Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

   2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu fotoilustrācijās) Roberts Raimo izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam uzticīgi kalpojošās „zaļās partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu politisko spēku. Par Roberta Raimo nodomu „Delfi” rakstīja: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un "būtu nopietns pretsvars ārējās pārvaldes (!?) uzspiestajai politikai Latvijā"”.

   Labi atceramies, ka tāda politiskā spēka 13.Saeimas vēlēšanās un agrāk nebija. Neviens politiskais spēks nav solījis radikālas pārmaiņas Latvijas valstiskumā.

   Piemēram, 2018.gada 6.oktobra parlamenta vēlēšanās uzvarēja idejiski tradicionālie politiskie spēki. Latvijas tautai viņi solīja vienīgi „kosmētisko remontu” vai vispār dumji solīja zelta kalnus un tādus sociālos labumus, kādi pat komunismā nav iespējami. Tāpēc Roberta Raimo ideja tūlīt uzšķiļ šķelmīgus jautājumus.

   Dabiski, pirmos jautājumus uzšķiļ politiski būtiskākā un reizē politiski sāpīgākā dzīves realitāte: „Vai latviešu brāļi un māsas ļaus izveidot nacionāli patriotisku politisko spēku?”; „Vai tagad ir 20 000 latviešu, kuri vēlas dzīvot nacionāli suverenā valstī, bet nevis nacionāli suverēnas valsts simulakrā?”.

   Latviešu brāļu un māsu lielākie dārgumi ES un NATO ir "ārējā pārvalde". Vai latviešu varas inteliģences „miljons” gribēs atsacīties no ārējās pārvaldes un atkal atjaunot valstisko suverenitāti? 2003.gada 20.septembrī latviešu „miljons” ar kvēlošu degsmi (66,97%) atsacījās no nacionālās brīvības. Bet tas liecina par ļoti dziļām neveselīgām pārmaiņām tautas kultūrā un tautas mentalitātē. Vai šīs ļoti dziļās neveselīgās pārmaiņas nebūs nepārvarams šķērslis iecerētā politiskā spēka organizēšanai?

   Dzīves realitāte ir politiski sāpīga. Bet tas nebūt nav viss. Latviešu "miljonu" ir pārņēmusi mentālā epidēmija – neoliberālisma un postmodernisma, perversiju un rusofobijas epidēmija. Vai latviešu „miljons” gribēs atsacīties no tādiem mentālajiem gardumiem?

   Latviešu varas inteliģencei nav vajadzīga suverenitāte, jo īstas suverenitātes atbalstītāji katrā ziņā vērsīsies pret tumsonību, stulbumu, šarlatānismu, zinātnes un izglītības sagraušanu. Darbu var zaudēt simtiem āmurgalvju. Vai tauta, kura ir noslīdējusi draudīgi zemu un jau sen ir pārstājusi žēloties par personību trūkumu visos esamības segmentos, vispār ir spējīga mobilizēties un tikt vaļā no kriminālā kapitālisma?

   Vai kustību atbalstīs jaunā paaudze? Vai tās majoritāte gribēs atradināties no perversijām, homoseksuālisma, genderisma atbalstīšanas un dzīves baudīšanas orģijām? Sociuma lielākos ideoloģiskos indētājus "Delfi", "Satori", "Rīgas Laiku" kustība nekavējoties noslaucīs no Zemes. Vai „radošā inteliģence” to pieļaus?

   Pēc jaunās kustības nākšanas pie varas aptiekā zāles vairs nebūs 10-20 reizes dārgākas nekā Baltkrievijā. Oligarhi būs citi ar godīgi nopelnītu sākotnējo kapitālu. Vecie oligarhi-parvēniji-nacionālie laupītāji šķēles, lemberģi, šleseri tiks finansiāli kastrēti. Mazums, kas vēl notiks tautas morālās attīrīšanās nolūkā. Arī interneta izcili aprobežotajiem troļļiem un komentāru universālajiem ģēnijiem vajadzēs apklust uz mūžīgiem laikiem. „Viedokļu plurālisma” faniem nāksies ņemt rokā grāmatas, un viņi drīkstēs atvērt muti tikai pēc attiecīgo zināšanu apguves.

   Un vēl ir viens akūts jautājums: „Vai tādu politisko spēku pieļaus mūsu šodienas ģeopolitiskais saimnieks un bijušais LPSR saimnieks?”. Latviešu valsts rašanās, atjaunošana un pastāvēšana vienmēr ir bijusi ģeopolitiskās vienošanās rezultāts. Vai abi saimnieki jauno politisko kustību tūlīt nenovedīs līdz „abortam” – priekšlaicīgai dzīvības pārtraukšanai?

   Internetā (medijos) vairs nav lasāma gaušanās par personību trūkumu. Toties joprojām atskan jautājums „Ko darīt?”.

   Latvijā ir saprātīgi cilvēki. Viņi ir spējīgi godīgi, drosmīgi un objektīvi novērtēt „brīvvalsts” realitāti. Daudzi cilvēki rūgti pārdzīvo bezjēdzīgo, noziedzīgo, cilvēciski necienīgo dzīves kārtību. Viņi ir dziļā neizpratnē, apjukumā, neziņā par iespēju panākt radikāli pozitīvu pavērsienu valstiskajā jomā. Viņus neapmierina sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais, garīgais klimats Latvijā. Viņi redz, ka oligarhijas un tās apkalpojošās valdošās kliķes politiskā kvintesence (būtiskāko, svarīgāko pazīmju, īpašību kopums) nesastopas ne ar kādu kritisko izvērtējumu un latviešu sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais protests ir līdzīgs nullei.

   Faktiski nekāda protesta nav. Ja arī atsevišķi cilvēki organizē oligarhijas un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgās darbības atspoguļošanu grāmatās un internetā, kā arī sabiedrībai tiek izskaidrots LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, tad visa šī darbība principā paliek tikai „uz papīra”, jo tai nav sociuma kolektīvā nosodījuma atbalsts, aizmugure, spēks un autoritāte. Tāpēc valdošā kliķe un tās saimnieki kriminālie oligarhi var droši turpināt savu izteikti noziedzīgo darbību.

   Savādāk būtu, ja Astoņkājim (oligarhiem) un Lielajai Bandai (oligarhijas sargsuņiem - valdošajai kliķei) nāktos respektēt sabiedriskā spēka protestus un kolektīvos nosodījumus. Bet tāds spēks neeksistē. Tātad neeksistē arī protesti un nosodījumi. Eksistē vienīgi neapmierinātības burbuļošana „ķēķī”. Tā noteikti ir masveidīga burbuļošana. Taču arī burbuļošanas masveidība neko nevar panākt, jo īstenībā tā ir margināla burbuļošana pagrīdē. Ar padomju varu arī gandrīz visi bija neapmierināti „ķēķa līmenī”, bet tam nebija nekādas nozīmes. PSRS vienā naktī sabruka tikai tāpēc, ka sabrukumu noorganizēja pašas lielvalsts politiskā vara – PSKP/VDK „elites elite”.  

   Bez konkrēta sociālā spēka rašanās un bez konkrēta sociālā spēka aktivitātes latviešu apokaliptika, latviešu soterioloģija, latviešu ontoloģija, latviešu metafizika nemainīsies un turpināsies pesimistiskās žēlabas par latviešu tautas gala tuvošanos, latviešu dvēseļu nepestīšanu no ļaunuma, latviešu esamības vispārīgo pamatu, principu, struktūras un likumsakarību fundamentālo nevērtību, latviešu pirmpamatu, pirmelementu zaudēšanu, aizmiršanu, necienīšanu. Bez konstruktīvi orientēta un nacionālajai labklājībai veltīta sociāli politiskā spēka rašanās un sociāli politiskā izrāviena latviešu tautas nākotne būs izteikti regresīva. Un neko nelīdzēs atsevišķu indivīdu atmaskojošā darbība un nesaudzīgā publicistiskā esejistika, kas drīzāk ir uzskatāma par naivu filosofisko un intelektuālo sentimentalitāti „mēra laikā”, kad etniskā un valstiskā ideālisma apjūsmošana kļūst smieklīga polēmiskā konstrukcija.

   Kā zināms, LR nav vienīgā zeme ar kriminālā kapitālisma trajektoriju. Krievijā šī trajektorija ir daudz briesmīgāka. Taču Krievija ir vienīgā zeme bijušās PSRS teritorijā, kur jau daudzus gadus eksistē samērā apjomīgs un efektīvs nacionālās aizsardzības spēks, kā var dēvēt Sergeja Kurginjana 2011.gada sākumā izveidoto kustību „Суть времени”. Šī kustība ir ļoti pamācošs paraugs  atbildei uz jautājumu „Ko darīt?”.

   Tā ir kustība, kuras mērķis ir glābt Krieviju. Krievija ir sagandēta ne mazāk kā Latvija, un Krievija patiesībā ir visu nelaimju „māte un tēvs”, apzināti izveidojot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu – unikālu valstiskumu cilvēces vēsturē. LR ir KF klons.  

   Sergejs Kurginjans (1949) ir ģeniāls cilvēks. Viņš izprata „perestroikas” noziedzīgo būtību 90.gadu sākumā. Viņš jau tolaik rakstīja par kriminālā kapitālisma „celtniecību” Krievijā, kad sākotnējais kapitāls tiek iegūts laupīšanas veidā. Viņš brīdināja par laupīšanas briesmīgajām sekām, kad it kā jauna dzīve tiek būvēta uz pilnīgi šķībiem pamatiem.

   Viņa kustība no cilvēciskuma saglabāšanas viedokļa ir nozīmīga parādība pasaules mērogā. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri iesaistījušies šajā kustībā. S.Kurginjana teorētiskā pieeja un polittehnoloģiskā prakse var būt metodoloģiskais paraugs arī mums. Katrā ziņā šī kustība ir teorētiski ļoti pareizi un precīzi būvēta. Rezultāts ir labs. Taču rezultāts diemžēl ir atkarīgs no „baltās” rases kopējā likteņa demogrāfiskās pārejas kontekstā. Kā zināms, liktenis nav patīkams, un neviens to nevar izmainīt.

   Piemēram, demogrāfisko katastrofu un tās sociālos satelītus masveida degradāciju un deģenerāciju (dzīves baudīšanu mēra laikā) neviens nevar apturēt. Tas ir izdevies tikai Farēru salās. Arī S.Kurginjans pēdējā laikā žēlojas par inteliģences sabrukumu un tautas degradācijas pieaugumu. Krievijā esot iespējami divi scenāriji: 1) vai nu tauta saņemsies un mobilizēsies jeb 2) tauta un tās valsts ies bojā (Krievija izšķīdīs vai to iekaros).

   Salīdzinot stāvokli Krievijā ar stāvokli Latvijā, ir viens nepatīkams apstāklis. S.Kurginjana kustībā dominē jaunās paaudzes pārstāvji, kurus nav izdevies nozombēt no Rietumiem ievazātajai ideoloģijai. Krievijā nezombētas jaunatnes daļa ir ļoti liela. Latvijā visriebīgākā nelaime ir nozombētā jaunatne, kura 2018.gada 6.oktobrī panāca radikālu vēsturisko pavērsienu, kas latviešu tautai nesīs milzīgu postu.

   S.Kurginjana vadītā kustība visdažādākajā aspektā ir ļoti laba un pamācoša atbilde uz jautājumu „Ko darīt?”. Ļoti labi apzinos, ka atbildē ir jāpasaka galvenais, un galvenais ir S.Kurginjana realizētā polittehnoloģija. Lai atbilde būtu izsmeļoša, jāsagatavo detalizēts pārskats par kustību. Tāds pārskats ir obligāti nepieciešams tiem, kuri vēlas kaut ko reāli darīt un mācīties no tiem, kuri jau ir daudz paveikuši. Tādu pārskatu ir iespējams sagatavot. Bet tas nav viegls uzdevums, jo materiāls ir grandiozs.

   Piemēram, jāpārlasa plašie raksti kustības īpatnās „avīzes” 300 numuros, vēlreiz jānoskatās ne reti divas stundas ilgie 130 video, jāpārlasa mācību grāmatu kolekcija, noteikti jāpārlasa S.Kurginjana grāmatas un raksti interneta medijos. Pārskatā jāiekļauj stāstījums par komūnu Aleksandrovskas ciemā, kur tā pastāv piecus gadus un kur divas reizes gadā apmēram nedēļu notiek mācības kustības „universitātē” „Школа высших смыслов„.    

   S.Kurginjans sāka ar izglītošanu - tipisku izglītošanas darbu, izskaidrojot cilvēka dzīves jēgu, cilvēka un valsts attiecības, garīguma lomu, cilvēciskuma būtību. Izglītošanas formas klasiskās: lekcijas, laikraksta izdošana, video gatavošana.

   Tātad sākumā ir vajadzīgs, tā teikt, subjekts, kurš prot veikt un vēlas veikt attiecīgo izglītošanas darbu. Tāds darbs ir konstruktīvs ideoloģiskais pasākums, orientējot cilvēku apziņu adekvātu cilvēku eksistenciālajai misijai. Mobilizācijas sākums ir ideoloģiskā izglītošana noteiktā virzienā - humānistiskā virzienā ar humāniem ideāliem, mērķiem, dzīves formātiem.

   Principā nekā jauna un nekā neizdarāma nav, ja vēlamies garīgi nomaldījušos cilvēkus novirzīt uz cilvēkiem cienīgas dzīves ceļa. Protams, ir vajadzīgi noteikti materiālie resursi, lai lasītu lekcijas, izdotu avīzi, darbotos internetā utt. Taču pati kustība netiek saistīta ar naudu. S.Kurginjans sākumā to daudzkārt uzsvēra: „Kustība nebūs saistīta ar naudu!”. Tāpēc kustība nav juridiski noformēta tā, lai drīkstētu piedalīties dažādās vēlēšanās, kas ir elementārs sākums „saistībai ar naudu”.

   S.Kurginjana vadītajai kustībai ir izdevies vairākkārt glābt dzimteni. Tas nav pārspīlējums. Kustībai bija izšķirošā pretspēka loma 2011.-2013. gadā, kad Rietumu finansētā 5.kolonna Maskavā organizēja plašus nemierus. Kustībai izdevās apturēt likumdošanas kroplības bērnu audzināšanā un izglītošanā. Visjaunākajā laikā kustība cenšas panākt nacionāli katastrofālās pensiju reformas atcelšanu un  pilnīgi pārliecināta par savu uzvaru.