Bailes no patiesības un patiesības korumpētība

   Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām un sociāli amorālākajām izpausmēm ir bailes no patiesības par dzīves realitāti. Sastopama patiesības konsekventa noklusēšana.

   Patiesība par dzīves realitāti tiek noklusēta atšķirīgu iemeslu dēļ. Vieni patiesību neizprot, citi patiesību noklusē par samaksu.

   Sabiedrības prāvu daļu skar patiesības korumpētība. Cilvēki tiek uzpirkti, lai viņi noklusētu patiesību. Maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt valsts un pašvaldības iestādē, ieņemt amatu un sagaidīt amata paaugstinājumu, tīksme saņemt prēmijas, pabalstus un piemaksas, cerība aizstāvēt disertāciju un publicēt monogrāfiju, tikt ievēlētam akadēmiskā amatā un saņemt akadēmiskos apbalvojumus. Žurnālistiem maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt sabiedriskajā medijā. Gleznotājiem, rakstniekiem maksa par patiesības noklusēšanu ir laime iegūt daiļradei valsts budžeta naudu un izgaršot publicitāti masu komunikācijā. Pats par sevi ir saprotams, ka maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja tēlot valstsvīru – deputātu, ministru, premjerministru, parlamenta vadītāju, Valsts prezidentu. Katrā ziņā patiesības noklusēšana ir aktuāla biznesam, vēloties saņemt valsts pasūtījumus.

   Bailes no patiesības dominē ne tikai varas inteliģencē. Patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Tā var droši teikt. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama. Cilvēki redz vienu patiesību, taču pakļaujas pavisam citai patiesībai.

   Tā, piemēram, sociālā šizofrēnija caurspīdīgi atspoguļojas publikācijās par slepkavību Rīgā pie Meža kapiem. Alkātīgi izveicīgā jurista mūža gala atspoguļojums medijos no 2018.gada 30.maija spilgti liecina par Latvijā valdošās kriminalitātes uzspiesto bandītisko normu respektēšanu. Latvijā sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas, viedokļus stingri nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Tas ir pārliecinoši redzams. Aizvadītajos gadu desmitos kriminalitāte ir pieradinājusi iedzīvotājus uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi normālā, īstā valstī, bet nevis lūkoties uz dzīvi kā kriminālo noziegumu perēklī. Alkātīgi izveicīgā jurista nošaušana tiek apspriesta tādā pašā toņkārtā, it kā runa būtu par kaut kādu nepatīkamu notikumu normālā, īstā valstī. Tādējādi kriminalitātes smirdoņa tiek izjusta kā Latvijas valstij dabiska parādība. Gandrīz nekas neliecina, ka sabiedrība pret alkātīgi izveicīgā jurista nāvi izturētos kā pret noziedznieka nāvi noziedzīgā valstiskumā. Slepkavība netiek vērtēta pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā, bet tiek vērtēta normālas, īstas valsts kontekstā. Sabiedrība nesaprot, kādā kriminālo noziegumu perēklī tā dzīvo.

   Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Tā ir daudzsološi izdevīga inteliģences nevērtīgākajai daļai, nodrošinot bezbēdīgu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem, zaglīgajiem, alkātīgajiem.

   Patiesības noklusēšanas cēlonis ir fundamentāli negodīgā dzīves realitāte. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt traģiski apmuļķotai, un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Tauta intuitīvi visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši, nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās un savtīgajās interesēs.

   Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir morāli psiholoģisks aspekts. Ja atzīst drausmīgo patiesību par šodienas Latviju, tad reizē ir jāatzīst latviešu pārāk lielas daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais formāts ir zagšana. Praktiski tas nozīmē savas amoralitātes atzīšanu. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.

   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana degradējoši atsaucas uz tautas dzīves visiem fragmentiem. Piemēram, uz nacionālo patriotismu.

   Nacionālajam patriotismam var būt divi varianti. Ņemot vērā bailes no patiesības un patiesības totālo noklusēšanu, pašlaik latvieši praktizē tikai vienu variantu. Ja arī ir novērojams otrs variants, tad tam vienalga nav nekādas rezonanses tautas uzvedībā. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām iegribām.

   Pirmais, ikdienā praktizētais, variants ir nacionālais patriotisms ar aizvērtām acīm. Praktiski tā ir atsacīšanās no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Tā vien liekas, ka latvieši masveidā nesaprotot pašanalīzes un paškritikas jēgu. Šī varianta adepti atzīst tikai latviešu tautas glorificēšanu – vienpusīgu un nekritisku slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu, tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Savukārt fiziski tizlākie interneta komentāru varoņi sola „sadot pa purnu”.

   Neapšaubāmi, ar aizvērtām acīm dzīvo latviešu tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā, stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu aprindās ar aizvērtām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, Valsts prezidenti.

   Otrs variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski un kritiski. Ar atvērtām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s. vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē.

   Otro variantu latviešu nomācošais vairākums neakceptē un pret to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Daudzi nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, beidzot tomēr kļūstot „kultūras tautai” (Rainis).

   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ārdoši kāpina vienu no mūsdienu laikmeta draudīgākajām pretrunām.  Šī pretruna pie mums izpaužas sevišķi draudīgi.

   Katrā laikmetā ir pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda draudīga pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu.

   Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija. Taču tām līdzās ir nodalījušās dzīves sfēras, kurās valda pretējais – deintelektualizācija.

   Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā ekonomika, informācijas tehnoloģijas. Par to liecina jaunākās intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu.

   Tā, piemēram, politikā intelektualizācija zaudē pozīcijas un uzvaroši gailē deintelektualizācija. Tas pats ir sakāms par humanitāro un sociālo zinātņu degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju.

   Deintelektualizācija ir vajadzīga Rietumu kapitālisma jaunajai modifikācijai finansu kapitālismam. Tajā dzirksteļo klaja alkātība, naudas un baudu kults, sociālais darvinisms un nacionālais nihilisms. Finansu kapitālismā mutuļo vērtību orientācija, kas nekad nav bijusi un nekad nebūs pieņemama intelektuāļiem. Tāpēc intelektuāļus vajadzēja nostumt malā, lai viņi nebojātu cilvēku prātus un sirdis. No XX gs.70.gadiem finansu kapitālisms intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas vispār. Intelektuāļiem ir liegta līdzdalība politikā. Intelektuāļiem neļauj piedalīties sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības politikas un pat zinātnes politikas formēšanā. Nav nepieciešams atgādināt, kāda prāta līmeņa pārstāvji vienmēr ir nosacījuši izglītības politiku un zinātnes politiku Latvijas Republikā. Pie mums intelektuāļu vietā jebkuras dzīves sfēras stratēģiskajā projektēšanā piedalās tikai viduvējības, pelēcības, mietpilsoniski sekli tipi, mantkārības dīdīti indivīdi.

   Pēcpadomju Latvijā bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ir apzināti uzspiesta nelaime. Ja arī eksistē sabiedrības zināma daļa, kura nav apdāvināta objektīvi uztvert dzīves realitāti, tad šai daļai nav noteicošā ietekme uz Latvijas sociāli psiholoģisko klimatu. Noteicošā ietekme ir sabiedrības daļai, kurai ir apzināti uzspiestas bailes no patiesības un uzspiesta prasība noklusēt patiesību.

   Respektīvi, noteicošā ietekme ir masu apziņas menedžmenta apmātajiem cilvēkiem. Aplami ticēt, ka masu apziņas menedžments nav vajadzīgs krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Mūsu valdošā kliķe jau no 90.gadu sākuma centās tautai iestāstīt par atsacīšanos no ideoloģijas (praktiski - masu apziņas menedžmenta). Tie, protams, bija nekaunīgi meli.

   Masu apziņas menedžments vienmēr ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Arī latviešu tauta ar to vienmēr ir tikusies. Tiekas arī tagad savā dārgajā krimināli oligarhiskajā valstiskumā. Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir noteikts teorētiskais attaisnojums.

   Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs varēja mainīties, taču pati darbība, masu apziņas menedžments, nekad nav mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana, manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana, ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana, apgaismošana u.tml.

   Droši var teikt, ka bez masu apziņas menedžmenta cilvēce nekad neiztiks. Arī mūsmājās turpmāk būs masu apziņas piepildīšana ar noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika. To var lakoniski izteikt ar abreviatūru „PPP” (idejiskās attīstības Pakāpe, analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt, nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu u.tml. Masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos. Šo palīdzību tad arī sniedz slavenais masu apziņas menedžments.

   Neapšaubāmi, menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Masu apziņu var piepildīt ar pozitīvu saturu, sabiedrību orientējot konstruktīvai, saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai darbībai. Masu apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Masu apziņu var piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, intelektuāli piesātinātu, morāli tikumisku saturu.

   Taču masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā neko nedod, bet dod tikai kādai tautas daļai – slānim, grupai, korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei, Lielajai Bandai u.tml. Tā tas notiek Latvijā. LKP un VDK nomenklatūras vietējo hameleonu ideoloģiskās darbības mērķis visu laiku ir bijis noklusēt patiesību par dzīves krimināli noziedzīgo realitāti. Valdošās kliķes vadītais masu apziņas menedžmets doto mērķi ir godam sasniedzis.  Bailes no patiesības ir fanātiskas, patiesības korumpētība ir ļoti efektīva, un patiesība tiek pilnīgi noklusēta.