Reputācijas šķidrā reputācija

   Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais institūts. Reputācijas sociālais institūts sāk funkcionēt tad, kad ir vismaz divi cilvēki un katram no viņiem ir reputācija otra cilvēka acīs. Cilvēku skaita pieaugums ir veicinājis reputācijas sociālā institūta visdažādākās gradācijas. Mūsdienās tiekamies ar civilizācijas reputāciju, valsts reputāciju, rases reputāciju, nācijas reputāciju, tautas reputāciju, šķiras, strata, organizācijas, firmas, partijas, baznīcas reputāciju. Katram relatīvi noslēgtam sociālajam veidojumam mēdz būt reputācija. To var dēvēt par kolektīvo reputāciju. Tā attiecas uz doto kolektīvu – cilvēku grupu, ko saista kopīga darbība vienā un tajā pašā uzņēmumā, iestādē, organizācijā.

   Taču, protams, mēdz būt ne tikai kolektīvā reputācija, bet mēdz būt arī individuālā reputācija – konkrēta cilvēka reputācija sabiedrībā. Tādā gadījumā visbiežāk tiek fiksēta attiecīgā cilvēka profesionālā reputācija, augstu vērtējot viņa profesionālo talantu un meistarību.

   Bet ne vienmēr individuālā reputācija balstās uz izcilu profesionālismu un izcilu kvalifikāciju. Individuālo reputāciju var nosacīt cilvēciskās īpašības: cilvēka uzskati un uzskatu konsekvence, cilvēka attieksme pret garīgumu un metafiziskām atziņām, cilvēka morālā pārliecība, cilvēka idejiskā pozīcija nacionālajos jautājumos un politiskajos jautājumos. Cilvēki ar augstu cilvēcisko reputāciju ne reti sabiedrībā kļūst uzskatu līderi un morālie garanti. Viņus sāk emocionāli dēvēt par tautas sirdsapziņu. Diemžēl to jaunākajos laikos veikli iemanījās izmantot speciālie dienesti ideoloģiski politiskā nolūkā, apzināti medijos „uzpiarējot” uzskatu līderus, morālos garantus, tautas sirdsapziņas un cita veida cilvēciskos simulakrus. Latvijas teritorijā tas intensīvi notika no aizvadītā gadsimta 70. gadiem. Nedēļas laikraksts „Literatūra un Māksla” faktiski bija VDK specifiska filiāle – cilvēcisko simulakru dzemdību nams.

   Piemēram, „perestroikas” nelietīgajās mahinācijās ļoti plaši tika izmantoti cilvēciskie simulakri, tautā zombējot „brīvību”, „neatkarību”, „atvērtību”, „demokrātiju”. Par to, ka izkļūšana no vienas elles praktiski kļuva nogrimšana vēl lielākā ellē, atbildīgi ir ne tikai LKP/VDK nelieši, dažāda kalibra nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji. Atbildīgi ir arī cilvēciskie simulakri – „atmodas gaišie spēki”.

   Pēcpadomju gados, un tas ir skaidri manāms, LR speciālie dienesti nenodarbojas ar cilvēcisko simulakru „uzpiārēšanu” un izmantošanu nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma sargāšanā. Tas nav vajadzīgs, jo noziedzīgo valstiskumu dedzīgi
sargā latviešu varas inteliģence - latviešu tautas „miljons”. Aizvadītajos 30 gados cilvēcisko simulakru ģenēze ir bijusi privātā griba, laiku pa laikam kādam varas inteliģences nekaunīgam tipam sabiedrībai sevi piedāvājot kā „jābūtības dimensijas”, „eirodzīves”, „ceturtās atmodas” un citu pseidokonceptu  guru.

   Atšķirība starp padomju laiku un pēcpadomju laiku ir vēl vienā ziņā. Padomju laikā VDK bija viegli strādāt, jo cilvēki plaši interesējās par literatūru un mākslu, apmeklēja mākslas izstādes, pie grāmatveikaliem pirms saullēkta stājās rindā pēc jaunākajiem dzejas krājumiem, romāniem. VDK bija viegli „uzpiarēt” cilvēciskos simulakrus, piemēram, no dzejnieku, gleznotāju aprindām. Tagad DP nākas ņemt vērā šausmīgi trulo attieksmi pret mākslu, literatūru, radošām personībām. DP droši vien visvieglāk būtu „uzpiarēt” par „tautas sirdsapziņu” kādu zagli, daunu, geju, Idiotijas Titānu izglītības un zinātnes ministra krēslā.

   Sabiedriskajā apziņā reputācijai ir grandiozs sociālais statuss. Tā tas ir bijis visā cilvēces vēsturē. Arī pašlaik ir maksimāli augsts sociālais statuss. Starp nopietniem cilvēkiem plaši izplatīts ir viedoklis par reputācijas fundamentālo un totālo jēgu.

   Piemēram, tautas reputācija tiek uzskatīta par svarīgāku tautas atribūtu nekā tautas valsts, tautas valstiskā neatkarība, suverenitāte, politiskās iekārtas demokrātiskums. Tā uzskata cilvēki, kuru pārliecībā dzīvi virza un padara cilvēciski cienīgu morāle. Viņu pārliecībā dzīves galvenais virzošais spēks ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu kopums - morāles sistēma. Tā tikumiski reglamentē cilvēku rīcību sabiedrībā un viņu izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Šajā reglamentācijā visu izsķir reputācija.

   Reputācijas absolutizēšana ir vispārzināma nostāja. Reputācija ir visefektīvākais līdzeklis sabiedriskajai kontrolei. Ja nav reputācijas, tad nevar būt nekādi panākumi un nevar būt augsts sabiedriskais vērtējums. Reputācija vienmēr iet pa priekšu. Tas attiecas gan uz sociālajiem kolektīviem, gan uz atsevišķiem cilvēkiem. Vispirms uzzinām par kolektīva vai cilvēka reputāciju. Tikai pēc tam uzzinām citu informāciju.

   Reputācija ir nemateriāls labums. Turklāt neierobežots nemateriāls labums. Ja materiāliem labumiem (mantai, naudai) vienmēr ir kaut kāds galapunkts, tad reputācijai tāds galapunkts neeksistē.

   Tiesa, dažkārt par reputācijas galapunktu uzskata sirdsapziņu. Sirdsapziņa esot svarīgāka par reputāciju, un sirdsapziņa nosaka reputācijas robežas. Cilvēks var cienīt tikai savu sirdsapziņu, kas ir viņa galapunkts jebkurā rīcībā. Tādā gadījumā reputācijai nav būtiskas nozīmes.

   Sirdsapziņas fetišizēšana ir izaicinošs cinisms attieksmē pret reputāciju. Tas ir saprotams. Cilvēks vēlas būt ideāli patstāvīgs. Cilvēks vēlas balstīties tikai uz savu pašcieņu, kas viņā izraisa garīgās autonomijas sajūtu. Reputācijas „tarificēšanā” rosās citi cilvēki. Faktiski citi cilvēki ir reputācijas „tarificētāji”. Bet tas daudziem nepatīk. Nepatīk tiem, kuri nevēlas citu cilvēku iejaukšanos viņu garīgajā un morālajā pasaulē.

   Reputācija ir ne tikai labums, bet arī manāms slogs, uzspiežot milzīgu atbildību un reputācijas slavas saglabāšanu pārvēršot nemitīgā rūpju pilnā procesā. Ar sliktu reputāciju esot vieglāk dzīvot. Tāda ironija ir bieži dzirdama. Ja nav laba reputācija, tad var atļauties kādu vaļību, nepiedienību, apgrēcību. Turpretī ar labu reputāciju visu laiku esot jādzīvo bailēs zaudēt labu reputāciju.

   Jautājums par reputācijas zaudēšanu ir kardināls jautājums. Atbilde uz šo jautājumu cilvēces vēsturē visus gadu tūkstošus ir bijusi tikai viena: zaudētu reputāciju nemūžam nevar atgūt. Reputācija veidojas gadiem, to var zaudēt dažās minūtēs un to nekad vairs nevar atgūt. Tā teikt, reputācija ir vienreizējas lietošanas produkts. Par neiespējamību atgūt zaudētu reputāciju nekad nav bijusi polēmika. Sociuma vēsturiskajā atmiņā vienmēr saglabājas informācija par zaudēto reputāciju. Šo informāciju var neatgādināt katru dienu un var neatgādināt gadiem ilgi. Taču šī informācija nav izdzēsta no sociuma vēsturiskās atmiņas un nepieciešamības brīdī momentā var tikt izmantota.

   Ja priekšstasts par reputācijas substanci (būtību un  to, kas ir pamatā) vēsturiski nav mainījies un acīmredzot arī nekad nemainīsies, tad savādāk ir ar reputācijas autoritāti. Citiem vārdiem sakot, ar reputācijas reputāciju. Reputācijas sociālā institūta autoritāte laika gaitā ir pamatīgi izmainījusies.

   Piemēram, sargājot savas sievas un savu reputāciju, Puškins  30 reizes piedalījās divkaujās. 15 reizes viņš bija divkaujas iniciators. Ne visas divkaujas notika, jo tika panākts izlīgums. Kā zināms, Puškins mira divas dienas pēc gūtā ievainojuma pēdējā divkaujā.

   Un tagad salīdzinoši padomāsim, kāda attieksme pret savu reputāciju ir tādiem latviešu tautas spīdekļiem kā VVF, Mūrniece, Āboltiņa, Godmanis, Šķēle, Repše, Lembergs, Šadurskis, Vējonis, Brigmanis, Pavļuts, Gobzems, Pabriks, Dūklavs, Kučinskis, nosaucot tikai garīgi veselos mūsu slavenos „politiķus”, oligarhus un nenosaucot garīgi slimos daunus, homoseksuālistus, kuri 2018.gadā pirms parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī masveidā pārņem tautas politisko skatuvi.

   Pašlaik dzīvojam radikālā, agresīvā, reakcionārā, nekaunīgā, bezatbildīgā vērtību pārvērtēšanas laikmetā. Īstenībā nekas netiek pārvērtēts, bet tiek noliegts, atmests, izsmiets. Visas iepriekšējās kultūras vērtības tiek pakļautas ārprātīgai destrukcijai – sairumam, sabrukumam, sagraušanai, normālas struktūras izjaukšanai. Gudri cilvēki šo ārprātīgo destrukciju sauc par metafizisko kritumu. Praktiski tas nozīmē nespēju un nevēlēšanos ņemt vērā realitātes pirmpamatus un  pirmelementus. Neapšaubāmi, fenomens vārdā „reputācija” nespēja izvairīties no metafiziskā krituma.

   2018.gada 23. augustā portālā „Delfi” bija lasāms: „Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas "Moneyval" ziņojums negatīvi ietekmē Latvijas reputāciju, bet tā tiks atjaunota (!?), ceturtdien žurnālistiem atzina Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) vadītāja Ilze Znotiņa. Ceturtdien Finanšu sektora attīstības padomes sēdē tika uzklausīts "Moneyval" priekšsēdētāja Daniela Telesklafa ziņojums par finanšu noziegumu situāciju Latvijā un rekomendācijām to apkarošanai. Atbilstoši ceturtdien publicētajam "Moneyval" ziņojumam Latvijai noteikts pastiprināts kontroles režīms, jo Latvija saņēmusi zemu vai vidēju novērtējumu pēc vairākiem efektivitātes kritērijiem. "Moneyval" Latvijas rīcību atzīst par mazefektīvu divās jomās - patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā.  Znotiņa uzsvēra, ka "Moneyval" vērtējums par Latviju ir objektīvs, tāpēc nevajadzētu tērēt laiku, mēģinot apstrīdēt vai iebilst vērtējumam. "Patlaban ir ārkārtīgi ātri jāvirzās uz priekšu rekomendāciju ieviešanā, atvēlot tam intelektuālus un finansiālus resursus. "Moneyval" rekomendāciju ieviešana ir pats svarīgākais darbs, nevis blakus darbs, jo sekas var būt nopietnas un tālejošas," sacīja Kontroles dienesta vadītāja.”

   Latvijā tā nav pirmā reize, kad kāds vēlas atjaunot reputāciju. 2018.gada 9.maijā kādā medijā bija lasāms: „Banku sektora notikumi šī gada sākumā deva triecienu Latvijas starptautiskajai reputācijai, un tagad jāstrādā, lai to atgūtu (!?), uzskata Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.”

   Tāda šķidra attieksme pret reputāciju ir aplama, nezinošo, neizprotoša, bezatbildīga, dumja, mānīga. Reputāciju nevar atgūt. Slikta reputācija saglabājas līdz pasaules galam. Tā tas būs arī ar Latvijas slikto reputāciju. Prātulas par reputācijas atgūšanu „otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) ir radušās, pārvērtējot senseno vērtību „reputācija” atbilstoši tagadnes iracionālās, postmodernistiskās, neoliberālās apziņas kroplajām vajadzībām. Tādas prātulas liecina par mūsu valdošās kliķes un birokrātijas cilvēcisko mazvērtību. Kabinetos rosās kadri, kuriem nevar būt nekāda profesionālā un cilvēciskā reputācija. Protams, viņus tas neuztrauc, jo principā nevar uztraukt. Viņu smadzenēs apmierināti smaida metafiziskais kritums.