Inteliģences pieci stūrakmeņi

   1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence. Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, – kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija attieksmē pret inteliģenci.

   Taču pret šo tradīciju ir jāizturas piesardzīgi. Zinātne ir fiksējusi interesantu tendenci. Aizvadītajos dažos gadu desmitos gudrākie cilvēki kļūst vēl gudrāki, bet muļķākie cilvēki kļūst vēl muļķāki. Zināma tautas daļa (ģenētiski aplaimotā daļa !?) kļūst gudrāka neatkarīgi no tautas vispārējā garīgās attīstības līmeņa. Arvien gudrākā tautas daļa arvien vairāk intelektuāli attālinās no muļķākās tautas daļas.

   Mūsu akadēmiķi varētu papētīt, kā tas attiecas uz latviešiem. Taču bez pētīšanas katrs var ievērot regresa progresu. Latviešu mediju autori demonstrē arvien lielākas muļķības. Arvien lielākas muļķības tiražē politiķi un valsts topmenedžeri. Tas pats sakāms par šarlatānisma pārņemtajiem humanitāro un sociālo zinātņu tukšurbējiem. Tātad jāpēta, ko dara gudrie latvieši, kuri kļūst vēl gudrāki. Svarīgi būtu uzzināt, kur viņi mājo.

   Mūsdienu interesanto tendenci var acīgi pamanīt ikviens relatīvi globālā mērogā. Obligāti nav jābūt zinātniekam. Par interesanto tendenci griezīgi skaļi signalizē Rietumu (ES) elites atsacīšanās veidot labu masu izglītību un primitīvās „kompetenču izglītības” diktatūra. Tā teikt, muļķiem vairāk nekā nevajag, jo viņi tāpat kļūst arvien muļķāki. Saeima 2018.gada 20.septembrī pieņēma lēmumu latviešu muļķus turpmāk barot ar „kompetenču izglītību”. Faktiski tiks barota visa tauta, jo Latvijā neeksistē elitārā izglītība. Latviešu tauta tiks skolota kā muļķumā progresējoša muļķu tauta.

   Vēl ir viens būtisks faktors inteliģences ģenēzē. Tautas inteliģences ģenēzē var piedalīties citu tautu inteliģence. Izglītības iegūšana ārzemēs, viesprofesoru aicināšana. Iespēju daudz.

   Piemēram, Kubas inteliģences izveidošanā Fidels Kastro uzaicināja padomju speciālistus. Starp viņiem bija arī latviešu speciālisti. PSRS pastāvēšanas gados Maskavā bija īpaša augstskola Āfrikas tautu inteliģences skološanai.

   Efektīvs faktors ir mācīšanās no citu tautu inteliģences sasniegumiem. Pārāk labi zinu, ka latviešu humanitārā inteliģence (literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, folkloristikas kadri) to nekad nav darījuši pilnā mērā.

   Piemēram, Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma publicēšanas gados Maskavā iznāca akadēmiskie izdevumi pieciem rakstniekiem. Tātad lielisks tekstoloģiskais un cita veida paraugs tiem, kuri pirmo reizi savas tautas kultūrā gatavo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no citu zemju paraugiem nedrīkstēja pat iepīkstēties. Aicinājumi mācīties galvenajai redkolēģijai, izdevniecības direktoram Riekstiņam un sējumu sastādītājiem izraisīja histērisku dusmju lēkmi. Pirmie dzejas sējumi iznāca bez komentāriem. Tas ir nonsenss. Tāpēc jēdziens „akadēmiskais” uz Raiņa mantojuma izdevumu ir ļoti nosacīts.

   Latviešu humanitārajā inteliģencē joprojām valda kaut kāds mežonīgs fantoms un tumsoniska apmātība. Amerikāņi, franči, angļi, zviedri, norvēģi, itāļi, somi drīkst mācīties (un to viņi vienmēr ir darījuši lielā apņēmībā) no krievu humanitāro zinātņu fundamentālajiem sasniegumiem, bet latvieši nekādā gadījumā nedrīkt mācīties no „krieviem”. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka pie mums mācīšanās no „krieviem” tiek kvalificēta kā nacionālā nodevība. Tas ir aposteriors novērojums – no pieredzes izrietošs novērojums.

   2.Attīstības stūrakmens. Inteliģeneces attīstības kāpums atbalsojas inteliģences konstruktīvajā darbībā un cienījamos radošajos panākumos. Inteliģences attīstības bālums bez brillēm ir saskatāms inteliģences bezjēdzīgajā darbībā un pelēkajos radošajos risinājumos. Par inteliģences attīstības bālumu liecina daudzas pazīmes.

   Piemēram, idejiskās pārmantošanas trūkums. Latviešu inteliģences ideju vēsture sašķeļas atbilstoši politiskās varas posmiem, bet nevis atspoguļojas kā teoriju un koncepciju pārmantošanas un pilnveidošanas nepārtraukta plūsma. Latviešu inteliģences ideju vēsturē neeksistē kontinuitāte – pēctecība, nepārtrauktība. Mainās politiskā vara un reizē mainās inteliģences darbības idejiskais saturs. 

   Turklāt šo maiņu pavada iepriekšējā idejiskā satura naidīgs noliegums. Pēcpadomju laikā tiek naidīgi noliegts ne tikai marksisms. Netiek atzīti darbi vēsturē, literatūrzinātnē, psiholoģijā, socioloģijā, ekonomikā. Ņemot vērā LKP/VDK nomenklatūras deklasēto elementu varas turpināšanos Latvijas Republikā, tāda attieksme pret padomju kultūras mantojumu atgādina fantasmagoriju – murgu vīziju. Situācija ir nenormāla, prātam neaptverama, absurda, idiotiska, debila. Latviešu tautas vairākumam (varas inteliģencei) ir pieņemama brigmaņu, lembergu, urbanoviču, ameriksu, savicku valdīšana, taču latviešu tautas vairākums (varas inteliģence) norej viņu organizēto, vadīto un kontrolēto kultūras mantojumu padomju gados. Tādējādi mutuļo totāls aloģiskums. Ja neatzīst padomju kultūras mantojumu, tad nedrīkst atzīt šī mantojuma organizatorus, ideologus, politiskos vadītājus. Salīdzinoši sanāk, ka nacismu, holokaustu, fašistu armijas Latvijas okupāciju neatzīstam, bet Hitleru, Himleru, Drehsleru atzīstam un atļaujam viņiem turpināt valdīt un iznīdēt latviešu tautu.

   Tāda situācija graujoši atsaucas uz latviešu inteliģences attīstības iespējām. Pašlaik nav viegli pateikt, kāds idejiskais pamats ir latviešu jaunajai inteliģencei. Nav īsti skaidrs, kas ir 70.gadu otrajā pusē, 80.gadu sākumā un vēlāk dzimušās jaunatnes ideju vecāki. Jaunā inteliģence naidīgi noliedz tēvu un vectēvu garīgo mantojumu. Bet tādā gadījumā viņu ģenēze sākas tukšā vietā. Tas ir loģiski. Garīgajā kultūrā noliedzot visu iepriekšējo, idejiskie procesi sākas bez jebkādiem idejiskajiem pamatiem. Tāpēc ir jautājums „Uz kāda materiāla balstās latviešu jaunās inteliģences zināšanas, pasaules uzskats, morālais kodekss?”.

   Pašsaprotami ir tas, ka nācās izmantot citu tautu inteliģences sastrādāto materiālu. Tātad – Rietumu inteliģences sastrādāto materiālu. Bet tas ir slikti. Tādā gadījumā nevar būt uzticība mūsu jaunās inteliģences izglītotībai. Rietumu inteliģences sastrādātais materiāls jau pirms mūsu jaunatnes piedzimšanas tika uzskatīts par nekur nederīgu materiālu. Tas veicina vienīgi pagrimumu. Postmodernisma un neoliberālisma sabojātās Rietumu inteliģences produkcija nav labs paraugs cilvēciski cienīgai inteliģencei.

   Rietumu inteliģences postmodernistiskā un neoliberālistiskā apmātība sākās 1968.gadā pēc studentu bezjēdzīgās trakošanas. Tas marasms, ko pie mums lamā par „sorosismu”, Rietumos piedzima 60.gadu beigās bez Sorosa naudas. XX gadsimtā par neoliberālisma dzemdību namu kļuva t.s. Čikāgas ekonomiskā skola. Tās korifeji savukārt piedzima un neoliberālistiski nobrieda Krievijā dzimušas ebrejietes Ainas Rendas salonā „Kolektīvs”. Viņi izaudzināja pēcnācējus („Chicago boys”) ne tikai nelaimīgajā Čīlē, bet arī Padomju Savienībā. Ainas Rendas un Čikāgas skolas fani Maskavā sāka ārdīties pēc „perestroikas”, vēloties dažu gadu laikā Krieviju pārvērst kapitālisma oāzē. Savukārt postmodernisma dzemdētāji un enerģiski propagandētāji bija galvenokārt Francijas ebreju izcelsmes filosofi. Par viņiem joprojām jūsmo Latvijas jaunie tukšgalvji.

   Neapšaubāmi, Rietumos neizdevās visus ievilināt purvā. Taču bija un turpinās saprātīgās inteliģences („konservatoru”) vajāšana, noklusēšana, nepublicēšana, padzīšana no darba universitātēs. Tas viss ir noticis un turpina notikt arī Latvijā. Labāks stāvoklis ir ASV. Tur iznāk daudzas grāmatas par Rietumu civilizācijas pagrimumu. Par to drosmīgas publikācijas ir arī Eiropā. Bet vai ar tām iepazīstas mūsu hiperpašpārliecinātā jaunā inteliģence? „Rīgas Laiks”, „Satori”, „Delfi” ijābiešu kroplo zināšanu izdalījumi par to neliecina.

   3.Valstiskuma stūrakmens. Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums katrā ziņā atsaucas uz jaunās paaudzes inteliģenci. Tas ir valstiskums, kas iniciē un atbalsta jaunās paaudzes inteliģences nelietīgi praktizēto tēvu un vectēvu garīgā mantojuma nosodīšanu. Tas ir amorāls valstiskums un antihumāns valstiskums. Tāds valstiskums jaunās paaudzes inteliģenci pārvērš deģenerātu „korporācijā”. Valdošā pseidoburžuāziskā „elite” īstenībā nemaz nerūpējas par labas inteliģences radīšanu. Kā jau minēju, LR nav elitārās izglītības, bez kā labu inteliģenci nevar izskolot. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence ir ļoti slima substance.

   Veselību saglabā tā latviešu jaunās paaudzes inteliģences daļa, kura izglītību ieguva ārzemēs, kura palika dzīvot un strādāt ārzemēs, un kurai ir bijis vērtīgs audzināšanas pamats, – vecāki un vecvecāki spēja savus bērnus un mazbērnus jau no paša sākuma nostādīt uz cilvēciskuma sliedēm. Ne velti viens gudrs vīrs kādreiz aicināja inteliģentus pacensties kļūt cilvēkiem. Ja inteliģenti kļūs cilvēki, tad viņi paši sapratīs, kas viņiem dzīvē ir jādara. Cilvēciskums ir inteliģences stabils kritērijs.

   Izrādās, Latvijas valdošajai kliķei nav vajadzīgi ārzemēs labi izskoloti latviešu jaunās paaudzes speciālisti. Vajadzīgi ir tikai tie, kuri kādu semestri  (kā Viņķeles kundze) kaut ko ārzemēs ir apgrāpstījuši. Nācies ir ārzemju universitātēs sastapt mūsu jauniešus. Viņu aprindās valda uzskats, ka Latvijā viņus neviens negaida. Gaida tikai Sorosa fonda un Rietumu dažādu specdienestu kontrolētajās izglītības iestādēs apmācītos cilvēkus.

   4.Materiālisma stūrakmens. No inteliģences vienmēr pieprasa nicīgu izturēšanos pret materiālismu – dzīves vērtēšanu no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Parasti inteliģence nepieviļ. Inteliģence sarkastiski vīpsnā par materiālismu.

   Tā to darīja arī padomju inteliģence. Tagad ir secināta patiesā aina šajā jomā. PSRS nomenklatūras inteliģence pēc Staļina nāves sapņoja iekļūt Rietumu elitē – „pasaules oligarhijā”. Tas beigu beigās arī daļēji izdevās. PSRS sagraušana garantēja pievienošanos Rietumu elitei. Par nelaimi – garantēja vienīgi teorētiski. Rietumu elite atsacījās no neformālās komunikācijas ar sarkanajiem kriminālajiem noziedzniekiem – plebejiskās izcelsmes parvēnijiem. Neformālā komunikācijā (pie mums teiktu „Rīdzenes sarunās”) apspriest globālās problēmas aicina tikai īpaši noskatītus un īpaši uzticamus putnus (Čubaisu un vēl dažus). Svarīga ir šo putnu etniskā piederība. Pārējiem neko nelīdzēja briesmīgā cena par iespēju komunicēt ar „pasaules oligarhiju”. Cena patiešām ir briesmīga - nacionālā nodevība un nacionālā noziedzība, par ko pienākas nāves sods. Šī cena attiecas arī uz LKP/VDK morālajiem kastrātiem. Viņi bija ar mieru šo cenu apmaksāt arī bez aicinājuma pie Rietumu elites galda.

   PSRS vēsturē vispār ir savdabīgi sižeti. PSRS realizēja egalitārisma (utopiska nostādne par sabiedrības visu locekļu vienlīdzību) savdabīgu variantu; proti, realizēja egalitārisma mantisko variantu. Padomju ļaudis visi bija vienādā mērā bagāti un vienādā mērā nabadzīgi. Materiālās labklājības līmenis bija relatīvi vienlīdzīgs visiem sabiedrības locekļiem, kaut gan inteliģence kopumā bija nabadzīgāka par proletariātu.

   Rietumu neoliberālais kapitālisms arī realizē egalitārisma savdabīgu variantu; proti, realizē egalitārisma vērtību variantu. Tajā grēks ir vienāds ar labestību, brīvībai (praktiski visatļautībai) nav ierobežojumu, harmonija nav labāka par kakofoniju, intelektuālisms nav labāks par šarlatānismu utt. Tas ir egalitārisms, kurā mēslu kārba tiek akceptēta kā mākslas darbs, pisuārs tiek akceptēts kā mākslas darbs, šabloniska domāšana ir tikpat laba lieta kā radoša domāšana, kulta filosofi ne ar ko neatšķiras no Platona, Kanta, Hēgeļa, reliģija un ideoloģija ir vajadzīga vienīgi sabiedrības masu zombēšanai. Tas ir egalitārisms, kurā demokrātijas mērķis esot peļņas gūšana, valsts iejaukšanās ekonomikā esot antidemokrātiska rīcība. Tas ir egalitārisms, kurā sociāldarvinisms tiek atklāti sludināts: „Ну вымрет тридцать миллионов. Они не вписались в рынок». Tā esot teicis Čubaiss.

   Noteikti neklājas brīnīties, ka tāds egalitārisms ir izveidojis slinku patērētāju masu, izprieču un baudu kāru masu, kurā ietilpst arī mūsdienu inteliģences vairākums. Tādai masai nevar būt revolucionārs potenciāls, un ar tādu masu solidāra inteliģence nevar būt revolūcijas tribūns.

   Protams, šī masa vēlas ne tikai dzīvot, bet arī attaisnot savu dzīvi. Un te, lūk, var palīdzēt jaunās paaudzes inteliģence. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence faktiski citu neko nedara. Tā nepārtraukti attaisno perversitāti, izvirtību, alkātību, bezjēdzību, amorālismu un citas deģeneratīvas izpausmes šodienas dzīvē. Visuzskatāmākie piemēri ir žurnāls „Rīgas Laiks”, portāli „Delfi” un „Satori”, kurus algo latviešu valdošā kliķe.

   5.Provinces stūrakmens. Vārdam „province” ir laba reputācija. Daudzās zemēs vārds „province” ir tas pats, kas tagad Latvijā ir vārds „novads”. Ar šiem vārdiem apzīmē valsts noteiktu teritoriju. Oficiāli sakām „Rīgas novads”. Taču nekas slikts nenotiks, ja sacīsim „Rīgas province” vai „Rīgas provinces inteliģence”.

   Slikta reputācija ir vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Ar tiem apzīmē atpalicību, neorientēšanos laikmeta norisēs, uzskatu šaurību, aprobežotību, kas parasti saistīta ar dzīvošanu tālu no centra – galvaspilsētas.

   Vārdus „provinciālisms” un „provinciālis” visbiežāk attiecina uz inteliģenci. Inteliģence nevienā zemē nav spējusi izvairīties no šiem vārdiem. Vienmēr šos vārdus attiecina uz inteliģences kādu slāni. Zemnieki un strādnieki ir laimīgāki. Viņi netiek apbalvoti ar vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Nav dzirdēts par sētnieku, šoferu, slaucēju, traktoristu provinciālismu.

   Inteliģences provinciālisms nebūt plivinās tikai provincē – tālu no galvaspilsētas. Provinces inteliģencei ne reti mēdz būt lielāka autoritāte nekā galvaspilsētas inteliģencei. Latviešu garīgās kultūras vēsture sākās provincē, bet nevis Pēterburgā, Rīgā. Pašlaik Rīgas inteliģence noteikti ir daudz neveselāka nekā provinces inteliģence. Padomju Savienībā ievērojami zinātnes panākumi bija ne tikai Maskavā. Krievu literatūrzinātnes, semiotikas, strukturālisma pasaules slavu nodrošināja Tartu universitātes profesori. Anglijas slavenās universitātes neatrodas Londonā. Padomju laikā Daugavpilī literatūrzinātne bija ievērojami augstākā līmenī nekā Rīgā. Par Rīgas literatūrzinātnieku provinciālismu Daugavpilī stāstīja anekdotes.

   Provinciāļi nav pusizglītoti vai neizglītoti cilvēki. Provinciāļi balstās uz stingriem filosofiskajiem pamatiem un zinātnes stingriem teorētiskajiem pamatiem. Tā teikt, provinciāļi zina ābeci un zina reizrēķinu. Provinciāļi nekad nepieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Par to tagad ir ļoti svarīgi atgādināt. „Brīvvalstī” izskolotās inteliģences liela daļa nezina ne ābeci, ne reizrēķinu. Viņi pieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Viņu darbībai nav nekāda pamata, un tas ir kaut kas daudz šausmīgāks par provinciālismu. Ja, piemēram, zinātnieka darbībai nav stabila un pareiza pamata, tad tā nav pat provinciāla zinātniskā darbība, bet tā ir vistīrākā šarlatāniskā darbība.

   Šodienas šarlatānismam piemērus nav grūti izvēlēties. Visvairāk tos piespēlē Rīgas inteliģence.

   Izvēlējos piemēru no mākslinieciski radošās inteliģences smalkā repertuāra. Šarlatānisms nav zinātniski radošās inteliģences privilēģija. Šarlatāni var būt arī indivīdi, kuri sevi dēvē par teātra režisoru, mākslinieku, rakstnieku.

   Citēju Rīgas latviešu aprindās smalku kungu. Viņam ir kulta personas cienījamais statuss. Viņš ir īpaši slavens Rīgas mietpilsoņu un pseidointeliģentu smalkajā subkultūrā. Tūlīt nosaukšu viņa vārdu un uzvārdu, un Rīgas smalkās subkultūras pilsoņiem būs skaidrs, ka runa ir par Rīgas latviešu baudkāres apmierinātāju seksoloģijā un perversijās. Smalkais kungs ir Rīgas latviešu guru seksoloģijā un perversijās. Viņu dievina laikmetīgie fani, kuri tagad dievina seksuālo izvirtību, izlaidību, pretdabiskumu, homoseksuālismu, genderismu, viendzimumu laulības, praidus un citus mūsdienu izkropļojumus.

   Savukārt šīs esejas normāliem lasītājiem citāts izraisīs šausmas. Par to esmu pārliecināts. Tiekamies ar kaut ko vēl šausmīgāku nekā šarlatānisms. Tiekamies ar pretenciozu mežonību – pārāk pašapzinīgu, iedomīgu un manierīgu mežonību. Šai kulta personai pašam liekas, ka ir eleganti pateikta milzīga gudrība. Taču faktiski ir sanācis mežonīgs vervelējums.

   Piemēra autors ir Alvis Hermanis. „Dienā” intervijā sakarā nodomu gatavot Rīgas Jaunajam teātrim aktierus viņš eleganti klāsta: „Jaunie cilvēki, kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu (!?). Viņiem XX gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu (!?). Tā vienkārši ir abstrakta pagātne (!?), ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši (!?). Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes. Tāpēc aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā, Guna Zariņa un vēl citi. Amatprasmes nodosim, cik vien labi spēsim. Bet viņu pasaules izjūtu (!?) ir ļoti svarīgi saglabāt. Nevajag viņus pārtaisīt (!?) pēc mūsu ģīmja un līdzības. Aktiera profesionālais pilnbrieds sākas vismaz pēc desmit gadiem (!?) ikvakara (!?) atrašanās uz skatuves. Skaidrs, ka viņi profesionālos augļus (!?) sāks plūkt, sākot no 2030. Gada (!?)”.

   Tik šausmīga attieksme pret pagātnes mantojumu nav pat postmodernisma korifejiem – modīgajiem franču filosofiem. Tādu ārprātīgu dumjību „nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu” grāmatās un žurnālos nav nācies sastapt. Neviens psihiski vesels cilvēks nepriecāsies, ka viņam un vēl dažiem citiem nav nekādas pagātnes un viņu dzīve sākas pilnīgi tukšā vietā. Tāpat neviens psihiski vesels cilvēks neteiks, ka viņa mūžā aizvadītie gadi „vienkārši ir abstrakta pagātne”. Tātad viņa vecāki, klases biedri, studiju biedri, sieva, bērni ir „abstrakta pagātne”.

   Nav saprotams, kāpēc Hermaņa prātiņā arī „citplanētiešiem” nevar būt pagātnes ar noteiktu pagātnes mantojumu. Savukārt paskaidrojums „Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes” ir burtiski norakstīts no „kompetenču izglītības” programmas. „Kompetenču izglītība” arī vēlas dot tikai prasmes un negatavojas dot zināšanas. Tāpat nav saprotams, kur jauniešiem ir radusies „pasaules izjūta”, ja viņiem ar pasauli „nav pilnīgi nekāda sakara”.

   Vienīgie patiesie vārdi ir „aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā”. Tas noteikti tā būs, un tā ir patiesība. Nav ticams, ka ar tādas šausmīgas mežonības pārņemtu antropoloģisko eksemplāru gribēs sadarboties kāds garīgi vesels speciālists no citas kultūras iestādes.

   Pamatīgi meli ir skaistā tirāde „Nevajag viņus pārtaisīt pēc mūsu ģīmja un līdzības”. Tie ir meli. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi atzīst tikai tādus cilvēkus, kādi ir viņi paši. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi nav spējīgi izaudzināt idejiski un radoši patstāvīgas personības. Spējīgi ir vienīgi klonēt sev līdzīgus. Tiem primātiem, kuriem ar cilvēces vēsturi „nav pilnīgi nekāda sakara”, tas, protams, nav zinām, un viņi nav spējīgi saskatīt savu fundamentālo aprobežotību.