trešdiena, 2019. gada 27. februāris

Ārprātīgā eskalācija



   2019.gada februāra beigās Latvijā organizētās noziedzības eskalācija (intensificēšanās) ir sasniegusi nacionāli ārprātīgu līmeni. Tas, kas notiek ar organizētās noziedzības nesodamību banku sfērā, Valsts bankas priekšnieka, Rīgas Domes priekšnieku politiski (krimināli !?) noziedzīgajā darbībā, premjerministra, ģenerālprokurora gļēvajās un stulbajās atrunās konkrētas īstu valstsvīru stingras rīcības vietā, ir ekstremāls fakts. Tātad tāds fakts, kas sasniedzis galējo robežu. Sasniegta ir kritiska robeža, kurai būs drausmīgas sekas un faktiski jau tagad pienākas sociāli psiholoģisks (morāls) sods. Un, lūk, tādu sodu jau drīkstam pasludināt!
   Ņemot vērā sabiedrības vienaldzīgo attieksmi pret organizēto noziedzību, ņemot vērā Satversmē definētās “Latvijas tautas” elektorāta ievēlētā parlamenta, savukārt tā ievēlētā Valsts prezidenta un viņa nominētā premjerministra bezatbildību, bezspēcību, nevēlēšanos vērsties pret organizētās noziedzības jaunākajiem plūdiem, drīkstam nosacīt morālo sodu - nepieciešamību pret “Latvijas tautu” izturēties kā pret noziedzīgu tautu. Tā ir tauta, kura jau ir apkaunojoši apliecinājusi necieņu pret brīvību, neatkarību, suverenitāti un tagad tā apkaunojoši apliecina vienaldzību pret masveida organizēto noziedzību. Acīmredzot tautā netiek saprasts, ka vienaldzība vienmēr lielā mērā liecina par attiecīgās melnās izdarības klusu atbalstu. Ja tas tā nebūtu, tad šodien (2019.g. 27.II) visa “Latvijas tauta” būtu uz ielas ne tikai Rīgā, bet arī pārejās Latvijas pilsētās. Ja tas tā nebūtu, tad “Latvijas tauta” apātiski nesamierinātos ar valsts varas institūtu drausmīgi cinisko attieksmi un “Latvijas tautu” pazemojošo izturēšanos pret noziedzības visaugstāko formu. Taču Latvijā valda klusums un pat sajūsma, ka nepatiesi apvainotais bankas noziedznieks ir atgriezies darbā, bet tādi paši nepatiesi vajāti Rīgas priekšnieki kā Ušakovs un Ameriks beidzot tiks vaļā no saviem ienaidniekiem un iegūs dzelžainu imunitāti. Uz viņiem neattieksies ne politiskā, ne kriminālā, ne morālā, ne metafiziskā atbildība.



sestdiena, 2019. gada 16. februāris

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs



   Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants tā dēvēja vispārēju obligātu, mūžīgu un nemainīgu tikumisko likumu. Tas ir jāievēro ikvienam cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem. Kategoriskais imperatīvs ir iespējams arī nacionāli politiskajā sfērā. Piemēram, latviešu nacionāli politiskajā sfērā. Faktiski tas cilvēku apziņā un dzīves praksē ir ne vien iespējams, bet vitāli vajadzīgs kā konstruktīvs un kompetents morālais uzstādījums un orientieris nacionāli politiskajos risinājumos.
   Politikā tāpat kā jebkurā citā cilvēciskās darbības nozarē eksistē ētiskais subrāts, morāli caurvijot pilsoņu, valsts, valdības, partijas vai citas organizācijas mērķus, centienus, principus, stratēģiskās nostādnes. Politika kā valsts vadīšanas māksla, politika kā politiskie notikumi un politiskā dzīve nevar būt vērtīga un cilvēciski noderīga bez ētiskā substrāta. Politika bez ētiskā substrāta ir amorāla politika. Pret amorālu politiku var efektīvi vērsties tikai ar dzelžaini konsekventu ētisko pozīciju. Morāli tikumiskajā jomā jebkura emocionāla pielaidība un gļēva iecietība ir ļoti bīstama un principā nepieļaujama. Morāli tikumiskajā jomā kompromisi nav ieteicami.
   Aristotelis cilvēkus nosauca par “politiskajiem dzīvniekiem”. Tādu apzīmējumu viņš izvēlējās atbilstoši saviem uzskatiem. Aristotelis uzskatīja, ka cilvēkiem ir ētiskās jūtas – priekšstats par labo un ļauno, taisnību un netaisnību. Un, lūk, šīs cilvēka ētiskās jūtas ir vislielākā garantija viņu spējai dzīvot sabiedrībā ar kopīgu darbību, kas visplašākajā nozīmē vienmēr ir politiskā darbība, jo politika ir jebkura rīcības līnija un jebkurš rīcības kurss, jebkura taktika un stratēģija. Pats par sevi ir saprotams, ka “politisko dzīvnieku” politiskie panākumi nav reāli bez kategoriskas attieksmes visbūtiskākajos jautājumos.
   Par nacionāli politisko imperatīvu iesaku dēvēt kategorisku prasību kopumu cilvēku attieksmē pret 1) tautu, 2) valsti un 3) tās politiku. Runa ir par cilvēku attieksmi pret nacionālo politiku. Tātad runa ir par to, kas attiecas uz attiecīgo konkrēto tautu un valsti. Šajā ziņā cilvēku attieksmē ir jāvalda stingrai morālajai pozīcijai. Cilvēkiem ir nekļūdīgi un stabili jāzina, kādai ir jābūt tautai, kādai ir jābūt tautas valstij un kādai ir jābūt tautas valsts politikai. Cilvēku attieksmē ir jāvalda stingriem kritērijiem. Cilvēkiem ir jāvērtē tauta, valsts un tās politika atbilstoši šiem stingrajiem kritērijiem.
   Tautas vērtējumā pats svarīgākais ir tās attieksme pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautā ir jābūt nelokāmai cieņai pret brīvību, suverenitāti, neatkarību, valsti. Tautas apziņā ir jāvalda pārliecībai, ka tās dzīve ir cilvēciski pilnvērtīga vienīgi brīvībā - savā neatkarīgā un suverēnā valstī. Pret neatkarīgu un suverēnu valsti tautai ir jāizturas kā pret savas attīstības galveno mērķi un rezultātu.
   Valsts vērtējumā pats svarīgākais ir tautas suverēnās varas garantija, sociālā un tiesiskā taisnīguma nodrošināšana. Valsts var iegūt pozitīvu vērtējumu vienīgi tad, ja tās pastāvēšanas laikā ir iespējama tautas severēnā vara, kā arī valsts spēj nodrošināt sociālo un tiesisko taisnīgumu.
   Politikas vērtējumā pats svarīgākais ir tautas demogrāfiskais kāpums, nacionālo interešu aizstāvēšana, tautas kultūras attīstība un kultūras mantojuma saglabāšana. Cilvēkiem ir jāvērtē, kā valsts izturas pret tautas bioloģisko atražošanu, tautas ekonomiskajām, izglītības, veselības aizsardzības, garīgās kultūras vajadzībām, tautas tradīciju saglabāšanos un tautas etniskās identitātes nostiprināšanu.
   Nenākas šaubīties par diviem momentiem. Pirmkārt, par atsevišķu tautiešu velmi doto kategorisko prasību kopumu papildināt ar savām prasībām, kuras viņiem subjektīvi liekas ne mazāk svarīgas nacionāli politiskajā imperatīvā. Otrkārt, par izteikti negatīvo stāvokli visos trijos kategorisko prasību līmeņos un par tautas majoritātes nevēlēšanos to godīgi atzīt. Ja pret velmi papildināt prasību kopumu nākas izturēties apsveicami, tad pilnīgi pretēju reakciju pelna  masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība. Masveidīgā sociāli politiskā aprobežotība ir latviešu tautas vēsturiskās virzības vislielākā nelaime. Par to nevar būt nekādu šaubu.
   Latviešu tauta ir atsacījusies no iespējas dzīvot brīvībā - neatkarīgā un suverēnā valstī. Latvijas Republikā Latvijas tautas suverēnās varas vietā vara ir parvēniju oligarhijai ar tās valdošo kliķi. Sociālā un tiesiskā taisnīguma vietā ir tautas milzīgas daļas nabadzība un noziegumu brīvība, bet politika ir nacionāli reakcionāra, veicinot tautas izmiršanu, degradāciju un deģenerāciju. Diemžēl sabiedrības nepatīkami liela daļa kriminālā kapitālisma un tā satelīta organizētās noziedzības kritiku aprobežoti uztver kā latviešu tautas un Latvijas valsts nepatiesu apvainošanu. Latviešu varas inteliģencē cieņā ir kviētisms – vienaldzība, pasīva izturēšanās pret apkārtējo pasauli. Dominē masveida kompradorisms, stimulējot pret latviešu tautu izturēties kā pret kompradoru tautu, kura kosmopolītiski slimīgi jūsmo par “eiroatlantismu”.
   Nacionāli politiskais imperatīvs ir tāds fenomens, par kura jēgu un pamatsaturu nevar būt diskusijas, polemika, izlīgums. Pret nacionāli politisko imperatīvu nākas izturēties kā pret kaut ko tādu, par ko nevar strīdēties. Strīdēties var vienīgi tad, ja kāds sevi pasniedz kā milzīgu patriotu, bet tajā pašā laikā nemaz neuztraucas par viņa dārgās valsts suverenitātes trūkumu, nemaz neuztraucas par vietējās organizētās noziedzības triumfu, latviešu izmiršanu, “6.oktobra paaudzes” infantilismu. Strīdēties var ar tiem tautiešiem, kuri patiesību maskē ar ilūzijām, vēsturi un dzīves tagadni grib aizvietot ar solipsismu. Proti, tēzi, ka es pats un mani apziņas stāvokļi ir vienīgais, ko iespējams patiesi izzināt. Strīdēties ir ieteicams tad, ja ir cerība cilvēkā pozitīvi koriģēt  nepamatoti lojālo attieksmi pret krimināli oligarhisko režīmu, valdošo kliķi, apkaunojošo atsacīšanos no valstiskās neatkarības.


Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons


  
   Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai dārgā “6.oktobra paaudze”. Tā ir kļuvusi drausmīgs izaicinājums un drausmīgs risks.
   “6.oktobra paaudzes” politiskā valdīšana atstāj radošu ietekmi. Tajā skaitā mudina radoši pārskatīt sociālās analītikas faktūru – prioritārās tēmas un interpretācijas leņķus, metodoloģisko refleksivitāti un zinātnisko idealizāciju, socioloģiskās likumsakarības un socioloģisko iztēli, vērtējumu salīdzinošo bāzi un vērtējumu leksisko nesaudzību. Katrā ziņā mūsu tautas apcerē tagad nākas enerģiskāk un nekautrīgāk iesaistīt etnoloģijas, etnopsiholoģijas, etnogenomikas, kulturoloģijas materiālu un filosofiskās receptes. Bez tā nebūs iespējams izprast un novērtēt “6.oktobra paaudzes” ģenēzi, specifiku un nacionālās perspektīvas, kā visa noskaidrošana ir pienākums Nr.1. Esejas virsrakstā fiksētie tematiskie atzari (mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons) ir niecīga  daļa no tā idejiskā virsuzdevuma, kuru sociālajai analītikai ir formulējis jaunās paaudzes sarūpētais jaunais laikmets pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām.
   Mūsdienu pasaulē tiekamies ar diviem mežonības veidiem. Tiekamies ar t.s. arhaisko mežonību. Tā ir raksturīga senatnei un saistīta ar senatni, kaut gan tā pašlaik ir iespējama planētas atsevišķos reģionos. Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt Āfrikas un Latīņamerikas džungļos. Tur laiku pa laikam joprojām atrod kādu pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas.
   Tiekamies ar moderno mežonību. Tā ir mežonība kā mūsdienu cilvēku apziņas regresa izpausme. Modernās mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē kā Latvija. Pēc uzdāvinātās “brīvības” latviešu kāda daļa nekavējoties sāka dedzīgi atdarināt rietumvalstu modernās mežonības paraugus. Tā tika izprasta “atgriešanās Eiropā”.
   Rietumu civilizācijā modernā mežonība īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem. Tolaik sākās eiropeīdu rases izmiršana, degradācija, deģenerācija. Rietumu sociuma kādas daļas fanātiskajai arhaizācijai ir veltīta plaša bibliotēka. Tajā var sastapt darbus gan par arhaiskajai mežonībai adekvātu mūsdienu cilvēku ārējo noformējumu (piem., frizūrām, tetovējumiem, pīrsingu), gan par mežonīgām izdarībām garīgajā sfērā (piem., racionālisma deformācijām, nāves poetizāciju, mistiskuma dievināšanu, neloģiskās domāšanas leģitimāciju, zinātnes autoritātes noliegšanu, astroloģisko prognožu propagandu, kultūras aksiomu izsmiešanu).  
   Ar arhaiskā mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās. Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns. Viņš ir antropomorfs radījums, ēdot banānu, sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas - tieksmi uz kaut ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam, visbagātākajam. Arhaiskais mežonis principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi (atbilstoši civilizēto ļaužu priekšstatiem) galvenokārt ir neizglītotība un materiālās sfēras necivilizētība, sociālo institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez nākotnē gaidāmām izmaiņām.
   Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti dzēlīgu epitetu. Tāda pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku apziņas stāvokli – nesamierināmi pretišķīgām noslieksmēm.
   Piemēram, latviešu mūsdienu mežonis ar izglītības biznesa firmā pirkto diplomu sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš visu zina par visiem vislabāk. Citu cilvēku zināšanas viņā izraisa skeptiskas atraugas. Viņam neeksistē patiesības neatkarība. Viņam patiesība ir atkarīga no patiesības autora statusa – politiskā, sociālā, mantiskā.
   Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru, internetu, mobīlo telefonu, sociālos tīklus. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai.
   Mūsdienu mežonis neizjūt nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu un literatūru. Viņā nav garīguma stigmas. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai un amata varai. Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, cilvēciskums, valsts, dzimtās valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un izklaides.
   Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā progresa panākumus izmantojot kariķējoši mežonīgā veidā. Mūsdienu mežonis nemitīgi demonstrē savu mežonību.
   Mūsdienu mežonības kontekstā ļoti aktuāla ir latviešu tautas mīmikas tēma. Tautai ir seja, un tautas sejai tāpat kā jebkura cilvēka sejai ir mīmika – sejas muskuļu dabiskas vai spēlētas kustības, kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus. Katra tauta ir unikāla parādība, tāpēc arī katras tautas mīmikā ir unikālas kustības.
   Tā tas ir arī latviešu tautā. Latviešu tauta XXI gs. sākumā ir kļuvusi tauta, kuras majoritāte nav spējīga adekvāti apzināties realitāti un realitātes diskursīvās izpratnes vietā tautas vairākumu apmierina simulācijas, simulakri, ideoloģiskās zombēšanas manipulācijas, meli, hipnotizējošas ilūzijas. Tautas vairākums masveidīgi nesaprot tāda stāvokļa atbilstību jēdzieniem “agonija”, “katastrofa”, “neattīstība”, “degradācija”, “deģenerācija”, “pagrimums”, “noriets”, “tumsonība”, “mežonība”, “bojāeja”.  
   Masveidīga nespēja adekvāti apzināties realitāti ļoti uzskatāmi atspoguļojas, piemēram, “Delfi” rubrikā “Versijas”. Šajā rubrikā galvenokārt publicē jaunās paaudzes speciālistu versijas. Tekstu autori parasti lidinās ļoti augstu mākoņos. Viņi neapzinās dzīves realitāti savā sētā. Portāls “Delfi” vispār ir latviešu modernās mežonības skatuve.
   Latviešu tauta ir kļuvusi neadekvāta, pateicoties “elitei” – varas inteliģencei. Tā ir vēsturiski bezperspektīva inteliģence un vēsturiski neadekvāta inteliģence. Varas inteliģences neadekvātums kļūst visas tautas neadekvātās mīmikas liecība.
   Latviešu tautā nav masveidīga agresīva attiekme pret neadekvāto “eliti” - varas inteliģenci. Agresivitātes vietā latviešu tautā eksistē masveidīga lojāla attieksme pret valdošo kliķi un tās antropoloģisko bāzi – varas inteliģenci. Tauta pilnīgi nemaz necenšas panākt, lai valdošā inteliģences grupa reizē būtu arī intelektuāli valdošā (intelektuāli vispārākā) inteliģences grupa. Latviešu tautu apmierina “100 gudrāko galvu” konglomerāts – faktiski 100 “noderīgu idiotu” sablīvējums.
   Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošā kriminālā kapitālisma režīmu, kas neatbilst cilvēka optimālajām cilvēciskajām interesēm, bet atbilst modernā mežoņa (postcilvēka) interesēm. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošās kliķes un varas inteliģences radikālo rietumnieciskumu (“eiroatlantismu”) un  reakcionāro liberālismu (“globalizāciju”). Latviešu tautas mīmikā nav sastopams masveidīgs valstiskais patriotisms – patriotiskais imperatīvs. Par to visuzskatāmāk liecina jūsmīgā atsacīšanās no valsts neatkarības. Arī “jaunās partijas” uzsvēr “eiroatlantismu” un “globalizāciju”. Par to ļoti priecājās latviešu tautas Māte – VVF. Krievijā Putins tēlo patriotu tautas nomierināšanai. Latvijā nav vajadzīgs Valsts prezidentam tēlot patriotu, jo latviešu tauta masveidā ir apmierināta ar dzīvi. To regulāri pierāda socioloģiskās aptaujas. Latviešu tautā nav tāds relatīvi plašs slānis (t.s. dziļais slānis), kuru nevar ietekmēt aģitācija, propaganda, zombēšana, iebiedēšana, uzpirkšana, kārdināšana ar amatiem, apbalvojumiem, naudu.
   Latviešu tauta piemērojas kādas personas sejai, bet nekad nepiemērojas konceptuālai idejai. Tas kardināli atsaucas uz politisko dzīvi. Mūsu jebkuras politiskās organizācijas centrā vienmēr ir kāda tās dibinātāja seja, bet nevis politiskā koncepcija. Politisko organizāciju (“kabatas partiju”) dibinātāji ņem vērā tautas mīmikas izpausmi un tāpēc necenšas piedāvāt kādu politisko koncepciju. “6.oktobra paaudze” acīmredzot nemaz nezina, kas tas ir par zvēru “politiskā koncepcija”.
   “6.oktobra paaudze” un īpaši tās atsevišķi populāri pārstāvji (piem., Jurašs, Gobzems, Kaimiņš, kā arī 1967.g. dzimušais Bordāns) iesaka pievērsties cilvēka kanona tēmai. Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”.
   Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis, kuru viņi nepārkāpa un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr saglabājās respekts pret to informāciju un to prasību kompleksu, kas atspoguļo un apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar jurašiem, gobzemiem, kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko nosaucu par cilvēka rāmi.
   Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai mākslas poētikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst attiecināt arī uz cilvēku.
   Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās. Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka morāli tikumiskā struktūra. Tajā ietilpst tādi elementi kā labsirdība, līdzcietība, uzticība, labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums.
   Pats galvenais cilvēka kanonā ir prāts, jo prāts ir primārais cilvēka atribūts. Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta cilvēka prāta spēja izvēlēties starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt labo no ļaunā, nepieļauj sevī egoisma un altruisma konfliktu,  bet taisnīgumam un tiesiskumam cilvēka pārliecībā ir sakrāla nozīme. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā” tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski ambiciozo mērķu sasniegšanai. Šie eksemplāri neapspriež politiskās idejas, valstiskos konceptus, sociāli ekonomiskās problēmas. Viņi apspriež vienīgi viņu patmīlības, varas kāres, godkārības fineses. Par to liecina “jauno partiju” nemitīgo ķildu atreferējumi medijos, Gobzema demagoģiski lipīgie vēstījumi sabiedrībai. Par to liecina Bordāna vēstule ārzemju diplomātiem. Šie eksemplāri nav ambifunkcionāli indivīdi, ar kādiem līdz šim tikāmies Bruņinieku namā. Viņi pat necenšas darboties divējādi, darba stundās tēlojot lielus valstsvīrus, bet pēc darba čīkstot par savu ambīciju smalkajām niansēm.  



  

pirmdiena, 2019. gada 4. februāris

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis



   Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un  galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs. Politika ir kultūras elements. Spriest par citas tautas politiku ir tikpat nepieklājīgi kā spriest par citas tautas jebkuru citu kultūras elementu. Taču jebkuras kultūras norises reizē ir vēsturiskās norises – pieder vēsturei visplašākajā nozīmē. Tā tas ir arī ar visjaunākajiem notikumiem Venecuēlā. Tie ir vēsturiski notikumi, un tie attiecas ne tikai uz dotās valsts vēsturi, bet attiecas uz visas cilvēces vēsturi, par kuru mēs drīkstam interesēties un par kuru interesēties ir mūsu pienākums, no vēstures mācoties un priekš sevis izdarot auglīgus secinājumus.
   Ņemot vērā Venecuēlas pieredzi, būtisks ir secinājums par ģeopolitisko determinantu. Respektīvi, par ģeopolitiku kā determinantu – faktoru, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka, un faktoru, no kā kaut kas ir atkarīgs. Ģeopolitika kā konstruktīvs, respektējams, formāli akceptēts determinants pasaules politikā eksistē jau no tā laika, kad radās pirmie valstiskie veidojumi ar tām līdzās esošās ģeogrāfiskās telpas kontrolēšanas ambīcijām. Un tas nekas, ka šīs ambīcijas pirmo reizi zinātniski sāka izskaidrot tikai XIX gs. beigās un terminu “ģeopolitika” zviedrs Rūdolfs Čellens ieteica tikai 1899.gadā. Starp citu, par “libido” cilvēki sāka zinātniski interesēties arī tikai XX gs. sākumā.
   Venecuēlas visjaunākā laika pieredze liecina par savdabīgu evolūciju, kas ir konstatējama dota determinanta pārmaiņās. Tiekamies ar ģeopolitisko ambīciju legalizāciju, leģitimāciju un pat sava veida propagandu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns cilvēces vēsturē.
   ASV neslēpj un nekaunas no ģeopolitiskajām ambīcijām savās spīlēs turēt visu planētu. Vēsturiski vēl nesen (XX gs. pirmajā pusē) valstis slēpa ģeopolitiskos plānus gan no savas valsts sabiedrības, gan no Zemes pārējās sabiedrības. Ģeopolitiskās konstrukcijas tika naidīgi uzskatītas par politiski zemisku izdarību un pat antihumānu izdarību. Tāds naidīgs viedoklis eksistēja ne tikai masu sabiedrībā, bet arī elites kādā daļā.
   Rietumu civilizācijā spilgts piemērs ir slavenais Molotova-Ribentropa pakts. Kā zināms, PSRS sagraušanas arhitekti veikli izmantoja masu sabiedrības naidīgo attieksmi pret fašistu varas un padomju varas slepeno vienošanos par Austrumeiropas sadalījumu starp Vāciju un PSRS. PSRS sagraušanas arhitektiem tas izdevās tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā pret ģeopolitiku joprojām valdīja dziļš naidīgums. Ģeopolitika asociējās (pamatoti) ar hitleriskās Vācijas zinātni. Pēc II Pasaules kara Rietumu (arī PSRS) universitātēs neeksistēja akadēmiskais diskurss par ģeopolitiku. Ģeopolitiskās tēzes neeksistēja arī PSRS politiskās elites stratēģijā. Tā uzskata PSRS vēstures speciālisti.
   Faktiski XX gs. beigās t.s. atmodas periodā situācija bija ambivalenta, - tāda, kam ir iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. No vienas puses ģeopolitika bija vēsturisks fakts cilvēces tūkstošgadīgajā politiskajā pagātnē. Pirms Molotova-Ribentropa pakta Rietumeiropā 1938.gada 30.septembrī bija Minhenes vienošanās starp Lielbritāniju, Franciju, Itāliju un Vāciju. Par šo vienošanos rietumu ļaudis bija informēti. No otras puses ap Molotova-Ribentropa paktu 80.g. beigās tika uzpūsta manipulatīva aura, izmantojot jēdzienu “okupācija” un tā vienpusīgo (nezinātnisko) interpretāciju masu komunikācijā. PSRS sagraušanas arhitekti neņēma vērā, ka Čehoslovākijas Sudetu apgabala atdošana vāciešiem bija ne mazāk traģiska nelietība (“okupācija”) kā “okupācija” saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu.
   Venecuēlas visjaunākā laika notikumiem ir dziļi pamācoša polittehnoloģiskā vērtība. Tagad skaidri un gaiši ir redzams, ka pasaules gandrīz ikvienas valsts (izņēmumi ir Ķīna, Irāna) jebkurš jaunais politiskais projekts ir obligāti ģeopolitiski jāsaskaņo. Teiksim, valsts apvērsums, velme likvidēt nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku iekārtu, velme atbrīvoties no kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības var īstenoties tikai tad, ja ir saņemta, sacīsim, ģeopolitiskā atļauja. Jebkura jauna nacionālā politiskā projekta realizācija ir jāsāk ar ģeopolitisko saskaņošanu un ģeopolitiskās atļaujas saņemšanu. Tas, protams, pilnā mērā attiecas arī uz Latviju. Īpaši tagad, kad ir vajadzīgs valsts pastāvēšanas jauns projekts.     
   Latviju ir pārklājusi organizētās noziedzības epidēmija. Latviešu tautu uz saulaino tāli tagad bīda organizētās noziedzības bandas. Kriminālais kapitālisms ir sasniedzis apogeju – visaugstāko pakāpi. PSKP/VDK morālie kastrāti nobāl jaunās paaudzes kolosālo neliešu priekšā. Padomju nomenklatūras alkātīgie “veči” nav salīdzināmi ar tādas briesmīgas šķirnes neliešiem kā bordāni, juraši, strīķes, gobzemi, kaimiņi, petravičas. Briesmīgi nelieši ir okupējuši Latviju. Neliešu okupācijas laikā valdība ir nodota vadīt organizatoriskajam vārgulim. Viņš tagad skaisti purpina par noziedzības sekām, kaut gan no viņa gaida nesaudzīgu rīcību, likvidējot noziedzīgos grupējumus un noziedzniekus, kuru skaits sniedzas tūkstošos. Latvija kā noziedzības perēklis, latvieši kā noziedznieku kolonija. Vai to vēl kāds uzdrošinās noliegt dzīves periodā, kad visi mediji ir pārpildīti ar latviešu noziedzības sižetiem?
   Ļoti būtiska nelaime ir Latvijā sastopamā nelietības un tumsonības sintēze. Tumsonības nostiprināšana, atzīšana, pieļaušana ir graujošs process. Lietojot svešvārdus, šo procesu var saukt par obskurantisma aprobāciju. Taču var būt arī citi niansēti apzīmējumi: obskurantisma leģitimācija (oficiāla apstiprināšana), obskurantisma legalizācija (likuma spēka piešķiršana), obskurantisma socializācija (sabiedriskošana), obskurantisma ideoloģizācija (pārvēršana par idejisko kompleksu), obskurantisma radikalizācija (uzskatīšana par kaut ko tādu, kas skar pašus pamatus), obskurantisma glorifikācija (cildināšana).
   Doto riebīgo, pazemojošo, necienīgo, apkaunojošo tumsonības procesu nākas izskaidrot. Nākas izskaidrot tā cēloņus. Noteikti nav tikai viens cēlonis, bet ir vairāki (daudzi) cēloņi. No tiem var izveidot zināmu hierarhiju. Tās augstākajā (praktiski nevērtīgi zemākajā) pakāpē katrā ziņā ir izglītības degradācija (satura primitivizācija un zinātniskā līmeņa kritums, ākstības ar “uzskatu plurālismu”, satura neoliberālistiskās un postmodernistiskās kroplības, diplomu pirkšana, šarlatānisma izplatība docētāju “zinātnē”). Pēc tam seko akadēmiskās inteliģences profesionālās misijas satrūdēšana, nespējot elementāri pretoties obskurantisma aprobācijai un veikt tumsonības cenzora profesionāli funkcionālos pienākumus. Mūsu mietpilsoņu guru kūles, stradiņi, rozenvaldi, daukšti, skudras, ijābieši, druvietes, kursītes, cimdiņas klusē, jo baidās vērsties pret tumsonību. Bet tā tas Latvijā agrāk nebija. Latviešiem ir plaša pieredze tumsonības nepieļaušanā, jo padomju laikā jebkuru niecīgāko šarlatānisma iedīgli momentā apklusināja kāds pasniedzējs, zinātniskais līdzstrādnieks, profesors, akadēmiķis. Tagad tas tā nenotiek, un tāpēc pusizglītotie bordāni turpina staigāt ar lepni paceltu galvu pēc kārtējā tumsonības apliecinājuma.
   Hierarhijas augstākajā pakāpē noteikti atrodas mediji. Īpaši to galvenie redaktori. Nelaime ir tā, ka mūsu medijos tagad strādā totāli neizglītots jauniešu slānis, kas nav spējīgs būt kognitīvais filtrs, nepieļaujot publiskajā telpā ziedēt obskurantismam. Ja medijos būtu adekvāti galvenie redaktori, dažādu redakciju vadītāji, tad viņi neļautu bordāniem laimīgi plunčāties tumsonības vannā. Viņi nepublicētu tumsoniska satura tekstus.
   Pēcpadomju Latvijā tumsonība triumfē. Tagad vērsties pret tumsonību ir ļoti grūti. Turklāt mūsu šodienas obskuranti ir arī ļoti nekaunīgi tipi. To pierāda Bordāna, Juraša izcili nekaunīgā darbība, noziedzības izdzimteņiem cenšoties panākt starptautisku aizsardzību, it kā pasaulē neviens nezinātu, kas pašlaik ir Latvija un ko pašlaik var sagaidīt no latviešiem. Nekaunīga demagoga reputāciju katru dienu sev medijos kaldina Gobzems. Tik enerģiska cenšanās savus nodomus realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem un faktu sagrozīšanu latviešu politiskajās aprindās vēl nebija sastapta. Gonzema demagoģija ir unikāla vērtība latviešu politiķu galmā.
   Pasaules politisko notikumu vēsturē var sastapt daudzus gadījumus, kad kādā valstī destruktīvas darbības ir nonākušas līdz baltkvēlei un tāpēc ir nekavējoties jāpieņem radikāli mēri, lai izolētu, likvidētu postošos, ārdošos (svešvārdā – destruktīvos) procesus un to autorus. Visbiežāk runa ir par politiskajām nesaskaņām, kuras draud izvērsties militārā konfrontācijā (pilsoņu karā).
   Reāli mēdz būt visdažādākie iegansti, kad nepieciešama stingra roka, stingrs spēks. Tā tas bija Latvijas Republikā XX gs. 30.gadu sākumā. Toreiz politisko partiju skaits pārsniedza simtu, un valdība bija nestabila. Ja arī ar lielām mokām izdevās sastādīt valdību, tad tā noturējās tikai dažus  mēnešus. Vārdu sakot, LR politiskā krīze destruktīvi atsaucās uz valsts dzīvi, un destrukcija bija nonākusi līdz baltkvēlei. 1934.gada 15.maijā notika valsts apvērsums. Tas tika veikts ar armijas un aizsargu palīdzību.
   Vēsture atkārtojas! Latvijas Republikā atkal politiskie procesi ir nonākuši līdz baltkvēlei. Šoreiz tiekamies ar kriminālā kapitālisma sekām – masveidīgu noziedzību, no kuras lielākā daļa ir organizētā noziedzība. Pastāvošajam nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam aizvadītajos gadu desmitos ir izdevies radīt juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. Tas traucē tieši un atklāti vērsties pret noziedzību, kura ir sasniegusi grandiozu apjomu un ir izvērtusies par nacionālo katastrofu latviešu tautai. Valdošā kliķe ir viens milzīgs noziedzības kukluksklans. Latviešu tautas vēsturiskā virzība ir novesta līdz baltkvēlei, jo noziedzības ārdošais, graujošais vēriens ir sasniedzis maksimālo robežu, ja tā drīkstam izsacīties par noziedzību, kurai principā nedrīkst būt ne minimālā, ne maksimālā robeža, jo noziedzība vispār nedrīkst būt.
   Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka ir nepieciešama radikāla rīcība – kādam spēkam ir jāizsludina ārkārtējs stāvoklis un jāpārņem vara, nekavējoties likvidējot noziedznieku bandas. Tas tā ir jādara, taču šajā ziņā acīmredzot ir nepārvarams šķērslis.
   Pašlaik Latvijā nav tāda spēka, kas varētu vērsties pret noziedzības biezo slāni. 1934.gadā bija Ulmanis, Balodis, bija armija, aizsargi. Tagad nav ne Ulmaņa, Baloža, ne armijas, ne aizsargu. Tagad nav kam veikt valsts apvērsumu. Latviešu tauta jau ir pusmirusi un nav spējīga pretoties savas nāves veicinātājiem – masveida organizētajai noziedzībai un tumsonībai. Mums nav politiskā spēka, kas dotos saņemt ģeopolitisko atļauju valsts pastāvēšanas jaunam projektam.