ceturtdiena, 2020. gada 8. oktobris

Homo sapiens radikālā emancipācija

 


   Civilizācijas norieta apstākļos dzīves satura apguve ar prātu (intelektualizācija) un zinātniski teorētiski (scientizācija) nebeidzas. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuālā vēsture turpinās, un intelektuāļu veiktā dzīves satura jēgpilnā intelektualizācija un scientizācija nemazinās. Saglabājas nepieciešamība palīdzēt sociumam atbrīvoties no ilūzijām un maldiem, ieviešot sabiedriskajā apziņā un sabiedriskajā domā noteiktu sistematizētu izpratni par reālajiem procesiem, dominējošajiem konceptiem un tendencēm, prognozētajām perspektīvām. Saprotams, civilizācijas norieta apstākļos eksistē dzīves satura potenciāli intelektualizēti un potenciāli scientizēti impulsi, kas stimulē intelektuāļu radošo aktivitāti. Citiem vārdiem sakot, dzīves saturā ir analītiski izaicinošas un analītiski iedvesmojošas parādības. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuāļi tāpat kā agrāk var būt sociuma angažēti (“izkalpināti”) analītiķi, sublimējot savu individuāli subjektīvo kognitīvo kaislību par labu sabiedrības kolektīvajai ideju cīņai un sabiedrības kolektīvajai ideju vēsturei. Respektīvi, civilizācijas norieta apstākļos saglabājas sublimācija – cilvēka zemāko, intuitīvo un instinktīvo tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā.

   Civilizācijas noriets nevar sevī neietvert regresu – atpakaļvirzību, atgriešanos zemākā attīstības līmenī, pāreju no augstākām attīstības formām uz zemākām attīstības formām, pasliktināšanos, pagrimumu, panīkumu, apsīkumu, vilšanos, spēju un spēka zudumu, diskursu un naratīvu muļķības, primitīvi ideoloģiskas pamācības u.tml. Ja tas viss nebūtu, tad nenāktos konstatēt civilizācijas norietu. Civilizācijas norieta apstākļos cirkulē antiprogresīvi kodi un metaforas. Taču tajā pašā laikā ir iespējama zināma regresa teleoloģija – mācība par īstenības mērķtiecību, īstenības procesu iekšējo cēlonību. Pret regresu var izturēties kā likumsakarīgu maģistrālu virzību cilvēces vēsturē. Regresa aloģismā var izpausties vēsturiskā loģika. Regress nav nākotnes katastrofa, jo tas ar savu regresīvo restaurāciju un sociokulturālajām aplikācijām ir graujoši tendēts uz pagātnes un tagadnes fenomeniem. Regresam tiešā veidā nākotne nav pieejama. Regress var ietekmēt nākotni vienīgi ar pagātnes un tagadnes izpostīto fenomenu starpniecību. Bet tas arī var notikt vienīgi tajā gadījumā, ja nākotnei ir vajadzīgi regresa izpostītie fenomeni.

   Neapšaubāmi, regresivitāte visvairāk ir sastopama tajos progresīvajos segmentos, kuri ģenerē un stabilizē civilizāciju, sociumu izvedot no mežonības vai barbarisma civilizētā dzīvē. Tādi progresīvi segmenti ir intelektualizētais un scientizētais dzīves saturs un tā noformētāji – intelektuāļi kā īpaša tipa sociālie aktori. Pats par sevi ir saprotams, ka intelektuāļi būs civilizācijas norieta kompetentākie kritiķi. Viņus nākas noniecināt un ignorēt. Tam tiek koncentrēta norieta regresīvās enerģijas prāva daļa. Tādējādi viena no problēmām, ar kurām tiekas intelektuāļi civilizācijas norieta apstākļos, attiecas uz viņu sociālo prestižu.

   Nav grūti saprast, ka civilizācijas norieta apstākļos sabiedrības intelektualizācijas un scientizācijas alkas ievērojami mazinās. Sabiedrībā atslābst interese par zinātni, izglītību, laikmeta konceptuālo un māksliniecisko interpretāciju, kā arī Homo sapiens atdziest Homo politicus gars, vairs necenšoties aizsargāt brīvības liberāli konstitucionālās vērtības un valsts demokrātisko dizainu. Parlamentārās koalīcijas koleģialitātes vietā tiek gaidīta plebiscīta dzemdētas vadonības demokrātija, nepieļaujot demokrātiju bez “stingras rokas”. Modē nāk aklamācija – lēmumu apstiprināšana ar balsotāju izsaucieniem (kliedzieniem) bez balsošanas. Regresīvā gara pārņemtajiem cilvēkiem nav vēlēšanās saudzēt sabiedrības elitāri demokrātisko struktūru ar tās meritokrātijas principu. Demonstratīvas vienaldzības un mietpilsoniska cinisma objekts kļūst brīva indivīda ideja, bez kā nav iespējams intelektuāļa statuss. Rupji vaļsirdīga, nekaunīga, izaicinoši nicinoša izturēšanās ir sastopama ne tikai pret intelektuāli apdāvinātiem cilvēkiem, bet arī pret labestību, garīgumu, ideālismu, ideāliem, kultūras vērtībām, vispārpieņemtām tikumības un pieklājības normām. Civilizācijas norieta laikā izveidojas unikāla sociāli morālā vide, kas prasa analīzes oriģinālas metodes un hipotēzes ar unikāliem vēsturiski teorētiskajiem modeļiem. Katrā ziņā nākas saprast, ka ar cilvēku notiek kaut kas radikāls un nepierasts. Cilvēks kardināli izmainās.

   Cilvēks tāpat kā viss dabā nestāv uz vietas. Arī cilvēkam ir gods būt dinamiskai  būtnei un apliecināt evolūcijas procesu – antropoģenēzi. Par šo procesu zinātne sāka interesēties tikai XVIII gadsimtā. Valda uzskats par cilvēka bioloģisko nemainību. Cilvēks gadu tūkstošos bioloģiski nav mainījies. Taču tā ir puspatiesība, jo cilvēka evolūciju ietekmē mutācija – genoma izmaiņas iedzimtības rezultātā. Mutācija  nekad neizzūd. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka vidēji katrs bērns saņem apmēram 70 jaunas mutācijas; 80% no tēva un 20% no mātes. Zinātne tāpat ir novērojusi gēnus, kuri veicina augstu intelektu. Aina nav patīkama. Degradācijas ātrums neesot liels, bet pietiekams, lai regulāri konstatētu vidējā IQ punktu samazināšanos.

   Ja cilvēka bioloģiskā mainība ir pārskatāma gadu tūkstošiem ilgā kontekstā, tad savādāk ir ar cilvēka garīgo mainību. Cilvēka garīgā satura vēsturiskā mainība ir samērā viegli pārskatāma. Šī mainība atspoguļojas garīgās kultūras vēsturē. Garīgās kultūras vēsture uzskatāmi apliecina izmaiņas cilvēka garīgajā sfērā. Mainījies ir viss – domāšanas veids, garīgās dzīves prioritātes, vērtības un to hierarhiskās shēmas, attieksme ne tikai pret cilvēka garīgās esamības formātiem, bet arī pret pašu cilvēku.

   Cilvēka vēsturiskajā garīgajā mainībā ļoti liela loma ir procesam, kuru drīkst dēvēt par cilvēka emancipāciju. Tas ir process, kurā cilvēks atbrīvojas no garīgās kultūras elementu atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, no visa, kas garīgajā kultūrā novecojis un konservatīvs. Emancipācija faktiski ir garīgās kultūras attīstības dzinējspēks, faktors, ģenerators. Garīgās kultūras vēsture reizē ir cilvēka emancipācijas vēsture. Protams, garīgā kultūra atsaucas uz materiālo kultūru. Tāpēc bez bailēm var teikt, ka cilvēka emancipācijas vēsture ir visas kultūras vēsture.

   Emancipācijas temps nav bijis vienāds. Cilvēka garīgo izmaiņu process nav virzījies vienādā ātrumā. Sastopamas izmaiņas dažu (2-3) paaudžu laikā, un sastopamas izmaiņas vairāku gadsimtu laikā. Iespējams arī unikāls temps. Pret homoseksuālismu izturējās kā pret slimību gadu tūkstošiem ilgi. Toties homoseksuālisma fani XX gs. atkratījās no šī “aizsprieduma” dažās sekundēs no Homo sapiens pastāvēšanas vēsturiskā laika viedokļa...

   Arī emancipācijas apjoms nav bijis vienāds. Vēsturiski visbiežāk mainījās tikai daži garīgās kultūras elementi. Tomēr ir bijuši t.s. pārejas laikmeti, kad garīgā kultūra izmainās ļoti pamatīgi un emancipācijas apjoms ir milzīgs. Tā tas bija, piemēram, Rietumu civilizācijā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā līdz I Pasaules karam. Tā tas ir arī visjaunākajā pārejas laikmetā no XX gs. otrās puses līdz XXI gs. vidum, kad cilvēka emancipācija iegūst unikālu vērienu gan ātruma ziņā, gan izmaiņu apjoma ziņā. Tas, kas notiek mūsdienu pārejas laikmetā, cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi.

   Emancipācijas spilgts piemērs ir izglītība. Īpaši klasiskā izglītība.

   Par klasisko izglītību dēvē vispārējās izglītības tipu, sistemātiski apgūstot senās (galvenokārt latīņu un grieķu) valodas un matemātiku. Klasiskā izglītība radās Renesanses laikmetā (XIV-XVI gs.), balstoties uz humānisma pedagoģiskajām idejām. Klasiskās izglītības pirmā programma tika sastādīta 1538.gadā Strasburgā. Eiropas intelektuālā elite ļoti augstu vērtēja klasisko izglītību. Tā stiprinot cilvēka morāli un intelektu, veidojot garīgi brīvu presonību ar vispusīgi plašu skatījumu uz pasauli.

   Tomēr pret klasisko izglītību opozīcija nobrieda jau Apgaismības laikmetā (XVIII gs.), kad izvērtās polemika par šī izglītības tipa lietderību. Klasiskās izglītības nepieciešamības pamatojumā atsaucās uz diviem argumentiem. Pirmkārt, grieķu valoda esot kļuvusi filosofijas valoda. Ja nemācēs grieķu valodu, tad nebūs filosofijas. Otrkārt, latīņu valoda esot kļuvusi zinātnes valoda, bez kuras zinātne nevarēs pastāvēt.

   Apgaismības laikmetā klasiskajai izglītībai tika pretstatīta t.s. reālā izglītība, jaunatni skolojot atbilstoši konkrētajām vajadzībām eksistences nodrošināšanai. Senās valodas ieteica aizstāt ar dabas zinātņu mācību priekšmetiem. Reālo izglītību atbalstīja tādi slaveni vīri kā J.Komenskis, Dž.Lokks, Didro, Russo.

   Atbrīvošanās (emancipācija) no klasiskās izglītības jūga turpinājās samērā ilgu laiku. Klasiskā izglītība saglabājās visu XIX gadsimtu. Bez vispārējās klasiskās izglītības nevarēja iestāties universitātē. Reālā izglītība uzvaru svinēja tikai XX gadsimtā. Bet arī reālās izglītības mūžs nebija garš. Tās vietā Eiropā XX gadsimta beigās modē nāca t.s. kompetenču izglītība, bet kovidterorisms no 2020.gada sāka masveidīgi uzspiest t.s. attālināto izglītību. Emancipācijas rezultātā atkal izmainījās izglītība un cilvēku garīgie priekšstati par izglītību. Tie ir priekšstati, kuru pārstāvjiem  nebūs saprotams mācību plāns, saskaņā ar kuru izglītību ieguva, piemēram, slavenais vācu sociologs Marks Vēbers (1864-1920). Vācijas ģimnāzijā XIX.gs. 70.-80.gadu mijā katrā nedēļā latīņu valodai tika veltītas 8 stundas, grieķu valodai 4 stundas, matemātikai 4 stundas, vēsturei 3 stundas, vācu valodai 2 stundas, franču valodai 2 stundas,  ivritam 2 stundas, reliģijai 2 stundas, fizikai 1 stunda.

   Emancipācijas galvenais iemesls ir demogrāfija – iedzīvotāju skaita pieaugums vai samazināšanās. Pateicoties iedzīvotāju skaita lielajam pieaugumam, XIX un XX gs. mijā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība, masu garīgā kultūra, masu ražošana, masu patērēšana, masu cilvēks, masu vērtības, masu ideāli, masu komunikācija. Tas viss ir vienots ar ļoti pamatīgu un daudzpusīgu emancipāciju, atsakoties no masu vajadzībām nederīgiem garīgās un materiālās kultūras elementiem. Masu cilvēku nākas vērtēt kā jaunu cilvēciskuma tipu ar specifisku garīgo substanci un subtrātu.

   No XX gs. 60.gadiem demogrāfija atkal sāka uzjundīt un komandēt jaunu emancipāciju. Šoreiz nevis sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet gan sakarā ar eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Tas, kā jau minēju iepriekš, ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Emancipācija ir notēmēta uz to visu, kas cilvēku padara par cilvēku. Šodienas cilvēka emancipācija ir radikāla, agresīva, nepacietīga, demonstratīvi uzbāzīga, demagoģiska, bezprātīga, idiotiska, iracionāla, debila. Cilvēka emancipācijas prakse jau ir sasniegusi tādu šausminošu pakāpi, ka kovidterorisms nesastopas ne ar kādu pretestību. Cilvēks brīvprātīgi un ar degsmi atsakās no tā, bez kā nebija iedomājama līdzšinējā dzīve.

   Tā, piemēram, Latvijā 2020.gada septembra pētījums atklāja drausmīgu stāvokli. Izrādās, 91% iedzīvotāju atbalsta attālinātu saziņu ar ārstu. Kovidterorisms ir emancipējis jaunu cilvēka apziņas veidu – kovidmentalitāti. Pēc pederastu uzvaras Rīgas domes vēlēšanās publiskajā telpā (interneta medijos) sāka gailēt pederastu mesiānisma ideoloģija. Latviešu jaunā paaudze priecājas, ka pederasti drīz pārņems varu visās pašvaldībās un glābs latviešu tautu no korupcijas, oligarhiem, zagļiem, Putina, Kremļa, Maskavas, krieviem, Trampa, Lukašenko, ķīniešiem.

   Secinājums ir briesmīgs: unikālais visjaunākais pārejas laikmets un tā kodols unikālā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir sekmējusi unikālu cilvēka emancipāciju – cilvēks atsakās būt cilvēks un atmet to visu, kas viņam traucē būt postcilvēkam.

 

  

     

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana