trešdiena, 2020. gada 24. jūnijs

Noziegumu brīvības ģenētiskās sekas



   Nevienai civilizācijai vēl nav izdevies izvairīties no bojāejas un saglabāties uz mūžīgiem laikiem; teiksim – līdz pasaules galam. Rietumu civilizācija noteikti nebūs izņēmums. Rietumu civilizācijas noriets ir vēsturisks fakts, un mēs esam tā liecinieki, katrs izjūtot nelabo kopējo procesu atkarībā no savas sociālās sensitivitātes.
   Civilizācijas bojāejas tradicionālie rezultāti ir divējādi. Viens rezultāts ir transformācija jauna tipa civilizācijā. Piemērā noder PSRS pārveidošanās Krievijas Federācijā, kuru krievu intelektuāļi uzskata par atsevišķu civilizāciju bez paradigmatiskās vienotības ar mūsdienu Rietumu jeb eiropeisko civilizāciju. Otrs rezultāts ir civilizācijas izšķīšana daudzos atsevišķos un paradigmātiski patstāvīgos sociāli politiskajos fenomenos ar pretenziju eksistēt valsts statusā. Šajā ziņā klasisks piemērs ir antīkās civilizācijas (Romas impērijas) sabrukums, kā rezultātā radās daudzas savstarpēji nesaticīgas barbaru valstiņas un Eiropā iestājās “tumšie gadsimti” (Petrarka) bez jebkādas iespējas lietot jēdzienu “eiropeiskā civilizācija”.
   Civilizācijas iet bojā divējādi arī laika ziņā; proti, iet bojā relatīvi īsā laikā un iet bojā relatīvi ilgā laikā. PSRS tika sagrauta “perestroikas” vairākos mēnešos. XX gadsimta sākumā cariskā Krievija (krievu pareizticīgā civilizācija) sabruka trijās dienās. Tā uzskata ne tikai V.Rozanovs – krievu filosofs un krievu civilizācijas sabrukuma liecinieks. Antīkās civilizācijas (Romas impērijas) bojāejas periodu mēra vairākos gadsimtos. Pirms Romas impērijas valstiskās likvidācijas oficiālā datuma 476.gada 4.septembra bija vismaz trīs gadsimti, kuros konstatējamas civilizācijas norieta pazīmes.
   Uz jautājumu “Kas izveidosies Rietumu civilizācijas vietā un cik ilgi turpināsies Rietumu civilizācijas noriets?” pašlaik var būt tikai hipotētiskas atbildes. Pašlaik vislielākā skaidrība ir par norieta tempu. Tas ir samērā dinamisks. Par Rietumu civilizācijas norieta sākumu jāuzskata planetārās demogrāfiskās pārejas starts 1960.gadā. Togad sākās “baltās” rases strauja izmiršana un novecošana, ļoti destruktīvi ietekmējot eiropeīdu mentalitāti, kultūru, velmi pastāvēt kā civilizācijai. 70.gados Rietumos ieviesās un ātri nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms, kļūstot par civilizācijas norieta aktivizācijas galvenajiem dzinējspēkiem. Aizvadītajos 50 gados līdz 2020.gadam, kad tiek rakstīts šis teksts, Rietumu civilizācijā deģenerācija un degradācija jau ir pilnā mērā pārņēmusi politisko eliti, pilsētu inteliģenci, akadēmiskās aprindas tādā mērā, ka normālajiem cilvēkiem vairs nav vietas iracionālisma un veselā saprāta deficīta apmātajā populācijā.* Aktuāli ir tādi apzīmējumi kā postcilvēki, postkultūra, postcivilizācija.
   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Tad cilvēcē iestāsies demogrāfiskā stabilitāte un tās satelīts noteikti būs mentālā stabilitāte – vērtību, normu, dzīves orientācijas, politisko un ideoloģisko paradigmu stabilitāte dzīves realitātē un sociuma apziņā. Acīmredzot līdz 2050.gadam Rietumu civilizācija būs radikāli izmainījusies un radikālo izmaiņu rezultātu nāksies fiksēt ar vārdu “postcivilizācija”. Tajā dominēs jauns antropoloģiskais tips (patoloģiskais vairākums) – postcilvēks, nodrošinot postcilvēku despotiju. Par to skaudri liecina Rietumu civilizācijas ģenerālā tendence, virzība, noslieksme, noskaņa. Rūpes par eiropeīdu intelektuālā un morālā līmeņa saglabāšanu atbilstoši Homo sapiens modelim Rietumu civilizācijā nepastāv, bet ja tomēr vēl kaut kur pastāv, tad šīm rūpēm ir margināls, perifērs, sporādisks vēriens. Nevienu sabiedrisko, politisko, valstiski institucionāli organizatorisko spēku neuztrauc līdzcilvēku absolūtā neadoptācija veselā saprāta pakāpē. Homo sapiens prasībām neadekvāti hominīdi ir kļuvuši antropoloģiskā norma un pat cienījams personāžs, par ko liecina šausmīgi kroplā attieksme, piemēram, pret homoseksuāļiem. Veselā saprāta nekroze ir kļuvusi eiropeīdu izglītotās daļas lepnums. Ne velti 2020.gadā “Covid-19” pandēmijas sociālā aura liecina par digitālā antifašisma terapijas neiespējamību “baltajā” rasē, bez mazākā satraukuma atsakoties no cilvēka tiesībām un brīvības. Cilvēciski vitālo vajadzību prioritātes kropļošana ir kļuvusi konsekventa izpausme sociuma masu apziņā. Ideāli, futuroloģiski sapņi, idejas, koncepti ir zaudējuši baudkārei, glamūram, perversijai, šarlatānismam, antizinātniskumam, iracionālismam, debilitātei, alkātībai, izprieču industrijai, bezjēdzīgajai patērēšanai. Tā tas ir XXI gadsimta sākumā. Bet vispirms no XX gadsimta 60.gadiem “baltā” rase zaudēja košļājamai gumijai, džinsiem, kroskurpēm, lodīšu pildspalvām, neilona mēteļiem un visam pārējam jaunajā “lietu pasaulē”, kuru lieliski aprakstīja Žans Bodrijārs grāmatā “Patērēšanas sabiedrība” (1970). Sociālisma zemju pilsoņiem vajadzēja mazliet paciesties, lai arī viņi varētu pievienoties tik vilinošajai patērēšanas sabiedrībai ar tīru sirdi, gaišām gaidām, lielu entuziasmu un kā operatīvi atklājās - absolūti tukšu galvu, kurā bez jebkādas pretestības momentā līdzās patērēšanas kultam ieperinājās arī mentāli toksiskais postmodernisms un ne mazāk mentāli toksiskais neoliberālisms.
   Rietumu civilizācijas norieta destruktīva pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija (turpināsim to pieskaitīt Rietumu civilizācijai) un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.
   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.
   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis.  
   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.
   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.
   Postcivilizācija no civilizācijas saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Postcivilizācijai tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā pastāvēšanas laikā.








otrdiena, 2020. gada 2. jūnijs

Pandēmijas morāli psiholoģiskā bāze



   2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad vēl nebija apmuļķota visa cilvēce. Agrāk izdevās apmuļķot tikai atsevišķas tautas vai kādas civilizācijas iedzīvotāju daļu. Pandēmijā apmuļķošanas apjoms ir vēsturiski unikāls. Taču to nevar teikt par apmuļķošanas autoriem. 2020.gadā cilvēci apmuļķoja tāpat kā agrāk atsevišķas tautas vai civilizācijas iedzīvotāju kādu daļu apmuļķoja viens un tas pats sociāli politiskais spēks – “naudas saimnieki”. Tātad valdošās sociālās kārtas avangards, kura materiālais un garīgais potenciāls ir spējīgs apmuļķot tautas, nācijas.
   2020.gadā cilvēces apmuļķošana pamatā notika divos virzienos.
   Pirmkārt, ar uzpirkto masu komunikācijas līdzekļu palīdzību un politiskās elites kompradoru palīdzību ļoti viegli izdevās panākt, ka sociuma masas brīvprātīgi un pat ar lepnu entuziasmu atsakās no cilvēka tiesībām, atsakās no valstu konstitūciju un starptautisko tiesību garantētajām klasiskajām brīvībām – pārvietošanās brīvības, uzskatu brīvības, dzīves vietas izvēles brīvības utt.
   Otrkārt, notika bezprecendenta naudas drukāšana un izdalīšana (praktiski dāvināšana) ASV, Ķīnā, Eiropas Savienībā. Tāda emisija un tāda apmēra naudas izdalīšana cilvēces vēsturē vēl nebija piedzīvota. Speciālisti (piem., aģentūra “Blumbergs”) uzskata, ka ASV, Ķīna, ES pandēmijas laikā nodrukājusi un izdalījusi apmēram 5 triljonus dolāru. Nākas atcerēties, ka 2008.-2009.gada krīzes sakarā izdalīja 2.0-2,3 triljonus dolāru, un tas notika 3-4 gadu laikā. Turpretī 2020.gada pandēmijas sakarā tika izdalīta vismaz divas, trīs reizes lielāka summa, un tas notika dažos mēnešos. Nodrukātās naudas lauvas tiesu saņēma “naudas saimnieki”, taču kaut kas tika arī “tautai”. Tā, piemēram, ASV kvalificēts strādnieks katru nedēļu saņēma 978 dolārus sakarā ar dīkstāvi. Amizanti ir tas, ka par dīkstāvi kvalificētais strādnieks saņēma lielāku summu nekā par reālo darbu, nedēļā saņemot 957 dolārus.
   Cilvēces totālo apmuļķošanu varēja realizēt, balstoties uz specifisku apziņu. Tā ir apziņa, kura lieliski izprot tādas kolosālas apmuļķošanas reālo iespējamību, kad plānotais rezultāts tiks pilnā mērā sasniegts. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt, tā ir apziņa, kura lieliski izprot savas rīcības nesodamību. Par cilvēces totālo apmuļķošanu nedraud sods. Cilvēci drīkst droši apmuļķot,  jo vainīgie paliks nesodīti. Tātad kopumā tiekamies ar specifiski orientētu apziņu. Specifikas galvenās īpatnības ir vēsturiski unikālās cilvēces apmuļķošanas iespējamības akceptēšana un dotās rīcības nesodamības akceptēšana. “Naudas saimnieki” bija sasnieguši specifiski unikālu apziņas stāvokli.
   Saprotams, tāds specifiski unikāls apziņas stāvoklis netika sasniegts vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Katrā ziņā pagāja ilgāks laiks, un katrā ziņā bija zināma mērķtiecība. Respektīvi, tika veikta apzināti organizēta darbība. Neapšaubāmi, tāda darbība pirmkārt un galvenokārt tika veikta ar sociumu, bet nevis ar “naudas saimniekiem”, kuri savā dziļākajā cilvēciskajā būtībā jau ir piedzimuši ar tendētību apmuļķot sociumu un bez darba iegūt miljardus. “Naudas saimniekus” realizēt savus instinktus planētas mērogā varēja atturēt vienīgi bailes no sociuma atriebības. “Naudas saimnieku” apziņā ilgu laiku eksistēja bailes no soda. “Naudas saimnieki” nebija pārliecināti, ka sociums atļaus sevi apmuļķot. “Naudas saimnieki” bija spiesti rēķināties ar sociuma neapmierinātību, pretestību, agresīvu reakciju.
   Pandēmija “Covid-19” aicina jaunā veidā palūkoties uz to visu, kas notika mūsdienu pasaulē no XX gs. 70. gadiem, kad sāka dominēt neoliberālisms, globālisms un postmodernisms ne tikai Rietumu civilizācijā, bet arī tajās civilizācijās, kuras ar dziļām simpātijām (atdarinot, adaptējot) izturas pret eiropeīdu kultūrām. Tagad gribas uzskatīt, ka tas viss, kas notika, kļuva morāli psiholoģiskā bāze vēsturiski unikālajai pandēmijai, sagatavojot gan “naudas saimnieku” specifiski unikālo apziņu, gan sociuma masu specifiski unikālo apziņu. Tāda velme ir pamatota un perspektīva. Tā nav mākslīga analītiskā, teorētiskā kaprīze.
   Tas, kas no XX gs. 70. gadiem notika ne tikai Rietumu civilizācijā, pamatā bija apzināti organizēta destruktīva darbība, veicinot ļaužu masu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmijas “Covid-19” kā cilvēces unikālas apmuļķošanas iespējamību nodrošināja antropoloģisko un sociālo destruktīvo procesu rezultāts. Apmēram 50 gadu laikā cilvēku masās tika sagrauts garīgums, nacionālais patriotiskums, ticība ideāliem, vērtībām, cilvēka tiesībām. Tā vietā sāka mutuļot morālais relatīvisms, brīvības necieņa, patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, bet vistrakākais – iracionālisms, prāta bezjēdzība, veselā saprāta trūkums. Dzīves centrā strauji nostājās hominīdi, kurus nākas dēvēt par postcilvēkiem.
   Ļaužu masu degradācija un deģenerācija bija “naudas saimnieku” vitāla nepieciešamība. “Naudas saimnieku” lielākais bieds XX gadsimtā bija ļaužu masas; proti, darbaļaudis, proletariāts, vienkāršie darba darītāji. Viņi varēja sacelties pret “naudas saimniekiem”, kapitālistiem, buržuāziju, aristokrātiju. Krievijas un citu zemju proletāriskās revolūcijas bija efektīvs biedējošs piemērs. Proletariāta revolucionārie panākumi Rietumu “naudas saimniekos” iedvesa bailes no strādniecības. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību. Lai draudīgā vēsture neatkārtotos, vajadzēja kaut ko darīt ar ļaužu masu apziņu, likvidējot morālo, idejisko, organizatorisko gatavību un gribasspēku sevi aizstāvēt.
   Panākumi ir acīmredzami. Jau minēju par sagrauto garīgumu, nacionālo patriotiskumu un citām nelabām izpausmēm. Panākumi ir arī institūciju līmenī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka “naudas saimniekiem” nekas nevar pretoties idejiski organizatoriskā ziņā. Cilvēci var droši apmuļķot bez bailēm no soda. Cilvēce nav institucionāli spējīga sevi aizstāvēt. Konkrēti to neļauj darīt sekojošais.
   1) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam. Var gudri un ilgi prātuļot par kapitālisma transformāciju vai galu, taču kapitālisma vietā nekas jēdzīgs netiek piedāvāts. Sociālismam, komunismam nav nekādas uzticības. Tas pats sakāms arī par ķīniešu kapitālisma un sociālisma sintēzi. Tāda sintēze ir piemērota attiecīgai etniskajai mentalitātei un attiecīgai vēsturiski tradicionālai sabiedrības sociāli politiskās organizācijas formai. Tāda sintēze noteikti neiederas “baltās” rases mentalitātē – slavenajās “eiropeiskajās vērtībās”.
   2) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam tāpēc, ka vispār vairs nav nekāda autoritāte liberālismam, konservatīvismam, sociālismam, nacionālismam kā mācībām, teorijām, paradigmām u.tml. To vietā nav neviena jauna mācība, kas varētu kalpot kā sociāli idejiskais pamats cilvēces nākotnē.
   3) Ja cilvēcei ir zudusi uzticība vēsturiski tradicionālajām četrām mācībām, tad cilvēcei nevar būt arī nekāda konsolidējošā ideoloģija. Cilvēce eksistē ideoloģiskajā haosā, vakuumā. Tātad sociuma apziņa ir bez idejiskās vadības, kas tik ļoti ir izdevīgi ļaužu masu apmuļķošanas veicējiem.
   4) Saimnieciskā darbība XX gs. ievirzījās tādos formātos, ka pārtrauca eksistēt strādnieku šķira un t.s. vidusšķira. Tātad pārtrauca eksistēt sociālie strati, kuri varētu būt potenciālie pretspēki “naudas saimniekiem” viņu tieksmē apmuļķot cilvēci.
   5) Destruktīvie antropoloģiskie un sociālie procesi ir panākuši superindividuālisma triumfu, izšķīdinot pat tautu kā sociālo organismu. Ļaužu masu apziņa tagad ir superindividuālistu apziņa bez nacionālā patriotisma, bez valstiskās neatkarības un politiskās brīvības cieņas un vajadzības vispār. Ne velti politiķi savos dokumentos cilvēkus nebaidās ciniski dēvēt par “bioobjektiem”. Pats par sevi ir saprotams, ka superindividuālistu kontingents nav spējīgs sevi kolektīvi organizatoriski aizstāvēt ne nacionāli saliedētas politiskās partijas formā, ne kādas citas sabiedriskās organizācijas formā. Superindividuālistiem ir tikai viena rūpe – bailes palikt bez smartfona. “Naudas saimniekiem” tas ir ļoti izdevīgi, jo viņu plānos ir cilvēces apmuļķošanas modernizācija, visus pakļaujot totālai kontrolei un apziņas vadīšanai. Tam būs vajadzīgs smartfons.