piektdiena, 2020. gada 30. oktobris

Necivilizētības apliecinājums jeb neoliberālisma vandālisms

 


   2020.gada oktobra asiņainajiem notikumiem Francijā ir konkrēts izskaidrojums. Tas nav karikatūru zīmētāju un žurnāla galvenā redaktora deģenerācijas apliecinājums. Tas nav Francijas prezidenta etnopolitiskās nekompetences apliecinājums. Tas nav tikai atsevišķu cilvēku morālā un profesionālā pagrimuma apliecinājums. Tas ir apliecinājums kaut kam plašākam un kaut kam būtiskākam. Un, lūk, tas ir apliecinājums visas Rietumu civilizācijas norietam, kad civilizētības vietā ārdās necivilizētība vārdā “neoliberālisma vandālisms”.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā mainās politiskās, ģeopolitiskās, garīgās kultūras saturs un formāti. Norieta laiks ir radikālas pārejas laikmets. Tajā skaitā etniskās un rasu stratifikācijas krasu izmaiņu laikmets eiropeīdu zemēs. Pirmkārt un galvenokārt etniskais un rasu dalījums pamatīgi mainās Eiropā, kur sastopama rases dominenates maiņa. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigās uz planētas “baltās” rases pārstāvis būs tikai katrs desmitais cilvēks. Tā tas var būt arī Eiropā. Francijā jau tagad, 2020.gadā, “baltajiem” francūžiem ir sajūta, ka “viņi ir visur”. Ar vārdu “viņi” ir domāti citu tautu, rasu, citu reliģiju pārstāvji, galvenokārt nēģeri, arābi, islāmticīgie – musulmani. Viņu skaits Francijā nav precīzi zināms. Tiek nosaukti dažādi skaitļi un procenti.

   Ļoti nepatīkams ir viens apstāklis. “Baltie” cilvēki Eiropā noveco, izmirst. Demogrāfiskā pāreja konsekventi dara savu, visticamākais, kosmoloģiskās enerģijas diriģēto “darbu”. “Balto” cilvēku skaits Eiropas zemēs neglābjami samazinās. Normāla dzimstība ir tikai Farēru salās. Demogrāfiskais stāvoklis ir ļoti draudīgs. Bet tam var pretoties. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem. Protams, visvairāk ir atkarīgs no politiskās gribas – katrā valstī realizētās demogrāfiskās politikas. Bet tam ir vajadzīgas labas politiskās smadzenes – gudri politiķi. Taču ar Eiropas politiķiem ir milzīgas problēmas. Ļoti nepatīkamā apstākļa autori ir Eiropas politiķi.

   Kā zināms, pēc II Pasaules kara Eiropa (vispirms Rietumeiropa, bet pēc 1990.gada visa Eiropa) kļuva ASV kolonija. Eiropā reālā vara ir Baltam namam. Saprotams, Baltais nams simtprocentīgi pārzina Eiropas politisko nomenklatūru. Tajā ietilpst vienīgi amerikāņiem paklausīgi karjeristi. Viņi tradicionāli ir aplaimoti ar kompradora, kolaboracionista gēniem, bez principiem, bez idejiskās patstāvības, nacionālā patriotiskuma, kā arī bez labām politiskajām smadzenēm – labas profesionālās kompetences un tajā skaitā labas etnopolitiskās kompetences, kas griezīgi atsaucas uz mūsdienās ļoti aktuālo fenomenu vārdā “kultūru dialogs”.

   Eiropas politiķu etnopolitika, “kultūru dialoga” organizēšana, ir pamatīgas izgāšanās hronika. Viņi bezjēdzīgi izkropļoja multikulturālisma koncepciju, kas XX gs. 70.-80.gados Rietumeiropā pozitīvi ietekmēja “kultūru dialogu” migrantu lielā pieplūduma apstākļos. Multikulturālisma koncepcija faktiski bija optimāls risinājums “baltajiem”, jo viņiem ir nepietiekama dzimstība un tajā pašā laikā viņi neprot apturēt “krāsaino” rasu miljonu ieplūšanu savās zemēs. Lai miermīlīgi sadzīvotu ar migrantu miljoniem, nekas labāks par multikulturālismu nebija izdomāts. To XX gs. 70.-80.gados lieliski saprata daudzu Rietumeiropas valstu, Kanādas, Austrālijas politiķi. Viss šausmīgi izmainījās pēc tam, kad Vācijas, Francijas, Itālijas u.c. Eiropas valstu politiķi neprata apturēt milzīgos migrantu plūdus XXI gs. sākumā. Kādu vajadzēja vainot, un bezspēcīgie politiķi ar Merkeli priekšgalā visu vainu uzvēla multikulturālismam, kas bezsmadzeņu masu sabiedrības mutēs kļuva lamuvārds. Īpaši dedzīgi multikulturālisms tika vajāts 2010.-2011.gadā.

   Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids - atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra. Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai. Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad - lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas. Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.*

   No Eiropas politiķiem Francijas prezidents ir deģeneratīvi nolaidies viszemāk. Tik zems līmenis nav sastapts arī pasaules mērogā. Runa nav tikai par etnopolitiskajām kroplībām. Francijas prezidents apliecina kaut ko daudz sliktāku. Turklāt viņš acīmredzot droši apzinās “aizmuguri”; proti, to, ka viņš nav vienīgais un viņa ārprātīgo pozīciju atbalsta arī citi kolēģi citās zemēs. Baltais nams viens no pirmajiem atbalstoši noglaudīja Francijas prezidentu.

   Noteikti tiekamies ar necivilizētību. Ņirgāšanās par reliģiju neietilpst civilizētībā. Civilizēts cilvēks saprot, ka nedrīkst izsmiet reliģiju. Civilizēta cilvēka morālais imperatīvs ir iecietība (tolerance) pret citu cilvēku valodu, mākslu un literatūru, reliģisko ticību, kultūras vērtībām, jūtām. Civilizētas sabiedrības garīgās evolūcijas rezultāts ir tolerance, bet nevis konfliktu izraisīšana, nacionālā naida un reliģiskā naida uzkurināšana. Civilizēta sabiedrība ir humanitātes sabiedrība, bet nevis humanitātes noziedzības sabiedrība.

   Francijā (faktiski ne tikai šajā zemē) politiskās elites etnopolitiskās izdarības ir sabiezējušas neoliberālisma vandālismā. To ir veicinājis neoliberālisms ar savu pseidoliberālismu, divām kritēriju skalām cilvēktiesību jautājumos, patiesības, garīguma nihilismu, globālisma naidu pret suverenitāti, brīvību.

   Nākas atgādināt, ka svešvārdi “barbarisms” un “vandālisms” ir atvasināti no franču valodas. Barbarisms (fr. barbarisme) ir rupjība, nežēlība, kultūras trūkums, civilizētības trūkums. Grieķu vārds “barbarismos” (nozīmē: svešai valodai raksturīgs) attiecas uz valodu – nevēlamiem aizguvumiem, kurus sauc par barbarismiem. Piemēram, daudzi aizguvumi no angļu valodas ir barbarismi. Vandālisms (fr. vandalisme) ir mežonīga postīšana, kultūras vērtību iznīcināšana.

 

Skat. eseju “Multikulturālisma būtība”: https://neprgr.blogspot.com/2019/05/multikulturalisma-butiba.html.  

 

otrdiena, 2020. gada 27. oktobris

Informācijas vakuums un informatīvais nihilisms


   Rietumu civilizācijas ļaudis jau vismaz 100 gadus tiek iepriecināti par godu un laimi dzīvot informācijas laikmetā. Tāda iepriecinājuma reālais aizsākums bija masu komunikācijas līdzekļu izveide atbilstoši masu sabiedrības vajadzībām XIX gs. nogalē. Ilgu laiku “baltās” rases ļaužu masām informāciju galvenokārt piegādāja prese, informējot par notikumiem gan savā zemē, gan citās zemēs un pat citos kontinentos.

   Rietumu civilizācijas ļaudīm vienmēr ir paticis dzīvot informācijas laikmetā. Līdz XX gs. 60.gadiem viņiem pat prātā neienāca neuzticēties mediju sniegtajai informācijai. Uzticība žurnālistiem bija stabila. Cilvēkiem patika būt labi informētiem. Viņi zināja senas patiesības: valda tas, kurš ir vislabāk informēts; visdārgākā prece ir informācija.

   Jauns lepnības vilnis par dzīvi informācijas laikmetā uzplūda sakarā ar TV attīstību, bet XX gs. beigās sakarā ar datora un interneta nostiprināšanos komunikācijā – informācijas pārraidē.

   Neuzticība mediju translētajai informācijai Rietumu civilizācijā sākās pēc II Pasaules kara sakarā ar “aukstā kara” ideoloģiskās propagandas batālijām starp “kapitālisma pasauli” un “sociālisma pasauli”. Katra no tām centās sociumu pārliecināt par savas dzīves pārākumu, daudz nerūpējoties par slavētā pārākuma argumentu atbilstību īstenībai. Attīstoties starptautiskajam tūrismam un garīgās kultūras sakariem starp abām tik tikko minētajām “pasaulēm”, arvien lielāka sabiedrības daļa savām acīm pārliecinājās par medijos sniegtās informācijas neatbilstību reālajam stāvoklim.

   Neuzticība mediju translētajai informācijai kulmināciju sasniedza XXI gs. desmitajos gados. Vārds “kulminācija” nav pārspīlējums. Patiešām ir sasniegta visaugstākā pakāpe, vislielākais kāpinājums. Informācijas laikmetā ir iestājies izšķirošais posms, kad neuzticība informācijai ir totāla masveidīga parādība. Sliktāk vairs nevar būt. Teiksim, 2020.gadā Rietumu civilizācijas ļaudis neapšaubāmi dzīvo informācijas laikmetā bez informācijas. Konstatējams informācijas vakuums. Tas ir paradokss. Taču tā ir skaudra patiesība. Informācijas vietā ir falsifikācijas – apzināta sagrozīšana, izkropļošana, viltošana. Medijos dominē meli, “feiki”, “influenceru” un “troļļu” izdomājumi, “ekspertu” un “padomnieku” idejiski tendenciozi komentāri, politiķu demagoģija un idiotija, “profesoru” šarlatānisms, “nācijas tēvu” glamūrīgais pseidointelektuālisms utt. Žurnālistu autoritāte ir nulles līmenī. Žurnālistikas profesija un žurnālista darbs asociējas ar prostitūciju. Žurnālisti ir informācijas vakuuma tehniķi ar specifisku vakuuma tehnoloģiju.

   XXI gadsimtā “aukstais karš” turpinās. Pēc “sociālisma pasaules” sagraušanas principā nekas nemainījās Rietumu civilizācijas “informācijas frontē”. “Kapitālisma pasaule” uzvarēja “aukstajā karā”, taču karot nepārstāja un informatīvi ideoloģiskos resursus pavērsa pret Krievijas Federāciju, Ķīnu, Irānu. Rietumu civilizācija un tās līderis ASV nevar eksistēt bez ienaidnieka un cīņas ar ienaidnieku. Iemesls tam ir klasisks. Rietumu civilizācija iet bojā un tai ir vajadzīgs kāds, kam uzvelt vainu par savām likstām. Tā tas cilvēces vēsturē ir bijis vienmēr. Vaina bieži ir uzvelta ebrejiem. Latvieši vainu uzveļ krieviem. Amerikāņu politiskā elite visjaunākajā laikā vainu uzveļ ķīniešiem. Tas ir saprotams. 2007.gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā ražošanas reālo sektoru, bet 2013. gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā iekšzemes kopprodukta apjomu.

   Nākas atgādināt, kas ir informācija. Dzīvojot informācijas laikmetā bez informācijas, daudzi pat var nezināt atbildi uz jautājumu “Kas ir informācija?”. Pie tam svarīgs ir viens drūms apstāklis. Informācijas deficītu informācijas laikmetā nenosaka tikai tāds faktors kā “aukstais karš” ar tā manipulācijām informācijas segmentā. Tagad eksistē vēl viens faktors – cilvēku morāli tikumiskais pagrimums. “Baltās” rases inteliģences masveida deģenerācija ir veicinājusi parādību, kuru nākas dēvēt par informatīvo nihilismu. Tas ir nihilisms, kas saistīts ar informāciju, pret to izturoties necienīgi un bezatbildīgi, neuzskatot informāciju par vērtību un nekaunoties falsificēt informāciju. Medijos tagad var strādāt vienīgi morāli nestabili elementi bez elementāras sociālās atbildības un elementāras cieņas pret informāciju un savu profesiju. Jēdzienus “žurnālistika” un “žurnālists” nedrīkst vairs lietot. Tos nākas aizstāt ar citiem apzīmējumiem. Piemēram, nekādi jēdziens “žurnālists” nevar tikt attiecināts uz cilvēku (faktiski – necilvēku*), kurš apzināti dibina “mediju”, lai tajā anonīmi nomelnotu un denuncētu līdzcilvēkus un tādā hiperamorālā veidā pelnītu sev naudu.

   Ar svešvārdu “informācija” (lat. informatio – izskaidrojums, izklāsts) apzīmē ziņas, datus, ko cilvēks vāc, apstrādā, glabā, tiražē un nodod cits citam. Zinātne pret jēdzienu “informācija” izturas kā pret diskutablu jēdzienu, jo nav iespējams izstrādāt universālu informācijas definīciju. Informācija tiek dažādi definēta atkarībā no cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas sfēras. Taču tajā pašā laikā universāla iezīme eksistē. Informācija vienmēr ir zināšanas, informācijas pamatā vienmēr ir noteiktas zināšanas. Tātad ļoti ļoti būtisks cilvēciskuma atribūts. Cilvēks bez zināšanām nevar eksistēt. Informācijā atspoguļotajām zināšanām ir eksistenciāla sūtība. Bet tas nozīmē, ka tie, kuri ņirgājas par informāciju, reizē ņirgājas par zināšanām. Tie indivīdi, kuri piedalās informācijas falsifikācijā, reizē piedalās zināšanu falsifikācijā; respektīvi, cilvēciskuma degradācijā, apdraudot cilvēka eksistenciālās iespējas.

   Analizējot un vērtējot visas nebūšanas ap informāciju, noteikti jāņem vērā attieksme pret patiesību un attieksme pret cilvēka viedokļa suverenitāti. Rietumu civilizācijas bojā ejas etapā ir radikāli izmainījusies ideoloģiskā attieksme pret patiesību un cilvēka viedokli. Masu sabiedrībai tiek iezombēts, ka patiesība neeksistē un iespējamas daudzas patiesības. Tas atsaucas uz cilvēka viedokli; proti, patiesības plurālisms (koncepcija, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm, esamībām un tāpēc ir izskaidrojams ar atšķirīgām, pat nesaderīgām teorijām) stimulē viedokļu plurālismu, jo katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli. Turklāt tiek iestāstīts, ka zināšanas nav tik svarīgas. Svarīgākais ir viedoklis. Tāpēc informācijas kvalitāte nav aktuāla un nav vajadzīgs rūpēties par informācijas (zināšanu) patiesumu, objektivitāti.

   Pret informācijas (zināšanu) objektivitāti vairs neizturas kā pret vērtību – tādu uzskatu, rīcību, kas atbilst īstenībai, ir brīvi no subjektīvas attieksmes, aizspriedumiem, stereotipiem. Ja sabiedrībā nav cieņā patiesība, objektivitāte, tad sabiedrībā nav cieņā arī informācija, zināšanas. Tas ir loģiski. Cilvēkiem ir vienalga un viņi netiecas zināt, vai pasauli, piemēram, izmaina “Covid-19” jeb “Covid-19” tiek izmantots kā transformatīvais notikums** pasaules izmainīšanai saskaņā ar noteiktu modeli. Tāpat nav velmes zināt, vai 2020.gada 11.martā izsludinātajai pandēmijai bija reāls iemesls jeb nebija nekāda vajadzība tracināt cilvēci. Liela loma nevar būt arī informācijai (zināšanām) par to, ka Rietumu civilizācijā 500 gadu laikā ir vairākkārt mainījušies līderi, un neviens līderis nevarēja pretendēt uz mūžīgu pastāvēšanu. Tas joprojām ir aktuāli, un tas ir jāņem obligāti vērā, ja negribam baudīt “falšu” mūsdienu pasaules ainu. Pirmā līdere bija Portugāle, pēc tam Spānija, Holande, Lielbritānija, bet tagad ASV, kuras tagadne un nākotne vairs nav cerīgi gaiša un daudzsološa. “Dolāra impērijas” gals nav tālu. Tas ir jāsaprot, kaut gan modē nav sen pārbaudīta atziņa: tie cilvēki, kuri izvairās zināt un analizēt, pirmie kļūst zombēšanas objekti un melu upuri.

 

*Skat. pamfletu “Necilvēks” http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2020/08/necilveks.html.

**Skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/07/transformativs-notikums.html.   

    

 

 


piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Politiskās apziņas ačgārnības

 


   Rietumu civilizācijas inteliģences kādas daļas intelektuālajam sabrukumam ir universāls vēriens. Intelektuālais sabrukums izpaužas dzīves visos procesos. Taču ikvienam sociāli aktīvam un saprātīgi vērīgam cilvēkam tas visuzskatāmāk ir redzams politikā – valstu politiskās elites rīcībā. Сilvēki, kuri domājoši seko līdzi politiskajai dzīvei savā valstī un citās valstīs, noteikti tiekas ar politikas bezjēdzību, kaut kādu Homo sapiens neatbilstošu domu gaitu, zinātnisko un tajā skaitā politoloģisko atziņu ignorēšanu, kognitīvi nepilnīgas un profesionāli nekompetentas gribas uzspiešanu sabiedrībai. Tas attiecas ne tikai uz “Civid-19” pandēmijas laikā politiķu uzspiesto absurdo karantīnu, masku nēsāšanu, attālināto darbu, attālinātajām mācībām, pašizolāciju. Problēma ir daudz dziļāka.

   Visjaunākajā laikā (aizvadītajos apmēram 10 gados) tiekamies ar politikas totālu sabrukumu. To ķēmīgi apliecina politiskās apziņas pretdabiskums, novirze no idejiskās normas un idejiskās konsekvences neievērošana. Rietumu civilizācijā tiekamies ar politiskās apziņas perversijām – ačgārnībām (lat. perversus – apgriezts, ačgārns). Teorētiskās batālijas vairs neeksistē. Ne velti tiek ironizēts, ka politikas teorētiskie jautājumi tika pēdējo reizi apspriesti Ļeņina un Martova laikā, bet vienīgais un pēdējais politikas teorētiķis Rietumeiropā bija Karls Šmits (Carl Schmitt 1888-1985), kuru speciāli noklusēja, lai viņš ar savām politoloģijas gudrībām nemaisītos pa kājām jauno laiku politiķu ekselencēm.

   Politiskās apziņas perversijas var iedalīt divās daļās. Vienā daļā ir iekļaujama politika bez politiskās konceptualizācijas – politiskās mācības. Tas nozīmē, ka politiskajās organizācijās (partijās) visu nosaka nevis klasiskās politiskās mācības, bet pilnīgi kaut kas cits, kas vienīgi ir primitīvi un retoriski nomaskēts ar politisko frazeoloģiju, bet īstenībā pilnīgi nemaz nav saistīts ar valsts politisko vadīšanu, reālu politisko darbību politikas vēsturiski tradicionālajā formā. Šajā daļā ir iekļaujamas visspilgtākās kriminālā kapitālisma zemes (Krievija, Latvija u.c.) ar organizētās noziedzības brīvību. Kriminālā kapitālisma zemēs valstiskuma pamatā ir nevis konceptualizēta politika, bet gan organizētās noziedzības tehnoloģiskie “koncepti” (korupcijas un zagšanas shēmas, oligarhu intereses u.tml.). Latviešu inteliģences politiskā apziņa pilnā mērā atbilst kriminālā kapitālisma prasībām.

   Politiskajā apziņā ļoti svarīgs moments ir attieksme pret politisko mācību un tās pārstāvēto politisko partiju, kā arī attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli politiskajiem uzskatiem. Latviešu inteliģence vienmēr ir atbalstījusi partiju lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk kā simts partijas un politiskās apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda informācija: „2016. gada novembrī Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts likvidācijas process”.

   Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”, tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka partiju skaits ir organiski atkarīgs no politisko mācību skaita, bet nevis no oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, politiskās mācības Rietumu civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra no šīm klasiskajām mācībām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram (proletariāta diktatūras) režīmam, liberālisms – liberālās demokrātijas režīmam, bet konservatīvisms – autoritāram režīmam.

   Politiskās mācības un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojas partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā „Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”, „Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”, jaunākais pavļutiskais debilisms – „Mēs esam par”. Izteikti kropla kroplība un pilnīgi kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams, ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no konservatīvisma. 2020.gada novembrī tiek plānots izveidot “kabatas partiju”, kurai visprecīzāk piestāvēs nosaukums “Latviešu neliešu partiju”. Medijos regulāri propagandētais nelietis Gobzems apvienos vienā organizācijā latviešu neliešus.

   Politiskās apziņas perversiju otrajā daļā iekļaujamas kolosālās ačgārnības politiskajā konceptualizācijā, visu apgriežot otrādi bezatbildīgi izmantotajā politiskajā mācībā. Tas attiecas uz 1) t.s. “kreiso” un “labējo” politisko orientāciju, 2) antifašisma interpretācijas kroplībām un 3) demokrātijas interpretācijas kroplībām.

   Politikas un politiķu iedalījums “kreisajos” un “labējos” sākās franču revolūcijas laikā Nacionālajā sapulcē (1789 -1791). Zālē pa kreisi sēdēja radikāļi, kuri visu vēlējās mainīt. Pa labi sēdēja konservatīvie, kuri visu centās saglabāt.

   “Kreisā” politiskā orientācija tradicionāli asociējas ar sociālisma politisko un ekonomisko mācību. Tās pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda valsts iekārta, kurā galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā kopīpašumā, sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu, kā arī notiktu virzība uz cilvēku pilnīgu sociālo vienlīdzību. “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar Marksu, Engelsu, marksismu-ļeņinismu, kas sociālismu uzskata par komunistiskās iekārtas pirmo fāzi.

   “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar sociāldemokrātiju. Tas ir politisks virziens, kas kā strādnieku kustība radās XIX gs. otrajā pusē un kura mērķis ir demokrātiska sociālistiskās iekārtas izveidošana pakāpenisku reformu ceļā. Sociāldemokrātisms kā sociāldemokrātijas ideoloģija un darbība Rietumu civilizācijā bija plaši izplatīts pēc II Pasaules kara līdz 70.gadiem.

   “Kreisa” politiskā orientācija raksturīga eseriem – sociālistiem revolucionāriem. Krievijā XX gs. sākumā bija eseru partija. Tās programmā tika izvirzīts mērķis izveidot demokrātisku republiku ar politisko un cita veida brīvību. Eseru partijas deklarētā galvenā cīņas forma bija individuālais terors.

   Vēl “kreisa” politiskā orientācija ir t.s. trockismam, kas pastāv arī mūsdienās. Trockisms ir politiskā kustība un ideoloģija, kuras dibinātājs bija Ļ.Trockis. Trockisma viens no pamatmērķiem ir sociālistiskās revolūcijas īstenošana visā pasaulē.

   Politiskās apziņas sabrukums “kreisajā” politiskajā orientācijā ir nonācis līdz absurdam un šizofrēnijai. No vienas puses “kreisie” turpina internetā un no tribīnes izmantot sociālisma retoriku, taču no otras puses dzīvē praktiski atbalsta visreakcionārākos pasākumus, kam ar sociālisma mācību nav nekā kopēja. Sabiedrība “kreiso” politisko orientāciju saista ar visu cēlo, patieso un labo – humānismu, sociālo taisnīgumu, cilvēku savstarpējo cieņu un uzticību, brīvības un neatkarības respektēšanu. “Kreisie” tiek uzskatīti par gaišajiem spēkiem sociumā. Taču tagad “kreisie” rīkojas pretēji. Tā, piemēram, Eiropas visas sociālistiskās un komunistiskās partijas 2011.gadā atbalstīja NATO militāro intervenci Lībijā. Rietumu valstis bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumus Lībijas teritorijai. “Kreisie” to atbalstīja.

   “Kreisie” atbalsta ne tikai militāras intervences. “Kreisie” atbalsta postmodernismu, neoliberālismu, globālismu, homoseksuālismu, divkosīgo politkorektumu, dubultos standartus cilvēktiesībās, valstu suverenitātes graušanu. ASV it kā “kreisā” nēģeru kustība “Black Lives Matter”(BLM) un 2005.gadā dibinātais klubs “Demokrātiskā alianse” “progresīvas sabiedrības” celtniecībai atbalsta seksuālās minoritātes. BLM darbība vispār ir haotiski perversa. No vienas puses BLM aizstāv sociālo taisnīgumu, vēlas “atcelt kapitālismu” un to nomainīt ar “komunismu”. Taču no otras puses BLM agresīvi vēršas pret kristiānisma-jūdaisma ģimenes koncepciju, aicina sadedzināt Bībeli, kā normu atzīst viendzimuma indivīdu seksuālās attiecības.

   “Kreiso” vēsturiskā loma un vēsturiskais liktenis nav apskaužams. “Kreisos” vienmēr (arī tagad) ir izmantojusi lielburžuāzija. “Kreisie” politiskie spēki vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk slepeni saistīti ar “labējiem” politiskajiem spēkiem, kuri vēlas mainīt politisko iekārtu un šajā ziņā izmanto “kreisos”. Tā tas, piemēram, bija XX gs. sākumā Krievijā, kur rotšildi finansēja ebreju eserus un trockistus, lai gāztu carisko iekārtu. Rotšildi finansēja sociāldemokrātisko kustību Rietumeiropas valstīs, lai panāktu sev izdevīgu finansiālo politiku. Dažkārt finansētie “kreisie” spēki atbrīvojas no “sponsoru” kontroles un atsakās sagraut valsti. Nepaklausīgs bija Ļeņins, Hitlers. “Kreisie” ņēma naudu, taču nekad nenodeva savu politisko mācību un tās idejiskos principus. Visjaunākajā laikā tā vairs nav. “Kreisie” ņem naudu un praktiski rīkojas idejiski nekonsekventi, apliecinot sevi kā politiskie konformisti, kolaboracionisti.

   Milzīga samudžinātība ir fašisma-antifašisma sfērā. Fašisms ir galēji “labēja” politiskā kustība un patstāvīga ideoloģija. Fašisms atzīst diktatorisku režīmu, militarizētu nacionālismu, antiliberālismu, antikomunismu, ekspansionismu, nicina demokrātiskas vēlēšanas, ciena elites kundzību, pat var pieļaut rasismu un genocīdu. Visjaunākajā laikā tā ir izveidojies, ka tik tikko uzskaitītos fašisma politiskos un ideoloģisko dārgumus atbalsta arī tie politiskie spēki, kuri sevi prezentē kā antifašistisko veidojumu. Uzskatāmi tas attiecas uz ASV “antifašistiem” (“antifa”). Viņi pulcējas marginālās grupās ar dīvainu sociālisma izpratni un cīņu pret imperiālistisko ekspluatāciju. 2020.gadā “antifa” dedzīgi vēršas pret valsts prezidentu Trampu. Īstenībā “antifa” pati ir šodienas fašisma avangards, naidīgi nostājoties pret brīvību, mieru, uzplaukumu. “Antifa” ir kļuvusi militarizēta kustība un terorisma izraisītāja. “Antifa” skandē, ka ir “sociāli revolucionāras pašaizsardzības” kustība pret “labējiem”, kaut gan reāli ir tipiski “labējs” politiskais spēks.

