Intelektuālā atombumba

   

Cilcēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku garīgajai (apziņas, domāšanas, prāta, uztveres) iznīcināšanai, viņus neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir efektīvākais līdzeklis attiecīgajā jomā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Šo līdzekli jāsauc par intelektuālo atombumbu.

   Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla relatīvisma (normu un vērtību) principu. Plurālisms kalpo masu refleksīvajai vadībai. Plurālismu apzināti ieviesa un konsekventi nostiprināja neoliberālisma laikmetā. To ieviesa izglītībā, morāli tikumiskajā audzināšanā, politiskajā apziņā un pat sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kā arī filosofijā.

   Plurālisma pamatā ir zombējoši specifiska filosofiskā koncepcija un ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm (esamībām). Tāpēc ir iespējami visdažādākie izskaidrojumi un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem  un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma funkcionēšanas rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai.

   Plurālisms kā intelektuālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu, sociālo apātiju un nepretošanos visdažādākā veida negācijām. Intelektuālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez prāta piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, intelektuālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofēto pašpārliecinātību, idiotisko ambiciozitāti, kretīnisko paštaisnīgumu.

   Intelektuālās atmobumbas panākumi Latvijā ir graujoši. Sagandēta ir latviešu tautas lielākā daļa. Īpaši sagandēta ir vidējā un jaunākā paaudze. Tās “viedokļos”, piemēram, valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas brīvība ir tikai “skaisti mīti” bez jebkāda praktiskā labuma. “Viedokļi” neapliecina ne nacionālo pašcieņu, ne cilvēcisko pašcieņu. Vārdi “brīvība”, “neatkarība”, “taisnīgums”, “tiesiskums”, “suverenitāte” ir tukšas skaņas bez morāli psiholoģiskās jēgas. Un to galvenokārt ir panācis plurālisms, priecīgi plunčājoties ideāli piemērotā vidē. Vispiemērotākā vide, protams, ir pelēko zvirbuļu vide.

   Plurālisma priecīgo plunčāšanos var savaldīt. Tas ir inteliģences (piem., skolotāju, pasniedzēju, žurnālistu) pienākums. Inteliģencei ir pilnā mērā jāizprot un jāapzinās plurālisma kaitīgums. Inteliģences pienākums ir kategoriski slāpēt jebkura veida plurālisma izpausmi. Inteliģencei ir jāzina, ka plurālisms ir kļuvis inteliģences kvalitātes kritērijs. Ja ir īsta inteliģence, tad plurālisma prakse ir manāmi ierobežota. Plurālismam ir grūti spīdēt klasē un auditorijā, iekļūt medijos un sabiedrības publiskajā telpā vispār. Ja inteliģence pati čivina kā pelēkie zvirbuļi, tad plurālisms triumfē.

   Ļoti kaitīga ir cilvēku (piem., skolēnu, studentu) musināšana “izteikt savu viedokli”.* Latvijā pēcpadomju “brīvvalstī” tāda musināšana ir plaši izplatīta. Principā tā ir degradējoša darbība. Cilvēks sāk lepoties ar savu “viedokli”, kaut gan viņa teiktajā nav nekā patstāvīga un kā savs “viedoklis” tiek pasniegts visu pelēko zvirbuļu “viedoklis”.

   Šodienas plurālisma fani parasti slēpjas aiz vārdiem “personiskais viedoklis”. Tā tas notiek tāpēc, ka personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos ir sociālā, intelektuālā, garīgā norma un vērtība, apliecinot sabiedrības attīstības pakāpi. Personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos liecina par tautas izglītotību, cilvēku idejisko patstāvību, uzskatu stabilitāti. Sabiedrība ļoti ciena tos, kuriem ir dziļās zināšanās balstīts personiskais viedoklis. Šodienas plurālisma fani to zina un tāpēc viltīgi izmanto personiskā viedokļa reputāciju.

   Personiskais viedoklis sabiedrībā var būt tikai dažiem procentiem cilvēku, kuri spējīgi domāt, mācīties, kritiski visu izvērtēt. Pelēko zvirbuļu “personiskais viedoklis” ir atkārtojums tam, ko viņi ir izlasījuši internetā, dzirdējuši TV ziņās, saklausījuši uz ielas.