Nacionālais suicīds

   2019.gada 15.aprīlī latviešu tautas viena daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam Valsts prezidenta amatā. Kandidatūra Valsts prezidenta amatam koalīcijai būs jāiesniedz maija sākumā Saeimas prezidijam. Visticamāk, opozīcijas partijas līdz maija sākumam nāks klajā ar savu redzējumu par labākajiem augstā amata kandidātiem. "No koalīcijas partijām ir izvirzīts viens kandidāts, vairāk nav. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Levita kungam nevarētu būt Saeimas vairākuma atbalsta," pēc sadarbības sanāksmes paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV)”.

   Nākas atbildēt uz daudziem jautājumiem.

   Kāpēc latviešu visnacionālākais politiskais slānis “naciķi” tik enerģiski aizstāv ebreju? Ko tas nozīmē? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc ebreju aizstāv tie, kuriem nav sveša antisemītisma apliecināšana? Kāpēc “naciķi” nebaidās no sava tradicionālā elektorāta dusmām?

   Kāpēc tiek uzkurināts antisemītisms latviešu sabiedrībā, par ko uzskatāmi liecina jaunākie interneta materiāli? Kāpēc tas tiek pašlaik darīts? Ko ar to vēlas retušēt sabiedrības virzībā? No kā vēlas novērst latviešu uzmanību?

   Vai ir ticams, ka tiekamies nevis ar specdienestu pasākumu, bet tiekamies vienīgi ar latviešu varas inteliģences stulbumu, kad prāta dabiskajai loģikai un veselajam saprātam nav nekādas nozīmes?

   Austrumeiropā tāda politiskā līmeņa amatpersonu izvēle kā Valsts prezidents vienmēr ir specdienestu uzmanības lokā. Procesu vada specdienesti. Process ir ne tikai attiecīgās valsts specdienestu, bet arī ārzemju specdienestu uzmanības lokā ģeopolitisko, ģeoekonomisko, militāro interešu aizstāvēšanai.

   Tā tas noteikti ir arī tagad Latvijā. Ebreju virza pat tādi politiskie spēki, kuru repertuārā antisemītisma tematika ir tradicionāla. To visi zina, un “naciķu” rīcība ir liels pārsteigums. Tātad šie spēki (proti, “naciķi”) ir saņēmuši kāda specdienesta attiecīgu rīkojumu. Ebreju virza kāds noteikts specdienests. Tikai ir jautājums – kuras valsts specdienests?

   Tomēr ir iespējams, ka virza pat divu, trīs valstu specdienesti. Taču, visticamākais, galvenais virzītājs ir tas specdienests, kura uzdevumā Minsteres ebrejs tika norīkots uz Latviju LKP/VDK morālo kastrātu rīcībā "demokrātiskuma", "neatkarības", "brīvības", “tiesiskuma” tēlošanai.

   Latvijā nav paredzēts mainīt LKP/VDK morālo kastrātu varu. Tātad pamatā virza tas specdienests, kura misija ir aizstāvēt LKP/VDK morālo kastrātu kriminālo kapitālismu. Nav speciāli jānosauc šis specdienests. To katrs zina, kurš dzīvo ar prātu.

   Tāpat ir zināms, ka Latvijā saglabāt kriminālo kapitālismu ir ieinteresēti ne tikai vietējie noziedznieki, bet arī, piemēram, Krievijas, ASV, Rietumeiropas “finansu kapitālisma” noziedznieki. Mūsu banku planetāri slavenie nedarbi tam ir vistiešākais apliecinājums.

   Protams, liela loma kriminālā kapitālisma saglabāšanā ir latviešu miljonam, kas vairs nespētu eksistēt bez zagšanas un organizētās noziedzības. Latviešu  miljona morālais pagrimums aizvadītajos 30 gados ir būtisks faktors kriminālā kapitālisma turpinājumā. Tauta pati ir izvēlējusies nacionālo suicīdu.

   Ebreja enerģiskā bīdīšana Valsts prezidenta krēslā noteikti ir latviešu nacionālo nodevēju subkultūras noziedzības apogejs – augstākā virsotne. Tas ir nacionāli viens no visreakcionārākajiem noziegumiem, ko līdz šim ir izdarījusi latviešu nacionālo nodevēju subkultūra. Ar reakcionāro rīcību Valsts prezidenta jautājumā var konkurēt vienīgi atsacīšanās no valsts suverenitātes 2003.gada referendumā, kas arī uzskatāms par nacionāli ļoti reakcionāru rīcību – šausmīgu nacionālo noziegumu.

   Pasaulē visam ir sākums, un pasaulē visam ir beigas. Tas attiecas arī uz tautu/valsti/impēriju/civilizāciju. Katrā ziņā latviešu nacionālo nodevēju subkultūras noziedzības apogejs ir organiski vienots ar latviešu tautas garīgās pastāvēšanas beigu fāzi. Nacionālās noziedzības apogejs nekādā ziņā nav sākums kaut kam jaunam un pozitīvam, kā arī nav vitāls turpinājums kaut kam vērtīgam no agrāk aizsāktā. Nacionālās noziedzības apogejs ir latviešu garīgo beigu, pēdējās fāzes, elements. Tas ir jāapzinās pilnā mērā. Tā kā jau agrāk ir pastrādāti šausmīgi nacionālie noziegumi, aizvadītie 30 gadi bija noziegumu brīvības un organizētās noziedzības gadi, pilnīgi nevērtīgās “6.oktobra paaudzes” izauklēšanas gadi, tautas izmiršanas un vērtīgāko cilvēku Latvijas pamešanas gadi, dotais apogejs apliecina, ka latviešu tautas garīgās beigas ir sasniegušas “finiša taisni” – pēdējos metrus.

   Latviešu sabiedriskajā apziņā jau ir pārāk liela disonanse starp saprātu un bezprātu, ko acīmredzot vairs nespēj glābt apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija. Latviešu nacionālo nodevēju subkultūras figuranti melo pat tad, kad melo, un melo pat tad, kad saka patiesību. Viņiem ir imunitāte pret godīgumu, gudrību, veselo saprātu, zināšanām, profesionālo kompetenci, cieņu, godu, atbildību. Viņu prātu un morāli pārvalda haosa, degradācijas un deģenerācijas baznīca, kura nenosaka nekādas sankcijas bezprātam un amoralitātei, nacionālajai bezatbildībai un nacionālajai izvirtībai.