pirmdiena, 2020. gada 28. septembris

Identitātes daiļrades divkosība

 

 

   Levits, nevis nācijas tēvs, bet pederastu nācijas tēvs, uzskatāms par humanitātes noziedznieku Nr.1. Latviešu inteliģences smirdošākās daļas guru, mentora, elka, influencera, kulta personas, pravieša humanitātes noziegums pamatā ir tumsonības vairošana – patiesības, vērtību, zināšanu un profesionālās kompetences iznīcināšana. Viņš latviešu sabiedrībā konsekventi saduļķo kognitīvo sfēru; proti, izziņas procesos iegūto zināšanu sfēru. Viss, kam pederastu nācijas tēvs pievēršas, momentā tiek melīgi, obskurantiski, pseidointelektuāli, glamūrīgi aptašķīts tik riebīgā veidā, ka pazemojoši ir kaut ko iebilst. Agrāk jau nosaucu vienu konkrētu piemēru. Tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”.

   Protams, tie ir meli. Regulāra sadarbība nebūs. Vispār nebūs sadarbība! Pederastu nācijas tēvs pats lieliski orientējas visos jautājumos. Runu tekstus un citus tekstus raksta viņš pats. Par to nav šaubu. To pierāda vārdu krājums, debili specifiskie “jaunvārdi”, domu gaita, zināšanas, izpratnes līmenis, tekstu mietpilsoniski didaktiskie, ideoloģiski demagoģiskie, nacionāli bezjēdzīgie un kaitīgie formulējumi. Pederastu nācijas tēva teksti ir intelektuāli atbaidoši. Nav ticams, ka kāds cilvēks uzdrošinātos un spētu priekš sava priekšnieka sacerēt tik intelektuāli atbaidošus tekstus. Intelektuāli atbaidošu tekstu var izmantot tikai pats intelektuāli atbaidošā teksta autors, kura uztverē tekstā viss ir teicami.

   2020.gada septembra beigās pederastu nācijas tēvs, vietējās inteliģences lielākais tumsonības ģenerētājs, sāka aptašķīt latviešu etnisko un kultūras identitāti. Aptašķījums attiecas uz nekaunīgā tašķītāja likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Nācijas tēvs ir sagatavojis likumprojekta pavadvēstuli. Tajā pats tašķītājs šādi skaidro sava tašķījuma mērķi: “..stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām un latviešu vēsturiskajām zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Zemgalei un Vidzemei. Tajā ir arī runa par četrām reģistrētajām kultūrtelpām – suiti, Rucava, Lībiešu krasts, kultūrtelpa “Upīte”, bet ne tikai par jau reģistrētajām kultūrtelpām”.

   Nekorekti ir aicināt “stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām” jeb, citiem vārdiem sakot, dzimtajai zemei, dzimtenei un tēvzemei. Tāda nekorekta pieeja piestāv pasaules klaidonim, kosmopolītam, aprobežotam primātam, kas vienaldzīgi izturas pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām un ir svešs savai tautai, bez minstināšanās gatavs nodot dzimteni, nevairoties no kolaboracionista un kompradora goda.

   Nopietnu iespaidu nerada darbošanās ap “četrām reģistrētajām kultūrtelpām”. Ap tām Kultūras ministrijas dāmas sāka darboties pirms “Levita ēras” – 2012.gadā, sastādot “Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstu”. Saraksts der tikai skaistām atskaitēm par kādā skaistā projektā skaisti sadalīto naudu. Tautas kultūras mantojuma aksioloģiski hierarhiskas nomenklatūras (vērtējoši pakārtota kopuma) veidošana vispār ir bezjēdzīga un smieklīga izdarība. Tāda izdarība attaisnojas vienīgi ar vērtības ziņā vienādiem fenomeniem. Katram kultūras fenomenam var būt atšķirīga vērtība dažādos sabiedrības slāņos.

   Tā, piemēram, tik tikko minētajā sarakstā ir šādas vērtības: “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē”; “Dziedāšana ar pusbalsu”; “Latgales mazo bundziņu -bubyna spēles tradīcija”. Taču ir arī šādas vērtības: “Gaujas plostnieku amata prasmes”; “Knipelēšanas prasme”; “Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes”; “Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas”. Ja pederastu nācijas tēvs būtu gudrs un izglītots, tad viņš neuzķertos uz ministrijas ākstīgā āķa un nekādā gadījumā to neizmantotu likumprojektā.

   Identitāte principā ir laba un vajadzīga lieta. Identitāte apliecina sevišķumu, savdabīgumu. Tautas identitāte ir īpašību, īpatnību kopums, ar ko attiecīgā tauta atšķiras no pārējām. Tas pats sakāms par kultūras identitāti. Arī kultūras identitāte apliecina īpašību, īpatnību kopumu. Faktiski tautas identitāte un kultūras identitāte ir kolaterāli lielumi. Respektīvi, tādi lielumi, kas atrodas, noris blakus, līdztekus, paralēli. Tautas sevišķums, savdabīgums reizē ir arī tās kultūras sevišķums, savdabīgums.

   Identitāte vienmēr eksistē. Katrai tautai un tās kultūrai ir sava seja. Šajā ziņā problēmu nav. Problēmas sākas ar identitātes konkretizāciju, vēloties nosaukt un apkopot īpašības, īpatnības vienā kanoniskā (vispārpieņemtā) komplektā. Šajā ziņā var ātri ieslīdēt grāvī. Pēcpadomju gados latviešu šarmanti šarlatānā inteliģence nepārtraukti nodarbojas ar “latviskuma noskaidrošanu”. Protams, vispārpieņemts rezultāts nav sasniegts. Piemēram, šādam rezultātām noteikti neskanēs aplausi: “Šodienas latviskumu veido: Latvijas reljefs, klimats, novietojums, resursi, raksturīgākās augu un dzīvnieku sugas, indivīdu rakstura īpašības – jūtīgums, patiesums, vienkāršība, pacietība, mierīgums, darba mīlestība, kārtības izjūta, savrupība, nenovīdība, pieēšanās kāre, emocionāls vēsums, latviešu valoda, tās dialekti, balss intonācijas, raksturīgākie nodarbošanās veidi: dziedātprasme, amatniecība, zvejniecība, biškopība, lauksaimniecība u.c.”.

   Prāta ziņā kārnais pederastu nācijas tēvs rīkojas atbilstoši savas kārnajam intelektuālajam līmenim. Lai pārliecinātu parlamenta deputātus, sabiedrību par viņa piedāvātā likuma nepieciešamību, viņš izdomā kaut kādus mistiskus latviskās identitātes ienaidniekus un viņu nicinošos izteikumus: “Latvietība nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt un kādu politiku veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un vēsturisko dziļumu, un tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu vēsturisko dziļumu, kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda veida sakņu “nogriešanas” vai “izsīkšanas” politika, kā mums tas bija okupācijas laikā.”

   Atkārtošu jau reiz uzdotos jautājumus. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un “standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur pederastu nācijas tēvs to uzzināja? Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un latviešu tautas izcelsmes laiku? LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. Latviešu “vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā. Padomju iekārtā nebija “sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli! Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par baltu cilšu, latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko Rīgas pils pusizglītotajam glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.

   Pederastu nācijas tēvs raksta: “[..] latviskā daudzveidība nav pašsaprotama, bet par to ir jārūpējas ar apzinātas politikas palīdzību”. Reāli dzīvē ir pretēji. Etniskā daudzveidība ir pati par sevi saprotama izpausme. Tā ir vēsturiski radusies tajā dabiskajā procesā, ko zinātnē dēvē par etnoģenēzi – etnosa izcelšanās un izveidošanās procesā. Dabiska ir arī cilšu integrācija tautā – vienā etniskajā veselumā. Ja arī ir bijusi “apzinātas politikas palīdzība”, tad tā ir bijusi galvenokārt lai palīdzētu konsolidēties tautā, bet nevis saglabātu cilšu nošķirtību. Psalmu dziedāšana, bubyna spēle, knipelēšana, ermoņiku spēlēšana drīzāk ir etnogrāfiska, folkloristiska eksotika, ko noteikti neklātos aizmirst, bet ko naivi ir uzspiest ar “apzinātas politikas palīdzību”. Cerams, prāta ziņā kārnais “valstsgribis” apjēdz vārdu “apzinātas politikas” zemtekstu; proti, to, ka viņš pieprasa apzinātu ideoloģisko ietekmēšanu.

   Šaušalīgi nekompetenti un dumji skan pavadvēstulē skaidrotais: “Un, ja mēs pievēršamies vārdam “kultūra”, tad arī kultūrai ir jābūt ilgtspējīgai, un tai ir divas laika dimensijas – vēstures un nākotnes dimensija. Likumprojekts vēršas pie abām dimensijām”.

   Kultūra nevar būt ne “ilgtspējīga”, ne neilgtspējīga. Kultūra ir cilvēku esamības organisks atribūts. Ja nav cilvēku, tad nav arī kultūras. Kultūrai ir trīs dimensijas, un kultūrai ir nevis “vēstures” dimensija, bet pagātnes dimensija! Kā pederastu nācijas tēvs varēja aizmirst tagadni? Likuma realizācijai piešķirtie miljoni taču tiks starp savējiem sadalīti tagadnē!

   Pederastu nācijas tēva identitātes daiļrade ir divkosīga. Viņš raksta: “Mēs dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā, un, protams, mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums mūsu identitāti padziļināt.”

   Jā, tas ir pareizi! Dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā. Rietumu civilizācijā valdošās politiskās paradigmas neoliberālisms un globālisms kategoriski pieprasa atsacīties no jebkura veida sevišķuma, savdabīguma. Īpaši kategoriski aicina atsacīties no valstiskās suverenitātes. Savukārt XX gs. 70.gados Rietumos dzemdētais postmodernisms aicina aizmirst kultūras mantojumu. Vārdu sakot, etniskā identitāte un kultūras identitāte nav cieņā. Tām nav nekādas vērtības. Latviešu tauta tāpat kā citas tautas ir labprātīgi atsacījušās no valsts suverenitātes.

   Taču ieklausīsimies uzmanīgāk pederastu nācijas tēva gudrībā. Viņš saka “mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums (!?) mūsu identitāti padziļināt (!?)”.

   Kas tas ir par “pienākumu”? Vai tas ir pienākums atsacīties no identitātes jeb tas ir pienākums tikai atšķaidīt identitāti? Un ko tādā gadījumā nozīmē “identitāti padziļināt”? Vai “identitātes padziļināšana” ir tas pats, kas identitātes likvidēšana vai atšķaidīšana?

   Saprotams, pederastu nācijas tēva divkosība nav atraujama no latviešu valdošās kliķes divkosības, kas nacionāli noziedzīgā veidā ir sastopama visos īstenības segmentos. Sameistarotajam likumprojektam nevar būt ne mazākās uzticības. Nekāda pārliecība nav par tā autora un Saeimas deputātu centienu godīgumu un pasākuma labdabīgumu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru