Levits, nevis nācijas tēvs, bet pederastu
nācijas tēvs, uzskatāms par humanitātes noziedznieku Nr.1. Latviešu inteliģences smirdošākās daļas guru, mentora, elka, influencera,
kulta personas, pravieša humanitātes noziegums pamatā ir tumsonības vairošana –
patiesības, vērtību, zināšanu un profesionālās kompetences iznīcināšana. Viņš
latviešu sabiedrībā konsekventi saduļķo kognitīvo sfēru; proti, izziņas
procesos iegūto zināšanu sfēru. Viss, kam pederastu nācijas tēvs pievēršas,
momentā tiek melīgi, obskurantiski, pseidointelektuāli, glamūrīgi aptašķīts tik
riebīgā veidā, ka pazemojoši ir kaut ko iebilst. Agrāk jau nosaucu vienu
konkrētu piemēru. Tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu
nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti
pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās
vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet
pārveidojot “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”.
Protams, tie ir
meli. Regulāra sadarbība nebūs. Vispār nebūs sadarbība! Pederastu nācijas tēvs
pats lieliski orientējas visos jautājumos. Runu tekstus un citus tekstus raksta
viņš pats. Par to nav šaubu. To pierāda vārdu krājums, debili specifiskie
“jaunvārdi”, domu gaita, zināšanas, izpratnes līmenis, tekstu mietpilsoniski
didaktiskie, ideoloģiski demagoģiskie, nacionāli bezjēdzīgie un kaitīgie formulējumi.
Pederastu nācijas tēva teksti ir intelektuāli atbaidoši. Nav ticams, ka kāds cilvēks
uzdrošinātos un spētu priekš sava priekšnieka sacerēt tik intelektuāli atbaidošus
tekstus. Intelektuāli atbaidošu tekstu var izmantot tikai pats intelektuāli atbaidošā
teksta autors, kura uztverē tekstā viss ir teicami.
2020.gada
septembra beigās pederastu nācijas tēvs, vietējās inteliģences lielākais
tumsonības ģenerētājs, sāka aptašķīt latviešu etnisko un kultūras identitāti. Aptašķījums
attiecas uz nekaunīgā tašķītāja likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju
likums”. Nācijas tēvs ir sagatavojis likumprojekta pavadvēstuli. Tajā pats
tašķītājs šādi skaidro sava tašķījuma mērķi: “..stiprināt iedzīvotāju piederību
vietējām kopienām un latviešu vēsturiskajām zemēm – Kurzemei, Latgalei,
Sēlijai, Zemgalei un Vidzemei. Tajā ir arī runa par četrām reģistrētajām
kultūrtelpām – suiti, Rucava, Lībiešu krasts, kultūrtelpa “Upīte”, bet ne tikai
par jau reģistrētajām kultūrtelpām”.
Nekorekti ir
aicināt “stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām” jeb, citiem vārdiem
sakot, dzimtajai zemei, dzimtenei un tēvzemei. Tāda nekorekta pieeja piestāv
pasaules klaidonim, kosmopolītam, aprobežotam primātam, kas vienaldzīgi izturas
pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām un ir svešs savai tautai, bez minstināšanās
gatavs nodot dzimteni, nevairoties no kolaboracionista un kompradora goda.
Nopietnu iespaidu nerada darbošanās ap
“četrām reģistrētajām kultūrtelpām”. Ap tām Kultūras ministrijas dāmas sāka
darboties pirms “Levita ēras” – 2012.gadā, sastādot “Latvijas nemateriālās
kultūras mantojuma vērtību sarakstu”. Saraksts der tikai skaistām atskaitēm par
kādā skaistā projektā skaisti sadalīto naudu. Tautas kultūras mantojuma
aksioloģiski hierarhiskas nomenklatūras (vērtējoši pakārtota kopuma) veidošana
vispār ir bezjēdzīga un smieklīga izdarība. Tāda izdarība attaisnojas vienīgi
ar vērtības ziņā vienādiem fenomeniem. Katram kultūras fenomenam var būt
atšķirīga vērtība dažādos sabiedrības slāņos.
Tā, piemēram, tik tikko minētajā sarakstā
ir šādas vērtības: “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē”; “Dziedāšana ar pusbalsu”;
“Latgales mazo bundziņu -bubyna spēles tradīcija”. Taču ir arī šādas vērtības: “Gaujas
plostnieku amata prasmes”; “Knipelēšanas prasme”; “Carnikavas nēģu ķeršanas un
apstrādes prasmes”; “Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas”. Ja pederastu
nācijas tēvs būtu gudrs un izglītots, tad viņš neuzķertos uz ministrijas ākstīgā
āķa un nekādā gadījumā to neizmantotu likumprojektā.
Identitāte
principā ir laba un vajadzīga lieta. Identitāte apliecina sevišķumu,
savdabīgumu. Tautas identitāte ir īpašību, īpatnību kopums, ar ko attiecīgā
tauta atšķiras no pārējām. Tas pats sakāms par kultūras identitāti. Arī
kultūras identitāte apliecina īpašību, īpatnību kopumu. Faktiski tautas
identitāte un kultūras identitāte ir kolaterāli lielumi. Respektīvi, tādi
lielumi, kas atrodas, noris blakus, līdztekus, paralēli. Tautas sevišķums,
savdabīgums reizē ir arī tās kultūras sevišķums, savdabīgums.
Identitāte
vienmēr eksistē. Katrai tautai un tās kultūrai ir sava seja. Šajā ziņā problēmu
nav. Problēmas sākas ar identitātes konkretizāciju, vēloties nosaukt un apkopot
īpašības, īpatnības vienā kanoniskā (vispārpieņemtā) komplektā. Šajā ziņā var
ātri ieslīdēt grāvī. Pēcpadomju gados latviešu šarmanti šarlatānā inteliģence
nepārtraukti nodarbojas ar “latviskuma noskaidrošanu”. Protams, vispārpieņemts
rezultāts nav sasniegts. Piemēram, šādam rezultātām noteikti neskanēs aplausi: “Šodienas
latviskumu veido: Latvijas reljefs, klimats, novietojums, resursi,
raksturīgākās augu un dzīvnieku sugas, indivīdu rakstura īpašības – jūtīgums,
patiesums, vienkāršība, pacietība, mierīgums, darba mīlestība, kārtības izjūta,
savrupība, nenovīdība, pieēšanās kāre, emocionāls vēsums, latviešu valoda, tās
dialekti, balss intonācijas, raksturīgākie nodarbošanās veidi: dziedātprasme,
amatniecība, zvejniecība, biškopība, lauksaimniecība u.c.”.
Prāta ziņā
kārnais pederastu nācijas tēvs rīkojas atbilstoši savas kārnajam
intelektuālajam līmenim. Lai pārliecinātu parlamenta deputātus, sabiedrību par
viņa piedāvātā likuma nepieciešamību, viņš izdomā kaut kādus mistiskus
latviskās identitātes ienaidniekus un viņu nicinošos izteikumus: “Latvietība
nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt un kādu politiku
veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un
vēsturisko dziļumu, un tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas,
paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu
vēsturisko dziļumu, kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda
veida sakņu “nogriešanas” vai “izsīkšanas” politika, kā mums tas bija okupācijas
laikā.”
Atkārtošu jau reiz uzdotos
jautājumus. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un
“standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur pederastu nācijas
tēvs to uzzināja? Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts
latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un
latviešu tautas izcelsmes laiku? LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav
uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. Latviešu
“vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā.
Padomju iekārtā nebija “sakņu
"nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli!
Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par
baltu cilšu, latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša
zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu
arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie
pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko Rīgas pils pusizglītotajam
glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.
Pederastu nācijas tēvs raksta: “[..]
latviskā daudzveidība nav pašsaprotama,
bet par to ir jārūpējas ar apzinātas politikas palīdzību”. Reāli dzīvē ir
pretēji. Etniskā daudzveidība ir pati par sevi saprotama izpausme. Tā ir
vēsturiski radusies tajā dabiskajā procesā, ko zinātnē dēvē par etnoģenēzi – etnosa
izcelšanās un izveidošanās procesā. Dabiska ir arī cilšu integrācija tautā –
vienā etniskajā veselumā. Ja arī ir bijusi “apzinātas politikas palīdzība”, tad
tā ir bijusi galvenokārt lai palīdzētu konsolidēties tautā, bet nevis saglabātu
cilšu nošķirtību. Psalmu dziedāšana, bubyna spēle, knipelēšana, ermoņiku
spēlēšana drīzāk ir etnogrāfiska, folkloristiska eksotika, ko noteikti neklātos
aizmirst, bet ko naivi ir uzspiest ar “apzinātas politikas palīdzību”. Cerams, prāta
ziņā kārnais “valstsgribis” apjēdz vārdu “apzinātas politikas” zemtekstu;
proti, to, ka viņš pieprasa apzinātu ideoloģisko ietekmēšanu.
Šaušalīgi nekompetenti
un dumji skan pavadvēstulē skaidrotais: “Un, ja mēs pievēršamies vārdam
“kultūra”, tad arī kultūrai ir jābūt ilgtspējīgai, un tai ir divas laika
dimensijas – vēstures un nākotnes dimensija. Likumprojekts vēršas pie abām
dimensijām”.
Kultūra nevar būt
ne “ilgtspējīga”, ne neilgtspējīga. Kultūra ir cilvēku esamības organisks
atribūts. Ja nav cilvēku, tad nav arī kultūras. Kultūrai ir trīs dimensijas, un
kultūrai ir nevis “vēstures” dimensija, bet pagātnes dimensija! Kā pederastu
nācijas tēvs varēja aizmirst tagadni? Likuma realizācijai piešķirtie miljoni
taču tiks starp savējiem sadalīti tagadnē!
Pederastu nācijas
tēva identitātes daiļrade ir divkosīga. Viņš raksta: “Mēs dzīvojam
globalizācijas, unifikācijas laikmetā, un, protams, mums kā latviešiem un
Latvijas valstij ir zināms pienākums mūsu identitāti padziļināt.”
Jā, tas ir
pareizi! Dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā. Rietumu civilizācijā
valdošās politiskās paradigmas neoliberālisms un globālisms kategoriski
pieprasa atsacīties no jebkura veida sevišķuma, savdabīguma. Īpaši kategoriski
aicina atsacīties no valstiskās suverenitātes. Savukārt XX gs. 70.gados
Rietumos dzemdētais postmodernisms aicina aizmirst kultūras mantojumu. Vārdu
sakot, etniskā identitāte un kultūras identitāte nav cieņā. Tām nav nekādas
vērtības. Latviešu tauta tāpat kā citas tautas ir labprātīgi atsacījušās no valsts
suverenitātes.
Taču
ieklausīsimies uzmanīgāk pederastu nācijas tēva gudrībā. Viņš saka “mums kā
latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums (!?) mūsu identitāti
padziļināt (!?)”.
Kas tas ir par “pienākumu”?
Vai tas ir pienākums atsacīties no identitātes jeb tas ir pienākums tikai
atšķaidīt identitāti? Un ko tādā gadījumā nozīmē “identitāti padziļināt”? Vai “identitātes
padziļināšana” ir tas pats, kas identitātes likvidēšana vai atšķaidīšana?
Saprotams,
pederastu nācijas tēva divkosība nav atraujama no latviešu valdošās kliķes
divkosības, kas nacionāli noziedzīgā veidā ir sastopama visos īstenības
segmentos. Sameistarotajam likumprojektam nevar būt ne mazākās uzticības.
Nekāda pārliecība nav par tā autora un Saeimas deputātu centienu godīgumu un
pasākuma labdabīgumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru