Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas vienmēr paliks teorētiski abstraktā veidā kā zināms ideāls bez praktiskā pielietojuma. Iemesls ir viens un tas pats gan multikulturālismam, gan komunismam. Kopīgais iemesls ir cilvēka daba. Multikulturālisma un komunisma mūžīgo palikšanu bez praktiskā pielietojuma nosaka cilvēciskais faktors. Cilvēka daba nav piemērota multikulturālismam un nav piemērota arī komunismam. Tam pārliecinošu pierādījumu sniedz cilvēku savstarpējo attiecību un cilvēku dzīves jēgas izpratnes vēsturiskā pieredze, tagadnes norises un nākotnes prognozes.

   Cilvēces sociāli institucionālā vēsture sākās ar cilšu rašanos. Ciltis dzīvoja ļoti nesaticīgi. Speciālajā literatūrā tas ir detalizēti aprakstīts. Zinātniskajās grāmatās var izlasīt par šausmīgām cilšu attiecībām. Visbiežāk svešā cilts netika uzskatīta par cilvēku kopu, bet kaut kādu briesmīgu zvēru baru.

   Mūsdienās ciltis dažviet ir sastopamas uz planētas. Visos kontinentos tagad dzīvo tautas (valstu nācijas). Cilvēces sociāli institucionālā aina ir pamatīgi izmainījusies. Taču cilšu naidīguma atavisms šodien atbalsojas cilvēku dzīvē ļoti izteikti. Var droši apgalvot, ka aizvadītajos gadu tūkstošos cilvēku savstarpējās attiecības nav būtiski mainījušās. Tās bija briesmīgas, un tās arī pašlaik ir briesmīgas. Reliģiskajā, etniskajā, valstiskajā, partejiskajā naidīgumā nav grūti saskatīt to, ko var dēvēt par cilšu pirmatnējo nesaticību. Respektīvi, dalījumu „savējos” un „svešajos”. Mūsdienās neiecietība ir tāda pati kā cilšu pastāvēšanas senajā laikmetā. Tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējās mežonības – intolerances – izpausmēm. Cilvēces evolūcijas šodienas etapā nav iespējams novērst cilvēku savstarpējās atsvešinātības un naidīguma psihogēnās izpausmes tāpat kā nav iespējams novērst zemestrīces, orkānus un citas dabas katastrofas.

   Neapšaubāmi, mūsdienās cilvēces planetārā saistība izpaužas daudz pamatīgāk nekā pagātnē. Šodien mums ir planetāra mēroga komunikācijas līdzekļi, finansu un ražošanas formāti, starptautiskās organizācijas. Tās speciāli rūpējas par kultūru plurālisma, konverģences, koalīciju propagandu un reālu veidošanos. Šodien ir sastopams poētisks salīdzinājums: pasaules finansu sadarbība ir cilvēces asinis, bet internets ir cilvēces smadzenes un nervu sistēma. Tomēr novērojums, ka cilvēce ir pārāk tālu ieslīgusi nesaticībā un morālajā pagrimumā, diemžēl ir ļoti aktuāls. 1996.gadā spāņu un itāļu intelektuāļi izstrādāja „Cilvēces atbildības hartu”. 1997.gadā bijušie valstsvīri no daudzām zemēm sagatavoja „Cilvēka pienākumu vispārējo deklarāciju”, kā arī organizēja „Savstarpējās sadarbības padomi”. ANO konferencē 1994.gadā Hopenhāgenā tika apspriesta „Darījumu ētikas deklarācija”, kritiski analizējot morāles līmeni biznesā. 2004.gadā Pēterburgā zinātnieki formulēja „Cilvēka morālo pienākumu vispārējo deklarāciju”. No 1995.gada 16.novembris ir Starptautiskā tolerances diena.

   Ja multikulturālisma liktenis galvenokārt ir atkarīgs no cilvēku un tautu iecietības saskarsmē ar “svešajiem” un “svešu kultūru”, tad komunisma liktenis galvenokārt ir atkarīgs no cilvēka dzīves jēgas izpratnes. Komunisma celtniecības centrā ir “jauna cilvēka” izaudzināšana. “Jaunajam cilvēkam” ir jāprot dzīvot atbilstoši principam “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības”. Ļeņins solīja uzcelt komunismu līdz XX gs. 30.-40.gadiem. Hruščovs solīja komunisma uzvaru 1980.gadā. To viņš solīja 1961.gadā.

   Padomju Savienībā komunisma celtniecība notika zinātniski un ideoloģiski ļoti aplami. Tas izpaudās daudzējādi un arī minētajos abos solījumos. Abi vadoņi solīja uzcelt komunismu apmēram divu gadu desmitu laikā. Tātad pat ne vienas paaudzes dzīves laikā (30 gados), bet krietni ātrāk. Tas ir bezjēdzīgs solījums. Jau senatnē bija labi zināms, ka cilvēkus var radikāli izmainīt tikai vairāku paaudžu laikā. Bībelē ir runa par 40 gadiem. Pēc iziešanas no Ēģiptes izraēlieši apmēram četrdesmit gadus klīda pa ”lielu un briesmīgu tuksnesi” (5Moz, 8:15). Arī Padomju Savienībā “jauna cilvēka” radīšana varēja cerēt gūt panākumus tikai iedzīvotāju otrajā, trešajā paaudzē.

   Padomju Savienības ideologi ļoti nekompetenti izturējās pret cilvēka dzīves jēgu. Tā, piemēram, PSKP programmas jaunajā redakcijā (1986) galvenais uzdevums komunisma celtniecībā nav “jauna cilvēka” radīšana, bet gan “cīņa pa mieru un sociālo progresu”. Milzīga aplamība ir programmā akcentētās rūpes par cilvēka materiālo labklājību. Tādējādi cilvēka dzīves jēga kļūst naudas un mantas vairošana, bet nevis nepieciešamība morāli tikumiski dzīvot atbilstoši komunisma principam. Padomju cilvēks netika audzināts dzīvot atbilstoši “viņa vajadzībai”. Sekas ideoloģiskajai tuvredzībai nebija ilgi jāgaida.

   PSRS sagraušana un kriminālā kapitālisma izveidošanās Krievijā, Latvijā un citur nav tikai PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālo kastrātu panākums. Tāds panākums nav iespējams bez sociuma masu atbalsta. Nepatīkami atklājās padomju cilvēku zemā cilvēciskā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu ne tikai inteliģencē, bet arī strādniekos un zemniekos. PSRS sagraušana visiem sociālajiem slāņiem solīja treknāku sili. Tāpēc viss tik ātri tika iznīcināts. Primitīva alkātība joprojām ir masveidīga, un netiek žēlots nekas, lai bez darba tiktu pie naudas, kļūtu "miljonārs" u.tml. Latviešu tautas aizvadītie 30 gadi tam ir neapgāžams pierādījums.

   Multikulturālisma un komunisma neiespējamību grandiozi cementē planetāri globālā demogrāfiskā pāreja. Tā kardināli izmaina rasu proporcionālo sastāvu uz Zemes. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā līdz šim  varenā “baltā” rase uz Zemes būs tikai 10% no planētas iedzīvotājiem. Nav ticams, ka Eiropā agrāk vai vēlāk nesāksies drūmi konflikti starp “savējiem” un “svešajiem”. Migrācija saasina ne tikai etniskās attiecības, bet arī rasu un civilizāciju attiecības. Savukārt “baltās” izmirstošās rases agonijā uzceptais postmodernisms un neoliberālisms fundamentāli izmaina cilvēku vērtību un normu sistēmu, bet vistrakākais – ģenerē jaunu atbaidošu antropoloģisko tipu. Postcilvēku klātbūtne Rietumu civilizācijā jau ir vēsturisks fakts. Tādos apstākļos pat sapņot nav vērts par multikulturālismu un komunismu.