Trīs vēsturiski secinājumi

   13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu tautas virzībā  un apstiprina iepriekšējo posmu analītisko vērtējumu pareizību. Proti, apstiprina novērotās klīniskās ainas pareizību.

   Tautas dzīve turpmāk būs jūtami savādāka nekā līdz šim. Fizioloģiski eksistenciālajā jomā, protams, nekas nemainīsies. Cilvēki turpinās ēst un dzert. Latvieši turpinās pat mazliet dzemdēt bērnus. Tāpēc daudzi teiks „Beidziet mānīties – 2018.gada 6.oktobrī nekas būtisks nav atgadījies”.

   Tautā vienmēr ir indivīdi, kuriem dzīves pārmaiņas sākas un beidzas saistībā ar pārmaiņām fizioloģiski eksistenciālajā sfērā – paliek pāri vai aptrūkst ēdiens, dzēriens. Viņiem cita nekā dzīvē nevajag, un pārējam dzīvē nav nekādas vērtības. Tautas masas (t.s. vienkāršie cilvēki) nevēlas radikālus satricinājumus – revolūciju, valsts apvērsumu. Masu socioloģija par to ir kategoriski pārliecināta. Radikālus satricinājumus vēlas un praktiski organizē tautas inteliģence, kura rūpējas ne tik daudz par sevi kā par visu tautu. Tautas dzīve vienmēr ir atkarīga no inteliģences sociālās aktivitātes, inteliģences idejiskā potenciāla un inteliģences psihiskā noskaņojuma. Inteliģence veido tautas intelektu un tautas kultūras kodu. Inteliģence ir tautas daļa, kurai nākas par visu atbildēt. Tāpēc inteliģence vienmēr sastopas ar insinuācijām – sliktu vērtējumu. Taču inteliģence patiešām var izrādīties divkosīga, histēriska, neaudzināta, melīga, nodevīga, pakalpīga, nacionāli bezatbildīga. Inteliģences izsmiešana un nicināšana tādā gadījumā ir pamatota.

   Tā tas ir latviešu tautā. Jauno posmu latviešu virzībā ir sarūpējusi inteliģence, ideoloģiski instruējot un psihiski noskaņojot visu etnisko kopumu. Trīs vēsturiskos secinājumus nākas attiecināt uz visas latviešu tautas stāvokli, kaut gan ģenerators ir inteliģence. Tas, ko tradicionāli dēvē par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, īstenībā vienmēr ir inteliģences apziņa un inteliģences doma.

   Pēc 13.Saeimas vēlēšanām jūtami savādāka būs tautas garīgā sfēra. Tas, piemēram, atsauksies uz tautas politisko apziņu, nosakot valstiskuma kvalitāti, sociāli politisko institūtu kvalitāti, sociāli politisko risinājumu kvalitāti. Bet svarīgākais – nosakot tautas kvalitatīvās prasības valstiskumam, politiskajiem institūtiem un to politiskajiem risinājumiem. Tautas kvalitatīvās prasības būs citādākas (manāmi piezemētākas) nekā līdz šim. Vēsturiskie secinājumi attiecas uz 1) identificēšanas prasmi, 2) procesu dinamiku un 3) reālo varu (oligarhiju).

   Jau pirms laba laika identificēšanas prasmes noslīdējums tika kritiski raksturots vairākās publikācijās. Arī portālā „Pietiek” bija lasāmas brīdinošas esejas par identificēšanas problemātiku. Runa bija par acīmredzamo tendenci strauji samazināties identificēšanas kompetencei. Tendence liecināja par identificēšanas impotences rašanos. Tā tāpat kā jebkura veida impotence ir ļoti nepatīkama kaite.  Impotence liecina par nespēcīgumu. Tātad liecina par neiespējamību veikt noteiktas funkcijas un būt adekvātam attiecīgajai funkcionālajai misijai. Ja cilvēku pārņem identificēšanas impotence, tad viņš zaudē Homo sapiens statusu un spēju eksistēt saprātīgam cilvēkam atbilstošā garā.

   Identificēšana ir psihisks process. Tajā cilvēks domās, jūtās un darbībā apzināti atpazīst cita cilvēka un materiālās pasaules raksturīgākās īpašības. Socioloģijā šo procesu apzīmē ar jēdzienu „internalizēt” – apgūt, t.i., iemācīties un sev par saistošiem pieņemt, teiksim, sabiedrības ideālus, vērtības un normas. Bez identificēšanas (internalizēšanas) nav iespējams normāli dzīvot. Ja esam nespēcīgi identificēt citus cilvēkus un materiālo pasauli, tad kļūstam nespēcīgi dzīvot vispār, un mūsu dzīve pārvēršas murgu vīzijā – fantasmagorijā. 

   Pēc „atgriešanās Eiropā” 1990.-1991.gadā latviešu tauta izjuta metodiski perfekti organizētu identificēšanas prasmes graušanu, kas Rietumos bija sastopama jau no aizvadītā gadsimta 60.gadu beigām. Latviešu tautā, saprotams, minētā graušana vispirms guva panākumus varas inteliģencē, kura tūlīt sāka attiecīgi „skolot” pārējo sabiedrību.

   Nākas atgādināt, ka „atgriešanās Eiropā” praktiski nozīmēja saplūšanu ar Rietumos dominējošo neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūras abi virzieni dara visu, lai cilvēki vairs nespētu atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem, skaisto no kroplā, pareizo no nepareizā, veselo no neveselā, normālo no anormālā. Šī nespēja tad arī ir identificēšanas prasmes noslīdējums, kas Latvijā aizsākās krietni pirms nesenajām parlamenta vēlēšanām.

   13.Saeimas vēlēšanas apliecināja vēsturisko faktu, ka latviešu tautā identificēšanas noslīdējums ir sasniedzis tādu pakāpi, ka anormālais tiek uzskatīts par normu un saskarsmē ar anormālo vairs nenotiek strīdi. Tautas masu apziņā anormālais un normālais ir viens un tas pats. Tas noteikti ir tautas jauns mentālais stāvoklis. Identificēšanas impotence ir kļuvusi konstanta mentālā īpašība. Internetā par to ir dzirdama saprātīga balss: „[..]tauta pat vairs nesaprot, kas īsti ir opozīcija..partijām vairs nav ideoloģisko nostādņu...kur tālāk?”. Ivars Redisons žēlojas: „Problēma - liels skaits pilsoņu vairs nesaprot, kāpēc būtu vajadzīga sava valsts - Latvijas Republika”.

   Saeimas vēlēšanas apliecināja masveidīgo nespēja atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Tas attiecas uz psihiski slimajiem homoseksuālistiem un psihiski slimajiem dauniem-klauniem, kā arī tas attiecas uz morālās patoloģijas pārņemtajiem tipiem. Izteikta amoralitāte (izteikta nekaunība, izteikta nelietība) ir patoloģija - organisma norišu novirze no normas. Taču Latvijā tautas masas un varas inteliģence tā vairs neuzskata. Viņiem morālā patoloģija ir normāla parādība. Morālās patoloģijas pārņemtie tipi drīkst pieņemt valsts likumus un vadīt ministrijas, sēdēt premjerministra krēslā un Valsts prezidenta tronī.

   Internetā ir lasāmi šādi vārdi: „[..] un tev būs tagad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tikpat balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!”.

   To raksta jauna sieviete ar savu īsto vārdu un uzvārdu (Lorita Balode Mikelsone), priecājoties par „KPV LV” panākumiem vēlēšanās. Tas ir sava veida spilgts daunu-klaunu pašapziņas apliecinājums. Izrādās, dauni-klauni sevi apzinās kā dauni-klauni, un viņi nekaunas konfrontēt ar garīgi veselajiem cilvēkiem. Mūsu dauniem-klauniem ir identiskā pārliecība. Mūsu dauni-klauni sevi apzinās kā atsevišķu sociālo grupu. Mūsu dauniem-klauniem ir „šķiriskā apziņa” un „šķiriskās” politiskās prasības. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dauniem-klauniem ir arī nacionāli politiskās ambīcijas. Viņi vēlas pārvaldīt valsti, un viņi ir guvuši uzvaru parlamenta vēlēšanās. Mūsu dauni-klauni ir kļuvuši tautas likteņa noteicēji, un viņi ar to lepojas.

   2018.gada 6.oktobrī elektorāts akceptēja daunus-klaunus kā normālus indivīdus ar tiesībām pārvaldīt valsti. Tas nekas, ka slavenākajam daunam-klaunam ir tipiska dauna fizionomija. Daunu-klaunu varēja redzēt TV, internetā. Iespēja identificēt daunu-klaunu aizvadītajos 4 gados bija ļoti plaša. Bet tas nenotika. Tātad masveidā ir zudusi būtiska cilvēciskuma kompetence. Zudusi ir spēja atšķirt psihiski veselu cilvēku no psihiski nevesela cilvēka. Lembergs vienīgais publiski izteicās par "klaunu". Neapšaubāmi, dauna izdarības var būt tikai klauna izdarības.

   Bet tagad par otro vēsturisko secinājumu – procesu dinamiku. Katrā ziņā ir jāsaprot šāds fakts: procesu dinamika patiesībā ir degradācijas dinamika, un 13.Saeimas vēlēšanas lika secināt sasniegto degradācijas pakāpi.

   Etniskā kopuma (tautas) degradācijai vienmēr mēdz būt noteikts ātrums, noteikta virzības gaita un virzības gaitas maiņa dažādu faktoru ietekmē. Par to liecina cilvēces vēsture. Kā zināms, mūsdienu laikmeta būtiska iezīme ir notikumu straujums – milzīgā dinamika. Viss mainās ļoti ātri. Ja salīdzina vēsturiski zināmos tautu un nāciju degradācijas tempus ar šodienas degradācijas tempu, tad ir liels pārsteigums. Mūsdienu notikumu virzības milzīgais ātrums nav salīdzināms ar pagātnes pieredzi, kad degradācijas process turpinājās gadsimtiem ilgi.

   Ņemot vērā Latvijas visjaunāko laiku materiālu, etnosa degradācijas progresēšanu nākas mērīt viena gada robežās un pat dažu mēnešu robežās. Pēcpadomju laikā (30 gados) degradācijas dinamika ir ļoti izteikta. Jo tuvāk šodienai, jo degradācijas dinamika ir kļuvusi straujāka. Pēc 12.Saeimas vēlēšanām degradācija ir bijusi tik strauja, ka vietējā oligarhija, valdošā kliķe, valdošās politiskās partijas 4 gadu laikā ir zaudējušas sociāli politisko kontroli, iespēju ietekmēt sabiedrisko domu un vispār iespēju diktēt „spēles noteikumus”. Degradācijas (deģenerācijas) pārņemtās jaunās paaudzes prāvās daļas anormālā, garīgi slimā enerģētika izrādījās daudz spēcīgāka nekā „vecās gvardes” racionālā un politiski pieredzējušā enerģētika. Degradācijas dinamika ir novedusi pie tā, ka latviešu tautas valsti sāk pārvaldīt cilvēciski neadekvāti radījumi – Homo degradation. 13.Saeimas vēlēšanās vislielāko zaudējumu cieta cilvēciskums kā Homo sapiens pamatelements.

   Trešais vēsturiskais secinājums attiecas uz reālo varu. Kapitālismā reālā vara ir oligarhijai. Kapitālisma zemēs reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. Ja LR būtu atjaunota normālā veidā, bet nevis noziedzīgā veidā, tad vienalga reālā vara nonāktu oligarhijas rokās. Tā nebūtu kriminālā oligarhija, kuras sākotnējais kapitāls ir iegūts nelietīgā ceļā. Tā būtu oligarhija ar relatīvi likumīgi iegūtu pirmo miljonu, kā tas ir bijis kapitālisma vēsturē, oligarhijai iemantojot noteiktu leģitimitāti. Tāda oligarhija rūpējas par tautu, valsti, izstrādā valsts stratēģiju, bet XX gadsimtā uzsāka apjomīgu sociālo programmu realizāciju, kā arī pievērsās cilvēces globālajām problēmām.

   PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Vienīgi nebija zināma šī oligarhijas jaunā veida turpmākā uzvedība pēc tautas nacionālo bagātību izlaupīšanas. Nevarēja zināt, kā rīkosies lembergi, šķēles, savicki, šleseri u.c. pēc savu kabatu piestūķēšanas ar naudu un mantu. Tagad tas ir zināms.

   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas kriminālās oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu, nespēju reāli valdīt Latvijas Republikā. 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu jaunākās paaudzes dauni-klauni un morālās patoloģijas reprezentanti apspēlēja „Rīdzenes varzu”. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgi primāti. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu kriminālo oligarhiju. Viņi izrādījās tik aprobežoti, ka zaudēja garīgi slimo daunu-klaunu un morāli patoloģisko tipu kompānijām. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva garīgi slimu cilvēku (Homo degradation) pārvaldījumā. Tāpēc sastopamies ar vēsturiski jaunu situāciju. Līdzšinējā kriminālā oligarhija vairs nebūs reālais valdnieks Latvijā. Aktuāls ir jautājums „Vai latviešu tauta būs spējīga radīt leģitīmu oligarhiju?”.