piektdiena, 2020. gada 25. septembris

Analītiskā šķērsiela

 


   Cilvēku dzīves vissvarīgākais faktors ir demogrāfiskais faktors. Cilvēku dzīve visdziļākajā tvērumā ir atkarīga no iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju apjoms nosaka kultūru – esamības materiālo un garīgo saturu. Demogrāfiskā faktora respektēšana ir sava veida analītiskais imperatīvs. Vēloties iztirzāt jebkuru cilvēku dzīves vēsturisko fragmentu, jāsāk ar demogrāfisko stāvokli. Citiem vārdiem sakot, jāiet pa galveno ielu. Taču tā ne vienmēr notiek analītiskajā darbībā. Virzība var notikt arī pa šķērsielu. Tā tas notiks šajā esejā. Tomēr demogrāfiskais faktors vienmēr tiks paturēts prātā. Runa būs par Rietumu civilizācijas atsevišķām tendencēm. Tās aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem un nonāca līdz šodienas baltkvēlei, kad aktuāla ir atziņa par civilizācijas sabrukumu un postcivilizācijas rašanos. Nesaudzīgā leksikā Rietumu civilizācijas noriets jau tika raksturots XIX gadsimtā. To uzkurināja Apgaismības mantojums, pret kuru izvērtās liela neuzticība.

   Apgaismības laikmetu Rietumu civilizācijā nomainīja romantisma laikmets. Tā idejiskajā centrā bija dabas kults, jūtu kults, ar dabu organiski vienota cilvēka kults. Romantisma literatūra kļuva “vētras un dziņu” propagandētāja. Dzejnieki slavināja buntošanās kaislības, romantisku pacēlumu, jūtu prioritāti, nevairīšanos no jūtu publicitātes. Bija milzīga interese par cilvēka iekšējo pasauli. Tika kritizēta civilizētības samaitātība. Civilizētības samaitātībai tika pretstatīta dabas cienīšana un  dzīvošana saskaņā ar dabas likumiem. Apgaismības akcentētajam progresam tika pretstatīts mīts, folklora, arhaiska pirmatnējība, kas asociējas ar stabilitāti, nemainību, kultūras mantojuma turpināšanu bez radikālām novitātēm. Romantisma apoloģēti aicināja atgriezties senatnes domāšanas manierē, arhaiskajā paradigmā pirms filosofijas rašanās. Cieņā bija antropomorfisms.

   Apgaismība tika arvien konsekventāk un konsekventāk kritiski vērtēta. Var teikt, ka Apgaismības pēdējie slavenākie aizstāvji Eiropas intelektuālajās aprindās bija Hēgelis un Markss. Galvenie kritizētie koncepti no Apgaismības filosofiskā repertuāra bija racionālisms, progress, cilvēktiesības. Hēgelis centās saglabāt racionālisma autoritāti. Marksa sniegtajā kapitāla izskaidrojumā racionālisms netika atmests. Kapitāla ekonomiskā funkcionēšana nebija iespējama bez racionālisma. Taču Markss neticēja, ka Apgaismības slavenās mantras brīvība, vienlīdzība un brālība var tikt sasniegtas kapitālistiskajā sabiedrībā, kuras galvenā valdošā šķira ir buržuāzija ar darbaspēka ekspluatācijas māniju. Cilvēku brīvība, vienlīdzība un brālība ir iespējama tikai sociālismā. Par to Markss bija kvēli pārliecināts.

   Pret racionālismu sociāli filosofiskajās studijās vērsās Šellings. Politiskās brīvības vietā galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēka individuāli subjektīvajai brīvībai, bet nevis kolektīvi sociālajai brīvībai. Politiskās brīvības vietā lielāku vērtību ieguva garīgā brīvība. Tā var saglabāties jebkurā politiskajā iekārtā, ikvienā sociāli ekonomiskajā un sociāli politiskajā transformācijā.

   Romantisma laikmetā radās “pesimisma filosofija”. Tā nosauca Artūra Šopenhauera uzskatus. Viņu dēvē par iracionālisma tēvu. Šopenhauers dzēlīgi izturējās pret sava laika sabiedrību, kultūru, filosofiju, kaut gan ļoti augstu vērtēja Kanta filosofisko devumu. Šopenhauers sava laika morālo un intelektuālo garu pamācoši salīdzināja ar antīko laikmetu, kad viņaprāt tika radīts visvērtīgākais cilvēces vēsturē. Pēc antīkā laikmeta vērojama lejupslīde.

   Kā zināms, XIX gadsimtā jūtami izmainījās Eiropas iedzīvotāju skaits. Tas palielinājās divas reizes. Lai apgādātu visus, radās rūpnieciskā masu ražošana ar tās masu darbaspēku – proletariātu. Proletariāta pašapziņa ātri pieauga, pilnā mērā pret sevi izturoties kā pret sabiedrības dominējošo un eksistenciāli visnepieciešamāko daļu. XIX gadsimtā proletariāta politiskais, ideoloģiskais un morālais balsts kļuva sociālisma un komunisma teorija. Tajā figurēja mērķis iegūt varu un proletariātam nostiprināties kā valdošajai šķirai Rietumu civilizācijā.

   XIX gadsimtā buržuāzijai radās aktīvs sāncensis – proletariāts. Tas vēlējās savā pārziņā iegūt ražošanas līdzekļus un produkcijas sadali, nosacīt izglītības stratēģiju un saturu, izveidot savām estētiskajām prasībām atbilstošu mākslu un literatūru, demonstratīvi atsacīties no Dieva, un, protams, būt politiskajam valdniekam visos valsts varas institūtos – parlamentā, valdībā, tiesā, medijos.

   Ar proletariāta ambīcijām eiropieši pirmo reizi pamatīgāk sastapās 1848.- 1849. gada revolūcijās. 1848.gada 21.februārī Markss un Engelss publicēja “Komunisma manifestu”. Revolūcijas ieguva kopēju nosaukumu “Tautu pavasaris”. “Tautu” praktiski pārstāvēja pilsētu proletariāts, kas nebaidījās bruņoti vērsties pret valdību. Pirmo reizi Eiropā proletariāts politisko varu ieguva 1871.gadā, kad tika nodibināta jauna tipa valsts “Parīzes komūna”. Tā pastāvēja no 1871.gada 18.marta līdz 1871.gada 28.maijam.

   XIX gadsimtā aristokrātiskās un elitārās vērtības kļuva vairogs pret proletariātu kā patstāvīgu spēku. Nīče kādā vēstulē “Parīzes komūnu” nosauca par franku-ebreju “izlīdzināšanu” un “vienkāršību” ar alkātīgu “Jetztzeit” (tekošā momenta) instinktu. Nīče neieredzēja Apgaismības konceptus. Tajos nav tieksmes pēc patiesības, bet ir tieksme pēc varas – “varas griba”.

   XIX gadsimtā sava veida aksioma kļuva atziņa par Apgaismības izraisīto nihilismu. Tā radikālākās formas kļuva novēršanās no Dieva un vērtību devalvācija. Uzskati par cilvēku, sabiedrību, kultūru, civilizāciju, nākotni veidojās pesimistiskā atmosfērā. Nepieciešams piebilst, ka XXI gs. sākumā tik tikko minētie uzskati veidojas debilitātes atmosfērā. Ticība progresam un iespējai pilnveidot cilvēku ar zinātnes un sociālās evolūcijas palīdzību bija sagrauta romantismā, Nīčes tekstos. Starp citu, Nīčes pārliecībā nihilisms ir cilvēka prāta kulminācija.

    Nihilisma un  pesimistiskās atmosfēras intelektuāls rezultāts XIX gs. beigās un XX gs. sākumā bija ne tikai Nīčes filosofija, bet arī Vilhelma Dilteja dzīves filosofija (Lebensphilosophie). Pret to inteliģence izturējās kā pret kultūras tendenci, “dzīvi” pretstatot zinātnei, tehnoloģijai. Dzīves filosofija zinātniskajai izziņai pretstatīja intuīciju – “dzīves pieredzi”. Intuīcija ir perspektīvāka izziņai nekā sausa loģika, saķēdējot individuālo ar vispārējo. Tādējādi dzīves filosofiju var uzskatīt kā vienu no iracionālisma formām. XX gs. iracionālisms pilnā mērā trimfēja uz nevajadzīgā racionālisma fona.

   XX gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas intelektuāļus satricināja Osvalda Špenglera “Der Untergang des Abendlandes” (Vakara zemju noriets). Monumentālajā darbā, kurā tika vispusīgi kritizēts sociālisms, liberālisms, ateisms, pozitīvisma pašmērķīgais racionālisms, vēstures atsacīšanās analizēt laikmeta garu, bija konkrēti nosaukts Rietumu civilizācijas bojāejas laiks – ap 2200.gadu.

   XX gadsimtā Rietumu civilizācijas filosofu korporācijā milzīga autoritāte bija Heidegeram. Viņš kritizēja visu filosofijas vēsturi. Tas patika, jo tas sasaucās ar laikmeta intelektuālo tendenci pompozi un pretenciozi noliegt kultūras mantojumu. XX gadsimtā modīgie heidegerieši, postmodernisti, dekonstruktīvisti, neopragmātiķi noliedza arī tradicionālo konceptuālo domāšanu.

   Heidegers filosofijai pārmeta neprasmi pareizi izturēties pret cilvēka esamību, ko viņš apzīmēja ar vārdu “Dasein”. Heidegeram nepatika Apgaismības ideāls – cilvēka griba ir spējīga izmainīt viņa likteni. Pievēršoties “Dasein”, galvenais ir izpētīt likteni un tam pakļauties. Liktenis ir pirms “Dasein”. Sastopami labi cilvēki, kuri nepretojas liktenim un tā nosacītajai esamībai. Slikti cilvēki domā, ka var izmainīt savu likteni un tādējādi var regulēt savu esamību. Slikti cilvēki Heidegera ieskatā ir komunisti, ebreji, strādnieki. Heidegeram nebija pieņemama cilvēku kopība, kas balstās uz universālām cilvēka vērtībām. Tādu kopību viņš dēvēja par “Gesellshaft”. Viņš atzina cilvēku kopību, kas balstās uz rasi un mantojumu. Tādu kopību viņš un nacisti dēvēja par “Volksgemeinschaft”. Heidegeram liktenis bija tas pats, kas Jungam arhetipi, cilvēka esamībā visu nosakot zemapziņas līmenī.

   Pēc II Pasaules kara Rietumu intelektuāļi vairījās no marksisma, humānisma un Apgaismības racionālisma. Vispirms franču un pēc tam citu Rietumu tautu domātāji pēc neveiksmīgās 68.gada revolūcijas iestiga postmodernisma konceptu apmātībā. Postmodernisma pamatlicējs Liotars atklāti teica, ka ir zaudēta uzticība vispārējam humānistiskajam progresam aizvadītajos divos gadsimtos. Vairs neeksistē ticība tam, ka māksla, zinātne, tehnoloģija, brīvība var cilvēcei sniegt labumu. Zudusi ir pozitīva orientācija, kas spētu atklāt dzīves jaunas perspektīvas. Neapšaubāmi, “baltās” rases izmiršanas laikā par gaišu nākotni ir naivi sapņot. Rietumu civilizācija strauji tuvojas savam galam Špenglera prognozētajos gados.

 

 

  

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana