Tautas pēdējā fāze: 4. iedzīvotāju resursi

   

   Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.

   Pirmkārt, attiecas uz cilvēkiem ar garīgajām vajadzībām un garīgajām prasībām. Tādiem cilvēkiem garīgums ir ļoti liela vērtība, un viņi bez garīguma nevar dzīvot. Garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa.

   Otrkārt, attiecas uz cilvēkiem, kuri vēlas latviešu tautu vērtēt no garīguma viedokļa. Viņi vēlas latviešu tautu redzēt kā garīgi pilnvērtīgu un garīgi bagātu tautu. Tie ir cilvēki ar augstu patriotiskumu, un patriotiskuma centrā ir garīgums. Rūpes par tautas garīgo kvalitāti ir viņu morāles un sociālās atbildības kategoriskais imperatīvs.

   Nākas saprast, ka tautas pēdējā fāzē garīgo bojāeju izjūt un pārdzīvo tikai garīgi bagāti cilvēki. Viņi ir tautas garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgās bojāejas klienti nav tā tautas daļa, kurai ir svešas garīgās vajadzības un garīgās prasības. Šī tautas daļa rūpējas tikai par savu bioloģisko un materiālo labklājību, un šīs tautas daļas intereses apmierina, teiksim, “Lido” produkcija un masu kultūras industrija. Teiksim, Paula šlāgeri. Šīs daļas indivīdi nemaz nesaprot, ko nozīmē tautas garīgā bojāeja. Viņi smejas: “Viss taču notiek – kāda bojāeja!”. Viņi netic kaut kādas bojāejas iespējamībai, jo visi taču ir paēduši un joprojām izbaudāmas dažādas izpriecas.

   Aktuāls ir jautājums, cik liela daļa latviešu tautā ir garīgās bojāejas klientu un cik liela daļa ir to latviešu, kuri nav garīgās bojāejas klienti. Ar socioloģijas metodēm to nevar noskaidrot. Socioloģiskās aptaujas jautājums “Vai jums ir garīgās vajadzības jeb jums nav garīgās vajadzības?” būtu nekorekts un bezjēdzīgs. Neviens cilvēks neatzīsies garīgo vajadzību nevajadzībā. Priekšstatu par garīguma sociālo izplatību var iegūt vienīgi, vērojot procesus sabiedrībā. To darīt ir ļoti svarīgi. Cilvēkā garīgās vajadzības neiedzimst. Tās viņā formējas un transformējas dzīves laikā. Tāpēc sociālajiem, plašāk – kultūras, procesiem nākas pievērst sevišķu uzmanību.

   Garīguma sociālā izplatība sabiedrībā atspoguļojas ļoti daudzpusīgi. Par sabiedrības garīguma līmeni liecina iedzīvotāju prasības un kritēriji izglītībai, mākslai, zinātnei, mediju saturam.  Tāpat liecina iedzīvotāju morālie, estētiskie, reliģiskie, zinātniskie orientieri, apbrīnotie un cienītie mākslas tēli, dažādi kultūras simboli, zinātniskās, reliģiskās, estētiskās vērtības. Sabiedrības garīgā dzīve atsedz tajā valdošo atmosfēru garīgo vērtību radīšanā un ideoloģiskajā izplatīšanā, kā arī iespējā apmierināt cilvēku garīgās prasības, sniegt morālās pilnveidošanās iespējas un skaistā izjušanas iespējas. Par sabiedrības garīgās dzīves pilnvērtību liecina patiesības, labestības un skaistā sociālā autoritāte, jo tie ir garīgie ideāli, pēc kuriem tiecas cilvēki.

   Noteikti jāņem vērā sekojošais. Tautas pēdējā fāzē strauji samazinās cilvēku skaits, kuriem garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa. Viena daļa garīgi izdziest un samierinoši adaptējas bezgarīgajā vidē; viena daļa fiziski izdziest, bet viena daļa dodas prom no bezgarīgās vides, lai cilvēciski cienīgi dzīvotu kādā svešā zemē. Tā rezultātā samazinās iedzīvotāju resursi bezgarīguma pretestībai.

   Interesanti būtu zināt, cik latviešu aprindās pašlaik ir tādu cilvēku, kuri spēj identificēt un atklāti kritizēt pseidointelektuālismu, šarlatānismu, pseidozinātniskumu, mietpilsonību, nelietību, izsmējīgu un cinisku attieksmi pret garīgumu? Tik tikko minētos garīgos trūkumus spēj identificēt vienīgi garīgi bagāti cilvēki. Ja viņu skaits samazinās, tad triumfē “pelēkie zvirbuļi”, kā dažkārt dēvē masu cilvēkus bez garīgo interešu minimuma.

   Sociuma garīgais pagrimums skar cilvēka darbību un uzvedību. Skar arī komunikāciju, izraisot normālas komunikācijas neiespējamību. Tiekamies ar masveida komunikācijas invaliditāti.

   Piemēram, Latvijā garīgais pagrimums nosaka katram publiskās komunikācijas dalībniekam obligāti ņemt vērā vienu vietējo “likumu”. Pēc ikvienas publikācijas to momentā apsmies, nolamās, autoram kaut ko visgudri pamācoši norādīs anonīmie “komentētāji”, kuru kroplā valoda, domas bezjēdzīgais saturs un domas aloģiskums skaidri liecina par psihisko neveselību, morālo deģenerāciju, neinteliģenci, neizglītotību, ārprātīgu nekaunību un nelietību. Konstruktīvi, lietderīgi, informatīvi piesātināti komentāri latviešu publiskajā telpā (piem., internetā) nemēdz būt. Mēdz būt vienīgi kaut kāda maniakāla mānija noriet autoru un nozākāt viņa darbu.

   Latviešu tautā tā ir jauna parādība. To ir sekmējusi interneta līdzdalība komunikācijā. Saprotams, pats internets nav vainīgs. Pamatā vainīga ir “komentētāju” mentalitāte. Atšķiras tautu mentalitāte, un atšķiras katras tautas komunikācija internetā. Tas pat ir novērojams Latvijas polietniskajā vidē. Mūsu divkopienu sabiedrībā katrai kopienai ir interneta komunikācijas specifiskas iezīmes.

   Svarīga loma ir internetā iespējamajai anonimitātei, ievērojami paplašinot komunikācijas invaliditāti. Latviešu aprindās tam ir strauji progresējošs vēriens. “Komentāru anonīmās elites” garīgi irdinošā darbība manāmi palielinās.

   Komunikācijas invaliditāte šodien liecina, ka latviešu tautas lielas daļas apziņas funkcionēšanā dominē automātisms, reproducējot ieprogrammētu rusofobiju, vēsturiskos melus un nepārprotami apliecinot nespēju saprātīgi piedalīties publiskajā diskursā. Pats par sevi saprotams, liecina par cilvēciskuma zudumu, zaudējot saikni ar Homo sapiens garīgajiem parametriem.

   Garīgais sabrukums vājina emocionālo reakciju un realitātes uztveri. Garīgais sabrukums vienmēr ir domāšanas sabrukums. Aizvadītajā laikā par to liecina, piemēram, vairāku mūsu lielo vīru jocīgie izteikumi. Vēl nesen tādi izteikumi nebija sastopami. To autoriem noteikti nav kaut kas kārtībā ar domāšanu.   

   2019.gada aprīlī internetā bija lasāms: “Šogad (!?) jābūt skaidrībai par SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT) un SIA Lattelecom nākotni, aģentūrai LETA sacīja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV)”; “Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis vasarā (!?) plāno informēt Ministru kabinetu par valsts pārvaldes reformu izpildi”.

   Mūsu lielie vīri tik nekonkrēti agrāk neizteicās. Sarunā par valsts lietām tik jocīga nekonkrētība nedrīkst būt. Tik nekonkrēti drīkst izteikties mājsaimniece, solot vīram šogad noadīt jaunu šalli un vasarā iemarinēt gurķus...

   Par domāšanas grandiozo sabrukumu liecina premjera Kariņa kunga teiktais: “Premjers informēja, ka viņš valdības rīcības plāna izstrādes procesā ir ticies ar ministriem un kopumā plāna izpildei nepieciešams viens miljards eiro, piebilstot, ka līdzekļu visām vajadzībām nav”. Pēc tam, kad 2019.gada 23.aprīlī Kariņa kungs informēja par “583 darāmiem darbiem”, katram ir tiesības secināt šī vīra pilnīgu sajukšanu prātā. Tādas muļķības Latvija vēl nebija dzirdējusi!

   Par ko liecina premjera vārdi?

   Pirmkārt, liecina ne tikai par Kariņa kunga, bet Valsts prezidenta, Saeimas, valdības galēju atrautību no Latvijas realitātes. Tātad tika izvēlēts premjers un apstiprināta valdība, balstoties uz utopiskiem solījumiem premjera kandidāta pašaģitācijā un viņa sagatavotajā “rīcības plānā”. Valsts līmenī nodarboties ar utopiskiem solījumiem var vienīgi tādi kadri, kuriem “galvā viss nav mājās”.

   Otrkārt, premjers un valdošā kliķe acīmredzot saskata domāšanas sabrukumu visā sabiedrībā, nebaidoties tautu politiski barot ar nesasniedzamiem un neīstenojamiem “rīcības plāniem”.

   Treškārt un galvenokārt, Latvijas sabiedrībā patiešām ir jākonstatē fundamentāls garīgais sabrukums, ja ir iespējama tik uzkrītoša tautas mānīšana ar utopiskiem “rīcības plāniem” un neeksistē sabiedrības protesti pret tik ārprātīgu valstisko bezjēdzību.

   Garīgā sabrukuma apstākļos nav jābrīnas un jādusmojas par latviešu tautas reputācijas balināšanu, ko turpina varas inteliģence. 2019.gada 19.aprīlī portālā “Diena” bija lasāms: “Trīs politiskie spēki - Attīstībai/Par!, Zaļo un zemnieku savienība, kā arī Jaunā Vienotība - uzskata, ka ir nepieciešama lielāka integrācija Eiropas Savienībā (ES), liecina aģentūras LETA veiktā partiju aptauja.”

   Prasība vairāk integrēties ES ir prasība vēl vairāk atsacīties no patstāvīgas dzīves. Vai to mūsu "politiķi" saprot? Latvieši jau 2003.gadā atsacījās no politiskās suverenitātes, kas reizē bija nacionāli nodevīga atsacīšanās no ekonomiskās, finansu u.c. veida suverenitātes. Tātad kādam ar to ir par maz. Kāds vēlas vēl lielāku atkarību no Briseles, kas praktiski ir vēl lielāka koloniālā pakļautība Eiropas lielajām valstīm (Vācijai, Francijai, Lielbritānijai), kurām ES faktiski ir sava veida mazo valstu ekspluatācijas avots, jo lielās valstis cenšas dzīvot maksimāli suverēni un maksimāli aizsargā nacionālās intereses, pieskaņojot ES normatīvo bāzi sev par labu.

   Kā izskaidrot latviešu inteliģences totālo intereses trūkumu dzīvot nacionāli patstāvīgā valstī? Vai tas ir saistāms ar tautas vispārējās attīstības līmeni jeb tam ir vēsturiski temporāls izskaidrojums? Proti, pašlaik tā ir sanācis, ka ir sliktu cilvēku laikmets, kuram var sekot labu cilvēku laikmets. Nepieciešams tikai mazliet paciesties.

   Vai latviešu tauta un tās inteliģence zina, ka valsts un brīvība ir tautas galvenie kritēriji? Tautas vēsturiskās attīstības mērķis ir sava valsts. Tautas attieksme pret brīvību ir tautas morālā brieduma liecība.

  Un galvenais jautājums: “Vai latviešu tauta un tās politiķi apzinās tautas reputācijas graušanu?”. Tauta, kura nevēlas dzīvot suverēnā valstī un kurai brīvībai nav nekādas vērtības, nevar pretendēt uz labu reputāciju. Tādu tautu neviens nekad necienīs. Tādas tautas novērtējums vienmēr būs negatīvs. Pret tādu tautu vienmēr izturēsies kā pret neizdevušos tautu un nevērtīgu tautu.