trešdiena, 2020. gada 12. februāris

Degradācija kā norma un vērtība izglītībā



   2020.gada 12.februārī “Dienā” latviešu tauta tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) 2020. gadā plāno uzņemt studentus jaunā starptautiskā, starpdisciplinārā maģistra studiju programmā Radošās industrijas un izaugsmes menedžments. Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī. Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
   Dotais “projekts” ir tipisks pierādījums latviešu varas inteliģences sasniegtajai degradācijas pakāpei un velmei sasniegto degradācijas pakāpi padarīt par normu un vērtību izglītībā. Savā ziņā tas ir unikāls “projekts”. Latvijā vēl nebija manīta tik destruktīva studiju programma humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Pie mums ir daudzas kroplības. Gandrīz nemaz nav sastopams jēdzienu “kultūra” un “nācija” zinātniski pareizs lietojums. Taču vēl nebija centieni pagrimuma, panīkuma, pasliktināšanās nostiprināšana studiju saturā un profesionālajā orientācijā. “Projekta” mērķis faktiski ir degradācijas speciālistu sagatavošana.
   “Projekta” autori ir Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. No vienas puses nekā negaidīta nav. No “projekta” institūciju vadītāju reputācijas viedokļa nekas labs nav gaidāms. Tas ir sen zināms. Ar LKU rektores Rūtas Muktupāvulas filosofiski iesaiņoto “viedokļu” postmodernistisko instalāciju jau nācās sastapties agrāk, secinot dāmas zināšanu un izpratnes klajo nepiemērotību darbam izglītības iestādē*. Savukārt RTU rektors Leonīds Ribickis ir slavens ar vislielākajiem ienākumiem Latvijas godīgo rektoru aizgaldā (2018.g. 205 000 eiro). Visticamākais, ka viņš karsti atbalsta jauno “projektu”, jo varēs pats tajā (“uz papīra”!?) iekļauties un papildināt (reāli bankā) savus ienākumus.
   Bet tagad visu pēc kārtas par to, kas ir noticis.
   Degradācijas leģitimācija notiek jau studiju programmas nosaukumā. Tikai pilnīgi neizglītots cilvēks un neglābjami aprobežots primāts var nezināt, ka vārdi “radošā industrija” ir šausmīgs vulgārisms. Uz garīgo kultūru, humanitāro segmentu, mākslu un literatūru, mākslinieciski radošo darbību nedrīkst attiecināt vārdu “industrija”. Rietumu civilizācijā, eiropeiskajā kultūrā un arī Latvijā līdz “brīvvalsts” periodam tas nebija pieņemts. Tā varēja un arī pašlaik tā var darīt vienīgi kaut kāds mežonis, neinteliģents cilvēks, primitīvs mietpilsonis, truls “materiālists”, kuram nav nekāda pietāte pret garīgo, skaisto, māksliniecisko, radošo personību. Blādīšanās par “radošo industriju” Homo sapiens aprindās joprojām ir rupjība, piedauzība, bezgaumība. Kā to var nezināt universitātē, akadēmijā? Kā to var nezināt Rīgas “finanšpratības” un “kultūrpratības” ekselences? Kā var cilvēki ar augstāko izglītību nezināt, ka visu XX gadsimtu izsmēja masu kultūru un jēdzienu "masu kultūras industrija"? Tā tas plaši notika arī Latvijā. Vārdu “industrija” izvēlējās semantiski speciāli, lai kariķētu masu sabiedrību un masu kultūru. Katram normālam cilvēkam tas bija saprotams. Visi zināja, ka vārds “industrija” apzīmē ražošanu ar rūpnieciskām metodēm. Protams, XX gs. patiešām sākās masu kultūras ražošana ar rūpnieciskām metodēm. Daudzi (ne tikai ebreji) kļuva miljonāri, jo bezatbildīgi un savtīgi iesaistījās masu kultūras industrijā. Taču sabiedrības attieksme pret masu kultūru un tās industriju nemainījās. Ne tikai elite šausminājās par jauno nelaimi Rietumu civilizācijā. Kā to var nezināt Rīgas akadēmiskās ekselences? Normālu cilvēku vidē taču nekas nav mainījies! Tāpēc “radošās industrijas” speciālistu gatavošana būs ārprātīga dumjība un degradācijas izpausme. Ne visi Latvijā gribēs samierināties, ka XXI gadsimta sākuma sociuma izcili debilajā slānī tas pilnā mērā iederas un ir vajadzīgs postcilvēku, "6.oktobra paaudzes", apkalpošanai.
   Smieklīgs un reizē riebīgs ir “projekta” autoru optimisms un pašpārliecinātais patoss: “Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī”. 
   Nav domājams, ka visi noticēs šādam superizplūdušam solījumam: “Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
   Nav saprotams, kāpēc “projekta” autori uzdrošinājās iztikt bez tādām šodienas debilitātes laikmeta leksiskajām pērlēm kā “kultūrnācija”, “valstsgriba”, “par-politika”, “jābūtības dimensija”. Vajadzēja droši iet līdz galam – degrādācijas pazīmju visam komplektam.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru