Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra
laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi
izprast tikai tad, ja respektēs tajā lietoto valodu. Valoda raksturo notikumu idejisko
tendētību, laikmeta intelektuālo un morālo atmosfēru, ārējo notikumu vienotību
ar tolaik dzīvojošo cilvēku iekšējo pasauli – prāta interesēm, prasībām,
vērtējumiem, kognitīvo piesātinātību.
Minētā prasība ir
aktuāla arī visjaunākā laikmeta iztirzājumā. Pašlaik lietotā valoda precīzi
atspoguļo šodienas cilvēku iekšējo pasauli. Latvijas tagadnes analītikā noderīgs
materiāls ir valoda.
Vārds
„ilgtspējība” (un tā variants „ilgtspēja”) ir jaunvārds. Tas radās pēc LR
iestāšanās ES, nemākulīgi latviskojot konfederācijas birokrātijas jēdzienu. Īsto
filologu sastādītajās latviešu valodas vārdnīcās nav vārds „ilgspējība”. Sastopami
ir vārdi „ilgspēlējošs”, „ilgt” (3.personā „ilgst”, pagātnē „ilga”),
„ilgtermiņa” (lieto ģenetīvā), „ilgums”, „ilgviļņi”.
Jaunvārda
„ilgtspējība” popularitāte latviešu varas inteliģencē ir ļoti liela. Rīgas
medijos ar „ilgtspējību” var tikties katru dienu. Par „ilgtspējību” izsakās
Valsts prezidents, ministri, parlamenta deputāti, varas institūciju
topmenedžeri. Priekšnieku ikvienā sarunā par Latviju neiztiek bez
„ilgtspējības”. Jaunvārdu ir iecienījušas arī firmas, piedāvājot savus
pakalpojumus un ražojumus.
Zinātne ir lietas
kursā par vēl vienu metodoloģisko prasību; proti, prasību piesardzīgi
izturēties pret pārāk izplatītiem vārdiem. Vārdu popularitāte ne vienmēr
liecina par t.s. terminoloģisko konstruktīvitāti – tādu attieksmi pret vārdu,
kas veido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Vārdu
popularitāte parasti liecina par mietpilsonisku modi, nelabi manierīgu un nelabi
bezatbildīgu izturēšanos pret valodu. Sabiedrībā mēdz būt kulta personas, kulta
brendi, kulta filmas. Mēdz būt arī kulta vārdi. Pašlaik latviešu varas
inteliģencē kulta vārdi ir „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana”
(piem., ekonomikas), jaunvārds „konkurētspēja”. „Ilgtspējībai” arī ir kulta
vārda neslava. Turklāt ir problēmas ar tulkojumu.
Modīgais vārds
„ilgtspējība” ir neprecīzs atvasinājums no angļu vārda „sustainability”, kas tulkojumā latviešu valodā (un citās valodās) ir
„stabilitāte”. Tā tas ir īsto filologu gatavotajās vārdnīcās. Starp citu, ne
visās angļu-latviešu vārdnīcās ir vārds „sustainability”.
Sastopams ir tikai vārds „sustained”
tulkojumā „nepārtraukts”, „ilgstošs”.
Pie mums „sustainability” varas inteliģences „filologi” ir tulkojuši nevis kā
„stabilitāte”, bet kā „ilgtspējība”. Tas nekādā gadījumā nav viens un tas pats.
„Filologi” vēlējās vienā vārdā apvienot „ilgumu” un „spējīgumu” - spējīgumu
saglabāties ilgumam. Tāds apvienojums ir tizls un neveido pozitīvu pamatu
attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Tāpat nav saprotams, kāpēc pie mums ES
birokrātijas makulatūrā modīgais „sustainable
development” iztulkots nevis kā „stabila attīstība”, bet gan iztulkots tādā
tizlā formā kā „ilgtspējīga attīstība”.
Jocīgi (debili)
skaidrojumi ir latviešu „Wikipedia”:
„Ilgtspējība (angļu: sustainability)
ir vides,
kurā mēs dzīvojam, nodošana nākamajām paaudzēm, nekompromitējot nākamo paaudžu
dzīves līmeni un iespējas. Pēc šīs definīcijas ilgtspējību var interpretēt ļoti
dažādi, tādēļ to attiecina uz trīs pamatvirzieniem: Vides
ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) attiecībā
pret vidi un tās daudzveidību, vērsta galvenokārt uz vides saglabāšanu. Sociālā
ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) pret cilvēkiem visdažādākajos
kontekstos, bet galvenokārt tā attiecināma uz visu sabiedrības daļu ietveršanu.
Ekonomiskā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) no finansiālā aspekta.
Ekonomiska neveiksme nevar būt ilgtspējīga”.
Tātad interneta
enciklopēdijā „ilgtspējība” tiek aplami saistīta nevis ar noteiktu stāvokli un
noslēgtu procesu, bet gan ar „rīcību”. Radies ir absurds: no vienas puses
noteikts stāvoklis („Vides ilgtspējība), bet no otras puses rīcība („Tā ir
atbildīga rīcība”).
Latvijā terminoloģiskā
precizitāte tagad nevienu neinteresē. Tā ir laikmeta spilgta iezīme. Tā raksturo
gan vietējās varas inteliģences pagrimumu, gan viņu pagrimuma rezultātus.
Latviešiem tagad ir „ilgstpējīga politika lēnajam
ilgtspējības attīstības procesam Latvijā”, „sociālā ilgtspējība”, „loģistikas
risinājumu ilgtspējība”, „korporatīvā ilgtspējība”, „biznesa ilgtspējība” un
vēl daudzas citas „ilgtspējības”. Tas sekmē milzīgas kroplības.
Piemēram, „Coca-Cola”
interneta mājas lapā sevi piedāvā ārkārtīgi smieklīgā leksiskajā iepakojumā: „Coca-Cola,
kā uzņēmums un plašs tīkls (!?) pasaulē, ar savu sadarbības partneru iesaisti
ir apņēmies veicināt papildu vērtību (!?) attīstību dažādās kopienās (!?). Mēs
ar lepnumu sniedzam visai pasaulei savu produkciju un apzināmies, ka visi
dzīvojam uz vienas planētas (!?), par kuru visiem kopā ir jārūpējas. Ilgtspēja
(!?) ir mūsu uzņēmuma būtībā (!?). Coca-Cola ilgtspējas struktūra (!?), kuru
mēs dēvējam par „Es, mēs, pasaule” (!?), ir mūsu kopīgais redzējums (!?) par
to, kā mēs kopīgiem spēkiem (!?) varam radīt sabiedrisku vērtību (!?) un
pozitīvi (!?) ietekmēt patērētājus un kopienas (!?)”.
Noteikti kādam
lasītājam gribēsies izlasīt atbildi uz jautājumu par kulta vārdu rašanās un
izplatības iemeslu. Kāpēc ir iespējama tāda mežonība kā „Coca-Cola” mājas lapā?
Valoda ir cilvēka
otra seja. Viena seja ir tā, kuru svešvārdā dēvē par fizionomiju. Cilvēka sejas
izteiksmē atspoguļojas viņa gars, prāts, raksturs. To zina ne tikai
fiziognomikas entuziasti.
Otra seja ir
valoda. Arī tā atspoguļo cilvēka prātu, domāšanas loģiskumu un kognitīvo
piesātinātību, morālo atbildību pret citiem cilvēkiem. Ne velti ir tāds
koncepts kā valodas kultūra. Tā galvenā jēga ir literāri pareizas valodas
lietošana, lai nevienu neaizvainotu ar rupju, vulgāru, nepiedienīgu valodu.
Kulta vārdi ir
iespējami tāpēc, ka tie atbilst kāda sociālā slāņa intelektam un morālei. Šajā slānī
cilvēku prāts un morāle nepretojas loģiskām novirzēm, interpretācijas
kroplībām, nivelēšanai, zināšanu šarlatānismam, vērtējumu stereotipiskumam
u.tml. Tie ir cilvēki, kuri nespēj domāt un runāt patstāvīgi formulētā valodā. Viņi
bezprātīgi un pat ar neslēptu patosu pakļaujas valodiskajai modei, bez mazākās
morālās atbildības izvēloties kulta vārdus. Kā parasti, visu sabojā cilvēciskā
kvalitāte – intelektuālās un morālās attīstības zemais līmenis. Tāda ir
lakoniska atbilde par kulta vārdu rašanos un izplatību.
Saprotams, mūsu
zemē par „ilgtspējību” domāja, runāja un rakstīja vienmēr. Tas notika ne tikai
pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. „Ilgtspējība” faktiski ir cilvēciskās apziņas
neatņemams atribūts. Cilvēki vienmēr vēlas noskaidrot savas darbības objektīvi
nepieciešamo, teorētiski un praktiski iespējamo ilgumu. Vienīgi latviešu tautā
agrāk tas notika bez šī modīgi tizlā jaunvārda „ilgtspējība”.
Piemēram, par Latvijas
valsts nākotni jau „atmodas” periodā domāja, runāja un rakstīja, lietojot tādus
vārdus kā „attīstības perspektīvas”, „attīstības nepārtrauktība”, „attīstības
stabilitāte”, „attīstības nepieciešamība”, „stratēģiskā attīstība”. Pēc LR
atjaunošanas pirmajos gados dažādus attīstības scenārijus mīlēja izstrādāt
zinātnieki – ekonomisti, juristi, sociologi, vēsturnieki. Dažkārt tas notika
kopā ar stratēģiski domāt spējīgiem politiķiem, rakstniekiem, filosofiem. Par
valsts nākotni rūpējās cilvēki, kuru reputāciju cementēja profesionālā
kompetence un autoritāte, zinātniskie nopelni un mākslinieciski radošie
nopelni. Tie bija cilvēki ar loģisku domāšanu un terminoloģiski precīzu valodu.
Viņiem nebija pieņemama jebkāda veida modīga ākstīšanās. Viņu valodā kulta
vārdi neeksistēja.
Kulta vārdu
invāzija sākās ar paaudžu maiņu. Kulta vārdi „izaicinājums”, „sensitīvs”,
„riski”, „uzkaršana”, „konkurētspēja”, „ilgtspējība” nostiprinājās reizē ar
brīvvalsts gados izaudzināto un izskoloto inteliģenci, kura kalpo nacionāli
reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Tie ir cilvēki ar
izglītības biznesa firmās iegūtiem (pirktiem) izglītības dokumentiem. Starp
viņiem kāda daļa skaitās zinātnieki ar doktora grādu. Vienīgi nekas nav zināms
par viņu zinātniskajiem darbiem. Ja agrāk nebija šaubas, ka par valsts nākotni
izsakās īsti zinātnieki un īsti speciālisti, tad tagad tādas šaubas ir pirmajā
vietā. Skaidri ir redzams, ka brīvvalsts kadru auklējumam piestāv kulta vārdi.
Viņi bez kulta vārdiem neprot dzīvot. Kulta vārdi ir viņu cilvēciskuma
organiska sastāvdaļa.
Kulta vārdu un
cilvēciskuma simbiozes uzskatāms piemērs bija kārtējā nesenā spriešana par
Latvijas „ilgspējību”. Portāls „Delfi” 2018.gada 8.septembrī sniedza šādu
informāciju: „Kā ziņots, tuvojoties 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska
vizītei Latvijā, Rīgas Biznesa skola (RBS) un Rīgas Metropolijas
Romas katoļu kūrija sestdien pulksten 10 rīkoja līderu (!?) paneļdiskusiju
"Kādas vērtības var nodrošināt Latvijas attīstības ilgtspējību?"
pāvesta Franciska vizītes kontekstā.[..] Diskusijas mērķis bija aktualizēt (!?)
jautājumus par valsts ilgtspējīgu attīstību, kurus pasaules arēnā (!?) valstu
līderiem uzdod pāvests. Šie jautājumi saskan (!?) arī ar Latvijā aktuālām
problēmām, piemēram, korupcija, sociālais taisnīgums, tirgus regulācija,
patērētāju sabiedrība, demogrāfija, solidaritāte un citus (!?). Paneļdiskusijā
piedalījās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs
Stankevičs, RBS direktors Jānis Grēviņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājas
vietniece Sanita Osipova, uzņēmējs, RBS Padomdevēju Konventa loceklis Viesturs
Kulikovskis, LTRK prezidents, augstskolas „Turība” īpašnieks Aigars
Rostovskis, "PWC" priekšsēdētāja, FICIL priekšsēdētājas vietniece
Zlata Elksniņa-Zaščirinska, LU docents Andrejs Mūrnieks un RBS studente Marta
Muižniece. Diskusiju vadīja RBS asociētais profesors Klaudio Andress Rivjera.”
Izrādās, Rīgas
katoļu kūrijas vadītājs arī nevar iztikt bez kulta vārdiem. Viņa valodā vizuļo
gan „daudzi izaicinājumi”, gan „Latvijas
ilgtspējīga attīstība”. Iespējams, neiztika arī bez „riskiem”. Internetā ir
citēti tikai atsevišķi fragmenti no viņa „ilgtspējīgās” runas.
Stankeviča kunga runas daži fragmenti atstāj ļoti drūmu iespaidu.
Atklājas šaušalīgas nepilnības zināšanās par ekonomiku, kultūru, ētiku. Neceļas
roka komentēt tādus jēdzieniski neskaidrus un pretrunīgus izteikumus kā „Labās
vērtībās balstītai ekonomikai galvenais ir garīgā kvalitāte (!?), nevis
materiālā labklājība (!?)”, „Arī ēnu ekonomika mums pastāv tāpēc, ka vairums
vēl darbojas individuālās (!?) interesēs, nevis tautas kopējam labumam (!?)”, „Latvijas
valstī ir novērojama, lai arī nepilnīga (!?), tomēr reāla (!?) vienotība
daudzveidībā (!?) - gan attiecībā uz kultūrām, gan konfesijām”.
Dīvainas ir Stankeviča kunga “sapņu vīzijas par Latviju”. Tās viņš
iedala „trīs dimensijās” (aicinu atcerēties latviešu mietpilsoņu kulta personas
Maijas Kūles „jābūtības dimensiju”).
Portālā „Delfi”
lasāms: „Pirmā ir materiālā dimensija, jo ir
jānodrošina pamatvajadzību (!?) apmierināšana, lai cilvēks varētu domāt par
augstākiem mērķiem(!?)”.
Tālāk teikts: „Otrā dimensija
ir "kultūras detoksikācija" (!?). Pēc viņa domām, Latvijas kultūrā
patlaban ir ļoti spēcīga ideoloģiskā dimensija (!?), kultūra nekalpojot (!?)
patiesībai. "Es pretojos tēzei, ka kultūra ir neitrāla, jo mākslas darbs
izsaka cilvēka iekšējo stāvokli. Tā var būt par līdzekli gan, lai cilvēku celtu
un humanizētu [..], gan, lai apstulbinātu cilvēkus un slavinātu sistēmu,"
teica Stankevičs.”
Neslēpšu – ilgāku
laiku nebija lasīta tik nekompetenta izpratne par kultūru. Interesanti būtu no
Stankeviča kunga dzirdēt, kurš jeb kuri uz Zemes nepretojas „tēzei, ka kultūra
ir neitrāla”.
Par trešo
dimensiju portālā teikts: „Trešā dimensija ir garīgā, bez kuras Latvijas
ilgtspējīgu attīstību sasniegt nevarēs, viņš pauda, piebilstot, ka tā vairāk
(!?) ir baznīcas misija strādāt ar konkrēto cilvēku, lai viņa sirds dziļumos
notiek pārmaiņas. "No piesārņotas cilvēka sirds - ar netikumiem, alkatību
- izplūst piesārņojums, gan ekoloģiskais (!?), gan politiskais, gan
ekonomiskais," klāstīja arhibīskaps”.
Pārliecinoties par
Stankeviča kunga izglītotības, domāšanas, izpratnes katastrofāli zemo līmeni,
normālā valstī tās vadītājiem būtu jārisina nepatīkama problēma pavēsta vizītes
priekšvakarā. Normālas valsts vadītājiem pamatoti rastos jautājums „Vai
Stankeviču drīkst rādīt Romas pāvestam?”. Tāds „ilgtspējīgi” neizglītots
cilvēks ne tikai apkaunos valsti, bet arī pazemos pāvestu. Pāvests būs dusmīgs
un pukosies „Vai jūs mani uzskatāt par tādu pašu muļki un neizglītotu
muldoņu?”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru