Epidēmijas un
pandēmijas sociāli psiholoģiskie atribūti ir saliedētība un bailes. Epidēmijas
laikā saliedētība un bailes ir spēcīgāk izteiktas nekā pandēmijas laikā. Abām
nelaimēm ir kopējs saturs un kopēja forma, taču uz cilvēku apziņu tās atsaucas
atšķirīgi.
Epidēmija ir
nacionālā nelaime. Tā apdraud tautu, un tāpēc tauta ciešāk saliedējas, lai
kolektīvi vienoti vērstos pret epidēmiju. Tautas saliedētība epidēmijas laikā
sasniedz zināmu kulmināciju. Tautas saliedētība epidēmijas laikā balstās uz
netēlotu vai ideoloģiski mākslīgi neuzspiestu sociāli psiholoģisko nostāju.
Epidēmijas laikā valda jūtu un domu dabiskums bez jebkāda idejiski tendenciozā
un individuāli savtīgā piemaisījuma.
Epidēmija ievieš
dziļas bailes. Tam ir vairāki iemesli. Epidēmija ir plaša infekcijas slimības
izplatīšanās. Cilvēkiem no infekcijas slimībām tradicionāli ir lielākas bailes
nekā no citām slimībām. Infekcijas avots nav pārskatāms un nav tik precīzi
izzināms kā, piemēram, iemesls gremošanas sistēmas slimībām, aklās zarnas
piedēkļu slimībām, aknu slimībām, nervu sistēmas slimībām un vēl daudzām citām
slimībām. Infekcija ir bioloģisku procesu kopums – slimības ierosinātāju
mikroorganismu iekļūšana organismā un savairošanās. Inficēšanās (slimības
izraisītāju mikroorganismu nonākšana cilvēka organismā) iespējas ir bezgalīgas
un nepakļaujas empīriskajai konkretizācijai, un tas stimulē dziļas bailes tāpat
kā parasti vairāk vai mazāk bailes pārņem tikšanās ar jebkuru transcendentālu
izpausmi. Tāds, kas nav izšķirams nedz ar loģiku vai matemātiku, nedz arī ar
juteklisko pieredzi, vienmēr ir baiļu avots. Un tas ir labi. To saka filosofija.
Ja cilvēks nepazītu bailes un ne no kā nebaidītos, tad pret cilvēku neklātos
izturēties kā pret dzīvu radību, bet klātos izturēties kā pret nedzīvu tehnisku
monstru, metāla mašīnu, robotu u.tml.
Pandēmija ir
transnacionālā nelaime. Tā attiecas uz daudzām tautām. Pandēmijas sākums
parasti ir epidēmija vienā tautā, kas kļūst infekcioza kontinentālā vai pat
planetārā mērogā. Tās tautas, kurām nav infekciozās (galvenās “vaininieces”)
tautas statuss, pret pandēmiju izturas remdenāk. Tiek realizēti visi
nepieciešamie veselības aizsardzības pasākumi, taču saliedētība un bailes nav
tik spilgtas kā epidēmijas laikā. Uz cilvēku apziņu relatīvi mierinoši atsaucas
tas, ka nelaimē ir arī citas tautas un pandēmija nav tikai pašmājas problēma.
Pandēmijas laikā cilvēku emocionalitāte, intelektuālā aktivitāte, sociālā
mobilizācija un sociālā atbildība, saprotams, eksistē, bet nav tik intensīva un
nav tik, sacīsim, nacionāli apsēsta kā epidēmijas laikā, kad dzīvības glābšanas
objekts ir vienīgi sava tauta.
Neapšaubāmi,
pandēmija “Covid-19” ir organiski vienota ar saliedētību un bailēm.
Infekcija eksistē un inficēšanās ir samērā plaša. Taču pandēmija “Covid-19”
ir unikāla pandēmija.* Tik tikko minētajā pandēmijā unikāli funkcionē arī tās
atribūti saliedētība un bailes. Tā tas ļoti izteikti ir Latvijā.
Latvijā
pandēmijas “Covid-19” laikā ir nekļūdīgi konstatējams saliedētības un
baiļu deficīts. Par kaut kādu nacionālo saliedētību un nacionālo apsēstību
vispār nevar būt runas. Zināmas bailes, domājams, eksistē tajā gados visvecāko
cilvēku slānī, kas tic TV un citu mēdiju saturam. Kā zināms, mediji dara visu
iespējamo baiļu uzjundīšanā. No medijiem neatpaliek latviešu valdošā kliķe –
premjers, ministri, deputāti, kā arī diemžēl atsevišķi bezatbildīgi medicīnas
speciālisti. Aprīļa nogalē tautas biedēšanā sākās jauns pavērsiens – biedēšana
ar nāves briesmām nākotnē. Sāka dominēt tādi brīdinājumi kā “nākamā ziema
saistībā ar Covid-19 izplatību būs grūta”, “otrais Covid-19 vilnis ir
sagaidāms šī gada rudenī, vienlaikus ar gripas sezonu”, “ja vasarā varētu būt
vērojama situācijas uzlabošanās, tad nākamā ziema pēc lielas daļas zinātnieku
paustā varētu būt vēl grūtāka”.
Tomēr mediju,
politiķu, bezatbildīgu speciālistu pūles baiļu veicināšanā ir kopumā veltīgas.
Par to visskaidrāk liecina saliedētības trūkums. Lieta ir tā, ka starp bailēm
un saliedētību pastāv cieša saistība. Ja ir bailes, tad ir arī saliedētība. Ja
nav bailes, tad nav saliedētības. Bailes no trakā vīrusa mudina būt visiem
saliedētiem.
Latvijā bailes un
saliedētība nebija jau no paša sākuma. Katrs turpināja domāt tikai par sevi.
Aptieku īpašnieki momentā paaugstināja zāļu cenas. Pārtikas tirgotāji arī
paaugstināja cenas. Dažādas finansu mahinācijas sākās ar masku un mākslīgo
plaušu ventilācijas iekārtu iepirkšanu ārzemēs. Ārsti sarūgtināti atcerējās
medicīnas darbinieku atalgojuma jautājumu. Valdošā kliķe nekavējoties aizņēmās
milzīgas naudas summas, dāsni palielinot jau tā principā neatmaksājamo ārējo
parādu. Latviešu lielākā dārguma organizētās noziedzības jaunākais objekts
kļuva četri miljardi. Amorāls zaņķis izveidojās ap dažādu pabalstu izmaksāšanu
sakarā ar dīkstāvi, karantīnu, atbrīvošanu no darba. VID sāka kašķīgi šķirot
nodokļu maksātājus no nodokļu pusmaksātājiem un nemaksātājiem. Policisti sāka
ķert un sodīt pašizolācijas pārkāpējus.
Visšķelmīgāk par
baiļu un saliedētības deficītu liecina lielāko interneta mediju devums
pandēmijas mēnešos. Tas, protams, atspoguļo sabiedriskās domas tematiku un šīs
tematikas hierarhiju sabiedriskajā apziņā. No vienas puses mediji “Delfi”,
“Diena”, “nra.lv” regulāri uztur pandēmijai veltītas rubrikas un tajās katru
dienu publicē šaušalīgas ziņas par mirušo un saslimušo cilvēku “tūkstošiem” ne
tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Taču no otras puses medijos nekas nav būtiski
mainījies. Aumaļām plūst tradicionāli primitīvie, vulgārie, mietpilsoniskie,
seklie, perversie, rusofobiskie, kroplā valodā rakstītie teksti, kuriem tāpat
kā agrāk pa vidu aumaļām plūst nekaunīgā reklāma. Par pandēmiju vienīgi liecina
nedaudzās jaunās rubrikas izdevumu ievaddaļā. Pēc šaušalīgajām ziņām par
pandēmiju, piemēram, “Delfos” seko Dombura izdarības TV žurnālistikas
apkaunošanā, “Versijās” jaunie konformisti turpina izklāstīt savas smieklīgās biznesa
fantāzijas, seko “Gunārs Ķirsons visvairāk nožēlo, ka krāpis savu sievu”,
“robežsargi uziet 60 000 kontrabandas cigarešu”, “ieteikumi neaizmirstamai
baudai arī bez partnera”, latviešu aristokrātija uzzina jaunāko Meganas un
Harija dēkās, latviešu mietpilsoņus iepriecina ar informāciju par skatuvisko
seksuālo perversiju lielmeistara Hermaņa radošajiem plāniem, Krievijas
nomelnošanā Kudurs sacenšas ar Sārtu un, pats par sevi saprotams, latviešu
glamūra fanus neatstāj bez fotoreportāžām par Krievijas ebreju un pusebreju
masu kultūras biznesmeņiem-dziedoņiem, kuriem pa vidu pinas talsinieks Busulis
ar riņķi abās ausīs un, iespējams, tādu pašu riņķi publikai neredzamā ķermeņa
vienā elementā...
Rīgā paniskas
bailes no pandēmijas, visticamākais, ir tikai Nācijas debilajam tēvam (NDT).
Brīdinājumi par pandēmijas turpināšanos rudenī un ziemā viņam var sagādāt briesmīgas
mokas. NDT nevar doties ekskursijās uz citām valstīm un tur viesnīcā no rītiem
stundām ilgi baudīt angļu brokastis, kurām ir vislielākā vērtība NDT dzīvē. Devīze
“Paliec mājās – paliec cilvēks!”** NDT nav pieņemama. Viņa pārliecībā bez angļu
brokastīm nav iespējams palikt cilvēkam.
NDT bailes no pandēmijas var izraisīt arī
nespēja aci pret aci komunicēt ar dārgo kultūrnāciju. Attālinātā formātā dārgajai
kultūrnācijai var nebūt redzams oreols (riņķveida mirdzums) ap viņa
pseidointelektuālisma un glamūrīgas tukšvārdības nepietašķīto galvu. Vai tad vecāko
klašu skolēni pamanīja oreolu, kad viņš skaidroja, “kāda ir
Latvijas neatkarības atjaunošanas nozīme Eiropas un pasaules vēsturē”? Jā, jā!
Tieši tā – “nozīme Eiropas un pasaules vēsturē” !!! Skaidrs, ka Rīgas
pilī tiekamies nevis ar debilitāti, bet oligofrēniju.
Saliedētības un
baiļu deficītu Latvijā nepieciešams izskaidrot. To var izdarīt lakoniski.
Pirmkārt un
galvenokārt, latvieši nefunkcionē kā tauta – etniski vienots kolektīvs subjekts.
Tāpēc nav iespējama saliedētība un bailes kā nacionāli kolektīvi sociāli
psiholoģiskie fenomeni.
Otrkārt, Latvijā
pastāv kriminālais kapitālisms ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību. Tādā
iekārtā ir iespējama vienīgi organizētās noziedzības saliedētība, kas praktiski
eksistē pie mums un priekšplānā saglabājas arī pandēmijas laikā. Latvijā
organizētā noziedzība ir masveidīga, aptverot etniskās biomasas lielāko daļu,
kurai faktiski nemaz nav ar ko saliedēties, ja tas ienāktu prātā.
Treškārt,
pandēmija “Covid-19” ir planetārā mēroga specoperācija. Tāda mēroga
specoperācijai nav precedentu. Iespējamas metodoloģiskās kļūdas. Unikālās
specoperācijas organizātori pārcentās, medijos un politiķu diskursos izplatot
pārmērīgi šausmīgu paniku, kam cilvēki ar veselo saprātu neticēja jau no paša
sākuma. Bet tādā gadījumā nevarēja būt bailes un nebija vajadzīga nacionālā
saliedētība. Visai drīz cilvēki sāka uzjautrināties par pandēmijai veltītajām
anekdotēm un karikatūrām. Savukārt Latvijas kultūrnācija visu garīgo enerģiju
koncentrēja 4 miljardu godīgai sadalīšanai.
*Portālā “Pietiek” par pandēmijas unikālo būtību ir
vairāki teksti. Piem. skat.: https://pietiek.com/raksti/pandemijas_specifika
**2020.gada 24.aprīlī Valsts prezidents Egils Levits teica runu tiešsaistes cilvēcības (!?) konferencē “Paliec mājās – paliec cilvēks!”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru