Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

      Virsrakstā minēto abu sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.

   Tautas mobilizācija nekad neeksistē bez tautas apātijas. Un pretēji: tautas apātija nekad neeksistē bez tautas mobilizācijas. Turklāt abiem sociālajiem fenomeniem var būt gan pozitīva misija, gan negatīva misija.

   Protams, tam negribas ticēt. Mobilizācija asociējas ar kaut ko labu, koncentrējot spēkus noderīgam mērķim. Turklāt apātija ir slikts psihiskais stāvoklis, kas nesola neko labu.

   Taču tā tas nav. Tautas mobilizācija un tautas apātija ir sociālie procesi, un tie tāpat kā pārējie sociālie procesi mēdz būt ar pluss zīmi un mēdz būt ar mīnusa zīmi. Visjaunākajā laikā esam to karsti piedzīvojuši. Aizvadītajos 30 un mazliet vairāk gados latviešu tauta ir tikusies gan ar pozitīvu un negatīvu tautas mobilizāciju, gan ar pozitīvu un negatīvu tautas apātiju.

   Tautas mobilizācijas akūti elementi ir politiskā, etniskā, kulturoloģiskā, morāli tikumiskā retorika, kas funkcionē kā sociuma konsolidācijas un patriotiskuma apelācija. Tautas mobilizācijai iespējamas tematiskās variācijas: garīgā mobilizācija, politiskā mobilizācija, nacionālā mobilizācija, etniskā mobilizācija, sociālā mobilizācija, ekonomiskā mobilizācija, morāli tikumiskā mobilizācija, reliģiskā mobilizācija. Katrā variācijā ir noteikta specifika.

   Piemēram, tautas politiskā mobilizācija var būt veltīta tautas valstiskuma tiesību aizstāvēšanai. Tauta tiek mobilizēta, lai pamatotu tiesības dibināt valsti. Revolucionārās atmosfēras laikā tautas politisko mobilizāciju var centrēt varas gāšanai un valstiskās iekārtas maiņai. Ja tauta brīvprātīgi atsakās no valstiskuma, tad tas liecina par politiskās mobilizācijas trūkumu un tā rezultātā sabrūk tautas valstiskā griba. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez konsolidējošiem lozungiem, politiskajām tēzēm, ideoloģiskajām programmām.  

   Savukārt tautas etniskā mobilizācija attiecas uz etniskās identitātes nostiprināšanu – valodas, kultūras tradīciju, ticības, dzīves veida saglabāšanu. Ja tauta nespēj mobilizēties, tad tā zaudē etniskuma pazīmes – valodu, reliģiju, dzīves veidu, garīgo kultūru.

   Tautas etniskā mobilizācija ne reti tiekas ar skaudru kritiku. Visbiežāk pārmet etniskuma politizāciju, kā arī masu kultūras fetišizēšanu. Tādā gadījumā tautas etnisko mobilizāciju kritizē par kolektīvās agresijas uzkurināšanu, kā arī par agresīvā nacionālisma stiprināšanu.

   Tautas mobilizācijas spējīgumam ir milzīga nozīme. Ne reti - izšķirošā nozīme. Ja tauta zaudē mobilizācijas spējas, tad tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautā bez mobilizācijas spējām notiek morāli tikumiskā pagrimšana, degradācija, deģenerācija, sairšana, izšķīstot citu valstu nācijās. Nav jāatgādina, kas šajā ziņā notiek ar latviešu tautu, kura masveidā pamet Latviju un 13.Saeimā ievēlēja parlamenta darbam neadekvātu indivīdu jūru.  

   Tauta bez mobilizācijas spējām var nonākt permanentā etnokulturālā stagnācijā, kā arī izolācijā no cilvēces pārējām kultūrām. Tāpat ir sastopama ideoloģiskā dezorientācija. Tautā bez mobilizācijas spējām draudīgi izvēršas antropoloģiskais kritums, metafiziskais kritums, sabiedriskās apziņas kritums. Tāda tauta nav aizsargāta ne pret kaimiņu tautu etniskās dominēšanas (asimilācijas, akulturācijas) alkām, ne pret kāda ārējā spēka vai iekšējā spēka etnocīda politiku.

   Piemēram, Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem valdošā politiskā elite faktiski bez lielām pūlēm viegli realizē slēptu etnocīda politiku pret eiropeīdu tautām. Pēc II Pasaules kara Rietumu daudzām tautām nav mobilizācijas spējas. Pilnā mērā tas attiecas uz Austrumeiropas „sarkanajām” tautām. Valdošās politiskās elites zombējoši uzspiestā neoliberālisma, postmodernisma un tā saucamās globalizācijas kolosālie panākumi patiesībā ir etnocīda politikas panākumi. Valdošā politiskā elite ir pilnīgi atrauta no tautas un sev uzcēlusi elitāru geto. Komunikācijā ar ārējo vidi (tautu) valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Valdošās politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu apsaukāt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki un priekš viņiem saslaucītā masu kultūras industrija, bet kultūru iznīcina valdošā politiskā elite. Tā nekaunīgi sludina nāvējošu destrukciju: etniskā piederība ir arhaisms, nacionāli suverēnā valsts ir arhaisms, tikai divas cilvēku dzimtes ir arhaisms, patiesība ir arhaisms, konstantas morālās vērtības ir arhaisms.

   Tautas mobilizācija vienmēr ir vadīts process. Tautas mobilizācija tiek speciāli organizēta, iedvesmota un koordinēta. To dara pasionāri – maksimāli enerģiski - spēki. Tādi spēki parasti ir atsevišķas harismātiskas personības. Viņu cilvēcisko potenciālu nosaka harisma – tautas līdera, tautas vadoņa autoritāte, kas saistīta ar izcilām un fascinējošām personiskajām īpašībām: gudrību, pievilcīgu ārieni, spilgtām runas dāvanām, suģestiju. Taču mūsdienās tautas mobilizāciju visbiežāk organizē nevis harismātisks līderis, bet gan speciālie dienesti. Saprotams, speciālie dienesti var izmantot harismātiskas personības. Taču tautas mobilizācijas menedžments vienmēr paliek speciālo dienestu rokās.

   Tautas mobilizācijas būtisks elements ir uzticības kultivēšana. Tā var būt uzticība tautas politiskajiem, sociālajiem, morāli tikumiskajiem ideāliem. Tā var būt uzticība cilvēciskumam un garīgumam kā augstākajām vērtībām. Tā var būt uzticība konkrētiem politiskajiem spēkiem un  konkrētiem politiskajiem līderiem. Tā var būt uzticība politiskajiem konceptiem, politiskajām programmām, ideoloģiskajām sistēmām, sociāli politiskajām mācībām.

   Tautas mobilizācijas dialektiskais kompanjons ir tautas apātija. Jēdziens „apātija” ir svešvārds (gr. apatheia – nejūtīgums). Apātija latviski ir vienaldzība, intereses trūkums, gribas trūkums. Izsakoties par apātiju, leksiski visprecīzāk būtu fiksēt vienaldzību un intereses trūkumu.

   Piemēram, tautas apātijas ļoti populāra izpausme ir masveida vienaldzīgā attieksme pret politiku un dusmīgā atsacīšanās interesēties par valdības darbu. Tā ir liela nelaime. Tautas apātija ir valsts politiskās sistēmas spridzeklis ar uzstādītu laika degli. Tā tas ir arī tad, ja politiskajai sistēmai tautas apātija ir izdevīga un tādējādi apātijai ir pozitīva misija.

   Apātija atšķirībā no mobilizācijas mēdz būt iedzimta noslieksme. Daudzi cilvēki jau pēc dabas ir pret kaut ko apātiski. Tajā skaitā ir apātiski pret sociālajiem un politiskajiem procesiem, pret kolektīvām darbībām un masu vajadzībām. Pazīstu profesorus, kuri ērcīgi atrunājas „Man politika neinteresē!”.  

   Tautas apātijas izskaidrojums nevar iztikt bez jautājuma, cik ilgi spēj turpināties tautas mobilizācija. Tātad ir jāzina, kāda ir tautas mobilizācijas noturība, cik ilga tā mēdz būt, kādi faktori ietekmē tautas mobilizācijas noturību, kas ir nepieciešams tautas mobilizācijas noturības saglabāšanai relatīvi ilgu laiku.

   Daudzkārt ir pierādījies, ka tautas mobilizācijas atslābšanu un izzušanu veicina tautas vērtību devalvācija, kompromitēšana, noklusēšana. Tautas vērtības reizē ir tautas ideāli, bet tautas ideāli ir vitāls stimuls tautas mobilizācijai, aizstāvot dotos ideālus un rūpējoties par to saglabātību nākotnē. Apātija progresē, ja zūd interese par jebkuras tautas klasiskajiem ideāliem – nacionālo neatkarību, valstisko suverenitāti, sociālo vienlīdzību, taisnīgumu un tiesiskumu kā morāles kategoriskajiem imperatīviem.

   Tautas apātija nemēdz turpināties mūžīgi. Tautas apātija var izvērsties revolucionārā izvirdumā. Ne velti tautas apātijas koncentrācijas augstu pakāpi uzskata par revolūcijas vēstnesi.

   Tautas apātija bieži ir savdabīga pretošanās forma – opozīcijas stratēģija. Tādā gadījumā tā ir apātijas apzināti demonstratīva izrādīšana.

   Piemēram, demonstratīvi apātiski izturoties pret valdības politiskajiem lēmumiem īpaši tajās reizēs, kad valdībai ir nepieciešams sociuma atbalsts. Manu paziņu profesoru ērcīgums arī ir demonstratīva izrādīšanās. Faktiski viņi nav vienaldzīgi pret politiku. Faktiski viņu ērcīgumu stimulē acīmredzamās politiskās bezjēdzības. Tās ir tik grandiozas, ka nolaižas rokas un ērtāk ir atkratīties ar burkšķi „Man politika neinteresē!”.

   Šodienas vecā paaudze ar tautas apātiju ir tikusies vairākkārt. Vidējā un jaunā paaudze ar tautas apātiju tiekas pirmo reizi. Atšķirībā no pārējām paaudzēm šodienas jaunā paaudze nekad nav tikusies ar tautas mobilizāciju. Vecā un vidējā paaudze ir tikusies ar tautas mobilizāciju.

   PSRS sabrukuma psiholoģiskais faktors bija tautas politiskā apātija. Tā tika palielināta un sakopota (svešvārdā – kumulēta) no divām pusēm. No vienas puses tautas politisko vienaldzību sekmēja totāla neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam. Ļoti labi atceros Hruščova solījumu uzcelt komunismu līdz 70.gadiem...

   No otras puses tautas politisko vienaldzību sekmēja aizliegums kritiski izteikties par sociālismu, komunistisko partiju, padomju varu, tās politiku un ideoloģiju. Drīkstēja kritizēt visu, izņemot galveno – valsts iekārtu un tās idejiskos pamatus. Padomju Savienībā valsts vara pati stimulēja iedzīvotāju politisko apātiju, dažādā veidā novēršot cilvēku uzmanību no politiskās tematikas.

   No padomju varas saglabāšanas viedokļa teorētiski apātijai bija pozitīva misija. Taču praktiski viss bija pilnīgi savādāk. Totālā neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam un aizliegums kritiski izteikties par valsts iekārtu un tās idejiskajiem pamatiem masveidā izvērtās dziļā latentā naidā pret kompartiju, VDK, armiju, birokrātisko valsts aparātu. Un, lūk, šī latentā naida enerģiju viltīgi izmantoja PSRS sagraušanas arhitekti, ļoti sekmīgi mobilizējot padomju tautu savās merkantilistiskajās interesēs.

   PSRS „nomalēs” (nacionālajās republikās) bija vēl viens ļoti būtisks latentā naida enerģijas avots – nacionālās neatkarības problēma. LPSR šis latentā naida enerģijas avots bija galvenais tautas politiskās mobilizācijas („trešās atmodas”) faktors.

   „Trešās atmodas” periodā tautas politiskajai mobilizācijai bija sociāli visaptverošs vēriens. Vienaldzīgo nebija. Pirmajā laikā uzticība atjaunotajam valstiskumam bija maksimāla. Tautai atkal bija savs karogs, sava himna, valsts ģērbonis. Latvijas Republikas valstiskā atribūtika tika atjaunota pilnā apjomā. Tas priecēja sirdis.

   Rūgtā izpratne par „perestroikas”, PSRS sagraušanas, LR atjaunošanas patieso antisociālo mērķi nāca pakāpeniski. Nāca pēc tam, kad atklājās patiesība par LKP/VDK organizēto „trešo atmodu”ar tās dzinējmotoru LTF priekšgalā. Rūgtā izpratne nāca pēc negaidītās tikšanās ar nelietīgo „prihvatizāciju”, pēc atskarsmes, ka varu ir saglabājuši bijušie LKP/VDK nomenklatūras kadri, pēc atzīšanās, ka slaveno „Baltijas ceļu” ieteica organizēt amerikāņu specs Džīns Šarps, bet Godmani Austrijā speciāli skoloja būvēt kriminālo kapitālismu Latvijā. Rūgtās izpratnes piemēru netrūkst.

   Rūgtā izpratne veicināja sāpīgu vilšanos – tautas mobilizācijai („trešajai atmodai”) patiesībā bija negatīva misija. Sāpīgo vilšanos kāpināja valdošās kliķes noorganizētā atsacīšanās no nacionālās suverenitātes, Latvijas aramzemes un mežu iztirgošana ārzemniekiem, finansu sfēras atdošana svešzemju bankām, lata nomaiņa ar eiro, sveša karaspēka ielaišana Latvijā.

   Par tautas politiskās vienaldzības dinamiku nav jābrīnas. Tautas politiskajai vienaldzībai iemeslu netrūkst. Jau uzskaitītajiem iemesliem nākas pievienot katastrofālo demogrāfisko statistiku, noziegumu brīvību, valsts budžeta un ES piešķirto finansu līdzekļu ārprātīgo izzagšanu.

   Tautas politisko apātiju padziļina tautas politiskās mobilizācijas potenciāla neesamība. Latvijā ne pirms apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav manāms latviešu tautu mobilizējošs spēks, lai likvidētu nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, bet galvenais – atjaunotu nacionālo suverenitāti.

   Līdz 2018.gada 6.oktobrim pret tautas politisko apātiju drīkstēja izturēties cerīgi. Tautas politiskajai apātijai bija pozitīvas misijas perspektīvas. Tā bija apātija, kas varēja būt vingrs balsts tautas mobilizācijas procesā, ja tas sāktos ar nolūku radikāli pārkārtot dzīvi Latvijā.

  13.Saeimas vēlēšanas pavēl pret tautas politisko apātiju izturēties labākajā gadījumā piesardzīgi. Tautas politiskā apātija ir uzsākusi realizēt negatīvu misiju. Tiekamies ar pašiznīcināšanās tendenci atbilstoši secinājumam „Ja jau ir tik slikti un tam nav redzams gals, tad lai turpmāk ir vēl sliktāk, jo mums viss ir „pie vienas vietas””.

   Tagad pie mums tāpat kā PSRS gados tautas politiskā apātija ir nobriedusi dziļā naidā pret cilvēciski nevērtīgo dzīvi. Naida galvenie objekti ir oligarhi un to pakalpiņi „vecās partijas”. Lai izgāstu naidu pret „vecajām partijām”, elektorāts 2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimas vēlēšanās ar neslēptu sarkastisko patosu nobalsoja par „jaunajām partijām”, ļoti labi apzinoties to kontingenta fundamentālo nepiemērotību parlamentāram darbam un valdībai. Elektorāts tādējādi nebaidījās no pašiznīcināšanās ideoloģijas – destrukciju pašam pret sevi. Apātija transformējās autoagresijā. Acīmredzot tauta ir novesta līdz tādam morāli psiholoģiskajam līmenim, ka ar naida, sašutuma, nicinājuma uzjundīto dzēlīgo izsmieklu nobalsoja par pederastiem, dauniem/klauniem, negodīgiem juristiem, nelietīgiem bijušajiem korupcijas organizatoriem, cilvēkiem no ielas bez elementārām zināšanām un elementāras pieredzes valsts darbā. Primārā doma bija padzīt „vecās partijas”, un uzkundzējās pilnīga vienaldzība par „veco partiju” pēcnācēju cilvēcisko un profesionālo kvalitāti.

   2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus, slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu) Valsts prezidenta kantorī, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam, kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies dauna/klauna „kabatas partijā”. Viņš „kabatas partijā” ne reizi nav samaksājis biedra naudu un, saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam ir negodīga jurista slava.

   Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt.

   Nekādi nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā, etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā. Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta” un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību.

   Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras (politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”.

   Atbilde nav ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai viena rīcība: nekompetences jeb precīzāk  - tumsonības, institucionalizēšana. Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai, inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība, bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.

   13.Saeimas vēlēšanu rezultāts nekādā gadījumā nevar pozitīvi atspoguļoties latviešu tautas rītdienā. Tautas politiskās apātijas pārvēršanās pašiznicināšanās ideoloģijā nenovedīs ne pie kā laba. Tas ir pats par sevi saprotams. Tādos apstākļos tautas mobilizācija tik drīz nav iespējama.

Latvistikas politiskā seja un etnopolitoloģija

   Dotais teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski viss cilvēku gaitās. Arī tautas politika nevar izvairīties no šo pīlāru determinisma; proti, latviešu politikas likumsakarīgo saistību un cēlonisko nosacītību ar minētajiem trim pīlāriem. Dotās esejas centrā ir tautas mentalitātes ietekme uz politiku. Bet vispirms tiek pastāstīts par etnopolitoloģiju – jaunu zinātnisko disciplīnu. Tā Latvijā pagaidām ir sveša.

   Tautas politikas un tautas mentalitātes vienotība ir vienmēr pastāvējusi. Taču ne vienmēr šī vienotība tika fiksēta, akcentēta un novērtēta, lai mācītos un saprātīgi koriģētu turpmāko darbību. Latviešu tautas mentalitātes vienotība ar latviešu tautas politisko dzīvi līdz šim nav bijusi analītiskās domas priekšmets. Tagad pievērsties šai vienotībai rosina ne tikai jaunākie notikumi Latvijas Republikā, bet arī jaunā zinātniskā disciplīna – etnopolitoloģija. Tās pirmie panākumi var lieliski palīdzēt apgūt latviešu tautas mentalitātes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.

   Etnopolitoloģija ir jauna zinātniskā disciplīna. Par tās sākumu uzskata publikācijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikāņu zinātnieku publikācijas XX gadsimta otrajā pusē. Vēsturiski pirmā publikācija bija Rietumos slavenā kapitālisma kritiķa Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadā kādā periodiskajā izdevumā ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskās identifikācijas dzīvotspēja”. Otrā publikācija bija vēsturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrāfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. Grāmatu 1981.gadā Ņujorkā izdeva Kolumbijas universitātes apgāds. Dž.Rotšilds bija minētās universitātes profesors.

   Etnopolitoloģijā atzīst Maikla Parenti viedokli par jaunās zinātniskās disciplīnas priekšmetu. Viņa ieskatā etnopolitoloģija pēta etnosa mentalitātes un etnosa kultūras, etnosa sociālās struktūras un tajā ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kā arī šīs politikas atbalsošanos attiecīgā etnosa (tautas) dzīvē. Tādējādi pret etnopolitoloģijas priekšmetu izturas kā pret tipisku kultūras elementu, ņemot vērā bumeranga principu; proti, cilvēki izdomā jaunu kultūras elementu un pēc tam jaunais kultūras elements kā bumerangs atgriežas pie saviem „metējiem” un sāk viņus izmainīt. Šajā gadījumā jaunais kultūras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitāte nosaka etnopolitiku. Pēc tam praktiski realizētā etnopolitika sāk koriģēt etnosa mentalitāti.

   Etnopolitoloģijas empīriskā bāze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parādību un procesu etniskā determinētība un etniskais ietērps. Citiem vārdiem sakot, etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautu politiskajā dzīvē. Etnopolitoloģijas misija ir zinātniski analizēt doto empīrisko bāzi un par to izstrādāt teorētiskās zināšanas dažādu likumsakarību, teoriju, koncepciju, hipotēžu formā.

   Kā liecina jaunās zinātniskās disciplīnas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pārstāvniecību zinātnē. No vienas puses zinātniskās uzmanības centrā ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinātniskās uzmanības centrā ir politika. Respektīvi, politisko fenomenu (valsts institūtu, politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas) ģeneratīvā saistība ar etnosu – tā politiskās mobilizācijas spējām, politikas nacionālo specifiku, pilsoniskās sabiedrības darbību, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedību, ļaužu iespēju iesaistīties politiskajos procesos. Etnosu pārstāv etnoloģija. Politiku pārstāv politoloģija.

   Starp etnoloģiju un politoloģiju etnopolitoloģijā ir noteikta hierarhija. Primārā ir politoloģija. Etnopolitoloģijā tā nav „tīra” politoloģija, bet etniski tonēta politoloģija. Tātad etnopolitoloģijā tiekamies ar etniskuma caurvītu politoloģiju, uz kuru jaunajā zinātniskajā disciplīnā gulstas vislielākā slodze. Etnopolitoloģijā etniskais figurē kā politiskais resurss un atspoguļojas kā etniskuma politizācijas rezultāts.

   Rietumos jaunā zinātniskā disciplīna nesastapās ar pretestību. XX gadsimta nogalē universitātēs sāka lasīt lekciju kursus etnopolitoloģijā, publicēja rakstus, grāmatas. Pēc PSRS sabrukuma etnopolitoloģija strauji nostiprinājās arī Krievijas augstākajā izglītībā. Izdotas vairākas mācību grāmatas. To autori ir pazīstami speciālisti etnoloģijā, etnosocioloģijā, etnopsiholoģijā. Visu zinošajā „Google” ievadot latviešu valodā vārdu „etnopolitoloģija”, tiek norādīta tikai viena publikācija portālā „Pietiek” 2014.gada 17.janvārī. Tā ir eseja „Mentalitātes valsts eksāmens”. Tajā etnopolitoloģija tiek nosaukta kopā ar citām zinātnes disciplīnām, kuras pievēršas tautu mentalitātei.

   Etnopolitoloģijas kognitīvo saturu nosaka tik tikko minētie divi komponenti – etnoss un politika. Zinātniskajā pētniecībā analītiski ir jāapskata gan etnoss (tauta), gan politika.

   Piemēram, etnosa analītikā ir jāņem vērā materiāls, kas koncentrējas tautas kolektīvajā apziņā - prātā, jūtās, gribā, raksturā, temperamentā, kā arī tautas sociālās dzīves notikumos, jo tas viss ir konkrētas formas tautas mentalitātes emanācijai (izstarošanai) etnopolitikā, kad tautas talantīgums pārvēršas savdabīgā ģenialitātē, nodrošinot psiholoģisko komfortu saskarsmē ar citiem etnosiem. Diemžēl mēdz būt arī nelabs tautas talantīgums, vēloties pakļaut citus etnosus.

   Etnoss un etniskais ir galvenās kategorijas etnoloģijā, kuras zinātniskā pieredze ir jāizmanto etnopolitoloģijā. Par etnosu dēvē tautu, cilšu apvienību, etnisko grupu, kurai piemīt kopība. Jēdzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonīmi. Tāpēc šajā tekstā pēc vārda „etnoss” iekavās tiek norādīts vārds „tauta”.

   Par etnisko sauc etnosa kultūras atšķirību komplektu. Tajā ietilpst gan paša etnosa fiksētās un akceptētās atšķirības, gan citu etnosu fiksētās atšķirības. Paša etnosa akceptētās atšķirības ir etnosa pašapziņas pamatā. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arī citu etnosu fiksētās atšķirības, kuru objektīvo pamatotību atzīst attiecīgais etnoss.

   Etnosa atšķirības mēdz būt visdažādākās. Zinātne nav definējusi etnosa atšķirību kanonisko komplektu. Tradicionāli tajā iekļauj tādas atšķirības kā izcelsme, vēsturiskā atmiņa, ģeogrāfiskā teritorija, valoda, antropoloģiskais tips, reliģiskie uzskati, materiālās kultūras elementi. Tradicionāli iekļauj arī mentalitātes iezīmes – etnopolitoloģijai aktuālu materiālu.

   Vienlīdzības zīmi var likt starp etnisko atšķirību komplektu un to, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par etnisko identitāti vai kultūras identitāti. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišķumu, savdabīgumu un īpatnību kopumu, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.

   Pēcpadomju gados latviešu etniskās identitātes noskaidrošana kļuva akadēmiskā mode. Uz jautājumiem „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?” centās atbildēt daudzi augstskolu pasniedzēji un zinātnisko iestāžu līdzstrādnieki. Tas ir noderīgs materiāls etnopolitoloģijai.

   Tiesa, latviešu etniskās identitātes noskaidrošanu nākas turpināt. Turklāt nākas turpināt stingri zinātniskā veidā. Daudzās līdzšinējās publikācijās par latviešu etnisko identitāti prevalē atklāts šarlatānisms. Piemēram, smieklīgi ir akcentēt tādas latviskuma identitātes pazīmes kā  „latvieši kā dziedātājtauta”, „latvieši kā zemnieku tauta”, „latvieši kā intelektuāla nācija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajās identitātēs nekā oriģināla nav uz cilvēces fona. Identitāte „latvieši kā intelektuāla nācija” ir ne tikai ļoti smieklīga, bet apliecina arī neprasmi pareizi lietot jēdzienu „nācija”. Sanāk, ka latvieši no citām tautām atšķiras ar intelekta (prāta) esamību!?

   Etnopolitoloģiju pamatā interesē etnisko atšķirību atspoguļošanās politikā. Tas var notikt visdažādākajos aspektos. Piemēram, etniskais un politiskā apziņa, etniskais un nacionālā neatkarība, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrātija, etniskais un politiskā brīvība, etniskais un etniskās minoritātes,  etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilācija, integrācija, multikulturālisms, genocīds), etniskais un globalizācija.

   Latviešu tautas mentalitāte (etnopolitoloģiski intriģējošākais segments) ļoti uzskatāmi un ar daudziem konkrētiem piemēriem atsedzās aizvadītajos 30 gados. Tam bija dedzīgs iegansts. Pēc PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigā saskārās ar nopietnu eksāmenu. Tāds eksāmens bija tautas pārbaudījums ar brīvību, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultātā latviešu tautai atkal (tāpat kā pēc I Pasaules kara) tika dota iespēja dibināt nacionāli suverēnu valsti. Latviešiem radās izdevība valdīt pašiem un savu dzīvi iekārtot saskaņā ar savu attieksmi pret brīvību, varu un naudu.

   Dotais pārbaudījuma formāts ir plaši sastopams cilvēces vēsturē. Tādu pārbaudījumu faktiski ir izturējusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. Rezultāti ir bijuši atšķirīgi, sākot ar tautas valstiskās nekompetences pierādījumiem vai „Failed state” apkaunojošās reputācijas iegūšanu un beidzot ar cilvēkiem cienīgu dzīvi savā valstī gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pārvaldīšana kļūst savdabīgs politiskais, morālais, intelektuālais, psiholoģiskais, profesionālais izaicinājums un rūdījums, gribasspēka, enerģijas un pasionaritātes eksāmens. Ja tauta iztur eksāmenu, tad tauta ir sasniegusi vēsturiskās attīstības mērķi. Tautai tāds mērķis ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzīve savā valstī. Nacionāli suverēnas valsts izveidošana ir vienīgais un galvenais tautas vēsturiskās attīstības mērķis. Tāda ir transcendentālā, varētu teikt – Dieva novēlētā, tautas pastāvēšanas metafiziskā jēga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jābūt sava valsts. Tāpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebūt sava valsts, un tā var nekārtot minēto eksāmenu. Cilvēces vēsturē daudzām tautām nekad nav bijusi sava valsts.

   Nopietnā eksāmena rezultāts ir atkarīgs no tautas politiskās apziņas; respektīvi, tautas politiskās apziņas gatavības veidot un uzturēt savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitāte. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski diktējot tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko ļaudis domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks.

   Etnopolitoloģijai ļoti svarīgi ir tas, ka mentalitāte nosaka tautas ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā ļaužu tikumiskajai pārliecībai un virza ļaužu darbību. Kāda ir tautas mentalitāte un tās centrētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja, piemēram, kādā tautā populārs ir savstarpējais naidīgums, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojas arī tautas politiskajā apziņā.

   Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samērā plašs materiāls. Etnopolitoloģija var izmantot, piemēram, šādu secinājumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību”.

   Saprotams, tas ir ļoti būtisks un reizē nepatīkams secinājums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brīvību. Brīvības izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekādas vērtības, tad arī brīvībai nav nekādas vērtības, un tautas mentalitātē brīvība ir nostumta tumšā nomalē.

   Brīvības izpratne ir mentalitātes elements, un tādējādi ir arī kultūras elements. Kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne.

   Šajā ziņā etnopolitoloģijai pie mums ir jārespektē negatīva parādība. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā tāpat kā citās bijušajās padomju republikās ar Krieviju priekšgalā radās tādi dzīves apstākļi, kad aktuāls kļuva jauns brīvības veids – noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Turpretī noziegumu brīvības laikā Saeimā tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi vienai sabiedrības daļai – oligarhijai un tās vajadzību apkalpojošajai valdošajai kliķei. Noziegumu brīvība kalpo skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un pie tam tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšās izvairīties no soda par pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

   Neapšaubāmi, gadu desmitiem ilgā dzīve noziegumu brīvības amorālajā atmosfērā degradējoši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitāti, tautas kultūru, tautas politisko apziņu. Etnopolitoloģija ir spiesta nodarboties ar negatīvu materiālu, ja tā vēlas objektīvi izpildīt savu misiju. Latvijā „degradācijas analītika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloģijai atliek vienīgi šo veikumu apgūt un teorētiski vispārināt.

   Tas lielā mērā attiecas arī uz politisko fenomenu analīzi, noskaidrojot politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas un citu politisko fenomenu interpretāciju latviešu politiskajās norisēs. Etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautas politiskajā dzīvē ir aplūkota daudzās publikācijās. Vairāk vai mazāk analītiski apskatīts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitāti, politisko varu, valsts institūtiem, valsts nāciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionālismu, multikulturālismu, ģeopolitiku, taisnīgumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrību, nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, garīgās kultūras mantojuma politizāciju, latviešu valodas politizāciju, kā arī nacionālās valsts atmiršanu t.s. globalizācijas laikmetā, kad jauno paaudžu mentalitātē stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolītisms un „globāla cilvēka” modīgais kults.

   Piemēram, daudzi teksti ir veltīti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, Satversmes papildināšanas nepieciešamību, politisko organizāciju dibināšanas vietējām tradīcijām, elektorāta izturēšanos vēlēšanu laikā, masu komunikācijas lomu politikā, ideoloģijas saturu un funkcijām. Nesaudzīgi ir kritizēta no Rietumiem ievazātā neoliberālisma un postmodernisma deģenerējošā ietekme uz latviešu kultūru un tajā skaitā uz tās sastāvdaļu, kuru dažkārt mēdz dēvēt par politisko kultūru. Vārdu sakot, etnopolitoloģija pie mums var balstīties uz noteiktu iestrādi, un Latvijā etnopolitoloģija netiekas ar Toričelli „tukšumu”.

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

   2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu fotoilustrācijās) Roberts Raimo izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam uzticīgi kalpojošās „zaļās partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu politisko spēku. Par Roberta Raimo nodomu „Delfi” rakstīja: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un "būtu nopietns pretsvars ārējās pārvaldes (!?) uzspiestajai politikai Latvijā"”.

   Labi atceramies, ka tāda politiskā spēka 13.Saeimas vēlēšanās un agrāk nebija. Neviens politiskais spēks nav solījis radikālas pārmaiņas Latvijas valstiskumā.

   Piemēram, 2018.gada 6.oktobra parlamenta vēlēšanās uzvarēja idejiski tradicionālie politiskie spēki. Latvijas tautai viņi solīja vienīgi „kosmētisko remontu” vai vispār dumji solīja zelta kalnus un tādus sociālos labumus, kādi pat komunismā nav iespējami. Tāpēc Roberta Raimo ideja tūlīt uzšķiļ šķelmīgus jautājumus.

   Dabiski, pirmos jautājumus uzšķiļ politiski būtiskākā un reizē politiski sāpīgākā dzīves realitāte: „Vai latviešu brāļi un māsas ļaus izveidot nacionāli patriotisku politisko spēku?”; „Vai tagad ir 20 000 latviešu, kuri vēlas dzīvot nacionāli suverenā valstī, bet nevis nacionāli suverēnas valsts simulakrā?”.

   Latviešu brāļu un māsu lielākie dārgumi ES un NATO ir "ārējā pārvalde". Vai latviešu varas inteliģences „miljons” gribēs atsacīties no ārējās pārvaldes un atkal atjaunot valstisko suverenitāti? 2003.gada 20.septembrī latviešu „miljons” ar kvēlošu degsmi (66,97%) atsacījās no nacionālās brīvības. Bet tas liecina par ļoti dziļām neveselīgām pārmaiņām tautas kultūrā un tautas mentalitātē. Vai šīs ļoti dziļās neveselīgās pārmaiņas nebūs nepārvarams šķērslis iecerētā politiskā spēka organizēšanai?

   Dzīves realitāte ir politiski sāpīga. Bet tas nebūt nav viss. Latviešu "miljonu" ir pārņēmusi mentālā epidēmija – neoliberālisma un postmodernisma, perversiju un rusofobijas epidēmija. Vai latviešu „miljons” gribēs atsacīties no tādiem mentālajiem gardumiem?

   Latviešu varas inteliģencei nav vajadzīga suverenitāte, jo īstas suverenitātes atbalstītāji katrā ziņā vērsīsies pret tumsonību, stulbumu, šarlatānismu, zinātnes un izglītības sagraušanu. Darbu var zaudēt simtiem āmurgalvju. Vai tauta, kura ir noslīdējusi draudīgi zemu un jau sen ir pārstājusi žēloties par personību trūkumu visos esamības segmentos, vispār ir spējīga mobilizēties un tikt vaļā no kriminālā kapitālisma?

   Vai kustību atbalstīs jaunā paaudze? Vai tās majoritāte gribēs atradināties no perversijām, homoseksuālisma, genderisma atbalstīšanas un dzīves baudīšanas orģijām? Sociuma lielākos ideoloģiskos indētājus "Delfi", "Satori", "Rīgas Laiku" kustība nekavējoties noslaucīs no Zemes. Vai „radošā inteliģence” to pieļaus?

   Pēc jaunās kustības nākšanas pie varas aptiekā zāles vairs nebūs 10-20 reizes dārgākas nekā Baltkrievijā. Oligarhi būs citi ar godīgi nopelnītu sākotnējo kapitālu. Vecie oligarhi-parvēniji-nacionālie laupītāji šķēles, lemberģi, šleseri tiks finansiāli kastrēti. Mazums, kas vēl notiks tautas morālās attīrīšanās nolūkā. Arī interneta izcili aprobežotajiem troļļiem un komentāru universālajiem ģēnijiem vajadzēs apklust uz mūžīgiem laikiem. „Viedokļu plurālisma” faniem nāksies ņemt rokā grāmatas, un viņi drīkstēs atvērt muti tikai pēc attiecīgo zināšanu apguves.

   Un vēl ir viens akūts jautājums: „Vai tādu politisko spēku pieļaus mūsu šodienas ģeopolitiskais saimnieks un bijušais LPSR saimnieks?”. Latviešu valsts rašanās, atjaunošana un pastāvēšana vienmēr ir bijusi ģeopolitiskās vienošanās rezultāts. Vai abi saimnieki jauno politisko kustību tūlīt nenovedīs līdz „abortam” – priekšlaicīgai dzīvības pārtraukšanai?

   Internetā (medijos) vairs nav lasāma gaušanās par personību trūkumu. Toties joprojām atskan jautājums „Ko darīt?”.

   Latvijā ir saprātīgi cilvēki. Viņi ir spējīgi godīgi, drosmīgi un objektīvi novērtēt „brīvvalsts” realitāti. Daudzi cilvēki rūgti pārdzīvo bezjēdzīgo, noziedzīgo, cilvēciski necienīgo dzīves kārtību. Viņi ir dziļā neizpratnē, apjukumā, neziņā par iespēju panākt radikāli pozitīvu pavērsienu valstiskajā jomā. Viņus neapmierina sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais, garīgais klimats Latvijā. Viņi redz, ka oligarhijas un tās apkalpojošās valdošās kliķes politiskā kvintesence (būtiskāko, svarīgāko pazīmju, īpašību kopums) nesastopas ne ar kādu kritisko izvērtējumu un latviešu sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais protests ir līdzīgs nullei.

   Faktiski nekāda protesta nav. Ja arī atsevišķi cilvēki organizē oligarhijas un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgās darbības atspoguļošanu grāmatās un internetā, kā arī sabiedrībai tiek izskaidrots LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, tad visa šī darbība principā paliek tikai „uz papīra”, jo tai nav sociuma kolektīvā nosodījuma atbalsts, aizmugure, spēks un autoritāte. Tāpēc valdošā kliķe un tās saimnieki kriminālie oligarhi var droši turpināt savu izteikti noziedzīgo darbību.

   Savādāk būtu, ja Astoņkājim (oligarhiem) un Lielajai Bandai (oligarhijas sargsuņiem - valdošajai kliķei) nāktos respektēt sabiedriskā spēka protestus un kolektīvos nosodījumus. Bet tāds spēks neeksistē. Tātad neeksistē arī protesti un nosodījumi. Eksistē vienīgi neapmierinātības burbuļošana „ķēķī”. Tā noteikti ir masveidīga burbuļošana. Taču arī burbuļošanas masveidība neko nevar panākt, jo īstenībā tā ir margināla burbuļošana pagrīdē. Ar padomju varu arī gandrīz visi bija neapmierināti „ķēķa līmenī”, bet tam nebija nekādas nozīmes. PSRS vienā naktī sabruka tikai tāpēc, ka sabrukumu noorganizēja pašas lielvalsts politiskā vara – PSKP/VDK „elites elite”.  

   Bez konkrēta sociālā spēka rašanās un bez konkrēta sociālā spēka aktivitātes latviešu apokaliptika, latviešu soterioloģija, latviešu ontoloģija, latviešu metafizika nemainīsies un turpināsies pesimistiskās žēlabas par latviešu tautas gala tuvošanos, latviešu dvēseļu nepestīšanu no ļaunuma, latviešu esamības vispārīgo pamatu, principu, struktūras un likumsakarību fundamentālo nevērtību, latviešu pirmpamatu, pirmelementu zaudēšanu, aizmiršanu, necienīšanu. Bez konstruktīvi orientēta un nacionālajai labklājībai veltīta sociāli politiskā spēka rašanās un sociāli politiskā izrāviena latviešu tautas nākotne būs izteikti regresīva. Un neko nelīdzēs atsevišķu indivīdu atmaskojošā darbība un nesaudzīgā publicistiskā esejistika, kas drīzāk ir uzskatāma par naivu filosofisko un intelektuālo sentimentalitāti „mēra laikā”, kad etniskā un valstiskā ideālisma apjūsmošana kļūst smieklīga polēmiskā konstrukcija.

   Kā zināms, LR nav vienīgā zeme ar kriminālā kapitālisma trajektoriju. Krievijā šī trajektorija ir daudz briesmīgāka. Taču Krievija ir vienīgā zeme bijušās PSRS teritorijā, kur jau daudzus gadus eksistē samērā apjomīgs un efektīvs nacionālās aizsardzības spēks, kā var dēvēt Sergeja Kurginjana 2011.gada sākumā izveidoto kustību „Суть времени”. Šī kustība ir ļoti pamācošs paraugs  atbildei uz jautājumu „Ko darīt?”.

   Tā ir kustība, kuras mērķis ir glābt Krieviju. Krievija ir sagandēta ne mazāk kā Latvija, un Krievija patiesībā ir visu nelaimju „māte un tēvs”, apzināti izveidojot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu – unikālu valstiskumu cilvēces vēsturē. LR ir KF klons.  

   Sergejs Kurginjans (1949) ir ģeniāls cilvēks. Viņš izprata „perestroikas” noziedzīgo būtību 90.gadu sākumā. Viņš jau tolaik rakstīja par kriminālā kapitālisma „celtniecību” Krievijā, kad sākotnējais kapitāls tiek iegūts laupīšanas veidā. Viņš brīdināja par laupīšanas briesmīgajām sekām, kad it kā jauna dzīve tiek būvēta uz pilnīgi šķībiem pamatiem.

   Viņa kustība no cilvēciskuma saglabāšanas viedokļa ir nozīmīga parādība pasaules mērogā. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri iesaistījušies šajā kustībā. S.Kurginjana teorētiskā pieeja un polittehnoloģiskā prakse var būt metodoloģiskais paraugs arī mums. Katrā ziņā šī kustība ir teorētiski ļoti pareizi un precīzi būvēta. Rezultāts ir labs. Taču rezultāts diemžēl ir atkarīgs no „baltās” rases kopējā likteņa demogrāfiskās pārejas kontekstā. Kā zināms, liktenis nav patīkams, un neviens to nevar izmainīt.

   Piemēram, demogrāfisko katastrofu un tās sociālos satelītus masveida degradāciju un deģenerāciju (dzīves baudīšanu mēra laikā) neviens nevar apturēt. Tas ir izdevies tikai Farēru salās. Arī S.Kurginjans pēdējā laikā žēlojas par inteliģences sabrukumu un tautas degradācijas pieaugumu. Krievijā esot iespējami divi scenāriji: 1) vai nu tauta saņemsies un mobilizēsies jeb 2) tauta un tās valsts ies bojā (Krievija izšķīdīs vai to iekaros).

   Salīdzinot stāvokli Krievijā ar stāvokli Latvijā, ir viens nepatīkams apstāklis. S.Kurginjana kustībā dominē jaunās paaudzes pārstāvji, kurus nav izdevies nozombēt no Rietumiem ievazātajai ideoloģijai. Krievijā nezombētas jaunatnes daļa ir ļoti liela. Latvijā visriebīgākā nelaime ir nozombētā jaunatne, kura 2018.gada 6.oktobrī panāca radikālu vēsturisko pavērsienu, kas latviešu tautai nesīs milzīgu postu.

   S.Kurginjana vadītā kustība visdažādākajā aspektā ir ļoti laba un pamācoša atbilde uz jautājumu „Ko darīt?”. Ļoti labi apzinos, ka atbildē ir jāpasaka galvenais, un galvenais ir S.Kurginjana realizētā polittehnoloģija. Lai atbilde būtu izsmeļoša, jāsagatavo detalizēts pārskats par kustību. Tāds pārskats ir obligāti nepieciešams tiem, kuri vēlas kaut ko reāli darīt un mācīties no tiem, kuri jau ir daudz paveikuši. Tādu pārskatu ir iespējams sagatavot. Bet tas nav viegls uzdevums, jo materiāls ir grandiozs.

   Piemēram, jāpārlasa plašie raksti kustības īpatnās „avīzes” 300 numuros, vēlreiz jānoskatās ne reti divas stundas ilgie 130 video, jāpārlasa mācību grāmatu kolekcija, noteikti jāpārlasa S.Kurginjana grāmatas un raksti interneta medijos. Pārskatā jāiekļauj stāstījums par komūnu Aleksandrovskas ciemā, kur tā pastāv piecus gadus un kur divas reizes gadā apmēram nedēļu notiek mācības kustības „universitātē” „Школа высших смыслов„.    

   S.Kurginjans sāka ar izglītošanu - tipisku izglītošanas darbu, izskaidrojot cilvēka dzīves jēgu, cilvēka un valsts attiecības, garīguma lomu, cilvēciskuma būtību. Izglītošanas formas klasiskās: lekcijas, laikraksta izdošana, video gatavošana.

   Tātad sākumā ir vajadzīgs, tā teikt, subjekts, kurš prot veikt un vēlas veikt attiecīgo izglītošanas darbu. Tāds darbs ir konstruktīvs ideoloģiskais pasākums, orientējot cilvēku apziņu adekvātu cilvēku eksistenciālajai misijai. Mobilizācijas sākums ir ideoloģiskā izglītošana noteiktā virzienā - humānistiskā virzienā ar humāniem ideāliem, mērķiem, dzīves formātiem.

   Principā nekā jauna un nekā neizdarāma nav, ja vēlamies garīgi nomaldījušos cilvēkus novirzīt uz cilvēkiem cienīgas dzīves ceļa. Protams, ir vajadzīgi noteikti materiālie resursi, lai lasītu lekcijas, izdotu avīzi, darbotos internetā utt. Taču pati kustība netiek saistīta ar naudu. S.Kurginjans sākumā to daudzkārt uzsvēra: „Kustība nebūs saistīta ar naudu!”. Tāpēc kustība nav juridiski noformēta tā, lai drīkstētu piedalīties dažādās vēlēšanās, kas ir elementārs sākums „saistībai ar naudu”.

   S.Kurginjana vadītajai kustībai ir izdevies vairākkārt glābt dzimteni. Tas nav pārspīlējums. Kustībai bija izšķirošā pretspēka loma 2011.-2013. gadā, kad Rietumu finansētā 5.kolonna Maskavā organizēja plašus nemierus. Kustībai izdevās apturēt likumdošanas kroplības bērnu audzināšanā un izglītošanā. Visjaunākajā laikā kustība cenšas panākt nacionāli katastrofālās pensiju reformas atcelšanu un  pilnīgi pārliecināta par savu uzvaru.

Emocionālās analoģijas

   Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. Postcilvēku ģenēze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pēcpadomju gadus. Tomēr no tā nekļuva vieglāk pēc vēlēšanām. Nepatīkamās prognozes nespēj mazināt emocionālo pārdzīvojumu, tiekoties ar realitātes skaudrumu.

   Latvijā vēl ir samērā prāvs cilvēku skaits. Viņi veido vietējās sabiedrības garīgi veselo indivīdu kopumu. Viņi nav zaudējuši cilvēciskumu un joprojām dzīvo atbilstoši cilvēces tradicionālajām vērtībām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cēlumu un rīcības mērķtiecību. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidība un izvirtība. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvēces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildība, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attīstības kvintesence – galvenais, svarīgākais un būtiskākais sasniegums tautas vēsturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultūras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvēkiem raugās kā uz šausmīgu anormālību. Tajā pašā laikā viņi ir pamatīgi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu „Kāpēc XIX gs. otrajā pusē latviešiem piedzima mazai tautai negaidīti liela plejāde izcilu personību, bet XX gs. otrajā pusē tika sadzemdēta postcilvēku milzīga populācija?”. Tāpat viņos baismas izraisa jautājums „Kas notiks ar tautu, ja postcilvēciskums izrādīsies ģenētiski nostiprināts?”. Postcilvēku dominēšana parlamentā un valdībā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvēki neslēpj attieksmi pret nacionālo kolapsu. Dominē velme pēc iespējas ātrāk doties prom no Latvijas.

   Latvieši nav pirmie, kuri cilvēces vēsturē tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzīvo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvēku šodienas emocijām ir emocionālās analoģijas pasaules vēsturē. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā līmenī cilvēki ir izjutuši arī agrāk. Arī agrāk ir bijuši ļoti drūmi notikumi, kad tautas un tās valsts dzīvē ielaužas ellišķīgi spēki un visu barbariski izposta, dzīvi pārvēršot par nemitīgu morālo mocību.

   Ļoti uzskatāmi ir divi piemēri. Mūsu zemes iedzīvotājiem abi piemēri ir labi pazīstami. Viens no piemēriem tieši attiecas uz mūsdienu Latvijas cilvēkiem. Tas ir piemērs, kura pagātnei ir turpinājums tagadnē un nenosakāmi ilgi būs turpinājums nākotnē. To pašlaik izjūt un turpmāk izjutīs gan Latvijā palikušie cilvēki, gan Latviju pametušie cilvēki. Runa ir par amerikāņu okupāciju Rietumeiropā pēc II Pasaules kara un par Krievijas sabrukumu 1917.gadā.

   Pret t.s. oktobra revolūciju krievu īstie cilvēki joprojām izturas kā pret apkaunojošu pazemojumu, kas iezvanīja krievu tautas cilvēcisko panīkumu, kultūras mantojuma zaimošanu, nacionālā genofonda antropoloģiski vērtīgākās daļas iznīcināšanu. Krievu aristokrātijas, oficieru korpusa, garīdzniecības, akadēmiskās inteliģences iznīcināšana bija krievu gara aristokrātijas iznīcināšana. Apkaunojoši un pazemojoši bija tas, ka tautu un valsti sagrāva lumpeniskas, plebejiskas, tumsoniskas, analfabētiskas masas, kuras kodēja, zombēja, programmēja, komandēja kaut kādi no ārpasaules uzklīduši nenosakāmas kultūras identitātes deklasēti ebreji, pusebreji, gruzīni, latvieši. Viņu briesmu darbi nav aizmirsti. Netika aizmirsti 100 gados, un acīmredzot nekad neizzudīs no krievu tautas vēsturiskās atmiņas.

   Par to liecināja „jubilejas” publikācijas 2017.gadā. Tajās zīmīga ir emocionālās tonalitātes saglabāšanās pēc 100 gadiem. Principā nekas nav mainījies. Apkaunojumu un pazemojumu izjuta 1917. gadā dzīvojošie krievu tautības cilvēki. Viņu emocionālā reakcija ir atspoguļota daudzos romānos un memuāros. Tā ir atspoguļota arī padomju kinofilmās kā „buržuāzijas” neizprotošā izturēšanās pret proletariāta diktatūru.

   Apkaunojumu un pazemojumu izjūt arī tagad dzīvojošie krievu īstie cilvēki. Tas tika uzsvērts „jubilejas” publikācijās. Nepatīkamas emocijas izraisa sociuma viszemāko slāņu uzkundzēšanās, kā arī valdošās elites bezspēcība glābt Krieviju no sabrukuma. Šajā ziņā 13.Saeimas vēlēšanas ne ar ko neatšķiras no bezspēcīgās pagaidu valdības gāšanas Krievijā. Krievijā valdošā elite, bet LR kriminālā oligarhija, faktiski padevās bez kaujas, nodevīgi pametot tautu graujoši postošu monstru varai.

   Amerikāņu kundzība Rietumeiropā un pēc PSRS sabrukuma visā Eiropā ir viens no lielākajiem eiropiešu kauna traipiem. Pēc II Pasaules kara Baltais nams neaizveda uz mājām savu armiju. Rietumeiropā palika ASV milzīgs militārais kontingents. Tas ir okupācijas kontingents, jo nepakļaujas vietējiem likumiem, kā tas tagad ir arī Latvijas Republikā.

   Par rietumeiropiešu apkaunojumu un pazemojumu tāpat kā par krievu apkaunojumu un pazemojumu ir plaša bibliotēka. Taču ir viena atšķirība. Ja Krievijā pēcpadomju laikā par 1917.gada revolūcijas nacionāli graujošo būtību drīkst brīvi runāt un rakstīt, tad Rietumeiropā un tagad arī pēcpadomju Latvijā par amerikāņu okupāciju netiek brīvi runāts un rakstīts. Šīs tēmas aizliegumu cītīgi sargā valdošās elites. Pēc II Pasaules kara amerikāņi Rietumeiropā izaudzināja sev paklausīgu un padevīgu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras eliti. Tāda ir izaudzināta arī Latvijā.

   Par ASV lomu Eiropā patiesību visbiežāk runā un raksta paši amerikāņi. Turklāt netiek slēpta nicīgā izturēšanās pret rietumeiropiešiem, kuri derot vienīgi „trauku mazgāšanai”, jo vairs nespējot savā dzīvē kaut ko patstāvīgi un vērtīgi nokārtot. Eiropas saimnieku augstprātīgā izturēšanās ir vēl viens iegansts īsto eiropiešu emocionālajam sarūgtinājumam par savu apkaunojošo un pazemojošo stāvokli.

   Latvijas postcilvēkiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjūt. Viņiem vispār nav pazīstamas cilvēku emocionālās izjūtas. Viņi neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mūsu vēderus baro un mūsu sadzīviskās vajadzības apgādā ar speciāli priekš mums pietaisītu trešās šķiras produkciju, ko paši rietumeiropieši neēd un nelieto. Postcilvēki neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. Postcilvēkiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas „panīkušu reģionu”.

   Postcilvēkiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. Arī viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktīvi „tautai” izgaismo postcilvēku panākumus 13.Saeimas vēlēšanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvētu klusi, apkalpojošais personāls gudri komentē postcilvēku (daunu-klaunu un morāli patoloģiski sagandēto primātu) turpmāko „politiku”. Tajā svarīgi esot saglabāt „Latvijas eiroatlantisko virzienu”: „Nav pamata bažām, ka jaunās valdības laikā varētu mainīties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomēr aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionēs eiroatlantiskajā kopienā (!?), šādu viedokli pauda Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizējusies (!?). Viņš uzskata, ka šīs vēlēšanas nav izrādījušās izšķirošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomēr pastāv. Viens no tiem esot izvēle, kā Latvija sevi saredzēs eiroatlantiskajā kopienā” (citāts no „Delfi”).

   Tāds viedoklis var būt ne mazāk atbaidošiem tipiem par mūsu jaunajām politiskajām slavenībām (dauniem-klauniem un morāli patoloģiski sagandētajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garīgi sagandēts, ka nav spējīgs atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvēku ievēlēšana parlamentā un iekļaušana valdībā ir normāla parādība un nekādā gadījumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. Postcilvēku invāzija priekš viņa nav emocionāla pārdzīvojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mūsdienu vēsturē. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplūstu ar Rietumu īsto cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pēc II Pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrūk īstiem cilvēkiem šodienas Eiropā: „Pēc Sprūda domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados būs daudz grūtāk veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tēlu varētu pasliktināt.”

    No postcilvēku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzējas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvēcisku seju – uzskatu un rīcības patstāvību, valstisko suverenitāti, kā arī nevēlas piesārņot nāciju ar citu rasu deklasētiem migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzīga. Latvijai ir jābūt postcilvēka sejai – verdziski padevīgai un verdziski pakalpīgai sejai bez jebkādas suverenitātes pazīmēm.

   Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot nav spējīgs saprast vēl vienu būtisku momentu. Rietumu elite noteikti ir lietas kursā, kāds cilvēciskais materiāls uzvarēja 2018.gada 6.oktobrī. Naivi būtu cerēt par Rietumu elites neziņu vai nespēju objektīvi novērtēt mūsu daunus-klaunus un morāli patoloģiski sagandētos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektīvais vērtējums būtiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru pie tam postcilvēkiem iesaka atļaut arī turpmāk duļķot līdzšinējam pederastam ārlietu ministra krēslā. Tāpat direktoram Dievs nav vēlējis saprast, ka 13.Saeimas kadriem nevar būt ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var būt tikai kaut kas pilnīgi savādāks, kura apzīmējumā iederas vienīgi rūpji un neliterāri vārdi.

Trīs vēsturiski secinājumi

   13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu tautas virzībā  un apstiprina iepriekšējo posmu analītisko vērtējumu pareizību. Proti, apstiprina novērotās klīniskās ainas pareizību.

   Tautas dzīve turpmāk būs jūtami savādāka nekā līdz šim. Fizioloģiski eksistenciālajā jomā, protams, nekas nemainīsies. Cilvēki turpinās ēst un dzert. Latvieši turpinās pat mazliet dzemdēt bērnus. Tāpēc daudzi teiks „Beidziet mānīties – 2018.gada 6.oktobrī nekas būtisks nav atgadījies”.

   Tautā vienmēr ir indivīdi, kuriem dzīves pārmaiņas sākas un beidzas saistībā ar pārmaiņām fizioloģiski eksistenciālajā sfērā – paliek pāri vai aptrūkst ēdiens, dzēriens. Viņiem cita nekā dzīvē nevajag, un pārējam dzīvē nav nekādas vērtības. Tautas masas (t.s. vienkāršie cilvēki) nevēlas radikālus satricinājumus – revolūciju, valsts apvērsumu. Masu socioloģija par to ir kategoriski pārliecināta. Radikālus satricinājumus vēlas un praktiski organizē tautas inteliģence, kura rūpējas ne tik daudz par sevi kā par visu tautu. Tautas dzīve vienmēr ir atkarīga no inteliģences sociālās aktivitātes, inteliģences idejiskā potenciāla un inteliģences psihiskā noskaņojuma. Inteliģence veido tautas intelektu un tautas kultūras kodu. Inteliģence ir tautas daļa, kurai nākas par visu atbildēt. Tāpēc inteliģence vienmēr sastopas ar insinuācijām – sliktu vērtējumu. Taču inteliģence patiešām var izrādīties divkosīga, histēriska, neaudzināta, melīga, nodevīga, pakalpīga, nacionāli bezatbildīga. Inteliģences izsmiešana un nicināšana tādā gadījumā ir pamatota.

   Tā tas ir latviešu tautā. Jauno posmu latviešu virzībā ir sarūpējusi inteliģence, ideoloģiski instruējot un psihiski noskaņojot visu etnisko kopumu. Trīs vēsturiskos secinājumus nākas attiecināt uz visas latviešu tautas stāvokli, kaut gan ģenerators ir inteliģence. Tas, ko tradicionāli dēvē par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, īstenībā vienmēr ir inteliģences apziņa un inteliģences doma.

   Pēc 13.Saeimas vēlēšanām jūtami savādāka būs tautas garīgā sfēra. Tas, piemēram, atsauksies uz tautas politisko apziņu, nosakot valstiskuma kvalitāti, sociāli politisko institūtu kvalitāti, sociāli politisko risinājumu kvalitāti. Bet svarīgākais – nosakot tautas kvalitatīvās prasības valstiskumam, politiskajiem institūtiem un to politiskajiem risinājumiem. Tautas kvalitatīvās prasības būs citādākas (manāmi piezemētākas) nekā līdz šim. Vēsturiskie secinājumi attiecas uz 1) identificēšanas prasmi, 2) procesu dinamiku un 3) reālo varu (oligarhiju).

   Jau pirms laba laika identificēšanas prasmes noslīdējums tika kritiski raksturots vairākās publikācijās. Arī portālā „Pietiek” bija lasāmas brīdinošas esejas par identificēšanas problemātiku. Runa bija par acīmredzamo tendenci strauji samazināties identificēšanas kompetencei. Tendence liecināja par identificēšanas impotences rašanos. Tā tāpat kā jebkura veida impotence ir ļoti nepatīkama kaite.  Impotence liecina par nespēcīgumu. Tātad liecina par neiespējamību veikt noteiktas funkcijas un būt adekvātam attiecīgajai funkcionālajai misijai. Ja cilvēku pārņem identificēšanas impotence, tad viņš zaudē Homo sapiens statusu un spēju eksistēt saprātīgam cilvēkam atbilstošā garā.

   Identificēšana ir psihisks process. Tajā cilvēks domās, jūtās un darbībā apzināti atpazīst cita cilvēka un materiālās pasaules raksturīgākās īpašības. Socioloģijā šo procesu apzīmē ar jēdzienu „internalizēt” – apgūt, t.i., iemācīties un sev par saistošiem pieņemt, teiksim, sabiedrības ideālus, vērtības un normas. Bez identificēšanas (internalizēšanas) nav iespējams normāli dzīvot. Ja esam nespēcīgi identificēt citus cilvēkus un materiālo pasauli, tad kļūstam nespēcīgi dzīvot vispār, un mūsu dzīve pārvēršas murgu vīzijā – fantasmagorijā. 

   Pēc „atgriešanās Eiropā” 1990.-1991.gadā latviešu tauta izjuta metodiski perfekti organizētu identificēšanas prasmes graušanu, kas Rietumos bija sastopama jau no aizvadītā gadsimta 60.gadu beigām. Latviešu tautā, saprotams, minētā graušana vispirms guva panākumus varas inteliģencē, kura tūlīt sāka attiecīgi „skolot” pārējo sabiedrību.

   Nākas atgādināt, ka „atgriešanās Eiropā” praktiski nozīmēja saplūšanu ar Rietumos dominējošo neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūras abi virzieni dara visu, lai cilvēki vairs nespētu atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem, skaisto no kroplā, pareizo no nepareizā, veselo no neveselā, normālo no anormālā. Šī nespēja tad arī ir identificēšanas prasmes noslīdējums, kas Latvijā aizsākās krietni pirms nesenajām parlamenta vēlēšanām.

   13.Saeimas vēlēšanas apliecināja vēsturisko faktu, ka latviešu tautā identificēšanas noslīdējums ir sasniedzis tādu pakāpi, ka anormālais tiek uzskatīts par normu un saskarsmē ar anormālo vairs nenotiek strīdi. Tautas masu apziņā anormālais un normālais ir viens un tas pats. Tas noteikti ir tautas jauns mentālais stāvoklis. Identificēšanas impotence ir kļuvusi konstanta mentālā īpašība. Internetā par to ir dzirdama saprātīga balss: „[..]tauta pat vairs nesaprot, kas īsti ir opozīcija..partijām vairs nav ideoloģisko nostādņu...kur tālāk?”. Ivars Redisons žēlojas: „Problēma - liels skaits pilsoņu vairs nesaprot, kāpēc būtu vajadzīga sava valsts - Latvijas Republika”.

   Saeimas vēlēšanas apliecināja masveidīgo nespēja atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Tas attiecas uz psihiski slimajiem homoseksuālistiem un psihiski slimajiem dauniem-klauniem, kā arī tas attiecas uz morālās patoloģijas pārņemtajiem tipiem. Izteikta amoralitāte (izteikta nekaunība, izteikta nelietība) ir patoloģija - organisma norišu novirze no normas. Taču Latvijā tautas masas un varas inteliģence tā vairs neuzskata. Viņiem morālā patoloģija ir normāla parādība. Morālās patoloģijas pārņemtie tipi drīkst pieņemt valsts likumus un vadīt ministrijas, sēdēt premjerministra krēslā un Valsts prezidenta tronī.

   Internetā ir lasāmi šādi vārdi: „[..] un tev būs tagad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tikpat balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!”.

   To raksta jauna sieviete ar savu īsto vārdu un uzvārdu (Lorita Balode Mikelsone), priecājoties par „KPV LV” panākumiem vēlēšanās. Tas ir sava veida spilgts daunu-klaunu pašapziņas apliecinājums. Izrādās, dauni-klauni sevi apzinās kā dauni-klauni, un viņi nekaunas konfrontēt ar garīgi veselajiem cilvēkiem. Mūsu dauniem-klauniem ir identiskā pārliecība. Mūsu dauni-klauni sevi apzinās kā atsevišķu sociālo grupu. Mūsu dauniem-klauniem ir „šķiriskā apziņa” un „šķiriskās” politiskās prasības. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dauniem-klauniem ir arī nacionāli politiskās ambīcijas. Viņi vēlas pārvaldīt valsti, un viņi ir guvuši uzvaru parlamenta vēlēšanās. Mūsu dauni-klauni ir kļuvuši tautas likteņa noteicēji, un viņi ar to lepojas.

   2018.gada 6.oktobrī elektorāts akceptēja daunus-klaunus kā normālus indivīdus ar tiesībām pārvaldīt valsti. Tas nekas, ka slavenākajam daunam-klaunam ir tipiska dauna fizionomija. Daunu-klaunu varēja redzēt TV, internetā. Iespēja identificēt daunu-klaunu aizvadītajos 4 gados bija ļoti plaša. Bet tas nenotika. Tātad masveidā ir zudusi būtiska cilvēciskuma kompetence. Zudusi ir spēja atšķirt psihiski veselu cilvēku no psihiski nevesela cilvēka. Lembergs vienīgais publiski izteicās par "klaunu". Neapšaubāmi, dauna izdarības var būt tikai klauna izdarības.

   Bet tagad par otro vēsturisko secinājumu – procesu dinamiku. Katrā ziņā ir jāsaprot šāds fakts: procesu dinamika patiesībā ir degradācijas dinamika, un 13.Saeimas vēlēšanas lika secināt sasniegto degradācijas pakāpi.

   Etniskā kopuma (tautas) degradācijai vienmēr mēdz būt noteikts ātrums, noteikta virzības gaita un virzības gaitas maiņa dažādu faktoru ietekmē. Par to liecina cilvēces vēsture. Kā zināms, mūsdienu laikmeta būtiska iezīme ir notikumu straujums – milzīgā dinamika. Viss mainās ļoti ātri. Ja salīdzina vēsturiski zināmos tautu un nāciju degradācijas tempus ar šodienas degradācijas tempu, tad ir liels pārsteigums. Mūsdienu notikumu virzības milzīgais ātrums nav salīdzināms ar pagātnes pieredzi, kad degradācijas process turpinājās gadsimtiem ilgi.

   Ņemot vērā Latvijas visjaunāko laiku materiālu, etnosa degradācijas progresēšanu nākas mērīt viena gada robežās un pat dažu mēnešu robežās. Pēcpadomju laikā (30 gados) degradācijas dinamika ir ļoti izteikta. Jo tuvāk šodienai, jo degradācijas dinamika ir kļuvusi straujāka. Pēc 12.Saeimas vēlēšanām degradācija ir bijusi tik strauja, ka vietējā oligarhija, valdošā kliķe, valdošās politiskās partijas 4 gadu laikā ir zaudējušas sociāli politisko kontroli, iespēju ietekmēt sabiedrisko domu un vispār iespēju diktēt „spēles noteikumus”. Degradācijas (deģenerācijas) pārņemtās jaunās paaudzes prāvās daļas anormālā, garīgi slimā enerģētika izrādījās daudz spēcīgāka nekā „vecās gvardes” racionālā un politiski pieredzējušā enerģētika. Degradācijas dinamika ir novedusi pie tā, ka latviešu tautas valsti sāk pārvaldīt cilvēciski neadekvāti radījumi – Homo degradation. 13.Saeimas vēlēšanās vislielāko zaudējumu cieta cilvēciskums kā Homo sapiens pamatelements.

   Trešais vēsturiskais secinājums attiecas uz reālo varu. Kapitālismā reālā vara ir oligarhijai. Kapitālisma zemēs reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. Ja LR būtu atjaunota normālā veidā, bet nevis noziedzīgā veidā, tad vienalga reālā vara nonāktu oligarhijas rokās. Tā nebūtu kriminālā oligarhija, kuras sākotnējais kapitāls ir iegūts nelietīgā ceļā. Tā būtu oligarhija ar relatīvi likumīgi iegūtu pirmo miljonu, kā tas ir bijis kapitālisma vēsturē, oligarhijai iemantojot noteiktu leģitimitāti. Tāda oligarhija rūpējas par tautu, valsti, izstrādā valsts stratēģiju, bet XX gadsimtā uzsāka apjomīgu sociālo programmu realizāciju, kā arī pievērsās cilvēces globālajām problēmām.

   PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Vienīgi nebija zināma šī oligarhijas jaunā veida turpmākā uzvedība pēc tautas nacionālo bagātību izlaupīšanas. Nevarēja zināt, kā rīkosies lembergi, šķēles, savicki, šleseri u.c. pēc savu kabatu piestūķēšanas ar naudu un mantu. Tagad tas ir zināms.

   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas kriminālās oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu, nespēju reāli valdīt Latvijas Republikā. 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu jaunākās paaudzes dauni-klauni un morālās patoloģijas reprezentanti apspēlēja „Rīdzenes varzu”. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgi primāti. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu kriminālo oligarhiju. Viņi izrādījās tik aprobežoti, ka zaudēja garīgi slimo daunu-klaunu un morāli patoloģisko tipu kompānijām. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva garīgi slimu cilvēku (Homo degradation) pārvaldījumā. Tāpēc sastopamies ar vēsturiski jaunu situāciju. Līdzšinējā kriminālā oligarhija vairs nebūs reālais valdnieks Latvijā. Aktuāls ir jautājums „Vai latviešu tauta būs spējīga radīt leģitīmu oligarhiju?”.