Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi

     Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir mūsu temperamentākie un pompozākie ideologi. Viņi ir krimināli oligarhiskā valstiskuma produkts un reizē arī šī valstiskuma koleģiāls balsts ar hepeningu improvizācijas talantu un bez elementāra godaprāta. Temperamentākie un pompozākie ideologi ir īpašas psihofizioloģiskās šķirnes būtnes. Tādām būtnēm nauda, karjera, pūļa slava ir dārgāka par patiesību, brīvību, sirdsapziņu.

   Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Novitāte! Inovācija! Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Diemžēl arī Latvijā. Tam nadzīgs simbols ir gražīgais farss „Rīdzenes sarunas”.

   Novitāte ir salikums „krimināli” + „oligarhiskais”. Oligarhija kā stabila sociālā elite ir valdījusi ne tikai senajos laikos. Valdīšanas forma, kurā valsts politiskā vara pieder nelielai cilvēku grupai, sastopama arī tagad. Oligarhija praktiski valda daudzās zemēs. Cita lieta, vai tas tiek oficiāli atzīts jeb tas netiek oficiāli atzīts, vai tas patīk cilvēkiem jeb tas nepatīk cilvēkiem.

   Visbiežāk cilvēkiem nepatīk oligarhiskā valdīšanas forma. Nepatikā (arī bezspēcībā) oligarhija tiek apsaukāta par valdošo kliķi. Tā tas pieņemts arī mūsdienu Latvijā. Taču nekad un nekur oligarhija jeb valdošā kliķe nav sastāvējusi tikai no krimināliem elementiem. Oligarhija nekad nav veidojusies no nacionālo bagātību laupītājiem („prihvatizātoriem”) un krimināliem noziedzniekiem, kuri sev noorganizējuši juridiski noformētu noziegumu brīvību. Mūsu oligarhi faktiski ir klasiski recidīvisti, jo viņi atkārtoti izdara noziegumus 30 gadus.

   Krimināli oligarhiskais valstiskums, saprotams, ir sirreālistiska nenormālība. Pie tam nenormālais valstiskums ir ģenerējoša nenormālība, stimulējot nenormālību jebkurā dzīves komponentā. Pie tam nenormālībai ir regresīvi progresējoša trajektorija. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā arvien vairāk un vairāk viss nemitīgi degradējas un pārvēršas haosā. Ekonomiskie, sociālie, politiskie, garīgās kultūras procesi strauji sapinas absurdā samudžinājumā.

   Pie mums par to durstīgi liecina jēdzienu pēctecība no 90.gadu sākuma līdz šodienai. Ar smagu sirdi var izsekot, kā gadu gaitā ir mainījušies dominējošie jēdzieni valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Nepatīkami konstatējama regresīva pēctecība – dominē arvien sliktāki jēdzieni.

   Konkrēti runājot, saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps.

   Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Viņu rīcību nosacīja racionāls prāts un tai adekvāta valoda. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem (partijas skolu absolventiem) bija zināšanas un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”. Pirmajā etapā sabiedrības sašutumu pamatīgi uzkurināja parlamenta deputātu neliterārā latviešu valoda. Mediji pagaidām lietoja literāro valodu.

   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma. Politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija teorētiskās izpratnes par valsts pārvaldīšanu un nebija pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem. Viņu galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus” un tēlot „oligarhijas” nīdējus. Valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) „politiķu” iniciatīvas apzīmējumos sāka lietot vārdus „idioti”, „idiotija”. Otrajā etapā sabiedrībai vairs nebija spēka dusmoties par parlamenta deputātu neliterāro latviešu valodu. Turklāt neliterārā valoda sāka vulgāri plivināties medijos. Latviešu valodas kultūra kļuva visu aptveroši apdraudēta.

   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) organizēšanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”.

   Ļoti iespējams, tik tikko minētie vārdi būs procesu universāli apzīmētāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Krimināli oligarhiskais valstiskums reaktīvi veicina degradāciju un deģenerāciju. Savukārt latviešu literārā valoda drīz kļūs etnogrāfisks eksponāts. Jau vairākus gadus mūsu publiskajā telpā (arī zinātnē) burbuļo literārās valodas un pidžina kokteilis. Daudziem jauniešiem aicinājums saglabāt dzimtās valodas kultūru liekas arhaiska padomju laika prasība.

   Krimināli oligarhiskajā valstiskumā ārkārtīgi bezjēdzīga ir valdošās kliķes attieksme pret ideoloģiju. Taču faktiski tā ir ārkārtīgi bezjēdzīga no īsta valstiskuma viedokļa. No kropli neīstā krimināli oligarhiskā valstiskuma viedokļa tā ir lieliska attieksme. Cita attieksme nedrīkst būt, ja krimināli oligarhiskais valstiskums nevēlas brīvprātīgi kapitulēt vai nevēlas piedzīvot asiņainu sagrāvi. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam ir vajadzīgs ideoloģiskais haoss. Tas sabiedrībai traucē objektīvi izvērtēt dzīves notikumus un padzīt recidīvistus. Ārkārtīgi bezjēdzīgā attieksme pret ideoloģiju garantē krimināli oligarhiskā valstiskuma saglabāšanos. Cilvēkos dzīves dezorientācija kļūst eksistenciālā norma.

   Visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju ir Krievijā. Tā tam jābūt. Krievija ir krimināli oligarhiskā valstiskuma dzemdētāja un krimināli oligarhiskā valstiskuma etalons – paraugmērs, mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Ja Krievija nebūtu kļuvusi krimināli oligarhiskā valstiskuma citadele un nebūtu uzspiedusi krimināli oligarhisko valstiskumu bijušajām padomju republikām, tad mēs dzīvotu nesalīdzināmi savādākos apstākļos nekā dzīvojam no 1990.gada. Krievija ir latviešu pēcpadomju drausmīgās dzīves vīruss. Tas ir jāsaprot un jāatceras katram latvietim. Taču katram latvietim ir jāsaprot un jāatceras arī tas, ka tautai nav imunitātes saskarsmē ar šo vīrusu un pārāk daudzi pat priecājas par imunitātes trūkumu, no tā sev grābjot materiālo labumu.

   Krievija ir mūsu krimināli oligarhiskā valstiskuma māte. Krievu PSKP/VDK „elite” PSRS vietā radīja unikāli nenormālu valstiskumu cilvēces vēsturē. Tāpēc vispirms un galvenokārt Krievijā, krimināli oligarhiskā valstiskuma dzimtenē, nekas nevar būt normāls un bez absurda. Krievija ir nenormālības un absurda ideāltips jeb, citiem vārdiem sakot, nenormālības un absurda visaugstākā pilnība.

   Naivi būtu brīnīties, kāpēc Krievijā ir visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju. Krievijas konstitūcijas 13.pantā ir aizliegta valsts ideoloģija: „1. В Российской Федерации признается идеологическое многообразие. 2. Никакая идеология не может устанавливаться в качестве государственной или обязательной”.

   Pirmajā punktā norādītais ideoloģiskais plurālisms ir tieši tas, kas ir vitāli vajadzīgs kriminālajai oligarhijai. Bez ideoloģiskā plurālisma nav iespējams nelietīgais ideoloģiskais haoss. Par laimi Satversme vēl nav piesmērēta ar ideoloģisko plurālismu.

   Pasaulē līdz šim esot bijuši tikai divi gadījumi, konstitūcijā aizliedzot vienotu valsts ideoloģiju. Vispirms tā tas bija pēc II Pasaules kara Vācijā. Otrais gadījums ir Krievijas Federācijā pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republikas valdošā kliķe pagaidām nav nolaidusies tik zemu, lai Satversmē ierakstītu kolosālu dumjību par vienotas valsts ideoloģijas aizliegšanu. Rīgā laiku pa laikam kāds aptaurēts „politiķis” iepīkstas par ideoloģijas nevajadzību. Taču viņa dumjība nav salīdzināma ar Krievijas konstitucionālo dumjību.

   Priecāties nevajadzētu. Mums pietiek pašmāju dumjības ideoloģijā. Piemēram, pie mums Valsts banka (VB) ir valdošās kliķes ideoloģijas zooloģiskā bazūne. VB sistemātiski veic ideoloģisko darbību, sabiedrībā bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas ideoloģiskās nostādnes.

   Valdošās kliķes nostādnes drīkst būt tikai vienā krāsā. Šīs tīkamās krāsas nosaukums ir „Optimisms”. VB tāpēc ir ne tikai valdošās kliķes ideoloģijas uzticama zooloģiskā bazūne, bet arī valdošajai kliķei tīkamā optimisma gide. VB zooloģiskā centībā tautai sistemātiski bazūnē optimismu. Tātad tādu attieksmi pret Latvijas Republiku, kurai piemīt pārliecība par valdošās kliķes politiskās darbības milzīgo vērtību un kurā nav iegansta nomāktībai, bezcerīgumam un nosliecei sagaidīt sliktu iznākumu no valdības.

   Vēlos nomierināt dzīvnieku draugus. Epitetu „zooloģisks” cilvēku izdarību kvalificēšanā lieto sevišķi jautros gadījumos. Tādās reizēs dzīvniekus un zoologus neviens nevēlas aizskart. Cilvēku izdarības par zooloģiskām dēvē tad, kad eksistē instinkti bez saprāta. Reāli tāda ir VB ideoloģiskā darbība, bez saprāta instinktīvi bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas nostādnes. VB ideoloģisko bazūnēšanu motivē pielīšanas, izpatikšanas, pakalpošanas instinkti.

   Valsts bankas darbinieki regulāri stāsta pasakas par LR ekonomisko izaugsmi un perspektīvā gaidāmajiem vēl grandiozākajiem panākumiem. Šī gada sākumā, piemēram, VB ekonomists Oļegs Kranopjorovs nolēma tautu iepriecināt ar tekstu, izvēloties tam ekstravagantu virsrakstu „2018. gads: ietverošās izaugsmes (!?) iespēja valsts simtgadē (!?)”.

   Virsraksts ir ekstravagants, bet diemžēl tipisks. Ne tikai Oļega kungs savām pasakām izvēlas idiotisku leksisko noformējumu. Tā dara arī citi, it kā pagrimuma un kriminalitātes simptomi nebūtu redzami bez optiskajiem palīglīdzekļiem. Ne reti nākas lasīt par „teorētisko zinātni”, „uz zināšanām balstītiem produktiem un pakalpojumiem”, „uz iedzīvotājiem vērstu valsts pārvaldi”,  „nākotnes izaicinājumiem”, „piesardzīgu optimismu”, „ilgtspējīgu izaugsmi”, „ekonomikas uzkaršanu”, „gudro imigrāciju”, „tautsaimniecības pārkāršanu”, „pozitīvo domāšanu”, „investīciju barometru”, „intelektuālu nodokļu etīdi”, „drošumspējas pamatiem”, dažādiem „riskiem”, „bērna tehnisko apkopi”. Oļega kungs ir izdomājis „Latviešu idiotismu kolekciju” papildināt ar „ietverošo izaugsmi”.

   Savu idiotiju viņš skaidro neticami saprotami: „Hronisks darbvietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbvietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums – šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbvietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam (!?), izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte (!?). Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus (!?) no "vidējā ienākumu līmeņa kāpuma" (!?) beidzot izjustu ikviens (!?) Latvijas iedzīvotājs”.

   Oļega Krasnopjorova rakstam līdzās publicēts viena cita aktīva ekonomista lolojums. Tas ir aktīvā ekonomista Pētera Strautiņa lolojums. Viņš sabiedrisko domu šoreiz bagātinājis ar tekstu „Piederība elitei kā bauda un pienākums”.

   Vārdi „bauda”, „baudīšana” pie mums jau sen ir lielā cieņā. Pētera kunga idiotiskā oriģinalitāte ir vārdu „bauda” savīt ar vārdu „elite”. Viņš eleganti raksta: „Piederēt elitei ir patīkami (!?). Es vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku (!?) mūsu valstī izjūt to kā pienākumu (!?), izgaršo šīs domas (!?) vissmalkākās nianses. Ar vārdu "elite" es šeit nedomāju bagātību (!?) vai sēdēšanu uz hierarhiski augstiem krēsliem (!?). Tā ir atrašanās informācijas ceļu krustpunktos (!?), vadot sabiedrības sarunu pašai ar sevi (!?), globāli vai lokāli. Elitei ir intelektuāli jāizbauda (!?) sava īpašā misija (!?), nevis jākautrējas (!?) no tās. Tad cilvēkiem Latvijā un pasaulē (!?) radīsies sajūta (!?), ka dzīve te (!?) ir kaut kas īpašs (!?), ļoti interesants un patīkams (!?), nevis drūma nolemtība. Ir ļoti grūti padarīt dzīvi labāku, par to nepriecājoties (!?)”.

   Mūsu zooloģiskajām bazūnēm un optimisma gidiem ir sava pulcēšanās vieta. Tāda vieta ir latviešu tautai dārgās purgatorijas „Delfi” rubrika „Versijas”. Šo rubriku var uzskatīt par valdošās kliķes laizīšanas kanceli. Katrs varas inteliģences eksemplārs, vēloties par sevi atgādināt un izpatikt valdošajai kliķei, izmanto šo kanceli. „Versijās” publicējas ne tikai VB ģēniji. Publicējas valsts institūciju ierēdņi un dažādi priekšnieki. Publicējas žurnālisti, „eksperti”. Protams, publicējas „politiķi”.

   Piemēram, šāgada pirmajās dienās ar optimistisku opusu „Par 2018. gadu. Dažas prognozes” par sevi atgādināja tāda Dieva žēlastības un Dieva īpašas labvēlības aplaimota pasaules līmeņa un atsevišķi Eiropas līmeņa bezprātīgi prātīga „politiķe” kā Inese Vaidere. Viņa bezprātīgā prātīgumā čalo: „Latvijas ekonomika ir uzņēmusi labu ātrumu. 2018. gadā, izaugsmei paātrinoties (!?), gaidāma bezdarba līmeņa samazināšanās, vidējās darba algas pieaugums, un, protams, tādēļ nedaudz pieaugs arī inflācija. 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija palielinājies par 4,7%. Trešā ceturkšņa veikums ir labākais kopš 2011. gada, un tas labi iederas globālajās plūsmās (!?), kur tiek manīta (!?) sen nebijusi aktivitāte (!?). Latvijas IKP izaugsme nākamgad tiek prognozēta apmēram 3,5%, kas ir labs izaugsmes temps (!?). Savukārt 2019. gadam Eiropas Komisija Latvijai paredz 3,2% lielu IKP pieaugumu”.

   Dieva aplaimotā kundze savā bezprāta prātīgumā un laizīšanas apmātībā pat nav pamanījusi lepni nosaukto procentu samazināšanos. Kundze cer tautu apvārdot ar tādu melīgu manipulāciju līdzekli kā IKP. Iespēja ar IKP skaitļiem pūst pīlītes jau sen ir atšifrēta. Tas ir lēts paņēmiens. To tagad lieto tikai patentēti muļķi.

   Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir valsts vadītāji. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā tā ir obligāta nepieciešamība. Valsts vadītājiem ir jābūt visfantastiskāko pasaku autoriem. Viņi nedrīkst atzīties, ka sēž pie recidīvistu galda un tas, ko dēvē par valsti, reāli ir permanentas noziedzības perēklis. Tāpēc gadu mijā nepārspējams bija pelēcīgi simpātiskais Grāmatvedis: „Labvakar, dārgie tautieši! Laiks neklausa nevienam un gandrīz vienmēr steidzas, un šis gads nav izņēmums. Un mēs esam nodzīvojuši labu gadu. Kāds no kolēģiem man to ieteica pat nosaukt par lūzuma vai izrāviena gadu,- es domāju, ka vēl nav vērts steigties ar dažādiem emocionāliem epitetiem; gan jau arī tiem pienāks savs laiks.[..] Pēc dažiem mirkļiem mēs piedzīvosim gadu, kura nogalē mēs svinēsim Latvijas valsts simto dzimšanas dienu. Esmu pārliecināts, ka mūs gaida izcils gads, tomēr mēs nedrīkstam ļauties pārspīlētai jūsmai. Ir svētki un ir darbs, kurš jādara ikvienam no mums. Katram savs darbs un katram ļoti svarīgs”.