Tautas pēdējā fāze: 1. pamatbūtība

   

   Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”. Tautas garīgā bojāeja notiek precīzi saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi šajā jomā. Pagātnē garīgi gājušas bojā daudzas tautas, savu vēsturi noslēdzot ar izšķīšanu citu tautu sastāvā. Zinātne ir izanalizējusi šo rūgto pieredzi. Tie cilvēki, kuri zina attiecīgās “grāmatas”, tagad var skaidri fiksēt tautas bojāejas nenovēršamās pazīmes latviešu etnosā. Latvieši ir sasnieguši pēdējo fāzi. Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums ir nenovēršams, un tauta izbeidz pastāvēt kā kolektīvs subjekts. Eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” runa būs par garīgās bojāejas atsevišķām izpausmēm šodienas dzīvē.

 *

   Katras tautas vēsturē novērojams secīgu fāžu komplekts. Vispirms tiekamies ar tautas veidošanās fāzi. Katrai tautai ir savdabīgs inkubācijas periods. Pēc tam tiekamies ar pacēluma fāzi. Tālāk seko brieduma fāze. Tajā tauta sasniedz visaugstāko līmeni savā attīstībā. Latviešu tautai tas bija XX gs. 70.gados, kad garīgā un materiālās kultūra sasniedza visaugstākās virsotnes.  Pēc brieduma fāzes mēdz būt zināms lūzums, ievadot inerces fāzi. Tajā kūtrums, bezdarbīgums, neaktivitāte pārtop stagnācijā – sastingumā, attīstības trūkumā.

   Tautas vēsturē ir arī pēdējā fāze. Tajā izbeidzas tautas garīgā pastāvēšana. Zinātnē šo fāzi dēvē par obskurācijas fāzi. Tātad tiek izmantots tumsonību apzīmējošais svešvārds “obskurantisms”.

   Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums ir nenovēršams, un tauta izbeidz pastāvēt kā kolektīvs subjekts. Turpina dzīvot indivīdi ar attiecīgu etnisko identitāti, taču nenovēršami pārtrauc eksistēt tauta kā garīgi pilnvērtīgs etniskais kolektīvs. Pēdējā fāzē strauji degradējas visi garīgie procesi un nemitīgi devalvējas visi parametri, kuri tautu raksturo kā radošu un organizatoriski spējīgu cilvēku kopumu. Tautas pēdējā fāzē vairs netiekamies ar tautu, bet tiekamies ar pūli, iedzīvotājiem, populāciju. Tautas kā etnosociālas sistēmas vietā ir radies sava veida antropoloģiskais molusks – veģetējoša mīkstmiešu grupa bez sociāli konsolidējoša un politiski integrējoša mugurkaula. Tautas saliedētības un vienotības vietā ir tapis idejiski nesaistītu hominīdu bars, kuram nepiemīt nedalāmība un veselums.

   Parasti terminoloģija ir neprecīza un maldinoša. Tautas pēdējā fāze nav tautas fiziskās esamības gals. Kad publikācijās tiekamies ar sinonīmiski lietotiem vārdiem “tautas bojāeja”, “tautas katastrofa”, “tautas gals”, “tautas traģēdija”, “tautas beigas”, tad faktiski runa nav par tautas nonākšanu kapsētā. Ar tik tikko minētajiem vārdiem vienmēr apzīmē tautas garīgo nāvi arī tad, ja tas netiek speciāli akcentēts.

   Cilvēces vēsturē nākas sastapties ar daudzu tautu, valstu, impēriju, civilizāciju bojāeju. Taču tas nenozīmē ļaužu masveida nomiršanu.

   Piemēram, Romas impērijas bojāeja nekādā gadījumā nenoslēdzās ar romiešu masveida nāvi. Tas pats attiecas uz trešo baltu etnosu – prūšiem. Prūšu tautas bojāeja nebija, tā teikt, prūšu kolektīvā došanās Viņā Saulē.

   Zinātne pēc tautas pēdējās fāzes saskata vēl vienu stadiju. Šajā stadijā tauta vairs neeksistē. Tauta kā kolektīvs subjekts ir pilnīgi gājusi bojā. Šajā stadijā eksistē vienīgi tautas relikti – cilvēki, kas saglabājušies kā paliekas no seniem laikiem; proti, tautas kādreizējās pastāvēšanas. Atsevišķi zinātnieki šo stadiju dēvē par memoriālo stadiju. Tajā valda atmiņas par pagātni.

   Piemēram, tas spilgti attiecas uz jau minētajiem prūšiem. Prūši nenomira, bet galvenokārt pārvācojās un pārcēlās dzīvot uz citām zemēm, izšķīstot vietējā etniskajā kolektīvā. Viņu liktenī iestājās memoriālā stadija, kas turpinās šobaltdien. Arī Latvijā ir prūšu fani, kuri jūsmo par prūšu pagātni un savu etnisko izcelsmi saista ar prūšiem. Vācijā prūsisko izcelmi atzīst apmēram viens miljons vāciešu.

   Latviešus gaida prūšu liktenis. Latvieši ir sasnieguši tautas pēdējo fāzi. Tā sākās aizvadītā gadsimta 90.gados un ļoti intensīvi turpinās pašlaik. Šajā bēdīgajā procesā ietilpst ne tikai tautas vērtīgākās daļas Latvijas pamešana un perspektīvā neizbēgamā izšķīšana vietējos etniskajos kolektīvos. Šajā procesā vēl ietilpst daudzas izpausmes, nepārprotami liecinot par latviešu tautas garīgo sabrukumu. Viss notiek zinātniski pamatoti. Viss notiek atbilstoši teorijai par tautas pēdējo fāzi.

   Latviešu tautā jau nav sastopami galvenie parametri, kuri tautu raksturo kā kolektīvo subjektu. Pie tam nav sastopams pats galvenais parametrs – tautas suverēnā valsts kā tautas pašnoteikšanās tiesību rezultāts. Katras tautas metafiziskais mērķis ir iegūt pašnoteikšanās tiesības un izveidot savu valsti, kas kļūst tautas suverenitātes apliecinājums un sargātājs. Latviešu tauta ir brīvprātīgi atsacījusies no iespējas dzīvot suverēnā valstī. Latviešu tauta nevēlas būt suverēna tauta.

   Ja tautai suverēna valsts nav nekāda vērtība, tad lavīnveidīgi sākas tautas garīgais sabrukums visos esamības segmentos. Tauta pārstāj funkcionēt kā etnosociāla sistēma. Nekas vairs nenotiek tautas kolektīvo interešu labā. Tā vietā stājas atsevišķu grupu, klanu, partiju un pat atsevišķu indivīdu interešu realizācija. Latvijā pašlaik primārās ir “koalīcijas” intereses. Viss notiek “koalīcijas” interesēs, nekaunoties piesegt “koalīcijas” locekļu dažāda veida noziegumus.

   Par latviešu tautas garīgā pagrimuma vērienu nepārprotami liecina personību trūkums un elites trūkums. Tauta bez personībām un bez elites nav dzīvotspējīga tauta. Latviešu inteliģences vairākums (to saucu par varas inteliģenci) dezertēja jau 90.gadu sākumā, atsakoties pretoties tādām ārzemēs dzimušām sociālajām un morāli tikumiskajām destrukcijām kā “demokrātijas eksports”, “humanitārā intervence”, “globālais liberālisms”, “seksuālā revolūcija”, “postmodernisms”. Ja nav personību un nav elites, tad visus garīgos procesus nekavējoties pārklāj dažādu pelēcību mietpilsoniskais seklums, pseidointelektuālā pārgudrība, šarlatānisms, vulgarizācija – pārāk vienkāršota interpretācija, visu padarot banālu un bezgaumīgu.

   Neapšaubāmi, latviešiem ir talantīgi un apdāvināti cilvēki. Daudzi jaunieši noteikti ir mākslinieciski spējīgi vai zinātniski spējīgi. Viņiem ir skaidrs priekšstats par mākslas būtību vai zinātnes būtību. Viņi zina, kas ir īsta māksla vai kas ir īsta zinātne. Bet vai tādiem cilvēkiem ir izredzes mākslinieciski vai zinātniski pilnvērtīgi sevi apliecināt Latvijas garīgajā vidē, kurā estētisko toni nosaka “Satori”, “Rīgas Laiks”, “Delfi”, Kultūrkapitāla fonds, bet zinātnisko toni nosaka “jābūtības dimensijas”, “zemnieku tautas”, “genderisma” akadēmiskie sludinātāji un citi kvazizinātnieki augstskolās? Slavenās frāzes “šodienas nācijas tēvs” autore sevi dēvē par “kultūrsocioloģi”. Vai viņas akadēmiskajā vidē ir vieta īstiem jaunajiem zinātniekiem? Šajā akadēmiskajā vidē vairāk vai mazāk visi ir šarlatāni. Ja tas tā nebūtu, tad “kultūrsocioloģe” būtu “kultūrsocioloģe” tikai savā virtuvē un vēl vienā vietā...

   Par 2019.gada pavasarī slaveno politisko šarlatānismu “šodienas nācijas tēvs” var ironizēt un pasmieties. Taču faktiski viss ir daudz nopietnāk. Tas nav tikai vienas sievietes šarlatānisms. Viņas šarlatānisms sakņojas visā garīgajā kultūrā. Tas ir oficiāli akceptēts šarlatānisms. Sieviete strādā akadēmiskā iestādē. Viņa jau agrāk bija slavena ar šarlatānismu zinātniskajās publikācijās. Tagad šī sieviete ir parlamemta priekšsēdētāja vietniece – trešais cilvēks Latvijas politiskajā varā. Tātad pret viņas šarlatānismu nevienam nav nekādas iebildes ne zinātnē, ne politikā. Tātad šarlatāne un šarlatānisms pilnā mērā iederas tautas garīgajā pasaulē. Cita secinājuma nevar būt. Tāpēc pats par sevi ir saprotams, ka Latvijā vairs nav vietas īstiem māksliniekiem un īstiem zinātniekiem, kā arī īstiem politiķiem.

   Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums aptver sabiedriskās apziņas visus veidus – mākslu, zinātni, morāli, tiesības, reliģiju, ideoloģiju. Pēdējā fāzē pārstāj pulsēt tas, ko dēvē par tautas garu, nacionālo garu, tautas vienotības garu un patriotisma garu. Kā jau minēju, tautas vietā ir pūlis, iedzīvotāji, populācija, kā arī “koalīcija” bez vienotas vērtību sistēmas. Racionāli saprātīgas apziņas vietā nostiprinās bezprātīga apziņa. Skaidri ir redzama bezprātīgās apzinas aberācija – nomaldīšanās un novirze no normas.

   Ja nav valsts, tad par tautas garu neviens nerūpējas. Tautas gars ir jāstimulē un jāstabilizē valsts ideoloģijai, formulējot vienojošus ideālus, nacionālos uzdevumus un garīgos mērķus. Tauta bez valsts, tautas garīgā kuratora, iet bojā. Tautai vairs nav interese ne par kultūru, ne par dabu.

   Kā jau paskaidroju, obskurācijas fāzei seko memoriālā stadija. Pie mums tās būtisks simptoms, piemēram, ir nesenā ziņa par tautiešu nevēlēšanos no Lielbritānijas atgriezties Latvijā pēc “breksita”. Tas liecina, ka tautas prāva daļa jau ir apzināti izvēlējusies memoriālo stadiju un latviešu nākotnē memoriālā stadija ir vienīgā perspektīva. Tai nav alternatīvas.