2020.gada
12.februārī “Dienā” latviešu tauta tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Latvijas
Kultūras akadēmija (LKA) un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) 2020. gadā plāno
uzņemt studentus jaunā starptautiskā, starpdisciplinārā maģistra studiju
programmā Radošās industrijas un izaugsmes menedžments. Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo
industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā,
korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī. Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas
pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību,
sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā,
kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur
radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
Dotais “projekts”
ir tipisks pierādījums latviešu varas inteliģences sasniegtajai degradācijas pakāpei
un velmei sasniegto degradācijas pakāpi padarīt par normu un vērtību izglītībā.
Savā ziņā tas ir unikāls “projekts”. Latvijā vēl nebija manīta tik destruktīva
studiju programma humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Pie mums ir daudzas
kroplības. Gandrīz nemaz nav sastopams jēdzienu “kultūra” un “nācija”
zinātniski pareizs lietojums. Taču vēl nebija centieni pagrimuma, panīkuma,
pasliktināšanās nostiprināšana studiju saturā un profesionālajā orientācijā.
“Projekta” mērķis faktiski ir degradācijas speciālistu sagatavošana.
“Projekta” autori
ir Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. No vienas puses
nekā negaidīta nav. No “projekta” institūciju vadītāju reputācijas viedokļa
nekas labs nav gaidāms. Tas ir sen zināms. Ar LKU rektores Rūtas Muktupāvulas
filosofiski iesaiņoto “viedokļu” postmodernistisko instalāciju jau nācās
sastapties agrāk, secinot dāmas zināšanu un izpratnes klajo nepiemērotību
darbam izglītības iestādē*. Savukārt RTU rektors Leonīds Ribickis ir slavens ar
vislielākajiem ienākumiem Latvijas godīgo rektoru aizgaldā (2018.g. 205 000
eiro). Visticamākais, ka viņš karsti atbalsta jauno “projektu”, jo varēs pats
tajā (“uz papīra”!?) iekļauties un papildināt (reāli bankā) savus ienākumus.
Bet tagad visu
pēc kārtas par to, kas ir noticis.
Degradācijas
leģitimācija notiek jau studiju programmas nosaukumā. Tikai pilnīgi neizglītots
cilvēks un neglābjami aprobežots primāts var nezināt, ka vārdi “radošā
industrija” ir šausmīgs vulgārisms. Uz garīgo kultūru, humanitāro segmentu,
mākslu un literatūru, mākslinieciski radošo darbību nedrīkst attiecināt vārdu
“industrija”. Rietumu civilizācijā, eiropeiskajā kultūrā un arī Latvijā līdz
“brīvvalsts” periodam tas nebija pieņemts. Tā varēja un arī pašlaik tā var
darīt vienīgi kaut kāds mežonis, neinteliģents cilvēks, primitīvs mietpilsonis,
truls “materiālists”, kuram nav nekāda pietāte pret garīgo, skaisto,
māksliniecisko, radošo personību. Blādīšanās par “radošo industriju” Homo
sapiens aprindās joprojām ir rupjība, piedauzība, bezgaumība. Kā to var
nezināt universitātē, akadēmijā? Kā to var nezināt Rīgas “finanšpratības” un “kultūrpratības”
ekselences? Kā var cilvēki ar augstāko izglītību nezināt, ka visu XX gadsimtu izsmēja
masu kultūru un jēdzienu "masu kultūras industrija"? Tā tas plaši
notika arī Latvijā. Vārdu “industrija” izvēlējās semantiski speciāli, lai
kariķētu masu sabiedrību un masu kultūru. Katram normālam cilvēkam tas bija
saprotams. Visi zināja, ka vārds “industrija” apzīmē ražošanu ar rūpnieciskām
metodēm. Protams, XX gs. patiešām sākās masu kultūras ražošana ar rūpnieciskām
metodēm. Daudzi (ne tikai ebreji) kļuva miljonāri, jo bezatbildīgi un savtīgi
iesaistījās masu kultūras industrijā. Taču sabiedrības attieksme pret masu
kultūru un tās industriju nemainījās. Ne tikai elite šausminājās par jauno
nelaimi Rietumu civilizācijā. Kā to var nezināt Rīgas akadēmiskās ekselences? Normālu
cilvēku vidē taču nekas nav mainījies! Tāpēc “radošās industrijas” speciālistu
gatavošana būs ārprātīga dumjība un degradācijas izpausme. Ne visi Latvijā
gribēs samierināties, ka XXI gadsimta sākuma sociuma izcili debilajā slānī tas pilnā
mērā iederas un ir vajadzīgs postcilvēku, "6.oktobra paaudzes",
apkalpošanai.
Smieklīgs un
reizē riebīgs ir “projekta” autoru optimisms un pašpārliecinātais patoss:
“Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes
sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī
un globālajā līmenī”.
Nav domājams, ka
visi noticēs šādam superizplūdušam solījumam: “Programmā tiks aplūkotas
sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi,
kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība
un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā
studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju
pilnveidi."
Nav saprotams,
kāpēc “projekta” autori uzdrošinājās iztikt bez tādām šodienas debilitātes
laikmeta leksiskajām pērlēm kā “kultūrnācija”, “valstsgriba”, “par-politika”,
“jābūtības dimensija”. Vajadzēja droši iet līdz galam – degrādācijas pazīmju
visam komplektam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru