Reforma jeb metastāzes apmīļošana

   Jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Uzdot jautājumu ir Latvijas katra iedzīvotāja pienākums. Bērnu vecāku un mazbērnu vecvecāku obligāts pienākums. Savukārt jautājuma adresātam obligāti ir jāsniedz izsmeļoša atbilde. Jautājuma adresāts ir Ministru kabinets.

   Ārkārtīgi svarīgais jautājums ir šāds: „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?”. Noteikti iederas papildjautājumi: „Kas epohāls ir noticis Latvijā, ja ir nepieciešams radikāli pārveidot skolotāju sagatavošanu?”; „Kas liecina par līdzšinējās skolotāju sagatavošanas neatbilstību dzīves vajadzībām?”.

   Valdošā kliķe ir izdomājusi jaunu pārbaudījumu Latvijas iedzīvotājiem – kardināli mainīt skolotāju sagatavošanu. Tas noteikti var būt vēl sāpīgāks pārbaudījums nekā „e-veselības” sistēmas piespiedu ieviešana, ko var atzīt par nacionālo noziegumu.

   No skolotājiem ir atkarīga tautas tagadne un nākotne. To katrs saprot. Šo tēzi nav nepieciešams komentēt. Sagandējot pamatizglītību un vidējo izglītību, tiek veikts šausmīgs nacionālais noziegums. Tā ļaunās sekas nav iespējams prognozēt. Turklāt mums ir drūma pieredze izglītības reformēšanā un zinātnes reformēšanā. Vārds „reforma” pie mums neizraisa priecīgas emocijas. Līdz šim „reformas” ir bijušas kārtējā bezjēdzīgi enerģiskā ministra un ministrijas bezjēdzīgi enerģisko kiopiešu metastāzes apmīļošana. Nekas vairāk. Vaļņu ielas atbildīgo darboņu pauros laiku pa laikam sabiezē jaunizveidojies slimības perēklis (metastāze), kas nekavējoties tiek apmīļots ar stulbu „reformu”.

   LR nav normāla valsts. Tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkst aizmirst. Latvijā tagad ir krimināli oligarhisks režīms ar noziegumu brīvības atļautu masveida zagšanu. Zagšana sākas jau ar Rīgas pils „orgāniem”. Valdošās kliķes apziņā un sabiedrības lielas daļas apziņā visdārgākā vērtība ir nauda. Tāpēc katras „reformas” galvenais mērķis ir sadalīt miljonus, bet nevis izdarīt kaut ko labu tautai un tās kultūrai. „Reformas” ir novedušas pat pie attiecīgās reformētas sfēras sabrukuma, kā tas ir noticis ar zinātni. Žēli smilkstošās zinātnes paliekas ir smeldzošs pierādījums „reformu” drausmīgajam iznākumam.

   Saprotams, izglītībā reformas ir nepieciešamas, un tās ir bijušas Latvijas vēsturē. Reformas nepieciešamības faktori ir dažādi. Svarīgs faktors ir eksistenciālā nepieciešamība. Palielinoties iedzīvotāju skaitam, nākas modernizēt (padarīt ekstensīvu) eksistences līdzekļu ieguvi. Tiek izdomāta un ieviesta ražošanā jauna tehnika. Tas savukārt izraisa nepieciešamību paaugstināt cilvēku izglītības līmeni. Tāpēc nākas reformēt izglītības sistēmu. Pēckara industralizācijas gados par to liecina pāreja no obligātās pamatizglītības uz obligāto vidējo izglītību, no kā mūsu saprātīgās brīvvalsts „politiķi” tūlīt atteicās pēc PSRS sabrukuma, acīmredzot uzskatot, ka Latvijas Republikā cilvēciskai eksistencei pietiek ar pamatizglītību. Faktiski tā izrādījās taisnība, jo tika steidzīgi likvidēta visa veida industriālā ražošana. Izglītoti cilvēki nav vajadzīgi. Latvijas iedzīvotājus ar lielu prieku eksistenciāli apgādā citas zemes, iegūto peļņu novirzot savas tautas labklājībai un tajā skaitā izglītībai.

   Populārs faktors izglītības reformēšanai mēdz būt sociāli humānie apsvērumi, vēloties kāpināt tautas attīstības līmeni. Tādā gadījumā tiek ieviesta bezmaksas izglītība, celtas jaunas skolas, gatavoti skolotāji, izdotas mācību grāmatas utt. Jaunā latviešu tauta to intensīvi piedzīvoja XIX gadsimtā, kad vācbalti speciāli pievērsās latviešu garīgajai attīstībai.

   Normālas valsts politiskā elite izglītības reformēšanai tradicionāli pievēršas noteiktos apstākļos. Tas notiek tad, kad izglītība vairs neapmierina valsts vispārējās vajadzības. Ideoloģiski to rezumē lozungā „Izglītība neatbilst laikmeta prasībām”. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība spēcinātu valsti ekonomiski, militāri, demogrāfiski. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība cementētu sabiedrisko apziņu, stimulētu zinātniski tehnisko domu, nodrošinātu valsts intelektuālo pašpietiekamību, lai nevajadzētu importēt augstas kvalifikācijas speciālistus.

   Izglītības atbilstība laikmeta prasībām nebūt vienmēr tiek panākta reformas veidā. Normālos valstiskos apstākļos izglītība modernizējas operatīvā veidā. Tas vispirms notiek augstākajā izglītībā, kas ir valsts izglītības sistēmas lokomotīve.

   Procesa shēma ir šāda. Augstskolu docētāji nodarbojas ar zinātni. To viņi dara, tā teikt, laikmeta līmenī. Ar augstskolu docētāju zinātniskajiem sasniegumiem tiek operatīvi iepazīstināti ne tikai studenti, bet arī priekšmetu skolotāji. Izglītības ierēdņu pienākums ir palīdzēt priekšmetu skolotājiem apgūt jaunākās zinātniskās atziņas, kuras ir jāizmanto mācību stundās. Rezultātā izglītības saturs operatīvi papildinās ar jaunāko vielu. Skola un augtskola nekļūst novecojošu zināšanu muzejs.

   Nav noliedzams, tā tas notiek arī Latvijā. Izglītības ierēdņi veic noteiktu metodisko darbu ar skolotājiem. Piemēram, tādā mācību priekšmetā kā „Kulturoloģija” tas tiek veiks teicamā līmenī. Latvijā tik tikko minētajā shēmā vājākais posms noteikti ir augstskolu docētāju niecīgais zinātniskais devums. Mums ir „akadēmijas” vispār bez zinātnes. Viskošāk tas attiecas uz privātajām augstākās izglītības dokumentu tirgotavām.

  Bet tagad konkrēti par jauno „reformu”.

   2018.gada 9.janvārī MK sēdē tika apstiprināts Izglītības un zinātnes informatīvais ziņojums „Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”. Valdošā kliķe ir atbalstījusi gaidāmo „reformu”. Valdība deva atļauju „reformai”. Tātad MK ir jāuzņemas visa atbildība par „reformas” nepieciešamību un rezultātu.

   Ar izglītību patiesi dziļi saistītiem un domājošiem cilvēkiem (ne tikai Latvijā) jau sen ir alerģija pret „kompetencēs balstīto izglītību”. Jau labu laiku absurdais formulējums pie mums ir ievazāts no t.s. Boloņas procesa neoliberāli šarlatānās terminoloģijas. Tikai garīgi nepilnīgas būtnes var uzskatīt, ka cilvēces vēsturē ir bijusi nekompetencē balstīta izglītība. Izglītība bez kompetences ir nonsenss. Jebkura izglītība ir visdažādākās kompetences avots. Ja tas tā nav, tad tā nav izglītība, bet tā ir antiizglītība, par kuru cilvēces vēsture klusē. Uz planētas nav bijusi izglītība kā kompetences noliedzēja un iznīcinātāja. Tāpēc salikums „kompetencēs balstīta izglītība” ir dumja ākstība. To izplata pedagoģijas un izglītības pseidoteorētiķi, par kuru trūkumu neoliberālā un postmodernistiskā Eiropas Savienība nevar žēloties. LR nav un nevēlas būt patstāvīga valsts. Pie mums izglītības politiku nosaka Brisele, kurā smird „Boloņas process”. Konfederācijas kopējā smirdoņa ir jūtama arī Latvijā. Vissmirdīgākā vieta ir Vaļņu ielā Nr.2.

   „Reformas” īstais mērķis iezaigojas MK protokollēmumā: „Pieņemt zināšanai, ka pedagogu izglītības attīstības veicināšanai no Eiropas Savienības struktūrfondu 2014.-2020.gada plānošanas perioda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" prioritārā virziena "Izglītība, prasmes un mūžizglītība" plānotā kopējā attiecināmā finansējuma plānots novirzīt 10 000 000 euro, tai skaitā 3 000 000 euro no 8.2.1. specifiskā atbalsta mērķa “Samazināt studiju programmu fragmentāciju un stiprināt resursu koplietošanu”  kopējā attiecināmā finansējuma; 4 000 000 euro no 8.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Stiprināt augstākās izglītības institūciju akadēmisko personālu stratēģiskās specializācijas jomās” kopējā attiecināmā finansējuma un 3 000 000 euro no 8.2.3. specifiskā atbalsta mērķa “Nodrošināt labāku pārvaldību augstākās izglītības institūcijās” kopējā attiecināmā finansējuma”.

   Neapšaubāmi, atkal pirmajā vietā ir miljonu sadalīšana, bet nevis dzīves īstenības diktēta vajadzība. Valdošā kliķe naudas sadalīšanas dēļ ir gatava pastrādāt nacionālo noziegumu, pilnīgi saduļķojot tautas izglītību.

   Vaļņu ielā sagatavotais informatīvais ziņojums nesniedz atbildi uz ārkārtīgi svarīgo jautājumu „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?”. Ziņojumā nekas neliecina par jaunas paradigmas nepieciešamību skolotāju sagatavošanā. Jaunums reāli būs tikai tas, ka „līdz šim īstenoto pedagogu sagatavošanas 55 studiju programmu vietā” tiks izstrādātas „23 pedagogu izglītības studiju” programmas. Ministrijas velme to pasniegt kā grandiozu jaunumu patiesībā ir sabiedrības un valdošās kliķes maldināšana, paļaujoties uz „tautas” un „politiķu” nezināšanu un vienaldzību.

   Taču ziņojumam ir noteikta vērtība. Ziņojums griezīgi liecina par nepieciešamību pieskaņoties tautas bojāejai – izmiršanai, novecošanai un Latvijas pamešanai. Skolu skaits strauji samazinās. Loģiski, ka tam jāpiemēro skolotāju sagatavošanas apjoms, jo konsekventi samazinās nepieciešamo skolotāju skaits. Turpmāk mazajās skoliņās skolotājiem jāļauj pasniegt daudzus priekšmetus, lai nopelnītu maizi.

   Ziņojums faktiski ir valdošās kliķes noziedzīgi destruktīvās nacionālās politikas kvintesence, rezumējot tautas bojāejas ietekmi uz izglītības sistēmu. Ziņojumā vajadzēja godīgi raksturot bēdīgo stāvokli, bet nevis nesakarīgi blādīties par „konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanu Latvijā”. Katram saprātīgam ziņojuma lasītājam ir skaidrs, ka tas viss, ko kā smagās radošās mokās izdomātu jaunumu pasniedz ministrija, bija vienmēr jau agrāk. Tikai dulls cilvēks var ticēt, ka līdz šim izglītība negribēja būt laba (ziņojumā – „kvalitatīva”) un kāds pie mums apzināti gatavoja sliktus skolotājus.

   Tukša un idiotiski manierīga ir norāde: „Pašreiz Latvijas izglītības sistēmā tiek īstenota vispārējās izglītības satura reforma, pārejot uz mūsdienīgas lietpratības (!?) izglītību, kas izvirza konceptuāli citas prasības jauno pedagogu sagatavošanā, kā arī esošo pedagogu profesionālajai pilnveidei darbam ar jauno izglītības saturu. Mūsdienīgas lietpratības izglītība ir vērsta uz cilvēka rīcībspējai (!?) nepieciešamo pamatkompetenču (!?) un caurviju kompetenču (!?) attīstību, nodrošinot kvalitatīvu izglītību visās izglītības pakāpēs (t.i. pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā, vidējā izglītībā un augstākajā izglītībā) un visos izglītības veidos (vispārējā izglītībā, profesionālajā izglītībā un akadēmiskajā izglītībā). Mūsdienīgas lietpratības izglītības veiksmīgas ieviešanas priekšnoteikums ir pedagogu sagatavošana un profesionālās pilnveides iespējas konceptuāli jaunā kvalitātē (!?)”.

   Smieklīgi skan skaidrojums: „Latvijas skolās nepieciešami pedagogi, kas par sava darba galveno mērķi redz katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību, nodrošinot viņam kvalitatīvas izglītības iespēju; pedagogi, kas sadarbībā ar citiem kolēģiem prot plānot, efektīvi īstenot, pārraudzīt tādas mācības skolēniem, kas dod viņiem iespējas attīstīt dzīvei 21.gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Jaunās pedagogu izglītības sistēmas centrā tiek liktas sabiedrībai svarīgas vērtības, kas raksturo izcilus pedagogus - atvērtība, sadarbība, līderība, godīgums, valstsgriba, cieņa, un vērtības, kas raksturo izcilas skolas – sadarbība, atbildība, attīstība, uzticamība, drošība”.

   Pēc tādas uzjautrinošas tirādes pat neērti ir jautāt: „Vai tad Latvijā līdz šim bija savādāk un skolotāji par darba galveno mērķi neatzina katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību?”.

   Uzjautrinoši skan turpmākie uzdevumi skolotāju sagatavošanā: „Jauno studiju programmu saturā ir jāintegrē mūsdienu zinātnes principu (!?) un nozares terminoloģijas lietošanas kultūras (!?) jautājumi, lai topošo pedagogu zināšanas un prasmes būtu piemērotas ne tikai dažādu tematu mācīšanā, t.sk. interešu izglītībā (!?), bet arī patstāvīgai un kritiskai jauno zināšanu piesaistei nākotnē. [..] jaunajās studiju programmās ir jānodrošina, ka jaunie pedagogi apgūst digitālo pratību un medijpratību (!?), attīstot šīs prasmes caur tiešo pieredzi (!?) mācību procesā, nevis kā atsevišķu kursu studiju programmas ietvaros”.

   Principā smieklīgās tirādes ir sava veida šodienas skolotāju apvainošana. Ministrijas skatījumā šodienas skolotāji ir neglābjami stagnāti. Viņi nav spējīgi izmantot jaunas zināšanas, nevēlas mācīties. Viņi neprot lasīt avīzes, skatīties TV, klausīties radio. Proti, viņiem nav „mēdijpratība”. Protams, viņiem nav arī „digitālā pratība”.

   Necienīga ir frāze: „[..] pašreiz skolās strādā aptuveni 30% pedagogi pirms pensijas un pensijas vecumā. Tas nozīmē, ka tuvāko 8-10 gadu laikā ir jānotiek šīs kohortas (!?) nomaiņai, savukārt tālākā perspektīvā paaudžu nomaiņa notiks pakāpeniskāk un pieprasījums pēc jauno pedagogu sagatavošanas samazināsies”.

   Svešvārdam „kohorta” visbiežāk ir izsmējīga jēga, apsaukājot kādu cieši saliedētu cilvēku grupu. Latvijā par kohortu var apsaukāt valdošo kliķi, Lielo Bandu un citas cieši saliedētas zagļu bandas. Kā kohortu var vērtēt Vaļņu ielas „reformu” kroplos fanātus.

Devalvācijas lielmeistari Rīgas pilī

     Mūsdienās devalvācija ir ikdienas sastāvdaļa. Ar devalvāciju tiekamies nepārtraukti. Jēdzienu „devalvācija” jau sen neattiecina tikai uz valūtas (naudas) kursa pazemināšanu attiecībā pret zeltu vai citu valūtu kursu. Jau sen jēdziens „devalvēt” nenozīmē tikai valūtas pakļaušanu devalvācijai. Tā ir izveidojies, ka devalvācijas jēdziens tagad ir ievērojami populārāks nekā deviances jēdziens, kā socioloģijā apzīmē rīcības novirzītību no tiesiskajām vai tikumiskajām normām un sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Ja tiekamies ar nozīmīguma pazemināšanu, tad parasti atceramies vārdu „devalvācija”, kuru var uzskatīt par sinonīmu vārdam „degradācija” – pakāpeniska pasliktināšanās, panīkšana, pagrimšana.

   Krimināli oligarhiskā valstiskuma radītais mentālais haoss nemitīgi uzkurina jebkura īstenības elementa devalvāciju. To apzināti vai neapzināti realizē krimināli oligarhiskā valstiskuma kadri. Šim kroplajam valstiskumam der tikai garīgi kropli kadri. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam piemēroti ir vienīgi tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts, cienījams, dārgs, godājams, apbrīnojams, saudzējams, saglabājams. Tie ir cilvēki, kuru devalvācijas spējas nepazīst nekādus ierobežojumus. Priekš viņiem nav nekā tāda, ko viņi atsacītos devalvēt.

   Mūsu krimināli oligarhiskajā brīvvalstī par devalvāciju vairs neklājas brīnīties. Teorētiski neklājas. Praktiski ne vienmēr ir iespējams nebrīnīties. Tā tas ir tajos gadījumos, kad tiekamies ar sevišķi drausmīgu devalvāciju un principā neticamu devalvāciju. Aizvadītajā laikā tāda līmeņa devalvācija ir sastopama Rīgas pilī.

   Rīgas pils nekad nav bijusi laba vieta. Rīgas pilsoņi divas reizes (1297.-1330.gados un 1484.gadā) nopostīja Rīgas pili. Viņi pilī valdošo Livonijas ordeņa mestru uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku.

   Tagad ir pienākusi kārta Rīgas pili nopostīt trešo reizi, jo Valsts prezidenta rezidence ir kļuvusi mežonīgas tumsonības un  amorālisma citadele. Pēcpadomju laikā Rīgas pilī nav bijis neviens godīgs, gudrs un cienījams Latvijas Republikas mestrs. No viņiem katrs ir slavens ar kaut ko intelektuāli tumšu un tikumiski nepieņemamu. Pašreizējais mestrs ir slavens laulības pārkāpējs. Par viņa intelektuālo potenciālu vispār nav vērts runāt tāpat kā nav vērts runāt par ūdeni pilnīgi sausā akā.

   Saprotams, pils nav vainīga. Slikto mūsdienu mestru dēļ pils nav jānoposta. Jānoposta ir krimināli oligarhiskais valstiskums. Pienācīga vieta aiz restotiem logiem ir jāierāda nelietīgā valstiskuma centīgākajām antropoloģiskajām stutēm.

   Valsts prezidents un viņa darbinieki (īpaši kancelejas vadītājs Arnis Salnājs) apbrīnojamu devalvāciju apliecina sakarā ar Valsts prezidenta padomnieku stratēģiskās attīstības jautājumos pirmsvēlēšanu kampaņā pamācoši godīgā Saeimas deputāta Dzintara Zaķa brāli Zigurdu Zaķi, kurš Rīgas pilī darbu uzsāka 2017.gada 30.augustā. Tas notika lielā slepenībā, bez konkursa, žurnālistiem atsakoties sniegt informāciju.

   Zigurds Zaķis noteikti ir krimināli oligarhiskajam valstiskumam dzemdēts kadrs. Internetā publicētajā viņa biogrāfijā (CV) nopietnākā ziņa ir šāda: „1986 - 1993, datorzinātņu bakalaurs Rīgas Tehniskā universitāte, Automātikas un Skaitļošanas Tehnikas (tagad - Datorzinātņu) fakultāte. Specialitāte: datoru sistēmas, kompleksi un tīkli”.

   Apgūta ir cienījama un mūsdienās patiesi aktuāla specialitāte cienījamā mācību iestādē un cienījamā fakultātē. Taču acīmredzot pats Zigurda kungs tā neuzskata. Viņš ir pievērsies seklās aprindās modīgai specialitātei: „2003 - 2005, MBAi (biznesa vadības maģistrs) Brandeis International Business School, Brandeis University (Waltham/Boston, USA) — Maģistra grāds biznesa vadībā ar specializāciju starptautiskajā biznesā un stratēģijā (MBAi)”.

   Zigurda kunga biogrāfiskās ziņas ir sagatavotas nekompetenti. Norādītajos gados viņš acīmredzot apguva datorzinātņu bakalaura programmu un biznesa vadības maģistra programmu, bet nevis ieguva attiecīgos grādus. Grādu piešķir noteiktā gadā un noteiktā dienā. Viņa CV nav norādīts abu grādu piešķiršanas laiks.

   Vēl dīvaināka ir CV preambula (netaktiska pašreklāma): „Komunikācijas un zīmolvedības stratēģis (Account Planner, Brand Strategist, Strategic Planner), viens no pieredzējušākajiem reklāmas, zīmolvedības un marketinga profesionāļiem, kas šajā jomā strādā jau kopš 1992. gada. Stratēģiskās plānošanas arodu kopj jau no 1998. gada. Vairāku aģentūru un radošo kompāniju dibinātājs. Pasniedzējs un vieslektors”. Sanāk, ka ģeniālus panākumus Zaķa kungs jau ir guvis pirms studijām ASV 2003.-2005.gadā. Tātad guvis bez attiecīgās izglītības.

   Ja Zaķa kungs netieši nedaudz devalvē cienījamo datorzinātņu specialitāti, tad Salnāja kungs apbrīnojami neticami devalvē tādu cilvēka prāta spēju un zināšanu spēju grandiozu fenomenu kā valsts stratēģija. Stratēģija valstiskajā domāšanā, valstiskajā plānošanā un rīcībā ir visaugstākais līmenis. Ne katram valstsvīram tāds līmenis ir pa spēkam. Ne katra valsts ir spējīga izstrādāt labu stratēģiju. Sociālajā filosofijā, politiskajā vēsturē pret stratēģiju izturas ar dziļu pietāti. Uz Salnāju tas neattiecas. Viņš pret stratēģiju izturas bez cieņas un, domājams, nemaz neapzinās savas rīcības devalvējošo būtību. Salnājs devalvē arī Valsts prezidenta padomnieka štata vietu un devalvē Zigurdu Zaķi kā cilvēku un speciālistu.

   Jāatgādina par jēdziena „valsts stratēģija” neiederību vietējos valstiskajos diskursos. LR nevar būt valsts stratēģijas. Valsts stratēģija var būt tikai patstāvīgām valstīm. Pašlaik mūsu dzīvi stratēģiski plāno Briselē. Kādreiz plānoja Maskavā. Jebkuri izteikumi par LR valsts stratēģiju ir stulba blādīšanās un farizejisms, liekulīgi mānot tautu. Savukārt visi „stratēģu” posteņi valsts institūcijās ir smieklīga ākstība un budžeta naudas izšķērdēšana. Pēc 2004.gada sen jau bija pienācis laiks to saprast un izbeigt ākstīties ar „stratēģiju”.

   Ņemot vērā Zaķa kunga izglītību un pašreklāmu, jāatgādina vēl viens moments. Biznesa stratēģija nebūt nav tas pats, kas valsts stratēģija ne satura ziņā un ne formas ziņā. Turklāt pret vietējā biznesa stratēģiju, ar ko esot nodarbojies Zaķis, nākas izturēties ar smaidu. Stratēģija ir viena: kaut ko nozagt un kādu piekrāpt, lai otrā rītā atmostos kā miljonārs. Krimināli oligarhiskā zemē, noziegumu brīvības un politiskās neatkarības apstākļos nevar būt cienījams bizness un tā stratēģija. Var būt vienīgi stratēģijas imitācija, ja vispār kāds vietējais biznesmenītis piekrīt tērēt grūti nopelnīto naudiņu savas firmiņas „stratēģa” algošanai. Mūsu biznesmeņi (firmu īpašnieki) tāpat kā mūsu „politiķi” ir visgudrākie un viszinošākie visos jautājumos. Viņi paši var dot padomus, un viņiem nav vajadzīgi padomdevēji. Tāda parasti ir plebejiskas izcelsmes parvēniju mentalitāte. Tautai bez aristokrātijas un buržuāzijas biznesmeņi un „politiķi” var būt vienīgi plebejiskas izcelsmes visgudri parvēniji, kuru mentalitāte nav piemērota stratēģiskajai domāšanai, bet ir piemērota vieglprātīgai viendienīgai domāšanai. Stratēģija ir pacietības sfēra. Plebejiski parvēniji parasti nav pacietīgi cilvēki. Viņiem visu ietiepīgi vajag tūlīt. Krimināli oligarhiskais valstiskums ar „prihvatizācijas” sākotni, zagšanu un korupciju pilnā mērā saskan ar plebejisko parvēniju „stratēģisko” loģiku; viņi otrā rītā patiešām var atmosties kā miljonāri. Nav nepieciešams kaut ko plānot gadiem ilgi uz priekšu un gadiem ilgi pacietīgi gaidīt plānoto rezultātu.

   Rīgas pilī kropls ir štata vietas nosaukums „prezidenta padomnieks stratēģiskās attīstības jautājumos”. Izglītotu cilvēku aprindās nav pieņemts runāt par „stratēģisko attīstību”, bet ir pieņemts runāt par stratēģisko plānošanu un stratēģisko prognozēšanu. Tādu pieeju nosaka stratēģijas būtība. Stratēģija ir vispārējs un nedetalizēts plāns kādai ilglaicīgai darbībai, bet nevis attīstības process. Protams, stratēģiju var koriģēt. Taču vienalga arī pēc korekcijas stratēģija paliks plāns, bet nevis attīstības process. Stratēģijā (plānā/prognozē) var fiksēt attīstību, taču arī tādā gadījumā to nedrīkst saukt par stratēģisko attīstību. Ja Zaķa kungs nodarbojas ar stratēģisko attīstību, tad ir vajadzīgs vēl viens padomnieks, kurš gatavo stratēģisko plānu.

   Salnājs bija spiests atbildēt žurnālistiem. Viņa paskaidrojums par Zaķa darba pienākumiem apliecina neticami apbrīnojamu devalvāciju: „Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos pienākums ir sniegt viedokli un konsultācijas Valsts prezidentam un Kancelejai stratēģiskās attīstības jautājumos, kā arī veikt citus uzdevumus Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā. Pirmajos trīs darba mēnešos Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā Zigurds Zaķis ir sniedzis savu redzējumu, rekomendācijas un ieteikumus aktuālos darba jautājumos Valsts prezidentam, Kancelejas vadībai un Valsts prezidenta padomniekiem, kā arī Valsts prezidenta uzdevumā sagatavojis un ar Kancelejas vadītāju un Valsts prezidentu pārrunājis pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai. Zigurds Zaķis ir piedalījies Valsts prezidenta padomnieku darba sanāksmēs, kas saistītas ar stratēģisku un aktuālu jautājumu risināšanu, un piedalījies visās iknedēļas darba plānošanas sanāksmēs”.

   Vai ir iespējama vēl lielāka valsts stratēģijas, padomnieka štata vietas un konkrēta cilvēka devalvācija? Salnāja paskaidrojumā tiekamies nevis ar stratēģi Zigurdu Zaķi, bet ar kaut kādu universāli kompotentu fantastisku personu. Zaķis ir spējīgs izpildīt un praktiski jau ir izpildījis ne tikai Valsts prezidenta, bet arī kancelejas vadītāja un citu padomnieku jebkuru uzdevumu. Universāli kompetentais Zaķis prot sniegt gan „viedokli” un „konsultācijas”, gan „redzējumu”, „rekomendācijas”, gan „ieteikumus” „aktuālos darba jautājumos”. Bet tas vēl nav viss, uz ko ir spējīgs Zaķa kungs. Viņš prot kompetenti norādīt arī „pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai”.

   Tik tikko citētais Salnāja teksts nekādi nevar izraisīt pozitīvu attieksmi pret Zaķa kungu. Viņa spēju universālisms atstāj nenopietnu iespaidu. Neviens sevi cienošs cilvēks neatbalstītu tādu viņa profesionālo raksturojumu. Zaķim ir attaisnojošs pamats pamest Rīgas pili. Jau no paša sākuma Rīgas pilī uz viņu skatās ne visai uzticīgi. To apliecina Salnājs: „Kanceleja neinformēja sabiedrību par Zigurda Zaķa darba uzsākšanu Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos amatā 2017.gada 30.augustā, jo bija nepieciešams nostiprināt savstarpējo sadarbību un gūt pārliecību, ka darbs tiks turpināts arī pēc pirmajiem darba mēnešiem”.

Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi

     Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir mūsu temperamentākie un pompozākie ideologi. Viņi ir krimināli oligarhiskā valstiskuma produkts un reizē arī šī valstiskuma koleģiāls balsts ar hepeningu improvizācijas talantu un bez elementāra godaprāta. Temperamentākie un pompozākie ideologi ir īpašas psihofizioloģiskās šķirnes būtnes. Tādām būtnēm nauda, karjera, pūļa slava ir dārgāka par patiesību, brīvību, sirdsapziņu.

   Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Novitāte! Inovācija! Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Diemžēl arī Latvijā. Tam nadzīgs simbols ir gražīgais farss „Rīdzenes sarunas”.

   Novitāte ir salikums „krimināli” + „oligarhiskais”. Oligarhija kā stabila sociālā elite ir valdījusi ne tikai senajos laikos. Valdīšanas forma, kurā valsts politiskā vara pieder nelielai cilvēku grupai, sastopama arī tagad. Oligarhija praktiski valda daudzās zemēs. Cita lieta, vai tas tiek oficiāli atzīts jeb tas netiek oficiāli atzīts, vai tas patīk cilvēkiem jeb tas nepatīk cilvēkiem.

   Visbiežāk cilvēkiem nepatīk oligarhiskā valdīšanas forma. Nepatikā (arī bezspēcībā) oligarhija tiek apsaukāta par valdošo kliķi. Tā tas pieņemts arī mūsdienu Latvijā. Taču nekad un nekur oligarhija jeb valdošā kliķe nav sastāvējusi tikai no krimināliem elementiem. Oligarhija nekad nav veidojusies no nacionālo bagātību laupītājiem („prihvatizātoriem”) un krimināliem noziedzniekiem, kuri sev noorganizējuši juridiski noformētu noziegumu brīvību. Mūsu oligarhi faktiski ir klasiski recidīvisti, jo viņi atkārtoti izdara noziegumus 30 gadus.

   Krimināli oligarhiskais valstiskums, saprotams, ir sirreālistiska nenormālība. Pie tam nenormālais valstiskums ir ģenerējoša nenormālība, stimulējot nenormālību jebkurā dzīves komponentā. Pie tam nenormālībai ir regresīvi progresējoša trajektorija. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā arvien vairāk un vairāk viss nemitīgi degradējas un pārvēršas haosā. Ekonomiskie, sociālie, politiskie, garīgās kultūras procesi strauji sapinas absurdā samudžinājumā.

   Pie mums par to durstīgi liecina jēdzienu pēctecība no 90.gadu sākuma līdz šodienai. Ar smagu sirdi var izsekot, kā gadu gaitā ir mainījušies dominējošie jēdzieni valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Nepatīkami konstatējama regresīva pēctecība – dominē arvien sliktāki jēdzieni.

   Konkrēti runājot, saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps.

   Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Viņu rīcību nosacīja racionāls prāts un tai adekvāta valoda. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem (partijas skolu absolventiem) bija zināšanas un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”. Pirmajā etapā sabiedrības sašutumu pamatīgi uzkurināja parlamenta deputātu neliterārā latviešu valoda. Mediji pagaidām lietoja literāro valodu.

   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma. Politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija teorētiskās izpratnes par valsts pārvaldīšanu un nebija pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem. Viņu galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus” un tēlot „oligarhijas” nīdējus. Valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) „politiķu” iniciatīvas apzīmējumos sāka lietot vārdus „idioti”, „idiotija”. Otrajā etapā sabiedrībai vairs nebija spēka dusmoties par parlamenta deputātu neliterāro latviešu valodu. Turklāt neliterārā valoda sāka vulgāri plivināties medijos. Latviešu valodas kultūra kļuva visu aptveroši apdraudēta.

   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) organizēšanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”.

   Ļoti iespējams, tik tikko minētie vārdi būs procesu universāli apzīmētāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Krimināli oligarhiskais valstiskums reaktīvi veicina degradāciju un deģenerāciju. Savukārt latviešu literārā valoda drīz kļūs etnogrāfisks eksponāts. Jau vairākus gadus mūsu publiskajā telpā (arī zinātnē) burbuļo literārās valodas un pidžina kokteilis. Daudziem jauniešiem aicinājums saglabāt dzimtās valodas kultūru liekas arhaiska padomju laika prasība.

   Krimināli oligarhiskajā valstiskumā ārkārtīgi bezjēdzīga ir valdošās kliķes attieksme pret ideoloģiju. Taču faktiski tā ir ārkārtīgi bezjēdzīga no īsta valstiskuma viedokļa. No kropli neīstā krimināli oligarhiskā valstiskuma viedokļa tā ir lieliska attieksme. Cita attieksme nedrīkst būt, ja krimināli oligarhiskais valstiskums nevēlas brīvprātīgi kapitulēt vai nevēlas piedzīvot asiņainu sagrāvi. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam ir vajadzīgs ideoloģiskais haoss. Tas sabiedrībai traucē objektīvi izvērtēt dzīves notikumus un padzīt recidīvistus. Ārkārtīgi bezjēdzīgā attieksme pret ideoloģiju garantē krimināli oligarhiskā valstiskuma saglabāšanos. Cilvēkos dzīves dezorientācija kļūst eksistenciālā norma.

   Visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju ir Krievijā. Tā tam jābūt. Krievija ir krimināli oligarhiskā valstiskuma dzemdētāja un krimināli oligarhiskā valstiskuma etalons – paraugmērs, mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Ja Krievija nebūtu kļuvusi krimināli oligarhiskā valstiskuma citadele un nebūtu uzspiedusi krimināli oligarhisko valstiskumu bijušajām padomju republikām, tad mēs dzīvotu nesalīdzināmi savādākos apstākļos nekā dzīvojam no 1990.gada. Krievija ir latviešu pēcpadomju drausmīgās dzīves vīruss. Tas ir jāsaprot un jāatceras katram latvietim. Taču katram latvietim ir jāsaprot un jāatceras arī tas, ka tautai nav imunitātes saskarsmē ar šo vīrusu un pārāk daudzi pat priecājas par imunitātes trūkumu, no tā sev grābjot materiālo labumu.

   Krievija ir mūsu krimināli oligarhiskā valstiskuma māte. Krievu PSKP/VDK „elite” PSRS vietā radīja unikāli nenormālu valstiskumu cilvēces vēsturē. Tāpēc vispirms un galvenokārt Krievijā, krimināli oligarhiskā valstiskuma dzimtenē, nekas nevar būt normāls un bez absurda. Krievija ir nenormālības un absurda ideāltips jeb, citiem vārdiem sakot, nenormālības un absurda visaugstākā pilnība.

   Naivi būtu brīnīties, kāpēc Krievijā ir visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju. Krievijas konstitūcijas 13.pantā ir aizliegta valsts ideoloģija: „1. В Российской Федерации признается идеологическое многообразие. 2. Никакая идеология не может устанавливаться в качестве государственной или обязательной”.

   Pirmajā punktā norādītais ideoloģiskais plurālisms ir tieši tas, kas ir vitāli vajadzīgs kriminālajai oligarhijai. Bez ideoloģiskā plurālisma nav iespējams nelietīgais ideoloģiskais haoss. Par laimi Satversme vēl nav piesmērēta ar ideoloģisko plurālismu.

   Pasaulē līdz šim esot bijuši tikai divi gadījumi, konstitūcijā aizliedzot vienotu valsts ideoloģiju. Vispirms tā tas bija pēc II Pasaules kara Vācijā. Otrais gadījums ir Krievijas Federācijā pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republikas valdošā kliķe pagaidām nav nolaidusies tik zemu, lai Satversmē ierakstītu kolosālu dumjību par vienotas valsts ideoloģijas aizliegšanu. Rīgā laiku pa laikam kāds aptaurēts „politiķis” iepīkstas par ideoloģijas nevajadzību. Taču viņa dumjība nav salīdzināma ar Krievijas konstitucionālo dumjību.

   Priecāties nevajadzētu. Mums pietiek pašmāju dumjības ideoloģijā. Piemēram, pie mums Valsts banka (VB) ir valdošās kliķes ideoloģijas zooloģiskā bazūne. VB sistemātiski veic ideoloģisko darbību, sabiedrībā bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas ideoloģiskās nostādnes.

   Valdošās kliķes nostādnes drīkst būt tikai vienā krāsā. Šīs tīkamās krāsas nosaukums ir „Optimisms”. VB tāpēc ir ne tikai valdošās kliķes ideoloģijas uzticama zooloģiskā bazūne, bet arī valdošajai kliķei tīkamā optimisma gide. VB zooloģiskā centībā tautai sistemātiski bazūnē optimismu. Tātad tādu attieksmi pret Latvijas Republiku, kurai piemīt pārliecība par valdošās kliķes politiskās darbības milzīgo vērtību un kurā nav iegansta nomāktībai, bezcerīgumam un nosliecei sagaidīt sliktu iznākumu no valdības.

   Vēlos nomierināt dzīvnieku draugus. Epitetu „zooloģisks” cilvēku izdarību kvalificēšanā lieto sevišķi jautros gadījumos. Tādās reizēs dzīvniekus un zoologus neviens nevēlas aizskart. Cilvēku izdarības par zooloģiskām dēvē tad, kad eksistē instinkti bez saprāta. Reāli tāda ir VB ideoloģiskā darbība, bez saprāta instinktīvi bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas nostādnes. VB ideoloģisko bazūnēšanu motivē pielīšanas, izpatikšanas, pakalpošanas instinkti.

   Valsts bankas darbinieki regulāri stāsta pasakas par LR ekonomisko izaugsmi un perspektīvā gaidāmajiem vēl grandiozākajiem panākumiem. Šī gada sākumā, piemēram, VB ekonomists Oļegs Kranopjorovs nolēma tautu iepriecināt ar tekstu, izvēloties tam ekstravagantu virsrakstu „2018. gads: ietverošās izaugsmes (!?) iespēja valsts simtgadē (!?)”.

   Virsraksts ir ekstravagants, bet diemžēl tipisks. Ne tikai Oļega kungs savām pasakām izvēlas idiotisku leksisko noformējumu. Tā dara arī citi, it kā pagrimuma un kriminalitātes simptomi nebūtu redzami bez optiskajiem palīglīdzekļiem. Ne reti nākas lasīt par „teorētisko zinātni”, „uz zināšanām balstītiem produktiem un pakalpojumiem”, „uz iedzīvotājiem vērstu valsts pārvaldi”,  „nākotnes izaicinājumiem”, „piesardzīgu optimismu”, „ilgtspējīgu izaugsmi”, „ekonomikas uzkaršanu”, „gudro imigrāciju”, „tautsaimniecības pārkāršanu”, „pozitīvo domāšanu”, „investīciju barometru”, „intelektuālu nodokļu etīdi”, „drošumspējas pamatiem”, dažādiem „riskiem”, „bērna tehnisko apkopi”. Oļega kungs ir izdomājis „Latviešu idiotismu kolekciju” papildināt ar „ietverošo izaugsmi”.

   Savu idiotiju viņš skaidro neticami saprotami: „Hronisks darbvietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbvietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums – šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbvietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam (!?), izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte (!?). Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus (!?) no "vidējā ienākumu līmeņa kāpuma" (!?) beidzot izjustu ikviens (!?) Latvijas iedzīvotājs”.

   Oļega Krasnopjorova rakstam līdzās publicēts viena cita aktīva ekonomista lolojums. Tas ir aktīvā ekonomista Pētera Strautiņa lolojums. Viņš sabiedrisko domu šoreiz bagātinājis ar tekstu „Piederība elitei kā bauda un pienākums”.

   Vārdi „bauda”, „baudīšana” pie mums jau sen ir lielā cieņā. Pētera kunga idiotiskā oriģinalitāte ir vārdu „bauda” savīt ar vārdu „elite”. Viņš eleganti raksta: „Piederēt elitei ir patīkami (!?). Es vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku (!?) mūsu valstī izjūt to kā pienākumu (!?), izgaršo šīs domas (!?) vissmalkākās nianses. Ar vārdu "elite" es šeit nedomāju bagātību (!?) vai sēdēšanu uz hierarhiski augstiem krēsliem (!?). Tā ir atrašanās informācijas ceļu krustpunktos (!?), vadot sabiedrības sarunu pašai ar sevi (!?), globāli vai lokāli. Elitei ir intelektuāli jāizbauda (!?) sava īpašā misija (!?), nevis jākautrējas (!?) no tās. Tad cilvēkiem Latvijā un pasaulē (!?) radīsies sajūta (!?), ka dzīve te (!?) ir kaut kas īpašs (!?), ļoti interesants un patīkams (!?), nevis drūma nolemtība. Ir ļoti grūti padarīt dzīvi labāku, par to nepriecājoties (!?)”.

   Mūsu zooloģiskajām bazūnēm un optimisma gidiem ir sava pulcēšanās vieta. Tāda vieta ir latviešu tautai dārgās purgatorijas „Delfi” rubrika „Versijas”. Šo rubriku var uzskatīt par valdošās kliķes laizīšanas kanceli. Katrs varas inteliģences eksemplārs, vēloties par sevi atgādināt un izpatikt valdošajai kliķei, izmanto šo kanceli. „Versijās” publicējas ne tikai VB ģēniji. Publicējas valsts institūciju ierēdņi un dažādi priekšnieki. Publicējas žurnālisti, „eksperti”. Protams, publicējas „politiķi”.

   Piemēram, šāgada pirmajās dienās ar optimistisku opusu „Par 2018. gadu. Dažas prognozes” par sevi atgādināja tāda Dieva žēlastības un Dieva īpašas labvēlības aplaimota pasaules līmeņa un atsevišķi Eiropas līmeņa bezprātīgi prātīga „politiķe” kā Inese Vaidere. Viņa bezprātīgā prātīgumā čalo: „Latvijas ekonomika ir uzņēmusi labu ātrumu. 2018. gadā, izaugsmei paātrinoties (!?), gaidāma bezdarba līmeņa samazināšanās, vidējās darba algas pieaugums, un, protams, tādēļ nedaudz pieaugs arī inflācija. 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija palielinājies par 4,7%. Trešā ceturkšņa veikums ir labākais kopš 2011. gada, un tas labi iederas globālajās plūsmās (!?), kur tiek manīta (!?) sen nebijusi aktivitāte (!?). Latvijas IKP izaugsme nākamgad tiek prognozēta apmēram 3,5%, kas ir labs izaugsmes temps (!?). Savukārt 2019. gadam Eiropas Komisija Latvijai paredz 3,2% lielu IKP pieaugumu”.

   Dieva aplaimotā kundze savā bezprāta prātīgumā un laizīšanas apmātībā pat nav pamanījusi lepni nosaukto procentu samazināšanos. Kundze cer tautu apvārdot ar tādu melīgu manipulāciju līdzekli kā IKP. Iespēja ar IKP skaitļiem pūst pīlītes jau sen ir atšifrēta. Tas ir lēts paņēmiens. To tagad lieto tikai patentēti muļķi.

   Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir valsts vadītāji. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā tā ir obligāta nepieciešamība. Valsts vadītājiem ir jābūt visfantastiskāko pasaku autoriem. Viņi nedrīkst atzīties, ka sēž pie recidīvistu galda un tas, ko dēvē par valsti, reāli ir permanentas noziedzības perēklis. Tāpēc gadu mijā nepārspējams bija pelēcīgi simpātiskais Grāmatvedis: „Labvakar, dārgie tautieši! Laiks neklausa nevienam un gandrīz vienmēr steidzas, un šis gads nav izņēmums. Un mēs esam nodzīvojuši labu gadu. Kāds no kolēģiem man to ieteica pat nosaukt par lūzuma vai izrāviena gadu,- es domāju, ka vēl nav vērts steigties ar dažādiem emocionāliem epitetiem; gan jau arī tiem pienāks savs laiks.[..] Pēc dažiem mirkļiem mēs piedzīvosim gadu, kura nogalē mēs svinēsim Latvijas valsts simto dzimšanas dienu. Esmu pārliecināts, ka mūs gaida izcils gads, tomēr mēs nedrīkstam ļauties pārspīlētai jūsmai. Ir svētki un ir darbs, kurš jādara ikvienam no mums. Katram savs darbs un katram ļoti svarīgs”.

  

   

Odiozā odiseja

      Odiseja odiseja ilga 20 gadus. Mūsu „čekas maisu” odiseja ilgst jau 27 gadus, un tai nav redzams gals. Tas noteikti ir tāpēc, ka mēs esam spējīgāki par Itakas iedzīvotājiem. Mums ir tas, ko viņi pat sapņos nespēja iztēloties. Mums ir ģeokrātiskais valstiskums. Bet pats galvenais – mums ir krimināli oligarhiskais valstiskums ar visdažādākā veida odiozām (nevēlamām, pretīgām, atbaidošām) izdarībām. Ja Odiseja atgriešanos normālā dzīvē traucēja dažādi ārējie spēki, tad latviešu nonākšanu normālā dzīvē traucē paši latvieši.

   Odisejas (ilgi procesi ar dažādiem piedzīvojumiem) un tajā skaitā odiozas (atbaidošas) odisejas patiesībā ir laba lieta. Tās palīdz pamatīgāk izprast cilvēkus, tautas, valstis. Odisejas sazaroti atspoguļo dzīves īstenību. Odiozas odisejas atspoguļo dzīves īstenības sarežģītību. Arī tas ir vēlams. Cilvēku smadzenes vislabāk funkcionē sarežģītos apstākļos. Protams, tas attiecas uz veselām smadzenēm. Tas neattiecas uz sagandētām, piesārņotām, psihiski slimām smadzenēm. Odiozas odisejas parasti atklāj smadzeņu sagandētības, piesārņotības, psihiskās slimības pakāpi. Arī tas ir jāzina. Valstsvīriem obligāti jāzina.

   „Čekas maisu” odiozā odiseja nevarēja rasties un 27 gadus turpināties bez VDK politiskās vadības rīkojuma. Ļoti iespējams, rīkojumu deva priekšnieki Kremlī, aptverot krievu impērijas ģeopolitisko interešu tradicionālās zonas, kas Krievijai būs vajadzīgas arī pēc PSRS sabrukuma. Maz ticams, ka procesu iniciēja tikai LKP CK spice. Saprotams, tā vēlējās valdīt arī zem karmīnsarkanbaltā karoga. „Čekas maisi” varēja labi noderēt. Tā tas praktiski ir bijis visus 27 gadus.

   Grūti ticēt, ka nepiedodamajā profesionālajā nodevībā (neiznīcinot informāciju VDK likvidācijas priekšvakarā) vainojami „stūra mājas” ģenerāļi; respektīvi, viņu neprāts. Dokumenti esot dedzināti. Kamēr tauta 1989.gada 23.augustā priecīgi rindojās uz „Baltijas ceļa”, VDK nodaļās esot sadedzināti papīru kalni. Savukārt „avoti” tika brīdināti, ka par viņiem tiek saglabāta informācija. Tas viss ir ļoti jocīgi no pasaulē pamatoti izslavētā specdienesta puses.

   Lēmumu par „čekas maisu” izveidi acīmredzot nepieņēma VDK vadītāji. „Čekas maisi” bija vajadzīgi kādam lielākam un viltīgi tālredzīgākam spēkam, kas gatavojās mūžu mūžos netraucēti saimniekot pie Dzintara jūras ar logu uz Eiropu. Loģiski, ka tāds spēks varēja būt tikai viens – PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākā daļa. Tātad nākamā kriminālā oligarhija. Katrā ziņā „čekas maisi” ir „perestroikas” mahināciju elements.

   „Perestroikas” īstais un no padomju tautas (cilvēces) slēptais mērķis bija PSRS teritorijā pēc iespējas ātrāk ieviest kapitālismu un kompartijas virsslāni piepumpēt ar dolāru miljoniem un miljardiem. Kompartijas virsslāņa ilgotais sapnis bija sēdēt pie viena galda ar Rietumu buržuāziju. Tas nenotika. Rietumu buržuāzija kategoriski atsacījās sēdēt pie viena galda ar sarkano plebeju laupītājiem. Krievija netika iekļauta kapitālistisko valstu kolekcijā. Tajā nav vietas mūsdienu ideālākajai krimināli oligarhiskajai valstij uz planētas. Rietumu aristokrātijas un buržuāzijas elite atļauj Krievijai galvu turēt virs ūdens tikai tāpēc, ka tai ir atomieroči.

   „Perestroikas” mērķa sasniegšanas pamatveidi bija „prihvatizācija” un denacionalizācija. Latvijā abos procesos ļoti ieinteresēti bija daudzi latviešu t.s. trimdinieki. Viņi atmeta kaunu, nacionāli idejisko stāju un mantkārības dīdīti sāka mīļi brāļoties ar vakardienas lielākajiem ienaidniekiem - LKP spēkavīriem. Vispirms tas notika Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā, kur priekšsēdētāja krēslā sēdēja bijušais LKP CK sekretārs A.Gorbunovs. Trimdinieki viegli panāca labvēlīgu likumdošanu īpašumu atgūšanā. Tas nekas, ka labvēlīgā likumdošana bija viena no pirmajām neģēlībām tautas bojāejas sāgā. Denacionalizācija arī ir sava veida odioza odiseja. Tā joprojām turpinās, izpostot dzīvi tūkstošiem cilvēku. Denacionalizācijas odiseja uzskatāmi parāda daudzu latviešu trimdinieku un vietējo antropoīdu morālo seju. Mantas dēļ nacionālais patriotisms momentā ir izkūpējis. „Noziedzīgās okupācijas” un „ienīsto komunistu” tēma nobīdīta kapa klusuma valstībā. 

   Lai novērstu tautas masu uzmanību no „prihvatizācijas” un denacionalizācijas, vajadzēja ideoloģiski efektīvi rīkoties. Amerika netika atklāta. Kā parasti, vispiemērotākais līdzeklis kļuva sīvi ienīsta ienaidnieka piespēlēšana. Jau „perestroikas” gados tāds ienaidnieks kļuva PSKP un VDK. Tautas masas mudināja emocionālo enerģiju dedzīgi ziedot partijas un „čekas” nolādēšanai. Tas ir lieliski izdevies. Turklāt latviešu tautas masas nekad nav spējušas aptvert, ka partijas un „čekas” nolādēšanu ir noorganizējuši šo institūciju vadītāji nacionālo un kriminālo noziegumu maskēšanai. Neapšaubāmi, latviešu tautas masas to būtu spējušas aptvert tikai ar inteliģences palīdzību. Kā zināms, „perestroikas” režisoriem izdevās totāli apmuļķot ne tikai tautas masas, bet arī inteliģenci. Apmuļķotā inteliģence tūlīt sāka apkalpot jaunburžujus un aktīvi palīdzēja tautai pūst pīlītes. Latviešu inteliģences konformisms arī ir odioza odiseja. Tai tāpat nav redzams gals.

   Pie mums visā jezgā ap VDK atbaidošākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Atbaidošākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”.

   Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji jau tolaik ļoti labi zināja, ka VDK reāli turpina darbību LR. No VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā tolaik jau bija pārgājuši VDK kadri ar visiem uzticamajiem slepenajiem „avotiem” un dzīvē norūdīto profesionālo tehnoloģiju. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība, un arī idiotiska izdarība. Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, reizē netieši pasludināja pati savas valsts (proti, atjaunotās LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Tas bija tas pats, ja, piemēram, ASV Kongress CIP, FIB pasludinātu par noziedzīgām struktūrām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs. Viņu fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Tātad arī viņi paši sevi pasludināja par noziedzniekiem! Bet tas taču ir absurds! Vai viņi to nesaprata? Šis groteskais absurds labi parāda, kāda bezjēdzība LR bija jau no paša sākuma. Neapšaubāmi, krimināli oligarhiskā valstī, kurā no cilvēces katru brīdi nākas slēpt noziedzīgo būtību, savādāk nemaz nevar būt. Var būt tikai absurdi meli un absurda rīcība. Un tā tas turpinās joprojām.

   Taču ir vēl viens atbaidošs un reizē smieklīgs moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas atjaunotās LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā rīkojās pareizi. Tās patiešām kļuva noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība krimināli oligarhiskās valsts kontekstā.

   Gandrīz 30 gadus ilgā „čekas maisu” odiozā odiseja ir pamatīgi sagandējusi latviešu tautas apziņu (tautas atmiņu, tautas ētosu). Latviešu tautas apziņai jauns trieciens ir K.Kangera vadītā sociālā kampaņa (valsts komisijas formātā) ap „čekas maisiem”. 

   Valsts komisiju izveidoja 2014.gada 20.augustā saskaņā ar MK rīkojumu Nr.433. Rīkojuma nosaukums ir šāds: „Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Rīkojumā teikts: „Saskaņā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 18. panta 1.² daļu izveidot speciālo starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”.

   „Čekas maisu” komisijas izveidošana ir ļoti dīvains pasākums. Tas nav izskaidrojams tikai ar valdošās kliķes iracionalitāti. Valdība izveidoja komisiju, bet tajā pašā laikā komisijai liedza izpildīt tai doto uzdevumu - nepielaida pie „maisiem”. Arī tas ir grotesks absurds. Tas nav saprotams. Toties saprotams ir tas, ka valdība praktiski uzkurināja sociālo histēriju. Primārā kļuva sociālā histērija, bet nevis zinātniskā darbība. Kāpēc tā notika? Lai zinātniski pētītu VDK dokumentus, nav vajadzīgs tos publicēt un tajā skaitā nav vajadzīgs atvērt „čekas maisus”, par kuru atvēršanas nepieciešamību sāka histēriski klaigāt melnas kaislības apdullināti tautieši ar komisijas priekšnieku Kangeri priekšgalā.

   Dīvaini ir valdības rīkojumā fiksētie uzdevumi. Ko nozīmē vēsturiskai izpētei, kad VDK vēsture jau sen ir zināma pamatīgāk nekā, teiksim, Dziesmu svētku vēsture? Ko nozīmē juridiskai izpētei? Tas vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt materiālo kaitējumu? Ko nozīmē izvērtēt morālo kaitējumu? Tas atkal vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt atsevišķi nodarīto kaitējumu LR un atsevišķi iedzīvotājiem? Kādu kaitējumu VDK varēja nodarīt LR, ja LR tika inkorporēta PSRS?

   Kampaņa ir sociāli ļoti bīstama. Bet, lūk, tas vedina hipotētiski jautāt, vai kampaņa nav kāda ārzemju specdienesta operācija Latvijas teritorijā. To realizē ne tikai Kangeris. Zinātniskās pētīšanas demagoģiskajā aizsegā kāds spēks Latvijas sabiedrību vēlas uzturēt permanenta haosa un permanentas psihozes stāvoklī. Zinātniskās intereses ir maskēšanās priekš muļķiem. Ne velti internetā lasāmi Kangera ciniskie vārdi: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Tā nerunā zinātnieks. Tā runā sociālās histērijas stimulētājs kāda spēka uzdevumā. Nav grūti iedomāties, kādas valsts speciālie dienesti savā laikā bija ieinteresēti izmantot ASV, Kanādas, Zviedrijas latviešu emigrantu pīlāru pakalpojumus. Tas var turpināties arī šodien.

   Par laimi kampaņas dīvainības beidzot saskata viens no Kangera kolēģiem. Vēsturnieks A.Lerhis 2017.gada 20.decembrī portālā „Delfi” raksta: „Iepriekš komisija diezgan bieži ir deklarējusi nostāju, ka "vispirms maisu atvēršana, pēc tam pētniecība". Rodas iespaids, ka tiek strādāts sabiedrisko attiecību labā – spodrinot komisijas publisko tēlu, pasniedzot sevi kā cīnītājus par "maisu" atvēršanu. Komisija nav izdarījusi visu, lai nonāktu pie sava galvenā uzdevuma – sākt pētīt kartotēku. Kartotēka vēl nav izpētīta, bet viedoklis par to jau gatavs – jāatver! Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas informācijas trūkuma dēļ dažādos apgalvojumos kartotēkas saturs bieži ir ticis mistificēts un pārvērtēts. Komisijai valdība iedeva naudu kartotēkas izpētei, bet tiek darīts cits darbs – komisija darbojas kā klasiska pētniecības iestāde papildus Latvijā jau pastāvošām vēstures pētniecības iestādēm. Turklāt jāņem vērā komisijai triju gadu laikā piešķirtais budžets, kas nav bijis gluži mazs (2015.–2017. gadā, tātad trīs gadus, pa 250 000 eiro gadā, tātad kopā 750 000 eiro). Tā vietā, lai koncentrētos uz padomju represiju mehānisma izpēti, komisija ievērojamā mērā ir koncentrējusies uz personāliju izpēti un vainīgo meklēšanu (pētījumos ir jau publicēti plaši vainīgo un aizdomās turēto personu ģimeņu apraksti, ieskaitot viņu bērnus)”.

   Interesanti, ka Kangeris neko nesaka par kāda cita „avotu” saraksta publicēšanu. Kāda intervija liecina par viņa kompetenci vācu okupācijas atbalstīšanā: „Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi.[..] Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums”.

   Loģiska ir prasība reizē ar vācu laika, padomja laika "avotu" sarakstu publicēšanu publicēt arī Livonijas laika, cara laika, pirmskara Latvijas laika, bet galvenais - šodienas kriminālās LR visu piecu speciālo dienestu "avotu" sarakstus. Latviešu tauta vēl nekad nav dzīvojusi tādā valstiskajā ārprātā, kāds valda pēcpadomju periodā. Tāpēc ir jāzina šī ārprāta nelegālo atbalstītāju vārdi. Vācieši iznīcināja savu "avotu" sarakstus, bet latvieši speciāli kaut kādā nelietīgā nolūkā atstāja ziņas par saviem "avotiem". Kāpēc vācieši bija godīgāki par latviešiem?

   2017.gada 18.decembrī „Diena” publicēja interviju ar Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata).

   Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. To vēlos īpaši pasvītrot. Neatceros otru tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā pārkrāsošanās par LR, kad faktiski nekas nemainījās un varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru un viens no LPSR VDK politiskajiem komandieriem kļuva LR parlamenta priekšnieks.

   Kangeris intervijā saka:  "Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?".

   Intervijā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti, par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti". Kangeris skaidro: „Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar  Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā".

   Uz žurnālista jautājumu, vai valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli".

   Intervijā Kangeris paškritiski saka: "Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem".

    Diemžēl Kangerim nav atļauts atsacīties no negodīgās pieejas: „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne".

   „Čekas maisu” odiozā odiseja griezīgi atklāj nepatīkamu ainu – tautas masu apziņas sagandētību. Par to liecina komentāri internetā un raksti medijos. Ļoti daudzi cilvēki nav spējīgi apjēgt, ka šodien tāpat kā padomju laikā pastāv "avotu" institūts. Tagad simtiem latviešu sadarbojas ar DP, CIP, krievu, vācu, zviedru, ebreju, NATO u.c. speciālajiem dienestiem. Ļoti daudzi cilvēki nespēj saskatīt visu "avotu" tipoloģisko kopību. Daudziem nav saprotams, ka latviešu "avoti" bija cara laikā, vācu okupācijas laikā un ka šie "avoti" principā ne ar ko neatšķiras no padomju laika "avotiem". Nav izpratnes par to, ka valsts nevar pastāvēt bez "avotiem".

   Mūsu Odisejs vēl nav apkampis Penelopi. Toties ir ticies ar Atēnu, kura ir pačukstējusi samērā pareizu taktiku odisejas izbeigšanai. „Čekas maisu” pārkvalificēšana arhivālijās nav slikts risinājums. Tomēr vispareizākais risinājums ir „maisus” atdot to īpašnieku tiešajiem mantiniekiem Kr.Barona ielā 99a. Savukārt viņu profesionālais pienākums ir „maisus” nekavējoties sadedzināt tāpat kā sadedzināja dokumentus 1989.gada 23.augustā un, domājams, vēl citās dienās. Turklāt šodienas „kantoris” vecos papīrus varētu aizvest ar savu transportu un saviem krāvējiem. Tas neizmaksātu dārgi. Nevajadzētu tērēt naudu jaunām mēbelēm, īpaši drošu telpu iekārtošanai, speciālu sargu algošanai, kam skaistas summas jau ir saskaitījuši tie cilvēciņi, kuri odisejas pēdējā etapā saoduši lielisku iespēju sadalīt kādu nieka miljonu.

Partiju biedru saraksti jeb intelektuālie un morālie bastardi

      Portālā „Pietiek” ievietotie partiju biedru saraksti ir viens no nopietnākajiem ieguldījumiem krimināli oligarhiskās valsts atmaskošanā. Sarakstiem ir gan kvantitatīva jēga, gan kvalitatīva jēga.

   Sarakstos atspoguļojas partiju biedru skaits. Iegūstam precīzu informāciju par krimināli oligarhiskās iekārtas masveidīgo atbalstīšanu. Šausmīgajam un principā vienmēr izprastajam faktam iegūstam skaitlisku apstiprinājumu.

   Saraksti uzskatāmi apliecina sabiedrības politisko kvalitāti. Tas ir galvenais. Redzam, kādas kārtas cilvēki ir atbalstījuši attiecīgās partijas dibinātājus, partijas sociāli politisko koncepciju un politiskos mērķus, idejiskos dārgumus un ideoloģisko retoriku. Ne velti Rīgas neuzpērkamais un stacionārais funkcionārs Andris Ameriks (ar iesauku „20%”) sevi tautai pasniedz ar devīzi „Politiku nekad nevar skatīt atšķirti no paša cilvēka”. Tas ir pilnīgi pareizi: kādi cilvēki, tāda politika. Ja tiek masveidā atbalstīta kriminālā dzīves kārtība, tad šī kārtība atbilst cilvēku vairākuma garīgajai būtībai.

   Latvija ir maza zeme ar niecīgu iedzīvotāju skaitu. Publicētajos sarakstos ir fiksēts partijas biedra vārds un uzvārds. Bet tas nav šķērslis ņemt vērā katram lasītājam pazīstamo partijas biedru vecumu, izglītību, nodarbošanos, amatu, atcerēties viņu grēkus un līdzdalību zagšanas skandālos, atcerēties viņu kādreizējo piederību citām partijām utt. Internetā komentāros kritiski „atšifrēti” daudzi cilvēki, jo mazā zemē ar niecīgu iedzīvotāju skaitu to nav grūti izdarīt katram lasītājam.

   Analītiska interese par partiju biedriem ir bijusi vienmēr. Vienmēr ir gribējies zināt, kuri cilvēki atbalsta vienu vai otru partiju, vienu vai otru jaunas partijas dibinātāju. Agrāk analītisko interesi nedaudz apmierināja fotogrāfijas.

   Piemēram, portālā „Delfi” publicētas plašas fotoreportāžas no partiju kongresiem un konferencēm. Tas ir lielisks ilustratīvais materiāls attiecīgās partijas sejai. Fotogrāfijās redzams, vai partija ir pensionāru partija jeb relatīvi jaunu cilvēku partija, varas inteliģences partija jeb tautas inteliģences partija, birokrātijas partija jeb birokrātijas un „veikalnieku” brāļošanās partija. Fotoreportāžās daudzas sejas ir pazīstamas no citām publikācijām. Mazā zemē vaigā pazīstam mūsmāju „politiķus”, „ekspertus”, „ministrus”, „kultūras inteliģenci”, slavenos pederastus, iemīļotos šarlatānus, „sabiedrībā pazīstamos cilvēkus”, „sociālo tīklu pērles”, „versiju domātrosinātājus”, „viedokļu līderus”, „pozitīvas domāšanas” guru, „jābūtības filosofijas” mēnessērdzīgos fanus, „mākslas gardēžus” u.c. Tāpēc jau agrāk bija silts ieskats par partiju biedru sastāvu.

   Bija zināms, ka vienotā vienotība ir tipiska varas inteliģences partija ar zinātņu doktoriem, profesoriem un akadēmiķiem, sākot no akadēmiskajiem šarlatāniem buiķiem un beidzot ar „valsts nozagšanas” bezsmadzeņu ģēniju, tiesību zinātņu doktoru Judina kungu un LVU absolventi bez grāda, „Latviešu idiotismu kolekcijas” lepnumu Āboltiņas kundzi. Jau agrāk nebija noslēpums, ka nesavtīgo tautas kalpu „naciķu” saietos jauni cilvēki ar nosacīti inteliģentām sejām vaibstās tikai pie prezidija galda. Zālē uz viņiem cerīgi raugās sirmgalvji. Vēl bija zināms, ka „20%” partija ar jūtīgi aizkustinošo nosaukumu „Gods kalpot Rīgai” sastāv tikai no tāda līmeņa godīgiem indivīdiem kā Eiženija Aldermane.

   Mūsu partiju kontingenta formēšanos ietekmē LR valstiskuma unikālais raksturs. Ūnikums izpaužas divējādi. LR pieder cilvēces vēsturē modernākajai valstiskuma formai – ģeokrātiskajam valstiskumam.* Tas ir pirmais ūnikums. Otrais ūnikums (morāli visgraujošākais no abiem ūnikumiem) ir LR krimināli oligarhiskās valsts statuss. Tāds valstiskuma statuss mūsdienu pasaulē ir simpātisks retums. Šajā ziņā Latvija nav vienīgā, bet nav morālās tiesības uzskaitīt gandrīz visas bijušās PSRS republikas ar Krieviju priekšgalā.

   Abi ūnikumi atsaucas uz partiju kontingenta veidošanās motīviem, cilvēcisko kvalitāti un skaitlisko apjomu. Tam tā ir jābūt, un tas ir pats par sevi saprotams.

   Bet varbūt ne visiem saprotams. Labu gribot un neko sliktu nedomājot, politiskajās partijās ir iestājušies cilvēki bez priekšstata par LR valstiskuma unikālo raksturu. Dažādu mentālo šķēršļu dēļ viņi nezina vai nesaprot, kas bija „perestroika” un ko tā safabricēja LPSR vietā.

   Partiju kontingentā noteikti ir arī totāli nozombēti cilvēki. Visticamākais, totāli nozombēti galvenokārt ir jaunieši ar obligātajām septiņām klasēm un izteiktām intelektuālajām problēmām.

   Katrā ziņā kontingenta vairākumu rindo savtīgi domājošas būtnes. Tās cer sev gūt kaut kādu labumu no līdzdalības politiskajā organizācijā. Šīm būtnēm ir subjektīvi pieņemama krimināli oligarhiskā Latvijas Republika un tās valdošās kliķes politika. Uz šīm būtnēm pilnā mērā attiecas Rīgas neuzpērkamā un stacionārā funkcionāra Amerika devīze.

   Bet tagad par nepatīkamāko. Krimināli oligarhiskā zemē politiskās organizācijas katrs biedrs ir jāuzskata par noziedzīgā valstiskuma atbalstītāju. Tas partiju biedriem nepatiks, bet tāda ir rūgtā patiesība, un tāda ir morāli loģiskā prasība. Tā attiecas arī uz labu gribošajiem un neko sliktu nedomājošajiem partiju biedriem bez adekvāta priekšstata par LR valstiskuma unikāli nevērtīgo būtību.

   Tik tikko minētā prasība tāpat attiecas uz opozīcijas partiju, reģionālo partiju un t.s. sīkpartiju biedriem. Visi no viņiem ir kriminālās LR formāli atbalstītāji. Ar tādu zemi kā LR nesaistītas var būt tikai nelegālas organizācijas, kuru biedri nelegālā veidā cīnās pret pastāvošo noziedzīgo režīmu, vēloties beidzot izveidot Latviju kā nacionāli neatkarīgu valsti bez LKP/VDK nomenklatūras necienīgākā slāņa pietaisītā kriminālā valstiskuma. Liekas, pie mums nav nelegālo organizāciju. Ja būtu, tad DP, SAB noteikti paziņotu tautai par savu varoņdarbu nelegālo organizāciju likvidācijā.

   Taču faktiski pie mums nemaz nevar būt nelegālas organizācijas. To nepieļauj sociuma morālās un pilsoniskās attīstības pakāpe. Tāpat nepieļauj vietējo vīriešu iecienītā maniere vienlaicīgi sadarboties vismaz ar diviem speciālajiem dienestiem. Nelegālajām organizācijām neder akla kalpošana kriminālam režīmam ar šī režīma speciālo dienestu starpniecību. Tautai un Tēvzemei patiesi kalpojošas nelegālās organizācijas Latvijā pēdējo reizi bija 1905.gada revolūcijas laikā. Toreiz nodevēji bija liels retums. Piemēram, Dundagas plašā novada nelegālajos pulciņos nebija neviena izpalīga cara speciālajiem dienestiem.

   Pie mums cilvēku motivāciju iestāties partijā nesaudzīgi regulē partiju reti kroplā galvenā funkcija. Tradicionāli partijai ir politiskās varas funkcija. Partijas mērķis ir iegūt valstī politisko varu. Partijas prioritāte ir vara. Tā tas ir cilvēciski un politiski veselās valstīs.

   Tā tas nav un nevar būt Latvijas Republikā – reti kropla valstiskuma teritorijā. Latvijas Republikā prioritāte ir naudai, bet nevis varai. Vara ir vajadzīga nevis lai pārvaldītu valsti, bet gan lai iegūtu valsts naudu. Mūsu reti kroplā valstiskuma teritorijā vara nav varas dēļ, bet naudas dēļ. Tāpēc pie mums politiskās partijas galvenokārt ir atsevišķu alkātīgu parvēniju „biznesa projekti” jeb „kabatas partijas”. Partijas dibina politoloģiski neizglītoti tipi. Viņi nemaz necenšas savu „kabatas partiju” pareizi noformēt. Tāpēc partijas neliecina par politiski konceptuālo orientāciju. Tās var atbalstīt vienīgi intelektuālie un morālie bastardi (par bastardiem dēvē cilvēkus-hibrīdus ar neskaidru ģenealoģisko izcelsmi). Viņu skaits ir biedējošs. To apstiprina publicētie partiju saraksti.

   LR partiju idejiskajā centrā ir nevis idejiskie apsvērumi, bet gan naudas siles apsvērumi, naudas siles motīvi, naudas siles loģika, naudas siles partejiskā disciplīna. Tādējādi sabiedrības prāvā daļā nostiprinās naudas siles mentalitāte. Tās praktiskā izpausme ir masveida zagšana.

   Mūsu partijās faktiski nekas nevar būt īsts. Partijās nevar būt īsti zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. Nevar būt ne vien tāpēc, ka īsti zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki visbiežāk turas pa lielu gabalu no līdzdalības partijā. Viņi perfekti saprot, ka līdzdalība partijā nav iespējama bez idejiskās pakļaušanās, idejiskās padevības, idejiskā kompromisa. Nav iespējama arī bez idejiskajām represijām – partijas soda. Katrā partijā vienmēr eksistē noteikta idejiskā dogmatika un idejiskā diktatūra. Partijām nav pieņemama idejiskā brīvdomība un idejiskā neatkarība. Īstiem zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem partiju iekšējās kārtības noteikumi nav pieņemami. Mūsu vienotā vienotība, saprotams, vienmēr ir sastāvējusi no dažādu šķirņu surogātiem. Vienotajā vienotībā nekad nav līdzdarbojušās zinātniski un mākslinieciski radošas personības. Protams, tas attiecas arī uz citām partijām. Piemēram, uz „20%” „kabatas partiju”. Tā arī mudž no dažādu šķirņu surogātiem ar Cimdiņas kundzi avangardā.

   Mūsu partijās nevar būt arī politoloģiski īsti izglītoti un politikā talantīgi cilvēki. Tādiem cilvēkiem pirmajā vietā ir politiski konceptuālie uzskati un politiskās darbības sociālie mērķi, stratēģija, ideoloģija. Viņiem nekad nebūs pieņemamas mūsu partijās dominējošās intrigas ap amatiem un nemitīgā mānija kaut ko nozagt un ātri sadalīt starp savējiem. Īsti izglītotiem un politikā talantīgiem cilvēkiem nekad nebūs pieņemami tādi Latvijas kriminālās valsts atvasinājumi kā Lielā Banda, Mazās Bandas, Astoņkājis, „Rīdzenes sarunas”.

   Aizvadītajos dažos gados ir strauji izvērtusies oriģināla parādība – naudas siles mentalitātes un debilitātes mentalitātes saplūšana. Oriģinālā parādība izpaužas „kabatas partiju” organizēšanā. Tāpēc ir interesanti uzzināt, kas tie ir par cilvēkiem, kuri spēj atbalstīt Sudrabas, Bordāna, Kaimiņa, Pavļuta odiozos bubinājumus par politiku, ekonomiku, izglītību, zinātni, garīgo kultūru, ja ir skaidri redzama to debilitāte, sākot jau ar partijas nosaukumu.

   Krimināli oligarhiskās valsts atbalstītāju atmaskošanā iespējami dažādi saraksti. Ļoti svarīga loma ir AP un Saeimas deputātu sarakstam. Apkopojums „Visi Latvijas parlamentārieši 1990. -2011. gadā” internetā ir sastopams.**

   Reti kroplās LR atbalstītāju hierarhijā deputātu sarakstam pienākas visaugstākā pozīcija. Sarakstā minētās dāmas un minētie kungi juridiski nostiprināja noziegumu brīvību krimināli oligarhiskajā Latvijas Republikā. Bez parlamenta deputātu nelietībām likumdošanā LR nebūtu novesta līdz kraham un nesāktos latviešu tautas letālais process.

*Par to plašāk skat.: https://www.pietiek.com/raksti/geokratiskais_valstiskums

**Skat.: http://www.socialasreformas.lv/index.php/aktualas-diskusijas/11-saeimas-vlanas/15-visi-latvijas-parlamentriei-1990-2011-gad

Tautas atmiņas horizonts, metafizika un suverenitāte

     Rietumu civilizācijā un īpaši tās Austrumeiropas anklāvā ir radusies jauna intelektuālā epidēmija. To var dēvēt par vārda brīvības intelektuālo epidēmiju. Tās galvenie simptomi ir negaidīti: jo lielāka vārda brīvība, jo mazāk pareizu vārdu; jo lielāka vārda brīvība, jo lielāka muldēšana; jo lielāka vārda brīvība, jo lielāka šarlatānisma gurkstēšana. Tātad kopumā: jo lielāka vārda brīvība, jo lielāks bezprāta izvirdums.

   Sociumā negrozāmi ir saskatāmas intelektuālās epidēmijas sekas. Seku griezīgākā izpausme ir cilvēku apziņas īss horizonts un tādēļ īsa horizonta mentalitāte, spējot uztvert un apjēgt tikai nelielu tagadnes fragmentu. Nākotnes horizonts eksistē vienīgi no sociuma megatrendiem izvairīgo indivīdu apziņā. Sociuma pamatmasa pret nākotni izturas vienaldzīgi. Futuroloģiskā apātija ir masveidīgs psihiskais sasniegums.

   Rietumu civilizācijā futuroloģiskās apātijas pamatiemesls ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Minētās likstas degradē ļaužu apziņu. Tajā nākotnes projektiem nav vietas.

   Austrumeiropas anklāvā un ne tikai šī anklāva, bet Eiropas Savienības „kodolā” Latvijas Republikā  (sveiciens Čigānes kundzei!), īsa horizonta mentalitātei ir specifiska izcelsme. Specifiska ir tendence nolādēt un aizmirst sociālistisko pagātni. Respektīvi, specifiska ir velme no tautas atmiņas izdzēst informāciju par sasniegto sociālistiskajā iekārtā.

   Tā ir bezprātīga velme, un tai var pievērsties vienīgi bezprāši. Koši redzama ir viņu tieksme starp neseno pagātni un tagadni izrakt komunikatīvo aizu. Un tas nekas, ka šī aiza Latvijā būs arī aiza kultūras attīstībā, šodienas kultūru truli atslēdzot no 70.gadu panākumiem – sasniegtajām visaugstākajām virsotnēm latviešu tautas kultūras vēsturē. Bezprāšus tas neinteresē. Bezprāši turpina izšņaukt viņu smadzenēs sastrutojošo bezprātību. Sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu desmiti esot bijušas mocības melnā ikdienā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu.

   Tāda pieeja ir svilinošas dumjības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta arī visa latviešu tauta. Svilinošās dumjības autori to nav spējīgi aptvert. Ja padomju laiks tautai nedeva neko labu un to samaitāja, tad šī tauta arī pēcpadomju laikā ir samaitāta un nekur nederīga etniskā šķirne. Loģika ir elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā otrā rītā uz brokastu laiku (1990.g.4.maijā) nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka šļakstīties samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska.

   Loģika ir elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja piedzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loģika: sliktas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl sliktākas izpausmes. Tas jau sen ir novērots ģenētiskajās un kulturoloģiskajās mutācijās.

   Svilinošā dumjība prot kūleņoties tikai vienā virzienā – tautas atmiņas un tādējādi arī tautas nākotnes likvidēšanā. Bez tautas atmiņas tautai nevar būt nekādas nākotnes, jo tautas nākotnes projektēšanas galvenais balsts ir tautas atmiņa. Tik tikko minētā tēze ir sava veida tautas stratēģiskais detonators un tautas atmiņas metafizika – pirmpamats un pirmelements. Piesakot karu pagātnei, tiek pieteikts karš nākotnei. Atsakoties no pagātnes mantojuma, atsakāmies no nākotnes perspektīvām.

   Tautas atmiņai ir cementējoša metafizika. Tautas atmiņa ir suverēns – visaugstākās garīgās varas iemiesojums. Tautas atmiņai piemīt suverenitāte – funkcionālā patstāvība. Tautas atmiņa funkcionē suverēni bez citu ideoloģisko instrumentu palīdzības. Tautas atmiņa spēj viena pati sociuma apziņā formēt ideoloģiskos konceptus. Ja cilvēki stingri atceras, kas viņu pagātnē ir bijis labs un paliekošs, tad nekāda ideoloģiskā zombēšana nevar sagandēt cilvēku atmiņu.

   Tautas atmiņa praktiski ir atsevišķu cilvēku, tautas pārstāvju, atmiņa. Bet savukārt cilvēki bez atmiņas nav cilvēki. Atmiņa neatkarīgi (suverēni) no citiem faktoriem veido cilvēku par cilvēku. Cilvēks bez atmiņas ir nepilnvērtīgs radījums un nav spējīgs uz labiem darbiem. Bez atmiņas nav sirdsapziņas. Sirdsapziņas centrā ir atmiņa – notikušā morālais vērtējums. Bez atmiņas nav cilvēka patstāvīgā domāšana. Atmiņas kropļošana vai likvidēšana ir cilvēka patstāvīgās domāšanas aizliegšana, kas ir ideoloģiskās verdzības rafinēta forma.

   Pret tautas atmiņu parasti neviens atklāti nespiedz. Latvijā neviens atklāti nesludina tautas atmiņas nevajadzību. Toties atklāti tiek veikta masīva ideoloģiskā apstrāde, netieši latviešus mudinot atsacīties no savas pagātnes; respektīvi, no tautas atmiņas. Pēcpadomju laikā Rīgā funkcionē pamatīga mašinērija tautas atmiņas iznīdēšanā. Šajā mašinērijā ietilpst gan ārzemju fondu algoti profesionālie kadri, gan vietējā budžeta algoti profesionālie kadri. Latviešu tautas atmiņu iznīdē paši latvieši – neoliberālisma un posmodernisma matadori. Turklāt viņi ir bijušās Padomju Savienības politikas savdabīgi turpinātāji. To viņi nesaprot, bet tas ir fakts. Matadori ir galvenokārt jaunākās paaudzes politologi, kuru smadzenēs neietilpst dziļa un objektīva izpratne par procesiem padomju valsts pēdējos gados.

   Tautas atmiņas mērķtiecīgo iznīdēšanu ievadīja PSKP ideoloģija. Konkrēti – „perestroikas” ideoloģija, aktīvi musinot izsmiet un nicināt dzīvi padomju valstī. Praktiski tas nozīmēja sociuma atsacīšanos no vairāku paaudžu ilgās pagātnes.

   Pie mums Latvijā tautas atmiņas svētību bremzē valsts kraha nelabums. Cilvēki mīl dzīvot ne tikai materiālajā komfortā, bet arī garīgajā komfortā. Tā principā nav laba parādība, taču tā eksistē. Cilvēkiem patīk justies garīgi atvieglotiem un garīgi nesaspringtiem. Garīgo komfortu nodrošina stereotipi, pierasti tēli, jēdzieni, shēmas, politiskā un ekonomiskā stabilitāte, valsts mērogā definēta nākotnes aina.

   Lieta ir dīvaina. Par garīgo komfortu cilvēki visvairāk sāk rūpēties posmos, kad materiālā dzīve kļūst grūta un pat nepanesama, kā tas ir valsts kraha nesaulē. Tādos posmos izplēn nākotnes cerības un kā garīgā komforta atribūti nelabi dominē prāta slinkums, inertums, pasivitāte, vienaldzība. Sastopoties ar materiālās dzīves grūtībām, cilvēku liela daļa reaģē deviances formās; proti, sabiedrībā neakceptētās formās – pagānisma, okultisma, vulgāras un perversas izklaides. Cilvēki savu konfūziju (apmulsumu, sajukumu, neskaidrību) ne reti maskē ar pārspīlētu bravūru un pārspīlētu dzīves apmierinātību. Tagadnes notikumi netiek kritiski vētīti. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pie mums galvaspilsētā aizvadītajā laikā ir vērojama idiotiska pašapmierinātība.

   Bez komentāra (priekš normāliem cilvēkiem tas nav vajadzīgs) minēšu četrus piemērus: 1) „Patlaban darbojas trīs spēcīgi dzinuļi, kas Latvijas tiesu darbu padara arvien efektīvāku, operatīvāku, caurskatāmāku – un tādēļ arī daudz autoritatīvāku. Šie progresa "motori" ir informācijas tehnoloģiju radīto rīku pielietojums, tiesu sistēmā strādājošo profesionālais entuziasms un intensīva starptautiskā sadarbība”. 2) „Latvijas interesēs ir ekonomiski stipra un politiski stabila Eiropas Savienība, tostarp konkurētspējīga eirozona. Lai to panāktu, mums jārod efektīvākie risinājumi eirozonas stiprināšanai. Esam ieinteresēti vienotā Eiropā, taču, ja atsevišķas dalībvalstis virzās uz ciešāku integrāciju savā starpā, tad Latvijai ir svarīgi būt šo valstu kodolā". 3) „Uzskatu, ka Latvija ir valsts, kura var - mums ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem ir gan zināšanas, gan pieredze, gan apņemšanās, lai varētu saražot lielu daļu no mūsu militārajiem spēkiem nepieciešamā pašu mājās. Manuprāt tieši šī ir viena no svarīgākajām komponentēm militārās industrijas attīstībai Latvijā. Ir vitāli svarīgi, lai Latvijas karavīri, zemessargi un jaunsargi lietotu un nēsātu Latvijā nevis ārvalstīs ražotu preci”. 4) „Latvijas ekonomikas izaicinājums globālajā vidē ir ilgtspējīga izaugsme, tostarp integrācija globālo korporāciju vērtību ķēdēs. Globālā ekonomika un attiecīgi arī reģionālā un nacionālā ekonomika šobrīd atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozēm izaugsmes trajektorijas saglabāšanās ir gaidāma vēl tuvākos 3–5 gadus, kas iezīmē pozitīvu perspektīvu, vērojot Latvijas tautsaimniecības attīstības rādītājus un tendences”. 

   Tāda idiotiska pašapmierinātība gribot negribot stimulē ārprātīgu jautājumu. Varbūt patiešām pēc PSRS sabrukuma Latvijā uzpeldēja fundamentāli samaitāta tauta ar fundamentāli kroplu varas inteliģenci, un tā dzemdēja vēl samaitātākus pēcnācējus? Un kas notiek ar ārprātīgo jautājumu, ja atceramies, ka LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību bez nacionālās suverenitātes un ar lepnu valsts krahu? Vai tad ārprātīgais jautājums nepārvēršas retoriskā jautājumā, ar kuru grib kaut ko kaismīgi apgalvot vai noliegt, bet nevis dzirdēt atbildi? „Perestroikas” fantasmagorija un tās sekas nepārprotami liecina, ka patiešām kaut kas ar „padomju tautas” politiskās elites kādu daļu ir cilvēciski novirzījies šausmīgi greizi. Tiekamies ar morālajiem monstriem, himērām, zemcilvēkiem.