Ideoloģijas diktatūra un tās sargi

   Pret ideoloģiju var droši izturēties kā pret diktatūru. No tā nav jābaidās. Tas nebūs pārspīlējums. Ideoloģijas vara vienmēr ir diktatūra. Ideoloģijas vara tāpat kā jebkura diktatoriskā vara tiecas valdīt neierobežoti un nepieļaut nekādas atkāpes no diktāta formā izvirzītajām prasībām. Ideoloģija savas prasības vienmēr diktē – kategoriski uzspiež. Ideoloģija vienmēr rīkojas kā valdonīgs diktators, bez ierunām pakļaujot savai gribai.

   Seno grieķu valodā vārds „ideoloģija” apvieno divus komponentus: „idea”(jēdziens) + „logos” (mācība). Mūsdienās par ideoloģijas definīciju nediskutē. Var diskutēt vienīgi latviešu interneta ģēniji – visgudrie troļļi. Visi pārējie piekrīt, ka ideoloģija ir jebkura filosofisko, reliģisko, tikumisko, politisko, tiesisko, estētisko uzskatu sistēma, kas idejiski konsolidē sabiedriskās vai politiskās darbības programmas un projektus, atspoguļojot sociuma kādas daļas (šķiras, slāņa, grupas, korporācijas) ideālus un intereses. Ideoloģija izklāsta, izskaidro, pamato, stabilizē, vieno, saliedē noteiktu idejisko pozīciju dzīves visos aspektos. Ideoloģijai piemīt universalitāte.

   Ideoloģijas vara, protams, ir garīgā vara. Ideoloģijas vara pārvalda noteiktas idejiskās vērtības, sākot no pasaules uzskata un beidzot ar idejisko nostāju dzīves jebkurā pasākumā.

   Ikviena vara sargā savu varu. Ideoloģija savu varu sargā ļoti rūpīgi, nemitīgi, mērķtiecīgi, nelokāmi, nesvārstīgi, drastiski. Ja attiecīgā ideoloģija ir valsts ideoloģija, tad to sargā ne tikai pati attiecīgā ideoloģija, bet sargā arī valsts. Pie tam valsts to sargā vēl  rūpīgāk, nemitīgāk, mērķtiecīgāk, nelokāmāk, nesvārstīgāk un vēl drastiskāk nekā sevi sargā pati ideoloģija.

   Valsts rīcība ir pamatota. Valsts ideoloģija ir valsts garīgās varas instruments. Valsts bez garīgās varas nevar pastāvēt. Garīgā vara ir nesalīdzināmi augstāka par ģimenes varu, politisko varu, finansiālo varu.

   Garīgās varas pamatā ir garīgais spēks. Garīgais spēks pieaug reizē ar prāta attīstību, zināšanu attīstību, dzīves pieredzes attīstību. Jo augstāka attīstība, jo varenāks ir garīgais spēks. Jo varenāks ir garīgais spēks, jo stiprāka ir garīgā vara.

   Valsts sākas un beidzas reizē ar garīgās varas sākumu un garīgās varas izbeigšanos. LR varēja atjaunot tikai tāpēc, ka tai pirmajās sekundēs bija garīgā vara. Faktiski garīgā vara bija jau pirms atjaunošanas formālā lēmuma pieņemšanas, jo „perestroika” viltīgi izmantoja latviešu tautai tādu dārgu kategoriju kā „valstiskā neatkarība”. Tolaik latviešu tautas masu garīgajā orkānā ar nosaukumu „Atmoda” centrā bija velme atgūt valstisko neatkarību. LKP un VDK nomenklatūras alkātīgās padibenes to lieliski zināja un lieliski prata izmantot nacionālo bagātību izlaupīšanai un savas politiskās varas saglabāšanai LR valstiskās simbolikas aizsegā. Tolaik latviešu tautas masas tika nozombētas ar valstiskās suverenitātes nacionālo ideālu. Zombējums ir tik pamatīgs, ka LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo padibeņu izlaupīto un pārvaldīto, amerikāņu ģeopolitiskajai varai un ES varai nacionāli nodevīgi atdoto LR latviešu „miljons” joprojām vērtē kā neatkarīgu valsti. Tautas „miljons” ir fundamentāli nozombēts. Cerēsim, ne uz visiem laikiem.

   Valsts garīgās varas efektīvākais instruments ir ideoloģija. Valsts ideoloģiju un tātad valsts garīgo varu sargā speciāli sargi. Tādi sargi ir katrā valstī. Nav svarīgi, vai valsts lepojas ar demokrātiskām varas metodēm jeb totalitārām varas metodēm. Tāpat nav svarīgi, vai valstī blādās jeb neblādās par ideoloģijas kaitīgumu un nevajadzību. Rietumu civilizācijā pašlaik ir ļoti neveselīga, aplama, divkosīga, melīga, amorāla izturēšanās pret ideoloģiju. Stāvoklis ir absurds. Rietumu ideologi sludina ideoloģijas kaitīgumu un nevajadzību. Tā ir farizejiska rīcība. Pēcpadomju laikā šo farizejisko rīcību bezdomīgi pārņēma Latvijas valdošā kliķe. Tikai idioti var noticēt, ka Rietumos tagad nav valsts ideoloģijas. Tikai mūsmāju aptaurētie tautieši var noticēt, ka Latvijā pašlaik nav ideoloģijas. Nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai varai ideoloģija ir vajadzīga daudz vairāk nekā demokrātiskai varai, kurai nav nemitīgi jāpārliecina sabiedrība par savu leģitimitāti, kā tas katru dienu ir jādara nacionāli noziedzīgai varai.

    Valsts ideoloģiju sargā visās sociāli politiskajās iekārtās. Šim nolūkam tiek izveidoti speciāli valsts varas orgāni un tie apvienoti specifiskā sistēmā. Šo orgānu oficiālajos nosaukumos un sistēmas nosaukumā tradicionāli ietilpst jēdziens „drošība”. Latviešiem tas ir labi pazīstams. Padomju laikā bija Valsts drošības komiteja (VDK). Tagad ir Drošības policija (DP). Abi orgāni ir klasiski valsts ideoloģijas sargi.

   LR valsts drošības sistēmā ietilpst pieci atsevišķi valsts orgāni. Tādu informāciju cilvēcei sniedz internets. Neapšaubāmi, atsevišķo valsts drošības orgānu funkcijās un valsts drošības sistēmas funkcijās ietilps arī citi uzdevumi. Taču ideoloģijas sargāšana parasti ir prioritāra funkcija. Publiskajā telpā par DP darbību liecina gandrīz tikai informācija par šī valsts orgāna paveikto LR valsts ideoloģijas sargāšanā. Vietējās provokatīvās niecības Lindermaņa sagūstīšanas pārskats medijos norāda, ka DP valsts ideoloģiju sargā ar totalitārās varas metodēm. Tas ir loģiski. Tādas metodes lieto tad, ja trūkst garīgās varas. Nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai varai nevar būt liela garīgā vara pat konformisma apšļāktajā latviešu varas inteliģencē.

   Latviešu sabiedriskajā domā jautājums par valsts ideoloģijas sargāšanu ir ļoti duļķains. Tautas masās ir duļķains priekšstats par valsts drošību un valsts ideoloģijas sargāšanu. Duļķains priekštats par tik tikko minēto ir arī varas inteliģencē. Duļķainība ir tik liela, ka nozombētajiem „neatkarīgās” LR faniem pat nav īsti skaidrs, ka valsts ideoloģija ir jāsargā un valsts ideoloģijas sargāšanā ir pašaizliedzīgi jāpiedalās katram valsts pilsonim. Tas ir katra pilsoņa pienākums. Par to latviešu „miljonam” ir duļķains priekšstats.

   Gribas priecāties. Varbūt pat ir labi, ka LR nav īsta nacionāli suverēna un demokrātiska valsts. Ar tādu duļķainu priekšstatu par valsts ideoloģijas sargāšanu kā katra pilsoņa pienākumu LR ilgi nevarētu pastāvēt. To atkal bez pūlēm pievāktu kāda kaimiņvalsts. Varbūt to šoreiz izdarītu lietuvieši „Maksimas” interesēs. Varbūt igauņi gribētu vēl pamatīgāk izvērsties Latvijā. Obligāti nav jābūt Krievijai, kura faktiski nekad nav aizvērusi „logu uz Eiropu”.

   Valsts ideoloģijas sargāšana ir valsts drošības sargāšana. Savukārt valsts drošības sargāšana ir patriotisma pirmais un galvenais izpausmes veids. Patriotisma jēga ir valsts drošības sargāšanā.

   Arī par patriotisma definīciju neviens saprātīgs cilvēks nediskutē. Patriotisms ir morāli politisks princips un reizē sociālās izjūtas, kurās pulsē dzimtenes mīlestība un gatavība ziedot privātās intereses dzimtenes labā.

   Nacionāli bīstamas ir latviešu „miljona” divas stulbības. Tās potenciāli apdraud valstikumu jebkurā formātā.

   Pirmā stulbība ir minētā neizpratne par valsts drošības sargāšanas un patriotisma sakarībām. Sabiedriskajā apziņā nav manāma stabila un masveidīga izpratne, ka valsts drošības sargāšana ir katra pilsoņa patriotisks pienākums.

   Protams, tagad latviešu „miljonā” nenāksies dzirdēt kāda tautieša atteikumu sadarboties ar DP valsts drošības interesēs. Esmu pārliecināts, ka latviešu „miljonā” katrs gribēs nelegāli kā DP „avots” līdzdarboties, piemēram, Lindermaņa, Gapoņenko, Ždanokas, izcilā cittautiešu ideologa, domātāja, rakstnieka, publicista, sabiedriskā darbinieka, politiskā darbinieka, saldēšanas iekārtu meistara, krievu diasporas glābēja, Latvijā un pasaulē labi pazīstamā un augsti gratulētā, neapklusināmā oratora un oriģinālu diskursīvo tektu autora, un komentētāja Aleksandra Giļmana uzmanīšanā. Atbilde būs nepārprotama: „Noteikti sadarbošos, jo viņi taču ir mūsu valsts ideoloģiskie pretinieki!”. No latviešu „miljona” gados vecāko tautiešu atbilde kādreiz padomju laikā VDK virsniekam bija tāda pati: „Noteikti piedalīšos cīņā pret Rietumu ideoloģiskajiem pretiniekiem!”.

   Principā abas atbildes ir pareizas. Valsts pilsonim neklājās noliedzoši atbildēt ne LPSR gados, ne LR gados. Diemžēl to latviešu „miljons” nav spējīgs aptvert. Latviešu „miljons” LPSR ideoloģiju uztver naidīgi, un tāpēc latviešu „miljona” pārliecībā LPSR pilsoņu patriotiskums nav patriotiskums. LPSR pilsoņiem nevajadzēja būt patriotiem un sadarboties ar VDK valsts drošības sargāšanā. Toties LR drošības sargāšana ir patriotisms. Noteikti ir jāsargā LR valsts ideoloģija. Par to latviešu „miljons” ir svēti pārliecināts. Un te, lūk, sākas otrā stulbība.

   Otrās stulbības pamatā ir nespēja objektīvi novērtēt valsts ideoloģijas. Latviešu „miljons” nesaprot, ka LR valsts ideoloģija ir nesalīdzināmi nevērtīgāka, kaitīgāka, cilvēciski bīstamāka, sociāli nelietīgāka, nacionāli nodevīgāka nekā LPSR gados pastāvošā valsts ideoloģija. Latviešu „miljons” nespēj saprast, ka LR ideoloģija ir zagšanas ideoloģija, bet nevis valsts celtniecības ideoloģija. LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo padibeņu ideoloģija ir latviešu tautu novedusi līdz katastrofai – tautas bojāejai. LR valsts drošības un valsts ideoloģijas sargāšana ir nacionāli reakcionāras un krimināli oligarhiskas politiskās varas un tās zagšanas ideoloģijas sargāšana. Tas nav patriotisms. Tā ir noziedzīga režīma atbalstīšana. LPSR vietā netika radīta cilvēciski labdabīgāka valsts. Gluži pretēji! Tika radīta valsts- tautas bende. Latviešu „miljonam” tas ir beidzot jāatzīst un jāpasaka pēc iespējas skaļāk, bet nevis jāgaida valsts-tautas bendes gals, kad nebūs bailes teikt patiesību par drausmīgo pagātni.