Akadēmiskais kapitālisms un izglītības sadisms

   Jautājums: Vai tādā humānā sfērā kā izglītība ir iespējams sadisms – nenormāla tieksme uz cietsirdību un tīksmināšanās par citu ciešanām?

   Atbilde: Jā, ir iespējams! Rietumu civilizācijā no aizvadītā gadsimta 80.gadiem, bet Latvijā no 90.gadiem ir sastopams sadisms izglītībā. Sadisms skar vispārējo izglītību un augstāko izglītību.

   Jautājums: Kas notika aizvadītā gadsimta 80.gados?

   Atbilde: Minētajā laikā turpinājās 70.gados aizsāktā Rietumu civilizācijas pārkārtošanās (transformācija) atbilstoši demogrāfiskās pārejas nosacījumiem, un 80.gados tas sāka strauji izpausties izglītībā un zinātnē. Tika veikti speciāli unikāli pasākumi. No 80.gadiem Rietumu civilizācijā izglītība un zinātne pamatīgi izmainījās. 90.gados, kad beidzot bijām laimīgi „atgriezušies Eiropā” un sākām enerģiski baudīt Eiropas gardumus, Rietumos aprobētā izglītības un zinātnes politika tika ievazāta arī Latvijā. Pēc iestāšanās ES 2004.gadā šī politika kļuva obligāta prasība, kuru Vaļņu ielā un citās valdības mājās paklausīgi un bezdomīgi ņēma vērā.

   Lai turpinātu skaidrojumu par izmaiņām izglītībā un zinātnē, vispirms jāatgādina par galveno cilvēku dzīvē. Ikdienišķās apziņas un zinātniskās apziņas risinājumos parasti netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte.

   Tie ir trīs pilāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pilāri, no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Tajā ietilpst izglītība un zinātne, kas mūs šajā esejā interesē visvairāk. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku jebkuru darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība.

   70.gados par demogrāfisko pāreju (1960-2050) zināja ne tikai Romas kluba intelektuāļi – planētas globālo problēmu fani. Tolaik vispārzināms fakts bija dzimstības ļoti straujais kāpums Āfrikā, Āzijā. Tāpat vispārzināms fakts bija „balto” cilvēku dzimstības samazināšanās. Ja atceramies galvenos pilārus, tad nav grūti izprast nepieciešamību pieskaņot kultūru (izglītību un zinātni) jaunajām demogrāfiskajām tendencēm. Savukārt izmaiņas kultūrā stimulēs izmaiņas mentalitātē. Starp citu, Latvijā sistemātiski notiek pieskaņošanās iedzīvotāju skaita drausmīgajam kritumam. Tā tas ir ne tikai izglītībā un zinātnē, bet arī citos kultūras segmentos. Piemēram, paliek pāri nauda, kuru tūlīt piesavinās valdošā kliķe savu algu, prēmiju, pabalstu palielināšanai.

   „Balto” cilvēku novecošana un izmiršana Rietumu civilizācijā saasināja eksistenciālās intereses. Kapitālismā tādas intereses ir peļņas palielināšana. Demogrāfiskās pārejas specifika lika Rietumu elitei respektēt drūmas perspektīvas. Nākotnē nevarēs cerēt uz peļņas palielināšanu savās mājās un nāksies biznesu izvērst citās civilizācijās. Lai tas netraucēti notiktu, bija nepieciešams biznesu atbrīvot no nacionālās valsts regulējošās varas. To izdarīja reiganomikas un tečerisma tirgus ekonomikas liberālā likumdošana. 80.gados sākās transnacionālo korporāciju un t.s. finansu kapitālisma ziedu laiki. Elitē (inteliģencē) ieviesās kosmopolītisks skatījums (mentalitātes iezīme) uz pasauli. Savas valsts intereses nonāca žogmalē. Valstiskā suverenitāte un ekonomiskā neatkarība vairs nebija vērtība un patriotiskas aizstāvēšanas objekts.

   Vajadzēja izmainīt ne tikai kārtību rūpnieciskās ražošanas biznesā un finansu biznesā. Vajadzēja adekvāti izmainīt kārtību arī izglītībā un zinātnē.

   Agrāko kārtību izglītībā un zinātnē pirmie  grandiozi izmainīja amerikāņi. 1980.gadā ASV pieņēma neparastu likumu. Tas atļāva universitātēm būt īpašniekiem zinātniskajiem pētījumiem, kas veikti par valsts budžeta naudu. Agrāk tā nebija. Agrāk par valsts budžeta naudu veikto pētījumu īpašnieks bija valsts. Jaunais likums atļāva universitātēm tirgoties ar pētījumiem, gūt peļņu un ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Universitātes kļuva tirgus sastāvdaļa, piegādājot tirgum dārgu produkciju. Tā bija vēsturiski jauna pieeja izglītībai un zinātnei.

   Gadu tūkstošiem valdīja cita, pilnīgi pretēja, pieeja; proti, izglītība un zinātne sniedz cilvēkiem labumu, izglītībai un zinātnei nevar būt komerciāla vērtība, izglītība un zinātne nevar būt bizness. Tāds uzskats bija ne tikai sociālisma zemēs, bet arī Rietumu zemēs.

   Neparastais likums pavēra fundamentāli jaunas iespējas universitātēm un radikāli izmainīja zinātnes statusu. Lakoniski sakot, likums cementēja izglītības un zinātnes komercializāciju. Izglītība un zinātne ieguva komerciālu formu. Izglītība un zinātne tika apzināti sašķelta divās daļās – komerciāli izdevīgā zinātnē un komerciāli neizdevīgā zinātnē.

   Divās daļās tika sašķelts arī akadēmiskais personāls. Vienā daļā tagad ietilpst profesori, kuri pelna naudu. Otrā daļā ietilpst profesori, kuriem nav iespējams pelnīt naudu. Naudu pelna lietišķo pētījumu kadri. Naudu nepelna humanitāro, sociālo zinātņu kadri, kā arī t.s. fundamentālo pētījumu kadri.

   ASV paraugam operatīvi sekoja daudzas valstis, pieņemot analoģisku likumu. Uz Zemes sākās akadēmiskā kapitālisma ēra. Akadēmiskā kapitālisma pamatā ir komercializācija.

   No akadēmiskā kapitālisma sekām vispirms jāmin morālās sekas. Universitātēs ieviesās nelabs kritērijs: lūkoties uz zinātnieku no viņa pētnieciskās darbības komerciālā potenciāla viedokļa. Sākās nevērīga izturēšanās pret zinātniekiem, kuru pētījumu rezultāti nevar kļūt intelektuālais īpašums. Savā laikā viens no LU gaišajiem rektoriem (Ivars Lācis) pamatīgi izgāzās, sadistiski vervelējot par humanitārajām zinātnēm.

   Akadēmiskais kapitālisms veicina sadismu – pelnošo profesoru (profesoru-miljonāru) vairāk vai mazāk atklātu cietsirdīgo tīksmināšanos par nepelnošo profesoru trūcīgo materiālo stāvokli. Tāds sadisms ir arī pie mums. Esmu to izjutis. Taču pie mums viskošāk zaigo sadisma lokālā īpatnība. LR ir nacionāli reakcionāra un krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību. Mūsu akadēmiskajā stallī sadisti ir rektori ar savām milzīgajām algām, pabalstiem, prēmijām, grantiem. LR rektoru mafijas nelietīgais morālais līmenis ir vispārzināms fakts.

   Jaunā kārtība uzkurbulēja neveselīgu stāvokli augstākajā izglītībā. Radās „pasaules līmeņa” universitātes un 2.-3.-4.-5. šķiras universitātes. „Pasaules līmeņa” universitātes spēj pelnīt naudu, piesaistīt naudu pelnošos zinātniekus – akadēmiskos kapitālistus. „Pasaules līmeņa” universitātes diktē noteikumus publikāciju noformēšanā un pārvalda publicēšanās iespējas. Visi planētas jaunieši vēlas studēt „pasaules līmeņa” universitātēs. Tādu māniju sekmē izmaiņas universitāšu finansēšanā. Ja agrāk valsts nosacīja un finansēja studentu vietu skaitu, tad tagad naudu dod pašiem studentiem, kuri var izvēlēties universitāti. Protams, viņi izvēlas „pasaules līmeņa” universitāti.

   Stāvoklis augstākajā izglītībā ir ne tikai neveselīgs, bet arī absurds. Par 2.-3.-4.-5. šķiras universitātēm ir kļuvušas mācību iestādes, kuras balstās uz nacionālās kultūras tradīcijām izglītībā, zinātnē un studijas notiek nevis angļu valodā, bet savas tautas valodā. Zemāko šķiru grupā nonāk pasaules senākās universitātes Francijā, Itālijā, jo šajās zemēs studijas ir dzimtajā valodā. Jo vairāk universitāte balstās uz nacionālajām tradīcijām un nacionālo valodu, jo tā vairāk zaudē konkurencē ar anglosakšu angļu valodā strādājošajām augstskolām.

   Latvijā 2018.gada 24.maijā internetā publicēja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības atklāto vēstuli, citēju: „par prasībām akadēmiskā personāla valodu zināšanām”. Citēju tāpēc, ka jaunie zinātnieki neprot latviešu valodu. Vēstules nosaukums ir gramatiski un stilistiski kropls. Pēc vēstules izlasīšanas jāsaka asāk: latviešu jaunajiem zinātniekiem (vēstules autoriem) neinteresē latviešu valoda. Viņi nevēlas nostiprināt un saglabāt latviešu valodu augstākajā izglītībā. Viņus neapmierina politiskās varas atsacīšanās Latvijas augstākajā izglītībā ielaist ārzemju kadrus bez latviešu valodas zināšanām. Latviešu jauno zinātnieku atklātā vēstule ir nacionāli nodevīgs akts un nekādi neatbilst latviešu tautas interesēm izglītībā un zinātnē. Turklāt latviešu jaunie zinātnieki jocīgi orientējas izglītības un zinātnes metafizikā – būtiskākajos jautājumos.

   Par akadēmisko personālu vēstulē teikts: „Latvijas Augstākās izglītības (AI) sistēma ir maza (!?), vietējo kandidātu skaits nekad nebūs liels (!?), un vienīgais ceļš (!?) konkurences paaugstināšanai ir konkursa atvēršana ārvalstu kandidātiem. No tā sagaidāmi acīmredzami ieguvumi: konkurences pieaugums motivēs vietējos kandidātus pilnveidoties (!?) un, pieaugot izglītības kvalitātei (!?), arī Latvijas iedzīvotāji vairāk izvēlēsies studēt tepat, nevis dažādās ārvalstu augstskolās.”

   Mūsu augstākās izglītības sistēma ir tāda, kāda ir vajadzīga Latvijas iedzīvotāju skaitam (1.pilāram – demogrāfijai). Dumji ir žēloties par tās mazo apjomu. Augstākās izglītības sistēmas apjoms nekad nav galvenais. Labi ir zināma universāla likumsakarība: jo mazāks apjoms, jo augstāku kvalitāti var panākt. Tas attiecas arī uz izglītību un zinātni. Dumji ir žēloties par vietējo kandidātu skaita niecīgumu. Žēloties ir jēga tikai par viņu kvalitātes niecīgumu. Idiotija ir apgalvojums par ārvalstu kandidātu lomu kā „vienīgo ceļu” konkurences paaugstināšanā. Superidiotija ir apgalvojums par vietējo kandidātu pilnveidošanās motīvu – it kā ārzemnieki liks vietējiem kolēģiem nopietnāk pievērsties zinātnei. Naivi ir cerēt paaugstināt izglītības kvalitāti, piesaistot ārzemju kadrus. Tāda rīcība būtu relatīvi pozitīva tikai tad, ja Latvijai būtu stabila un cienījama reputācija izglītībā un zinātnē. Mūsdienu pasaule lieliski zina, ko „perestroika” skaisti izdarīja ar izglītību un zinātni Latvijā. Pie mums negribēs kandidēt uz akadēmiskajiem amatiem kāds akadēmiskais kapitālists un vispār nopietns zinātnieks. Vai tik tiešām to ir tik grūti saprast? Turklāt vēstules autori ar tik kroplu skatījumu paši atbaida īstus zinātniekus. Mums jau ir rūgta pieredze ar ārzemju kadriem. Piemēram, Rīgā Visvalža ielā spāņu valodu māca savā zemē acīmredzot nederīgi kubieši bez elementāras zinātniskās kvalifikācijas un neprotot literāro spāņu valodu.

   Izglītības un zinātnes kropļošana jau ilgst 30 gadus. Mums ir paaudze ar tipiski rietumniecisku idejisko attieksmi un mentalitāti. Tā ir norietošas civilizācijas idejiskā attieksme un mentalitāte. Tajā smird degradācija, deģenerācija, nacionālā nodevība.

   Nacionāli nodevīga ir ne tikai Jauno zinātnieku apvienības atklātā vēstule. Tajā pašā dienā (2018.gada 24.maijā) nacionāli nodevīgu atklāto vēstuli izplatīja „33 Latvijas zinātnieki un pētnieki”, aicinot ratificēt Stambulas konvenciju. Atkal tiekamies ar nekorektu valodu. Nav īsti skaidrs, kāda atšķirība vēstules autoru smadzenēs ir starp „zinātnieku” un „pētnieku”. Noteikti vajadzēja teikt „33 Latvijas zinātnieki un šarlatāni”. Vēstules autoru vidū ir tādi slaveni šarlatāni kā Kārlis Vērdiņš, Ivars Neiders, Klāvs Sedlenieks. Katrā ziņā latviešu varas inteliģences degradācijas, deģenerācijas un nacionālās nodevības vietējie paraugi ir visi 33 hominīdi.

   Latvijas izglītību un zinātni pēc PSRS sagraušanas sāka diriģēt rietumnieciskās idejiskās attieksmes un mentalitātes apdullinātie prātvēderi. Šīs idejiskās attieksmes un mentalitātes simbolisko formu (valodu) ļoti amizanti atveido skolotājs A.Upenieks rakstā par Vaļņu ielas ākstībām „kompetenču izglītībā”: "Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”

   Ar izglītību patiesi dziļi saistītiem un domājošiem cilvēkiem (ne tikai Latvijā) jau sen ir alerģija pret „kompetencēs balstīto izglītību”. Tikai garīgi nepilnīgas būtnes var uzskatīt, ka cilvēces vēsturē ir bijusi nekompetencē balstīta izglītība. Izglītība bez kompetences ir nonsenss. Jebkura izglītība ir visdažādākās kompetences avots. Ja tas tā nav, tad tā nav izglītība, bet tā ir antiizglītība, par kuru cilvēces vēsture klusē. Uz planētas nav bijusi antiizglītība kā kompetences noliedzēja un iznīcinātāja. Tāpēc salikums „kompetencēs balstīta izglītība” ir dumja ākstība. To izplata pedagoģijas un izglītības pseidoteorētiķi, par kuru trūkumu neoliberālā un postmodernistiskā Eiropas Savienība nevar žēloties. LR nav un nevēlas būt patstāvīga valsts. Pie mums izglītības politiku nosaka Brisele. Konfederācijas kopējā smirdoņa ir jūtama arī Latvijā. Vissmirdīgākā vieta ir Vaļņu ielā Nr.2.

   Ākstīšanās ar „kompetenču izglītību” ir sava veida sociālais sadisms. To samērā atklāti demonstrē Rietumu tehnokrātiskā liberālisma fani, nevēloties tautas masām dot labu izglītību; faktiski - tērēt naudu izglītībai. Reiganomika un tečerisms maksimāli samazināja sociālās programmas. Izglītība tika uzkrauta uz cilvēku finansiālajiem pleciem. Sabiedrībai tika uzspiesta izglītības jauna definīcija.

   Jaunā „kompetences” retorika akcentē nepieciešamību iemācīt cilvēkam apgūt jaunas zināšanas un paskaidrot cilvēkam, kādā veidā viņš var nepieciešamības gadījumā paplašināt savu profesionālo bagāžu. Tādējādi par izglītības galveno funkciju tiek pasludināts mērķis cilvēkos formēt kreatīvu pieeju izglītībai.

   Jautājums: Bet ko tas praktiski nozīmē?

   Atbilde: Praktiski tas nozīmē, ka cilvēki tiek psiholoģiski pieradināti regulārai darba zaudēšanai, nepieciešamībai regulāri meklēt jaunu darbu un tāpēc nemitīgi mainīt profesiju. Mūsdienu cilvēkam ir zudusi iespēja visu mūžu nostrādāt vienā darba vietā un visu mūžu palikt speciālistam jaunībā izvēlētajā un viņa prātam, un garam atbilstošajā profesijā.

   Rietumu civilizācijā modīgais plurālisms „piarē” nevērīgu izturēšanos pret visiem cilvēkiem kopīgiem zināšanu pamatiem. No plurālisma viedokļa katram cilvēkam ir jābūt atšķirīgai izglītībai. Tamlīdzīgas normas sludinātāji acīmredzot nav spējīgi saprast, pie kā tas novedīs. Un tas novedīs pie tā, ka cilvēkiem vairs nebūs kopīgas vērtības, kopīga cieņa pret vēsturi un garīgās kultūras mantojumu. Homēru, Kantu, Raini, Tolstoju būs lasījuši tikai sociuma viena daļa. Piemēram, tikai latviešu atsevišķi indivīdi zinās, kad ir radusies latviešu tauta un ko tai ir devušas tādas personības kā Krišjānis Valdemārs, Kārlis Zāle, Gustavs Klucis, Voldemārs Matvejs. Protams, ka tas ir viens no mūsu laikmeta paradoksiem: laikā, kad planētas iedzīvotāju skaits strauji palielinās, bet atsevišķām rasēm (īpaši „baltajai” rasei) vajadzētu maksimāli konsolidēties, Rietumu cilvēku apziņa ir nodarbināta ar plurālisma ideoloģiju un šīs bezjēdzīgās ideoloģijas realizēšanu dzīvē.

   Ja agrāk kapitālisma un sociālisma zemēs izglītībā par galveno atzina uzdevumu sniegt cilvēka garīgās pasaules attīstībai nepieciešamas zināšanas un tādējādi dominēja antropoloģiski humānistiskais izglītības modelis (cilvēka garīgā pilnveidošana), tad no 80.gadiem Rietumos ātri kļuva populārs cits modelis. Proti, izglītība ir tikai līdzeklis karjerai un sevis piedāvāšanai darba tirgū, garantija panākumiem amatu hierarhijā un augstāka sociālā statusa iegūšanā. Rietumos pret izglītību sāka vulgāri izturēties kā pret vienu no pakalpojumu veidiem. Tāpat kā pret veļas mazgātavu, apavu darbnīcu, modes ateljē, pirti, universālveikalu, tūrisma aģentūru, naktsklubu, prieka māju. Acīmredzot pašlaik tikai izglītības filosofi un izglītības vēsturnieki atceras, ka izglītība agrāk vienmēr kalpoja cilvēkam. Gan kapitālistiskās, gan sociālistiskās valsts izglītības uzdevums bija cilvēka garīgā pilnveidošana. Valsts galvenā rūpe bija garīgi bagāts un garīgi pilnvērtīgs pilsonis. Tātad agrāk izglītība bija mērķis. Tagad izglītība vairs nav mērķis. Tagad izglītība ir līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Atšķirība ir milzīga. Citi mērķi visbiežāk nav cilvēciski cēli un morāli pilnvērtīgi.