Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

  

  

      Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.

   2018.gada 6.oktobris latviešu tautas vēsturē ir svarīga diena – revolucionāra notikuma diena. Runa nav par sociālistisko, bet par sociālo revolūciju. Runa ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams, sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c. XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un filosofisko koncepciju.

   Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija, un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos.

   PSRS sagraušanas sociālās revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās. Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai, latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība, politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā. Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).

   Jebkurš eskalācijas process sasniedz kaut ko jaunu. Latvijā visatļautības eskalācijas process ir licis pievērst uzmanību tautas jaunai negatīvai pazīmei. Jaunās negatīvās pazīmes vārds ir “nelietība”. Visatļautības eskalācija ir sekmējusi latviešu tautas negatīvo pazīmju papildināšanos. Respektīvi, nepatīkamu nevērtības modernizāciju.

   Katrai tautai piemīt gan pozitīvās pazīmes, gan negatīvās pazīmes. No tām summējas tautas pazīmju pamatkomplekts. Mūsdienu zinātne (piem., etnoloģija, kulturoloģija, sociālā psiholoģija) ļoti labi zina par tautai piemītošo pazīmju vēsturisko dreifēšanu. Tā, piemēram, vācu tauta ne vienmēr varēja lepoties ar pedantisku precizitāti savā rīcībā. Minētā pozitīvā pazīme vācu tautas pazīmju pamatkomplektā nostiprinājās vēsturiski nesen.

   Nevērtības modernizācija pamatīgi izpaužas sakarā ar Levita bīdīšanas nelietībām un LU rektora vēlēšanu nelietībām. Abos melnajos notikumos priekšplānā izvirzījās tāda etniskās nevērtības pazīme, kura agrāk bija konstatējama**, taču nekādā gadījumā nevarēja pretendēt iekļūšanai pazīmju pamatkomplektā. Nelietību agrāk nevarēja fiksēt kā dominējošu latviešu tautas pazīmi. Nelietība var zelt tikai tad, ja tiek pieņemti dažāda veida lēmumi. Latviešu dzimtcilvēki lēmumus nepieņēma gadsimtiem ilgi.

   Tā, piemēram, nav ticams, ka nacistu “etnologa” Alfrēda Rozenberga saskatītajā latviešu tautas pazīmju pamatkomplektā ietilpa nelietība. Visticamākais, priekšplānā bija citas pazīmes. Iespējams, nepateicība, neuzticamība, alkoholisms, slinkums, aprobežotība, zagšana, savstarpējā nesaticība. Katrā ziņā ļoti daudz izšķīra latviešu parlamenta agrārā politika. Tās rezultātā vāciešiem atņēma zemi un pilis. Igauņu agrārā politika bija maigāka. Igauņus nacistu “etnologs” vērtē daudz pozitīvāk nekā latviešus.

   Arī tagad tāpat kā toreiz nacistu “etnoloģijas” periodā XX gs. vidū latviešu tautas portretu glezno inteliģence. Tautu vienmēr vērtē pēc tās inteliģences rīcības un morāles. Tautas vērtējumā tiek ņemts vērā t.s. vienkāršo cilvēku (zemniecības, strādniecības) līmenis. Taču katrs saprot, ka šis līmenis ir atkarīgs no inteliģences ieguldījuma vienkāršo cilvēku audzināšanā un izglītošanā. Inteliģence ir tautas kultūras vērtību un normu iedzimtības bāze. Ja inteliģences potenciāls tautas audzināšanai un izglītošanai ir bezvērtīgs, tad vienkāršo cilvēku vērtības līmenis nevar būt augsts. Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kura par Valsts prezidentu tautai nelietīgi uzspieda ļoti pelēku cittautieti? Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kuras nelietība plaukst un zied mācību iestādēs?

   LU rektora vēlēšanās negaidīti uzplauka nelietība. Rektora vēlēšanās neviens kandidāts netika atbalstīts. Katrs no viņiem saņēma “pret” vairāk nekā “par”. Taču tas netiek ņemts vērā, un sākās nelietību plūdi. LU nav “Trulība”. LU ir tautas izglītības un zinātnes simbols. Ja tautas fundamentāls simbols iegūst nelietības smaku, tad tas nevar neatsaukties uz visas tautas vērtējumu.

   Drausmīga nelietība ir Elitas Veidemanes teksts “Klibā aita un gaudu vēstule”, vēršoties pret izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas jaunības publikāciju. Veidemane raksta: “Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»”.

   Veidemane ir aizmirsusi savu grandiozo ieguldījumu padomju varas un PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu kriminālā kapitālisma stutēšanā. Komjaunietes Ilgas Šuplinkas necilo ieguldījumu vispār nav vērts ņemt vērā, salīdzinot ar Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu. "Vīrieši manā mūžā" Veidemanei nav ļāvuši atcerēties, ka pati ir bijusi visu nelietību līdzdalībniece kā VDK specizdevuma "Atmoda" galvenā redaktore. Šīs nelietes nelietīgais ieguldījums tautas dzīvē nav salīdzināms ar nabaga Latgales komjaunietes rakstīto. Veidemane ir viena no lielākajām ideoloģiskajām noziedzniecēm Latvijā, jo "Atmoda" bija tautas apziņas fundamentāla kropļotāja un kalpoja nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem.

   Internetā par Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu var lasīt: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē No 1981 līdz 1988. gadam Veidemane darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne"; no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore; no 1991. līdz 1996. gadam vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995. gadā. [..] 2007. gadā Veidemane kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Politiskā un sabiedriskā darbība: Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas; 1995. gadā Veidemane bijusi viena no "Muļķu un bezzemnieku partijas" veidošanas iniciatorēm; 6. saeimas vēlēšanās kandidēja no Z. Čevera vadītās Demokrātiskās partijas "Saimnieks" (DPS) saraksta, bet netika ievēlēta; 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no "Latvijas Demokrātiskās partijas" saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta."

   Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis.

   Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi.

   Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi.

   Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.

   Veidemanes nelietīgais raksts par ministri nav izņēmums. Veidemanes nelietība izraisa noteiktu reakciju. Tiek ņemts vērā, ka Veidemane strādā medijā, kura kolektīvā ir visu varu laizītāji avotiņi u.c. Tāpat tiek ņemts vērā, ka par ministri I.Šuplinsku aizvadītajās dienās nelietīgi rakstīja arī citi nelieši, un Veidemane nav vienīgā ministres nelietīgā nomelnotāja. Bet tas kontekstā ar Levita bīdīšanu un nelietībām LU  pievērš uzmanību nelietības izplatībai inteliģencē un sabiedrībā kopumā.

   Nelietības kulminācija, apogejs, augstākais punkts sasniegts slavenās nelietes Veidemanes intervijā ar mūsu “naciķu partijas” ekselenci Daini Loci. 2019.gada 1.augustā intervija publicēta “Nra.lv”, un tajā Locis par padomju armijas uzvaru II Pasaules karā saka: “Diemžēl daudzi nesaprot, kas tā bija par «uzvaru», kādas nelaimes un zaudējumus tā nesa latviešiem un Latvijai”. Tātad nacistu uzvara latviešiem atnestu laimi un nenodarītu nekādus zaudējumus.***

   Apnicis ir atkārtot, ka padomju armijas uzvara karā izglāba latviešus no latviešu holokausta. Vācu nacisti nolēma pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu un tikai niecīgu daļu pārvācot. Vācu nacistu uzskatā latvieši nebija vērtīga tauta. LR atjaunošana pēc kara bija pilnīgi izslēgta.

   Lieki ir norādīt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu nacistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu nacistu plānu iznīcināt latviešus, tautas viena daļa nevēlas ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu nacistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par fundamentālu cilvēcisko nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli (arī Locis par to izsakās) ir viena no visspilgtākajām liecībām latviešu tautas kādas daļas amorālajai būtībai. Tāda vēlēšanās apliecina vāciešu lēmuma pareizību. Vai to loči un veidemanes ir spējīgas saprast?

   Uzvaras piemineklis faktiski ir otrais svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi. Pirmais piemineklis vairs nav Brīvības piemineklis, jo latviešu tautas vairākums (66,97%)  2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad nepateicīgā latviešu tautas daļa grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam. Veidemanes provokācijai (varēja nepublicēt nelietīgo Loča “viedokli”) jau ir drausmīgas starptautiskā mēroga sekas, graujot latviešu un Latvijas reputāciju.

*Par noziegumu brīvības izpratni skat.: https://www.pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba; par humanitātes noziedzības izpratni skat.:

https://pietiek.com/raksti/nacionala_idealisma_strupcels_un_humanitates_noziedziba

**Par atsevišķu nelietību skat: https://pietiek.com/raksti/vai_nelietis_var_but_parlamenta_priekssedetajs

***Par vācu nacistu solīto “laimi” latviešu tautai skat.: http://aptekstiintervijas.blogspot.com/2019/08/vacu-laimes-solijumi-latviesiem.html