Sabiedrībā ir cilvēki, kuru amata pienākums ir izstarot optimismu.
Sabiedrība no viņiem gaida vienīgi optimistiskus izteikumus. Taču tam nav jābūt
sentimentāli šķebīgam optimismam un mietpilsoniski izpatīkošam optimismam. Šo
cilvēku optimisms nedrīkst būt pārlieku emocionāls, eksaltēti pieglaudīgs,
salkani maigs, kā arī demagoģiski centrēts. Šo cilvēku optimismā ir jājūt
racionalitātes, objektivitātes, pragmātisma deva. Tikai tāds optimisms spēs
veikt savu funkciju, mudinot cilvēkus pret pasauli izturēties dzīvespriecīgi, ar
ticību nākotnei, nemazinot pārliecību par esamības vērtību un labā uzvaru pār
ļauno. Tādam optimismam, to var dēvēt par konstruktīvu optimismu, būs morāli,
psiholoģiski un intelektuāli perspektīva aura, izstarojot vitāli cerīgu
gaisotni.
Diemžēl sabiedrībai nākas tikties
arī ar tādu optimismu, kuram ir nomācoša aura. Konstruktīvam optimismam līdzās
mēdz būt dekonstruktīvs optimisms ar nelabu auru. Ne velti vārdu “aura” lieto
pozitīvā nozīmē un negatīvā nozīmē. Tā, piemēram, medicīnā par auru sauc pēkšņu
nemieru un satraukumu cilvēkā, kas ir histērijas lēkmes priekšsajūta.
Neapšaubāmi, nomācošs optimisms tikai retos gadījumos uzjundīs cilvēkā histērijas
lēkmi. Tiekoties ar nomācošu optimismu, visticamākais, cilvēkos visizplatītākā
reakcija būs dusmas vai sarkasms. Tāds optimisms ir dekonstruktīvs optimisms,
un tam sabiedrībā nav labvēlīga ietekme.
Amata pienākums izstarot konstruktīvu
optimismu ir valsts vadītājiem, politiskajiem līderiem, ideoloģiskajiem guru.
Jo valsts vadīšanā augstāks amats, jo lielāks pienākums izstarot konstruktīvu optimismu.
Tā ir sena politiskā un valstiskā menedžmenta tradīcija. Šī tradīcija noteikti
radās reizē ar pirmo valstisko formāciju veidošanos.
Domājams, jau pašā sākumā radās
abi varianti – kostruktīvais optimisms un dekonstruktīvais optimisms. Nav grūti
saprast attiecīgā varianta izvēli. Gudri valdnieki nekad necenšas optimistiski
sekli un tukši par kaut ko izteikties. Gudri valdnieki izsakās lietišķi, un
viņi optimismu prot apģērbt reāli pamatotā tērpā. Ap gudriem valdniekiem ir
šķietams spīdošs oreols, ko arī apzīmē ar vārdu “aura”.
Pēcpadomju Latvijā konstruktīvs
optimisms nav iespējams. Tas ir ļoti drūms fakts. Tas uz tautas kolektīvo
apziņu un atsevišķu cilvēku individuālo apziņu noteikti atstāj ļoti graujošu
ietekmi. Īpaši graujošu ietekmi tas atstāj uz sociāli domājošiem cilvēkiem.
Viņiem rūp tautas dzīve un valsts nākotne. Ticība nākotnei ir viens no cilvēka
eksistences fundamentālākajiem nosacījumiem. Ja cilvēkā nav optimistiskas
ticības nānotnei, tad tāds cilvēks strauji degradējas un zaudē cilvēcisko seju.
Savukārt tauta bez optimistiskas ticības nākotnei vairs nav tauta, bet
primitīvi “tusējoša” biomasa (“kultūrnācija” ar “likteņkopību” un “valstsgribu”
“jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā).
Konstruktīva optimisma
neiespējamības iemesls nav gari jāizskaidro. To principā jau sen zina katrs
normāls cilvēks. Kriminālajā kapitālismā ar noziegumu brīvību (organizētās
noziedzības juridisko leģitimitāti) optimisms ir iespējams vienīgi sakarā ar zagšanas
apjoma palielināšanos, kā tas tagad ir pandēmijas laikā, kad ir radusies jauna
skaista iespēja izzagt 4 miljardus.
Un vēl kas! “Kultūrnācijai” ar
“likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas”
pretīgajā fasējumā nemaz neinteresē konstruktīvs optimisms par tautas un valsts
nākotni. Latvijā īsta valsts nekad nav bijusi pēcpadomju periodā, un tagad arī
no latviešu tautas nekas liels nav palicis pāri, jo kriminālais kapitālisms nevarēja
neģenerēt primitīvi “tusējošu” biomasu, kuras sociālā, morālā, nacionālā
vienaldzība, idejiskais trulums un metafiziskais seklums ir redzams katram,
kurš Latvijas ārēs vēl ir spējīgs Homo sapiens formātā kaut ko saredzēt,
izprast un novērtēt.
Latvijā konstruktīvs optimisms nav
iespējams arī kadru politikas dēļ. Latvijā nevar būt gudri un godīgi valdnieki.
Tā tas ir varas visos līmeņos un ne tikai varas viszemākajos līmeņos.
Pirmkārt, kriminālajā kapitālismā
pie varas tiek vienīgi šī noziedzīgā valstiskuma atzinēji, slavētāji un pilnveidotāji.
Otrkārt, latvieši pie varas laiž tikai negudrus un negodīgus tipus. Jo augstāks
krēsls, jo tajā sēž cilvēciski mazvērtīgāks latvietis. Tā tas ir bijis visus
pēcpadomju gadus, un arī tā iemesls nav gari jāizskaidro. Tā ir latviešu
valstiskā menedžmenta klasika, ko dāsni cementē tautas mentalitātes specifika.
Latvijas līdzšinējiem valdniekiem
smadzenēs tomēr ir novēroti kaut kādi procesi. Visi Valsts prezidenti un
premjerministri ir zinājuši par nepieciešamību “tautā sēt” optimismu. Taču neviens
no viņiem nav pratis atšķirt konstruktīvu optimismu no dekonstruktīva
optimisma. Visi no viņiem “tautā ir sējuši” tādu optimismu, ka kļūst neērti,
neveikli, pārņem kauna sajūta sintezē ar pretīgumu. Visjaunākajā laikā (pēc
2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām) Latvijas varas struktūrās vispār ir
sācies debilitātes laikmets. Valdībai ir “583 darāmie darbi”, bet Rīgas pilī
iesēdināts pusizglītots “nācijas tēvs”, kuram dzīvē vislielākā vērtība ir t.s. angļu brokastis, bet vislielākais
ienaidnieks ir t.s. kontinentālās brokastis. No tām viņš vairās daudz paniskāk
nekā no iespējas visu mūžu veģetēt bez izglītota, gudra un godīga cilvēka
reputācijas. “Nācijas tēvs” nekad neuztraucas par savu reputāciju. Toties par
neizbēgamo perspektīvu notiesāt riebīgās kontinentālās brokastis viņš trakoti
uztraucas. Tāpēc tiek cītīgi plānotas ārzemju ekskursijas. Pasaules
viesnīcās ir t.s. angļu brokastis, un “nācijas tēvam” vislielāko baudu
diennaktī sagādā dažas pavadītās rīta stundas, uzpildoties pie bezmaksas ēdiena
“zviedru galda”. Pandēmijas mēneši, kad nelido lidmasīnas un ir jābarojas Rīgā
vai Jūrmalā pie latviešu apmaksātā bezmaksas ēdiena galda, noteikti būs
traģiskākais periods “nācijas tēva” mūžā.
No visiem Valsts prezidentiem
“nācijas tēvs” ir visģeniālākais dekonstruktīvā optimisma speciālists. Katra
viņa publiskā prezentācija ir ne vien sentimentāli šķebīga un mietpilsoniski
izpatīkoša, bet arī pseidointelektuāli un glamūrīgi piesātināta ar leksisko
bižutēriju – kretīniskiem “jaunvārdiem”.
“Nācijas tēvs” ar
reti riebīgu verbālo auru 2020.gada Lieldienās iepriecināja vietējo sabiedrību,
solot tai augšupceļu pēc pandēmijas: "Vēsture māca, ka katra krīze reiz
beidzas un krīzei vienmēr seko strauja izaugsme (!?). Latvija, pateicoties mūsu
cilvēku pacietībai (!?) un mūsu valsts izsvērtajai politikai (!?), pieder pie
tām nedaudzajām (!?) pasaules valstīm, kas salīdzinoši labi spēj šo situāciju
kontrolēt (!?) un vadīt (!?!?). Tādēļ ir pamatotas cerības, ka Latvija varētu
piederēt pie tām valstīm, kuras pirmās (!?)atgūsies no krīzes un sāks savu
augšupceļu (!?). Savu augšupceļu (!?) Bet nedaudz citādā – labākā virzībā (!?)
nekā līdz šim".
Kā redzam,
“nācijas tēvam” var būt labs un slikts augšupceļš. Psihiski veseliem cilvēkiem
ir tikai labs augšupceļš. “Nācijas tēvs” saka, ka mums līdz šim arī bija augšupceļš,
bet tas nebija labs augšupceļš. Tagad būs augšupceļš "labākā
virzībā". Vai kāds var atturēties no vētrainiem smiekliem?
“Nācijas tēva” idiotisms
ir tik amizants, ka izraisa vētrainus smieklus. “Nācijas tēvs” parāda, ka
idiotisms spēj ne tikai sadusmot un atbaidīt, bet arī pamatīgi uzjautrināt.
Tātad var būt komisks idiotisms un nekomisks idiotisms. Neapšaubāmi, “nācijas
tēva” vārdi par situācijas "vadīšanu" nesmīdina. Sanāk, ka mūsu vara
prot vadīt pandēmiju. Tāds dekonstruktīvs optimisms asociējas ar psihisku slimību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru