Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

  

   Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv jau daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī turpmāk nenosakāmi ilgu laiku. Šī ideoloģija radās pēc Romas impērijas sabrukuma. Aizvadītajos gadsimtos tai ir bijuši dažādi panākumi. Taču tās vislielākie panākumi sākās XX gadsimtā, kad Rietumu sabiedrība kļuva masu sabiedrība.

   Tā nav politiskā ideoloģija. Pareizāk šo ideoloģiju dēvēt par antropoloģisko ideoloģiju, jo tā attiecas uz cilvēka būtību un cilvēka esamības nosacījumiem. Tiesa, šo antropoloģisko ideoloģiju var iekļaut politiskajā ideoloģijā, konceptuāli formulējot politisko attieksmi pret cilvēku. Jaunajos laikos tā tas notiek. Visas galvenās politiskās strāvas (nacionālisms, liberālisms, sociālisms) neatsacījās no pašapmāna.

   Saruna par doto pašapmāna ideoloģiju ir ļoti aktuāla. Arī Latvijā tāda saruna ir ļoti aktuāla. Pašapmāna ideoloģija būtiski atsaucas uz latviešu tautas attīstību un slāpē daudzu cilvēku pašrealizāciju. Turklāt dotā pašapmāna ideoloģija ir asimilējoši piemērota Latvijas titulnācijas mentalitātei. Arī pašlaik latviešu tautas politisko seju nosaka indivīdi, kuri savtīgi izmanto pašapmāna ideoloģiju par cilvēku. Dotā pašapmāna ideoloģija lieliski kalpo vidusmēra latvietim. Prātīgie cilvēki, kuri izlasīs šo tekstu līdz beigām, to sapratīs bez īpaša paskaidrojuma.  

   Sarunas aktualitātei ir trīs svarīgi iemesli. Pirmkārt, pašlaik notiek sen nepiedzīvotas dziļas izmaiņas cilvēka garīgajā un materiālajā pasaulē. Otrkārt, rodas pilnīgi jauna dzīves normu un vērtību sistēma. Tā atbaida Homo sapiens un drīzāk ir piemērota kaut kādam jaunam antropoloģiskajam tipam (Posthomo). Treškārt, akūta ir nepieciešamība saglabāt cilvēka cilvēcisko identitāti. Lai saglabātu cilvēka cilvēcisko identitāti, nākas atmaskot pašapmāna ideoloģiju un izskaidrot tās kaitīgumu.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas centrā ir dabiskās vienlīdzības koncepts. Proti, uzskats par visu cilvēku vienlīdzību. Netiek ņemts vērā, ka dabā nav vienlīdzības.

   Rietumu civilizācijas vislielākā nelaime ir dabiskās vienlīdzības propaganda. Tā uzskata domājoši cilvēki. Viņi brīdina par šausmīgajiem maldiem cilvēku neapdomīgajā vienādošanā. Tas ir maldīgums, kas ir izraisījis kolosālu nelaimi īpaši tad, ja dabiskās vienlīdzības koncepts tiek manipulatīvi izmantots izglītībā, saimnieciskajā darbībā, administratīvajā sfērā, ar šo fundamentāli aplamo konceptu kropļojot visdažādākā veida sociālo hierarhiju. Retoriskie saukļi “Mēs visi esam vienādi cilvēki! Mēs visi esam vienlīdzīgi!” ir nodarījuši milzīgu postu.

   Pašapmāna ideoloģijas uzvaras gājienā liela loma ir kristiānismam ar tā dogmu par visu dvēseļu vienlīdzību Dieva priekšā. Rietumu civilizācijas pagātnē dabiskās vienlīdzības konceptu ir propagandējuši tādi filosofi kā Loks, Jūms, Russo. Koncepts atspoguļojas ASV Neatkarības deklarācijā, franču 1789.gada cilvēktiesību deklarācijā, marksisma-ļeņinisma mācībā, mūsdienu liberālās demokrātijas teorētiskajos risinājumos.

   Antīkajā civilizācijā dabiskās vienlīdzības koncepts neeksistēja ne Platona, ne Aristoteļa un citu filosofu darbos. Ļaudis jau no seniem laikiem saskatīja katra cilvēka savdabību – ķermeniskās un smadzeņu darbības individuālās atšķirības. Dabiskās vienlīdzības propagandai savā laikā daudz netieši palīdzēja zinātnes nespēja stingri pamatot katra cilvēka unikālo būtību. Tagad zinātne ir stabili pārliecināta par katra cilvēka ūnikumu. Zinātnes viedoklim nepretojas Rietumu aristokrātija, buržuāzija, intelektuāļi. Taču vienalga sabiedrības masu apziņā tiek apzināti saglabāts maldīgais uzskats.

   Dabiskās vienlīdzības koncepts laika gaitā ir kļuvis populārs kults. Konceptu pārspīlēti uzskata par galveno cilvēku savstarpējās attiecībās. Nākas tikties ar vienlīdzības kultu masu komunikācijā, masu izglītībā, cilvēku dzīves sociāli organizatoriskajos izkārtojumos.

   Vienlīdzības kults lielu ļaunumu nodara garīgās un morālās nabadzības apstākļos. Neattīstītā sociumā vienlīdzības kults kļūst ārdošs spēks un ārdošs faktors dažādām amorālām un antiintelektuālām tendencēm un parādībām. Dabiskās vienlīdzības koncepts ir ļoti izdevīgs tiem patmīlīgi ambiciozajiem un garīgi seklajiem cilvēkiem, kuru morālā, intelektuālā, profesionālā kvalitāte nevar lepoties ar augstu pakāpi un reālu noderību kultūras bagātināšanā.

   Pašlaik nākas novērot īpatnu ainu: jo attīstītāka kultūra, jo skaļāka ir dabiskās vienlīdzības demagoģija. Tā tas visjaunākajā laikā ir Rietumeiropā un ASV plaši izplatītajā plurālisma, politkorektuma, tolerances, cilvēktiesību, homoseksuālisma aizstāvības demagoģijā. Attīstītākās valstis dabiskās vienlīdzības demagoģiju plaši izmanto migrācijas politikā.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijā vēl ietilpst iedzimtības nihilisms. Iedzimtības loma cilvēku evolūcijā netiek godīgi atzīta un tiek slēpta, cenšoties sociumu pārliecināt par vides izšķirošo lomu cilvēka pastāvēšanā. Taču patiesībā iedzimtība, piemēram, atsaucas uz katra cilvēka intelektuālo vērtību – t.s. intelektuālo koeficientu. Intelektuālā koeficienta dažādība nosaka cilvēku individuālo dažādību.

   Neapšaubāmi, cilvēku individuālās atšķirības nenosaka tikai iedzimtība. Nosaka arī vide, plašāk – kultūra. Iedzimtības un vides komplicētā un ļoti daudzpusīgā (bezgalīgā) mijiedarbība ir individuālo atšķirību avots. Iedzimtība nodrošina bioloģisko esamību. Vide nodrošina garīgo esamību un iespējas piemēroties kultūras nosacījumiem. Iedzimtība iemiesojas gēnos, kas tiek mantoti apaugļošanās laikā. Ja ir gēnu ķīmiskā nesabalansētība vai gēnu nepilnība, tad jaunajam organismam var būt fiziskās anomālijas vai psihiskās patoloģijas. Iedzimtība pieļauj ļoti plašu uzvedības spektru, balstoties uz bioķīmisko, fizioloģisko, psiholoģisko reakciju summu.

   Iedzimtības galējais rezultāts ir atkarīgs no vides. Starp iedzimtību un vides ietekmi pastāv organiska saistība. Taču noteikt šīs saistības proporcionālo apjomu ir ļoti ļoti grūti. Iespējami visdažādākie varianti. Visjaunākā laika zinātnē ir manāmi atslābusi velme noteikt, kurš faktors cilvēkā atspoguļojas vairāk vai mazāk – iedzimtības faktors jeb vides faktors. Bioģenētiskās teorijas priekšroku dod iedzimtībai. Turpretī kultūrvēsturiskās teorijas priekšroku dot videi; proti, kultūrai. Sastopamas arī divfaktoru teorijas par iedzimtības un vides konverģenci – pakāpenisku tuvināšanos.

   Rietumu civilizācijā musinātais iedzimtības nihilisms izraisa ļoti negatīvas sekas. Visnegatīvākais ir iedzimtības degradācija. Iedzimtības degradācija notiek bioloģiskajā, psihiskajā un morālajā sfērā. Rietumu civilizācijā iedzimtības nihilismam diemžēl ir fatāls vēriens. Civilizācija pati saglabā tos, kuriem nevajadzētu vairoties. Rietumu civilizācija pati sev izraisa bioloģiskos (antropoloģiskos) zaudējumus.

   Ideoloģiskā spekulācija ir censties tautu attīstības līkločus skaidrot ar Dieva gribu, nokrišņu daudzumu, Saules aktivitāti un citiem transcendentāliem un kosmoloģiskiem faktoriem. Tautu attīstībā ļoti daudz nosaka iedzimtība – iedzimtības rezultātā iegūtā cilvēku kvalitāte. Katras tautas attīstība, respektīvi, tautas kultūras attīstība, ir attiecīgās tautas enerģijas maksimāla izmantošana. Tā  ir enerģija, kas ir ietverta tautas bioloģiskajā potenciālā. Šī potenciāla kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības.

   Cilvēku evolūcija nav tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte un diferenciācija. Cilvēku evolūcijas objektīvas sekas ir nevienlīdzības pieaugums. Nav divu absolūti vienādu cilvēku! Pieaugot cilvēku skaitam, pieaug cilvēku dažādības apjoms. Tas nozīmē, ka pieaug arī cilvēciskā nevienlīdzība.

   Rietumu civilizācijas pašapmāna ideoloģijas atsevišķs vektors ir saistīts ar dabisko izlasi. Dabiskā izlase cilvēcē eksistēja gadu tūkstošiem. Izdzīvoja tikai spēcīgākie indivīdi. Eksistencei vienmēr ir bijis nepieciešams fiziskais spēks, garīgā un fiziskā enerģija. Obligāti ir bijis nepieciešams intelekts. Turpretī fiziskais vājums, garīgais stulbums, prāta aprobežotība, dzīves apātiskums draudēja ar nāvi.

   Rietumu civilizācijā jau ilgāku laiku dabiskā izlase neeksistē kā evolūcijas kardināls atribūts. Vājie izdzīvo un rada pēcnācējus. Eksistē sociālie projekti un kompleksas programmas vājo aizsardzībai. Par vājajiem valsts rūpējas vairāk nekā par pilnvērtīgajiem.

   Platons, Aristotelis labi zināja par bioloģiskās selekcijas lomu cilvēku kvalitātes nodrošināšanā. Viņu pārliecībā par cilvēku kvalitāti ir jārūpējas valstij, veicinot labāko krustošanos ar labākajiem.

   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tika izstrādāta dabiskās izlases teorija. Č.Darvins izdeva slaveno grāmatu par dabisko izlasi 1859.gadā. Č.Darvina teorijas objekts ir dabiskā izlase dzīvnieku pasaulē. Viņa radinieks Frensis Galtons apmēram tajā pašā laikā izdomāja eigēniku – teoriju par cilvēku dabisko izlasi un cilvēku kvalitātes nodrošināšanas līdzekļiem. F. Galtona teorijā pirmajā vietā ir iedzimtība un iespējas uzlabot iedzimtību. Viņš sapņoja eigēniku ieviest kā nacionālās apziņas sastāvdaļu, nepārtraukti rūpējoties par tautas kvalitāti.

   Rietumu civilizācijas elite eigēniku atzina un praktiski izmantoja tās rekomendācijas atsevišķās zemēs līdz pat XX gs. 70.gadiem. Taču eigēnikas reputāciju sabojāja vācu nacisti. XX. gs. vidū eigēnika sāka asociēties ar nacisma rasu teoriju un vairs netika propagandējoši iekļauta sabiedriskās domas repertuārā. Vārds “eigēnika” ieguva negatīvu auru. To veicināja arī pašapmāna ideoloģija, kas Rietumu civilizācijā īpaši dedzīgi uzplauka pēc II Pasaules kara. Dabiskās vienlīdzības konceptam un iedzimtības nihilismam eigēnika nepatīkami traucē.

   Eigēnikas ignorēšanai ir drausmīgas sekas. Tās, protams, tāpat kā pati eigēnika tiek noklusētas. Izveidojas absurda situācija. Pati sabiedrība sevī rada modernus barbarus, mežoņus, deklasētus elementus, kas ir gatavi sacelties pret eliti un sabiedrības vērtīgāko daļu. Speciālajā literatūrā ir daudz darbu par dažāda tipa necilvēku (underman, untermensch) neatbilstību sabiedrības morālajam un intelektuālajam līmenim. Tādos tipos viņu mazvērtības apziņa instinktīvi izraisa naidu pret citiem un vēlēšanos atriebties, kā arī aktivizējas centieni pazemināt kultūras normas un standartus (sveiciens “6.oktobra paaudzei”).

   Eigēnikas trūkums ir būtisks iemesls sociālajām revolūcijām, kas vienmēr ir zemākās kvalitātes indivīdu kolektīva sacelšanās pret sociuma pilnvērtīgāko kontingentu. Rietumu civilizācijā visuzskatāmāk tas izpaudās Krievijā, Vācijā un citās zemēs, kur notika t.s. proletariāta revolūcijas ar to drausmīgajiem elementiem “sarkano teroru”, “proletariāta diktatūru”. Arī PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu noorganizētā “perestroika/atmoda” nekad nebūtu uzvarējusi bez masu atbalsta. PSRS sabrukumu atbalstīja vidusmēra cilvēku masas, rupji sakot, cerot tikt pie gardākas un pilnākas siles. Ne velti par cilvēces lielāko ienaidnieku uzskata vidusmēra cilvēkus – mietpilsoņus (svešvārdā – filistrus). Tāds viedoklis sociālajā filosofijā nostiprinājās XX gs. sākumā, kaut gan par mietpilsonības ārdošo enerģiju bija zināms jau krietni agrāk. Vidusmēra cilvēki, mietpilsoņi rūpējas tikai par savu vēderu, karjeru, slavu, materiālo labklājību. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku ir vidusmēra indivīdu morāli psiholoģiskais ierocis, sargājot viņu kundzību visos dzīves procesos. Pašapmāna ideoloģija pārstās maldināt sabiedrisko domu tikai pēc tam, kad vidusmēra cilvēki vairs nevarēs komandēt  dzīves procesus.

  

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” šaušalīgajā tumsā

   

Lieta ir tā, ka par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā Rietumu civilizācijā, gan tādā atsevišķā šīs civilizācijas fragmentā kā Latvija. Par civilizācijas pagrimumu mūsu sabiedrība ir informēta. Labi ir zināms pagrimuma fatālisms – bezcerīgi nenovēršamais liktenis. “Lampa” ir šī pagrimuma sastāvdaļa. Par 2019. gada “Lampu” Cēsīs 28.-29. jūnijā principā neko analītiski jaunu pateikt nav iespējams. Taču klusēt nedrīkst. Obligāti ir jāsniedz pasākuma vērtējums. Un, lūk, vērtējuma pamattēzi nolēmu sniegt garajā virsrakstā, nebaidoties literāri grēkot.

   “Lampa” nesniedz gaismu. “Lampa” faktiski sniedz tikai šaušalīgu tumsu – degradējošu un deģenerējošu, debilizējošu un demoralizējošu tumsu. “Lampa” amputē cilvēciskumu. “Lampa” jauniešus ietekmē tā, ka zūd pozitīvās tikumiskās īpašības un zūd intelekta autoritāte. “Lampa” aktivizē postcilvēka instinktu. Tas nozīmē, ka tiek aktivizēta velme būt “modernam”, “laikmetīgam”, kas mūsdienās reāli ir bezdomīga piesliešanās postmodernismam, homoseksuālismam, genderismam, dažāda veida plurālismam, šarlatānismam pasaules izpratnē un zināšanās par cilvēku, sabiedrību, ģimeni, materiālo pasauli.

   Jaunās paaudzes kropļošana notiek visaugstākajā valstiskajā līmenī. “Lampu” apmeklēja Kariņš un Levits. Tātad apmeklēja indivīdi, kuri nekādi neasociējas ar gaismu. Viens ir slavens ar absurdajiem “583 darāmajiem darbiem”. Otrs ir slavens kā “pravietis”, “nācijas tēvs”, Satversmes pieķēzītājs (“preambulas tēvs”). Abi strikti apliecina postcilvēka identitāti. Latvijā tagad visaugstākā vara ir izteiktam postcilvēkam ar viņa "583 darāmajiem darbiem" un ļoti aprobežotam un ļoti nekaunīgam ebrejam.

   Vai varēja būt savādāk? Nevarēja! "Baltajā" rasē vispamatīgāk ir debilizējusies inteliģence un īpaši politiskā inteliģence – politiskās varas kadri.

   Debilizējusies ir arī profesūra, kura ir galvenā postmodernisma, neoliberālisma, homoseksuālisma, genderisma utt. teorētiskā propagandētāja. Tāpēc nav nekāds pārsteigums par vietējo akadēmisko šarlatānu vāvuļošanu “Lampas” izdarībās.

   “Lampā” vāvuļoja Klāvs Sedlenieks. Šis Rīgas Stradiņa universitātes kadrs ir viens no Latvijas lielākajiem šarlatāniem. Viņš “estētisko” perversiju citadelē “Satori” rakstīja: "Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. Kopš 18. un 19. gadsimta, kad ideja par nacionālu valsti, nāciju, tautu, tautas garu un tautas kultūru tika izveidota un noslīpēta, ir mainījusies gan pasaule, gan arī redzējums uz visām minētajām parādībām.[..] 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei." Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šarlatāns izplatīja savu šarlatānismu "Lampā" un ģimenes institūtu pakļāva šarlatāniskai destrukcijai: "Mēs vairs nevaram operēt ar vienu rāmi, kas tieši ir ģimene. Jo tās prakses ir ļoti dažādās. Piemēram, viena vecāka ģimene ir jau kaut kas pavisam ļoti tradicionāls".

   Protams, Cēsīs jaunatni skoloja tikai šarlatāni. Arī Artis Svece – vēl viens RSU kadrs. Dotais kungs ir šausmīgs murgotājs. Esmu viņa murgojumu piedzīvojis, diemžēl savlaicīgi nezinot dotā "filosofa" spējas. Vienā manis organizētā konferencē Lielupē Zinību namā nācās viņa uzstāšanos pārtraukt, jo murgojumu nevarēja tulki pārtulkot ne angļu valodā, ne krievu valodā. Savā ziņā tas ir unikāls gadījums. Citus piemērus nezinu.

   Cēsīs “filosofs” Artis Svece izdalīja šādu kolosālu aplamību: “Viltus ziņas ir iespējamas tādēļ, ka sabiedrība netic ne valsts pārvaldei, ne ekspertiem”. Citētie vārdi par viltus ziņu izcelsmi ir pilnīga aplamība. Sabiedrības neticība ir sekas, bet nevis cēlonis viltus ziņu iespējamībai. Bet viss ir pareizi: šarlatānisma neiztrūkstošas pazīmes ir loģikas deficīts un nespēja atšķirt sekas no cēloņa.

   Cēsīs nebija kauns jaunatnei atrādīties Indriķim Muižniekam pēc morāli apkaunojošās atkārtotās iesēšanās LU rektora krēslā. Viņš pārgudri izteicās par “bioloģiski ģenētisko kodēšanu” kā nākotnes perspektīvu.

   Būtu jau labi, ja ar kodēšanu pie mums varētu izskaust pseidointelektuālismu, šarlatānismu, glamūrīgu vāvuļošanu un, kodējot pašu Muižnieku un viņam līdzīgos, mazināt amoralitāti. Taču pagrimuma līmenis jau ir sasniedzis tādu bezcerīguma pakāpi, ka ne visai gribas ticēt kodēšanas panākumiem. Postcilvēku ēra jau ir uzņēmusi lielu ātrumu. Ja latviešiem būtu elite, īsta inteliģence, īsti profesori, īsta valdība, tad tādas "Lampas", tādi "Delfi" un tādi šarlatāni nevarētu putrot jauniešu smadzenes, graujot cilvēciskās vērtības un normāliem cilvēkiem dzīvi Latvijā padarot nepanesamu un apkaunojošu. Taču latviešiem ir lemts veģetēt bez elites, īstas inteliģences, īstiem profesoriem, īstas valdības.

   Šodienas latviešu kultūru arvien apjomīgāk bīda kadri ar oligofrēnijas diagnozi. Par laimi arvien biežāk skan objektīvs vērtējums šodienas dzīvei – “absurds”. Tāds vērtējums Rīgas medijos vairākkārt izskanēja arī 28.-29. jūnijā. Latvieši jau otro reizi ir nonākuši līdz “absurdam”. 34. gada 15.maijā bija radikāla vēršanās pret pirmo “absurdu”. Vai vēsture atkārtosies un sagaidāma tāda paša formāta vēršanās pret otro “absurdu”? Nav ticams! Toreiz nebija latviešiem masveidā ļoti tīkamās zagšanas iespējas; toreiz LR bija suverēna valsts, bet nevis konfederācijas dalībvalsts. Tagad latviešu miljonam “absurds” silda sirdis, un latviešiem valsts suverenitāte nav vajadzīga. Toreiz latviešu miljonu vadīja inteliģence, kuru nebija kauns dēvēt par eliti. Tagad latviešu miljonu stumj uz elli Levita fani un “583 darāmo darbu” bezsmadzeņu postcilvēki. Vēsture nevar atkārtoties!

Postcilvēku logoss un atavisma dumpis

  

   Šis teksts ir domāts cilvēkiem. Tāpēc lietoju cilvēkiem saprotamus vārdus arī tajos gadījumos, kad tiek aprakstīts kaut kas pilnīgi pretējs cilvēku rīcībai. Tas attiecas uz jēdzienu “logoss”. Uzdrošinos šo jēdzienu attiecināt uz postcilvēkiem, lai viņu pazīmes kompleksi asociētu vienā vārdā.

   Seno grieķu jēdziens “logoss” mūsdienās ir samērā populārs tajos gadījumos, kad nākas pēc iespējas lakoniskāk aptvert daudzveidīgas parādības. Daudzveidīgo parādību visus elementus nav iespējams uzskaitīt un tāpēc izdevīgi ir lietot tādu jēdzienu, kas abstrakti aptver attiecīgās parādības visu materiālu. Senie grieķi ar jēdzienu “logoss” apzīmēja ļoti daudzas izpausmes.

   Piemēram, tādas izpausmes kā kategorija, definīcija, jēdziens, doma, slēdziens, pamats, princips, sakarība, argumentācija, cēlonis, pierādījums, pētījums, hipotēze, teorija, metode, likums,  sapratne, zinātne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Jēdzienu “logoss” lieto arī kristiānisma teoloģijā. Ar to apzīmē Dieva neizsīkstošo un neizmērojamo prātu, kuru cilvēks tiecas aptvert intelektuālā apcerē. Vēl ar jēdzienu “logoss” mēdz apzīmēt īstenības vispārīgo struktūru – esamības būtību, jēgu, komplicētību, sistēmiskumu, funkcionālitāti, eksistenciālo misiju utt.

   Dzirdu esejas lasītāja iebildumu: “Tas viss ir blēņas! Nav nekādu postcilvēku un tāpēc nav postcilvēku logosa!”.

   Tāds emocionāls iebildums ir saprotams. Patiešām joprojām visur ir redzami cilvēki. Bioloģiski nekādas radikālas pārmaiņas nav sastopamas. Sabiedrības vizuālā aina nav mainījusies. Tiesa, Rīgā tagad visur (valsts iestādēs, bankās, veikalos u.c.) iedzīvotājus galvenokārt apkalpo tāda izskata indivīdi, kuri kinomākslā ir tipāžs idiotiem, kretīniem, neliešiem, bijušajiem alkoholiķiem, bijušajiem narkomāniem, pusizglītotiem pusanalfabētiem, pilsētā no laukiem tik tikko ieceļojušiem kautrīgiem provinciāļiem. Savukārt apsargi daudzviet ir sirmi večuki ar nenomaskējamu aluspunci, kā arī piespriestos gadus atsēdējuši pretīgi tetovēti un uz pasauli glūnoši tēviņi. Apsargi ir arī kubiskā formā korpulenti pusjauni puiši, kuriem ir lielas problēmas ar aizdusu dažus metrus garā pārvietošanās procesā...

   Ieslēdzot prātu, emociju vietā stājas dažādi viedokļi. Lūk, viens no tiem. Cilvēkiem līdzās vienmēr ir eksistējuši citas sugas hominīdi. Viņi dzīvo mums, cilvēkiem, līdzās. Tikai mēs neprotam viņus identificēt raibajā homokokteilī ar kopējo nosaukumu „Cilvēce”. Cilvēce, iespējams, ir daudzveidīga un sastāv no dažādām hominīdu sugām. Tagad citas sugas hominīdi pārņem iniciatīvu. Tā ir suga, kas līdz šim bija nomaskējusies Homo sapiens teritorijā. Tagad šī suga „uznāk uz skatuves”. To var saukt par postcilvēku sugu.

   Tas ir fantastisks viedoklis. Vēsturiski pamatots ir zinātnes viedoklis par dominējošo cilvēcisko tipu. Katrā laikmetā ir noteikts dominējošais cilvēciskais tips. To nosaka attiecīgā laikmeta dzīves apstākļi. Eiropas pagātnē tādi dominējošie cilvēciskie tipi attiecīgajos laikmetos bija garīdznieks, bruņinieks, aristokrāts, buržujs. Vēl nesen arī Latvijā tāds tips bija proletārietis. No XX gs. 70.gadiem Rietumu sabiedrībā priekšplānā izvirzījās neoliberālists. Arī tas ir jauns dominējošais cilvēciskais tips. Padomju laikā Latvijā nebija neoliberālistu. Tagad Latvijā ir neoliberālistu divīzija – gandrīz visa vietējā inteliģence.

   Latvijā pašlaik postcilvēku identifikācija neprasa lielu piepūli un speciālu kompetenci. Katrs interesents var viegli atšķirt postcilvēku no cilvēka. Nepieciešams vienīgi uzmanīgāk iedziļināties lasītajā vai dzirdētajā. Ja uzmanīgāk iedziļinās lasītajā (teiksim, interneta medijā) vai dzirdētajā (teiksim, TV pārraidē), tad ātri var aptvert lasītā vai dzirdētā atbilstību jeb neatbilstību cilvēku logosam. Var tūlīt saprast, vai tiekamies ar cilvēku jeb netiekamies ar cilvēku, jo cilvēks tā nekad neraksta vai nerunā.

   Minēšu vairākus jaunākos piemērus. Tie visi liecina par cilvēkiem neraksturīgu logosu, kas ir jāuzskata par postcilvēku logosu.

   Noteikti pirmajā vietā ir “583 darāmie darbi”. Cilvēki nekad tā neteiktu. Cilvēki nekad neakceptētu valdības “583 darāmos darbus”. Katrs cilvēks saprot, ka tāds formulējums cilvēku kontingentā nav iespējams. Tiekamies ar cilvēkiem totāli neatbilstošu rīcību. Tā nevar rīkoties cilvēki. Tā var vienīgi rīkoties radījumi, kuriem ir piemērojama salikteņa daļa “post” (lat. “pēc”, “aiz”).

   Unikālo “583 darāmo darbu” diriģents ir premjers Kariņš.  Premjers diriģē orķestri, kas pilnā mērā ar prieku akceptē diriģenta sagatavoto partitūru. Acīmredzot visiem patīk diriģenta postcilvēciskā ģenialitāte. Katrā publiskajā informācijā par Kariņu ir kaut kas no postcilvēku logosa.

   Piemēram, 2019.gada 31.maijā viņš izteicās par “viedo migrāciju”. Viņaprāt tā glābs darbaspēka trūkumu Latvijā. Neviens cilvēks tā neteiktu. Tā var runāt tikai postcilvēks. Vārds “vieds” ir īpašības vārds. To lieto kā poētismu gudrībai un gudra cilvēka slavēšanai (“vieds politiķis”). Eiropā ieplūstošajiem migrantu pūļiem nevar piemērot doto īpašības vārdu. Migrācija vispār nav pelnījusi apzīmējumu “gudra”, jo migrācija nevar lepoties ar gudrību. Migrācija drīzāk ir nelaime, bet nevis gudrība. Cilvēki to saprot. Postcilvēkiem  ir cits priekšstats.

   2019.gada 5.jūnijā medijos bija lasāma ļoti neparasta ziņa: “Reirs rosina FKTK vadībai izmaksāt kompensāciju par atkāpšanos no amata”. Izrādās, “ja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) padomes priekšsēdētājs Pēteris Putniņš un viņa vietniece Gunta Razāne atkāpsies no amatiem līdz šā gada 1. augustam, viņiem plānots izmaksāt vienreizēju kompensāciju 80% apmērā no viņa gada mēnešalgas”.

   No cilvēku viedokļa tiekamies ar nepārprotamu korupciju. Amatpersonu un politisko darbinieku piekukuļošanu cilvēki dēvē par korupciju. Taču tieslietu ministrs Reirs tā neuzskata. Viņa rīcība nav cilvēka-ministra rīcība, bet ir postcilvēka-ministra rīcība. Cilvēks-ministrs nekad necenstos piekukuļot amatpersonas, kuras jāatbrīvo no darba. Ja P.Putniņš un G.Razāne slikti strādātu, tad cilvēks-ministrs viņus atbrīvotu no amata, bet nevis solītu izmaksāt kompensāciju, ja viņi brīvprātīgi atstās savus kabinetus. Taču šajā anormālajā sižetā kulminācija tika sasniegta 2019.gada 13.jūnijā. Saeima attiecīgajā likumā fiksēja potcilvēka-ministra priekšlikumu par “kompensāciju”. Tādējādi latvieši ieguva postcilvēku parlamentu. Tagad pret Saeimu nākas izturēties kā pret postcilvēku parlamentu. Saeima korupcijai piešķīra likuma spēku.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama vairākos smagos kriminālos noziegumos apsūdzētā Rimšēviča iespējai rīkot preses konferenci 2019.gada 7.jūnijā. Cilvēku pārzinātās valstiskās varas institūcijās tāda iespēja ir nonsenss. Cilvēku pārzināto valstisko institūciju vidē noziedzniekiem nav iespējams rīkot preses konferences un pie tam pamācīt tautu un valsti. Tāda odioza iespēja var būt tikai postcilvēku klātbūtnē, kad valsts varas kabinetos sēdošajiem hominīdiem nav nekas pretī, ja noziedznieks tiekas ar žurnālistiem tādā lepnā formātā kā preses konference. Protams, ja pats Rimšēvičs būtu cilvēks, tad viņš kaunīgi sēdētu klusu savā villā, bet nevis regulāri propagandētu savu noziedzīgo seju. Tas, kas jau otro gadu turpinās ap Valsts bankas augstākā amatvīra noziegumiem, nekādā ziņā nav attiecināms uz cilvēku rīcību, bet ir attiecināms uz postcilvēku rīcību.

   Postcilvēku līdzdalība ir konstatējama izdarībās sakarā ar LU rektora vēlēšanām. Nākas tikties ar šo izdarību galveno varoņu postcilvēka statusu, kā arī akadēmiskā personāla, žurnālistu cilvēkiem neadekvātu rīcību. Cilvēki noteikti atzītu patiesību par vēlēšanu rezultātu.

   Vēlēšanu rezultāts bija šāds: Muižnieks (par 141; pret 143), Bērziņš (par 128; pret 156). Tātad nevienu neatbalstīja vairākums un pret abiem balsoja "pret" vairāk nekā "par". Tātad abi nebija pieņemami Satversmes sapulcei un jāizsludina jaunas vēlēšanas - jaunu kandidātu pieteikšanās. Bet tas nenotika! Notika cilvēku apkaunojoša rīcība. Muižnieks sāka muldēt, ka viņu vairāk mīl nekā Bērziņu un tāpēc esot tiesīgs turpināt tēlot rektoru. Savukārt žurnālisti u.c. sāka noklusēt patiesību un locīties postcilvēka Muižnieka garā.

   Visiem nāksies samierināties ar nepatīkamu atziņu: postcilvēku rašanās ir vēsturiski likumsakarīgs process. Tā tam ir jābūt, un savādāk nemaz nevarētu būt. Postcilvēku ģenēzei ir stabili vēsturiskie priekšnoteikumi, kas tagad ir koncentrējušies un konsolidējušies neatkarīgi no cilvēku gribas.

   Šo procesu iespējams dažādi apzīmēt. Tajā skaitā metaforiski saukt par atavisma dumpi. Kā zināms, atavisms ir tādu īpašību parādīšanās indivīdiem, kuras bijušas raksturīgas tāliem viņu senčiem – mežoņiem, barbariem un nekulturāliem cilvēkiem nesenā pagātnē. Šodienas sociumā dominējošais kļūst tips, kurš dumpīgi vēlas nepakļauties civilizētības un kultūras sasniegtajam līmenim. Nepakļāvība ir totāla – pilnīga, vispārēja, visu aptveroša. Tāpēc runa nevar būt par cilvēku nepakļāvību, bet gan par postcilvēku nepakļāvību.

   Dzīves virzība (attīstība, progress, regress) ir atkarīga no cilvēku kvalitātes. Savukārt cilvēku kvalitāte ir atkarīga no iedzimtības, kuru relatīvi var koriģēt kultūra (visstraujāk un visdziļāk koriģē vāji attīstītos). Ja gadu desmitiem ilgi vairāku paaudžu dzīves laikā nākas žēloties par personību trūkumu valsts pārvaldīšanai, zinātnes, izglītības, garīgās kultūras iestāžu vadīšanai, tad tāda žēlošanās ir tiešs pierādījums vietējās populācijas cilvēciskajai kvalitātei – intelektuāli dekadentiskai kvalitātei. Latviešu inteliģencē noteikti ir sastopamas personības. Taču viņu skaits ir tik niecīgs, ka dzīves visas sfēras bez pūlēm un karjeristiskām kombinācijām netraucēti pārvalda vidusmēra cilvēki. Tie ir tipiski masu cilvēki ar masu cilvēkiem raksturīgo mietpilsoniski šauro un primitīvo dzīves izpratni. Eiropeīdu sabiedrība no XX gs. sākuma ir masu sabiedrība. Tātad – vidusmēra cilvēku sabiedrība. Tas attiecas arī uz Latvijas sabiedrību. Tāpēc vidusmēra cilvēks kopš XX gs. eksistē izcili komfortablos apstākļos.

   Vidusmēra cilvēks ir sadzīves cilvēks un ģimenes cilvēks. Viņa apziņa riņķo ap sadzīvi un ģimeni. PSRS sabiedrība bija izteikta vidusmēra cilvēku sabiedrība. Šī tipa sabiedrība pastāvēja tīrā veidā – bez elites (aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, t.s. klasiskās inteliģences ar tās garīgumu un garīgās brīvības fanātismu). Vidusmēra cilvēkam darbs un amats ir sadzīves komforta ieguves veids, bet nevis misija noteiktu ideālu vārdā. Vidusmēra cilvēki ir labi un vajadzīgi, ja viņi godīgi strādā un rūpējas par ģimeni. Slikti ir tad, ja vidusmēra cilvēki ietiecas tādās sfērās, kuras neatbilst viņu cilvēciskajam potenciālam. Piemēram, ietiecas politikā, izglītības un zinātnes administrēšanā.

    Postcilvēku ģenētiskā bāze ir vidusmēra cilvēki. Tas īpaši attiecas uz to vidusmēra cilvēku daļu, kura vairs nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Lieta ir sekojošā.

   Tiekamies ar tendenci, kuru ir jādēvē par strukturālo pārslodzi. Atkal dzirdu lasītāja balsi: “Ko tas nozīmē?”.

   Zinātnes ieskatā visas nelaimes (panīkumu, pagrimumu, nespēju adaptēties) cilvēku dzīvē izraisa trīs nelabas tendences: strukturālās pārslodzes tendence, bioloģiskās regresijas tendence un atavisma dumpja tendence. Par pirmās tendences būtību jau minēju. Rietumeiropā aizsāktā “kompetenču izglītība” ir konkrēta palīdzība tām cilvēku masām, kuras nespēj apgūt un izmantot cilvēcē uzkrātās zināšanas. Tādu indivīdu izglītības mērķis ir sniegt viņiem zināmu kompetenci eksistences nodrošināšanai. “Kompetenču izglītību” izdomāja un atbalsta tikai vidusmēra ierēdņi. Personības nav spējīgas atsacīties no kultūras vēsturiskā mantojuma un pret izglītību izturēties kā pret vulgāri pragmātisku zināšanu preci.

   Bioloģiskās regresijas tendences pamatā ir dabiskās izlases mazināšanās, veicinot vājāko cilvēku skaita pieaugumu. Praktiski tas izpaužas, pazeminoties vidusmēra cilvēku kvalitātei izglītotības, domāšanas, garīguma jomā. Tādi cilvēki sāk atpalikt no dzīves, un viņi sāk dumpoties. Atavisma dumpis ir potenciālo postcilvēku dumpis. Tā ir masa, kura tiecas pēc regresa, lai justos “kā mājās”. Atavisma dumpis negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Sabiedrības dzīvi sāk pārklāt psihiskā gangrēna: tikumiskuma izzušana, darbības un domāšanas loģiskuma izzušana, slimīga uzbudinātība, pienākuma un atbildības izzušana.

   2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Šo baru un tā fanus sarkastiski saucu par “6.oktobra paaudzi”. Tā Latvijā ieguva varu. No Saeimā ievēlētajiem deputātiem 65% pirmo reizi dzīvē saskarās ne tikai ar valsts mēroga darbību, bet jebkāda administratīvā vai politiskā līmeņa darbību vispār. Tāds pavērsiens LR pastāvēšanā noteikti ir vēsturisks pavērsiens. Sākās jauns laikmets. Droši var teikt, ka uzvarēja sociālā revolūcija. Cilvēces vēsturē sociālā revolūcija vienmēr ir atavisma dumpis. Tas ir zemāko slāņu dumpis, lai dzīvi pielāgotu savam attīstības līmenim. Tā tas bija ne tikai XX gs. sākumā Krievijā, Vācijā un citur sociālo revolūciju laikā. Kārlis Markss kļūdījās. Viņš prognozēja proletariāta sociālās revolūcijas visattīstītākajās kapitālisma zemēs. Taču tagad ir grodi secināts: sociālās revolūcijas ir neattītītu zemju privilēģija. Un tas ir loģiski! Pirmie dumpojas neattīstīti sociālie slāņi.

   2018.gada 6.oktobra sociālā revolūcija Latvijā noteikti ir postcilvēku kolektīvais panākums. To apstiprina dziļās izmaiņas pēc Saeimas vēlēšanām. “6.oktobra paaudzes” valstiskās darbības visbiežāk neatbilst cilvēku darbībai. Un tās nav kļūdas, nepilnības, aplamības. Ne velti sakām “Kļūdīties ir cilvēciski!”. Ja kāds cilvēks kļūdās, tad nekādi neizzūd cilvēku logoss. Tas ir nepilnīgs, aplams logoss. Taču tas vienalga ir cilvēku logoss. Tajā ietilpst pieļautās kļūdas kritika un kauns par pieļauto klūdu. Katrā ziņā ietilpst nevairīšanās no atbildības. Var ietilpt arī sods. Piemēram, par “583 darāmajiem darbiem” to nekādi nevar teikt. Tas nav cilvēku logoss. Tāds logoss ir iespējams vienīgi pilnīgi citā antropoloģiskās evolūcijas pakāpē.

Eiropas patiesā seja

   

   Eiropas Parlamenta vēlēšanām veltītajās publikācijās un to komentāros nācās pārliecināties par Eiropas problemātikas ļoti primitīvo un nepatieso atspoguļojumu. Publikācijās un to komentāros sastopamā sabiedrības informētība par Eiropas problemātiku atklājās neticami bāla un kropla. Tas no vienas puses.

   Taču no otras puses nav nekā pārsteidzoša, tiekoties ar Eiropas problemātikas primitīvu un nepatiesu atspoguļojumu. Tāds atspoguļojums ir izdevīgs valdošajai kliķei un tāpēc tiek apzināti uzpotēts sabiedriskajā domā.

   Ar Eiropas problemātiku viss notiek tāpat kā ar “perestroikas”/”atmodas” problemātiku. No sabiedrības patiesība tiek slēpta, un XX gadsimta nogales vēsturiskie procesi tiek apzināti nepatiesi traktēti. Neapšaubāmi, par 80.-90. gadu mijas vēsturiskajiem notikumiem patiesība ir guvusi relatīvu pārsvaru pār nepatiesību. Patiesību zinātgribošā sabiedrības daļa ir lietas kursā, kas īstenībā bija “perestroika”/”atmoda”. Diemžēl par Eiropas patieso seju un tajā skaitā par Eiropas Savienības patieso seju cilvēki joprojām zina maz. Vismaz tādu iespaidu atstāj publikācijas un to komentāri.  

   ES tagad latviešiem politiski ir tas pats, kas kādreiz bija “Maskava”. Ja “Maskava” bija politiski negribēta pakļautība, tad ES ir kāri gribēta pakļautība. Jocīgi sanāk, jo par bijušo negribēto “Maskavu” latviešu sabiedrība tiek detalizēti un sistemātiski informēta vairāk nekā par pašlaik gribēto Eiropas Savienību. Tā, piemēram, “Delfos” par “Maskavu” ir nesalīdzināmi plašāka un daudzpusīgāka informācija nekā par Eiropas Savienību. No “Maskavas” dzīves tiek stāstīts, sākot ar Putina vibrācijām un beidzot ar krievu glamūra pretīgo elku perversijām. Latviešu “miljonā” ir vājš priekšstats par Eiropas virzību un par Eiropu ģeopolitiskajās “rotaļās”. Cilvēku vairākums acīmredzot neko nezina par Eiropas nākotnes prognozēm.

   Prognozes par pasaules ģeopolitisko kārtību XXI gadsimtā jebkuram eiropietim var interesēt vismaz divos aspektos. Pirmkārt, kādas iepriecinošas un pašapziņu tīksminošas izredzes ir Eiropas Savienībai turpmākajos gadu desmitos? Otrkārt, kā uz planētas attīstīsies politiskā dzīve, kādi turpmāk būs vadošie ģeopolitiskie spēlētāji, spēka centri un ar kuriem spēka centriem Eiropai nāksies konkurēt vissīvāk?  

   Taču vispirms ir vēlams zināt Eiropas visjaunāko laiku vēsturi. Īpaši labi ir jāzina vēsture par laiku pēc II Pasaules kara. Par šo vēstures posmu tiek iezombēta vislielākā nepatiesība. Tiek noklusēts galvenais. Pēckara Eiropu pārvalda nevis eiropieši, bet amerikāņi. Tas ir galvenais. Amerikāņi pārvalda Eiropu melīgas retorikas  aizsegā. Turklāt viņiem pašiem vairs nav jāmelo. To viņu vietā cītīgi dara eiropiešu politiskās elites kompradori un dažāda profila “leviti” (sinonīms vārdam “sulaiņi”). Pēckara gados amerikāņi izaudzināja ASV intereses kvēli aizstāvošu eliti. Tagad uz “politiskās skatuves” jau ir kompradoru otrā paaudze. Francijas bijušajam prezidentam Sarkozī pat iesauka ir “Amerikānis”. Latvijas varas inteliģence sastāv tikai no kompradoriem. Latvijas elektorāts EP ievēl tikai kompradorus. Izņēmums bija A.Rubika ievēlēšana.

   Nākas pasvītrot: pēckara Eiropas valdnieki ir amerikāņi. Viņu karaspēks ir izvietots eiropiešu zemēs atbilstoši okupācijas zinātniskajiem kritērijiem (nepakļaujas vietējai varai). Bez Baltā nama akcepta Eiropā netiek sastādīta un apstiprināta neviena valdība. Tāpēc globālo sociālo problēmu analītikā tiek runāts par amerikāņu okupācijas/kolonizācijas politiku Eiropā. Šī politika pirmajā laikā aptvēra Rietumeiropu, bet pēc PSRS sagraušanas sāka aptvert arī Austrumeiropu un tajā skaitā Latviju. Visjaunāko laiku rībentropi un molotovi Latviju atdeva amerikāņu politiskajai un ģeopolitiskajai apsaimniekošanai. Atceramies, Valsts prezidente Rīgas lidostā tā arī nesagaidīja no lidmašīnas izkāpjam LR īsto un vareno saimnieku. VVF devās viņu meklēt lidmašīnā. Bušs, protams, vēlāk izkāpa no lidmašīnas, iesēdās bruņulimuzīnā un  aizbrauca, uz ielas pametot stāvam nošļukušo VVF un uz atvadām nepaspiežot dāmas rociņu. Tā bija ļoti izteiksmīga un apkaunojoši simboliska ilustrācija LR patiesajam okupācijas/kolonizācijas statusam.

   Amerikāņus var saprast un attaisnot. Vācu maniakālās politiskās ambīcijas valdīt pār tautām un vācu nacisma ideoloģija katrā ziņā apdraudēja dzīvi Amerikā. Amerikāņiem bija objektīvs iemesls rūpēties, lai nebūtu trešo reizi jāsūta pāri okeānam savi vīri karot svešā kontinentā, no kura mājās nebūt visi atgriezās. Rietumeiropā vairākās vietās ir amerikāņu kritušo karavīru balto kapa krustu milzīga jūra. Pēc I Pasaules kara amerikāņu karaspēks Eiropā nepalika. Taču pēc II Pasaules kara amerikāņu politiskā elite pieņēma lēmumu Eiropā atstāt karaspēku un “rūpēties” par Eiropu.

   Tādu lēmumu noteikti ietekmēja amerikāņu valdošo aprindu mentalitāte. Jau no XIX gadsimta beigām ASV politiskās aprindas pārņēma īpašas izredzētības fantoms (izredzētību esot atvēlējis Dievs). Šis specifiskais fantoms lielā mērā nosacīja ASV ārpolitiku XX gadsimtā un nosaka arī XXI gadsimtā, izmantojot 29. prezidenta (1921-1923) Vorena Hārdinga politisko lozungu “America First”. 

   ASV politiķi nepārtraukti ir centušies atgādināt par savu labo gribu. Proti, viņi vienmēr esot tiekušies pēc līdzvērtīga partnera un sabiedrotā vienotas un varenas Eiropas personā. Arī eiropiešu politiķi šai tēzei laipni piebalso, kaut gan tā ir apzināta izlikšanās no abām pusēm. Katram ir skaidrs, ka ES līdz ASV līmenim ir ļoti tālu. ES ekonomiskā un militārā varenība tālu atpaliek no ASV potenciāla.

   Eiropas ekonomika uzplauka XX gadsimta 60.-70.gados. Pēc tam attīstības tempi ievērojami samazinājās un daudzās valstīs sasniedza tikai 2 % gadā. Daudzi eksperti tāpēc saka atklāti: 80.gados Eiropā iestājās stagnācija, kuru nespēj pārvarēt ES vara Briselē. Skeptiskākie eksperti atgādina, ka Eiropa jau vienu reizi ir gājusi bojā. Nav aizmirstams Romas impērijas sabrukums.  

   Par Rietumeiropas stagnāciju acīmredzot nebija informēti vai nebija spējīgi aizdomāties tie cilvēki Latvijā, kuri eksaltēti prasīja jo ātrāk „atgriezties Eiropā” un iestāties ES. Tātad pievienoties slimam organismam un brīvprātīgi atsacīties no suverenitātes, lai sevi pilnā mērā nodotu stagnatīvas struktūras varā.

   Izslavētā „Eiropas vienotība” patiesībā nekad nav bijusi stabila izpausme, un tā ne visai izdevīga amerikāņiem. Ar patiesi vienotu ES viņi nevarēs sekmīgi manipulēt. Patiesi vienota Eiropa necietīs amerikāņu okupāciju/kolonizāciju. Patiesi vienotu Eiropu nevarēs biedēt ar krievu “lāci”. Arī krievu “lācis” baidās no patiesi vienotas Eiropas. Tā tas bija ne tikai XIX un XX gadsimtā.

   Eiropas vienotība drīzāk ir eventuāla – zināmos apstākļos iespējama. Par to visspilgtāk liecināja rietumeiropiešu noliedzošā attieksme pret ASV iebrukumu Irakā. 2003.gada 15.februārī protesta demontrācijā izgāja gandrīz visa Rietumeiropa. Tā bija Rietumeiropā grandiozākā demonstrācija pēc II Pasaules kara. Mājās palika vienīgi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma amerikāņu ģeopolitiskajai aizbildniecībai „uzdāvinātie” un amerikāņiem akli paklausīgie Austrumeiropas politiski un pilsoniski infantīlie iedzīvotāji. Tādējādi viņi lieku reizi uzskatāmi atsedza Eiropas vēsturisko plaisu. Šo plaisu nekavējoties maksimāli retrospektīvi interpretēja publicisti un intelektuāļi, vairāk vai mazāk korekti atgādinot par civilizācijas un barbarisma, kristiānisma un pagānisma,  demokrātijas un totalitārisma pretišķību un robežlīniju Eiropā. Arī Latvijai ir vēsturiskais gods uz mūžu mūžiem palikt barbarisma, pagānisma, totalitārisma zonā. Pēcpadomju gados tiek pieliktas visas pūles, lai tāds stāvoklis nebūtu tikai “uz papīra” (vēstures grāmatās), bet būtu arī dzīves īstenībā. 

   Par Eiropas reālo vienotību izsakās daudzi drosmīgi eiropiešu intelektuāļi. Vispirms viņi norāda, ka ES ir tikai formāla, bet nevis darbaspējīga valdība. Mūsdienās politiķi baidās pieņemt atbildīgus lēmumus un medijos imitē „vētrainu darbību”. Iedzīvotāji ir vīlušies politiķos, kļuvuši pilsoniski infantīli. Vēlētāji balso nevis par politiķa uzskatiem, bet „krēslu” un funkciju. Savukārt politiķi ir spiesti ņemt vērā, ka viņus var atbrīvot no amata nevis par aplamiem uzskatiem vai pieļautām kļūdām, bet gan medijos speciāli organizētas nomelnošanas kampaņas rezultātā. Tāpēc politiķi ne tik daudz rūpējas par konkrētu darbu kā par savu „imidžu” sabiedrībā – dažādos „reitingos”, TV pārraidēs, interneta forumos u.tml.

  Eiropiešu apziņā ir viens interesants moments. Eiropieši labi izprot ASV panākumus un ir gatavi mācīties no amerikāņiem. Vispirms tas attiecas uz amerikāņu prasmi integrēt migrantus. Amerikā viss ir atkarīgs no talanta, zināšanām, izglītības, enerģiskuma. Daudzi migranti jau pirmajā paaudzē lieliski iedzīvojas jaunajā mītnes zemē un ir ļoti lojāli pret ASV. Savukārt amerikāņi ir daudz iecietīgāki un mazāk augstprātīgi pret migrantu angļu valodas akcentu, ārieni, sociālo izcelsmi nekā rietumeiropieši. Rietumeiropā migrantu integrācijas politika ir piedzīvojusi pilnīgu krahu. Par to liecina aizvadīto gadu drūmie notikumi Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Skandināvijas u.c. valstīs. Multikulturālisma konceptu Eiropas politiķi (un izglītotie mietpilsoņi) nav pareizi izpratuši un to nolād pilnīgi nepamatoti.  

   ES konstitūcijas izstrādāšanas un pieņemšanas neveiksmes (konstitucionālā krīze) parādīja, ka arī šajā jomā eiropiešiem nākas mācīties no amerikāņiem. ASV konstitūcija tika pieņemta 1787.gadā, un tā joprojām atbilst valsts dzīves prasībām. Aizvadītajos gadsimtos konstitūciju laboja tikai 27 reizes. Varētu teikt, tikai 17 reizes, jo 10 labojumi par cilvēku tiesībām tika izdarīti 1789.-1791.gadā.  

   Eiropas Savienības ģeopolitiskās perspektīvas ir atkarīgas no tā, kā tiks pārvarēta garīgā krīze. Tā Rietumeiropā turpinās vairākus gadu desmitus. Par to ir rakstījuši gan pašu eiropiešu izcilākie un autoratīvākie intelektuāļi (piem., Ž.Bodrijārs, J.Hābermāss, Ž.Derrida, E.Gidens), gan amerikāņu speciālisti (F.Fukujama, P.Bjūkenens u.c.). Viņi izsakās par liberālās demokrātijas trūkumiem, politiskās elites totālo bezatbildību, eiropeiskās pasionaritātes izsīkšanu, antropocentriskās jūdu-kristiešu kultūras un Rietumu filosofiskā racionālisma sistēmisko krīzi. Daudzi autori nesaudzīgi runā par ES valdošās elites intelektuālo nabadzību, kretīnisku stūrgalvību un bezprātīgu maldīšanos. Lai akcentētu stāvokļa nopietnību, viņi atgādina eiropeiskuma patriota Šillera vārdus: „Pret muļkību pat dievi ir bezspēcīgi cīnīties”.   

   Eiropas un tajā skaitā ES dzīvi lielā mērā nosaka totalitārisma instinkts. Tas ir dziļi iesakņojies eiropiešu inteliģences mentalitātē. Var atsaukties uz Ruso, Hēgeļa, Marksa, Nīčes mācību, kā arī komunisma, fašisma, nacisma savstarpējo sacensību totalitāru konceptu ģenerēšanā un iecementēšanā eiropeīdu inteliģences mentalitātē.

   Diemžēl ES elite ir radījusi savu totalitāro monstru – Briseles kolosālo birokrātisko mašīnu ar desmitiem tūkstošu ierēdņu, miljoniem direktīvu un „centra” departamentu kloniem katras dalībvalsts galvaspilsētā. Pie tam ES milzīgais budžets nepazīst audītu pārbaudes, paver ceļu neredzētai korupcijai, uzliek milzīgu nodokļu slogu to valstu iedzīvotājiem, kuri atdod vairāk nekā saņem. Pats drausmīgākais totalitārisma instinkta realizējums ir nacionālo ekonomiku un garīgās kultūras reglamentēšanas grandiozais un visaptverošais slogs, vēloties visu dalībvalstu dzīvi pakļaut Briseles pelēcību sacerētajiem standartiem.

   Neapšaubāmi, “baltās” rases, Rietumu civilizācijas, Eiropas, Eiropas Savienība problēma Nr.1 ir demogrāfiskā krīze. Ņemot vērā dzimstības līmeni Eiropā, prognoze ir katastrofāla. Līdz 2100.gadam Eiropas “balto” iedzīvotāju skaits samazināsies par 70 %. Tā rezultātā Rietumu civilizācijas šūpulis pārvērtīsies par šīs civilizācijas kapu. Iedzīvotāju straujās novecošanas dēļ ES ekonomiskā izaugsme 2030.-2050.g. būs tikai 1% gadā.

   Eiropas problēma Nr.2 ir “krāsaino” rasu migrantu invāzija. Pagaidām tas nav bruņots (“karsts”) iebrukums un ir “auksts” iebrukums. Taču, piemēram, Francijas “melno vestu” labi organizēto vienību nesenā rašanās liecina, ka nav tālu arī līdz bruņotai invāzijai. “Melno vestu” vienības var rasties Vācijā, Lielbritānijā un citur.

   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Migrantu ieplūšana Eiropas attīstītākajās valstīs turpināsies. Tikai gadsimta otrajā pusē uz Zemes stabilizēsies iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju teritoriālais izvietojums. Eiropai nav vienotas migrācijas politikas. Tā ir viena no visuzskatāmākajām liecībām eiropiešu vienotības deficītam. Acīmredzot ir jārodas ekstremālai situācijai, kad šī vienotība var rasties, lai aizstāvētu savu civilizāciju.

   Eiropas problēma Nr.3 ir inteliģences degradācija. Runa nav tikai par politiķu pagrimumu, kas aizvadītajos gados Eiropas medijos tiek fiksēts katru dienu. Runa ir arī par pašu žurnālistu pagrimumu, kā arī akadēmiskās un mākslinieciski radošās inteliģences pagrimumu. Lakoniski šo pagrimumu drīkst dēvēt par postmodernisma un neoliberālisma epidēmiju. Tā plosās arī pēcpadomju Latvijā. Degradācijas spilgta izpausme ir patiesības slēpšana par Eiropas reālo stāvokli.

   Inteliģences degradāciju var laipni nosaukt smalkāk. Var teikt, ka veidojas jauns dominējošais cilvēka tips. Tas ir tips, kas instinktīvi un intuitīvi piemērojas dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad “baltie” cilvēki XXI gadsimta vidū būs tikai 10% no planētas iemītniekiem un “balto” cilvēku apziņā būs nostiprinājusies izmiršanas, novecošas un pagrimuma loģika (plašāk – mentalitāte).

   Jaunā dominējošā cilvēka tipa apziņa kardināli atšķiras no līdzšinējā dominējošā cilvēka tipa apziņas. Tāpēc antropoloģisko novitāti jau ir pieņemts dēvēt par postcilvēku. No postcilvēka viedokļa runa nav par degradāciju, bet objektīvi pamatotu evolūcijas jaunu stadiju – postcilvēka stadiju. Postcilvēka vērtību un normu, pasaules uztveres un izpratnes sistēma būtiski atšķiras no cilvēka attiecīgajām sistēmām. Postcilvēka apziņas centrā ir plurālisma princips, plurālisma metodika un plurālisma metodoloģija. Tādējādi postcilvēka pasaules uztverē un izpratnē nekas nav stabils un konsekvents, nekas nav patiess un īsts, bet vienīgi valda izolētas substances un nesaderīgi koncepti.

   Eiropā postcilvēki sastopas ar cilvēku pretestību. Postcilvēku un cilvēku konfrontācijas vēriens ir atkarīgs no katras eiropiešu tautas kultūras vitalitātes. Proti, no tā, cik lielā mērā kultūras mantojums un kultūras mantojuma kontinuitāte ir produktīva Homo sapiens esamībai. Postcilvēkiem kultūras mantojums nav vajadzīgs. Postcilvēki naidīgi izturas pret kultūras mantojumu. Tas ir obligāti jāņem vērā. Tāpēc postcilvēku un cilvēku konfrontācija nav tikai kardināli atšķirīgu antropoloģisko tipu konfrontācija, bet ir saistīta ar eiropeiskās kultūras turpmāko likteni. Postcilvēkiem nav vajadzīga eiropeiskā kultūra. Postcilvēki veido savu kultūru.

   Pret Eiropas Padomes vēlēšanām nav grēks izturēties kā pret postcilvēku un cilvēku konfrontāciju, eiropeiskās kultūras sargu un eiropeiskās kultūras grāvēju konfliktu. Sargi vēlas saglabāt valstisko un kultūras suverenitāti. Obligāti vēlas saglabāt līdzšinējo garīgo pasauli ar tās klasiskajām vērtībām un normām. Sargi vēlas atbrīvoties no amerikāņu kundzības un nevēlas savu zemi piepludināt ar citu rasu migrantiem. Uz Eiropas vienotību sargi lūkojas no savas zemes interešu viedokļa. Viņiem Eiropas vienotība ir derīga tikai tādā gadījumā, ja tā palīdz aizstāvēt savas zemes iedzīvotāju intereses.

   Eiropeiskās kultūras grāvēju pozīcija ir pilnīgi pretēja. Tās centrā ir ideoloģiskais globālisms.

   Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends. Tas  izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

   Globālismā nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā. Tagad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību uz visas planētas, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā.

   Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā. Ideoloģiskais globālisms gala rezultātā vēlas panākt nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs un viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

   Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību un savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

   Ideoloģiskā globālisma oponents tagad ir nacionālistiskums. Respektīvi, nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols. Tāpēc shematiski jākonstatē sekojošais. Cilvēki pārstāv nacionālistiskuma ideoloģiju, bet postcilvēki pārstāv ideoloģisko globālismu.

   Pēc 2019.gada maija vēlēšanām ideoloģiskā globālisma piekritēju pārsvars Eiropas Parlamentā saglabājas. Eiropas saimnieks nemainīsies. Kompradori, kuri paniski baidās zaudēt amerikāņu varu Eiropā, arī turpmāk Eiropas Parlamentā būs vairākumā. Latvieši, kā zināms, ievēlēja tikai amerikāņu “levitus”.

   Tomēr 2019.gada maija vēlēšanas apliecināja Eiropas “atmodu”. Eiropas Padomes vēlēšanas kļuva galvenā politiskā intriga sabiedrībā un mēdijos. Agrāk tā nebija. Pirms 2019.gada maija “leviti” visās zemēs tautu biedēja ar ES sabrukumu, ko var panākt nacionālistiskie eiroskeptiķi, Putins, Tramps, Si Dziņpins. Tāda biedēšana uzjundīja sabiedrības aktivitāti. Tika uzstādīts rekords. XXI gadsimtā EP vēlēšanās pirmo reizi piedalījās 51% no elektorāta. Iepriekšējās 2014.gada vēlēšanās piedalījās par 10% mazāk.

    2019.gada maija EP vēlēšanas nekļuva ideoloģiskā globālisma katastrofa. Tomēr vēlēšanas atsedza dziļas pārmaiņas politiskajā kopainā. Noslēdzies ir laikmets, kad netraucēti valdīja kompradori, visu šķirņu “plurālisti”, “globālisti”, “kosmopolīti”, “eirodzīves” fani. Situācija katrā valstī ir savādāka. Taču kopumā t.s. sociālisti un konservatīvie zaudē uzticību. Priekšplānā izvirzās nacionālistiskuma ideoloģijas piekritēji, kā arī konceptuāli universālie “zaļie”. Viņu retorikā ir gan klimata izmaiņu problemātika, gan demokrātijas un cilvēktiesību problemātika, homoseksuālisma un genderisma problemātika.

   EP jaunais sastāvs ir idejiski ļoti raibs. Eiroparlamentā ir sastopamas dažādas ideoloģiskās koncepcijas. Tāds raibums satrauc daudzus ekspertus, jo tāds raibums noteikti sekmēs haosu - nevajadzīgas diskusijas, nespēju izstrādāt stabilu politiku, operatīvi vienoties par aktuālām problēmām. Noteikti būs atsevišķu politiķu manierīga izrādīšanās publikai un sevis “piarēšana” medijos. Tāpēc ir sāpīgs jautājums “Vai jaunais Eiropas Parlaments nav zināms spogulis eiropiešu pagrimumam, inteliģences degradācijai, iracionālismam?”.

   No vienas puses ir labi, ka manāmi ir pieaugusi eiropiešu pašcieņa, vēlēšanās saglabāt savu kultūru un pašiem būt saimniekiem savā kontinentā. Taču no otras puses Eiropas Parlamentam nāksies “izbaudīt” to visu, kas ir saistīts ar demogrāfiskās pārejas sekām – rases novecošanu, izmiršanu, inteliģences degradāciju, domāšanu, darbību un uzvedību piesaskaņojot iracionālajam principam “dzīres mēra laikā”.*

*Plašāk par Eiropu skat. internetā publicētā grāmatā "Eiropas studijas: ģeopolitika, integrācija, ideoloģija".

             

Ļaunuma banalitāte

   Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli – bez oriģinalitātes, pliekani, bezgaumīgi, apnicīgi, nodrāzti.

   Latviešu “pravietis” un “nācijas tēvs” zināja, uz ko ir spējīgi tādi paši ļaundari un vēl lielāki ļaundari! Viņš zināja, ka tiks ievēlēts un uz Bruņinieku namu atnāca jau kā Valsts prezidents. Tas ir tipisks ļaunuma banalitātes piemērs. Nekā jauna, nekā īpatna! Arī agrāk ļaundari nevairījās izrādīt savu uzvaru līdzīgās amorālās situācijās. Arī agrāk ļaundarus steidzās citi ļaundari priekšlaicīgi apsveikt un sumināt, kā tas notika Bruņinieku namā 2019.gada 29.maijā pirms balsu saskaitīšanas.

   2019.gada 29.maijā Latvijā bija Lielā Morālā Eksāmena diena. Tie, kuri parlamentā balsoja "par" ļoti nekaunīgo un ļoti aprobežoto ebreju, saņēma nesekmīgu atzīmi. Pēc savlaicīgi sniegtās pamatīgās un vispusīgās informācijas par ebreja reti melno seju, viņu varēja atbalstīt vienīgi vēl amorālāki eksemplāri, kuriem morāle un cilvēka morālā pārliecība ir tukša skaņa. Tie, kuri ar savu "par" atbalstīja melno ebreju, paši ir zemiski tārpi. Arī viņu ļaunumā dominē banalitāte. Tā tas ir uz kopējā ļaunuma fona, ar kuru tiekamies aizvadītajā laikā.

   Tā, piemēram, LU vadoņa Krūmiņa nekaunīgā rīcība, savu "ievēlēšanu" sludinot kā leģitīmu rezultātu, kad "pret" nobalsoja vairāk nekā nobalsoja "par", ir iespējama tikai amorāli ļoti nestabilā sociumā. Tas ir sociums, kurā var sastapt visdažādākā tipa idiotijas, nelietības, masveida zagšanu, masveida organizēto noziedzību, bezsmadzeņu valdību ar "583 darāmajiem darbiem", bīdīšanu uz EP tikai Eiropas bendes - reakcionārus latviešu “politiķus”, kuri gādās par amerikāņu okupācijas saglabāšanos “vecajā pasaulē”.

   Dūres vicināt pēcāk nekad nav jēgas. Arī tagad nav jāvicina dūres. Viss ir godīgi nopelnīts aizvadītajos 30 gados. Turklāt šodien latviešu tauta vairs neeksistē ne teorētiski, ne praktiski kā patstāvīgs kolektīvs subjekts. Tautas vietā ir etniskā populācija - atsevišķu indivīdu nožēlojams mistrojums bez kopīgām interesēm un kopīga politiskā subjekta apziņas. Indivīdu cilvēciskā kvalitāte ir dažāda, sākot ar izcilām personībām, inteliģentiem cilvēkiem un īstiem patriotiem, un beidzot ar dauniem, pederastiem, šarlatāniem, gobzemblēžiem.

   Bet tas neko nemaina. Latviešiem nav inteliģences kā tautas virzošais un vadošais institucionālais spēks. Tā filistru un pseidointelektuāļu masa, kura sevi dēvē par inteliģenci, reāli ir kompradoru un humanitātes noziedznieku bars, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem spēj pastrādāt jebkuru nacionālo noziegumu un antihumāno darbību. Vēsturiskajos apstākļos, kad etniskajai populācijai ir pilnīgi nevērtīga "6.oktobra paaudze", bezsmadzeņu valdība ar "583 darāmajiem darbiem", galvenās universitātes rektors ir nekaunīgs tips, nekaunoties sēsties rektora krēslā pēc tam, kad par viņu vairākums nobalsoja "pret", faktiski ir loģiski tas, ka Valsts prezidenta postenī ievēl reti nekaunīgu un reti aprobežotu ebreju, un tas notiek pēc tam, kad sabiedrība ir pilnā mērā informēta par ebreja šausmīgi melno seju.

   Atkārtoju, dūres vicināt nekad nav jēgas, un tagadējie vēsturiskie apstākļi latviešu populācijā vispār izslēdz jebkādu vajadzību dusmoties. Ne velti saka “Ar muļķiem tikai ar labu...”. Bet galvenais - nekā intelektuāli un emocionāli stimulējoša nav. Ļaunuma banalitāte ir konsekventa – loģiski pamatota, sakarīga, mērķtiecīga, nelokāma, nesvārstīga. Tātad nekā interesanta nav, un nav iemesls dusmoties, vicināt dūres.

Vīzija glamūra inteliģencei

   2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai. Tekstā autors uzrunā etnisko fenomenu “mēs, latvieši”. Tādējādi Levits atsakās no savas etniskās identitātes un vēlas izpatīkoši saplūst ar vietējo “titulnāciju”. Zemiskā atsacīšanās no vecāku etniskās identitātes kungam Levitam acīmredzot nesagādā nekādus morālos pārdzīvojumus. Latvijā būs Valsts prezidents ar morālo visatļautību tipiski modernā “morālā plurālisma” garā.

   Uzrunai ir žanriskais apzīmējums “vīzija”. Tātad autors dalās ar tautu kaut kādas virtuālas parādības, iedomu un sapņu tēlu formā, bet nevis valstiski konceptuālas analītikas formā. Vārdu “vīzija” nopietni cilvēki nekad nelieto nopietnā sarunā par dzīves konkrētiku un kur nu vēl supernopietnā sarunā par valsts nākotni. Vārds “vīzija” piestāv utopiskajam sociālismam, parapsiholoģijai, ekstrasensiem, ezotēriskām mācībām. 

   Taču bez “vīzijas” Levits nevarēja iztikt. Tā tam ir jābūt. Vīzija ir adresēta latviešu glamūrinteliģencei. Levits uzrunā specifisku latviešu sociālo slāni. Tas saprot un ciena tikai glamūra apziņu, glamūra valodu, glamūra simbolus, glamūra “sabiedrībā pazīstamus cilvēkus”.  Žanriskā forma “vīzija” tekstā ir nodeva Latvijā masveidā vizošajam glamūram – skan glamūrīgi, bet nevis idejiski konstruktīvi.

   Glamūrs ietilpst mietpilsoņu sfērā. Latviešu inteliģences kontingents galvenokārt sastāv no mietpilsoņiem – tipiskiem masu cilvēkiem ar masu cilvēku pasaules uztveri. Viņu domas un darbs ir nevis Dieva dota mūža aicinājuma un profesionālās apdāvinātības rezultāts, bet gan izglītības iestāžu mehānistiskas dresūras rezultāts. Masu izglītības laikmetā nav grūti izdresēt “bakalaurus”,  “maģistrus”, “zinātņu doktorus”, “ekspertus”. Personības sastapt ir grūti. Visur čakli rosās tipiski mietpilsoņi. Viņi tautai neko nevar palīdzēt, bet var tikai apzagt tautu un apkaunot tautu. Un mietpilsoņi mīl glamūru. Tas ir vispārzināms fakts. 

   Levits nesaka “deklarācija”. Viņš zina, ka šo vārdu nedrīkst lietot. Viņa fani no viņa negaida deklarāciju – Valsts prezidenta stratēģiskās politikas un darbības principu un mērķu svinīgu pasludināšanu. Vēl mazāk no Levita gaida konkrētu pieeju. Piemēram, solījumu Latvijā likvidēt kriminālo kapitālismu un LKP/VDK morālo kastrātu varu. Tādu solījumu neviens no viņa negaida. Tāds solījums būtu nāves spriedums viņa faniem – fundamentāli nevērtīgās latviešu glamūrinteliģences eksemplāriem.

   Faktiski Levits ir paveicis ļoti vajadzīgu darbu, sagatavojot un nododot medijiem publicēšanai doto “vīziju”. Kārtējo reizi pirms Saeimas balsojuma varam objektīvi novērtēt viņa intelektuālo potenciālu. Ja viņš būtu kaut cik gudrs cilvēks, tad nekādā gadījumā neuzrunātu latviešu tautu tās bojāejas psiholoģiski nepatīkamajos apstākļos un pie tam ļoti labi atceroties Valsts prezidenta simboliski formālo jēgu saskaņā ar konstitūciju. Latvijas Republikā Valsts prezidentam ir ieteicams stāvēt klusu un neko nesolīt tautai, ja vien viņš nevēlas demonstrēt stulbumu.

   Ļoti labi, ka Levits izrāda savu seklumu un valstisko nedomāšanu. Viņa galvenais piedāvājums ir izteikti glamūrīgs: "Es piedāvātu trīs galvenos virzienus: pirmkārt, solidaritāti, otrkārt, piederību (!?), un treškārt, modernu valsti."

   Visi virzieni ir adresēti latviešu glamūrīgu izteikumu faniem, kuriem patīk skaisti, bet pilnīgi tukši formulējumi. Glamūra masveidīgo reputāciju  jau gadiem ilgi apliecina tādu slavenu glamūrīgo debilismu kā "par-politika", jābūtības dimensija", "veiksmes stāsts", "no sirds Latvijai", "Gods kalpot Rīgai", “eirodzīve” u.c. varenais atbalsts latviešu varas inteliģencē. Tajā dominē princips: jo lielāks retoriskais simulakrs, jo vairāk silda sirdi un prātu. Levits to zina. Viņš lieliski izmanto latviešu inteliģences mentālo lepnumu, kas viņam par labu ietekmēs balsojumu Saeimā.

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

   Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi.

   Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. 30 gadus to dara Rīgas centrālie mediji. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi.

   Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru.

   Mediju pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Latvijā ar to galvenokārt nodarbojas t.s. radošās jaunatnes mediji ar portālu “Satori” priekšgalā. Neķītrību, negaumīguma, nepieklājību treknu porciju sabiedrībai sistemātiski piespēlē portāls “Delfi”.

   Latvijas masu komunikācijā īpaši izceļas viena divdomīga izdarība. To nākas saukt par jānusismu. Tas ir atvasinājums no vārda “Jānuss”. Romiešu mitoloģijā tā sauc dievu, kuru vizuāli attēlo ar divām sejām. Katra seja ir pavērsta uz savu pusi. Mūsdienās Jānuss tiek izmantots kā simbols divu pretēju viedokļu iespējamībai vienā subjektā – cilvēkā, sabiedrības grupā. Tā nav laba iespējamība, jo liecina par prāta un gara šizofrēnisko sašķeltību.

   Latvijas masu komunikācijā jānusisma viena seja ir rusofobija. Tā ir visizplatītākā fobija latviešu sētā. Rusofobijas grandiozais apjoms pats par sevi pierāda sabiedrības morālo pagrimumu un psihisko traumatismu.

   Rusofobijā lieli (vislielākie) nopelni ir masu komunikācijas līdzekļiem. Tie regulāri publicē Krieviju nomelnojošus tekstus un ļauj komentāros gānīties “interneta ģēnijiem” – drūmi aprobežotiem tipiem un algotiem “troļļiem”.

   Rusofobijas aktualitāti varētu atzīt un pat apsveikt tādā gadījumā, ja Rīgā tiktu nosodīta Maskavas loma kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kremlī un Lubjankas laukuma slavenajā namā aizsāktā “perestroika” (“atmoda”) kļuva latviešu tautas bojāejas talantīgs demiurgs. Maskavas PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālie kastrāti ir vainīgi, ka latviešiem ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar visiem tā dzīves labumiem. Vainīga ir arī latviešu inteliģences nelietīgākā daļa. Taču primārā loma ir Maskavas neliešiem. Kriminālā kapitālisma radīšana bija viņu iniciatīva. Pēc PSRS sagraušanas obligāti nebija jārada kaut kas antihumāns, amorāls, nacionāli katastrofāls, cilvēciski zemisks un pazemojošs. Varēja veidot cilvēciski cienīgu dzīvi bez plebejiski lumpenisko parvēniju alkātības, nodevības un noziedzības.  

   Taču par to mūsu rusofobi nelamā Krieviju. Viņi nelamā Krieviju par kriminālā kapitālisma uzspiešanu Latvijai. Visticamākais, mūsu rusofobi neizprot nacionāli galveno nelaimi jeb viņiem patīk dzīvot noziedzības perēklī.

   Mūsu rusofobu rusofobijas tematika ir aizgūta no Rietumiem un atbilst aukstā kara tematikai. Tā galvenokārt kalpo ASV interesēm – centieniem pakļaut Krieviju, likvidēt Krievijas politisko suverenitāti, sašķelt krievu valsti vairākās daļās. Mūsu rusofobi atgremo Rietumu klasiskās Krievijas difamācijas (neslavas celšanas) tēzes.

   No ASV formulētā Krievijas difamācijas repertuāra visnelietīgāko tēmu 2019.gada aprīlī “Delfos” atbalstīja Atis Klimovičs. Viņa “versijas” virsraksts “Putina darbošanās Ukrainā pielīdzināma fašistiskās Vācijas rīcībai” ideāli sasaucas ar zemisko tendenci vienādot nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, fašistisko Vāciju un PSRS, kā arī tautas masām iestāstot citas neģēlības (piem., II Pasaules karu izraisīja Padomju Savienība un karā uzvarēja tikai amerikāņi). 

   Ata Klimoviča ideoloģiski bezatbildīgi uzjundītās rusofobiskās kaislības, saprotams, tūlīt atbalsojās komentāros. Piemēram, komentārā, kuru citēju bez valodiskā analfabētisma rediģēšanas: “Ak tad krievancistiem taisnība nepatīk? Putina krievija ir lielākais pasaules drauds šobrīd, lielāks par islāma teroristiem, jo Krievijai ir atombumba un slims prezidents, kurš sapņo par impērijas atjaunošanu, tā vietā, lai rūpētos par saviem iedzīvotājiem. Agresija un melu propoganda - tas ir vienīgais ierocijas, lai krievi neuzdod jautājumu Putinam - kāpēc Krievija pie šāda energoresursa un citu izejvielu daudzuma - nedzīvo tā kā Norvēģija? Un visa krievu elite pērk savus īpašumus nīstajos rietumos. Un šejenes krievi, kuri neieredz Latviju un tikai slavina šo putina noziedzīgo režīmu ir divkārt pretīgi - uz mīļoto dzimteni nebrauc - laikam gaida psrs atjaunošanu”.

   Jānusisma otrā seja ir nepārtrauktā tīksmināšanās par Krievijas atsevišķiem hominīdiem. Katru dienu, piemēram, “Delfos” ir materiāls par kādu šķebīgu eksemplāru. Tie visi ir pozitīvi materiāli, un tā ir jūsmīga siekalošanās ap doto eksemplāru izdarībām. Katrā ziņā latviešiem ir jāzina attiecīgā informācija. Mediju redaktori uzskata, ka dotā informācija bezgalīgi interesē latviešus un latvieši bez tādas informācijas nespēj dzīvot. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nespēj dzīvot bez informācijas, ka “Krievijas zvaigzne Dima Bilans pirms koncerta bauda atpūtu Rīgā”, “Sobčaka sēž klēpī Ukrainas prezidentam Zelenskim”, “Galkins visus pārsteidz, sabiedrībā izejot ar Kirkorova bērniem”. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nevar normāli eksistēt, ja nezina par “Ksenijas Sobčakas raibiem piedzīvojumiem Āfrikā”. Latviešiem tāpat kāri ir jāzina, ka “Galkins ar bērniem sveic mīļoto Allu jubilejā” un “Internetā publicē bildes – kā mainījies Žannas Friskes dēls”.

   Jānusisma otrā seja ir uzskatāma liecība mediju vadības garīgajam pagrimumam. Neapšaubāmi, tā ir ievērojama liecība arī sabiedrības garīgajam pagrimumam. Sabiedrībā acīmredzot ir liels pieprasījums pēc jānusisma. Ja tas tā nebūtu, tad, teiksim, “Delfi” bizness balstītos uz citu saturu un citu tematiku, citu stilistiku un citu poētiku.

   Situācija ir šizofrēniska. No vienas puses katru dienu tiek stulbi gānīta Krievija, Putins. Taču no otras puses tajā pašā laikā katru dienu tiek šķebīgi apjūsmoti Krievijas glamūra dižgari. Rodas iespaids, ka latviešu kāda daļa nespēj bez Krievijas iztikt.

   Retorisks ir jautājums “Kā to izskaidrot?”. Pats par sevi ir saprotams, ka izskaidrojums var būt vienīgi norāde uz šausmīgu pagrimumu.

   Un pagrimumam ir vēl viens pierādījums. Tas attiecas uz mediju izvēlēto materiālu. Mediji izvēlas tikai visriebīgāko, visbanālāko, visglamūrāko, vismietpilsoniskāko no Krievijas dzīves. Latvijas mediji siekalojas vienīgi ap masu kultūras industrijas autoriem un viņu produkciju, ko pašā Krievijā nopietni cilvēki neciena un izsmej. Latvijas mediji nevēsta par krievu zinātnieku un krievu mākslinieku panākumiem. Nevēsta par krievu nacionālo patriotismu. Krievijas intelektuāļi radikāli nosoda savā zemē kriminālo kapitālismu. Krievijā ir izveidotas vairākas ļoti spēcīgas sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret Rietumu neoliberālisma, globālisma, postmodernisma tvanu. Latvijas mediji par to nestāsta.

   Sentencēm “Kāda tauta, tāda valdība”, “Kāda tauta, tāda kultūra” iespējams turpinājums “Kāda tauta, tādi mediji”, “Kāda tauta, tāda interese par citām tautām”.

   Latvijas masu komunikācijas jānusisms piestāv latviešu tautas šodienas sejai. Tautas pēdējā fāzē ir iespējama vienīgi pagrimuma melnajā krāsā tonēta masu komunikācija. Tā demonstrē vulgāru attieksmi pret citām kultūrām, tajās saskatot vienīgi destruktīvākos paraugus un pilnīgi bez ievērības atstājot patiesi cildenas un radoši pamācošas vērtības.*

*Šī ir dotā cikla pēdējā eseja.