ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu



  
   Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu nozīmi.
   Nr.1 „cant” nozīmē „slīpums, slīpi nogriezta mala, grūdiens; slīpi nogriezt, noliekt, pagāzt, apgāzt, apgriezt otrādi”.
   Nr.2 „cant” nozīmē „žēla, raudulīga balss, žargons, žēloties raudulīgā balsī, runāt žargonā, aprunāt, celt neslavu”.
   Slavenākais ir Nr.2 „cant”. Tam ir pasaules slava. Par šo „cant” zina ne tikai angļi. Par Nr.2 „cant” ir sarakstīti interesanti filosofiski teksti vairākās lielās valodās. Tas ir noticis tāpēc, ka Nr.2 „cant” bez minētā vēl nozīmē „liekulība, liekuļot”. Turklāt šai tik tikko minētajai nozīmei ir ļoti savdabīga semantika – valodas vienības jēga komunikācijā. Šī savdabīgā semantika ir filosofiskās apceres priekšmets.
   Lietojot Nr.2 „cant”, nav runa par elementāru, primitīvu, vulgāru, cinisku un ātri atšifrējamu liekulību. Runa ir par īpatnu liekulību. Turklāt tā ir tāda liekulības īpatnība, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti izplatīta un tajā skaitā plaši sastopama arī latviskajā vidē. Nr.2 „Cant” dominē, vērtējot Latvijas realitāti.
   Ja šai esejai vajadzētu izvēlēties epigrāfu vai moto, tad šis kodolīgais teiciens un teksta sākumā lakoniskā formā izteiktā doma, kas atspoguļotu satura pamatjēgu, devīzi, vadlīniju, varētu būt teikums „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds. Autors – parlamenta deputāts V.Kalnozols.*
   Ļoti iespējams, daudzos lasītājos teikums izraisa aurošanu. Uzticība LR valsts vadītājiem ir ar treknu mīnusa zīmi. To apstiprina socioloģiskās aptaujas. 2017.gada jūnijā medijos rakstīja: „Latvijas iedzīvotāju uzticība valdībai un tiesu sistēmai ir viena no zemākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū, liecina aprīlī veikta "Eirobarometra" aptauja. 10 ES dalībvalstīs lielākā daļa respondentu uzticas nacionālajai valdībai, tostarp Zviedrijā, Somijā, Vācijā, un kaimiņvalstī Igaunijā. Nīderlandē to cilvēku īpatsvars, kas valdībai uzticas, ir lielākais – 78%, bet Igaunijā 55%. Tikmēr 18 valstīs, kuru vidū ir arī Latvija, valdībai uzticas mazākums. Latvijā tikai 27% respondentu atbildējuši, ka valdībai uzticās”.
   Neizpratne ir loģiska. Nav izprotama pretruna. Ja „cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”, tad kāpēc tauta adekvāti nenovērtē viņu darbu? Ja valsts vadītāji strādā saskaņā ar sirdsapziņu, tad kāpēc tikai 27% to cienīgi novērtē?
   Pretrunu izskaidro Nr.2 „cant”. Proti, īpatnā liekulība, kas atspoguļojās apgalvojumā „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”. Apgalvojums ir liekulīga melošana.
   Jā! Mūsu valsts vadītāji darbu dara no sirds. Tauta to zina. Taču tauta zina arī to, ka no sirds veiktais darbs nav veltīts tautai. Valsts vadītāji nekalpo tautai, bet kalpo vietējai oligarhijai, Lielajai Bandai, Astoņkājim, starptautiskajām finansiālajām struktūram. Katrā ziņā kalpo savam naudas makam, slavai, varas kārei. Velns ir viskompetentāk lietas kursā, kam LR valdošā kliķe vēl kalpo. Kalpo visiem citiem, bet ne tautai un valstij. Tauta to zina, un tāpēc ir 27%.
   Ar Nr.2 „cant”  apzīmē īpatnu liekulību. Tā ir liekulīga melošana ar tīru sirdsapziņu. Uz to ir spējīgi cilvēki, kuri melo un reizē paši savās acīs paliek džentlmeņi (piem., Kalnozols sevi uzskata par džentlmeni). Šo cilvēku apziņā meli ir ieguvuši tik lielā mērā patiesības seju, ka šo melu likvidēšanai vajadzētu likvidēt pašus melotājus.
   Nr.2 „cant” veltītajos filosofiskajos tekstos tiek apšaubīta iespēja „džentlmeņus” atradināt no melošanas ar tīru sirdsapziņu. Šī šausmīgā liekulība cilvēkos iesakņojas tik dziļi, ka nekādā veidā nav atraujama no viņu apziņas. „Džentlmeņos” ir izveidojies savdabīgs apziņas stāvoklis. Tas viņiem ar tīru sirdsapziņu atļauj runāt to, ko citi cilvēki spētu runāt vienīgi ar milzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem ārkārtējā situācijā.
   Nr.2 „cant” ir patiesības un melu absurda sintēze. Tā „balto” cilvēku politikā strauji vēršās plašumā. Internetā gudros portālos katru dienu nākas tikties ar analītiskiem rakstiem par paranojālās šizofrēnijas satraucošo kāpumu politikā.
   Latvijā ļoti svarīgi ir tas, ka Nr.2 „cant” attiecās uz liekulīgo izturēšanos pret LR, to svētulīgi neatzīstot kā kriminālu valsti ar noziegumu brīvību. Aizvērt acis un pret LR izturēties kā pret normālu valsti ir patiesības noklusēšana un traka liekulība. Pie mums tas ir Liekulības Dēmons, visģeniālākā liekulība un liekulības sākums citām liekulībām, dzīvi pārvēršot farizejismā  un vēloties farizejismu saglabāt uz visiem laikiem. Diemžēl liekulīgā izturēšanās pret LR attiecās ne tikai uz „politiķiem”. Patiesību apmāti cenšas liekulīgi nomaskēt katrs varas inteliģents, sēžot kādā valsts amata krēslā.
   Tomēr ir konstatējams progress. Latviešu sabiedriskās domas pulsācija sociālajos tīklos, interneta publikācijās (tiesa, pagaidām ne reti anonīmās) un komentāros liecina ne tikai par liekulības strauju samazināšanos, bet arī par liekulības nosodīšanu. Patiesība par LR kriminālo būtību un oligarhisko valsts iekārtu latviešu tautā iegūst arvien masveidīgāku autoritāti.
   Liekulība ir parlamenta komisijas veidošana „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai. Netieši tiek apliecināta LR kriminālā būtība un oligarhiskā valsts iekārta. Tas izpaužās „politiķu” attieksmē pret „Rīdzenes sarunām”.
   Ja pie mums būtu normāla valsts ar godīgiem valsts vadītājiem, tad „politiķi” iekarsušajai sabiedrībai vispirms būtu norādījuši par neformālo sarunu nepieciešamību. Sabiedrību pārliecināt par neformālo sarunu nepieciešamību ir ļoti viegli. Politiķi visur un vienmēr valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar golfa klubu. Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra darba forma. Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt bez retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Neformālas diskusijas ir daudz auglīgākas nekā oficiālas diskusijas no tribīnes, kurās katrs sevi vairāk ārēji izrāda nekā runā par būtību.
   Taču mūsu „politiķi” necenšas sabiedrību pārliecināt par neformālo sarunu nepieciešamību. Tas netieši pierāda, ka viņu apziņā LR neeksistē kā normāla valsts. Viņu apziņā LR ir  tas, kas LR reāli ir bijusi visus gadus. „Politiķi” nav piedalījušies neformālās sarunās par valsts attīstību. Viņi ir piedalījušies vienīgi neformālās sarunās par zagšanu. Viņu apziņā neformālas sarunas ir vienīgi oligarhiskas, bandītiskas, mafiozas sarunas par naudas sadalīšanu un pārdalīšanu. Viņi nemaz nesaprot, kas ir neformālas sarunas par tautas un valsts interesēm.
   Bet pats galvenais ir tas, ka mums ar saviem cilvēciskajiem resursiem nav iespējams izveidot izmeklēšanas komisiju „Rīdzenes sarunām”. Varam izveidot vienīgi komisijas simulakru. Tam ir stabili iemesli.
   Pirmkārt, tāda tipa „sarunas” principā bija jau „perestroikas” laikā un joprojām turpinās. Bez tām nav iespējama krimināli oligarhiskās LR pastāvēšana. Ja gribam būt objektīvi pret „Rīdzenes sarunām”, tad ir jābūt objektīviem pret visām „sarunām” mūsu dārgajā organizētās noziedzības cūkkūtī.
   Otrkārt, Latvijā pašlaik nav neviena institūta ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Pat baznīcas ir saķēpājušās dažādos nedarbos. Veidot no Saeimas deputātiem izmeklēšanas komisiju ir tas pats, kas kādreiz būtu Anša Kaupēna noziegumu izmeklēšanu uzticēt viņa māsai Anetei, Voldemāram Piebalgam un visiem pārējiem līdzdalībniekiem lielceļu braucēju aplaupīšanā. Bruņinieku namā nekad nav sēdējis neviens deputāts ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Izlikties to nezinām, ir Nr.2 „cant” tipiska liekulība.
   Atsevišķs Nr.2 ”cant” variants ir Svēto Govju liekulība. Runa ir par ļoti liekulīgiem atsevišķiem indivīdiem. Viņu grandiozajam ieguldījumam kriminālās valsts pastāvēšanā ir  aksiomātisks vēriens. Viņi ir daudzus gadus strādājuši ļoti atbildīgos valsts amatos. Viņu darba uzdevums bija vērsties pret noziedzību. Taču viņi to nekad nav darījuši un tāpēc paši ir uzskatāmi par noziedzniekiem. Bordāna, Strīķes, Juraša liekulība ir jau vispusīgi iztirzāta un masveidā nosodīta. Tās ir trīs pretīgas Svētās Govis ar nelielu atbalstu sabiedrībā.
   Neliels atbalsts ir arī tādai Svētai Govij kā bijušajai Latvijas Valsts kontrolierei Sudrabai. Viņa augstajā amatā bija no 2004.gada līdz 2013.gadam, bet pēc tam sāka tēlot „politiķi”. Viņa nodibināja  savu „kabatas partiju” ar debilu nosaukumu „No sirds Latvijai”.
   Sudraba nesen publicēja riebīgi sentimentālu atklāto vēstuli premjerministram sakarā ar paredzētajām izmaiņām vispārējās izglītības likumā. Dāma nav kaunējusies izmantot citu cilvēku ciešanas. Viņa sevi patētiski norobežo atsevišķā pasaulē. Viņa sevi nekaunīgi atdala no valdošās kliķes un cenšas iekļaut sociāli apkrāptajā tautas daļā.
   Lūk, cik zemisks ir vēstules sākums: „Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst mežā.
   Vēstulē ir šāds rezumējums: „Vairāku gadu pētījumi rāda, ka Latvijas skolās salīdzinoši ar citām valstīm ir augstāks vardarbības līmenis, Latvijā joprojām liels procents izglītojamo neapmeklē izglītības iestādes, sekmju līmenis, ņemot vērā pēdējos centralizēto eksāmenu rezultātus, pazeminās. Latvijā nabadzība nav izskausta, sociāli neaizsargātas un maznodrošinātas ir tieši ģimenes ar bērniem.
   Neapšaubāmi, sabiedrības kādu daļu var aizkustināt Sudrabas kundzes atklātība un drosme teikt patiesību par bērnu vardarbību, nemācīšanos, nabadzību ģimenēs ar bērniem. Sabiedrības kāda daļa var nesaskatīt Nr.2 „cant” bijušās Valsts kontrolieres emocionālajās tirādēs.
   Lai pa īstam novērtētu šo Svēto Govi, jāzina Valsts kontroles funkcijas. Respektīvi, jāzina, ko Sudraba varēja praktiski izdarīt tautas labā un cik lielā mērā viņa varēja vērsties pret kriminālo dzīves kārtību. To zinot, nav grūti aptvert Sudrabas kardinālo vainu visās tajās mūsu dzīves nelaimēs, no kurām viņa liekulīgi norobožojās un nepatīkami tēlo caurspīdīgu nevainību.
   Valsts kontroles likumā ir teikts: „1.pants. (1) Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde Latvijas Republikā. (2) Valsts kontrole pakļauta vienīgi likumam.
   Tātad Sudraba nebija nevienam pakļauta - ne Valsts prezidentam, ne parlamentam un valdībai. Viņa bija pakļauta tikai likumam. Tādējādi viņa bija morāli pakļauta tikai tautai, jo tauta ir likumības morālais garants. Ja viņai kāds neļautu realizēt savu misiju, tad viņa varēja lūgt tautas palīdzību. Konkrēti tas izpaužās, tautu publiski informējot par problēmu. Citu zemju vēsture liecina, ka tādos gadījumos tautas atbalsts ir bijis simtprocentīgs.
   Par Sudrabas iespējām vērsties pret budžetu zādzībām, Lielās Bandas noziegumiem liecina šāds daudzsološs ieraksts minētajā likumā: „2.pants. (1) Valsts kontrole, veicot finanšu, likumības un lietderības revīzijas, kontrolē: 1) valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, publiski privāto, privāto kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē, kā arī to kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus, kuru kapitāla daļas vai akcijas pieder valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībām, publiski privātām vai privātām kapitālsabiedrībām likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē”.
   Sudrabas noziedzīgā bezdarbība Valsts kontrolē un Nr.2 „cant” dziļais sakņojums viņas apziņā tiek dāsni atalgots. 2017.gada 27.jūlijā Saeima viņai uzticēja vadīt „Rīdzenes sarunu” parlamentāro izmeklēšanas komisiju. Valdošā kliķe zina, kurš cilvēks nav spējīgs apdraudēt viņu noziedzību pret latviešu tautu. Sudrabas vadībā „Rīdzenes sarunas” tiks apdūmotas ar tādu Nr.2 „cant” slāni, ka varbūt pats kristiešu Dievs noticēs mūsu oligarhu godīgumam un nesavtīgajai gādībai par tautu. Latviešu mīļie dieviņi ūsiņi, pērkoni, dēklas, kārtas, jumi, māras, meža mātes, vēju mātes, acīmredzot, vienmēr ticēja „Rīdzenes sarunu” nevainībai. Kā nekā 27% tomēr ir liels atbalsts neliešiem, nodevējiem, noziedzniekiem un viņu sasmērētajai necienīgajai dzīvei. Cilvēces pieredze liecina, ka pagānisms parasti iet roku rokā ar sociāli politisko konformismu un sociāli politisko infantīlismu. Ar auseklīšiem apkārušies „labieši” atbalsta visu, ko dara īsts latvietis.
   Arī Sudraba ir īsta latviete. Tikai īsts latvietis var partijai izdomāt nosaukumu „No sirds Latvijai”. Tas nekas, ka viņa ir minēta slavenajās sarunās. Turklāt kā Maskavas noskatīta premjerministre. Bet tas nekas! Īstam latvietim var visu piedot, sākot ar sadarbību ar VDK (sveiciens mīlulim Stradiņam!) un beidzot ar Maskavas uzticības personas statusu.

*Teikums sastopams V.Kalnozola rakstā „Mēs esam slikti saimnieki savā zemē”, kas internetā publicēts 2017.g.14.jūlijā.

 

 

trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

Tautas politiskā apziņa: faktori un tehnoloģijas


      Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Mentalitāte nosaka atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību.
   Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja starp latviešiem ir populārs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojās arī latviešu politiskajā apziņā. Tā vien liekas, ka daudziem latviešiem nekad nebūs pieņemams latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs cilvēks.
   Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un bez ierunām pakļauties politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai partijai un atsevišķiem politiķiem. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi un normālos apstākļos neiespējami piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem (Smiltēns – Āboltiņa), partiju nodevīga pamešana („piecīši”, Bondars), partijas biedru savstarpējais naidīgums (Kaimiņš – Poikāns), valsts vadītāju apsmiešana (Vējonis) utt.
   Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu.
   Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko?
   Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā.
   Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina socioloģiskās aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama. Tāpēc nav jābrīnās par pretestības trūkumu. 
   Tautas politisko apziņu tāpat kā citus apziņas veidus (reliģisko, morālo, tiesisko, estētisko) nosaka daudzi faktori, kā arī daudzas ideoloģiskās un izglītojošās tehnoloģijas. Tautas politiskā apziņa ir atkarīga no izglītības un zinātnes līmeņa. Ja aizvadītajos 27 gados LR izglītība nevarēja panākt tikai vienas ļoti svarīgas politiskās kategorijas (proti, nācijas) pareizu lietošanu, tad pats par sevi ir saprotams, cik nepilnvērtīga ir tādas izglītības formētā tautas politiskā apziņa. Ja aizvadītajos 27 gados LR zinātne nav pētījusi tautas politisko apziņu, tad pats par sevi ir saprotams, cik zinātniski nepilnvērtīga ir  tādas zinātnes atbalss tautas politiskajā apziņā. Ja aizvadītajos 27 gados LR valdošā kliķe demonstratīvi ir atkratījusies no ideoloģiskajiem pienākumiem, tad pats par sevi ir saprotams, ka tautas politiskā apziņa ir atstāta novārtā, netiek modernizēta, un tā virzās stihiski ar stihiskajiem procesiem tipiskajām nepilnībām.
   Iepriekšējā esejā izmantotie VVF  eksotiskie izteikumi par latviešu tautas prāta kvalitāti ir pamatoti.* Tautas politiskās apziņas prioritārs faktors noteikti ir intelekts. Starp intelektuālajiem bāreņiem un gudru tautu atšķirība katrā ziņā ir kā nakts pret dienu. Intelektuālo bāreņu politiskā apziņa nevar līdzināties gudras tautas politiskajai apziņai. VVF eksotiskā „statistika” liecina, ka tikai 50% no latviešu tautas ir normāls intelekts. Tāpēc tautai nedrīkst uzticēt vēlēt Valsts prezidentu. Intelektuālie bāreņi ievēlēs pilnīgi nepiemērotu cilvēku darbam Rīgas pilī. Ja tomēr kāds vēlas politiski uzticēties intelektuālajiem bāreņiem, tad vispirms ir jāveic tautas apziņas dezinfekcija un dezinsekcija, lai likvidētu Maskavas uzsūtītos mikroorganismus un kaitīgos kukaiņus. Tāds ir ne tikai VVF ieteikums.
   Varas inteliģence, protams, nekad neatzīsies, ka ir galvenā latviešu tautas garīgā bende ar savu stulbo aicinājumu līdzināties Rietumu garam. Varas inteliģence savā aprobežotībā nav spējīga saprast elementāras lietas. Respektīvi to, ka līdzināšanās Rietumu garam faktiski ir līdzināšanās Rietumu vēderam – šauri pragmātiskajai domāšanai un dzīves jēgas izpratnei. Varas inteliģence aizvadītajos 27 gados ir devusi pamatīgu triecienu, latviešu garīgajā pasaulē iefiltrējot disharmoniju, disonansi, diskomfortu. Sociālisma gars, kura vidē dzīvojušas latviešu vairākas paaudzes, nav līdzināšanās vēderam.
   Tautas politiskā apziņa ir smalka sistēma. Tai ir milzīgs saturs un komplicēta struktūra. Smalkajā sistēmā ietilpst zināšanas, idejas, teorijas, uzskati, priekšstati, ticējumi, politiskās tradīcijas. Politiskā apziņa reizē ir process kultūras politiskajā segmentā un  reizē ir procesa rezultāts kultūras politiskajā segmentā. Tautas politiskā apziņa reizē apgūst politiskās dzīves realitāti un reizē atskaitās par sasniegto izpratni politiskajā jomā.
   Politiskās apziņas kvalitāte izpaužās politiskajās zināšanās, politiskajā darbībā un politiskajā uzvedībā. Tas notiek, balstoties uz zināšanām vēsturē, filosofijā, politoloģijā, socioloģijā, ekonomikā, sociālajā psiholoģijā. Zināšanas ietekmē cilvēku politiskās jūtas, noskaņojumu, vērtējumus. Tas viss ir nepieciešams saskarsmē ar kultūras politisko segmentu un bez tā neeksistē tautas politiskā apziņa. Savukārt valsts nevar pastāvēt bez tautas politiskās apziņas. Tautas politiskā apziņa ir valsts obligāts atribūts – substancionāla īpašība.
   Tautas politiskā apziņa ir tendēta uz cilvēku interesēm. Tāpēc tautas politiskajā apziņā var izpausties relatīvas atšķirības, jo cilvēku (sociālo grupu) intereses ir atšķirīgas. Taču tautas politiskajai apziņai ir jāprot saliedēties tautas kopējo interešu aizstāvēšanai. Šīs kopējās intereses tradicionāli dēvē par nacionālajām interesēm.
   Katrai tautai vienmēr ir noteiktas nacionālās intereses. Galvenokārt tās ir saistītas ar valsti, varu valstī un varas konkrēto politisko subjektu (sociāli politisko platformu un tās pārstāvēto politisko partiju). Nacionālo interešu briedums ir atkarīgs no tautas iniciācijas (iesvētīšanas) valstiskumā. Ja tauta nav pietiekamā mērā iesvētīta valstiskumā, tad tautas politiskajā apziņā neko neizsaka pat tāda etniski universāla nacionālā vērtība kā valsts neatkarība. Latviešiem par tik tikko izlasīto ir stingri jāpadomā. Latviešu iniciācijā valstiskumā ir milzīgi robi. Par to liecina ne tikai 67% referendumā 2003.gada 20.septembrī, bet arī kriminālās valsts masveida atbalstīšana. Par to drausmīgi liecina latviešu parlamentā oficiāli noformētā atļauja LR ienākt svešam karaspēkam un parlamentā oficiāli noformētā atļauja svešajam karaspēkam valstī atrasties atbilstoši klasiskajiem okupācijas kritērijiem. Unikāli nelietīgās „perestroikas” mantinieki līdzās demokrātiskajai valstiskuma orientācijai un autoritārajai valstiskuma orientācijai ir dzemdējuši kriminālā valstiskuma orientāciju, tādējādi radikāli izceļoties cilvēces vēsturē. Krimināls valstiskums cilvēces vēsturē pirmo reizi radās tikai „perestroikas” stimulētajās bijušajās PSRS republikās. Tādējādi tagad Rietumu civilizācijā ir sastopama politiskās apziņas demokrātiskā orientācija, autoritārā orientācija un kriminālā orientācija, kura pulsē LR u.c.
   Zinātne izsakās par politiskās apziņas diviem atzariem: ikdienišķo politisko apziņu, kas izpaužās sabiedriskajā domā un attiecīgā laika reālajos politiskajos notikumos, un teorētisko politisko apziņu zinātniski izgaismotu uzskatu formā. Pirmajam atzaram ir masu vēriens. Otro atzaru pārstāv inteliģence un politiskā elite.
   Tautas politiskajā apziņā ļoti svarīgs moments ir attieksme pret sociāli politisko platformu un tās pārstāvēto politisko partiju. Citiem vārdiem sakot, attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli politiskajiem uzskatiem (sociāli politisko platformu).
   Latviešu politiskā apziņa vienmēr ir atbalstījusi partiju lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk kā simts partijas un politiskās apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda informācija: „2016. gada novembrī Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts likvidācijas process.
   Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”, tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka partiju skaits ir organiski atkarīgs no sociāli politisko platformu skaita, bet nevis no oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, sociāli politiskās platformas Rietumu civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra no šīm platformām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram režīmam, liberālisms – demokrātiskam, bet konservatīvisms – autoritāram. Sociāli politiskās platformas un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojās partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā „Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”, „Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”. Jaunākais debilisms – „Mēs esam par”.
   Izteikti kropla kroplība un pilnīgi kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams, ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no konservatīvisma. Toties ir triviālā blādīšanās par „demokrātiju un tiesiskumu”, „ģimeni”, „labklājības valsti”, „Latviski runājošu nāciju”, kā arī līdz pasaules galam paredzot latviešu ģeopolitisko pakļautību („geopolitisko piederību Rietumiem”). Neliešu barveži un viņu atbalstītāji pat nav painteresējušies, ko nozīmē vārds „ģeopolitika” – viens no aktuālākajiem jēdzieniem mūsdienu politiskajā apziņā.
   Neapšaubāmi, tautas politiskās apziņas nostiprināšana un modernizācija nav viegls uzdevums un viegls realizācijas process. Ideoloģiskās un izglītojošās tehnoloģijas nākas pieskaņot tautas trim kardināli atšķirīgām daļām.
   Parasti procesu organizē un vada tautas vismazskaitliskākā daļa – elite (1-3%). Latvijā ir vajadzīga elites elite. Pie mums vārdu „elite” ir jāliek pēdiņās. Nepieciešama elite, kas varētu palīdzēt šodienas politiskajai „elitei” nākt pie prāta un iegūt nacionālajām interesēm atbilstošu politisko apziņu.
   Atsevišķs darbs ir jāveic ar tautas vislielāko daļu – politiski pasīvo daļu (75-85%). Šīs daļas politisko apziņu aptumšo stereotipi un politiskie paradumi (piem., atsaukties uz ulmaņlaika kārtību), bet galvenais stagnantu gars. Šīs daļas politisko aktivitāti var izraisīt vienīgi ekstraordināri apstākļi.
   Trešās, politiski aktīvās, daļas (10-20%) politisko apziņu galvenokārt nepieciešams modernizēt un prasmīgi izmantot atbilstoši tautas un valsts interesēm. Taču tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka šī daļa ir spējīga izraisīt revolūciju, sacelšanos, valsts apvērsumu, dumpi, nemierus, pilsoņu karu. Šī daļa galvenokārt sastāv no varas inteliģences konformistiem, kuri var ātri vērsties pret varu, valdošo kliķi, Lielo Bandu. Tā tas var notikt, ja veikli saskaņo šīs daļas personiskās intereses ar kolektīvajām interesēm. Ja tas izdodās, tad konformisti met kažoku uz otro pusi. „Perestroikas” laikā to spilgti apliecināja tāds padomju perioda latviešu konformistu slānis kā „radošā inteliģence”.
   Ar tautas politisko apziņu, tā teikt, ir jāstrādā. Tas ir jādara pat tad, ja esam lietas kursā par tautas politiskās apziņas kaprīzo iedabu. Nekad nav bijis iespējams izskaidrot, kāpēc vienas aktuālas idejas vārdā cilvēki ir gatavi ziedot visu, bet cita ne mazāk aktuāla ideja cilvēkus atstāj vienaldzīgus. Nav zināms, kādi motīvi nosaka idejas fetišizēšanu vai idejas vienaldzīgu atstumšanu. Neviens nevar pateikt, kādai ir jābūt idejai, lai to pilnā mērā atbalstītu 75-85%. Zināms ir vienīgi tas, ka ar iegribām un untumiem apdāvinātajām masām vairāk patīk simulakri nekā oriģināli. Masas atbalsta tikai to, kas patīk vairākumam. Masām nepatīk domāt. Par masu psiholoģiju ir daudz uzzināts. Taču nebūt viss, un, visticamākais, nebūt galvenais.
   Tautas kultūras virzība, kurā organiski iekļaujās tautas politiskā apziņa, nav loģiski secīgs process, kā arī nav process, kas būtu līdzīgs dabas likumiem. Tautas kultūra drīzāk ir līdzīga mistiski sintēzētai garīgajai darbībai, kuru nav iespējams līdz galam izskaidrot ar prāta spriedumiem vai padarīt saprotamu, perfekti formulējot celoņus un simtprocentīgi nosakot to ietekmi. Vienmēr paliks kaut kas līdz galam nenoskaidrojams, nesaprotams, neprognozējams, nevadāms. Runāt par tautas kultūru nozīmē atsegt reliģiskās, filosofiskās, tikumiskās, zinātniskās, estētiskās augstākās vērtības, kas principā mistiski nosaka kultūras ritmu, auru, kultūras komponentu iekšējās sakarības. Minētais ir jāņem vērā, lolojot skaistus mērķus tautas politiskās apziņas menedžmentā.

*http://pietiek.com/raksti/tautas_politiska_apzina_realitate,_mimikrija,_dresura

Oda pieturzīmei


     Vispirms par odu un pēc tam par odu pieturzīmei.
   Oda ir viens no laimīgākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatūrā. Oda vienmēr ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicēja grieķa Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmēr ir atradusies literatūras žanru topā – izmantojuma augšgalā. Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatūras žanru perifērijā, pacietīgi gaidot savu laiku, kad tā atkal būs vajadzīga un lepni atgriezīsies žanriskās hierarhijas augšgalā. Literatūras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārējie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstības rūgtumu. Vienīgi oda nepārtraukti ir baudījusi popularitātes saldumu.
   Piemēram, mūsdienās tāds šķietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifērijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drīz gaidāma un diezin vai vispār būs sagaidāma līdz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zīmju izlasīšana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienīgi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadītā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrējoties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstīt ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatūras nāvi”, bet arī „lasītāja nāvi” eiropeīdu garīgā pagrimuma ērā.
   Oda ir mākslinieciski individuālās darbības rezultāts. Odai nav nekādas saistības ar folkloru – tautas kolektīvo jaunradi. Tas tiek ar smīnu paskaidrots tāpēc, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatūras izcēlsmi no folkloras (šo kolosālo aplamību iecementēja „Satori” un „Rīgas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārējie literatūras žanri nav cēlusies no folkloras.
   Oda ir augstas poētiskās kompetences un augstas stilistiskās izjūtas apliecinājums strofikā un prosodijā. Pseidoliriķu buldurējošais verlibrs odai neder. Lai sacerētu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatīvās uzbūves un patmēru iespējas.
   Odai ir patētisks stils. Tas nav viegli realizējams stils, jo pacilātība un jūsma var ātri sašķobīties eksaltācijā – atbaidoši slimīgos glaimos. Rakstot patētiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansēt emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismīgo saviļņotību.
   No 2004.gada oda ir katra latvieša svētākais žanrs. Minētajā gadā latvieši neatkarīgo valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lūk, ES himna ir vācieša Frīdriha Šillera 1785.gadā sacerētais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarīgāka nekā „Dievs, svētī Latviju”.
   Minētā oda tūlīt kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van Bēthovens 1793.gadā tai komponēja mūziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas Savienības (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja Apriķu mācītājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.
   Šillers izpildīja pasūtījumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasūtījumu. Šilleram oda tika pasūtīta Drēzdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. Acīmredzot tie esot bijuši vācu masonu pēcteči, kuri Šillera odu izvēlējās ES himnai. Patiesība ne tik svarīga. Svarīgāk ir tas, ka mūsdienās sprēgā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstību ES politiskajai atmosfērai. Nesaticība joprojām ir lielāka nekā saticība un līdz vispārējā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šāds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi būs.”
   Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozīmē, vārdu „oda” liekot pēdiņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozīmē. Piemēram, Regīnas Ezeras pēdējais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.
   Tomēr visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimīga sacerējuma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatīk, un viņš ir pielīdējs. Visbiežāk – pielīdējs politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielīdēja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābūt odai, lai izpelnītos „odas” godu.
   Teiksim, latviešu padomju literatūras sacerējumus var droši uzskatīt par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicēt „disidentisko literatūru”, latviešiem nekas nebija publicējams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerēts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanēja ar PSRS valdošo ideoloģiju, LPSR neeksistēja. Tika sacerēts vienīgi kaut kas tāds, ko padomju cenzūra atļāva publicēt. Eksistēja tikai „odas”. Tātad padomju prasībām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arī tajos gadījumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasībām neadekvāts idejiskums. Ēzopa valodu arī tūlīt konstatēja. Līdzību valodu un maskētu izteikšanas veidu (Ēzopa valodu) tūlīt konstatēja atbildīgie redaktori – gudri vīri ar speciāli trenētu ožu. Šodien par to lietpratīgi var atcerēties padomju laikraksta „Literatūra un Māksla” redaktors Škapara kungs.
   Arī pēcpadomju Latvijā sprēgā „odas”. Ja nebaidāmies no šķebinošas reakcijas, tad iesakāms palasīt jau minēto „Satori” un „Rīgas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiķi” ar milzīgu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estētikas” manierē.
   Bet tagad par odu pieturzīmei.
   Odu ir jāvelta pieturzīmei vārdā „pēdiņas”. Svinīgi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzīme, kura tekstā izceļ atsevišķus vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešās runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. Pēdiņas ir divpusēja pieturzīme. Tā sastāv no atvērējpēdiņām un aizvērējpēdiņām.
   Taču tā tas bija līdz šim. Visjaunākajos laikos pēdiņu lietojums ir ievērojami paplašinājies. Bez pēdiņām vispār vairs nevaram iztikt. Pēdiņas nākas nemitīgi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Pēdiņas ir vispieprasītākā pieturzīme. Daudz pieprasītāka nekā punkts, komats, domu zīme. Pēdiņas tagad ir vislielākā dzīves nepieciešamība, ja vēlamies objektīvi raksturot dzīvi. Bez pēdiņām nav iespējama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvēciskā, morālā, estētiskā. Tāpēc pēdiņas ir pelnījušas odu, patētiski slavinot šo mūsdienās vispopulārāko pieturzīmi.
   Oda pēdiņām nav pašu pēdiņu nopelns. Pašas pēdiņas ar savu teicamo funkcionēšanu nav izpelnījušās odu. Odu pēdiņām ir sarūpējuši mūsdienu cilvēki un mūsdienu dzīves parādības, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificēšanā pašlaik nav iespējams iztikt bez pēdiņām. Cilvēki un viņu darbība, uzvedība, komunikācija tagad ir tā saškobījusies, ka neatbilst sākotnējai jēgai un tāpēc ir skeptiski, ironiski, dzēlīgi, apšaubīgi, neatzīstoši, noliedzoši liekama pēdiņās. Tagad regulāri nepieciešams norādīt uz neadekvātām izpausmēm, un to visuzskatāmāk var izdarīt, lietojot pēdiņas.
   Grūti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pēdiņās. Garīgajā sfērā tā vien liekas visu nākas likt pēdiņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliģiskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliģiski ezotēriskām kopienām) un mācītājiem. Mūsu vietējo seksofilu Juri Rubeni identificēt kā mācītāju bez šī vārda likšanas pēdiņās nav iespējams.
   No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. Pēc iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrīkst saukt par valsti tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.
   LR saukt par valsti nav jēgas arī viena cita ļoti būtiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesē tikai zagšanas vara. Par to, piemēram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.
   Romānā "Lembergs" viens no jocīgākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistīts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemēro jau vairākus gadus.
   Ko tas nozīmē? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vēlēšanām, ievēlēja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievēlēja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".
   Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dēli, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drīkst nepakļauties?
   Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institūcija. Tas ir loģiski. Valsts institūcijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadījumā darīt. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribēs teikt, ka viņu valsts ir pilnīgs mēsls, karikatūra, idiotu sēta, ja vienas pilsētiņas amatvīrs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lēmumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tēlojošiem idiotiem necienīgi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.
   Pie mums bez pēdiņām neiztikt diskursā par politiku un politiķiem. Piemēram, Sarkanmataino Tumsonību, Laulības Pārkāpēju, Putnu Biedēkli, Suņu Būdu iespējams identificēt tikai kā „politiķi”.
   Bez pēdiņām nav kvalificējami žurnālisti, akadēmiskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadēmiķiem”. Šajā esejā jau izmantojām pēdiņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.
   Pēdiņas triumfē saskarsmē ar postmodernisma „mākslu”. Laikmetīgās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas Rīgā netiks uzcelts!) drīkstētu dēvēt tikai par „muzeju”, jo šī iestāde būtu vienīgi postmodernistu ateja.
   Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmīlīgi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktūru jomā) un terminoloģiski ir atšķēlušies no mūsdienu mākslas un sevi dēvē par „laikmetīgo mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisīta mūsdienu māksla, kura Latvijā vēl ir saglabājusies.
   Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzīga sava ateja. Viņu izkārnījumus nedrīkst glabāt un eksponēt kopā ar Purvīša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemērotākā vieta ir „Satori”, „Rīgas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ārlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, Kultūras ministrijas ofiss.
   Visticamākais, oda pēdiņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pēdiņām faktiski būtu oda degradācijai un deģenerācijai. Bet vai tas mūsu sabiedrībā izraisītu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pēdiņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecīgāku sabiedrības daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespējama bez pēdiņās fiksējamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgūst savas sabiedrības sociālās normas, vērtības, tradīcijas, lielā mērā ir nonācis tādu cilvēku rokās, kuru cilvēciskās īpašības un profesionālais līmenis nav izsakāms bez pēdiņām. Varas inteliģence vispār ir viens grandiozs pēdiņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pēdiņām brīvi ir vienīgi t.s. vienkāršie cilvēki un tautas inteliģence. Tātad tā sabiedrības daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodīgums, netaisnība, atstumtība, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvēniju ņirgas, nabadzība un mirstība. Ja nekas radikāli nemainīsies, tad latviešu tauta visai drīz kļūs „tauta”.

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra


      Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

   Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas. Prasība īpaši skaļi atskan tajās reizēs, kad valdošā kliķe (oligarhija) nevar klusi un ātri vienoties par kandidātu – izvēlēties superpelēcību no pelēcību kontingenta. Sabiedrībai tas kļūst zināms, iejaucās žurnālisti, politiķi, eksperti, mājsaimnieces, sabiedrībā pazīstami cilvēki, interneta komentāru ģēniji, medijos sākas diskusija par konkrētiem piedāvājumiem, un šajā diskusijā ātri ielaužās atgādinājums par demokrātiskajām tiesībām tautai vēlēt valsts galveno amatpersonu. Tā tas, piemēram, bija pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 2015.gada 3.jūnijā. Toreiz pat tādi karjerismā apdāvināti tipi kā Kalniete, VVF paši nekaunīgi piedāvājās kļūt par Valsts prezidentu.
   Prasībai turpmāk vajadzēja atskanēt 2019.gada pavasarī vai vasaras sākumā. Taču regularitāte tika negaidīti izjaukta, un LR publiskajā telpā atkal sākās diskusija par iespēju tautai vēlēt Rīgas pils saimnieku.
   Klusumu apzināti izjauca Valsts prezidents. 2017.gada 22.jūnijā viņš uzstājās ar runu parlamentā un aicināja politiķus beidzot atbalstīt latviešu tautas ilgoto sapni. Runātājs dedzīgi aģitēja nekavējoties izmainīt Satversmi, lai jau 2019.gadā Valsts prezidentu vēlētu tauta.
   Visticamākais, valdošā kliķe Valsts prezidentam nelika speciāli musināt sabiedrību pirms Līgo svētkiem. Dzērumā un ar šašlikiem pārpildītu kuņģi šo tēmu nedrīkst apspriest. Visticamākais, atkārtoju, tā bija Valsts prezidenta iniciatīva. Iemesls iniciatīvai varēja būt nespēja izdomāt kaut ko prātīgu un vajadzīgu, ko likt galdā savā runā. Tā bija adresēta ne tikai nācijas 100 gudrākajām galvām, bet visai cilvēcei. Par Valsts prezidenta runu parlamentā tradicionāli ir zināma interese ārzemēs. Muļķības un sīkumi runā nedrīkst izsprukt. Priekš tam ir iknedēļas „piāra” izteikumi. Cilvēces priekšā ir patētiski jārunā par lielām problēmām – nacionālām, planetārām, kosmiskām. Tā tas jādara arī tad, ja prezidentam valstī nav nekādas teikšanas un konkrēto personu augstajā krēslā neviens vispār nevērtē nopietni un izturās pret viņu kā pret mūsdienu vietējo Mīdasu, - viss, par ko seno frīģiešu cars Mīdass izsacījās, un viss, ko viņš darīja, bija šausmīgas muļķības. Saprotams, vēl iederās asociācijas ar zinātnē fiksēto psihopatoloģisko Mīdasa sindromu – seksuālās brīvības un partneru maiņas maniakālo tieksmi.
   Ne tik svarīgi ir noskaidrot Valsts prezidenta negaidītās iniciatīvas iemeslu. Daudz svarīgāk ir pievērsties iniciatīvas sekām.
   Sekas ir interesantas. Aktuālajā idejiski politiskajā kompleksā ar skaisto nosaukumu „Tautas vēlēts Valsts prezidents” atklājās vairāki eksotiski viedokļi. Tie attiecās uz kompleksa galveno subjektu – latviešu tautu. Atklājās latviešu tautas eksotisks vērtējums gan kopumā cilvēciskajā aspektā, gan atsevišķi politiskās apziņas aspektā.
   Valsts prezidenta iniciētās tēmas apspriešanā aktīvi iesaistījās bijušie Valsts prezidenti Zatlera kungs un VVF kundze. Viņi ir eksotisko viedokļu autori.
   Eksotisks (savāds, dīvains) viedoklis nav iespējams bez prāta izauklētas dīvainības. Tāpat nav iespējams bez drosmes piedāvāt savu dīvainību citiem cilvēkiem.
   Mūsdienu politiķi nav eksotisku viedokļu autori. Tas ir starptautiski akceptēts novērojums. Eiropā pēdējais politiķis, eksotisko viedokļu autors, esot bijis sers Čērčils. Viņa slavas pamatā ir viedokļu dīvainība. Mūsdienu politiķi stingri ievēro rekomendāciju: valoda dota tāpēc, lai slēptu dīvaino viedokli. Sers Čērčils neslēpa savu dīvaino viedokli.
   Arī Zatlers un VVF šovasar nolēma atsacīties no minētās rekomendācijas. Viņi nolēma neslēpt savu dīvaino viedokli. Tam īsto iemeslu zina tikai viņi paši. Mēs varam vienīgi uzdrošināties minēt iemeslu.
   Iemesli varētu būt divi. Mūžs ir pagājis, politiskā karjera ir galā, dažādu nelietību dēļ nav izredzes otro reizi pasēdēt siltajā krēslā. Tāpēc vairs nav jēgas izlikties. Tāds varētu būt pirmais iemesls.
   Otrais iemesls (dāmai) varētu būt vecuma marasms, kas atslēdzis prāta kontroli, vai arī prāta iedzimta patoloģija (kungam un tāpat varbūt dāmai), kuru līdz šim izdevās uzskatāmā formā neizrādīt, kaut gan kungam reversiblais prāts, kā tūlīt redzēsim, reversīvi funkcionē vienmēr.*
   VVF viedoklis jautājumā par iespēju atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu ir divdomīgs. No vienas puses viņa atbalsta ideju. Taču no otras puses (un tas ir tas eksotiskais!) viņa pilnā mērā apšauba latviešu tautas spējas konstruktīvi ievēlēt augsto amatpersonu: „Kaut gan – nu, teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence (!?) ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir  mazāk gudra par caurmēru".
   Diemžēl vispirms ir nepieciešams terminoloģiski precizēt zinātņu doktores, profesores un akadēmiķes teikto. Izglītots cilvēks latviešu valodā nesaka „normāla inteliģence”, runājot par intelektu. VVF runā par intelektu. Par to nepārprotami liecina vārdi „gudrāka par caurmēru” un „mazāk gudra par caurmēru”. Gudrība ir intelekta (saprāta) spēja.
   Tātad VVF saka, ka „tikai pusei no iedzīvotājiem” (50%) ir normāls intelekts. Par iedzīvotāju (bet tie etniski tolerantajai dāmai Latvijā ir tikai latvieši) abām atlikušajām „ceturtdaļām” (25%+25%) zinātņu doktores, profesores un akadēmiķes teiktajā netiksim skaidrībā. Nav saprotams, kādā kvalitātē ir „caurmērs”. Vienīgi ir saprotams, ka „caurmērs” nav tas pats, kas „normāla inteliģence”. Tātad „caurmērs” ir vai nu sliktāks vai labāks par „normālu inteliģenci”.
   „Caurmērs” paliks neatšifrēts. Un tas nav galvenais. Galvenais ir eksotiskais apgalvojums, ka no latviešu tautas tikai pusei ir normāls intelekts. Tāpēc VVF apšauba latviešu spējas konstruktīvi vēlēt Valsts prezidentu. Latviešu tauta nav intelektuāli nobriedusi, lai pati izlemtu politiskos jautājumus. Tauta ievēlēs muļķi vai oligarhu sulaini. Taču vistrakākais - tauta var ievēlēt Kremļa cilvēku. VVF ieskatā „Krievijas ietekme tautas vēlēta prezidenta procesā noteikti izgaismotos”. Tā viņas teikto atreferēja kāds medijs.
   Zatlera kunga prāta produkcijā vēl it kā nedrīkstētu saskatīt marasmu. Viņam ir 62 gadi. Tomēr viņa izteikumos ir lielāka nesaprātība nekā gandrīz 80 gadus vecās politiskās kolēģes izteikumos. Zatlers saka: „Pasaule ir mainījusies un mums jāsaprot, ka mēģinājumi no ārpuses, no Krievijas ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas, Francijas prezidenta vēlēšanas, nemaz nerunājot par tādām valstīm, kā Čehija vai Moldova. Tiks ietekmēta arī Latvijas prezidenta ievēlēšana. Ja viņas būs tiešas. Jo ietekmēt 51 deputātu, lai viņi pieņemtu kaut kādu neprātīgu lēmumu Latvijas valstij, ir ļoti ļoti grūti(!?). Ietekmēt publiskas vēlēšanas ar mūsdienīgiem līdzekļiem ir ļoti viegli".
   Nav nepieciešams komentēt šo reti dumjo apgalvojumu par mūsu parlamenta deputātu neuzpērkamību. VVF izsakās saprātīgi: "Starp citu, Saeimā, kad balso, mēs ļoti labi zinām, ka ir iespējas piezvanīt kādam un piedāvāt naudu par balsojumu šim kandidātam vai citam. Un pēc tam mūsu dienesti saka – jā, nu zvani bija, mēs varam izsekot zvanu sērijai, bet mēs jau nezinām, par ko viņi runāja! Tātad – korupcija un naudas iespaids jeb politisks iespaids ir vienmēr iespējams.
   Zatlera kunga prāta stāvoklis ir ļoti satraucošs. Izmantojot VVF, domājams, zinātniski izstrādāto latviešu klasifikāciju, viņš acīmredzot ir krietni „mazāk gudrs par caurmēru”. Attaisnojās VVF bažas. Ja latviešu simts gudrākās galvas ievēlēja pilnīgu muļķi, tad intelektuāli Dieva ne visai aplaimotā tauta var patiešām ievēlēt oligofrēnijas sagandētu hominīdu. LR Valsts prezidents atkal var kļūt intelektuāli neadekvāts indivīds, kuram pienākās invaliditātes visaugstākā grupa.
   Zatlera kunga intelekts ne tikai izšļāc ārprātīgas dumjības. Viņa intelektam tāpat pietrūkst elementāras stabilitātes. Viņa reversiblais prāts nemitīgi izšļāc jaunu viedokli. Žurnālisti ir saskaitījuši, ka viņa viedoklis par tautas tiesībām vēlēt prezidentu ir reversīvi funkcionējis 7 reizes: 2009.g.oktobrī, 2010.g.jūnijā, 2011.g.jūlijā, 2011.g.augustā, 2012.g.martā, 2014.g.februārī, 2017.g.jūlijā.**
   Piemērā minēšu divus variantus. 2009.gada oktobrī Zatlers sacīja: „Vairākas partijas arī šeit izteikušās par tautas tiesībām izraudzīt Valsts prezidentu. Ja rīt tādas vēlēšanas notiktu, es kandidētu. Man būtu lielāks gandarījums saņemt amata mandātu no tautas, arī lielākas pilnvaras un tautas uzticības sajūta. No tā nav jābaidās, taču sabiedrībā jādiskutē un jāpieņem tautas vēlēta prezidenta institūcijas modelis. 2015.gada februārī (pie reizes izšļācot kārtējās dumjības) Zatlers sacīja: „Es domāju, ja mēs ejam uz tādu mērķi, tas prasīs astoņus gadus (!?). Pirms Latvijas tautai tiek dotas tiesības vēlēt Latvijas prezidentu, ir jāpārrunā vairāki jautājumi. Piemēram, kā neizjaukt politisko līdzsvaru (!?)  valsts pārvaldē starp dažādām varām – prezidentu, Saeimu un Ministru kabinetu. Patlaban visu varu vidū valda līdzsvars (!?), taču nav zināms, vai tas saglabāsies (!?), ja Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents.
   Prasība latviešu tautai atļaut vēlēt Valsts prezidentu ir organiski vienota ar latviešu tautas politisko apziņu. Formāli, teorētiski, demokrātiski prasība ir politiski loģiska. To neviens nenoliedz vai neapšauba. Šaubas ir vienīgi par latviešu tautas politiskās apziņas līmeni. Ja VVF eksotiski vērtē latviešu „inteliģenci”, tad viņa faktiski eksotiski vērtē latviešu tautas politisko apziņu. Tas pats attiecās uz citiem, kuri baidās atļaut latviešiem vēlēt prezidentu. VVF ieskatā latviešu tautas politiskās apziņas līmenis ir nepietiekams politiskajai patstāvībai.  
   Diemžēl diskusijā netiek runāts par tautas politisko apziņu. Jēdzienu „politiskā apziņa” nelieto politiķi un nelieto arī politoloģijas eksperti, akadēmisko aprindu kadri. Diskusija faktiski mutuļo sadzīves filosofijas „buldurējumā” un bez vēlamās teorētiskās kvalitātes. Nosauktie argumenti „par” vai „pret” ir drīzāk „ķēķa” spriedelēšanas garā, bet nevis balstīti nopietnā analītiskajā materiālā.
   Tas ir žēl. Virspusējais un primitīvais „ķēķa” gars patiesībā netieši liecina par  neieinteresētu un necienīgu attieksmi pret tautu. Lieta ir tā, ka tautas politisko apziņu ir speciāli jāveido un sistemātiski jāpilnveido. Tam ir jābūt speciāli organizētam pasākumam, pasākumu sērijai, pasākumu kampaņai. Tautai ir jāpalīdz iegūt pēc iespējas pilnvērtīgāku politisko apziņu. Par tautas politisko apziņu eksistē zinātniskie termini un zinātniskās teorijas, kuras pie mums netiek izmantotas.
   Sabiedrībā speciāli uzkurinātā un nenosvērtā kņada ap „Rīdzenes sarunām” arī apliecina tautas politiskās apziņas vienmuļo skalošanos zemāk par jūras līmeni. Kā parasti pie mums, galvenais nav kļuvis galvenais. Lembergs, Kučinskis, Valsts prezidents, ģenerālprokurors, advokātu brālība, eksperti, deputāti, partiju priekšnieki, žurnālisti, interneta komentāru visziņi nerunā par galveno.
   Lembergs un citi „sarunu” varoņi taisnojās. Viņi atsaucās uz politiķu tiesībām runāt par visu kaut ko un jebkurā kompānijā. Viņu attaisnojumus daudzi atbalsta.
   Bet to nevajag darīt. Pirmkārt un galvenokārt pret „sarunu” dalībniekiem nedrīkst izturēties kā pret politiķiem. „Sarunu” saturs liecina, ka tās nav politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas.
   Politiķi visur un vienmēr valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar slēgto klubu. Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra organizatoriskā darba forma. Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt atklāti un niansēti bez lieka retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Neformālas diskusijas principā ir daudz auglīgākas nekā oficiāli formālas diskusijas, kurās katrs sevi vairāk ārēji izrāda nekā runā par būtību.
   Mūsu „politiķu” neformālās „sarunas” būtu normāla parādība, ja tajās diskutētu par valsts attīstības jautājumiem; respektīvi, jautājumiem, kuri attiecās uz sabiedrības kopējām interesēm un vajadzībām. Bet tā taču nenotiek. Mūsu „politiķi” viesnīcā runāja par savām interesēm; respektīvi, runāja par to, kur un kā kaut ko nozagt. Viņi nerunāja par valsts interesēm. Un tā, saprotams, ir fundamentāla atšķirība, kuru visi, domājams, intuitīvi izjūt, bet neakcentē „sarunu” nosodījumā.
   Tā vien liekas, ka „sarunu” varoņi un viņu nosodītāji nemaz nesaprot minēto atšķirību. Kņada līdz ar to ir kļuvusi bezjēdzīga, jo netiek nosodīts galvenais – „politiķu” runāšana tikai par savas zagšanas perspektīvām, bet nevis par valsts attīstību. Plašāk sakot – netiek nosodīta organizētā noziedzība. Tās nebija politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas, ko „knābs” tūlīt adekvāti nekvalificēja, jo pats ir viens no Lielās Bandas elementiem. Pret „sarunām” nākas izturēties kā pret organizētās noziedzības bandītu sarunām, plānojot jaunus noziegumus pret valsti un tautu. Lembergs u.c. attaisnojās kā bandīti, bet nevis kā politiķi.
   Nav noliedzams, tautas politiskā apziņa veidojās arī bez ārējās palīdzības. Taču tā ir stihiski veidojusies politiskā apziņa ar stihiskajiem procesiem tipiskākajām nepilnībām, pārpratumiem, izkropļojumiem, vienpusībām. Tā ir politiskās apziņas mīmikrija – neorganizēta pielāgošanās dzīves apstākļiem. Pilnvērtīga tautas politiskā apziņa nav sasniedzama, rupji sakot, bez attiecīgās dresūras. Mūsu varas inteliģence par to nerūpējās. Mūsu varas inteliģence nemitīgi baida ar Maskavas ietekmi, taču neko nedara, lai latviešu tautu tik viegli nevarētu ietekmēt Maskava. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos ir uzkrāta milzīga pieredze tautas politiskās apziņas formēšanā atbilstoši nacionālajām interesēm un atbilstoši nacionālās drošības vajadzībām. Šo pieredzi ir vērts apskatīt citā esejā.


*Reversibls – apgriezenisks; reversīvs – tāds, kam var mainīt kustības virzienu.
**Skat.: http://www.pietiek.com/raksti/tautas_velets_prezidents_te_labs,_te_slikts_zatlers_sniedz_viedokla_mainisanas_paraugstundu