   Rietumeiropas un īpaši anglosakšu politiskajā slānī vārdam “demokrātija” ir sakrāla aura. Ar šo vārdu ir lieliski izdevies nomaskēt reālo varu, jo, lūk, bija taču demokrātiskas vēlēšanas. Tajās pilsoniskās sabiedrības elektorāts demokrātiskā veidā ievēlēja valsts politisko varu. Rietumu aristokrātija un buržuāzija  ļoti ienīst sociālismu. Tas notiek tāpēc, ka sociālistiskais pasaules uzskats neatzīst svēto govi vārdā “demogrātija”, jo tā tautai nedod nekā derīga, bet tikai viltīgi rada ilūziju par izvēles iespējām. Tie politiķi un viņu izpalīgi, kuri zombējoši atsaucas uz demokrātiju, patiesībā ir “labējie” ar sociālās kundzības un sociālās hierarhijas dievināšanu. Populārais salikums “liberālā demokrātija” praktiski ir valstu suverenitātes likvidētāja, transnacionālo korporāciju varas atbalstītāja, tukšpauru mānekļa “atvērtās sabiedrības” “viedokļu plurālisma” un “tolerances” slavētāja.  

 

 

 

 

 

 

 

 

ceturtdiena, 2020. gada 8. oktobris

Homo sapiens radikālā emancipācija

 


   Civilizācijas norieta apstākļos dzīves satura apguve ar prātu (intelektualizācija) un zinātniski teorētiski (scientizācija) nebeidzas. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuālā vēsture turpinās, un intelektuāļu veiktā dzīves satura jēgpilnā intelektualizācija un scientizācija nemazinās. Saglabājas nepieciešamība palīdzēt sociumam atbrīvoties no ilūzijām un maldiem, ieviešot sabiedriskajā apziņā un sabiedriskajā domā noteiktu sistematizētu izpratni par reālajiem procesiem, dominējošajiem konceptiem un tendencēm, prognozētajām perspektīvām. Saprotams, civilizācijas norieta apstākļos eksistē dzīves satura potenciāli intelektualizēti un potenciāli scientizēti impulsi, kas stimulē intelektuāļu radošo aktivitāti. Citiem vārdiem sakot, dzīves saturā ir analītiski izaicinošas un analītiski iedvesmojošas parādības. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuāļi tāpat kā agrāk var būt sociuma angažēti (“izkalpināti”) analītiķi, sublimējot savu individuāli subjektīvo kognitīvo kaislību par labu sabiedrības kolektīvajai ideju cīņai un sabiedrības kolektīvajai ideju vēsturei. Respektīvi, civilizācijas norieta apstākļos saglabājas sublimācija – cilvēka zemāko, intuitīvo un instinktīvo tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā.

   Civilizācijas noriets nevar sevī neietvert regresu – atpakaļvirzību, atgriešanos zemākā attīstības līmenī, pāreju no augstākām attīstības formām uz zemākām attīstības formām, pasliktināšanos, pagrimumu, panīkumu, apsīkumu, vilšanos, spēju un spēka zudumu, diskursu un naratīvu muļķības, primitīvi ideoloģiskas pamācības u.tml. Ja tas viss nebūtu, tad nenāktos konstatēt civilizācijas norietu. Civilizācijas norieta apstākļos cirkulē antiprogresīvi kodi un metaforas. Taču tajā pašā laikā ir iespējama zināma regresa teleoloģija – mācība par īstenības mērķtiecību, īstenības procesu iekšējo cēlonību. Pret regresu var izturēties kā likumsakarīgu maģistrālu virzību cilvēces vēsturē. Regresa aloģismā var izpausties vēsturiskā loģika. Regress nav nākotnes katastrofa, jo tas ar savu regresīvo restaurāciju un sociokulturālajām aplikācijām ir graujoši tendēts uz pagātnes un tagadnes fenomeniem. Regresam tiešā veidā nākotne nav pieejama. Regress var ietekmēt nākotni vienīgi ar pagātnes un tagadnes izpostīto fenomenu starpniecību. Bet tas arī var notikt vienīgi tajā gadījumā, ja nākotnei ir vajadzīgi regresa izpostītie fenomeni.

   Neapšaubāmi, regresivitāte visvairāk ir sastopama tajos progresīvajos segmentos, kuri ģenerē un stabilizē civilizāciju, sociumu izvedot no mežonības vai barbarisma civilizētā dzīvē. Tādi progresīvi segmenti ir intelektualizētais un scientizētais dzīves saturs un tā noformētāji – intelektuāļi kā īpaša tipa sociālie aktori. Pats par sevi ir saprotams, ka intelektuāļi būs civilizācijas norieta kompetentākie kritiķi. Viņus nākas noniecināt un ignorēt. Tam tiek koncentrēta norieta regresīvās enerģijas prāva daļa. Tādējādi viena no problēmām, ar kurām tiekas intelektuāļi civilizācijas norieta apstākļos, attiecas uz viņu sociālo prestižu.

   Nav grūti saprast, ka civilizācijas norieta apstākļos sabiedrības intelektualizācijas un scientizācijas alkas ievērojami mazinās. Sabiedrībā atslābst interese par zinātni, izglītību, laikmeta konceptuālo un māksliniecisko interpretāciju, kā arī Homo sapiens atdziest Homo politicus gars, vairs necenšoties aizsargāt brīvības liberāli konstitucionālās vērtības un valsts demokrātisko dizainu. Parlamentārās koalīcijas koleģialitātes vietā tiek gaidīta plebiscīta dzemdētas vadonības demokrātija, nepieļaujot demokrātiju bez “stingras rokas”. Modē nāk aklamācija – lēmumu apstiprināšana ar balsotāju izsaucieniem (kliedzieniem) bez balsošanas. Regresīvā gara pārņemtajiem cilvēkiem nav vēlēšanās saudzēt sabiedrības elitāri demokrātisko struktūru ar tās meritokrātijas principu. Demonstratīvas vienaldzības un mietpilsoniska cinisma objekts kļūst brīva indivīda ideja, bez kā nav iespējams intelektuāļa statuss. Rupji vaļsirdīga, nekaunīga, izaicinoši nicinoša izturēšanās ir sastopama ne tikai pret intelektuāli apdāvinātiem cilvēkiem, bet arī pret labestību, garīgumu, ideālismu, ideāliem, kultūras vērtībām, vispārpieņemtām tikumības un pieklājības normām. Civilizācijas norieta laikā izveidojas unikāla sociāli morālā vide, kas prasa analīzes oriģinālas metodes un hipotēzes ar unikāliem vēsturiski teorētiskajiem modeļiem. Katrā ziņā nākas saprast, ka ar cilvēku notiek kaut kas radikāls un nepierasts. Cilvēks kardināli izmainās.

   Cilvēks tāpat kā viss dabā nestāv uz vietas. Arī cilvēkam ir gods būt dinamiskai  būtnei un apliecināt evolūcijas procesu – antropoģenēzi. Par šo procesu zinātne sāka interesēties tikai XVIII gadsimtā. Valda uzskats par cilvēka bioloģisko nemainību. Cilvēks gadu tūkstošos bioloģiski nav mainījies. Taču tā ir puspatiesība, jo cilvēka evolūciju ietekmē mutācija – genoma izmaiņas iedzimtības rezultātā. Mutācija  nekad neizzūd. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka vidēji katrs bērns saņem apmēram 70 jaunas mutācijas; 80% no tēva un 20% no mātes. Zinātne tāpat ir novērojusi gēnus, kuri veicina augstu intelektu. Aina nav patīkama. Degradācijas ātrums neesot liels, bet pietiekams, lai regulāri konstatētu vidējā IQ punktu samazināšanos.

   Ja cilvēka bioloģiskā mainība ir pārskatāma gadu tūkstošiem ilgā kontekstā, tad savādāk ir ar cilvēka garīgo mainību. Cilvēka garīgā satura vēsturiskā mainība ir samērā viegli pārskatāma. Šī mainība atspoguļojas garīgās kultūras vēsturē. Garīgās kultūras vēsture uzskatāmi apliecina izmaiņas cilvēka garīgajā sfērā. Mainījies ir viss – domāšanas veids, garīgās dzīves prioritātes, vērtības un to hierarhiskās shēmas, attieksme ne tikai pret cilvēka garīgās esamības formātiem, bet arī pret pašu cilvēku.

   Cilvēka vēsturiskajā garīgajā mainībā ļoti liela loma ir procesam, kuru drīkst dēvēt par cilvēka emancipāciju. Tas ir process, kurā cilvēks atbrīvojas no garīgās kultūras elementu atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, no visa, kas garīgajā kultūrā novecojis un konservatīvs. Emancipācija faktiski ir garīgās kultūras attīstības dzinējspēks, faktors, ģenerators. Garīgās kultūras vēsture reizē ir cilvēka emancipācijas vēsture. Protams, garīgā kultūra atsaucas uz materiālo kultūru. Tāpēc bez bailēm var teikt, ka cilvēka emancipācijas vēsture ir visas kultūras vēsture.

   Emancipācijas temps nav bijis vienāds. Cilvēka garīgo izmaiņu process nav virzījies vienādā ātrumā. Sastopamas izmaiņas dažu (2-3) paaudžu laikā, un sastopamas izmaiņas vairāku gadsimtu laikā. Iespējams arī unikāls temps. Pret homoseksuālismu izturējās kā pret slimību gadu tūkstošiem ilgi. Toties homoseksuālisma fani XX gs. atkratījās no šī “aizsprieduma” dažās sekundēs no Homo sapiens pastāvēšanas vēsturiskā laika viedokļa...

   Arī emancipācijas apjoms nav bijis vienāds. Vēsturiski visbiežāk mainījās tikai daži garīgās kultūras elementi. Tomēr ir bijuši t.s. pārejas laikmeti, kad garīgā kultūra izmainās ļoti pamatīgi un emancipācijas apjoms ir milzīgs. Tā tas bija, piemēram, Rietumu civilizācijā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā līdz I Pasaules karam. Tā tas ir arī visjaunākajā pārejas laikmetā no XX gs. otrās puses līdz XXI gs. vidum, kad cilvēka emancipācija iegūst unikālu vērienu gan ātruma ziņā, gan izmaiņu apjoma ziņā. Tas, kas notiek mūsdienu pārejas laikmetā, cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi.

   Emancipācijas spilgts piemērs ir izglītība. Īpaši klasiskā izglītība.

   Par klasisko izglītību dēvē vispārējās izglītības tipu, sistemātiski apgūstot senās (galvenokārt latīņu un grieķu) valodas un matemātiku. Klasiskā izglītība radās Renesanses laikmetā (XIV-XVI gs.), balstoties uz humānisma pedagoģiskajām idejām. Klasiskās izglītības pirmā programma tika sastādīta 1538.gadā Strasburgā. Eiropas intelektuālā elite ļoti augstu vērtēja klasisko izglītību. Tā stiprinot cilvēka morāli un intelektu, veidojot garīgi brīvu presonību ar vispusīgi plašu skatījumu uz pasauli.

   Tomēr pret klasisko izglītību opozīcija nobrieda jau Apgaismības laikmetā (XVIII gs.), kad izvērtās polemika par šī izglītības tipa lietderību. Klasiskās izglītības nepieciešamības pamatojumā atsaucās uz diviem argumentiem. Pirmkārt, grieķu valoda esot kļuvusi filosofijas valoda. Ja nemācēs grieķu valodu, tad nebūs filosofijas. Otrkārt, latīņu valoda esot kļuvusi zinātnes valoda, bez kuras zinātne nevarēs pastāvēt.

   Apgaismības laikmetā klasiskajai izglītībai tika pretstatīta t.s. reālā izglītība, jaunatni skolojot atbilstoši konkrētajām vajadzībām eksistences nodrošināšanai. Senās valodas ieteica aizstāt ar dabas zinātņu mācību priekšmetiem. Reālo izglītību atbalstīja tādi slaveni vīri kā J.Komenskis, Dž.Lokks, Didro, Russo.

   Atbrīvošanās (emancipācija) no klasiskās izglītības jūga turpinājās samērā ilgu laiku. Klasiskā izglītība saglabājās visu XIX gadsimtu. Bez vispārējās klasiskās izglītības nevarēja iestāties universitātē. Reālā izglītība uzvaru svinēja tikai XX gadsimtā. Bet arī reālās izglītības mūžs nebija garš. Tās vietā Eiropā XX gadsimta beigās modē nāca t.s. kompetenču izglītība, bet kovidterorisms no 2020.gada sāka masveidīgi uzspiest t.s. attālināto izglītību. Emancipācijas rezultātā atkal izmainījās izglītība un cilvēku garīgie priekšstati par izglītību. Tie ir priekšstati, kuru pārstāvjiem  nebūs saprotams mācību plāns, saskaņā ar kuru izglītību ieguva, piemēram, slavenais vācu sociologs Marks Vēbers (1864-1920). Vācijas ģimnāzijā XIX.gs. 70.-80.gadu mijā katrā nedēļā latīņu valodai tika veltītas 8 stundas, grieķu valodai 4 stundas, matemātikai 4 stundas, vēsturei 3 stundas, vācu valodai 2 stundas, franču valodai 2 stundas,  ivritam 2 stundas, reliģijai 2 stundas, fizikai 1 stunda.

   Emancipācijas galvenais iemesls ir demogrāfija – iedzīvotāju skaita pieaugums vai samazināšanās. Pateicoties iedzīvotāju skaita lielajam pieaugumam, XIX un XX gs. mijā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība, masu garīgā kultūra, masu ražošana, masu patērēšana, masu cilvēks, masu vērtības, masu ideāli, masu komunikācija. Tas viss ir vienots ar ļoti pamatīgu un daudzpusīgu emancipāciju, atsakoties no masu vajadzībām nederīgiem garīgās un materiālās kultūras elementiem. Masu cilvēku nākas vērtēt kā jaunu cilvēciskuma tipu ar specifisku garīgo substanci un subtrātu.

   No XX gs. 60.gadiem demogrāfija atkal sāka uzjundīt un komandēt jaunu emancipāciju. Šoreiz nevis sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet gan sakarā ar eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Tas, kā jau minēju iepriekš, ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Emancipācija ir notēmēta uz to visu, kas cilvēku padara par cilvēku. Šodienas cilvēka emancipācija ir radikāla, agresīva, nepacietīga, demonstratīvi uzbāzīga, demagoģiska, bezprātīga, idiotiska, iracionāla, debila. Cilvēka emancipācijas prakse jau ir sasniegusi tādu šausminošu pakāpi, ka kovidterorisms nesastopas ne ar kādu pretestību. Cilvēks brīvprātīgi un ar degsmi atsakās no tā, bez kā nebija iedomājama līdzšinējā dzīve.

   Tā, piemēram, Latvijā 2020.gada septembra pētījums atklāja drausmīgu stāvokli. Izrādās, 91% iedzīvotāju atbalsta attālinātu saziņu ar ārstu. Kovidterorisms ir emancipējis jaunu cilvēka apziņas veidu – kovidmentalitāti. Pēc pederastu uzvaras Rīgas domes vēlēšanās publiskajā telpā (interneta medijos) sāka gailēt pederastu mesiānisma ideoloģija. Latviešu jaunā paaudze priecājas, ka pederasti drīz pārņems varu visās pašvaldībās un glābs latviešu tautu no korupcijas, oligarhiem, zagļiem, Putina, Kremļa, Maskavas, krieviem, Trampa, Lukašenko, ķīniešiem.

   Secinājums ir briesmīgs: unikālais visjaunākais pārejas laikmets un tā kodols unikālā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir sekmējusi unikālu cilvēka emancipāciju – cilvēks atsakās būt cilvēks un atmet to visu, kas viņam traucē būt postcilvēkam.

 

  

     

pirmdiena, 2020. gada 28. septembris

Identitātes daiļrades divkosība

 

 

   Levits, nevis nācijas tēvs, bet pederastu nācijas tēvs, uzskatāms par humanitātes noziedznieku Nr.1. Latviešu inteliģences smirdošākās daļas guru, mentora, elka, influencera, kulta personas, pravieša humanitātes noziegums pamatā ir tumsonības vairošana – patiesības, vērtību, zināšanu un profesionālās kompetences iznīcināšana. Viņš latviešu sabiedrībā konsekventi saduļķo kognitīvo sfēru; proti, izziņas procesos iegūto zināšanu sfēru. Viss, kam pederastu nācijas tēvs pievēršas, momentā tiek melīgi, obskurantiski, pseidointelektuāli, glamūrīgi aptašķīts tik riebīgā veidā, ka pazemojoši ir kaut ko iebilst. Agrāk jau nosaucu vienu konkrētu piemēru. Tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”.

   Protams, tie ir meli. Regulāra sadarbība nebūs. Vispār nebūs sadarbība! Pederastu nācijas tēvs pats lieliski orientējas visos jautājumos. Runu tekstus un citus tekstus raksta viņš pats. Par to nav šaubu. To pierāda vārdu krājums, debili specifiskie “jaunvārdi”, domu gaita, zināšanas, izpratnes līmenis, tekstu mietpilsoniski didaktiskie, ideoloģiski demagoģiskie, nacionāli bezjēdzīgie un kaitīgie formulējumi. Pederastu nācijas tēva teksti ir intelektuāli atbaidoši. Nav ticams, ka kāds cilvēks uzdrošinātos un spētu priekš sava priekšnieka sacerēt tik intelektuāli atbaidošus tekstus. Intelektuāli atbaidošu tekstu var izmantot tikai pats intelektuāli atbaidošā teksta autors, kura uztverē tekstā viss ir teicami.

   2020.gada septembra beigās pederastu nācijas tēvs, vietējās inteliģences lielākais tumsonības ģenerētājs, sāka aptašķīt latviešu etnisko un kultūras identitāti. Aptašķījums attiecas uz nekaunīgā tašķītāja likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Nācijas tēvs ir sagatavojis likumprojekta pavadvēstuli. Tajā pats tašķītājs šādi skaidro sava tašķījuma mērķi: “..stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām un latviešu vēsturiskajām zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Zemgalei un Vidzemei. Tajā ir arī runa par četrām reģistrētajām kultūrtelpām – suiti, Rucava, Lībiešu krasts, kultūrtelpa “Upīte”, bet ne tikai par jau reģistrētajām kultūrtelpām”.

   Nekorekti ir aicināt “stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām” jeb, citiem vārdiem sakot, dzimtajai zemei, dzimtenei un tēvzemei. Tāda nekorekta pieeja piestāv pasaules klaidonim, kosmopolītam, aprobežotam primātam, kas vienaldzīgi izturas pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām un ir svešs savai tautai, bez minstināšanās gatavs nodot dzimteni, nevairoties no kolaboracionista un kompradora goda.

   Nopietnu iespaidu nerada darbošanās ap “četrām reģistrētajām kultūrtelpām”. Ap tām Kultūras ministrijas dāmas sāka darboties pirms “Levita ēras” – 2012.gadā, sastādot “Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstu”. Saraksts der tikai skaistām atskaitēm par kādā skaistā projektā skaisti sadalīto naudu. Tautas kultūras mantojuma aksioloģiski hierarhiskas nomenklatūras (vērtējoši pakārtota kopuma) veidošana vispār ir bezjēdzīga un smieklīga izdarība. Tāda izdarība attaisnojas vienīgi ar vērtības ziņā vienādiem fenomeniem. Katram kultūras fenomenam var būt atšķirīga vērtība dažādos sabiedrības slāņos.

   Tā, piemēram, tik tikko minētajā sarakstā ir šādas vērtības: “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē”; “Dziedāšana ar pusbalsu”; “Latgales mazo bundziņu -bubyna spēles tradīcija”. Taču ir arī šādas vērtības: “Gaujas plostnieku amata prasmes”; “Knipelēšanas prasme”; “Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes”; “Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas”. Ja pederastu nācijas tēvs būtu gudrs un izglītots, tad viņš neuzķertos uz ministrijas ākstīgā āķa un nekādā gadījumā to neizmantotu likumprojektā.

   Identitāte principā ir laba un vajadzīga lieta. Identitāte apliecina sevišķumu, savdabīgumu. Tautas identitāte ir īpašību, īpatnību kopums, ar ko attiecīgā tauta atšķiras no pārējām. Tas pats sakāms par kultūras identitāti. Arī kultūras identitāte apliecina īpašību, īpatnību kopumu. Faktiski tautas identitāte un kultūras identitāte ir kolaterāli lielumi. Respektīvi, tādi lielumi, kas atrodas, noris blakus, līdztekus, paralēli. Tautas sevišķums, savdabīgums reizē ir arī tās kultūras sevišķums, savdabīgums.

   Identitāte vienmēr eksistē. Katrai tautai un tās kultūrai ir sava seja. Šajā ziņā problēmu nav. Problēmas sākas ar identitātes konkretizāciju, vēloties nosaukt un apkopot īpašības, īpatnības vienā kanoniskā (vispārpieņemtā) komplektā. Šajā ziņā var ātri ieslīdēt grāvī. Pēcpadomju gados latviešu šarmanti šarlatānā inteliģence nepārtraukti nodarbojas ar “latviskuma noskaidrošanu”. Protams, vispārpieņemts rezultāts nav sasniegts. Piemēram, šādam rezultātām noteikti neskanēs aplausi: “Šodienas latviskumu veido: Latvijas reljefs, klimats, novietojums, resursi, raksturīgākās augu un dzīvnieku sugas, indivīdu rakstura īpašības – jūtīgums, patiesums, vienkāršība, pacietība, mierīgums, darba mīlestība, kārtības izjūta, savrupība, nenovīdība, pieēšanās kāre, emocionāls vēsums, latviešu valoda, tās dialekti, balss intonācijas, raksturīgākie nodarbošanās veidi: dziedātprasme, amatniecība, zvejniecība, biškopība, lauksaimniecība u.c.”.

   Prāta ziņā kārnais pederastu nācijas tēvs rīkojas atbilstoši savas kārnajam intelektuālajam līmenim. Lai pārliecinātu parlamenta deputātus, sabiedrību par viņa piedāvātā likuma nepieciešamību, viņš izdomā kaut kādus mistiskus latviskās identitātes ienaidniekus un viņu nicinošos izteikumus: “Latvietība nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt un kādu politiku veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un vēsturisko dziļumu, un tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu vēsturisko dziļumu, kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda veida sakņu “nogriešanas” vai “izsīkšanas” politika, kā mums tas bija okupācijas laikā.”

   Atkārtošu jau reiz uzdotos jautājumus. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un “standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur pederastu nācijas tēvs to uzzināja? Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un latviešu tautas izcelsmes laiku? LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. Latviešu “vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā. Padomju iekārtā nebija “sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli! Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par baltu cilšu, latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko Rīgas pils pusizglītotajam glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.

   Pederastu nācijas tēvs raksta: “[..] latviskā daudzveidība nav pašsaprotama, bet par to ir jārūpējas ar apzinātas politikas palīdzību”. Reāli dzīvē ir pretēji. Etniskā daudzveidība ir pati par sevi saprotama izpausme. Tā ir vēsturiski radusies tajā dabiskajā procesā, ko zinātnē dēvē par etnoģenēzi – etnosa izcelšanās un izveidošanās procesā. Dabiska ir arī cilšu integrācija tautā – vienā etniskajā veselumā. Ja arī ir bijusi “apzinātas politikas palīdzība”, tad tā ir bijusi galvenokārt lai palīdzētu konsolidēties tautā, bet nevis saglabātu cilšu nošķirtību. Psalmu dziedāšana, bubyna spēle, knipelēšana, ermoņiku spēlēšana drīzāk ir etnogrāfiska, folkloristiska eksotika, ko noteikti neklātos aizmirst, bet ko naivi ir uzspiest ar “apzinātas politikas palīdzību”. Cerams, prāta ziņā kārnais “valstsgribis” apjēdz vārdu “apzinātas politikas” zemtekstu; proti, to, ka viņš pieprasa apzinātu ideoloģisko ietekmēšanu.

   Šaušalīgi nekompetenti un dumji skan pavadvēstulē skaidrotais: “Un, ja mēs pievēršamies vārdam “kultūra”, tad arī kultūrai ir jābūt ilgtspējīgai, un tai ir divas laika dimensijas – vēstures un nākotnes dimensija. Likumprojekts vēršas pie abām dimensijām”.

   Kultūra nevar būt ne “ilgtspējīga”, ne neilgtspējīga. Kultūra ir cilvēku esamības organisks atribūts. Ja nav cilvēku, tad nav arī kultūras. Kultūrai ir trīs dimensijas, un kultūrai ir nevis “vēstures” dimensija, bet pagātnes dimensija! Kā pederastu nācijas tēvs varēja aizmirst tagadni? Likuma realizācijai piešķirtie miljoni taču tiks starp savējiem sadalīti tagadnē!

   Pederastu nācijas tēva identitātes daiļrade ir divkosīga. Viņš raksta: “Mēs dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā, un, protams, mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums mūsu identitāti padziļināt.”

   Jā, tas ir pareizi! Dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā. Rietumu civilizācijā valdošās politiskās paradigmas neoliberālisms un globālisms kategoriski pieprasa atsacīties no jebkura veida sevišķuma, savdabīguma. Īpaši kategoriski aicina atsacīties no valstiskās suverenitātes. Savukārt XX gs. 70.gados Rietumos dzemdētais postmodernisms aicina aizmirst kultūras mantojumu. Vārdu sakot, etniskā identitāte un kultūras identitāte nav cieņā. Tām nav nekādas vērtības. Latviešu tauta tāpat kā citas tautas ir labprātīgi atsacījušās no valsts suverenitātes.

   Taču ieklausīsimies uzmanīgāk pederastu nācijas tēva gudrībā. Viņš saka “mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums (!?) mūsu identitāti padziļināt (!?)”.

   Kas tas ir par “pienākumu”? Vai tas ir pienākums atsacīties no identitātes jeb tas ir pienākums tikai atšķaidīt identitāti? Un ko tādā gadījumā nozīmē “identitāti padziļināt”? Vai “identitātes padziļināšana” ir tas pats, kas identitātes likvidēšana vai atšķaidīšana?

   Saprotams, pederastu nācijas tēva divkosība nav atraujama no latviešu valdošās kliķes divkosības, kas nacionāli noziedzīgā veidā ir sastopama visos īstenības segmentos. Sameistarotajam likumprojektam nevar būt ne mazākās uzticības. Nekāda pārliecība nav par tā autora un Saeimas deputātu centienu godīgumu un pasākuma labdabīgumu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

piektdiena, 2020. gada 25. septembris

Analītiskā šķērsiela

 


   Cilvēku dzīves vissvarīgākais faktors ir demogrāfiskais faktors. Cilvēku dzīve visdziļākajā tvērumā ir atkarīga no iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju apjoms nosaka kultūru – esamības materiālo un garīgo saturu. Demogrāfiskā faktora respektēšana ir sava veida analītiskais imperatīvs. Vēloties iztirzāt jebkuru cilvēku dzīves vēsturisko fragmentu, jāsāk ar demogrāfisko stāvokli. Citiem vārdiem sakot, jāiet pa galveno ielu. Taču tā ne vienmēr notiek analītiskajā darbībā. Virzība var notikt arī pa šķērsielu. Tā tas notiks šajā esejā. Tomēr demogrāfiskais faktors vienmēr tiks paturēts prātā. Runa būs par Rietumu civilizācijas atsevišķām tendencēm. Tās aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem un nonāca līdz šodienas baltkvēlei, kad aktuāla ir atziņa par civilizācijas sabrukumu un postcivilizācijas rašanos. Nesaudzīgā leksikā Rietumu civilizācijas noriets jau tika raksturots XIX gadsimtā. To uzkurināja Apgaismības mantojums, pret kuru izvērtās liela neuzticība.

   Apgaismības laikmetu Rietumu civilizācijā nomainīja romantisma laikmets. Tā idejiskajā centrā bija dabas kults, jūtu kults, ar dabu organiski vienota cilvēka kults. Romantisma literatūra kļuva “vētras un dziņu” propagandētāja. Dzejnieki slavināja buntošanās kaislības, romantisku pacēlumu, jūtu prioritāti, nevairīšanos no jūtu publicitātes. Bija milzīga interese par cilvēka iekšējo pasauli. Tika kritizēta civilizētības samaitātība. Civilizētības samaitātībai tika pretstatīta dabas cienīšana un  dzīvošana saskaņā ar dabas likumiem. Apgaismības akcentētajam progresam tika pretstatīts mīts, folklora, arhaiska pirmatnējība, kas asociējas ar stabilitāti, nemainību, kultūras mantojuma turpināšanu bez radikālām novitātēm. Romantisma apoloģēti aicināja atgriezties senatnes domāšanas manierē, arhaiskajā paradigmā pirms filosofijas rašanās. Cieņā bija antropomorfisms.

   Apgaismība tika arvien konsekventāk un konsekventāk kritiski vērtēta. Var teikt, ka Apgaismības pēdējie slavenākie aizstāvji Eiropas intelektuālajās aprindās bija Hēgelis un Markss. Galvenie kritizētie koncepti no Apgaismības filosofiskā repertuāra bija racionālisms, progress, cilvēktiesības. Hēgelis centās saglabāt racionālisma autoritāti. Marksa sniegtajā kapitāla izskaidrojumā racionālisms netika atmests. Kapitāla ekonomiskā funkcionēšana nebija iespējama bez racionālisma. Taču Markss neticēja, ka Apgaismības slavenās mantras brīvība, vienlīdzība un brālība var tikt sasniegtas kapitālistiskajā sabiedrībā, kuras galvenā valdošā šķira ir buržuāzija ar darbaspēka ekspluatācijas māniju. Cilvēku brīvība, vienlīdzība un brālība ir iespējama tikai sociālismā. Par to Markss bija kvēli pārliecināts.

   Pret racionālismu sociāli filosofiskajās studijās vērsās Šellings. Politiskās brīvības vietā galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēka individuāli subjektīvajai brīvībai, bet nevis kolektīvi sociālajai brīvībai. Politiskās brīvības vietā lielāku vērtību ieguva garīgā brīvība. Tā var saglabāties jebkurā politiskajā iekārtā, ikvienā sociāli ekonomiskajā un sociāli politiskajā transformācijā.

   Romantisma laikmetā radās “pesimisma filosofija”. Tā nosauca Artūra Šopenhauera uzskatus. Viņu dēvē par iracionālisma tēvu. Šopenhauers dzēlīgi izturējās pret sava laika sabiedrību, kultūru, filosofiju, kaut gan ļoti augstu vērtēja Kanta filosofisko devumu. Šopenhauers sava laika morālo un intelektuālo garu pamācoši salīdzināja ar antīko laikmetu, kad viņaprāt tika radīts visvērtīgākais cilvēces vēsturē. Pēc antīkā laikmeta vērojama lejupslīde.

   Kā zināms, XIX gadsimtā jūtami izmainījās Eiropas iedzīvotāju skaits. Tas palielinājās divas reizes. Lai apgādātu visus, radās rūpnieciskā masu ražošana ar tās masu darbaspēku – proletariātu. Proletariāta pašapziņa ātri pieauga, pilnā mērā pret sevi izturoties kā pret sabiedrības dominējošo un eksistenciāli visnepieciešamāko daļu. XIX gadsimtā proletariāta politiskais, ideoloģiskais un morālais balsts kļuva sociālisma un komunisma teorija. Tajā figurēja mērķis iegūt varu un proletariātam nostiprināties kā valdošajai šķirai Rietumu civilizācijā.

   XIX gadsimtā buržuāzijai radās aktīvs sāncensis – proletariāts. Tas vēlējās savā pārziņā iegūt ražošanas līdzekļus un produkcijas sadali, nosacīt izglītības stratēģiju un saturu, izveidot savām estētiskajām prasībām atbilstošu mākslu un literatūru, demonstratīvi atsacīties no Dieva, un, protams, būt politiskajam valdniekam visos valsts varas institūtos – parlamentā, valdībā, tiesā, medijos.

   Ar proletariāta ambīcijām eiropieši pirmo reizi pamatīgāk sastapās 1848.- 1849. gada revolūcijās. 1848.gada 21.februārī Markss un Engelss publicēja “Komunisma manifestu”. Revolūcijas ieguva kopēju nosaukumu “Tautu pavasaris”. “Tautu” praktiski pārstāvēja pilsētu proletariāts, kas nebaidījās bruņoti vērsties pret valdību. Pirmo reizi Eiropā proletariāts politisko varu ieguva 1871.gadā, kad tika nodibināta jauna tipa valsts “Parīzes komūna”. Tā pastāvēja no 1871.gada 18.marta līdz 1871.gada 28.maijam.

   XIX gadsimtā aristokrātiskās un elitārās vērtības kļuva vairogs pret proletariātu kā patstāvīgu spēku. Nīče kādā vēstulē “Parīzes komūnu” nosauca par franku-ebreju “izlīdzināšanu” un “vienkāršību” ar alkātīgu “Jetztzeit” (tekošā momenta) instinktu. Nīče neieredzēja Apgaismības konceptus. Tajos nav tieksmes pēc patiesības, bet ir tieksme pēc varas – “varas griba”.

   XIX gadsimtā sava veida aksioma kļuva atziņa par Apgaismības izraisīto nihilismu. Tā radikālākās formas kļuva novēršanās no Dieva un vērtību devalvācija. Uzskati par cilvēku, sabiedrību, kultūru, civilizāciju, nākotni veidojās pesimistiskā atmosfērā. Nepieciešams piebilst, ka XXI gs. sākumā tik tikko minētie uzskati veidojas debilitātes atmosfērā. Ticība progresam un iespējai pilnveidot cilvēku ar zinātnes un sociālās evolūcijas palīdzību bija sagrauta romantismā, Nīčes tekstos. Starp citu, Nīčes pārliecībā nihilisms ir cilvēka prāta kulminācija.

    Nihilisma un  pesimistiskās atmosfēras intelektuāls rezultāts XIX gs. beigās un XX gs. sākumā bija ne tikai Nīčes filosofija, bet arī Vilhelma Dilteja dzīves filosofija (Lebensphilosophie). Pret to inteliģence izturējās kā pret kultūras tendenci, “dzīvi” pretstatot zinātnei, tehnoloģijai. Dzīves filosofija zinātniskajai izziņai pretstatīja intuīciju – “dzīves pieredzi”. Intuīcija ir perspektīvāka izziņai nekā sausa loģika, saķēdējot individuālo ar vispārējo. Tādējādi dzīves filosofiju var uzskatīt kā vienu no iracionālisma formām. XX gs. iracionālisms pilnā mērā trimfēja uz nevajadzīgā racionālisma fona.

   XX gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas intelektuāļus satricināja Osvalda Špenglera “Der Untergang des Abendlandes” (Vakara zemju noriets). Monumentālajā darbā, kurā tika vispusīgi kritizēts sociālisms, liberālisms, ateisms, pozitīvisma pašmērķīgais racionālisms, vēstures atsacīšanās analizēt laikmeta garu, bija konkrēti nosaukts Rietumu civilizācijas bojāejas laiks – ap 2200.gadu.

   XX gadsimtā Rietumu civilizācijas filosofu korporācijā milzīga autoritāte bija Heidegeram. Viņš kritizēja visu filosofijas vēsturi. Tas patika, jo tas sasaucās ar laikmeta intelektuālo tendenci pompozi un pretenciozi noliegt kultūras mantojumu. XX gadsimtā modīgie heidegerieši, postmodernisti, dekonstruktīvisti, neopragmātiķi noliedza arī tradicionālo konceptuālo domāšanu.

   Heidegers filosofijai pārmeta neprasmi pareizi izturēties pret cilvēka esamību, ko viņš apzīmēja ar vārdu “Dasein”. Heidegeram nepatika Apgaismības ideāls – cilvēka griba ir spējīga izmainīt viņa likteni. Pievēršoties “Dasein”, galvenais ir izpētīt likteni un tam pakļauties. Liktenis ir pirms “Dasein”. Sastopami labi cilvēki, kuri nepretojas liktenim un tā nosacītajai esamībai. Slikti cilvēki domā, ka var izmainīt savu likteni un tādējādi var regulēt savu esamību. Slikti cilvēki Heidegera ieskatā ir komunisti, ebreji, strādnieki. Heidegeram nebija pieņemama cilvēku kopība, kas balstās uz universālām cilvēka vērtībām. Tādu kopību viņš dēvēja par “Gesellshaft”. Viņš atzina cilvēku kopību, kas balstās uz rasi un mantojumu. Tādu kopību viņš un nacisti dēvēja par “Volksgemeinschaft”. Heidegeram liktenis bija tas pats, kas Jungam arhetipi, cilvēka esamībā visu nosakot zemapziņas līmenī.

   Pēc II Pasaules kara Rietumu intelektuāļi vairījās no marksisma, humānisma un Apgaismības racionālisma. Vispirms franču un pēc tam citu Rietumu tautu domātāji pēc neveiksmīgās 68.gada revolūcijas iestiga postmodernisma konceptu apmātībā. Postmodernisma pamatlicējs Liotars atklāti teica, ka ir zaudēta uzticība vispārējam humānistiskajam progresam aizvadītajos divos gadsimtos. Vairs neeksistē ticība tam, ka māksla, zinātne, tehnoloģija, brīvība var cilvēcei sniegt labumu. Zudusi ir pozitīva orientācija, kas spētu atklāt dzīves jaunas perspektīvas. Neapšaubāmi, “baltās” rases izmiršanas laikā par gaišu nākotni ir naivi sapņot. Rietumu civilizācija strauji tuvojas savam galam Špenglera prognozētajos gados.

 

 

  

sestdiena, 2020. gada 12. septembris

Vai latvieši kļūs pederastu tauta?

 

[Eseja publicēta 2018.g.]

 

   Tas pagaidām nav retorisks jautājums. Taču dotais jautājums nav viena cilvēka kaprīze, iedoma, hipotēze.

   Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums. Par to liecina perversie notikumi 2018.gadā. Ne tikai praida gājiens 9.jūnijā, bet arī citi pederastu pasākumi.*

   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.  

   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.
   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%. Tomēr priecāties nav ieteicams.
   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus. Visnegaidītākais ir tas, ka 9.jūnijā kopā ar pederastiem gājienā devās bērni, kurus kaut kādi mežonīgi aprobežoti vecāki pieradina dzīvot perversā vidē.

   Katru sociālo procesu ietekmē ārējie apstākļi un iekšējie apstākļi. To ir jāņem vērā, saskaroties ar jautājumu „Vai latviešu tauta kļūs pederastu tauta”. Ārējie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Vispārzināma ir „baltas” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Šajos procesos ietilpst pederastu karagājiens, gūstot vienu uzvaru pēc otras uzvaras Eiropas valstu likumdošanā. Latviešu pederasti un jūsmotāji mērķtiecīgi izmanto ārējos apstākļus savas nenormālās identitātes demagoģiskajā argumentācijā. Latvijas pederastu zvaigzne Kristīne Garina ir Eiropas praidu organizāciju asociācijas prezidente. Tātad Latvija jau ir zināms Eiropas līmeņa organizatoriskais centrs homoseksuālisma karagājienā. 2015.gadā Rīgā notika Eiropas pederastu svarīgākais pasākums „EiroPride2015”. 

   Iekšējie apstākļi ir vēl nelabvēlīgāki nekā ārējie apstākļi. Latviju ir pametusi tautas vērtīgākā daļa. Latvijā valda noziegumu brīvība. Latvijas valdošā kliķe un varas inteliģence domā tikai par zagšanu. Latviešu varas inteliģence ir pilnīgi sapuvusi. Latvijas valdībā jau ir pederasts. Pederasta māte ir bijusi Valsts prezidente. Tautas griba pretoties pederastu un jūsmotāju akcijām ir nulles pakāpē. Šī gada praida organizētāji oficiālajā pieteikumā solīja apmēram 2000 dalībnieku piedalīšanos, toties fonds „Stop imigrācijai” solīja tikai apmēram 50 cilvēku līdzdalību protesta mītiņā pret praidu. Ne velti „Delfi” žurnāliste Laura Dzērve pirms pederastu gājiena jūsmoja par pederastu skaita ievērojamo palielināšanos, bet „savukārt aktīvo protestētāju rindas rukušas”. Latviešu pederastu leksikā izsakoties, „konservatīvā sabiedrība” pie mums ir niecīga. Šogad pederastu gājienā esot piedalījušies apmēram 8000 cilvēku. Tā saka akcijas organizētāji. Priekš mazās latviešu tautas tas ir draudīgi liels skaits.  

   Taču pats trakākais ir sekojošais. Latvijā pašlaik pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami, un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.  

   Latviešu tautas nākotne no pederastijas identitātes viedokļa lielā mērā izšķirsies parlamenta vēlēšanās 6.oktobrī. Latvijā tagad ir izveidojusies jauna politiskā situācija. Latvijā tagad ir vairākas pederastu partijas, kuras alkst uzvarēt vēlēšanās. 2018.gada 9.jūnijā pederastu un zirgābolu gājienā pirmo reizi kā organizētas grupas piedalījās trīs politiskās partijas: 1) „Attīstībai/Par!”, 2) „Progresīvie” un 3) „Vienotība”. Pēc gājiena Praida parkā (tā tagad ir jāapsaukā ar pederastu fekālijām apkaunoto Vērmanes dārzu) katra partija savā informācijas teltī uzrunāja „tautu”. 2018.gada 8.jūnijā tika publicēta ziņa par „Saskaņas” līdzdalību geju tiesību lobēšanā Eiropas institūcijās.
   Ja elektorāts 6.oktobrī nobalsos par pederastu partijām, tad latviešu tauta paātrināti virzīsies uz jauno sociālo identitāti – pederastu tauta. Valdībā vairs nebūs tikai viens cilvēces atkritums. Visa valdība sastāvēs no pederastiem un viņu „drēģeriem”. Pederasti ir ļoti konsolidēti eksemplāri. Pederastu vidē izplēn latviešu savstarpējais naidīgums, nesaticība, skaudīgums. Pederasti savā starpā nestrīdēsies par ministru portfeļiem. Būs tikai viens ministra kanditāta kritērijs – nav vai ir pederasts. Atbalstīs tikai pederastus. Ja tiks izveidota pederastu valdība, tad latviešu tautu tūlīt nāksies atzīt par pederastu tautu.  

   Pederastijas un dažādu perversiju propaganda jau daudzus gadus ir Latvijas publiskās telpas neatņemama sastāvdaļa. Latviešu tauta ir pamatīgi saindēta ar homoseksuālisma un perversā postmodernisma ideoloģiju. Ja tas tā nebūtu, tad Latvijā pašlaik nebūtu tik liels jūsmotāju skaits. Tāds interneta resurss kā „Delfi” ir tipisks pederastu resurss. Praidam par godu „Delfi” publicēja divus „ievadrakstus”. To autori ir pederastu „ideologi” Ingmārs Freimanis un Raivis Zeltīts. Freimaņa murgojumu „Delfi” pārpublicēja no „Satori”. Kurš viņiem to lika darīt? Vai šo ideoloģiski nodevīgo soli veicināja tikai pederastu slavenā konsolidācija jeb bija rīkojums „no sponsoriem”?
   Par „Satori” vispār nav vērts atgādināt. „Satori” ir ārprātīgi smirdīga bedre un pederastu (arī praida) ideoloģiskā stute. Pirms praida galvenajiem pasākumiem „Satori” bija perversu tekstu bums. Praidā „Satori” piedalījās ar devīzi „Kultūra dodas praidā”. Protams, nav domāta tikai pederastu „kultūra”. Domāta ir latviešu kultūra, kura mīļi apkampjas ar praidu. „Satori” kadri sevi uzskata par mūsdienu latviešu kultūras guru un virzošo spēku. Atbilstoši „satoristu” pozīcijai, latviešu garīgā kultūra jau ir pederastu tautas garīgā kultūra.  

   Ideoloģiskajai zombēšanai bija veltītas izdarības praida galvenajā nedēļā no 4.jūnija līdz 10.jūnijam. Starp citu, 10.jūnijā pederasti dienu plānoja sākt ar dievkalpojumu Rīgas svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā.  

   Interesanti, kāpēc pederastus atbalstīja Nacionālā bibliotēka, kur 7.jūnijā notika konference „Homoseksuāļu stāstījumi Eiropas kultūrās”? Kāpēc pederastus atbalstīja Gētes institūts? Ko teiktu Gēte par 7.jūnija „Baltijas dažādības biznesa forumu”? Kāpēc Rīgas domē tika atbalstīti pederastu visi pieteiktie pasākumi? Par to lepni paziņoja Uģis Vidavskis. Kāpēc Rīgas dome neatbalstīja VL-TB/LNNK prasību nepieļaut pederastu gājienu pilsētas centrā? Vai Rīgas domes darbiniekiem ir kaut kāda īpaša brālība ar pederastu apvienību „Mozaīka” un tās barvežiem Kasparu Zālīti, Lindu Freimani, Kristīni Garinu?  

   Neapšaubāmi, praids neiztika bez pederastu „mekas” Kaņepes kultūras centra, Laikmetīgās mākslas centra, Rīgas Stradiņa universitātes studentu medija „Skaļāk”, kultūras centra „Sudrabs”, kur bija izstāde „Varavīksnes cilvēki”. Pasākumos uzstājās pederastijas patrioti Tālivaldis Kronbergs, Didzis Kukainis, Elīna Treikule, Inga Gaile, Elīna Geide, Kārlis Vērdiņš, Rita Ruduša.
   Latviešu pederasti ir iekarojuši Eiropu. Viņi ir praidu organizēšanas Eiropas līmeņa speciālisti. Tas ir patīkami. Vismaz vienā jomā neesam Eiropas pakaļgalā. Taču tagad vēl patīkamāk ir zināt, ka 2018.gadā ir sasniegts pasaules līmenis. Mūsu pederasti izšļāca kaut ko tādu, ko līdz šim pasaulē neviens nebija izšļācis. Tiekamies ar unikāli zemisku izšļācienu. Proti, latviešu pederasti praidu velta LR 100 gadu jubilejai. Pederastu kolektīvo lēmumu Dieva apskādētais Ingmārs Freimanis  saviem vārdiem „Satori” un „Delfos” formulē šādi: „praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē”.  

   Uz Zemes tādu unikāli zemisku dāvanu neviens nav pasniedzis savai valstij. Esmu svēti pārliecināts, ka cilvēces vēsturē latviešu pederasti pirmie valsts jubilejai velta pederastijas kroplības. Tāda dāvana ir tas pats, ja LR jubilejā uzdāvinātu milzīgu cisternu ar vircu un to no cisternas izlaistu pie Bruņinieku nama parādes durvīm Mūrnieces jubilejas runas laikā. Var būt arī citas asociācijas. Nav izslēgts, ka šogad 18.novembrī Saeimas jubilejas sēdē runu teiks Latvijas parlamenta jaunā priekšsēdētāja Kristīne Garina.  

   Atkārtoju, pederastu izšļāciens ir unikāli zemisks. Tas ir spējīgs stimulēt vispretīgākās asociācijas. Turpretī mūsu pederastiem tāda dāvana acīmredzot „kalpo par masturbēšanas materiālu”, par ko raksta minētais Dieva apskādētais puisis.


*Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” lietoju plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas tiek apvienotas zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) aplaimoju ar vārdu „jūsmotāji”.