Emocionālās analoģijas

   Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. Postcilvēku ģenēze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pēcpadomju gadus. Tomēr no tā nekļuva vieglāk pēc vēlēšanām. Nepatīkamās prognozes nespēj mazināt emocionālo pārdzīvojumu, tiekoties ar realitātes skaudrumu.

   Latvijā vēl ir samērā prāvs cilvēku skaits. Viņi veido vietējās sabiedrības garīgi veselo indivīdu kopumu. Viņi nav zaudējuši cilvēciskumu un joprojām dzīvo atbilstoši cilvēces tradicionālajām vērtībām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cēlumu un rīcības mērķtiecību. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidība un izvirtība. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvēces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildība, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attīstības kvintesence – galvenais, svarīgākais un būtiskākais sasniegums tautas vēsturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultūras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvēkiem raugās kā uz šausmīgu anormālību. Tajā pašā laikā viņi ir pamatīgi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu „Kāpēc XIX gs. otrajā pusē latviešiem piedzima mazai tautai negaidīti liela plejāde izcilu personību, bet XX gs. otrajā pusē tika sadzemdēta postcilvēku milzīga populācija?”. Tāpat viņos baismas izraisa jautājums „Kas notiks ar tautu, ja postcilvēciskums izrādīsies ģenētiski nostiprināts?”. Postcilvēku dominēšana parlamentā un valdībā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvēki neslēpj attieksmi pret nacionālo kolapsu. Dominē velme pēc iespējas ātrāk doties prom no Latvijas.

   Latvieši nav pirmie, kuri cilvēces vēsturē tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzīvo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvēku šodienas emocijām ir emocionālās analoģijas pasaules vēsturē. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā līmenī cilvēki ir izjutuši arī agrāk. Arī agrāk ir bijuši ļoti drūmi notikumi, kad tautas un tās valsts dzīvē ielaužas ellišķīgi spēki un visu barbariski izposta, dzīvi pārvēršot par nemitīgu morālo mocību.

   Ļoti uzskatāmi ir divi piemēri. Mūsu zemes iedzīvotājiem abi piemēri ir labi pazīstami. Viens no piemēriem tieši attiecas uz mūsdienu Latvijas cilvēkiem. Tas ir piemērs, kura pagātnei ir turpinājums tagadnē un nenosakāmi ilgi būs turpinājums nākotnē. To pašlaik izjūt un turpmāk izjutīs gan Latvijā palikušie cilvēki, gan Latviju pametušie cilvēki. Runa ir par amerikāņu okupāciju Rietumeiropā pēc II Pasaules kara un par Krievijas sabrukumu 1917.gadā.

   Pret t.s. oktobra revolūciju krievu īstie cilvēki joprojām izturas kā pret apkaunojošu pazemojumu, kas iezvanīja krievu tautas cilvēcisko panīkumu, kultūras mantojuma zaimošanu, nacionālā genofonda antropoloģiski vērtīgākās daļas iznīcināšanu. Krievu aristokrātijas, oficieru korpusa, garīdzniecības, akadēmiskās inteliģences iznīcināšana bija krievu gara aristokrātijas iznīcināšana. Apkaunojoši un pazemojoši bija tas, ka tautu un valsti sagrāva lumpeniskas, plebejiskas, tumsoniskas, analfabētiskas masas, kuras kodēja, zombēja, programmēja, komandēja kaut kādi no ārpasaules uzklīduši nenosakāmas kultūras identitātes deklasēti ebreji, pusebreji, gruzīni, latvieši. Viņu briesmu darbi nav aizmirsti. Netika aizmirsti 100 gados, un acīmredzot nekad neizzudīs no krievu tautas vēsturiskās atmiņas.

   Par to liecināja „jubilejas” publikācijas 2017.gadā. Tajās zīmīga ir emocionālās tonalitātes saglabāšanās pēc 100 gadiem. Principā nekas nav mainījies. Apkaunojumu un pazemojumu izjuta 1917. gadā dzīvojošie krievu tautības cilvēki. Viņu emocionālā reakcija ir atspoguļota daudzos romānos un memuāros. Tā ir atspoguļota arī padomju kinofilmās kā „buržuāzijas” neizprotošā izturēšanās pret proletariāta diktatūru.

   Apkaunojumu un pazemojumu izjūt arī tagad dzīvojošie krievu īstie cilvēki. Tas tika uzsvērts „jubilejas” publikācijās. Nepatīkamas emocijas izraisa sociuma viszemāko slāņu uzkundzēšanās, kā arī valdošās elites bezspēcība glābt Krieviju no sabrukuma. Šajā ziņā 13.Saeimas vēlēšanas ne ar ko neatšķiras no bezspēcīgās pagaidu valdības gāšanas Krievijā. Krievijā valdošā elite, bet LR kriminālā oligarhija, faktiski padevās bez kaujas, nodevīgi pametot tautu graujoši postošu monstru varai.

   Amerikāņu kundzība Rietumeiropā un pēc PSRS sabrukuma visā Eiropā ir viens no lielākajiem eiropiešu kauna traipiem. Pēc II Pasaules kara Baltais nams neaizveda uz mājām savu armiju. Rietumeiropā palika ASV milzīgs militārais kontingents. Tas ir okupācijas kontingents, jo nepakļaujas vietējiem likumiem, kā tas tagad ir arī Latvijas Republikā.

   Par rietumeiropiešu apkaunojumu un pazemojumu tāpat kā par krievu apkaunojumu un pazemojumu ir plaša bibliotēka. Taču ir viena atšķirība. Ja Krievijā pēcpadomju laikā par 1917.gada revolūcijas nacionāli graujošo būtību drīkst brīvi runāt un rakstīt, tad Rietumeiropā un tagad arī pēcpadomju Latvijā par amerikāņu okupāciju netiek brīvi runāts un rakstīts. Šīs tēmas aizliegumu cītīgi sargā valdošās elites. Pēc II Pasaules kara amerikāņi Rietumeiropā izaudzināja sev paklausīgu un padevīgu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras eliti. Tāda ir izaudzināta arī Latvijā.

   Par ASV lomu Eiropā patiesību visbiežāk runā un raksta paši amerikāņi. Turklāt netiek slēpta nicīgā izturēšanās pret rietumeiropiešiem, kuri derot vienīgi „trauku mazgāšanai”, jo vairs nespējot savā dzīvē kaut ko patstāvīgi un vērtīgi nokārtot. Eiropas saimnieku augstprātīgā izturēšanās ir vēl viens iegansts īsto eiropiešu emocionālajam sarūgtinājumam par savu apkaunojošo un pazemojošo stāvokli.

   Latvijas postcilvēkiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjūt. Viņiem vispār nav pazīstamas cilvēku emocionālās izjūtas. Viņi neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mūsu vēderus baro un mūsu sadzīviskās vajadzības apgādā ar speciāli priekš mums pietaisītu trešās šķiras produkciju, ko paši rietumeiropieši neēd un nelieto. Postcilvēki neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. Postcilvēkiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas „panīkušu reģionu”.

   Postcilvēkiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. Arī viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktīvi „tautai” izgaismo postcilvēku panākumus 13.Saeimas vēlēšanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvētu klusi, apkalpojošais personāls gudri komentē postcilvēku (daunu-klaunu un morāli patoloģiski sagandēto primātu) turpmāko „politiku”. Tajā svarīgi esot saglabāt „Latvijas eiroatlantisko virzienu”: „Nav pamata bažām, ka jaunās valdības laikā varētu mainīties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomēr aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionēs eiroatlantiskajā kopienā (!?), šādu viedokli pauda Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizējusies (!?). Viņš uzskata, ka šīs vēlēšanas nav izrādījušās izšķirošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomēr pastāv. Viens no tiem esot izvēle, kā Latvija sevi saredzēs eiroatlantiskajā kopienā” (citāts no „Delfi”).

   Tāds viedoklis var būt ne mazāk atbaidošiem tipiem par mūsu jaunajām politiskajām slavenībām (dauniem-klauniem un morāli patoloģiski sagandētajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garīgi sagandēts, ka nav spējīgs atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvēku ievēlēšana parlamentā un iekļaušana valdībā ir normāla parādība un nekādā gadījumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. Postcilvēku invāzija priekš viņa nav emocionāla pārdzīvojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mūsdienu vēsturē. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplūstu ar Rietumu īsto cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pēc II Pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrūk īstiem cilvēkiem šodienas Eiropā: „Pēc Sprūda domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados būs daudz grūtāk veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tēlu varētu pasliktināt.”

    No postcilvēku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzējas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvēcisku seju – uzskatu un rīcības patstāvību, valstisko suverenitāti, kā arī nevēlas piesārņot nāciju ar citu rasu deklasētiem migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzīga. Latvijai ir jābūt postcilvēka sejai – verdziski padevīgai un verdziski pakalpīgai sejai bez jebkādas suverenitātes pazīmēm.

   Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot nav spējīgs saprast vēl vienu būtisku momentu. Rietumu elite noteikti ir lietas kursā, kāds cilvēciskais materiāls uzvarēja 2018.gada 6.oktobrī. Naivi būtu cerēt par Rietumu elites neziņu vai nespēju objektīvi novērtēt mūsu daunus-klaunus un morāli patoloģiski sagandētos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektīvais vērtējums būtiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru pie tam postcilvēkiem iesaka atļaut arī turpmāk duļķot līdzšinējam pederastam ārlietu ministra krēslā. Tāpat direktoram Dievs nav vēlējis saprast, ka 13.Saeimas kadriem nevar būt ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var būt tikai kaut kas pilnīgi savādāks, kura apzīmējumā iederas vienīgi rūpji un neliterāri vārdi.