No pandēmijas dienasgrāmatas

   Pandēmijas unikālais informatīvais iesaiņojums ir ne tikai informācijas izmantošana noteiktā nolūkā, bet arī tieša vēršanās pret kognitīvo sfēru, ierobežojot un nepieļaujot zināšanu ieguves metodes (tas attiecas uz medijiem kā zināšanu ieguves metodi) un slēpjot pašas zināšanas. Pandēmijas organiska sastāvdaļa ir kognitīvā apspiestība.

   Ja attieksmē pret cilvēku atzīstam trīs variantus, tad pandēmija kultivē vissliktāko variantu. Varianti ir šādi: 1) cilvēku var pilnveidot, 2) cilvēku nevar pilnveidot, un cilvēks vienmēr paliks zvērs, 3) cilvēku nevar pilnveidot, bet viņā var un nākas pilnveidot zvēru. Pandēmija cilvēkā pilnveido zvēru (visplašākajā nozīmē, jo iracionālisma, vulgāra materiālisma, neizglītotības, homoseksuālisma, genderisma, idiotijas pilnveidošana arī principā ir zvēra pilnveidošana).

   Līdzšinējās pasaules balsti bija humānisms, cilvēciskums, garīgums, racionalitāte, nacionāla valsts, starptautiskās tiesības, solidāras reaģēšanas institūti, tiekoties ar kopēju nelaimi. Ja pandēmija ir radikāls pavērsiens paradigmas līmenī, tad jaunajā dominējošajā paradigmā būs citi balsti, kuri jau 50 gadus formējas ne tikai Rietumu civilizācijā.

   Vīrusi nelabvēlīgi funkcionēja arī agrāk. Tikai agrāk tos nereklamēja, jo nebija ekonomiskās un politiskās nepieciešamības. Tas, ka tik tikko minētās nepieciešamības dēļ nevairās izmantot, reklamēt vīrusu, liecina par šausmīgu deģenerāciju ekonomiskajā un politiskajā vidē. Liecina par šīs vides bezspēcību, sabrukumu, nespēju izstrādāt kaut ko konstruktīvu. Šī vide jau ir tik lielā mērā nevērtīga, amorāla, intelektuāli impotenta, ka izmanto tik antihumānu līdzekli – baiļu, panikas, histērijas stimulēšanu sociuma masās, lai tik odiozas atmosfēras laikā realizētu kaut ko sev izdevīgu.

   Pandēmijas analītikā diemžēl nav nācies tikties ar demogrāfiskās pārejas aspektu. Skaidrs, ka būtiska loma ir “baltās” rases norietam un šī norieta specifiskajai (“dzīres mēra laikā”, Danse Macabre) garīgajai atmosfērai demogrāfiskās pārejas laikā un citu rasu morāli psiholoģiskajam satraukumam par savu likteni, jo lielā dzimstība arī ir sava veida nelaime. Ne mazāka nelaime, ka rases izmiršana. Lielā dzimstība nesola visiem relatīvi vienādi nodrošinātu eksistenci. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci; respektīvi, demogrāfiskās pārejas morāli psiholoģiskais klimats visai cilvēcei ir vienāds. Tāpēc arī ir iespējama šī vēsturiski unikālā situācija, kad ar pandēmijas specoperāciju tiek aptverta visa cilvēce, un visā cilvēcē specoperācijai atklāti pretojas tikai niecīga daļa.

   Tomēr zināmu demogrāfiskās pārejas aspektu var saskatīt pandēmijā. Tā tas ir tajā gadījumā, ja reāli nākas tikties ar bioetniskā un biorases vīrusa izmantošanu. Tādā gadījumā tiek ietekmēta demogrāfiskā pāreja noteiktā veidā: 1) iznīcina vecus cilvēkus, lai nebūtu jāmaksā pensijas; 2) iznīcina nēģerus, arābus, kuriem ir liela dzimstība.

   Kvalitatīva dezinformācija nav faktu izkropļošana, bet manipulācija ar uztveri – tās jūtīgumu, radošumu, racionālo potenciālu. Demogrāfiskā pāreja acīmredzot jau tik lielā mērā ir traumējusi cilvēces uztveri, ka bez lielām pūlēm cilvēcei izdevās iestāstīt par pandēmijas briesmām, kuru dēļ jāizolējas, jāpārtrauc strādāt (pelnīt maizi), jāļauj sevi “čipot”, jāpārtrauc ceļot, dziedāt, dancot, mācīties, kolektīvi lūgt Dievu. Pat panāca to, ka baznīcas slēdz paši mācītāji. Izraēlas rabīns esot teicis, ka cilvēku dzīvība ir dārgāka par Toru. Tas ir šausmīgs viedoklis. Tas atņem cilvēkam pašu galveno – ticību, ka ir iespējams uz kaut ko paļauties. Tāda viedokļa rezultātā cilvēkam vairs nav nekas, uz ko viņš varētu balstīties. Skaidrs, ka tādējādi tiek stimulēts cilvēka sabrukums. Ja cilvēkam nav nekāda atbalsta, glābiņa (Dievs ir glābiņš ne tikai ticīgajiem, bet tas ir transcendentāls glābiņš visiem), tad viņš vairs nespēj pretoties ļaunajam. Cilvēkā zūd domāšana, veselā saprāta loģika.

   Saules aktivitātes izmaiņas – epidēmiju, revolūciju, karu, nemieru laiks. 2020.gadā sākās kārtējais periods Saules aktivitātes jomā. Dabā stihiski katastrofiskas parādības sakrīt ar epidēmisko slimību progresēšanu. Infekciju slimību etiloģijai (mācībai par slimību cēloņiem) nākas ņemt vērā kosmisko ietekmi, šīs ietekmes mehānismu.

   No epidēmijām mēris ir “radoši” vispopulārākais. Sastopama mēra filosofija un poētika ar saviem sižetiem, tēliem, simboliem, konceptiem, vērtībām, domas pavērsieniem, kā arī rekursīviem psihosomātiskajiem sindroniem civilizācijas straujākas vibrācijas laikā, izvairoties tikties ar patiesi svarīgām metafiziskām nostādnēm.

   Danse Macabre – radās mēra laikā 1518.gadā Strasburgā; nāves deja/jocīga slimība – cilvēks dejo stundām, pat dienām ilgi, kamēr sabrūk bez dzīvības pazīmēm. Paracelzs apraksta, ka tā bija jau Erfurtē 1237.g. un Ahenā 1417.g. Vizuāli simboliskais noformējums: dejo Nāve sievietes izskatā. Skat. Hansa Holbeina zīmējumus, E.Po, Bodlēra daiļradi.

   2020.gada sākuma pandēmija arī ir “radoša”. Dominē divi radošuma formāti: 1) globālo sociālo problēmu analītika un 2) ironiski kariķējoši vizuālie (karikatūras un video) darbi.