Ideālisms
tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst
cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez
visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks
tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek
slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta.
Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo,
estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
Ideālistiska
pieeja tiek kritiski pretstatīta materiālistiskai un merkantilistiskai pieejai,
kad dominē savtīgs, veikalniecisks, sīkumains aprēķins un viss tiek vērtēts
tikai no izdevīguma, labuma un praktiskuma viedokļa. Cilvēks bez centienu
augstākajiem galamērķiem garīgi pilnvērtīgā vidē nevar gūt autoritāti un labu
reputāciju. To var gūt tikai ideālists. Tātad cilvēks, kurā izpaužas ideālistiskums
– konsekventa un aktīva iestāšanās par kādiem sabiedriskiem vai politiskiem
ideāliem un savas darbības balstīšana uz noteiktiem principiem doto ideālu
sasniegšanā. Ideālists vienmēr ir pārliecināts par attiecīgo ideālu pareizību,
vajadzību un perspektīvām.
Tomēr iespējama
arī skeptiska, ironiska, nicīga, naidīga, agresīva attieksme pret ideāliem un
ideālistiem. Cilvēces pagātne liecina par ideālistu fizisko iznīcināšanu –
sadedzināšanu, nošaušanu. Ideālisti ir ļoti bīstami politiskajai varai ar
apšaubāmu leģitimitāti vai vispār bez leģitimitātes. Labi ir zināma ideālistu
loma revolucionāros procesos. Revolūciju gatavo ģēniji-ideālisti. Tāpēc no
viņiem cenšas savlaicīgi atbrīvoties.
Attieksmē pret
ideāliem un ideālistiem pamatā viss ir atkarīgs no sabiedrības attīstības
līmeņa un tā nosacīto morālo un intelektuālo atmosfēru. Ideālistu trūkums
liecina par sociuma genofonda niecību un kultūras pliekanību. Ideālistu ģenēzi virza
tie paši divi galvenie faktori (gēni + kultūra), kuri virza visu antropoloģisko
evolūciju. Ja kādā sabiedrībā (tautā) dzirdams par personību trūkumu, tad tas
liecina par ideālistu trūkumu dotajā sabiedrībā (tautā). Ideālisti ir
personības. Personības izcilības mērs ir personības ideālistiskuma mērs. Jo
izcilāka personība, jo tajā spilgtāk zaigo ideālistiskums.
Ideāli mēdz būt
ne tikai atsevišķam cilvēkam. Ideāli mēdz būt arī atsevišķam cilvēciskajam
kolektīvam. Piemēram, tautai. Turklāt prasība ir viena un tā pati: ideāli ir
jābūt cienījamam cilvēkam, un ideāli ir jābūt cienījamai tautai. Autoritāte un laba reputācija
nevar būt cilvēkam bez ideāliem. Tas pats attiecas uz tautu. Tiek cienītas
vienīgi tās tautas, kurām ir cildeni un svēti ideāli.
Tautas ideālus
definē un propagandē tautas izglītotākie cilvēki – inteliģence. Tautas ideālus
definē un propagandē pēc tautas rašanās, lai veicinātu tautas sociāli politisko
konsolidāciju. Inteliģences definētie tautas ideāli faktiski ir tautas
attīstības mērķi. Tautas ideāli vispirms ir cilvēku galvās un sirdīs, bet tikai
pēc tam vairāk vai mazāk realizējas īstenībā.
Tā tas savā laikā
bija jaunajā latviešu tautā. XIX gs. latviešu tautas ideālus definēja
inteliģences grupa ar vācbaltu ieteikto un latviešu akceptēto nosaukumu
„jaunlatvieši”. Jaunlatvieši definēja trīs galvenos ideālus jeb mērķus: 1)
radoši patstāvīgas (bez vācbaltu līdzdalības) latviešu mākslinieciskās kultūras
izveidošana, 2) saimnieciskās varenības sasniegšana un 3) juridisko tiesību
aizstāvēšana. Neatkarīgas nacionālās valsts izveidošanas ideāls tika definēts
XX gs. sākumā - I Pasaules kara beigās. Pirms tam latviešu inteliģence kā
tautas ideālu uzskatīja Latvijas autonomiju Krievijas impērijā („brīva Latvija
brīvā Krievijā”). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas inteliģencei izdevās
panākt, ka neatkarīga valsts kļuva latviešu tautas galvenais ideāls. Satversmē
tika fiksēts, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.
Tas bija tā laika
latviešu inteliģences respektējams ieguldījums tautas labā. Neatkarīga valsts
kā tautas galvenais ideāls liecina par sabiedriskās apziņas briedumu un tautas
gara drosmi. Jo stabilāka ir tautas pašapziņa un pašcieņa, jo dziļāka ir tautas
vēsturiskā ceļa izpratne un savas sociālās eksistences jēgas izpratne, jo
augstāks ir tautas ideāls. Latviešu masveidīgā izturēšanās pret savu valsti kā
etniski politiskās esamības visaugstāko ideālu (mērķi, vērtību, dzīves jēgu)
skaidri apliecināja jaunās tautas attīstības cienījamo līmeni. Latviešu
smadzenēs un sirdīs bija panākts, ka politiskā brīvība ir viscildenākais un vissvētākais
nacionālais ideāls. Tāpēc nekādi nav atzīstami latviešu varas inteliģences
deklarētie un propagandētie procesi „otrajā republikā”. Tie ir ļoti drūmi procesi.
Tos nekādi nedrīkst atstāt bez ievērības un dziļa nosodījuma.
Bet vispirms ir
jāatbild uz jautājumu „Vai tauta var atsacīties no sava viscildenākā un
vissvētākā nacionālā ideāla?”. Atbilde ir apstiprinoša – „Jā, tauta to var
izdarīt!”. Latviešu tauta to konkrēti izdarīja 2003.gada 20.septembrī
referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, brīvprātīgi atsakoties no valsts
neatkarības. Šo nacionāli drausmīgo soli atbalstīja 66,97 % no referenduma dalībniekiem.
Protams, tūlīt
skan otrais jautājums „Kādēļ tas tā notika?”. Atbildēt uz šo jautājumu ir
viegli. Nākas atgādināt, ka tautas ideālus definē un propagandē tautas
izglītotākie cilvēki – inteliģence. Šajā gadījumā tā ir valdošo kliķi
apkalpojošā inteliģence – varas inteliģence. Pēc PSRS sabrukuma latviešu varas inteliģence
ļoti īsā laikā (apmēram 12 gados) spēja tautas apziņu transformēt tik pamatīgi,
ka latvieši ne tikai masveidā atsacījās no neatkarīgas valsts ideāla, bet pat lepojas
ar savu lēmumu varu nodot svešai konfederācijai. Sociāli politiskā apmātība ir
tik grandiozi sabiezējusi, ka ar psihiatra acīm nākas vērīgāk iedziļināties
tautas mentālajā stāvoklī. Tas ir stāvoklis bez optimistiskām cerībām tautai
atgūt tās agrāko cieņu. Latviešu varas inteliģence ir pastrādājusi humanitātes
noziedzību.
Noziedzībai var būt daudzas sejas:
ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība
pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt
par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību,
cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību. Tā ir noziedzība tādos
humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam
adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss.
Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk.
Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes
noziedzība. Par to ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem,
kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir
paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par
izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā
šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko
izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu. Galvenie humanitātes
noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras
institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu
darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā
nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. Brīvprātīgā atsacīšanās no valsts
neatkarības, bet visjaunākajā laika 13.Saeimas kontingents īpaši saasina
jautājumu par humanitātes noziedzības antropoloģiski visaptverošo trajektoriju
Latvijā.
Saprotams, tāpēc pašlaik
vissvarīgākā tēma ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi,
ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu
tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2018.gada beigās, kad etniskās, politiskās,
intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra
paaudze”. Šo paaudzi nekādā gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat
nevar saistīt ar cilvēciski cienīgu dzīvi vispār.
Tēma uzjundī ļoti
grūtus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt
politiskās mobilizācijas ģenēzes pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas
ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas ģeneratīvās perspektīvas tādai
tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs
nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brīvība, nacionālā
neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī inteliģences „miljons” ir humanitātes
noziedzības recidīvists un pilnā mērā atbalsta nacionāli reakcionāro un
krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums
skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks var izraisīt tautas politisko
mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo kapitālismu?”.
Vēsturiski pēdējo
tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizēja PSKP/VDK, izmantojot galveno nacionālo
ideālu – valstisko neatkarību. Tagad šis ideāls neder. Atsacīšanās no
suverenitātes latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības”
iegūšana, un tautas masas tas apmierina. Prasība un solījums atjaunot LR
suverenitāti sabiedrībā un tās politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav
saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt
normālu dzīvi bez nacionālajiem laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas,
bez pūstošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un
antihumānajiem „projektiem” izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā
tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa praktiski
ir intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa.
Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama
bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vēsturiski unikāls.
Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi līdz nacionālā
ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs, ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem
cēliem ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā
suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā
politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē, tautas kustībā u.tml.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru