Optimisma nomācošā aura

   Sabiedrībā ir cilvēki, kuru amata pienākums ir izstarot optimismu. Sabiedrība no viņiem gaida vienīgi optimistiskus izteikumus. Taču tam nav jābūt sentimentāli šķebīgam optimismam un mietpilsoniski izpatīkošam optimismam. Šo cilvēku optimisms nedrīkst būt pārlieku emocionāls, eksaltēti pieglaudīgs, salkani maigs, kā arī demagoģiski centrēts. Šo cilvēku optimismā ir jājūt racionalitātes, objektivitātes, pragmātisma deva. Tikai tāds optimisms spēs veikt savu funkciju, mudinot cilvēkus pret pasauli izturēties dzīvespriecīgi, ar ticību nākotnei, nemazinot pārliecību par esamības vērtību un labā uzvaru pār ļauno. Tādam optimismam, to var dēvēt par konstruktīvu optimismu, būs morāli, psiholoģiski un intelektuāli perspektīva aura, izstarojot vitāli cerīgu gaisotni.

   Diemžēl sabiedrībai nākas tikties arī ar tādu optimismu, kuram ir nomācoša aura. Konstruktīvam optimismam līdzās mēdz būt dekonstruktīvs optimisms ar nelabu auru. Ne velti vārdu “aura” lieto pozitīvā nozīmē un negatīvā nozīmē. Tā, piemēram, medicīnā par auru sauc pēkšņu nemieru un satraukumu cilvēkā, kas ir histērijas lēkmes priekšsajūta. Neapšaubāmi, nomācošs optimisms tikai retos gadījumos uzjundīs cilvēkā histērijas lēkmi. Tiekoties ar nomācošu optimismu, visticamākais, cilvēkos visizplatītākā reakcija būs dusmas vai sarkasms. Tāds optimisms ir dekonstruktīvs optimisms, un tam sabiedrībā nav labvēlīga ietekme.

   Amata pienākums izstarot konstruktīvu optimismu ir valsts vadītājiem, politiskajiem līderiem, ideoloģiskajiem guru. Jo valsts vadīšanā augstāks amats, jo lielāks pienākums izstarot konstruktīvu optimismu. Tā ir sena politiskā un valstiskā menedžmenta tradīcija. Šī tradīcija noteikti radās reizē ar pirmo valstisko formāciju veidošanos.

   Domājams, jau pašā sākumā radās abi varianti – kostruktīvais optimisms un dekonstruktīvais optimisms. Nav grūti saprast attiecīgā varianta izvēli. Gudri valdnieki nekad necenšas optimistiski sekli un tukši par kaut ko izteikties. Gudri valdnieki izsakās lietišķi, un viņi optimismu prot apģērbt reāli pamatotā tērpā. Ap gudriem valdniekiem ir šķietams spīdošs oreols, ko arī apzīmē ar vārdu “aura”.

   Pēcpadomju Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams. Tas ir ļoti drūms fakts. Tas uz tautas kolektīvo apziņu un atsevišķu cilvēku individuālo apziņu noteikti atstāj ļoti graujošu ietekmi. Īpaši graujošu ietekmi tas atstāj uz sociāli domājošiem cilvēkiem. Viņiem rūp tautas dzīve un valsts nākotne. Ticība nākotnei ir viens no cilvēka eksistences fundamentālākajiem nosacījumiem. Ja cilvēkā nav optimistiskas ticības nānotnei, tad tāds cilvēks strauji degradējas un zaudē cilvēcisko seju. Savukārt tauta bez optimistiskas ticības nākotnei vairs nav tauta, bet primitīvi “tusējoša” biomasa (“kultūrnācija” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā).

   Konstruktīva optimisma neiespējamības iemesls nav gari jāizskaidro. To principā jau sen zina katrs normāls cilvēks. Kriminālajā kapitālismā ar noziegumu brīvību (organizētās noziedzības juridisko leģitimitāti) optimisms ir iespējams vienīgi sakarā ar zagšanas apjoma palielināšanos, kā tas tagad ir pandēmijas laikā, kad ir radusies jauna skaista iespēja izzagt 4 miljardus.

   Un vēl kas! “Kultūrnācijai” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā nemaz neinteresē konstruktīvs optimisms par tautas un valsts nākotni. Latvijā īsta valsts nekad nav bijusi pēcpadomju periodā, un tagad arī no latviešu tautas nekas liels nav palicis pāri, jo kriminālais kapitālisms nevarēja neģenerēt primitīvi “tusējošu” biomasu, kuras sociālā, morālā, nacionālā vienaldzība, idejiskais trulums un metafiziskais seklums ir redzams katram, kurš Latvijas ārēs vēl ir spējīgs Homo sapiens formātā kaut ko saredzēt, izprast un novērtēt.

   Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams arī kadru politikas dēļ. Latvijā nevar būt gudri un godīgi valdnieki. Tā tas ir varas visos līmeņos un ne tikai varas viszemākajos līmeņos.

   Pirmkārt, kriminālajā kapitālismā pie varas tiek vienīgi šī noziedzīgā valstiskuma atzinēji, slavētāji un pilnveidotāji. Otrkārt, latvieši pie varas laiž tikai negudrus un negodīgus tipus. Jo augstāks krēsls, jo tajā sēž cilvēciski mazvērtīgāks latvietis. Tā tas ir bijis visus pēcpadomju gadus, un arī tā iemesls nav gari jāizskaidro. Tā ir latviešu valstiskā menedžmenta klasika, ko dāsni cementē tautas mentalitātes specifika.

   Latvijas līdzšinējiem valdniekiem smadzenēs tomēr ir novēroti kaut kādi procesi. Visi Valsts prezidenti un premjerministri ir zinājuši par nepieciešamību “tautā sēt” optimismu. Taču neviens no viņiem nav pratis atšķirt konstruktīvu optimismu no dekonstruktīva optimisma. Visi no viņiem “tautā ir sējuši” tādu optimismu, ka kļūst neērti, neveikli, pārņem kauna sajūta sintezē ar pretīgumu. Visjaunākajā laikā (pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām) Latvijas varas struktūrās vispār ir sācies debilitātes laikmets. Valdībai ir “583 darāmie darbi”, bet Rīgas pilī iesēdināts pusizglītots “nācijas tēvs”, kuram dzīvē vislielākā vērtība ir t.s. angļu brokastis, bet vislielākais ienaidnieks ir t.s. kontinentālās brokastis. No tām viņš vairās daudz paniskāk nekā no iespējas visu mūžu veģetēt bez izglītota, gudra un godīga cilvēka reputācijas. “Nācijas tēvs” nekad neuztraucas par savu reputāciju. Toties par neizbēgamo perspektīvu notiesāt riebīgās kontinentālās brokastis viņš trakoti uztraucas. Tāpēc tiek cītīgi plānotas ārzemju ekskursijas. Pasaules viesnīcās ir t.s. angļu brokastis, un “nācijas tēvam” vislielāko baudu diennaktī sagādā dažas pavadītās rīta stundas, uzpildoties pie bezmaksas ēdiena “zviedru galda”. Pandēmijas mēneši, kad nelido lidmasīnas un ir jābarojas Rīgā vai Jūrmalā pie latviešu apmaksātā bezmaksas ēdiena galda, noteikti būs traģiskākais periods “nācijas tēva” mūžā.

   No visiem Valsts prezidentiem “nācijas tēvs” ir visģeniālākais dekonstruktīvā optimisma speciālists. Katra viņa publiskā prezentācija ir ne vien sentimentāli šķebīga un mietpilsoniski izpatīkoša, bet arī pseidointelektuāli un glamūrīgi piesātināta ar leksisko bižutēriju – kretīniskiem “jaunvārdiem”.

   “Nācijas tēvs” ar reti riebīgu verbālo auru 2020.gada Lieldienās iepriecināja vietējo sabiedrību, solot tai augšupceļu pēc pandēmijas: "Vēsture māca, ka katra krīze reiz beidzas un krīzei vienmēr seko strauja izaugsme (!?). Latvija, pateicoties mūsu cilvēku pacietībai (!?) un mūsu valsts izsvērtajai politikai (!?), pieder pie tām nedaudzajām (!?) pasaules valstīm, kas salīdzinoši labi spēj šo situāciju kontrolēt (!?) un vadīt (!?!?). Tādēļ ir pamatotas cerības, ka Latvija varētu piederēt pie tām valstīm, kuras pirmās (!?)atgūsies no krīzes un sāks savu augšupceļu (!?). Savu augšupceļu (!?) Bet nedaudz citādā – labākā virzībā (!?) nekā līdz šim".

   Kā redzam, “nācijas tēvam” var būt labs un slikts augšupceļš. Psihiski veseliem cilvēkiem ir tikai labs augšupceļš. “Nācijas tēvs” saka, ka mums līdz šim arī bija augšupceļš, bet tas nebija labs augšupceļš. Tagad būs augšupceļš "labākā virzībā". Vai kāds var atturēties no vētrainiem smiekliem?

   “Nācijas tēva” idiotisms ir tik amizants, ka izraisa vētrainus smieklus. “Nācijas tēvs” parāda, ka idiotisms spēj ne tikai sadusmot un atbaidīt, bet arī pamatīgi uzjautrināt. Tātad var būt komisks idiotisms un nekomisks idiotisms. Neapšaubāmi, “nācijas tēva” vārdi par situācijas "vadīšanu" nesmīdina. Sanāk, ka mūsu vara prot vadīt pandēmiju. Tāds dekonstruktīvs optimisms asociējas ar psihisku slimību.

Globālās identitātes amoka skrējiens

   Pandēmijai “Covid-19” lepni piestāv pārnestā nozīmē lietotas runas figūras. Tajā skaitā lepni piestāv alegorija “amoka skrējiens”. Alegorijas  konkrētais tēls ir psihiskais traucējums vārdā “amoks”. Psihiatrijā šo psihisko traucējumu dēvē par etniski specifisku sindromu. Tas ir sastopams tikai vienā etnosā Filipīnās, Malaizijā un vēl dažās zemēs. Amoka pārņemtais slimnieks pēc neilgas lēkmes metas satrakoti skriet un cenšas savā ceļā visu iznīcināt. Nenormālā parādība stimulēja atvasināt alegoriju “amoka skrējiens”. Psihiskā destabilizācija ir gan reālajā amoka skrējienā, gan reālajā pandēmijā “Covid-19” ar tās plebeju masām adresēto histērisko informatīvo iesaiņojumu baiļu un panikas tirdzniecībai mediju reprezentācijās, kuras ASV prezidents nosauca par “liberālās preses sazvērestību”.

   2020.gada 11.martā uz Zemes izsludinātā pandēmija ir sava veida amoka skrējiens. Tas ir vēsturiski un sociāli unikāls pasākums. Kaut kas tāds uz Zemes notiek pirmo reizi. Amoka skrējienā ir startējusi visa cilvēce. Turklāt visai cilvēcei šajā amoka skrējienā ir viens kopīgs mērķis – globālā identitāte. Cilvēces viena daļa amoka skrējienā piedalās lielā pacilātībā. Turpretī cilvēces otra daļa skrien negribīgi un bez mazākā entuziasma. Taču jāskrien ir visiem. Tāds ir pandēmijas kategoriskais imperatīvs. Globālā identitāte ir visas cilvēces nākotne. Arī to tautu nākotne, kuru mentalitātes un kultūras adaptīvais potenciāls nav piemērots globālajai identitātei. Bet tur neko nevar darīt. Jāskrien ir visiem. Tas tika viltīgi uzsvērts pandēmijas dienās. Ja pēc 2020.gada amoka skrējiena globālā identitāte totāli neaptvers visas valstis un kāda daļa no tām joprojām pretosies, tad “politiskie un ekonomiskie satricinājumi var turpināties vairāku paaudžu laikā”. Tātad šai pandēmijai sekos citas pandēmijas vai savādāka satura pandēmijas. Tāds brīdinošs zemteksts ir ļoti kompetenta gados veca vīra citētajiem vārdiem viņa jaunākajā rakstā.*  

   Arī latviešu sapnis par politisko brīvību, valstisko suverenitāti un latviešu tautu kā severēnu (tādu, kam pieder augstākā vara) ir izsapņots uz visiem laikiem. Latviešiem nekad nebūs īsta valsts. Globālā identitāte jau ir latviešu vairākuma lepnums no 2003.gada 20.septembra. Tāpēc Latviju varēja netraucēt un neiepludināt transnacionālajā amoka skrējienā. Bet tas nenotika. Laikam izņēmumi nav vēlami. Turklāt nenāks par ļaunu zināma profilakse, latviešu populācijā vairojot globālo identitāti. Latvijā dzīvi vēl ir tās paaudzes pārstāvji, kuri atceras politisko brīvību un kuriem valstiskā suverenitāte ir fundamentāla nacionālā vērtība. Tāpēc amoka skrējienā nākas piedalīties arī latviešiem.

   Pandēmija nav pārāk labs formāts specoperācijai. Pandēmija ir ne visai piemērota globālās identitātes informatīvai cementēšanai, lai saglabātu strauji brūkošo vienpolāro pasauli – ASV fantomu. Bet nepiemērotība nav atturējusi vienpolārās pasaules analītiskos kadrus. Pandēmija ir modelēta 2010.gadā publicētajā “Rokfellera fonda” izstrādātajā scenārijā “Lock Step”.** Šodienas notikumi pilnā mērā saskan ar prognozētajiem notikumiem dotajā scenārijā.

   “Rokfellera fonda” scenārijam ir atdarinājumi (kloni) citās valstīs. Piemēram, Vācijā pandēmijas modelēšana atspoguļojas Bundestāga speciālā dokumentā. Tas sagatavots 2012.gadā un publicēts internetā 2013.g. sākumā.***   

   Vāciešu tekstā ir aizdomīgs viens paredzējums. Tas var izrādīties misēklis. Tekstā ir runa par protestiem sakarā ar dzīves apstākļu straujo pasliktināšanos pandēmijas laikā. Sabiedrība protestēs pret pandēmijas drausmīgajām ekonomiskajām sekām.

   Protestu paredzēšana var izrādīties maldīga prognoze. Līdz 2020.gada aprīlim nekādi protesti nav sastapti ne Ķīnā, ne Eiropā un ASV. Sastapti ir vienīgi pandēmijas periodam pieskaņoti noziegumi – masku zagšana, viltotu zāļu tirdzniecība, cenu kāpums pārtikas veikalos un aptiekās. Ne tikai Latvijā sabiedrība atbalsta radikāli neadekvātos karantīnas noteikumus, ekonomikas sabrukumu, bezdarba masveidīgo palielināšanos, dīktstāvi, pašizolēšanos, policejiski kontrolēto cilvēku tiesību un cilvēku mobilitātes drakonisko ierobežošanu. Individuālajā līmenī sprēgā atsevišķu mediķu, speciālistu, politiķu kritika par panikas izraisīšanu, epidēmijas fetišizēšanu, gripas statistikas nerespektēšanu, zinātnes atziņu ignorēšanu utt. Bet tāda kritika nespēj būtiski ietekmēt informatīvos ekscesus. Mediju informācijas pārmērība, nesavaldība, galējība saglabājas.

   Visticamākais, vāciešu modelī misēkli izraisīja neprecizitāte iedzīvotāju masu kvalitātes novērtējumā. Tagad iracionālisms jau ir pamatīgi sagrauzis sabiedrisko apziņu un slāpē jebkuru racionālo pieeju. Nav ticams, ka turpmāk tomēr būs sabiedrības protesti. Neviens politiskais spēks nevērsīsies pret nacionālo nodevību politiķu aprindās.

   Piemēram, tāds politiskais spēks acīmredzot nav un nebūs Vācijā. Merķeles kundze, kura saistīta ar "kancleraktu", prognozēja nāvi 70% no Vācijas iedzīvotājiem. Tātad viņa prognozēja nāvi 58 miljoniem! Vai vācieši (viņu partijas) Merķeli par to sodīja? Vai kāds valsts "galva" vēl ir tā izteicies par savu tautu, kuru glābt ir viņa pienākums? Kā Vācijā var būt tik bezjēdzīgs kanclers? Ko Bismarks par to teiktu? Merķeles kundze acīmredzot šausmīgi izteicās ne tikai “kanclerakta” jūga kontekstā. Visdrīzāk visu izšķīra viņas psihiskais stāvoklis. Ja eiropeīdu valstu politiskās virskārtas psihiskais stāvoklis būtu normāls, tad globālās identitātes maniakiem neizdotos uzkurināt pandēmijas un tā informatīvā iesaiņojuma specprojektu. Ar mediju paklausību vien nepietiktu. Taču ar politiskās aģentūras paklausību un mediju paklausību pilnīgi pietiek, lai veidotu planetāri visaptverošu globālo identitāti un šo  manipulatīvo procesu apsveiktu eiropeīdu masas ar pilsētu inteliģenci priekšgalā. Amoka skrējienā daudzos homo urbanicus hedonicus uzplaukst lepnums par piederību globālajai pasaules kārtībai un globālajai varai. Daudzi cenšas stiprināt globālo izturību, ar smīnošu tīksmi atsakoties no patriotisma, vēsturiskās atmiņas, savas valsts interesēm. Tas viss viņiem jau ir tā apnicis, ka zaudējis jebkādu vērtību un tā vietā viņi ar prieku leģitimē vienpolārās pasaules valdību un tās garantēto globālo identitāti.

   Epidēmija un pandēmija ir sociāli psiholoģiski  pretēji fenomeni. Savstarpēji pretēja ir to ietekme uz cilvēku apziņu. Ja epidēmija saliedē un mobilizē tautu, tad pandēmija tautu sanaido ar citām tautām. Tāda ir vēsturiskā pieredze. Kā redzams, vēsturiskā pieredze nav atbaidījusi “Rokfellera fonda” algotņus.

   Pret epidēmiju cilvēki parasti izturas kā pret visai tautai kopīgu nelaimi. Tāpat dominē uzskats par visiem kopīgo izveseļošanos un epidēmijas likvidāciju kopīgiem spēkiem. Epidēmija veido to, ko socioloģijā dēvē par “kopienas brālību”. Tas liecina, ka nostiprinās izpratne par kopīgo apdraudējumu, pastāv uzticība valsts varai un medicīnai.

   Protams, kopienas brālība epidēmijas laikā nav iespējama bez zināmiem priekšnoteikumiem. Pirms epidēmijas tautā ir jābūt augstam morālajam līmenim un pilsoņu sociālās atbildības augstai pakāpei. Tautā ir jābūt dziļām morāli tikumiskajām tradīcijām, dziļai tautiešu savstarpējai solidaritātei un, tā teikt, cilvēku dabiskai, bet nevis demagoģiski sludinātai konverģencei. Tātad ir jābūt neliekulīgai cilvēku savstarpējai attieksmei vienam pret otru, jābūt savstarpējai izpalīdzībai, atbalstam, materiālajai un morālajai palīdzībai.

   Pandēmija ir kolektīvā naida perēklis. Pandēmija vienmēr ir sapīta ar vainīgo meklēšanu, vainīgo atrašanu un kaprīzu, nenosvērtu, untumainu nosodīšanu, kā arī fizisku izrēķināšanos. Pandēmija mudina bailes no kaimiņiem. Pandēmija nav tikai pašmājas problēma. Pandēmijas uzspiestā enerģētika, reakcija, emocionalitāte, intelektuālā aktivitāte, sociālā mobilizācija, sabiedrības mobilitāte, atbildība, vērtējumi sākas tautai ārējā vidē – svešajos un svešzemē. Bet tas gandrīz vienmēr izraisa neobjektivitāti, aklu etnisko naidu, nepamatotus starptautiskos konfliktus, glūnošu aizdomīgumu un rupju neuzticību. Tā tas praktiski ir arī pandēmijas “Covid-19” laikā. Šajā sakarā aktuāla tēma ir Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējā “mīlestība”. Ne mazāk aktuāla tēma ir ASV nekaunīgā vēršanās pret Ķīnu kā pandēmijas autoru.

  

*Paolitiskā patriarha H. Kisindžera (1923) rakstu skat.: https://www.wsj.com/articles/the-coronavirus-pandemic-will-forever-alter-the-world-order-11585953005; https://aftershock.news/?q=node/851807 

**Skat. šajā portālā eseju “Evolūcijas evaņģēlija pulsācija”.

***Skat.:https://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdfhttps://dipbt.bundestag.de/dip21/btd/17/120/1712051.pdf

    

Evolūcijas evaņģēlija pulsācija

   Kultūras epohāla evolūcija kā visaptveroša jaunu laikmetu iezīmējoša pārveidošanās nevar iztikt bez personīgā evanģēlija. Tā dažkārt dēvē (nekonkurējot ar Bībeles terminoloģiju) kādas teorijas, mācības vai doktrīnas pamatprincipus. Kultūras epohālai evolūcijai ir stingri noteikti pamatprincipi (evaņģēlijs), un mēs tiekamies ar šo pamatprincipu loģisku pulsāciju. Pandēmija stimulēja šai pulsācijai pievērst īpašu uzmanību.

   Globālo sociālo problēmu analītikā ir formulēta jauna pieeja. Modernās tendences un modernie procesi tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā pirmais ir demogrāfiskais princips. Kultūras epohālas evolūcijas dzinējspēks ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Kā zināms, kopš 1960. gada uz planētas ir demogrāfiskā pāreja. Patiesībā ir demogrāfiskais bums. Ārprātīga ir demogrāfiskā dinamika. Mūsu ēras 1.gadsimtā uz planētas dzīvoja 200 miljoni cilvēku, 1825.gadā – 1 miljards, 1925.gadā – 2 miljardi. 1960.gadā Zemes iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, bet 2020.gadā Zemes iedzīvotāju skaits jau ir 7,8 miljardi. Mūsu gadsimta vidū, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja, planētas iedzīvotāju skaits būs 9-10 miljardi. Cilvēces pirmais miljards tika sasniegts vairāku tūkstošu gadu laikā, otrais miljards – 100 gadu laikā, trešais miljards – 40 gadu laikā, ceturtais miljards – 15 gadu laikā, piektais miljards – 10 gadu laikā. Pieauguma temps ir fantastisks. Loģiski, ka jaunais demogrāfiskais stāvoklis izraisa visaptverošu pārveidošanos (transformāciju) cilvēces mērogā.

   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā ļoti svarīgs ir tehnoloģijas un mentalitātes sinhronijas princips jeb bumeranga princips. Cilvēki izdomā jaunas tehnoloģijas (kultūras jaunas formas), un tās nekavējoties sāk izmainīt cilvēku mentalitāti. Lieki ir atgādināt par jauno digitālo informācijas tehnoloģiju vitālo ietekmi uz šodienas cilvēku mentalitāti. Šodienas sociumā procentuāli (no trijām paaudzēm divās paaudzēs) dominē jauno digitālo informācijas tehnoloģiju fani. Viņi nespēj dzīvot bez datora, smartfona, interneta un tā sociālajiem tīkliem. Viņi pat ir ar mieru izjust zināmu garīgo un fizisko diskomfortu, lai saglabātu iespēju palikt iemīļotajā digitālajā vidē.*

   Cilvēces demogrāfiskā virzība ir atkarīga no kosmoloģiskās ietekmes. Tā ir hipotēze un cilvēka prātam nepieejama (transcendentāla) sfēra. Taču hipotēze nav Saules ietekme uz cilvēkiem. Par Saules ietekmi ir teicami zināms jau sen. Pandēmijas sakarā tiek pievērsta uzmanība Saules aktivitātes jauna 12 gadu cikla sākumam 2020.gada naktī no 24. janvāra uz 25.janvāri. Jau 2020.gada pirmajās dienās pieauga globālā nestabilitāte. Dega Austrālija, sabruka naftas cenas, sabruka nacionālo valūtu kursi pret dolāru, noslēdzās “Breksita” epopeja, aktivizējās kara darbība islama zemēs, varēja sākties ASV un Irānas karš, Krievijas un Turcijas karš. Un, protams, cilvēci sāka apdraudēt tāds forsmažors ka pandēmija. Saules aktivitātes 12 gadu cikls ietilpst 60 gadus ilgā ciklā. Tas sākās 1984.gada februārī un noslēgsies 2044.gadā. Katrā 60 gadu ciklā ir bijis t.s. lielais karš, pirms kura parasti bija dziļa sociāli ekonomiskā krīze. 60 gadu ciklā ir iespējama biocenozes globāla krīze (ekoloģiskā, klimatiskā, epidemioloģiskā). Tā var nodarīt ne mazāku postu kā I Pasaules karš vai II Pasaules karš.

   Negaidīta nav pandēmijas salīdzināšana ar melno nāvi – mēri. Tāda salīdzināšana ir vēsturiski pazīstama filosofiskajās un mākslinieciski literārajās aprindās. Respektīvi, vēsturiski tradicionāla ir izturēšanās pret mēri kā sociāli psiholoģisko profilaksi. Mēris ir metafizisks simbols cilvēku grēcībai un sodam par grēkiem. Ja cilvēku morāles pārkāpumi ir sasnieguši maksimālu pakāpi, tad cilvēkiem tiek uzsūtīts mēris. Cilvēku dzīvības vērtība tiek konfrontēta ar nāvi. Arī tagad pandēmija kā mēra analogs kļūst morāli psiholoģisks fenomens, bet nevis bioloģisks fenomens.

   Pandēmijas salīdzināšana ar mēri nav negaidīta. Pret to nav vajadzīgs iebilst. Tomēr tāds salīdzinājums izraisa jautājumus par tā piemērotību mūsdienās un īpaši “baltas” rases morāli tikumiskā līmeņa kontekstā, kad katru dienu tiekamies ar “dzīrēm mēra laikā”.

   Jautājumi ir šādi. Vai cilvēkos ir saglabājusies tieksme domāt par dzīves jēgu? Vai ir pietiekamā mērā saglabājusies cilvēku spēja saprast, ka dzīves vērtība visskaudrāk atklājas, tiekoties ar nāvi? Vai cilvēki saprot, ka patērēšanas mānija un dzīves baudīšanas mānija ir viņus novedusi strupceļā? Vai cilvēki saprot, ka no šī strupceļa viņi paši vairs nav spējīgi izkļūt un ir vajadzīgs kāds spēks, kas viņiem nāk palīgā atgriezties cilvēciski cienīgā dzīvē?

   Par tādu spēku tiek runāts. Tāds spēks eksistē un nav konspiroloģisks izdomājums. Pasaulē ir cilvēki ar rafinētu tieksmi pārvaldīt cilvēci un būt Zemes valdniekiem. Tie ir fantastiski bagāti cilvēki. Viņi savā rafinētajā darbībā iesaista ļoti gudrus ne visai bagātus cilvēkus, kuriem tāpat piemīt ambicioza tieksme būt Zemes ideoloģiskajiem valdniekiem. Šis spēks ir labi organizēts ar vairāk vai mazāk slepenu organizatorisko struktūru. Tajā ietilpst dažādi slēgti klubi, komisijas, fondi, masonu ložu pārstāvji. Šajā spēkā dominē Eirāzijas aristokrāti un ASV senu bagātu dinastiju atvases. Globālo sociālo problēmu analītikā šo spēku dēvē dažādi. Pašlaik vispopulārākie apzīmējumi ir “naudas saimnieki” un “pasaules valdība”. Šajā tekstā turpmāk lietošu apzīmējumu “Spēks”.

   Finansiāli Spēks ir visvarens. Spēks ir visvarens masu komunikācijā. Spēkam pieder pasaules mediji, kuriem tas var dot jebkuru ideoloģisko uzdevumu cilvēces sabiedriskās domas veidošanā. Spēks ir visvarens politikā, jo tas ir radījis uzticamu aģentūru pasaules politiskajā elitē. Spēks var ietekmēt gandrīz jebkuras valsts valdību. Spēks var pasūtīt izpētes tēmas zinātnei. Spēka totālā pakļautībā ir sociālās zinātnes akadēmiskajās iestādēs. Spēks perfekti izmanto kapitālisma attīstības specifiku. Kapitālismā nauda ir zaudējusi tradicionālo lomu. Nauda vairs nav vara. Tagad kapitālismā vara ir informācijas sociālajām tehnoloģijām – sociālajai inženierijai. Ar interneta sociālo tīklu palīdzību var vadīt un kontrolēt sociuma visus slāņus. Spēks var noorganizēt epidēmiju. Ar politiskās aģentūras un mediju palīdzību Spēks var epidēmiju pasludināt par pandēmiju arī tad, ja nevienā zemē attiecīgās slimības izplatība neatbilst epidēmijas oficiālajiem kritērijiem. Tā tas notika ar vīrusa Corin-19 izraisītās slimības nepamatoto pasludināšanu par epidēmiju/pandēmiju. Tās scenārijs “Rokfellera fonda” uzdevumā jau tika modelēts 2010.gadā.**

   Taču Spēks ir bezspēcīgs tajā jomā, kuru nosaka kosmoloģiskā ietekme un tajā skaitā Saules aktivitāte. Tā, piemēram, Spēks nevar savas intereses realizēt demogrāfijā, kā arī tās izraisītajos procesos. Spēks jau no aizvadītā gadsimta 60 gadiem izvirzīja relatīvi slepenu mērķi nepieļaut dzimstības kāpumu un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Tam tika ziedotas milzīgas summas. Humānistiski īpatnus hiperslepenus pasūtījumus saņēma dabas zinātnes, medicīna. Tomēr rezultātu nebija. Planētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, sasniedzot kulmināciju 2000.gadā un turpinot mazliet mērenāk palielināties XXI gadsimtā. Spēks ir pilnīgi bezspēcīgs saskarē ar demogrāfiskās pārejas vissliktāko izpausmi – “baltās” rases novecošanu un izmiršanu. Spēks nevar panākt dzimstības pieaugumu eiropeīdu kontingentā. Spēks nevar pārtraukt “dzīres mēra laikā”, kam nemitīgi nododas “baltās” rases pilsētu inteliģence, morāli kapitulējot sava letālā likteņa priekšā.

   Demogrāfiskās antropoloģiskās sekas nepakļaujas Spēka gribai. Un tas ir ļoti būtiski. Tas ir ļoti būtiski arī tagad pandēmijas periodā. Spēkam pandēmija kalpo, lai likvidētu demogrāfiskās pārejas sekas planētas iedzīvotājos un pirmām kārtām “baltajā” rasē. Tā aizvadītajos 50 gados ir sastrādājusi briesmu darbus. Sasniegta ir pagrimuma maksimālā robeža. Vajadzīgi melnās nāves pakalpojumi, un tos var aizstāt pandēmija.

   Priekšplānā ir jēdzieni “disproporcija” un “disbalansētība”. Šie jēdzieni tiek attiecināti uz tagadnes kapitālisma ekonomiku. Tajā dzīvi posta praktiski neatmaksājamie dažāda veida kolosālie parādi; reālā ražošana ir izdzīvota no daudzām valstīm ar pasaules varenāko valsti ASV priekšgalā; pasaules ekonomikā ir uzkundzējusies jaunburžuāzijas nelimitēti alkātīga un egoistiska “finansu internacionāle” ar afēristiski un noziedzīgi uzpūstajiem virtuālajiem burbuļiem finansu tirgū, preču tirgū, nekustāmo īpašumu tirgū; valsts valdnieku vietā visu komandē transnacionālo korporāciju topmenedžeri; politisko suverenitāti ir saglabājušas tikai dažas valstis; pilsētu inteliģence ņirgājas par garīgumu, izsmej morāli tikumiskās vērtības; masveidā cilvēkos ir zudusi permanentās brīvības nepieciešamība – brīvība domāt, radīt, izvēlēties, atbalstīt u.tml.

   Visbiežāk Spēkam pārmet pandēmijas izmantošanu pasaules valdības*** un globālas koncentrācijas nometnes izveidošanai, kā arī pasaules ekonomikas uzurpācijai. Spēks Corin-19 pasludinās par likvidētu nevis tad, kad par likvidāciju liecinās slimo statistika, bet tad, kad visi tirgi būs novesti līdz kraham un “naudas saimnieki” varēs visu nopirkt par vienu dolāru, kļūstot pasaules ekonomikas vienīgie īpašnieki.

   Agrāk vai vēlāk atklāsies pārmetumu pamatotība vai nepamatotība. Bet pašlaik atkal nākas uzdot vairākus jautājumus. Varbūt Spēks rīkojas pareizi? Varbūt ļaužu masas ir ne tikai pelnījušas, bet pat vēlas turpmāk dzīvot koncentrācijas nometnē pasaules valdības uzraudzībā? Varbūt ir nepieciešams ekonomiku vadīt administratīvi voluntārā formā, jo tikai tā var atbrīvoties no disproporcijas un disbalansētības? Varbūt ir attaisnojama Spēka rīcība, ar pandēmiju cilvēkos izraisot paniskas bailes un Spēkam tādējādi iegūstot tiesības neierobežoti valdīt? Pēc 2001.gada 11. septembra sabiedrība piekrita elektroniskajai novērošanai. Baltā nama definētais “Patriot Act” pamatīgi ierobežoja cilvēku tiesības, un cilvēki pret to neiebilda. Arī tagad pandēmijas laikā tiek akceptēta stingra kontrole.

   Bet pats galvenais attaisnojums Spēka taktikai un stratēģijai var izrādīties cilvēku antropoloģiski draudīgā transformācija. Demogrāfiskā pāreja ir dziļi izmanījusi cilvēkus. Nespēja pārvarēt fatālo rases izmiršanu ir uzkurinājuši iracionālismu, veselā saprāta trūkumu, jau minētās “dzīres mēra laikā”. Cilvēki ir pelnījuši sodu par materiālās bagātības dievināšanu, izklaides stihiju, ķermeniskajām baudām. Savukārt digitālā vide uz slikto pusi izmaina ne tikai cilvēku psihi, bet arī enerģētiku un fizioloģiju. Obligāti jāņem vērā vārdu “idiotija”, “debilitāte”, “degradācija”, “deģenerācija” aktualitāte.

   Noteikti ir divi komponenti: Spēks un Kopīgais mērķis. Kopīgais mērķis, piem., Trampu, Putinu, Merķeli lika iesaistīties Spēka organizētajā grandiozajā specpasākumā pasaules jaunas kārtības izveidošanā. Viņi saprot specpasākuma neatbilstību veselajam saprātam, bet tomēr Kopīgā mērķa vārdā ir spiesti piebiedroties panikas uzkurināšanai. Taču jaunā kārtība neskars cilvēku psihisko adekvātumu. Cilvēka evolūcijas trajektorija nemainīsies. Nemainīsies tās simbolika.

   Cilvēka evolūcijas simboliskie atribūti ir katram zināmi, kurš ir gājis skolā un atvēris vēstures grāmatas. Tajās ir skaisti krāsaini zīmējumi, kuros redzams puskails “mežonis” ar šķēpu. Tāds zīmējums atspoguļo vēsturiski pirmo cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtu – šķēpu. Pēc tam šķēpu nomaina zobens. Pēc tam nāk cilvēks ar šauteni. Un tās jau ir mūsdienas. Šautene ir mūsdienu cilvēka simboliskais atribūts. Taču cilvēka evolūcija nestāv uz vietas. Aizvadītajos apmēram 30 gados ir notikušas kardinālas izmaiņas. Tagad zīmējumos ir jāatspoguļo cilvēks ar datoru. Bet vispareizāk būtu, ja tiktu atspoguļots cilvēks ar smartfonu.

   Pandēmija kā epohāls notikums būtiski koriģē cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtiku. Pandēmija liek atspoguļot cilvēku bez smadzenēm, cilvēku bez saprāta. Zīmējumā var tikt fiksēts cilvēks, kura smadzenes mētājas uz zemes un kura galvaskausā bālo tukšums. Sabiedrības kāda daļa cer, ka pandēmija pozitīvi izmainīs cilvēkus. Tam ir grūti ticēt. Jau no XIX gadsimta psiholoģija un psihiatrija zina, ka psihiskās slimības principā nevar izārstēt. Tagad sastopamais bezprāts ir psihiskā nelaime. Tā nezudīs pēc pandēmijas. Pandēmijas izsludināšana nav organiski cēlonisks, bet gan ir bezprāta rezultāts. Cilvēki neatgūs saprātu un atkal nerīkosies atbilstoši veselajam saprātam. Naivi cerēt, ka cilvēki atgūs smadzenes un viņu galvaskausā vairs nebālos tukšums.

   Tiekamies ar unikālu situāciju. Ja agrāk kāda kolosāla nelaime patiešām izmainīja cilvēkus un viņi pēc kolosālās nelaimes sāka dzīvot saprātīgāk un morāli atbildīgāk, tad tagad tā nebūs. Pandēmija kā nelaime cilvēkos neatgriezīs veselo saprātu un morālo atbildību. Gluži pretēji. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija kļūs vēl iracionālāka un psihiski neadekvātāka. Cilvēks ir sasniedzis jaunu evolūcijas pakāpi, un tā krasi atšķiras no līdzšinējām evolūcijas pakāpēm. Uz planētas ir evolucionējis postcilvēks. Kultūras epohāla evolūcija ir vēsturisks fakts. Lūkoties uz epohālo evolūciju ar līdzšinējās kultūras cilvēka acīm, visticamākais, ir diezgan bezjēdzīgi. Cilvēkiem nav saprotama postcilvēku valoda un domu gaita.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/hipoteze_par_globalas_paradibas_celoni

** Skat.: Scenarios for the Future of Technology and International Development. The Rockefeller Foundation, Global Business Network. May 2010. 

https://www.nommeraadio.ee/meedia/pdf/RRS/Rockefeller%20Foundation.pdf 

***Skat.: https://www.theguardian.com/politics/2020/mar/26/gordon-brown-calls-for-global-government-to-tackle-coronavirus

Dezertieri un tautas marodieri

   Ekstremālos apstākļos vienmēr uzskatāmi atsedzas tautas kolektīvais portrets un atsevišķu indivīdu portrets. Vienmēr uzskatāmi atsedzas gan labās īpašības, gan sliktās īpašības. Tā tas ir arī epidēmijas/pandēmijas laikā. Tagad noteikti tiekamies ar atsevišķu indivīdu nesavtību, izpalīdzību, gatavību ziedoties citu labā u.tml. Altruisms noteikti ir sastopams.

   Taču ir sastopams arī kaut kas tik  šausmīgs un pie tam tik grandiozā apjomā, ka tiek stimulēts lietot visasākos vārdus un formulēt visradikālākos vērtējumus, nonākot pat līdz letalitātes atzīšanai. Epidēmijas/padēmijas laikā ļoti nepatīkami atsedzas latviešu elektorāta izvēle 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanās, izvirzot pilnīgi nekur nederīgu un nacionāli kaitīgu cilvēcisko materiālu. Valsts prezidents, Saeimas deputāti, valdības ministri un premjerministrs epidēmijas/pandēmijas laikā sevi momentā parādīja nevis kā tautas glabēji, bet gan kā dezertieri un tautas marodieri. Valdošajai kliķei līdzās nostājās tirgotāji, aptieku saimnieki, firmu īpašnieki, epidēmijas/pandēmijas apstākļus antihumāni izmantojot savtīgās materiālās interesēs, ievērojami paaugstinot cenas pārtikas precēm, zālēm, atbrīvojot no darba, samazinot atalgojumu.

   Nav ko laipot! Jārunā atklātu valodu! Vietējā populācijā ir pārāk liels neliešu skaits, kuriem nekas nav svēts. Neapšaubāmi, nelaimes laikā vienmēr atrodas nelieši, kuri sāk laupīt, kļūst marodieri. Tā tas ir bijis. Taču pret to vienmēr operatīvi un nesaudzīgi rīkojas pārējie, laupītājus, marodierus nošaujot bez kavēšanās. Vai pie mums arī tiks nošauti aptieku saimnieki-alkātīgie zemcilvēki, tautas marodieri?

   Viņķeles kundze lielās: “Latvijā cīņai pret Covid-19 koronavīrusu ieviestie pasākumi joprojām apliecina efektivitāti un valsts arvien iegūst laiku ar epidēmijas "lēzenu attīstību"”. Tie ir nekaunīgi meli! Portālā "Pietiek" uzskatāmi redzams, cik valdības rīcībā viss ir "labi". Portālā visi raksti ir veltīti valdības bezjēdzībām. No tām pati lielākā bezjēdzība ir nācijas debilā tēva (NDT) darbība, atbalstot parlamenta un valdības "attālināto" akstību - principā dezertēšanu, nacionālo noziegumu, par ko visus vajag nekavējoties nošaut. 

   Valdošās kliķes idiotu jaunākā idiotija: pie visa vainīgs inficētais deputāts Kaimiņš! Rīgas pils NDT deputāta Kaimiņa dēļ 23.martā organizē speciālu sanāksmi, deputāta Kaimiņa dēļ parlaments nevar strādāt, valdība nevar strādāt! Tas viss viena deputāta dēļ! Vai var būt vēl lielāks idiotisms - vispārējs uzskats, ka viens dīvains kadrs nogremdējis valsti un viņa dēļ nav iespējams apturēt epidēmiju? Ja tādi ārkārtīgi nesakarīgi un ar savu nesakarīgo rīcību nacionāli bīstami ir “politiķi”, tad patiešām labāk būs, ja viņi tiks izpļauti ar Melnās kaulainās dāmas izkapti!

   Bīstami absurda ir NDT rīcība.  No 23.marta ieraksta Valsts prezidenta mājas lapā: "Valsts prezidents Egils Levits sasaucis valsts konstitucionālo orgānu (!?) vadītāju neklātienes (!?) tikšanos, kurā piedalīsies Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs". Tikšanās notiks "attālinātā" formā! Tā nav adekvāta tēma ārkārtējā stāvokļa laikā! Diskusija par konstitūciju epidēmijas/pandēmijas apstākļos ir jāuzskata par politisko bezatbildību, par ko ir jāsoda visbargākajā veidā. NDT pat tautas nelaimes dienās turpina tēlot juristu - konstitucionālo tiesību speciālistu (pat bez bakalaura grāda).

   Latvieši ir godam pelnījuši, ka Satversmes 2.pantu formulē jaunā redakcijā: "2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder latviešu tautai, kura varu deleģē tikai cilvēciskajiem simulakriem (divkājainām žurkām), kuri savukārt vajadzības gadījumā nodevīgi dezertē vai valsts vadīšanu ākstīgi realizē attālināti". Ķīnas valdība uzlika maskas un turpināja vadīt valsti, bet nevis "attālināti" ākstīties. Mūsu cilvēciskie simulakri kaunas uzlikt maskas un "pašizolējas", kas ir visīstākā dezertēšana un nodevība ar nācijas debilo tēvu (NDT) priekšgalā. Bet latvieši jau ir labi cilvēki, piedos arī šoreiz kārtējo nelietību saviem mīļumiņiem. Un kā savādāk - paši taču visus simulakrus ievēlēja 2018.g. 6.oktobrī.

   2020.gada 21.martā Kariņš priecīgi paziņoja par savu "pašizolāciju". Tas ir labi! Vēl labāk būtu, ja viņš "pašizolētos" līdz mūža beigām. Ja nopietni runājam, tad ir noticis šausmīgs noziegums! Kariņš ir nekavējoties jāapcietina un jānošauj saskaņā ar ārkārtējā stāvokļa nosacījumiem valstī. Viņš ir jāsoda par dezertēšanu ārkārtējā stāvokļa laikā. Viņa "pašizolācija" ir tas pats, kas būtu, ja kuģa kapteinis pamestu grimstošo kuģi. To nekad nedara neviens īsts kapteinis. Kuģi pamet žurkas, bet nevis kapteinis. Latvieši ir atkal ievēlējuši žurkas. Kariņš ir "pašizolējies" no premjera amata, pametot valsti, tautu, nāciju epidēmijas/pandēmijas laikā. Tas ir liels noziegums. Tāds noziegums ir pelnījis nāves sodu. Tādu noziegumu varēja pastrādāt tikai dziļi amorāls indivīds. Tādu noziegumu var atbalstīt tikai dziļi amorāla etniskā vide. Vai tiešām ir tik liels stulbums, ka neviens nevar vest pie prāta šo idiotu? Tā vietā, lai paliktu savā krēslā tādos kritiskos apstākļos, kad pasaulē ir izsludināta pandēmija, valstī ir izsludināts ārkārtējs stāvoklis, tauta cīnās ar epidēmiju, kura Latvijā vēršas plašumā, šis drausmīgais idiots-nelietis lepni paziņo par savu "pašizolāciju". Ja šī žurka pašizolējas, tad kas vadīs valsts iedzīvotāju pašizolāciju, karantīnu utt.? Līdz kādam ārprātam ir nonākusi latviešu inteliģence!

Vīrusa antropoloģiskās perspektīvas

Diskurss par vīrusa antropoloģiskajām perspektīvām ir teksts vai runa (diskurss) par vīrusa un tajā skaitā koronavīrusa iespējām palīdzēt cilvēkiem. Skan absurdi, taču tādas iespējas pastāv. Īpaši tad, ja vīruss ir izraisījis pandēmiju. Arī koronavīruss ir izraisījis pandēmiju. Tā tāpat kā jebkura cita pandēmija var atstāt pozitīvu ietekmi uz cilvēkiem. Arī no koronavīrusa tāpat kā no jebkura cita vīrusa izraisītās pandēmijas var sagaidīt noteiktu labumu. Tāds labums atsauksies gan individuāli uz atsevišķiem cilvēkiem, gan sociāli uz cilvēku kolektīviem, sākot ar zināmiem sabiedrības slāņiem un beidzot ar visu tautu un radniecīgu kultūru kopumu – civilizāciju. Pandēmija (arī karš, dabas stihija, revolūcija, humanitārā katastrofa) mēdz būt zināms katalizators labdabīgai sociālajai un mentālajai pārveidei. Cilvēces vēsturē tam ir daudzi pierādījumi. Spilgts pierādījums ir buržuāzijas realizētās  sociālās programmas Rietumu kapitālismā pēc proletariāta revolūcijas Krievijā. Pirms revolūcijas vissliktākais bija tas, ko dēvēja par darbaļaužu ekpluatāciju. Rietumu kapitālisms to centās pārvarēt. Sociālo programmu mērķis bija uzlabot strādniecības labklājību.

   Vīrusa izraisītais labums balstās uz konkrētu principu. Tas dēvējams par negāciju pārvarēšanas principu. Šī principa pielietošanas rezultātā tiek pārvarētas negatīvās sociālās parādības un negatīvās cilvēku īpašības pirms pandēmijas. Tātad pandēmija veicina cilvēkus atsacīties no visa sliktā iepriekšējā esamībā un sākt jaunu dzīvi. Tajā vairs nebūs vietas tam visam, kas agrāk bija nelabs un faktiski traucēja dzīvot cilvēciski cienīgu dzīvi. Un nelabi varēja būt visdažādākie fenomeni, sākot no pasaules uzskata un sociāli politiskajām paradigmām, mācībām, koncepcijām, ideoloģiskajām doktrīnām, morāli tikumiskajām vērtībām un beidzot ar sadzīves ikdienišķajām manierēm. Negāciju pārvarēšanas princips funkcionē agresīvi un nediskutabli. Cilvēki apzinās jebkādu diskusiju nevajadzību par agrākajām dzīves negācijām. Tās ir jāatmet bez ierunām, un tās nav vajadzīgs restaurēt dzīvē pēc pandēmijas.

   Kas pirms koronavīrusa pandēmijas eiropeīdu dzīvē bija vissliktākais? Atbildi sniegs katrs racionāli un humānistiski domājošais cilvēks. Eiropeīdu dzīvē vissliktākais bija dzimstības ārprātīgā samazināšanās, veselā saprāta zudums, ideoloģiskais globālisms, neoliberālisms, postmodernisms, ģimenes institūta sagraušana, homoseksuālisma un dažādu perversiju juridiskā legalizācija. Tas viss liecina par Rietumu civilizācijas strauju norietu, eiropeīdu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmija sekmē cerību tikt vaļā no tik tikko uzskaitītajām galvenajām nelaimēm.

   Saprotams, tas nebūs viegli. Mūsdienās pandēmija nav tikai medicīniska un dabas stihiska izpausme. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuālo darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis. Koronavīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē “Event 201”.   

   Pandēmijas pirmajā laikā (2020.g. marta beigās) vislielākās cerības vieš izredzes atbrīvoties no ideoloģiskā globālisma. Pēc pandēmijas ideoloģiskais globālisms vairs nebūs ideoloģiska konstrukcija cilvēces muļķošanai.

   Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

   Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, visa veida kultūras atšķirību un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

   Jau pirms pandēmijas ideoloģiskais globālisms ieguva globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

   Pandēmija momentā atsedza ASV liekulību. Ideoloģiskā globālisma ideologs pirmais aizslēdza savu māju. Turklāt ASV vispirms norobežojās no Eiropas – visdārgākajiem partneriem, var droši teikt – brāļiem un māsām. Tūlīt kļuva redzams, ka ideoloģiskais globālisms nav palīgs cilvēcei kopīgi cīnīties pret pandēmiju. ASV egoisms publiski nonāvēja savu doktrīnu – ideoloģisko globālismu.

   Pandēmija liecina arī par reālā  globalizācijas procesa trauslumu. Pēc pandēmijas nāksies piesardzīgāk izturēties pret globalizāciju. Acīmredzot nav vajadzīgs globalizācijas fetišisms – nekritiska cieņa un dievināšana. Arī globalizācijas laikmetā katra valsts var paļauties tikai uz sevi. Cīņā ar dažāda veida nelaimēm un tajā skaitā pandēmiju nevar paļauties uz starptautiskajām struktūrām. Tās izrādās fikcijas un liekēžu barotavas. Cīņai pret koronavīrusa pandēmiju nav planetārā plāna un planetārā mēroga vadības. Katra valsts cīnās atbilstoši savas valdības prāta līmenim un reālajām medicīniskajām iespējām.

   Pandēmija aicina pārskatīt t.s. atvērtās sabiedrības konceptu, ko sludina Rietumu oligarhijas uzdevumā pakalpīgā akadēmiskā vide, mediji, politiķi. Koncepts pastāv vēsturiski neilgi. To sāka musināt pēc II Pasaules kara. Līdz šim nebija tāds globāls iemesls kā pandēmija, lai tās kontekstā verificētu atvērtās sabiedrības konceptu. Tagad ir pienācis tāds laiks, un, lūk, izrādās, ka pandēmijas apstākļos atvērtā sabiedrība ir milzīgs drauds epidēmijas izplatībai. Pret epidēmiju/pandēmiju visefektīvākais ir sabiedrības izolācija, sabiedrības noslēgtība, valstu robežu slēgšana, starptautiskās satiksmes apturēšana. Atvērtās sabiedrības koncepta atmešanā aktīvi iesaistās internets.  Koronavīrusa izraisītā pandēmija cilvēkus novirza digitālajā pasaulē – interneta pasaulē, nodrošinot eksistenciālo pašizolāciju, attālinātu darbu un attālinātas mācības.

   Pandēmijai ir sociāli nivelējošs gars. Pandēmija nolīdzina atšķirības starp bagātām valstīm un nabadzīgām valstīm. Pandēmija nešķiro valstis pēc to materiālās bagātības apjoma. Pasaules visbagātākā valsts ASV izjūt pandēmijas apdraudējumu tādā pašā mērā kā pasaules visnabadzīgākās valstis. Tas turpmāk var mazināt bagāto valstu elites pašpārliecinātību, augstprātību, cinismu, dažāda veida pārākuma apziņu.

   

Vīrusa dievi un vīrusa misija planetārās depresijas priekšvakarā

  

Apstiprinājies sākotnējais secinājums. Proti, pandēmijas analītikā aizraujošs darbs ir ne tikai infektologiem, virusologiem, epidemiologiem, politiķiem, žurnālistiem, bet visaizraujošākais darbs ir ekonomistiem. Pandēmijas ekonomiskā būtība ir nesalīdzināmi fundamentālāka nekā demogrāfiskā būtība. Pandēmijas dinamiku koriģē ekonomiskā dinamika.*

   Ekonomiskā analīze eksistē. Tikai par to maz informē mediji. Domājams, mediji klusē ne tikai tāpēc, ka ekonomiskā analīze ir bez konspiroloģiskām fantāzijām, kuras spētu emocionāli kutināt auditoriju. Mediju saturu nosaka mediju saimnieki, un viņi neatļauj cilvēci informēt par pandēmijas ekonomisko būtību. Planētas mediju saimnieki ir reizē planētas “naudas maka” saimnieki. Tātad cilvēces saimnieki, kontrolējot politiskos, ekonomiskos, ideoloģiskos un garīgās kultūras procesus.

   Starp citu, izvairīšanās no konspiroloģiskām fantāzijām ir zināms progress globālo sociālo problēmu analītikā. Neviens sevi cienošs analītiķis necenšas izteikties par koronavīrusa mākslīgo izcelsmi, bioloģiskā ieroča funkciju, Ķīnas, ASV, Izraēlas, Krievijas lomu vīrusu radīšanā u.tml. Koronavīrusa dievi (konkrēti autori) netiek noskaidroti. Arī koronavīrusa misija netiek formulēta. Vienīgi tiek norādīta Ķīnas valdības klusēšana. Ķīnas valdība noteikti daudz ko slēpj no pasaules sabiedrības. Ķīnas divi diplomāti lika saprast amerikāņu karavīru vainu infekcijas izplatīšanā Uhaņā 7.Vispasaules militāro spēļu laikā 2019.gada 14.-29.novembrī. Bet tas tika izdarīts neoficiāli. Protams, abu diplomātu neoficiālais viedoklis ir analoģisks oficiālajam viedoklim visaugstākajā politiskajā līmenī. Tā ir tas, ņemot vērā Ķīnas izcilo valstisko organizētību un ķīniešu ierēdņu ideālo disciplinētību. Abi diplomāti realizēja skaistu specoperāciju, lai kauninātu amerikāņu kolēģus par nevēlēšanos atklāt patiesību. Ķīnas ierēdņi nav svešzemju elites lokālās marionetes. Viņi nekad neteiks to, ko nedrīkst teikt un nekad nelīdīs denuncējoši sūdzēties uz ASV vēstniecību...

   Notikumi attīstās bez nepieciešamības noskaidrot koronavīrusa izcelsmi. Tas tiek uzsvērts analītiķu tekstos.  Koronavīrusam nav nekādas nozīmes galveno planetāro notikumu izpratnē. Turklāt pagaidām vēl valda kaleidoskopiskums – ātri mainīga un raiba atsevišķu notikumu virpuļošana. Notikumu virpuļošana, kā arī notikumu hierarhiskā nesakārtotība liecina, ka dominējošā tendence un dominējošā spēka trajektorija vēl nav noformējusies, kaut gan tajā pašā laikā tuvākās nākotnes seja ir skaidri saskatāma. Cilvēci gaida planetārā depresija. Tātad kaut kas līdzīgs Lielajai depresijai XX gs. pirmajā pusē. Par “Great Depression” dēvē pasaules ekonomisko krīzi. Tā sākās 1929.gada oktobrī ar ASV biržas krahu un turpinājās līdz 1939.gadam.

   Medijos netiek adekvāti novērtēti atombumbu sprādzieni naktī no 15.marta uz 16.martu. Tādu metaforisko interpretāciju ir izpelnījušies ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) tik tikko minētajā naktī pieņemtie bezprecedenta  lēmumi. FRS jaunākie lēmumi ir vēl drastiskāki nekā 2008.gadā pieņemtie lēmumi. Visatraktīvākie lēmumi ir bāzes procentlikmi samazināt līdz 0-0,25% un ASV ekonomikai piešķirt 700 miljardus.

   Tas nozīmē, ka stāvoklis ir daudz nopietnāks nekā 2008.gadā. Pasaules ekonomiskā krīze XXI gs. pirmajā pusē būs briesmīgāka nekā pasaules ekonomiskā krīze XX gs. pirmajā pusē. Atšķirībām ir spilgti iemesli. Toreiz valstīm nebija tik milzīgi parādi. Toreiz nebija šodienas t.s. finansu kapitālisma (“banksteru”, “finansu internacionāles”, “jaunburžuāzijas”) maniakālā alkātība. Toreiz eiropeīdu civilizācijā valdīja veselais saprāts. Vārdi “iracionālisms” un “idiotija” neiederējās inteliģences portretā.

   Par šodienas stāvokļa ārkārtīgo nopietnību liecina pasaules finanšu tirgus nereaģēšana pēc FRS bezprecedenta lēmumiem. “Melnajā pirmdienā” (16.martā) un turpmākajās dienās pasaules biržās bija grandiozs kritums. Bet tas liecina, ka koronavīrusam un pandēmijai nav nekādas nozīmes. Netiekamies ar XXI gadsimta mēri, bet gan tiekamies ar banālu infekciju, kura sākās “savlaicīgi”. Vīruss novērš uzmanību no ekonomiskās katastrofas Itālijā (defolta draudi, finansiāli pati  slimākā valsts Eiropā) un ASV (totāla recesija). ES nav labāk. Eiropas Centrālā banka ir izvērtusi dedzīgu eiro drukāšanu un sola likvidēt dažādus parādus.

   Uzmanība tiek novērsta arī no finansu “tranzīta” – valstu, privātpersonu, korporāciju, firmu naudas līdzekļu “restarta”. Planētas “naudas maka” saimnieki aiz koronavīrusa kulisēm ir intensīvi pievērsušies finansu kriptoanalīzei – slepenai darbībai savās interesēs. Viņu pārliecībā tā dzīvot turpmāk vairs nedrīkst. Jānosaka atbildīgie par zaudējumiem un jāliek viņiem apmaksāt zaudējumus, jātiek vaļā no lielākajiem parādniekiem un jāvienojas ar tiem, ar kuriem ir vērts iet kopā turpmāk. Planētas “naudas maks” ir pamatīgi jāizvēdina un jāpārkārto. Tā ir vitāla dzīves nepieciešamība. Ja būs vajadzīgs, tad arī “Great Depression” moderns formāts tiks atbalstīts.

   Pašlaik tiekamies ar “melno piāru”. Tas sēj paniku un haosu. “Melnā piāra” informācijas vīruss ir apdullinājis miljardus, bet koronavīruss ir skāris tikai dažus tūkstošus. Panikas un haosa avangardā ir nevis pelēkie zvirbuļi, bet inteliģence – politiķi, žurnālisti, ierēdņi. Tā ir unikāla situācija. Cilvēces vēsturē līdz šim panikas un haosa autori bija pelēkie zvirbuļi, bet nevis inteliģence. Cilvēces vēsturē līdz šim premjerministri centās ar saviem izteikumiem nesēt paniku, bet nevis uzkurināt paniku, kā to dara Merkele, Džonsons u.c.

   Tā, piemēram, inteliģence saprātīgi uzvedās “Spānijas gripas” (fr. La Grippe Espagnole, sp. La Pesadilla) pandēmijas laikā 1918.-1919.g. (18 mēnešos). Toreiz tika inficēti 550 miljoni (29,5% planētas iedzīvotāji), mira apm. 90-100 miljoni (2,7-5,3% planētas iedzīvotāji). Tagad nevis pats vīruss ir galvenais, bet galvenais ir tā fatālais tēls. Inteliģence baida cilvēkus un padarot tos viegli vadāmus. Sociuma ideoloģiskā sensitivitāte pati ir kļuvusi sava veida pandēmija.

   Globālo sociālo problēmu analītikā visslidenākais sižets attiecas uz prognozēm par dzīvi pēc pandēmijas. Tādu prognožu intelektuālā konstruēšana principā ir saprotama un atbalstāma. Tādas prognozes stimulē pandēmiju psiholoģiskā sūtība un loģika. Līdz šim pandēmijas ir bijušas psiholoģiskās profilakses specifisks līdzeklis. Eiropiešu kultūrā pat ir sastopams mēra kults. Pret pandēmiju izturas kā pret sociuma atdzimšanas faktoru. Cilvēki pēc pandēmijām ir sākuši jaunu dzīvi. Viņu apziņā dzīve ieguva jaunu pozitīvo vērtību.

   Arī tagad ir cerības, ka pēc pandēmijas sāksies jauna dzīve. Cerības vienīgi mazina tagadnes sabiedrības stāvoklis. Visvairāk attur ticēt jaunas dzīves iespējamībai inteliģences degradācija. Tautas ir palikušas bez to priekšpulka. Priekšpulki formāli pastāv, taču no tiem nav nekādas jēgas. Rupji sakot, sabiedrība bez inteliģences ir mežoņu bars.

   Saprotams, nav aizmirstama demogrāfiskā pāreja. “Baltā” rase izmirst. Demogrāfiskā pāreja noslēgsies tikai gadsimta vidū. Tad ir gaidāma dzīves nostabilizēšanās uz ilgāku laiku. Vēl turpināsies eiropeīdu inteliģences “dzīres mēra laikā”. Turpmāk būs vajadzīga ne viena vien pandēmija, lai novērstu uzmanību no inteliģences alkātības, bezprāta, idiotisma, izlaidības pārliekās koncentrācijas.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/viruss,_vadamais_haoss_un_sociuma_ideologiskas_sensitivitates_pandemija

Vīruss, vadāmais haoss un sociuma ideloģiskās sensitivitātes pandēmija

   Koronavīrusa “SARS-CoV-2” un tā izraisītās slimības “Covid-19” ārprātīgā publicitāte, iespējams, ir vadāmā haosa tehnoloģiju milzīgs panākums. Vadāmais haoss ir informatīvi psiholoģiskais ierocis, cilvēkos izmainot pasaules uztveri un garīgo reakciju. Līdz šim ir bijuši vairāki vadāmā haosa pielietošanas globālie mērķi cilvēku apziņas sagrozīšanā.*

   Vēsturiski viens no pirmajiem mērķiem bija iedzīvotāju skaita samazināšana. Pasaules kārtības veidotājiem nav vajadzīgs liels iedzīvotāju skaits. Deivids Rokfellers par to publiski izteicās, un viņa vārdi tiek citēti Internetā. Planētas iedzīvotāju skaita samazināšanas projektu lepni finansētāji ir B.Geits, Dž. Soross. Amerikāņu uzspiestais neoliberālisms izraisa demogrāfisko katastrofu, samazinot dzimstību un palielinot mirstību. Seksuālā revolūcija, sociāldarvinistiskā individuālisma, hēdonisma un patērēšanas propaganda arī strauji samazina dzimstību. Sociāldarvinisms un vienaldzība pret otru cilvēku mazina cilvēku gribasspēku dzīvot un veicina mirstību. Sociālo padibeņu pieauguma stimulēšana no nabagiem, bezpajumtniekiem, klaidoņiem arī veicina mirstību.

   Cits mērķis ir nacionālo valstu novājināšana. Vadāmā haosa pielietošanas rezultātā atslābst tautas nacionālais gars, degradējas valsts institūti un valsts zaudē ekonomisko un politisko vadību, devalvējas nacionālās kultūras tradīcijas, zaudē spēku morālās un garīgās vērtības. Tiek sagrauta tautas un kultūras iekšējā solidaritāte, nostiprinās naudas kults un sociāldarvinistiskie stereotipi ar lozungu “Izdzīvo stiprākais!”. Tiek krasi samazināta iedzīvotāju spēja pretoties, pašorganizēties un attīstīties.  Tā rezultāta sāk dominēt visatļautība un bezatbildība.

   Vadāmā haosa nopelns ir tas, ka mūsdienās nacionālo valstu dzīvi uzrauga transnacionālās korporācijas, krimināli transnacionāli sindikāti un transnacionālās organizācijas, kuras kontrolē finansu, militāros, enerģētiskos, informācijas, garīgās kultūras resursus. Vadošo valstu, arī ASV, ekonomiskā augšupeja nenotiek, balstoties uz ražošanas attīstību, bet gan bagātību pārdalīšanu sev par labu starp bagātajām valstīm un nabadzīgajām valstīm. To panāk, novājinot nacionālās valstis, - ievelkot parādos, lēti uzpērkot un privatizējot visus nacionālos resursus un tajā skaitā dabas bagātības. Tiek panākts, ka nacionālās valstis visu pārdod, samazina izdevumus veselības aizsardzībai, izglītībai, garīgajai kultūrai un zinātnei. Notiek darbaspēka, ieskaitot augsti kvalificēta, migrācija. Traģiskā scenārija sekas ir zināmas,- iet bojā un sabrūk tauta jeb, citiem vārdiem sakot, sabrūk attīstības subjekts. Tātad – cilvēki, tautas pārstāvji. Viņi vairs nav spējīgi adekvāti novērtēt situāciju, nav spējīgi pretoties un pārvarēt viņiem uzspiestās manipulācijas. Viņi zaudē pašanalīzes un pašidentifikācijas spējas, viņiem trūkst drosmīgu un pārdomātu ideju, prasme sastrādāt ar citiem subjektiem – citām tautām. Sabrūk valsts kā sociālās organizācijas pamatforma. Valsts nespēj normāli funkcionēt – vadīt un attīstīt visus procesus un nodrošināt likumību. Valsts nespēj pavalstniekiem nodrošināt normālu dzīvi. Valstī liela nozīme ir korumpētai ierēdniecībai un kriminālajiem elementiem. Vidusšķira attrofējas un dezorganizējas, nav iekļauta reālajos vadības un attīstības procesos. Politiskās partijas ir butaforijas. Sabiedriskās organizācijas praktiski neietekmē sociālās norises. Pilsoņi ir sociāli pasīvi. Praktiski tiek demontētas ne tikai nacionālās valstis un to kultūra, bet pat atsevišķas civilizācijas. To pirms vairākiem gadiem redzējām Lielajos Tuvajos Austrumos. 

   Globālo sociālo procesu analītikā koronavīrusa izraisītās slimības ārprātīgā publicitāte tiek pamatoti aplūkota kā vadāmā haosa varoņdarbs. Domājams, tiekamies ar speciāli inspirētu un ļoti veiksmīgi ritošu manipulatīvu procesu. Koronavīrusa slimības izplatības apjoms nekādi neatbilst planetārajai masu psihozei, ko ir panācis vadāmais haoss. Visās zemēs statistika liecina, ka saslimstība un mirstība no koronavīrusa ir procentuāli ievērojami mazāka nekā saslimstība un mirstība no banāli parastās gripas. No banāli parastās gripas katru gadu pasaulē nomirst daudz vairāk cilvēku nekā ir nomiruši no koronavīrusa. Ķīnā ir 1,5 miljards iedzīvotāju. Ar koronavīrusu saslimušo skaits nav pat 1% no iedzīvotāju kopskaita. 2020.gada pirmajos mēnešos Āfrikā jau miruši ar Ebolas vīrusu aplipinātie 3500 cilvēki, taču tas neizraisa planetāru masu psihozi. Ķīnā epidēmija ir uzvarēta, taču planetārā psihoze nerimst. 5.martā “Facebook” kompānija līdz marta beigām slēdza ofisu Sietlā, jo saslima viens cilvēks (no 5000 darbiniekiem). Tajā pašā dienā (5.martā) Indijā slēdza visas pamatskolas, jo valstī bija saslimuši 30 cilvēki ( no 1 miljarda un vairāk nekā 300 miljoniem iedzīvotājiem).

   Tik tikko minēto absurdo piemēru uzskaitījumu nav grūti turpināt. Internetā ir speciālas hronikas par koronavīrusa izraisīto planetāro masu psihozi. Neviens neņem vērā, ka koronavīruss nekādi nav ietekmējis Zemes mirstības statistiku. Katru dienu uz Zemes mirst apm. 160 tūkstoši. No koronavīrusa divos mēnešos (!!) mira mazliet vairāk kā 3 tūkstoši.

   Masu psihozes izdarības tiek apkopotas no visām pusēm. Darbs ir ne tikai infektologiem, virusologiem, epidemiologiem, politiķiem, žurnālistiem. Faktiski visinteresantākais darbs ir ekonomistiem. Ekonomiskās sekas ir nesalīdzināmi lielākas nekā demogrāfiskās sekas. Februārī sāka strauji samazināties naftas cena un bija konstatējams nemitīgs fondu tirgus kritums. Strauji palielinājās zelta cena. Uzvirmoja tendence apturēt ražošanu, tirdzniecību, patērēšanu, pakalpojumu sniegšanu, aviolidojumus, tūrismu, iedzīvotāju mobilitāti. Patiesībā gandrīz apstājās visa dzīve: slēdza skolas, valsts iestādes, privātās firmas, atcēla koncertus, simpozijus, lekcijas, slēdza robežu ar Ķīnu, ar zināmu baudu zaudējumi tika mērīti triljonos dolāru. Uz Zemes sākās “ķinofobija” – naidīgs noskaņojums pret ķīniešiem. Japānā, Dienvidkorejā sāka piekaut ķīniešus. Un, protams, pasaules masu mediji katru stundu uzkurināja paniku, it kā sociāli atbildīgi operatīvi ziņojot par saslimušo un mirušo skaitu. Masu mediji apmēram mēneša laikā uz planētas izraisīja draudošas apokalipses psihopātisku atmosfēru. Uz Zemes koronavīruss kļuva galvenais politiskais un ekonomiskais faktors. Bija radusies cilvēces vēsturē unikāla situācija. Pret koronavīrusa slimību pilnīgi nepamatoti sāka izturēties kā pret pandēmiju, un sociuma apziņā pandēmija sāka funkcionēt tāpat kā visas citas pagātnē zināmās pandēmijas, izraisot iracionālismu, misticismu, ksenofobiju, panikas ekonomiku.

   Tiecoties noteikt vadāmā haosa mērķi, globālo sociālo procesu analītikas skatījums ir zinātkāri pievērsts ASV. Tas ir loģiski. ASV ir vadāmā haosa autore un vislielākā praktizētāja. No pasaules lielvalstīm ASV pašlaik ir visdraudīgākās problēmas. Neticami kolosāls ir valsts iekšējais un ārējais parāds, ASV zaudē pasaules hegemona varu un reputāciju, Ķīna attīstās trīs reizes ātrāk nekā ASV. Prezidenta Trampa politika ir saistīta ar Homo sapiens un Posthomo sapiens konfrontāciju. Tā patiesībā ir cīņa uz dzīvību un nāvi starp cilvēces humānistisko dzīves veidu un perversi antihumānistisko dzīves veidu. “Demokrātu” impīčments apkaunojoši izgāzās. Varbūt tā nenotiks ar koronavīrusa projektu. ASV apstāsies dzīve un Trampu otro reizi neievēlēs. ASV “demokrātu” pārvaldījumā ir pasaulē lielākās mediju korporācijas, kā arī ne tikai Rietumu politiskā elite. Tie ir divi galvenie spēki, kas organizē un vada planetāro masu psihozi. Tāds apgalvojums var izrādīties briesmīga patiesība.

   Taču nav izslēgs pretējs variants; proti, Ķīnas nelaime ir izdevīga Trampam. Ķīnas valdības aktivitātes izbrīna daudzus speciālistus. Pārspīlējumi karantīnas noteikšanā pilsētām rada milzīgus materiālos zaudējumus. “Ķinofobija” var manāmi samazināt Ķīnas preču pirkšanu. Panikas ekonomika nāk par labu ASV, Trampam.

   Ļoti ticams ir sociāli psiholoģisks variants. Tā pamatā ir īpatns psihiskais komplekss. To ieteicams dēvēt par sociuma ideoloģiskās sensitivitātes pandēmiju. Tas nozīmē, ka masu psihozi (sava veida pandēmiju) sekmē sociuma nespēja pretoties zombēšanai (vadāmajam haosam). Planētas sabiedrība ir tik ideoloģiski jūtīga, intelektuāli un emocionāli labila, ka to ir ļoti viegli ietekmēt jebkurā idejiskajā virzienā. Vēl taču nav pierimušas reti dīvainās kaislības ap “klimatatkarību” un ne visai psihiski veselo zviedru bērnu, kuru ar pasvītroti nopietnām sejām klausījās un kuras rekomendācijas slavēja ANO runasvīri, Davosa foruma prātnieki, Eiropas premjeri. No Rietumu civilizācijas politiskās elites tikai tādi patstāvīgi vīri kā Tramps un Putins “Grētu nolika savā vietā”. Putins turklāt nebaidījās skarbi kaunināt par bērnu izmantošanu politiskajos nolūkos.

  Pret planētas iedzīvotājiem nākas izturēties kā pret vienotu veselumu un sistēmu. Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) teorija to stingri uzsver. Demogrāfiskie procesi skar visu cilvēci. Pašlaik par to uzskatāmi pārliecināmies. Masu psihoze aptver visu cilvēci. Par “balto” cilvēku pagrimumu un ideoloģisko sensitivitāti demogrāfiskās pārejas laikā viss ir sen izprasts. “Baltā” rase izmirst, pati to labi apzinās un vairs necenšas uzvesties kā Homo sapiens. Visātrāk atslāba un padevās politiķi, žurnālisti un universitāšu profesūras viena daļa. Taču demogrāfiskās pārejas ieguvēji “krāsainās” rases arī nejūtas komfortabli un nav apveltītas ar imunitāti pret zombēšanu. Milzīgā (nenormālā) dzimstība izraisa problēmu jūru, kurā peld arī ideoloģiskā sensitivitāte, nespējot pretoties vadāmajam haosam. Lielajos Tuvajos Austrumos vadāmais haoss balstījās uz jauniešu bezdarbnieku grandiozo kontingentu – cilvēkiem bez jebkādas nākotnes izredzēm.

   Ļoti iespējams, koronavīrusam veltītā masu psihoze sākās bez vadāmā haosa saimnieku speciālas komandas. Noteicošo impulsu deva “baltās” rases politiķu un žurnālistu garīgā nelīdzsvarotība, sociālā bezatbildība, veselā saprāta trūkums. Ņemot vērā sabiedrības ideoloģisko sensitivitāti, “процесс пошел” stihiski un ieguva pandēmijas trajektoriju. Ķīniešu neparastā saslimšana momentā tika bezatbildīgi un iracionāli pārvērsta par cilvēces apdraudējumu.

*Par vadāmo haosu plašāk skat.: http://www.artursprieditis.lv/files/Vad_hao_poe.pdf