Par ko balsot: 2014-2018

   

    2014.gada 19. septembrī portālā „Pietiek” publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad gandrīz tieši pēc četriem gadiem.

   Saprotams, loģiski ir jautājumi „Kas ir izmainījies aizvadītajos četros gados? Ar ko šā gada vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām vēlēšanām? Kā izmainīsies tautas dzīve pēc 6.oktobra?”.

   Dzīve nestāv uz vietas! Šī triviālā tēze, saprotams, vienmēr praktiski apstiprinās. Aizvadītajos četros gados izmaiņas ir grandiozas gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Demogrāfiskās pārejas laikmetā viss mainās ļoti strauji. Tā tas notiek jau pusgadsimtu, un esam vairāk vai mazāk adaptējušies dzīvei ļoti strauju pārmaiņu apstākļos. Taču dzīves dinamiskums neizslēdz iespēju novērot relatīvi nemainīgas parādības.

   2014.gada esejā lasāms: „Par ko balsot 4. oktobrī? Tāds atkal ir hamletiskais jautājums. Pie mums vārdi no Hamleta monologa to be or not to be, that is the question vēlēšanu kontekstā atkārtojas ik pēc noteikta laika ar vienu un to pašu emocionālo spriedzi. Tā jau ir stabila tradīcija, ka kāda pilsoņu daļa nezina, par ko balsot parlamenta vēlēšanās, un ap šo jautājumu saceļ samērā lielu publisko kņadu. Interneta laikmetā šī kņada iegūst īpaši plašu publisko vērienu, jo katrs potenciālais vēlētājs var skaļi uzdot minēto jautājumu un pats to komentēt, iepazīstinot ar savu viedokli visu pasauli”.

   Arī 2018.gadā pirms vēlēšanām valda liela neziņa, par ko balsot. Tik tikko citētais noder arī tagad. Vienīgi „4.oktobrī” vietā jāieraksta „6.oktobrī”. 2018.gada septembra socioloģiskajās aptaujās 38% nezina, par ko balsot 6.oktobrī.

   No 2014.gada esejas var izmantot arī atbildi uz jautājumu, par ko balsot: „Patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Obligāti ir jāņem vērā mūsu dzīves reālais stāvoklis. Obligāti ir jāņem vērā tas, ko līdz šim esam sasnieguši parlamenta vēlēšanu rezultātā. Obligāti tātad ir jāapliecina sava attieksme pret tautas deleģēto parlamenta deputātu iepriekšējo veikumu valsts labā. Un, lūk, mūsu dzīves reālais stāvoklis šodien ir tāds, ka balsot var vienīgi par to politisko spēku, kurš apņemas realizēt 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Šie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi ir šādi: 1) valsts nacionālās suverenitātes atjaunošana, 2) nacionālās naudas sistēmas atjaunošana, 3) neitralitātes politikas realizācija valsts ārpolitikā, 4) sociāli orientētas valsts iekšpolitikas realizācija, 5) nacionālo nodevēju un valsts izzadzēju sodīšana”.

   Aizvadītajos četros gados vajadzēja precizēt terminoloģiju. Latvijas valstiskumu nākas dēvēt par nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu ar juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. To atbalsta tautas vairākums, tādējādi kļūstot par kolektīvo noziedznieku un noziedzības mecenātu. Pamatojumā ir diezgan ar vienu faktu: no LR budžeta katru gadu vairāk kā puse (apm. 5 miljardi eiro) tiek nozagta. Tāds ir starptautiskās organizācijas secinājums. Droši var atkārtot 2014.gadā rakstīto: „Tomēr visriebīgākais ir tas, ka mums ir sava melnā specifika. Pie mums specifiski ir tas, ka noziegumu brīvība ir totāla, teorētiski aptverot visu tautu. To var uzskatīt par valdošās kriminālās kliķes lielāko ideoloģisko un politisko panākumu – noziegumu brīvībā iepīt visu tautu.[..] Krievu tautas morālā stāja privatizācijas jautājumā ir sava veida Damokla zobens – pastāvīgi draudošas briesmas valsts prezidentam, valdībai. Latvijā tāds Damokla zobens neeksistē. Tāpēc valdošā kliķe atklāti uzspļauj tautai, sabiedrības viedoklim, sabiedrības interesēm. Latvijas valdošā kliķe lieliski zina, ka tautieši to nekad neaiztiks, jo tautiešiem pietiek ar to, ka viņi dzīvo „brīvā” valstī un visur teikšana ir „savējiem””.

   No vienas puses tiekamies ar nacionāli apkaunojošu faktu. Tas apkauno godīgos cilvēkus. Taču sabiedrības informētībai par nacionāli apkaunojošo faktu ir arī pozitīva loma. Sabiedriskā apziņa vairs nav viendabīga substance un cilvēkiem vairs nevar tik klaji melot, kā to varēja darīt visu laiku. Aizvadītajos gados ir manāmi pieaugusi cilvēku izpratne par LR krimināli oligarhisko būtību, varas inteliģences bezvērtību un noziedzīgo darbību. Tāpat ir manāmi pieaugusi izpratne par „atmodas” viltīgo imitēšanu, „perestroikas” unikālo mahināciju, Latvijas vietu Vašingtonas un Maskavas ģeopolitiskajās kombinācijās, LKP/VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpināšanos pēc PSRS sabrukuma, LR lomu Krievijas starptautiskajās finansu afērās. Kritiski objektīvā attieksme pret notikumiem Latvijā aizvadītajos četros gados ir patīkami progresējusi. Tas ir vēsturiski optimistisks sasniegums, un tas noteikti atsauksies uz 2018.gada vēlēšanām.

   Latvijas melnā specifika četros gados būtiski nemainījās. Tā joprojām izpaudās divos virzienos – ekonomiskajā virzienā un ideoloģiskajā virzienā. Plašāk sakot, materiālajā dzīvē un garīgajā dzīvē.

   Atkārtoju: melnās specifikas virzieni nemainījās. Tie nevarēja mainīties, jo pēc 2014.gada 4.oktobra nemainījās LR valstiskums. Parlamenta vēlēšanas nekļuva cilvēciski cienīgas dzīves faktors. Vara palika LKP/VDK bijušo darbinieku nelietīgākajai grupai. Toties katrā virzienā pamatīgi mainījās melnās specifikas apjoms un melnās specifikas sekas.

   Materiālajā dzīvē ļoti svarīgi bija vairāki notikumi.

   Pirmkārt, Latvijas banku noziedzības publiskā legalizācija pasaules mērogā, uz mūžu mūžiem sagraujot mūsu zemes reputāciju. Reputāciju nekad nevar atgūt, par ko sapņo mūsu stulbie ierēdņi.   

   Otrkārt, „OIK” nozieguma publiskā legalizācija, tautai atklājot patiesību par valdošās kliķes un varas inteliģences prettautisko būtību.

   Treškārt, „Rīdzenes sarunu” parlamentārās izmeklēšanas farss, pierādot krimināli oligarhiskā valstiskuma stabilitāti un neaizskaramību.

   Tāpat svarīgs notikums ir „Olainfarm” mantinieku ķīvēšanās. To var uzskatīt par simbolisku piemēru nelietīgās „prihvatizācijas” spējā nemitīgi akumulēt cilvēkos ļaunumu un naidīgumu. Tas var notikt pat ar vienas ģimenes locekļiem. „Prihvatizācija” ir Damokla zobens ne tikai valdošajai kliķei un noziedzīgajam valstiskumam, bet visiem cilvēciskā kauna traipiem, kuri alkātīgi iesaistījās sabiedrības īpašumu laupīšanā.

   Neapšaubāmi, materiālās (zagšanas) dzīves svarīgāko notikumu virknē ietilpst Valsts prezidenta nelikumīgā darbība, kļūstot par prezidentu-recidīvistu. Valsts prezidents ir zaudējis vairāk kā desmit tiesas procesus par Rīgas pilī sadalīto summu slēpšanu no sabiedrības.

   Atceroties garīgās dzīves notikumus aizvadītajos četros gados, uzmanību piesaista sekas, bet nevis paši notikumi. Īpaši tā tas ir Saeimas vēlēšanu sakarā. 2018.gada vēlēšanās atspoguļojas sekas tam visam, pie kā ir noveduši ideoloģiskie procesi pēcpadomju gados. Turklāt viss liecina par to, ka šiem procesiem būs turpinājums arī pēc 6.oktobra.

  Ideoloģija ir tautas idejiskā skolotāja. Ideoloģija rada imunitāti pret kaitīgu ideoloģiju. Ideoloģija ir aizsargvalnis pret ienaidnieka ideoloģiju. Ideoloģijai ir jāfunkcionē ne tikai masu komunikācijā un politiskajā retorikā, bet arī izglītībā, mākslā un literatūrā. Ideoloģija var izveidot romantiskus nacionālistus, kā arī var izveidot šovinistiskus nacionālistus. Ideoloģija var iznīcināt nacionālismu. Ideoloģija var stimulēt patriotismu un nostiprināt cilvēciskumu. Tomēr ideoloģija var izraisīt arī cilvēku dehumanizāciju, kad cilvēki vairs nespēj strikti nošķirt skaisto un kroplo, ļauno un labo, grēku un labestību, garu un miesu, taisnīgumu un netaisnīgumu, tiesiskumu un beztiesiskumu. Ideoloģija var sekmēt pilnīgi neadekvātu indivīdu ievēlēšanu parlamentā. Tieši tas ir noticis Latvijā. Pēcpadomju laika ideoloģijai ir nacionāli katastrofālas sekas.

   Pienācis laiks drosmīgi konstatēt vēl vienu nacionālo noziegumu. Tai indivīdu grupai, kura pēc PSRS sabrukuma aktīvi iesaistījās tādos nacionālajos noziegumos un tādā nacionālajā nodevībā kā „prihvatizācijas” laupīšanā, suverenitātes zaudēšanā, nacionālās naudas sistēmas likvidēšanā, okupantu karaspēka ielaišanā Latvijā, dabas bagātību un zemes iztirgošanā svešzemniekiem, demogrāfiskās katastrofas izraisīšanā, zinātnes, veselības aizsardzības, izglītības sistēmas sagraušanā nāksies ar savu nelietīgo galvu („kaklu”) atbildēt vēl par vienu šausmīgu grēku – latviešu tautas jaunāko paaudžu degradāciju un deģenerāciju. Latviešu divu jaunāko paaudžu vairākums ir pamatīgi samaitāts. Tas ir valdošās kliķes ideoloģiskais noziegums, un tas faktiski ir daudz briesmīgāks noziegums nekā noziegumi ekonomikā un politikā. Tagad sakarā ar Saeimas vēlēšanām ļoti labi ir redzama tautas jaunāko paaudžu morālās, garīgās, intelektuālās, kognitīvās samaitātības šaušalīgā pakāpe. Tikai samaitāti indivīdi spēj kā parlamenta deputātu kandidātus masveidā atbalstīt klaunus, homoseksuālistus, pavļutidiotus, noziedzniekus no valsts drošības iestāžu un valsts kontroles bijušajiem priekšniekiem.

   Pārsteidz vietējo kriminālo oligarhu cinims. Cinisma kulminācija ir noziedznieka Lemberga ņirgāšanās par iespēju pēc 6.oktobra kultūras ministra krēslā ieraudzīt „klaunu Artusu Kaimiņu”. LKP nomenklatūrai neveiksmīgi izbīdītā Lemberga aprobežotība ir tik liela, ka prastais biedrs neapzinās savus nopelnus Latvijas „klaunizācijā”. Internetā ir atstāstīta kriminālā oligarha ņirgāšanās: „Pēc Lemberga domām, šobrīd visiem ir skaidrs, ka nākamo valdību neveidos nedz ZZS, nedz Nacionālā apvienība, nedz "Jaunā Vienotība". "To veidos "Saskaņa" ar klaunu [Artusu] Kaimiņu! Un Kaimiņš būs kultūras ministrs," — pārliecināts Ventspils mērs”.

   Rīgas jaunatnes samaitātākā daļa 12. Saeimā ievēlēja vienu klaunu. Tas normālā valstī politiskajai elitei būtu bijis trauksmes signāls nekavējoties koriģēt ideloģijas saturu medijos, politiskajās diskusijās, izglītībā un visur citur garīgajā jomā. Bet pie mums nekas netika koriģēts. Tā vietā, lai finansiāli neatbalstītu un kategoriski nosodītu tādus perversiju, neoliberālisma, postmodernisma, genderisma, „kompetenču izglītības”, libido dominandi propagandētājus kā portālu „Delfi” un „Satori”, valdošā kliķe regulāri turpināja šīs kloākas uzpirkt un glaudīt. Pie tam izmantojot pat „integrācijas fonda” naudu mediju uzpirkšanai.

   Valdošās kliķes ideoloģisko kroplību sekas ir acīmredzamas. 13. Saeimā acīmredzot ievēlēs klaunu un homoseksuālistu veselu baru. Ja tas notiks, tad latviešu tauta nonāks jaunā identiskajā statusā. Pagaidām nav vajadzīgs šo statusu terminoloģiski manifestēt. Ja vajadzēs, to nāksies izdarīt pēc vēlēšanu rezultātu oficiālā paziņojuma.

   Bet, lūdzu, par ko balsot? Gribam dzirdēt atbildi!

   Nākas apbēdināt! Latvijā tāds jautājums principā neeksistē. Arī nezinīšu (38%) rindās neeksistē. Problēma par ko balsot nav aktuāla. Elektorāta latviešu vairākumam (99%) nekādā gadījumā nav aktuāla. Ne 2018.gadā, ne agrāk neviens politiskais mistrojums un neviena „kabatas” partija pirms vēlēšanām nav solījusi realizēt minētos piecus valstiski stratēģiskos uzdevumus. Un tas ir galvenais. Tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām tautas dzīvē nekas radikāli nemainīsies. Noziegumu brīvība saglabāsies un tautas „miljonam” vairāk nekā nevajag. Tāpēc droši var balsot par jebkuru kandidātu sarakstu.