada 23. augustā portālā „Delfi” bija lasāms: „Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas "Moneyval" ziņojums negatīvi ietekmē Latvijas reputāciju, bet tā tiks atjaunota (!?), ceturtdien žurnālistiem atzina Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) vadītāja Ilze Znotiņa. Ceturtdien Finanšu sektora attīstības padomes sēdē tika uzklausīts "Moneyval" priekšsēdētāja Daniela Telesklafa ziņojums par finanšu noziegumu situāciju Latvijā un rekomendācijām to apkarošanai. Atbilstoši ceturtdien publicētajam "Moneyval" ziņojumam Latvijai noteikts pastiprināts kontroles režīms, jo Latvija saņēmusi zemu vai vidēju novērtējumu pēc vairākiem efektivitātes kritērijiem. "Moneyval" Latvijas rīcību atzīst par mazefektīvu divās jomās - patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā.  Znotiņa uzsvēra, ka "Moneyval" vērtējums par Latviju ir objektīvs, tāpēc nevajadzētu tērēt laiku, mēģinot apstrīdēt vai iebilst vērtējumam. "Patlaban ir ārkārtīgi ātri jāvirzās uz priekšu rekomendāciju ieviešanā, atvēlot tam intelektuālus un finansiālus resursus. "Moneyval" rekomendāciju ieviešana ir pats svarīgākais darbs, nevis blakus darbs, jo sekas var būt nopietnas un tālejošas," sacīja Kontroles dienesta vadītāja.”

   Latvijā tā nav pirmā reize, kad kāds vēlas atjaunot reputāciju. 2018.gada 9.maijā kādā medijā bija lasāms: „Banku sektora notikumi šī gada sākumā deva triecienu Latvijas starptautiskajai reputācijai, un tagad jāstrādā, lai to atgūtu (!?), uzskata Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.”

   Tāda šķidra attieksme pret reputāciju ir aplama, nezinošo, neizprotoša, bezatbildīga, dumja, mānīga. Reputāciju nevar atgūt. Slikta reputācija saglabājas līdz pasaules galam. Tā tas būs arī ar Latvijas slikto reputāciju. Prātulas par reputācijas atgūšanu „otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) ir radušās, pārvērtējot senseno vērtību „reputācija” atbilstoši tagadnes iracionālās, postmodernistiskās, neoliberālās apziņas kroplajām vajadzībām. Tādas prātulas liecina par mūsu valdošās kliķes un birokrātijas cilvēcisko mazvērtību. Kabinetos rosās kadri, kuriem nevar būt nekāda profesionālā un cilvēciskā reputācija. Protams, viņus tas neuztrauc, jo principā nevar uztraukt. Viņu smadzenēs apmierināti smaida metafiziskais kritums.

Jaunākās idiotisma šaušalas

   Jaunākās idiotisma šaušalas centīsies apstiprināt Ministru kabineta sēdē 2018.gada 4.septembrī. Ja jaunākās idiotisma šaušalas tiks apstiprinātas, tad Latvijas skolotāji kļūs valdošās kliķes ķīlnieki uz mūžīgiem laikiem. Valdošā kliķe ar Latvijas skolotājiem varēs neierobežoti manipulēt, jo no valsts politiskās varas kaprīzēm būs atkarīgas skolotāju eksistences iespējas. Turklāt fiziskās eksistences iespējas! Ne vairāk un ne mazāk! Ja valdošā kliķe sadomās, tad jebkurā brīdī varēs skolotājiem pārtraukt maksāt algu, un tādējādi skolotāji tiks atstāti bez eksistences līdzekļiem.

   Jaunākās idiotisma šaušalas ir izšļakstījusi latviešu varas inteliģence. No vienas puses nekā jauna nav. Gorbačovs teiktu „Process turpinās”. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence konsekventi izrāda garīgā darba veicējiem netipisku spēju. Tā ir spēja, kas ir ne vien netipiska, bet arī principā nepiedienīga garīgā darba veicējiem. Normālās zemēs no inteliģences neviens negaida tādu spēju. Inteliģencei pilnīgi nepiestāv tāda spēja. To apzinās katrs cilvēks. Arī pati inteliģence to apzinās. Tāpēc normālās zemēs inteliģence rūpējas par tādas spējas nepieļaušanu.

   Par to nekad nav rūpējusies latviešu varas inteliģence. Latviešu varas inteliģence regulāri ir demonstrējusi spēju vislielākās muļķības (svešvārdā idiotismu) pastrādāt izglītībā. Saprotams, tas ir negaidīti. Izglītība ir garīgās darbības sfēra. Ar izglītību nodarbojas garīgā darba veicēji. Bet tas automātiski norāda, ka garīgā darba veicēji perfekti pārzina izglītības sfēru un viņi nav spējīgi pastrādāt muļķības izglītībā. Tas ir loģiski. Izglītība ir tā sfēra, kurā inteliģence jūtas kā zivs ūdenī. Sabiedrība to zina un tāpēc pilnīgi uzticas inteliģencei. Sabiedrībai pat prātā nevar ienākt, ka inteliģence, garīgā darba veicēji, izglītībā var pastrādāt muļķības.

   Pēcpadomju Latvijas izglītības vēsture ir idiotisma vēsture. Tā pagaidām ir fiksēta atsevišķos kritiskos materiālos presē, internetā. Idiotisma vēstures apkopojumu nebūs grūti sastādīt. Katrs idiotisms ir ticis konstatēts un nosodīts, kaut gan idiotisms vienmēr ir turpinājies. Tautas inteliģences viedoklis nekad nav ņemts vērā. Idiotisms varēja netraucēti turpināties tāpēc, ka LR nav normāla valsts un 30 gadus ir pastāvējis nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. To institucionāli uztur un sargā nekur nederīga varas inteliģence, spējot izšļakstīt uz visām pusēm vienīgi nacionāli reakcionāras un profesionāli bezjēdzīgas šaušalas.

   Pirms jaunā mācību gada augusta pēdējā dienā Šadurska vadītā slavenā ministrija Vaļņu ielā atkal sabiedrību aplaimoja ar jaunu idiotisma porciju. Šaušalīgu porciju! 4.septembrī MK sēdē ministrs Šadurskis prezentēs idiotismu ar nosaukumu „Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē atbilstoši minimāli pieļaujamajam izglītojamo skaitam, un kritērijiem maksimāli pieļaujamajam izglītojamo skaitam”.

   2018.gada 31.augustā portālā „Delfi” par idiotisma šaušalīgo porciju bija lasāms: „Ja vidusskola vairākus gadus pēc kārtas nesasniegs noteiktus izglītības kvalitātes kritērijus, tā varētu nesaņemt valsts budžeta finansējumu pedagogu algām, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotais noteikumu projekts par kritērijiem un kārtību pedagogu darba samaksas finansēšanā vidusskolas posmā. Noteikumu projektā ietverta norma, kas nosaka, ka, aprēķinot un sadalot valsts budžeta mērķdotāciju pedagogu darba samaksas finansēšanai, tiek paredzēts ņemt vērā vairākus kritērijus - viens no tiem paredz minimālo skolēnu skaitu, bet otrs - izglītības kvalitātes rādītājus. IZM noteikusi, ka izglītības kvalitātes rādītāji būs primāri finansējuma piešķiršanai.”

   Tā ir nedzirdēti nelietīga un idiotiska pieeja, kas varēja rasties tikai izcili nelietīgās un dumjās galvās. Tādus noteikumus var izstrādāt vienīgi kaut kādi morālie un intelektuālie kropļi. Tik nacionāli ciniska pieeja nebija agrāk sastapta. Tādai pieejai ir genocīda smaka. Tādu nelietību un nacionālo bezatbildību var pastrādāt vienīgi fundamentālas cilvēciskās nevērtības. Faktiski alga ir jāatņem Idiotisma Titānam Šadurskim un viņa "ekspertiem".

   Ja kādā vidusskolā nav kārtības, tad pie tā ir vainīga ministrija, bet nevis skolotāji. Ministrijas pienākums ir katrā mācību iestādē panākt noteiktu darba kvalitāti, kā arī apvienot skolas latviešu tautas demogrāfiskās katastrofas apstākļos. Skolotāji nevar apvienot skolas, lai klasē būtu zināms skolēnu skaits. To var izdarīt tikai priekšniecība – valsts attiecīgā institūcija; respektīvi – ministrija. Par kārtību izglītības iestādēs atbild valdība, bet nevis skolotāji. Ja izglītības iestādē kaut kas ir greizi, tad par to atbildība ir jāuzņemas attiecīgajām varas struktūrām. Tām ir jānovērš trūkumi, bet nevis jāatņem skolotājiem algas. Lieki būtu atgādināt, kas ir jādara nekārtību novēršanai skolā. Vispirms ir jāmaina skolas vadība. To katrs normāls cilvēks saprot. Nesaprot tikai Vaļņu ielas nelieši ar neliešu sejām priekšnieku kabinetos.

   Pat negribas ticēt tik bezatbildīga un tautai kaitīga "noteikumu projekta" iespējamībai savā dzimtenē. Vai tiešām darbam Vaļņu ielā Šadurskis ir savervējis sev līdzīgus kadrus bez profesionālās kompetences un bez smadzenēm vispār? Un tas notiek parlamenta vēlēšanu priekšvakarā! Tas notiek 1.septembra priekšvakarā, valdošajai kliķei nepārprotami demonstrējot kolosāli necienīgu izturēšanos pret skolotājiem!

   Vai tiešām latviešu tauta ir tik dumja, ka tai var bez bailēm piespēlēt tādu nelietību un reizē tādu ārprātīgu muļķību? Ar kādu noskaņojumu pēc 4.septembra klasē dosies skolotāji – valdošās kliķes ķīlnieki?

   Vai tiešām latviešu tautai ir nepieciešams vēl kāds pierādījums divu substanču esamībai dievzemītē ar nosaukumu „Latvijas Republika”? Skaidri un gaiši ir redzams, ka LR eksistē kriminālās oligarhijas sargsuņu substance un sabiedrība kā atsevišķa substance ar savām izdzīvošanas problēmām. Idiotisma Titāna jaunākā iniciatīva ir valsts klaja norobežošanās no valsts pilsoņiem. LR pie varas ir antropomorfi radījumi. Viņi nevēlas pieļaut abu substanču simbiozi. Kriminālās oligarhijas sargsuņiem ir jābūt savai dzīvei, bet sabiedrībai ir jābūt savai dzīvei.

Rektores filosofiskā instalācija

   

   2018.gada 15.augustā portāls „Delfi” iepazīstināja ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvulas „viedokļiem”. Lasītāji ieguva rektores filosofiski iesaiņoto „viedokļu” kombināciju. Rektores vispārīgos prātojumus var droši dēvēt par postmodernistisku filosofisko instalāciju.

   Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu valdnieka postmodernisma viens no galvenajiem žanriem. Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu prieks, bauda, lepnums, radošais rezultāts un radošā uzvara. Instalācijas godpilnā vēsture sākās ar tualetes poda (pisuāra) eksponēšanu mākslas izstādē. Respektīvi, sākās ar skandālu jeb, smalkāk sakot, skandāla estētiku.  

   Instalācijas žanrā veido „mākslas” darbus no dažādiem priekšmetiem un dažādiem materiāliem. Instalācijā priekšmeti un materiāli zaudē praktisko funkciju un iegūst jaunu funkciju – simbolisko, estētisko, emocionālo, intelektuālo, sociālo, seksuālo, politisko, ideoloģisko, konceptuālo. Instalācijas funkciju nosaka katrs skatītājs atkarībā no sava pasaules uzskata, tās dienas noskaņojuma, prāta attīstības, gaumes izsmalcinātības, seksuālās orientācijas, vielmaiņas gremošanas procesos un vēdera iziešanas nepieciešamības.

   Instalācija ir eklektiska kompozīcija. Tajā var tikt izmantots viss kaut kas. Sprēgā perspektīva metode: jo nesaderīgāki priekšmeti, materiāli un neordinārāka kombinācija, jo skaistāks „daiļdarbs”, valdzinošāks „mākslinieciskums” un prāvāks honorārs.

   Postmodernisma laikmetā var būt visdažādākās formas instalācijas, jo cilvēku visos esamības segmentos valda postmodernistisks domāšanas veids, postmodernistisks skatījums uz dzīves realitāti, kā arī postmodernistiskas zināšanas un postmodernistiska profesionālā kompetence.

   Zināšanu un kompetences jomā postmodernisms sagādā patīkamas priekšrocības. Teiksim, instalācijas autors var neprast zīmēt, krāsot ar otu un lietot krāsu paleti. Postmodernisma „mākslinieks” ir daudz laimīgāks nekā mākslinieks, kura profesionālā kompetence nav iedomājama bez prasmes zīmēt. Bez prasmes zīmēt nevar kļūt mākslinieks. Uz postmodernismu tas neattiecas. Postmodernistam zīmēt nav jāprot.

   Postmodernisma laikmetā arī zināšanas nav vajadzīgas. Postmodernisma laikmetā galvenais ir „viedoklis”, bet nevis mācību grāmatu un speciālās literatūras sniegtās zināšanas. Tāpēc tagad ne tikai Latvijā nekādu pretestību nesastop izglītības dokumentu tirdzniecība, atmetot mācīšanos un studēšanu. Postmodernisma laikmeta cilvēkam ir „viedoklis” par visu uz pasaules un viņpasaulē. Tas nekas, ka pagaidām sabiedrības kāda daļa viņa „viedokļus” uzskata par bezjēdzīgu postmodernistisko instalāciju. Šī sabiedrības daļa drīz izmirs, un Visumā plunčāsies tikai postmodernistisko „viedokļu” bagātnieki.

   „Delfi” rīkojās ļoti pareizi, sabiedrībai tuvplānā atsedzot rektores kundzi. Rūta Muktupāvula ietilpst tajā morālajā un intelektuālajā formācijā, par kuru sabiedrībai ir jābūt lietas kursā.  Šo formāciju sauc „Izglītības darbinieki”. Tajā ietilpst skolotāji, skolu direktori, augstskolu docētāji, rektori, prorektori utt.

   Ikvienam ir labi zināma šīs formācijas grandiozā sociālā slodze. No izglītības darbiniekiem ir atkarīgs jaunās paaudzes gaišums. Tātad ir atkarīga tautas nākotne. Sabiedrībai ir jāzina, kādas cilvēciskās un profesionālās kvalitātes izglītības darbiniekiem tiek uzticēta jaunā paaudze. Pats par sevi ir saprotams, ka sabiedrība vēlas uzticēt jaunās paaudzes audzināšanu un izglītošanu maksimāli piemērotai izglītības darbinieku formācijai.

   Augstskolām un augstskolu akadēmiskajam personālam sabiedrība izvirza papildus prasības. Tādas papildus prasības netiek izvirzītas vispārizglītojošām skolām un skolotājiem. Augstskolai ir jābūt zinātniskās pētniecības centram. Augstskolu personālam ir jābūt zinātniski apdāvinātam. Augstskolu docētājiem ir jānodarbojas ar zinātnisko pētniecību. Viņiem ir jāgatavo raksti, monogrāfijas, mācību līdzekļi studentiem. Savukārt augstskolas rektoram ir jābūt ne tikai paraugam zinātnē, bet arī jābūt teicamam zinātnes organizatoram.

   Publikācijas virsrakstā ir izmantots rektores teiktais „Delfi” žurnālistei „Dzimumu nevienlīdzība ir zemkopju sabiedrības mantojums”. To sacīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore. To nesacīja sieviete ar septiņu klašu izglītību un ģimenes virtuvē iegūto papildizglītību. Viņa tā drīkstētu teikt. Viņai tas būtu piedodams. Taču to sacīja zinātņu doktore un profesore. Tāds apgalvojums ir pilnīgi aplams. Tā var teikt šarlatāns – nelietpratējs, kas, izmantodams cilvēku uzticību, sevi uzdod par speciālistu.

   Apgalvojumā ir milzīgas aplamības.

   Aplamība attiecas uz vārdiem „dzimumu nevienlīdzība”. Vārdiem „dzimumu nevienlīdzība” vienmēr ir ideoloģiski demagoģiskā jēga. Turklāt „dzimumu nevienlīdzība” ir stereotipisks aizspriedums. Tas ir tāds pats stereotipisks aizspriedums kā „rasu nevienlīdzība”. Vārdus „dzimumu nevienlīdzība” demagoģiski lieto politiskā diskusijā par vienādām iespējām visiem sabiedrības locekļiem. Tas tiek nekorekti darīts, labi apzinoties objektīvās atšķirības starp dzimumiem un fatālo nespēju pārvarēt objektīvās atškirības.

   Aplamība attiecas uz „mantojumu”. Lietojot vārdu „mantojums”, rektore acīmredzot domāja vēsturiski seno zemkopju sabiedrību. Nākas apbēdināt rektori. Diemžēl senajā zemkopju sabiedrībā dominēja matriarhāts. Valdīja sievietes-mātes, par kuru likteni moderni („genderiski”) ir norūpējusies rektores kundze. Viņa neņem vērā arī tagadni. Daudzās zemēs zemkopju sabiedrība pastāv arī šodien, un tajās var būt politiski ideoloģisks diskurs par sociālo vienlīdzību.

   Pateikta ir milzīga aplamība. Senajā zemkopju sabiedrībā neeksistēja aizspriedums „dzimumu nevienlīdzība”. Vēsturnieki, antropologi, etnogrāfi, arheologi, etnologi, filosofi, kulturologi par to neraksta. Tāds aizspriedums neeksistēja ne politiskajā kontekstā, ne kādā citā kontekstā. Senajā zemkopju sabiedrībā nebija odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību. Odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību sākās tikai XIX gs. nogalē. Odiozā tendence ietilpa anarhisma kustības un feminisma kustības ideoloģijā. Pie mums par to vislabāk zināja Dora Stučka, dzimusi Pliekšāne, kura tulkojusi latviski A.Bēbeļa „Sieviete un sociālisms” un F.Engelsa „Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni”. Vēl labi zināja Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (dzimšanas dokumentos Rozenvalde), vēlāk Elza Pliekšāne, plašāk pazīstama kā Aspazija - literāte un viena no emancipācijas problemātikas kutinātājām latviešu daiļliteratūrā, par ko viņu iemīlēja un apprecēja Jānis Krišjānis Pliekšāns, plašāk pazīstams kā Rainis.

   Starp citu, XIX gs. nogalē anarhisms un feminisms bija pilsētnieku mode, bet nevis zemnieku mode. Anarhisms un feminisms sākās, pateicoties ateisma izplatībai. Anarhisma un feminisma ģenēze bija iespējama tikai tad, kad Rietumu civilizācijas inteliģenci masveidā sāka iepriecināt devīze „Dievs ir miris” un tāpēc viss ir atļauts, ātri nonākot līdz šodienas „kaifam” par trijiem dzimumiem, dzimuma maiņu, bezdzimuma „Homo”, transseksuāļiem, transpersonām, trešo dzimumu – hermafrodītiem, viendzimumu laulībām, viendzimumu „ģimenēm” utt.

   Jebkurā reliģiskajā koncepcijā uz pasauli lūkojas kā uz bināru veidojumu. Jebkurā reliģiskajā koncepcijā ir runa par sievietes un vīrieša vienotību un savstarpējo organisko saistību. Tā tas ir arī kristiānismā. Jēzus Kristus vienādi izturējās pret sievietēm un vīriešiem. Apustulis Pāvils sacīja: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra tā Kunga draudzē. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva” (1. Korintiešiem 11: 11-12). Bet tas, kas ir „no Dieva”, šodienas „genderistu” aptaurētos prātus pilnīgi neinteresē. Šodienas „genderistu” aptaurētajiem prātiem viņu „viedokļi” ir svarīgāki par jebkuru dabas likumu un jebkuru transcendentālo parādību.

   Un vēl starp citu, latviešu tautas izcelsme ir klasiskas zemkopju tautas izcelsme. Visticamākais, tādēļ latviešu sabiedrībā joprojām dominē „politiskais matriarhāts”. Pēcpadomju laikā LR valda sievietes. Stulbi ir Latvijā čīkstēt par „dzimumu nevielīdzību”. Dzimumu nevienlīdzība izpaužas vienīgi zagšanā. Latviešu tautā zagšana ir vīriešu privilēģija. Latviešu tautā sievietes netiek pielaistas pie zagšanas. Šajā ziņā viņas tiek diskriminētas. Izņēmumu mēdz būt, tomēr galvenie zagļi ir vīrieši. Latviešu tautā sievietes „taisa politiku” un „taisa kultūru”. Vēl nesen bija periods, kad valsts visos galvenajos krēslos sēdēja sievietes.

   Rektores postmodernistiskajā filosofiskajā instalācijā šausmīgi aplams ir šāds „viedoklis”: “Tā ir savā ziņā atpalicība pretnostatīt sieviešu un vīriešu intelektu, jo spriestspēja un gudrība nav atkarīga no dzimuma”. Tādu „viedokli” nevajadzētu komentēt. Tas ir pārāk aplams.

   Ģenētika, fizioloģija, neirofizioloģija un citas zinātnes, nepazemojot sievietes un nepazemojot vīriešus, ir noskaidrojušas ļoti pamatīgas bioloģiskās, psihofizioloģiskās, psiholoģiskās atšķirības starp abiem dzimumiem. Hormonālā regulācija atšķiras. Fundamentālas atšķirības ir evolūcijas procesā. Piemēram, jaunas ģenētiskās pazīmes vispirms rodas vīriešos, bet sievietēs rodas tikai pēc vairākām paaudzēm. Eksistē prāta divi tipi: sievietes prāts un vīrieša prāts. Vīrieša smadzenes ir par 100-150 gramiem smagākas. Starp vīriešiem un sievietēm pastāv smadzeņu funkcionālās asimetrijas atšķirības. Psihometriskie pētījumi (noskaidro rektores minēto „spriestspēju un gudrību”) liecina, ka agrīnajā ontoģenēzes (organisma individuālās attīstības) etapā (līdz apm.7 gadu vecumam) meiteņu intelektuālā attīstība apsteidz zēnu intelektuālo attīstību. Vēlāk attīstības līmenis izlīdzinās. Taču tas notiek t.s. vidus līmenī – tā teikt, starp vidusmēra sievietēm un vidusmēra vīriešiem. Būtiski atšķiras augstākais līmenis un zemākais līmenis. Šajos līmeņos vīrieši apsteidz sievietes; respektīvi, izcili gudri cilvēki visvairāk ir vīrieši, un arī vislielākie muļķi ir vīrieši. Par to tagad nav grūti pārliecināties. Kā zināms, tagad interneta troļļi (internetā vislielākie muļķi) galvenokārt ir vīrieši. Acīmredzot to nosaka tik tikko minētās atšķirības zemākajā līmenī.

   Rektores instalācijā ļoti jocīgs (romantiski sentimentāls un stereotipisks) ir „viedoklis” par zinātni un pasniedzēja darbu: „Viņa norāda, ka pasniedzēja un pētnieka darbs nav vienkāršs. Nepārtraukti tiek izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti, tāpēc ne brīdi nedrīkst atslābt. Ir jāseko līdzi visam jaunajam un jāpilnveido savas zināšanas, un katra lekciju kursa ietvaros jānorāda studentiem, kur meklēt papildu informāciju," viņa skaidro”.

   Atkal jāsaka, ka tā drīkst runāt sieviete ar septiņām klasēm, kurai romantiski sentimentālo un sterotipisko priekšstatu par zinātni un pasniedzēja darbu ir izveidojuši masu komunikācijas līdzekļi. Īsts zinātnieks un īsts pasniedzējs tā nekad neteiks. Zinātnē nekādā gadījumā netiek  nepārtraukti „izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti”. Tāda smieklīga čivināšana par zinātni ir lasāma vienīgi glancētajos žurnālos. Viss ir pilnīgi savādāk. Zinātne necep „jaunas teorijas” katru dienu kā katru dienu cep kotletes, pankūkas un no rītiem cep olas ar bekonu. Markss savā mūžā izstrādāja tikai divas teorijas: ekonomisko teoriju par pievienoto vērtību un zinātniskā sociālisma teoriju par šķiru cīņu. Freids dzīvi veltīja vienai psiholoģijas teorijai – psihoanalīzei. Endzelīna zinātniskās darbības centrā bija latviešu valodas gramatikas teorētiskā izstrāde.

   Pret rektores kundzes zināšanām ir jāizturas ļoti piesardzīgi. Aplamības runā, romantiski sentimentālus un stereotipiskus štampus parasti lieto sekli mietpilsoņi. Viņu teiktajā vienmēr uzpeld daudzreiz atkārtota informācija, novazāti izteiksmes līdzekļi, trafareti un amatnieciski paņēmieni, šabloniska domāšana.

   Ļoti piesardzīgi ir jāizturas arī pret rektores kundzes profesionālo kompetenci vadīt augstskolu un vispār tiesībām atrasties izglītības darbinieku formācijā. Pilnīgi nenormāls ir viņas šāds „viedoklis”: "Jo masveidīgāka prasme, jo vairāk tā latiņa paceļas”.

   Tātad rektore jūsmo par masveidības spēju kāpināt kvalitāti – augstāk pacelt „latiņu”. Pat negribas ticēt tāda „viedokļa” iespējamībai. Patiesībā taču ir pilnīgi pretēji: jebkura masveidība pazemina kvalitāti, degradē kvalitāti, nivelē kvalitāti, sagraujot attiecīgās lietas vai parādības reputāciju. Vai tiešām rektores kundze nezina par masveidības kompromitējošo raksturu? Vai tiešām rektores kundze neizprot masu ražošanas, masu produkcijas, masu tirdzniecības, masu komunikācijas, masu kultūras, masu kultūras industrijas nelabo būtību? Un galu galā vai viņa patiešām nesaprot masu izglītības zemo vērtību? Viņa taču slavē masu izglītību! Viņas pārliecībā sanāk, jo masveidīgāka izglītība („masveidīgāka prasme”), jo tā ir vērtīgāka!

   Rektore jūsmo par bakalauru masveidības spožajām perspektīvām: „Piemēram, tas pats bakalaura līmeņa diploms liecina par to, ka cilvēks ir apguvis nepieciešamas iemaņas savā profesijā un pētniecībā, spēj analītiski domāt un radoši risināt problēmas, strādāt komandā, un ka viņam piemīt arī citas vispārējās prasmes, kas ir pieprasītas darba tirgū".

   Bet vai tā ir dzīvē? Vai dzīvē masu izglītības programmu štancētie bakalauri ir ļoti „pieprasīti darba tirgū” mūsdienu Latvijā? Vai paši bakalauri ir apmierināti ar savu izglītotību? Tā ir zināma ironija, ka ar latīņu „baccalarius” apzīmē viduslaiku nabadzīgu bruņinieku. Šodienas Latvijas bakalauri arī ir savā ziņā nabadzīgi. Viņu diploms ir masu izglītības dokuments.

   Rūtas Muktupāvulas postmodernistiskā filosofiskā instalācija liek atcerēties vienu drūmu likumsakarību. Sekla mietpilsoņa komandētā sētā īstam zinātniekam un īstam pasniedzējam visbiežāk neizdodas ilgi strādāt. Viņu izdzīvo no darba vai viņš pats aiziet no darba. Ja sekls mietpilsonis tēlo zinātnieku, profesoru, rektoru, tad viņa fonā neiederas īstas personības, bet iederas tikai pelēcības. Lieki ir atgādināt, ka sekliem mietpilsoņiem nav vietas izglītības formācijā.

Mazvērtības ideoloģija un mazvērtības kompleksa svētība

   Latvieši ir tauta, kurai regulāri pārmet mazvērtības kompleksu. To dara gan paši latvieši, gan cittautieši, kuri dzīvo kopā ar latviešiem. Pārmetumi par mazvērtības kompleksu nevar būt bez noteiktas kompetences - ilglaicīgiem sociāli psiholoģiskajiem novērojumiem. Saprotams, latvieši ir kompetenti par savu tautu. Noteikta kompetence uzkrājas tautās, kuras gadsimtiem ilgi tuvplānā novēroja latviešus. Tas attiecas uz vāciešiem, ebrejiem, krieviem, poļiem, zviedriem.

   Mazvērtības kompleksu drīkst uzskatīt par emocionāli psiholoģisko attieksmi pret sevi. Ikdienišķajā apziņā mazvērtības komplekss tiek uzskatīts par sliktu parādību. Bet tas nav pareizi. Zinātne pret mazvērtības kompleksu neizturas vienpusīgi. Zinātne mazvērtības kompleksā saskata negatīvas perspektīvas un pozitīvas perspektīvas.

   Mazvērtības kompleksam var būt liela svētība. Tāds viedoklis nav nevajadzīgs paradokss. Vēloties atbrīvoties no mazvērtības kompleksa, var notikt radikāls pavērsiens cilvēkā un visā tautā. Mazvērtības kompleksa pārvarēšana var izvērsties konstruktīvā individuālajā projektā un konstruktīvā nacionālajā projektā, kad tauta formulē jaunas perspektīvas un mobilizējas to sasniegšanai. Šajā ziņā spilgts piemērs ir turku mobilizēšanās pēc Osmaņu impērijas sabrukuma. Turku tauta tās vitālās inteliģences ideoloģiskajā apgādībā neieslīga totālā apātijā un pēc impērijas sabrukuma visai drīz atkal izveidoja spēcīgu valsti.

   Lai mazvērtības kompleksu pārvērstu spožā uzjājienā Stikla kalnā, nepieciešams zināt šī kompleksa iemeslu. Materiālu tam netrūkst. Katrā žēlabainajā tirādē par mazvērtības kompleksu ir minēts tā iemesls. Un iemesls pamatā ir latviešu tautas vēsturiskā misija vienmēr dzīvot svešas tautas pakļautībā. Šī misija ģenerē svešai varai verdziski padevīgu tautu. Verdziski padevīgā tauta sevi neciena un sevī sistemātiski kultivē mazvērtības kompleksu.

   Tāda latviešu tautas drauga kā advokāta Grūtupa ieskatu viens žurnālists atstāsta šādi: „Cilvēki dodas uz ārzemēm, lai kalpotu citam, uzskata Grūtups. Latviešu cilvēkiem gēnos esot mazvērtības komplekss, kam pamatā ir fakts, ka latvieši lielākoties ir bijuši kalpi daudzajām lielvarām, kas pār Latviju ir valdījušas. Vajadzīgs ilgs laiks, lai šo sindromu pārdzīvotu, uzskata Grūtups.”

   Tātad latviešu mazvērtības komplekss ir ģenētiski cementēts, un iemesls ir tautas politiskais stāvoklis, vienmēr dzīvojot citas tautas politiskajā pakļautībā. Pret šo tēzi iebildumu nav. Tā nav banāla konstatācija. Uz latviešu pašapziņu nelabvēlīgi atsaucas vēsturiskā netaisnība – nepieciešamība konformistiski pakļauties svešai varai. Maldās tie, kuri domā savādāk, it kā latvieši nemīlot vainot sevi, bet mīlot  vainot citus un parādīt sevi kā citu varu upuri. Tā būtu patiesība, ja nebūtu objektīvo apstākļu. Piemēram, kaut vai tas apstāklis, ka arī tagad latvieši ir pakļauti citām varām un tādam pazemojošam stāvoklim nav redzams gals.

   Zinātnes valodā izsakoties, iemesls ir konformitāte. Tas nozīmē, ka katrā latvietī mazvērtības sajūtu izraisa nepieciešamība pakļauties tautas kolektīvajam liktenim. Tauta kalpo svešzemniekiem, un tāpēc arī katrs latvietis ir spiests kalpot svešzemniekiem.

   Tautas kolektīvā apziņa nav individuālo apziņu summa. Gluži pretēji. Individuālo apziņu regulē kolektīvā apziņa, kura ir primārā. Tas skar arī uz tādu apziņas atzaru kā mazvērtības komplekss. Cilvēka apziņas individuālizācija var būt maksimāla. Bet vienalga saglabāsies saites ar sociuma kolektīvo apziņu. Ne velti masu psihozei pakļaujas intelektuāli augsti attīstīti cilvēki. Pats par sevi ir saprotams, ka indivīda sociāli psiholoģiskā pakļaušanās tautas ietekmei nevar nepārvērsties sliktā rezultātā. Latviešos ir nostiprinājusies tradīcija visās likstās vainot mazvērtības kompleksu.

   Tā, piemēram, režisors Streičs „Facebook” raksta: „[..] būdams latvietis, visu mūžu esmu cietis no savu tautiešu mazvērtības kompleksa, kurš visasāk bija jūtams uzņemot latviešu filmas. Latvieši savējo ir atzinuši tikai tad, kad pasaulē kāds to jau ir pamanījis. Tā tas notika ar aktieriem: Viju Artmani, Gunāru Cilinski, Elzu Radziņu. Arī citās dzīves norisēs vērojams tas pats.” 

   Domājams, Streiča kungam piekritīs daudzi latvieši. Savā mūžā viņi ir izjutuši nepamatotu nevērību, necieņu, neatzīšanu, izsmiešanu, noklusēšanu, nepublicēšanu.

   Tautas rūgtajam liktenim ir milzīga nozīme. Tas nav noliedzams. Rūgtais liktenis tautas mentalitātē dzemdē īpašības, kuras asociējas ar mazvērtības kompleksu. Tā izpausmes tipisks veids var būt necienīga attieksme pret savējiem. Latviešu savstarpējā nesaticība ir labi zināma kaite. Izskaidrojumā visbiežāk atsaucas uz mazvērtības kompleksu. Latvieši esot nesaticīgi mazvērtības kompleksa dēļ. Tomēr, manuprāt, ne viss ir tik vienkārši. Nepieciešamas radikālas korekcijas.

   Manuprāt, latviešu mazvērtības kompleksa rašanās un nemitīgās popularitātes galvenais iemesls ir ideoloģiskais faktors. Proti, tautā mazvērtības kompleksu ir iestādījusi, regulāri aplaistījusi un nav ļāvusi novīt latviešu inteliģence. Latviešiem ir spēcīgi attīstīta mazvērtības ideoloģija. Tās autore ir latviešu inteliģence.

   Kas tagad internetā nepārtraukti žēlojas par mazvērtības kompleksu? Protams, to dara inteliģence. To nedara sētnieki, pārdevējas, šoferi, mūrnieki, traktoristi, slaucējas, apsargi. To dara inteliģence. Visvairāk to dara t.s. radošā inteliģence. Pie tam pašlaik to visbiežāk dara radošās inteliģences tā daļa, kura nespēj neko mākslinieciski vērtīgu radīt. Runa ir par postmodernisma simulakru „ģēnijiem”, „Satori” literārajiem tukšgaitniekiem, pelēkiem režisoriem, pelēkiem aktieriem. Viņi čīkst par „tautas” neizpratni, atpalicību un nespēju novērtēt „ģenialitāti”. „Tautai” esot mazvērtības komplekss. Tas traucē atzīt īstu mākslu un īstus māksliniekus.

   Kāpēc vainīga ir inteliģence? Tā jautās esejas lasītāji, kuri neatceras elementāru faktu. Nākas obligāti paturēt prātā, ka inteliģences publiskajai darbībai vienmēr ir ideoloģiskā atdeve. Satura tematikai nav nozīmes. Inteliģences publiskajai darbībai jebkurā tēmā ir ideoloģiskā atdeve. Tautu ideoloģiski skolo inteliģence. Tauta mācās no inteliģences. Tautas apziņu nosaka inteliģence ar savām idejām, spriedumiem, atziņām, novērojumiem, secinājumiem. Tauta par jauko fenomenu „mazvērtības komplekss” varēja uzzināt tikai no inteliģences. Sētnieki, pārdevējas, šoferi, mūrnieki, traktoristi, slaucējas, apsargi pirmo reizi vārdus „mazvērtības komplekss” dzirdēja TV no kāda inteliģenta vai izlasīja avīzē kāda inteliģenta tekstā.

   Šodienas inteliģence nav vainīga mazvērtības kompleksa ģenēzē. Šodienas inteliģence turpina agrāko laiku amata brāļu aizsākto ideoloģisko darbību. Tiesa, varēja neturpināt. Šodien neviens speciāli neliek gaudot par mazvērtības kompleksu.

   Mazvērtības ideoloģijas sākums ir latviešu pirmo inteliģentu darbībā. Viņu skatījums uz latviešu tautu nebija idejiski patstāvīgs un intelektuāli oriģināls. Viņi visi kā viens idejiski balstījās uz Garlība Merķeļa koncepciju par latviešu tautu. Leipcigā vācu valodā 1797.gadā izdotā Merķeļa grāmata „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Pienesums tautu un cilvēku izziņai” ir kļuvusi sava veida Bībele latviešu tautas mentālajā portretējumā. Šīs Bībeles saturu ir izmantojuši visi latviešu inteliģenti diskursā par latviešu tautas mentalitāti. Bībelē atspoguļotā Merķeļa koncepcija par latviešu tautu ir latviešu mazvērtības ideoloģijas bāze. Tā tas bija XIX un XX gadsimtā. Tā tas turpinās XXI gadsimtā.

   Lūk, ko internetā raksta viens mūsdienu latviešu inteliģents. Noteikti ir vērts citēt prāvu fragmentu no viņa teksta. Tiekamies ir ļoti izteiktu mazvērtības kompleksa stimulēšanu: „Lielākā daļa latviešu ir dzimtļaudis, tāpēc katrā apgabalā, pareizāk, pat katrā muižā, latvieši izturas citādi, ģērbjas citādi, domā citādi. Tas ir atkarīgs no muižnieka un muižas, kurā latvietis dzīvo. Lielajās muižās dzimtļaudis ir turīgāki, drošāki, bet tā kā viņi tomēr ir vergi, tad arī pārdroši ļaunīgi un nekaunīgi pret katru, kas nav lielskungs vai tiesas kungs. Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcisks, tad zemnieks runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi. Ja muižnieks ir varas kārs, bet nav skops, tad zemniekā apvienojas ārēja labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu. Latvietis, kuru nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis un skrandains, ir bailīgs. Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu. [..] Latvietis no sava kunga – vācieša tikai ar nepatiku pieņem visu, ko viņš nevar uz vietas apēst vai nodzert. Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme, bet Garlībs Merķelis to attaisno, teikdams, ka tas ir tikai tāpēc, ka latvieši jūtas apspiesti. Viņš saka, ka viņu mazās izglītības dēļ, nekas nedod tādu baudu, kā dzeršana, tāpēc arī viņi padodas šai vienīgajai baudai – žūpošanai. Vispār latviešiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Ja latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos ar augstāko mākslu, pat zinātņu laukā. Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieks, viņa spriedumi ir pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Viņu vidū ir daudz visāda veida. Bet visumā viņu apdāvinātība tiem dara vairāk posta nekā laba. Tikai brīnums varētu latvieti pamudināt uz mākslu un darba mīlestību. Pat sava tīruma apstrādāšana viņam kļūst vienaldzīga. Latvieši ir bezjūtīgi. Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pārāk pieradis nejust līdzcietību pret sevi, lai varētu to just pret citiem. Attīstībā latvieši atpalikuši par daudziem gadsimtiem. Lielākā daļa latviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Bērnu izglītošana ir atstāta nemācīto vecāku ziņā. Latviešiem nepiemīt nacionālais lepnums. Ikviens latvietis, kam izdevies iegūt brīvību, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis. Latviešiem pārmet viņu negodīgumu, bet Garlībs Merķelis attaisno viņus teikdams, ka latvieši ir drīzāk nožēlojumi, nekā nopeļami. Viņš saka, ka latvietis būs zaglis un blēdis un viņam tādam jābūt, kamēr tam atklāti dara pāri. [..] Garlībs Merķelis atzīst, ka latviešu tēls nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņi maldās pa dzīvi un nezina neko labāku, kā paēsties pelavu maizi ar veselu muguru, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās ir viņu tikums, netikt pērtam viņiem ir gods. Latvietis ir tāds, kāda var būt tauta, kura jau vairākus gadsimtus pakļauta verdzībai.”

   Manuprāt, ir vēl viena radikāli koriģējama nostādne. Koriģēt nākas plaši izplatīto tieksmi latviešu savstarpējo nesaticību izskaidrot ar mazvērtības kompleksu, kā to dara režisors Streičs un tautas neatzītie „ģēniji” mākslā un literatūrā. Tāds izskaidrojums ne vienmēr ir adekvāts. Latviešu savstarpējās nesaticības avots visbiežāk nav mazvērtības komplekss. Latviešu klasiski nicīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem nav mazvērtības kompleksa nopelns un jāizskaidro savādāk.

   Par mazvērtības kompleksu vispamatīgāk lietas kursā ir psiholoģija. Tā ir pētījusi mazvērtības kompleksa ieganstus un pazīmes. Mazvērtības kompleksu cilvēkos izraisa neticība saviem spēkiem. Mazvērtības komplekss sākas tad, kad cilvēki sāk apzināties savu atpalicību, nepietiekamību, neattīstību, nevērtību. Tā rezultātā rodas iracionāls priekšstats par citu cilvēku pārākumu. Mazvērtības kompleksa pārņemtajos cilvēkos sākas depresija un pastāvīga saspringtība, bailes no citiem cilvēkiem un bailes kļūdīties savā darbībā. Psihologu ieskatā mazvērtības kompleksu izraisa diskriminācija, garīgās traumas, kļūdas un neveiksmes dzīves praksē. Iemesls var būt fiziskās nepilnības: mazs vai kropls augums, ķermeņa neproporcionalitāte.

   Kas ir latviešu klasiski nicīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem?

   Pamatā tā ir agresija – dusmās vai naidā pret citiem cilvēkiem vērsta rīcība, kas viņiem nodara psihisku ļaunumu. Pie mums ir pieņemts agresijas izcelsmi saskatīt mazvērtības kompleksā. Ne vienmēr tā vajadzētu darīt.

   Psiholoģijas pārliecībā mazvērtības pārņemti cilvēki parasti nav agresīvi pret citiem. Mazvērtības komplekss ir tendēts uz cilvēku noslēgšanos sevī, bet nevis uz ārējo pasauli. Izņēmumi iespējami. Taču visbiežāk mazvērtības traumēti cilvēki nolien malā un neuzbrūk pārējiem. Mazvērtības pašapziņa instinktīvi veicina marginalizāciju – novirzīšanos sabiedrības perifērijā.

   Pret gudriem un godīgiem latviešiem agresīvi izturas skaudības un nenovīdības pārņemti latvieši. Režisora Streiča filmas nepamatoti kritizēja, neslavēja, noklusēja nevis mazvērtības kompleksa sagrauzti cilvēki, bet gan lieluma mānijas, patoloģiskas godkārības un pašpārliecinātības sagrauzti cilvēki. Viņus grauza nevis mazvērtības tārpi, bet gan maniakālas ambīcijas tārpi. Viņus apsēda nevis depresija, bet gan apsēda griba būt pirmajiem, vadošajiem, vislabākajiem, vistalantīgākajiem, visgudrākajiem. Lai tas notiktu, no sava ceļa bija agresīvi jānovāc gudrākās, godīgākās, talantīgākās, radošākās, spilgtākās personības.

  

  

     

Morālā garanta universalitāte un reitingi

   Morālais garants ir vajadzīgs ne tikai sociāli politiskajā sfērā, par ko centos rakstīt esejā „Morālā garanta un priekšvēlēšanu solījumu erozija”. Morālais garants ir vajadzīgs cilvēku darbības katrā sfērā. Morālajam garantam piemīt universalitāte – vispusīgums un derīgums visam. Morālais garants ir vajadzīgs mākslā, zinātnē, ekonomikā, medicīnā, sportā, izglītībā. Respektīvi, morālais garants ir vajadzīgs visur tur, kur rosās cilvēki un viņu rosība ietekmē sabiedrību. Cilvēku rosību ir nepieciešams objektīvi novērtēt, rekomendēt, izvirzīt paraugam, kā arī kritizēt, noliegt,neieteikt paraugam. Morālais garants kalpo kā zināms augstākais arbitrs cilvēku profesionālajai un cita veida darbībai.

   Morālais garants ir svētība. Pateicoties morālā garanta klātbūtnei, cilvēku darbība kļūst kaismīgāka, radošāka, pilnvērtīgāka, mērķtiecīgāka, enerģiskāka, patriotiskāka, pašapzinīgāka. Cilvēki uzticas garantam. Cilvēki apzinās, ka garants nepieļaus viņu darbības nepamatotu noniecināšanu, kā arī māžošanos un kroplības attiecīgajā darbības sfērā. Garants ievērojami kāpina atbildības sajūtu cilvēku darbībā. Turpretī tad, ja ir informācija par garanta neesamību, daudzi savā darbībā var iet pa vieglāko, vienkāršāko, neprecīzāko, nepilnīgāko ceļu.

   Ja sociāli politiskajā sfērā garants ir valsts institūcijas un to vadītāji (piem., Valsts prezidents, premjerministrs), tad pārējās dzīves sfērās garants var būt atsevišķas izcilas personības un attiecīgās sfēras visaugstākās instances. Piemēram, zinātnē garants var būt Nobela prēmijas laureāti. Padomju laikā Latvijā zinātnē garants bija Zinātņu akadēmijas institūti.

   2018.gada 6.augustā portāla „Delfi” rubrikā „Versijas” publicēja Jura Iljina rakstu „Nav labklājības bez ieguldījumiem izglītībā”. Autors portālā pasniegts kā „RTU eksperts universitāšu reitingos”. Tātad viņš saņem algu par augstskolu „reitingošanas” analītiku.

   Priekš manis tāda amata esamība bija jaunums un liels pārsteigums. Liekas, to pašu var teikt arī citi „Delfi” lasītāji. Internetā neizdevās noskaidrot vēl kādu universitāšu reitingu ekspertu Latvijā. Sastopami tikai augstākās izglītības eksperti. Tādi ir arī citās zemēs. Viņus piesaista reitingu sastādīšanā.

   „Reitingošana” ir „baltās” rases inteliģences mānija. Tā ir „baltas” rases inteliģences pagrimuma izpausme. „Baltā” rase bez „reitingošanas” mierīgi dzīvoja tūkstošiem gadu. „Reitingošana” sākās tikai XX gs. nogalē, kad „baltās” rases pagrimumam jau bija baismīgs līmenis un tas izpaudās ne tikai „reitingošanas” mānijā.

   Kā zināms, ar „reitingošanu” aizraujas ne tikai augstākajā izglītībā. Nav tik viegli pateikt, kādos dzīves segmentos tagad nav reitingu. Iespējams, reitingu nav publiskajām tualetēm, oficiāli reitingi nav „prieka mājām” un to personālam. Pārējam visam ir reitingi. Tādi ir pat rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem. Labi, ka „reitingošanas” ēru nepiedzīvoja Homērs, Dante, Šekspīrs, Gēte, Tolstojs, Dostojevskis, Aspazija, Rainis, Purvītis, Rozentāls, Markss, Einšteins, Freids, Jungs un citas radošās personības. Nav ticams viņu atbalsts „reitingošanai”. To atbalsta tikai pelēcības, trešās, ceturtās šķiras kadri. Bet pats galvenais ir tas, ka „reitingošana” ir efektīvs instruments visdažādākā veida manipulācijām. Ar reitingiem plaši manipulē politikā, biznesā. Vajadzīgo reitingu var pasūtīt, nopirkt. Ar „reitingošanu” var labi pelnīt.

   „Reitingošana” ir kļuvusi „baltās” rases inteliģences pašapmānīgas darbības sfēra. Tai ir vajadzīgs garants, lai pašapmānība neapdullinātu visu sociumu.

   Garants noteikti ir vajadzīgs „reitingošanai” augstākajā izglītībā. Latvijā noteikti ir vajadzīgs. Citās zemēs tāds garants ir sastopams. Garanta misiju uzņemas īstas universitātes, kuras smejas un ironizē par augstākās izglītības iestāžu reitingiem. Internetā lasāmi daudzu rektoru, profesoru sarkastiskie izteikumi par zinātnieku un viņu grāmatu reitingiem, kā arī par „reitingošanas” māniju vispār.

   Tikai postmodernistiski āksti var teikt, ka augstākajā izglītībā reitingi ir svarīga un vajadzīga lieta. Visā pasaulē normāli cilvēki reitingus uzskata par jauno laiku pagrimuma pazīmi: mākslīga trokšņa taisīšanu, lai apmuļkotu sabiedrību un tai iesmērētu kaut ko bālu un viduvēju. Gandrīz visi saprot, ka reitingi neatspoguļo realitāti. Taču gandrīz visi kā apmāti interesējas par reitingiem un tos izmanto augstskolas izvēlē.

   Latviešu varas inteliģence, saprotams, ir reitingu fane. Tā negrib dzirdēt, ko par reitingiem saka Oksfordā, Kembridžā, Sorbonā, Harvardā un citās īstās universitātēs. Īstenībā reitingi ir vajadzīgi tikai tādām diplomu tirgotavām kā LU, RTU, BSA, „Turībai”, kuras nīkuļo bez zinātnes un ar šarlatāniem docētājiem, bet vēlas pelnīt miljonus.

   „Reitingošana”, atkārtoju, ir pagrimuma izpausme. Un tas izsaka daudz. Pagrimuma struktūrā vienmēr ietilpst nevērīga, nicīga, naidīga vēršanās pret kaut ko vispāratzītu un vispārcienītu kultūrā. Tas var notikt apzināti, un tas var notikt arī neapzināti.

   „Reitingošana” neapzināti vēršas pret tādu kultūrā vispāratzītu un vispārcienītu fenomenu kā ūnikums – vienīgais, vienreizējais, kaut kādā ziņā viens vienīgais, ne ar ko nesalīdzināms. „Reitingošana” principā ir unifikācija – vienveidošana, līdzīgu objektu daudzveidības samazināšana, vienveidības panākšana. „Reitingošana” faktiski izskauž skaistāko un vērtīgāko, kas var būt cilvēku dzīvē; proti, izskauž iespēju būt unikālam. „Reitingošana” tāpat ir neapzināta ņirgāšanās par liberālisma un humānisma tādu svētumu kā cilvēka individualitāte. „Reitingošana” pret cilvēku izturas kā pret klonētu būtni, atmetot individuālismu kā morālo, politisko un sociālo pasaules uzskatu.

   Tas viss pilnā mērā attiecas uz universitāšu reitingiem. Ikviena universitāte ir unikāla mācību iestāde. Tajā nestrādā klonētas „dollijas”, bet strādā cilvēciski unikāli darbinieki. Unikālajā mācību iestādē unikāla ir katra katedra, fakultāte, katrs zinātniski pētnieciskais institūts. Unikālas ir profesoru zinātniski pētnieciskās intereses un to tematika, unikālas ir viņu sarakstītās monogrāfijas, unikāli ir universitāšu zinātniskie žurnāli un rakstu krājumu sērijas.

   Protams, to saprot katrs normāls cilvēks. Taču normālu cilvēku skaits „baltajā” rasē strauji samazinās, un „reitingošanas” izbaudīšana pašapmānīgi turpinās. Rietumu civilizācijas augstākās izglītības garantus Oksfordu, Kembridžu, Sorbonu, Harvardu respektē tikai „baltās” rases garīgi veselā inteliģence.

  

 

Morālā garanta un pirmsvēlēšanu solījumu erozija

   Latvijas Republika ir Krievijas Federācijas klons. Abās valstīs ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Pēc PSRS sabrukuma to izveidoja noziedzības mecenāti - PSKP un VDK nomenklatūras visnelietīgākā, visalkātīgākā, nacionāli visreakcionārākā daļa, kooptējot savā bandā nekaunīgi izveicīgus parvēnijus no pārējiem sociālajiem slāņiem. Latvijā kooptēja šķēles, šleserus, krūmiņus, eigimus, gaiļus, krištopānus, laventus. Viņu dzīves prioritāte ir naudas un mantas savtīga vairošana, etnofobiska ideoloģija un kompradoru nodevība. Tauta viņiem ir reņģēdāji un slaucamas govis, kurus bez bailēm var „oikot” pēc sirds patikas. Noziedzības mecenāti un viņu kooptētie iznireļi netiecas ņemt vērā savas rīcības neizbēgamās sekas: tautas un valsts gals būs arī viņu gals, ko viņi ar primitīvo kaupēnu viendienas politiku manāmi pasteidzina.

   Taču vienā ziņā starp LR un KF tomēr ir milzīga atšķirība. To nosaka atšķirība krievu tautas mentalitātē un latviešu tautas mentalitātē.

   Krievu tautā ir ģenētiski nostiprinājusies ļoti jūtīga prasība pēc morālā garanta. Respektīvi, tā, kas dod garantiju, tā, kas kaut ko nodrošina vai pret kaut ko pasargā. Krievu tauta vienmēr ir alkusi pēc morālā garanta, un krievu tautai morālais garants visbiežāk ir bijis cars – visaugstākais valdnieks un Dieva vietnieks uz Zemes. Krievi vienmēr ir paļāvušies uz cara taisnīgumu un labestību pret tautu.

   Tagad cara garanta funkcijas KF ir valsts prezidentam Putinam. KF valsts prezidentu ievēl vispārējās vēlēšanās. Tātad, drīkst teikt, valsts prezidentu ievēl tauta. 2018.gada 18.martā par Putinu balsoja elektorāta vairākums – 76,67%.

   Tas, ka prezidents Putins ir krievu tautas morālais garants, neapšaubāmi ir ilūzija - krievu tautas pašapmāns. Putins nelikvidēja nacionālos noziedzniekus („prihvatizatorus”). Viņa valdība vienmēr ir ieturējusi neoliberālu kursu, kas vairāk ir izdevīgs Rietumu kapitālam nekā Krievijas kapitālam. Krievijā tas viss ir labi zināms un objektīvi novērtēts patriotiskajā sociāli politiskajā analītikā. Neskatoties uz skaudro patiesību par Putina garanta iluzoriskumu, uz viņu joprojām paļaujas ne tikai t.s. vienkāršā tauta, bet arī Krievijas intelektuāli visizcilākie spēki ar S.Kurginjanu, A.Prohanovu, A.Duginu priekšgalā. Paļāvības turpināšanās ir izskaidrojama ar krievu mentalitātes iezīmi – morālā garanta psiholoģisko nepieciešamību. Krievu sociuma brīvprātīgajam pašapmānam cits izskaidrojums nevar būt. Krievu mentalitātē garanta prasība ir spēcīgāka par pašapmāna kritiku. Lai būtu garants, krievi nekaunas no pašapmāna. Garanta vārdā krievu tautības cilvēks ir gatavs nepievērst uzmanību skaudrajai patiesībai, jo bez garanta nespēj dzīvot.

   Tā ir oriģināla mentalitātes īpašība. To nākas obligāti respektēt sarunā par krievu tautu. Turpretī sarunā par latviešu tautu morālā garanta esamību un vitālo nepieciešamību nav iespējams tik stingri fiksēt. Pēc Livonijas iekļaušanas Krievijas impērijā arī daudziem latviešiem zināms garants kļuva cars. Par to liecina latviešu zemnieku sūdzības caram, naivā paļāvība Manaseina revīzijai. Starpkaru posmā kaut kas līdzīgs garantam kļuva Ulmanis, asociējoties ar „stipras rokas” un „spēcīga vadoņa” valdīšanu tautas labā. Padomju laikā atsevišķos gadījumos garants kļuva „Maskava” kā aizstāve pret pašmāju birokrātijas nelietībām.

   Principā latviešiem ir pazīstams fenomens vārdā „garants”. Taču latviešu tautas mentalitātē jūtīgums pret garanta nepieciešamību nebūt nav tik stipri izteikts, cik stipri izteikts tas ir krievu tautas mentalitātē.

   Latvieši lieliski iztiek bez morālā garanta. Pēcpadomju 30 gadi to apstiprina. Kas tagad latviešiem ir morālais garants? Vai tas ir Valsts prezidents? Vai tas ir ministru prezidents? Vai tas ir parlamenta priekšsēdētājs? Varbūt morālais garants latviešiem tagad ir „Brisele”, „Vašingtona”, „NATO”? Esmu pārliecināts, visi teiks: „Jautājumi ir smieklīgi!”.

    Pareizi! Bet varbūt latviešiem morālais garants ir Baznīca, Arhibīskaps? Jaunākie notikumi sakarā ar Melno Pirmdienu 24.septembrī (aptuveni 12 stundu ilgai Vatikāna priekšnieka vizītei ziedojot 9 miljonus eiro no tautas kabatas) nevar kāpināt latviešu velmi par morālo garantu uzlūkot Baznīcu, Arhibīskapu. Pret katoļu galveno pāteru noteikti nevar izturēties kā pret morālo garantu. Viņš ir iekļaujams lielāko nacionālo noziedznieku reģistrā.  

   Pašlaik latviešiem nav vajadzīgs morālais garants, bet ir vajadzīga garantija par pastāvošā režīma saglabāšanos. Latviešu vairākumu pilnā mērā apmierina noziegumu brīvība, kas ir pastāvošā nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma dzinējspēks. LR zagšanas apjoms starptautisko ekspertu aprēķinos gadā vidēji ir apmēram 5 miljardi eiro (vairāk kā 50% no gada valsts budžeta). Tādam zagšanas līmenim ir jāsaglabājas arī turpmāk. Protams, būtu labi, ja zagšanas līmenis palielinātos. Zināmas cerības gailē, jo samazinās valsts sociālie izdevumi sakarā ar tautas izmiršanu un aizceļošanu uz cilvēciski siltām zemēm.

   Morālais garants ir ļoti interesants fenomens. Tas tieši vai netieši ģenerē daudzas izpausmes. Tas var izraisīt fundamentāli pozitīvas sekas un var izraisīt arī fundamentāli negatīvas sekas.

   Piemēram, morālajam garantam ir sociāli politiskās mobilizācijas potenciāls, ap sevi apvienojot sabiedrību. Krievijā ap Putinu apvienojas tā dēvētais tautas patriotiskais vairākums. Krievu tautas vairākums ir patriotiski noskaņots, neieredzot neoliberālo oligarhiju un ebrejisko 5.kolonnu, vēloties savu zemi redzēt kā izaugsmē patstāvīgu valsti bez Rietumu padomniekiem un biznesmeņiem.

   Latviešiem nav vajadzīgs morālais garants, un latviešu tautā nav patriotiskais vairākums. Vairākums ir noziegumu brīvības faniem, nevēloties atbrīvoties no noziedzīgā valstiskuma regresīvās stihijas. Latvijā ir unikāli jautra situācija: tautas vairākums ir prettautisks kolektīvais noziedznieks. Iebildumi ir lieki. Tas ir loģiski: ja vairākums atbalsta noziedzīgo valstiskumu, tad vairākums visdziļākajā būtībā ir noziedzīgs un uzskatāms par kolektīvo noziedznieku. Cita loģika ir aloģiska.

   Latvijā loģiska ir arī patriotiskā mazākuma nevarība un buksēšana. Patriotiskajam mazākumam arī ir vajadzīgs garants. Ja nav garanta, tad patriotiskais mazākums, un tāds latviešu tautā ir sastopams, neko nopietnu nevar izdarīt dzīves uzlabošanā. 

   Morālā garanta nevajadzība kļūst virzošais faktors daudzām nelabvēlīgām psiholoģiskajām tendencēm. Pirmkārt un galvenokārt iestājas totāla sociālā apātija – vienaldzība pret visu un dzīve bez entuziasma. Nostiprinās vienaldzība ne tikai pret slikto, bet arī pret labo.

   Bez morālā garanta netiek formulēti nākotnes ideāli un neeksistē dzīves ideāli vispār.

   Morālā garanta nevajadzība stimulē visatļautību, jo nevienam nav kam sūdzēties par dažādiem pārkāpumiem. Savukārt visatļautība iet roku rokā ar bezatbildību. Bezatbildīgs kļūst Valsts prezidents, bezatbildīga kļūst valdība un bezatbildīgas kļūst politiskās organizācijas.

   Morālā garanta nevajadzība stimulē nekaunību, neadekvātiem indivīdiem uzdrošinoties kļūt tautas priekšstāvjiem parlamentā un pašvaldībās. Nekauņas saprot, ka par viņu nekaunību nav kam sūdzēties un nav neviena, kuram būtu tautas uzticētās tiesības nekaunību apvaldīt.

   Tik tikko minētās psiholoģiskās tendences manāmi aktivizējušās 2018.gada vasarā sakarā ar Saeimas vēlēšanām 6.oktobrī. Tas attiecas gan uz deputātu kandidātiem, gan uz politisko organizāciju priekšvēlēšanu solījumiem.

   Neapšaubāmi prātā ir jāpatur planetārās demogrāfiskās pārejas nosacījumi un tajos ietilpstošais „baltas” rases un Rietumu civilizācijas fatālais noriets. Tas strauji veicina garīgo, morālo, intelektuālo resursu izsmeltību un ideju, projektu, prakses stagnāciju. Arī Latvijā acīmredzami pasliktinās cilvēciskā kvalitāte. Pat vietējo pašizcepto Homo academicus produkciju pārklāj debilisms, idiotija, iracionālisms, šarlatānisms, perversija.

   Kāpēc uz parlamentu uzdrošinās līst noziedznieki Sudraba, Jurašs, Bordāns, Striķe, zilais Putnis ar homoseksuālistu apjūsmotājām, šausmīgi neinteliģentais nekauņa Gobzems, „televīzijas personība” (planetāri unikāls statuss!?) Kivičs? Kāpēc par premjera kandidātiem pasludina valsts vadīšanai pilnīgi nepiemērotus tipus? Kāpēc parlamentā atkal grib sēdēt nacionālie vārguļi no „Nacionālās apvienības”, karjeristi no LKP/VDK vecbiedru vadītās „ZZS” un prātā vārgie no varas inteliģences „Vienotības”? Kāpēc nav kauna parlamentā atkal dirnēt un ne par ko saņemt algu bezzobainās opozīcijas „Saskaņa” snauduļiem?

   Kāpēc tā notiek?

   Bet kāpēc lai tā nenotiktu? Vai Rīgā trūkst daunu, kuri balsoja un atkal balsos tikai par dauniem?

   Pirmkārt, nacionāli reakcionārais un  krimināli oligarhiskais režīms turpinās pastāvēt. Tam ir ASV, ES, EP, Krievijas leģitimitāte. Un tas nekas, ka leģitimitāte ir noziedzīgam valstiskumam.

   Otrkārt, ne pie apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav redzams garants, kas Latvijā spētu atsijāt graudus no pelavām.

   Treškārt, latviešu tautas vairākums ar dzīvi ir apmierināts un 6.oktobrī, kā parasti, balsos bez iedziļināšanās kandidātu cilvēciskajā un politiskajā kvalitātē.

   Un vai tad vispār tautai kāds kaut ko prasa? Vai notiek kandidātu apspriešana, teiksim, tautas sapulcēs un partiju atklātajās sapulcēs? Vai eksistē kandidātu rekomendētāji un kandidātu piemērotības sabiedriskie analizētāji? Vai tiek kandidāti uzklausīti masu pasākumu formā? Vai mums ir tautas priekšstāvju institūtam veltītas sabiedriskās organizācijas, kuras speciāli nodarbotos ar piemērotu cilvēku izvēli, atlasi, deleģēšanu valsts darbam? Priekšvēlēšanu aģitācija eksistē. Taču tā ir vienvirziena kustība. Tautas līdzdalība drīzāk ir statiska, bet nevis konstruktīvi aktīva, spraiga un mērķtiecīga. Nav dzirdēts, ka tauta būtu kādu kandidātu noraidījusi pirmsvēlēšu laikā un attiecīgā partija būtu ņēmusi vērā tautas viedokli. Sarkanmataino Tumsonību, kura turpmāk gozēsies Itālijas saulē, prātīgie kurzemnieki acīmredzot būtu patriekuši jau pirms 12. Saeimas vēlēšanām, un vienotā vienotība būtu bijusi spiesta viņu izsvītrot no kandidātu listes.

   Par partiju solījumiem pirms 13.Saeimas vēlēšanām nav vērts gari izteikties. Valsts radikāli jaunu kursu neviena partija, protams, nesola. Neviena partija nesola nekavējoties likvidēt noziedzīgo valstiskumu un sodīt nacionālos noziedzniekus. Tāpat nesola atjaunot valsts suverenitāti un palūgt aizvākties svešzemju militārajām vienībām.

   „Jaunā vienotība” nav tikusi vaļā no „Vienotības” bezjēdzīgās muldēšanas un formulējusi idiotisku solījumu: „Partiju apvienības programmas galvenais mērķis ir radīt apstākļus, lai vidējā alga Latvijā sasniegtu 1500 eiro. Tā sasniegšanai izvirzītas piecas galvenās prioritātes – izglītība, veselība, drošība, taisnīgums un algas”. Nav saprotams, kā uz algas paaugstināšanu attiecas minētās „prioritātes”. Turklāt vidējo algu vienotības gudrinieki nemaz netaisās palielināt. Vienotības gudrinieki vēlas tikai radīt apstākļus (!?) algas palielināšanai.

   Latviešu politiskajā vēsturē visdebilākā izdarība Pavļuta kunga dzemdētā „par-politika” ir uzticīga sev un tautai sola pilnīgi nesaprotamu nākotni: „Mūsu apvienības mērķis ir moderna un taisnīga Latvija vienotā Eiropā. Latvija, kas ir iespēja visiem, nepieder dažiem un sastāv no daudziem”. Viss ir tik nesaprotami pateikts, ka saproti kā gribi, kas ir „moderna un taisnīga Latvija”, kas ir „vienota Eiropa”, „kas ir iespēja visiem” Latvijā. Saproti kā gribi, kam pieder Latvija, ja tā „nepieder dažiem”. Debilisma kulminācija ir „sastāv no daudziem”.

   Zilā partija „Progresīvie” ir sataisījusi garu programmu. „Progresīvie” blādās par „pagriezienu Ziemeļvalstu virzienā”. Programmā tiek solīts: „PROGRESĪVIE nebaidās pārmaiņu, nosoda tos, kas biedē ar pārmaiņām un kūda cilvēkus vienu pret otru. PROGRESĪVIE ir gatavi vadīt pārmaiņu procesu, lai arī Latvijā izveidotu Ziemeļvalstu modeļa sociāli atbildīgu, drošu un cieņas pilnu labklājības sabiedrību”.

   Pavļuta kungam ir radies sīvs konkurents – Putna kungs. „Progresīvo” moto vēlēšanām ir pilnīgi nesaprotamie vārdi „Valsts, kurai rūp”. Turklāt partija sevi piedāvā kā „centriski kreisu” organizāciju. Tāds piedāvājums ir šizofrēnisks. „Centriskumu” politikā ne velti salīdzina ar krievu teicienu „Ne Sašam, ne pašam”. Nekāda uzticība nevar būt politiskajiem ekvilibristiem, divkosīgi vēloties būt gan „centrā”, gan kaut kur pa „kreisi”.