Stulbuma novitātes

     Stulbums ir cilvēka saprāta nekorekta izpausme. Saprāta izpausmes var būt ar pluss zīmi un ar mīnuss zīmi. Stulbums ir saprāta izpausme ar mīnuss zīmi, saprātam nespējot nevainojami rīkoties, kā arī izstrādājot nesaprātīguma jauninājumus; svešvārdā – novitātes. Stulbuma novitātes ir viegli saskatāmas Latvijas varas inteliģences izdarībās.

   Bet vispirms nepieciešama atbilde uz jautājumu „Kas ir stulbums?”. Nepieciešama kompetenta atbilde. Tātad zinātnieku atbilde. Intuitīvi viss it kā būtu skaidrs. Operatīvi protam kutelīgajā situācijā izvēlēties vārdu „stulbums”. Intuīcija ir laba un vajadzīga spēja. Tomēr intuitīvās atziņas ne vienmēr saskan ar zinātniskajām atziņām.

   Psihologi akcentē stulbuma daudzpusību. Stulbs cilvēks nespēj sakarīgi domāt, aptvert materiālu, risināt sarežģītus uzdevumus. Tāds cilvēks ne reti vispār nevēlas domāt, ir aprobežots, neapķērīgs, neloģisks. Viņš nepārtraukti tiecas veikt kaut ko bezjēdzīgu. Arī viņa valoda ir bezjēdzīga. Stulbenis nav spējīgs pareizi uztvert jēdzienus un valodas komunikatīvo jēgu.

   Psihologu izpratnē stulbums ir tumsonības radinieks. Stulbums nav izmācams. Stulbenis rīkojas nevis atbilstoši zināšanām, bet atbilstoši rakstura īpašībām. Informācija nonāk viņa smadzenēs, bet nenonāk līdz saprātam.

   Stulbums mājo stereotipiskā mājā, balstoties uz vispārpieņemtiem shematiskiem priekšstatiem. Stulbums uzplaukst birokrātijā. Birokrātija bez stulbām prasībām neprot eksistēt. Birokrātijas griba vienmēr ir stulbuma griba. Birokrātija realizē savu gribu ar stulbuma diktatūru.

   Stulbums ir sociālā nelaime. Stulbums degradējoši atbalsojas sabiedrībā. Sabiedrības slikto garastāvokli izraisa stulbeņu stulbās izdarības. Šī psihologu senā atziņa ir kļuvusi ļoti laikmetīga.

   Zinātniskie novērojumi liecina par „baltās” rases bēdīgu norietēšanu. XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) Rietumu civilizācijā saprāta visvarenība sāka strauji un masveidīgi norietēt. Sociums sāka pieradināties dzīvot bez konsekventas saprātīgas darbības, uzvedības, komunikācijas. Sociums sāka samierināties ar nesaprātību. Saprāta visvarenība pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments, cilvēku garīgais dzinējspēks. Stulbums kļuva norma. Pret stulbumu pārstāja kritiski vērsties. Stulbumam ļāva progresēt. Tagad ikdienišķi ir Rietumu politiķu savstarpējie pārmetumi, viens otru apsaukājot par stulbeni. Arī pavalstnieki politiķiem atklāti pārmet stulbumu. Tā tas notiek ne tikai Latvijā.

   Piemēram, nesen ASV 70 ārstu grupa pieprasīja pārbaudīt valsts prezidenta psihiskās veselības stāvokli. Baltais nams reaģēja uz unikālo pieprasījumu un plaši izskaidroja prezidenta psihiskās veselības atbilstību normai. Pirms neilga laika tāds gadījums pat sapņos neplandītos. Savukārt pie mums sapņos nav iedomājams gadījums, kad Rīgas varas inteliģences kāda grupa pieprasītu pārbaudīt garīgās veselības stāvokli Vējoņa kungam, Mūrnieces kundzei, Kučinska kungam.

   Tautas ir spiestas dzīvot stulbuma atmosfērā. Gribot negribot nākas pielāgoties (adaptēties). Adaptācijas apjoms atšķiras. Katrā zemē tas ir savādāks. Apjoma atšķirības nosaka attiecīgo zemju inteliģences inteliģentums. Ja inteliģences inteliģentuma vietā dominē konformisms un karjerisms, vienaldzība un bezatbildība, tad stulbumam ir plaši atvērtas visas durvis, un stulbums ar lepni paceltu zizli netraucēti diriģē tautas kori.

   Rietumu civilizācijā XIX un XX gs. mijā ražens stulbuma ģenerātors kļuva masu kultūra un tās elements masu komunikācija. Radās tā dēvētā dzeltenā prese. Tās tēvs amerikānis Viljams Hersts lepojās ar mediju jauno principu „jo stulbāk, jo labāk”. Pēc apmēram 100 gadiem šo principu grandiozi turpina interneta mediji, blogeri, komentētāji.

   Mūsdienu informācijas tehnoloģijas radikāli izmaina cilvēku evolūciju, stimulējot ļaužu masu garīgo pārveidošanos. Šo evolūciju rūpīgi analizē zinātne. Cilvēki vairs nepārveido dabu un nepārveido kultūru, bet pārveido savu apziņu. Tagad cilvēkiem informācijā galvenais ir emocijas, bet nevis saturs. Informācijas saturs vairs nav vērtība. Vērtība ir informācijas emocionālais potenciāls. Un, lūk, tāpēc notiek sekojošais. Ja saturam nav nekādas vērtības, tad saturs var būt stulbs, un pret stulbu saturu visi izturēsies vienaldzīgi. Daudzi pat nepamanīs satura stulbumu. Turklāt primitīvas, perversas, vulgāras, triviālas emocijas uzbudinātājs visbiežāk ir stulbs saturs. Interneta portāla „Delfi” lasītāji to apzvērēs, turot roku uz Bībeles. „Delfi” pašlaik ir visefektīvākais stulbuma ģenerātors latviešu kultūrā. Turklāt valdošā kliķe „Delfi” dāsni finansē, lai latviešu tauta nepaliktu bez stubuma ikdienas porcijas un papildporcijas.

   Stulbums vienmēr reāli izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar reāli neizpausties. Ja agrāk stulbums stulba satura veidā bija sastopams galvenokārt masu kultūrā, tad pašlaik stulbums ir sastopams arī ekonomiskajā darbībā, valsts pārvaldīšanā, starptautiskajās attiecībās, zinātniskajā literatūrā. Respektīvi, stulbums ir pārklājis visu kultūru.

   Piemēram, Salnāja stulbais paziņojums „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns” no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; respektīvi, stulbuma reāla izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Stulbums ir ambiciozs. Tas cenšas kaut ko sasniegt. Stulbums nekad nesamierinās ar latentu pozīciju, smadzenēs klusi pukstot bez ārējās izrādīšanās. Atkārtoju: Salnāja stulbais paziņojums no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums. Taču no otras puses tiekamies ar novitāti. Konkrēti tiekamies ar stulbuma sociālo publicitāti, ar ko agrāk tikāmies ļoti reti.

   Izvērtusies ir stulbuma plaša sociālā pieejamība, atklātība, atvērtība. To var uzskatīt par stulbuma novitāti, jo vēl nesen stulbums bija kauna lieta un tautas priekšā neviens neplātījās ar stulbumu. Teiksim, par Salnāja stulbumu tauta nebūtu informēta, kā tas ir tagad.

   Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā novitāte ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi sociāli publiskot. Tātad prezentēt visai sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi sociāli publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas visai sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties publikas priekšā.

   Agrāk jebkurā profesionālajā kolektīvā pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Stulbuma sociālo publicitāti nepieļāva direktori, vadītāji, priekšsēdētāji, brigadieri, komandieri, dekāni, rektori, galvenie redaktori. Stulbi ieteikumi un stulba praktiskā darbība mēdza būt. Taču jebkura profesionālā kolektīva priekšniecība centās par katru cenu to noslēpt no sabiedrības, neļāva par to uzzināt žurnālistiem, augstākajai vadībai.

   Agrāk visstingrākais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek pretēji: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma sociālo publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuru publiskā uzstāšanās būtu iztikusi bez stulbuma. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga un visaptveroša nelaime. Turklāt ļoti strauji progresējoša nelaime, kurai nav redzams gals.

   Atsevišķa stulbuma novitāte ir lingvistiskā izvirtība. Tā dēvēju varas inteliģences dzirksteļojošo māniju nepareizi, ākstīgi, manierīgi, modīgi, pseidoekstravaganti, pseidointelektuāli, pseidoeleganti lietot jēdzienus un nepārtraukti izdomāt stulbus formulējumus. Lingvistiskā izvirtība „kaifo” valsts institūcijās. Diemžēl tā ir sastopama arī akadēmiskajās iestādēs. Daudzi zinātnieki nelieto zinātnieku valodu, bet kā papagaiļi atkārto klerku, „politiķu”, „ekspertu”, „stratēģu” stulbo valodu. Tā vien liekas, ka mūsu zinātnieki ir lasījuši tikai vietējo deputātu, ministru, Valsts prezidentu, premjerministru un citu varas kadru runas, intervijas, akli pārņemot lingvistiskās izvirtības karekļus.

   Š.g. janvāra vidū „Delfu” rubrikā „Versijas” Rīgas Tehniskās universitātes gados jauns zinātņu prorektors izklāstīja savu redzējumu par izgudrojumiem un atklājumiem. Jau viņa teksta virsraksts ir neveselīgs – „ Nepieciešams attīstīt ilgtspējīgu inovācijas sistēmu”.

   Saprotams, viņš zinātniskos izgudrojumus un atklājumus modīgi sauc par inovācijām. Viņš lieto varas inteliģencē populāro vārdu „ilgtspējīgu”. Tātad viņš nesaprot, ka zinātnes izgudrojumi un atklājumi nemēdz būt „neilgtspējīgi” – paredzēti tikai vienai dienai, vienam mēnesim vai gadam.

   Zinātņu prorektora postenim adekvāts saprāta līmenis nav manāms aicinājumā attīstīt „inovācijas sistēmu”. Šajā aicinājumā ir divas stulbības.

   Pirmā stulbība ir aicinājums attīstīt sistēmu no vienas inovācijas. Saprātīgs cilvēks lietotu daudzskaitli – „inovāciju sistēmu”.

   Otrā stulbība ir vienreizējais aicinājums attīstīt izgudrojumu un atklājumu  (autora leksikā – „inovācijas”) sistēmu. Kaut ko tādu lasīju pirmo reizi. Neticu, ka kāds zinātnieks uz Zemes un citām planētām būtu mudinājis radīt izgudrojumu un atklājumu sistēmu. Katrs izgudrojums un atklājums parasti ir unikāls un autonoms fenomens, visbiežāk izslēdzot iespēju sistēmiski apvienoties ar citiem unikāliem un autonomiem fenomeniem.

   Lingvistiskās izvirtības tipisks paraugs ir zinātņu prorektora „versijas” pirmais teikums: „Radot ilgtermiņā (!?) darboties (!?) spējīgu visaptverošu (!?) inovācijas ekosistēmu (!?), Latvija varētu kļūt par veiksmes stāstu (!?) jaunu industriju(!?) izveidē”.

   Tiesa, pēc tāda apgalvojuma uzvirmo priecīga cerība tūlīt izlasīt par RTU konkrētajiem izgudrojumiem un atklājumiem. Zinātņu prorektors ir labi informēts par savas mācību iestādes zinātniskajiem panākumiem. Viņa uzdevums ir apkopot datus par iestādes paveikto zinātnē. Viņš noteikti „versijā” paleposies ar RTU panākumiem. Nebūtu jēgas gatavot rakstu „Delfiem”, tautu neiepriecinot ar RTU „veiksmes stāstu”.

   Par RTU konkrētajiem izgudrojumiem un atklājumiem zinātņu prorektors klusē. Klusēšanas iemeslu nav grūti uzminēt. Konkrētu izgudrojumu un atklājumu lepna uzskaitījuma vietā ir kārtējā lingvistiskā izvirtība: „Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) darbība pēdējo gadu laikā vērsta uz jauna tehnoloģiju pārneses un valorizācijas modeļa izveidi augstākajā izglītībā un zinātnē. Tikai patentu pārdošana, kas ir "lineārā inovāciju modeļa" pamatā un uz kuru tradicionāli liktas cerības Latvijas zinātnē, universitātēm nenodrošina ilgtspējīgus ienākumus. Tāpēc tiek veidota inovāciju ekosistēma, kuras pamatā ir ilgtermiņa atbalsta mehānismi radošu cilvēkresursu attīstībai, jaunu produktu izstrādei un augsti tehnoloģisku uzņēmumu radīšanai”.

   Izrādās, RTU izgudrojumi un atklājumi vēl nemaz nevar būt. Izrādās, RTU pašlaik tikai mācās, kas vispār ir izgudrojumi un atklājumi: „Lai izzinātu inovācijas atbalsta un attīstības procesus, RTU Dizaina fabrika (!?) sadarbībā ar "Climate KIC" un Izglītības un zinātnes ministriju rīko starptautisku konferenci "HOW TO: engage in innovations". Tās mērķis ir gūt starptautisku pieredzi par zinātniskās pētniecības rezultātu komercializāciju, sadarbību ar industriju, jaunuzņēmumu atbalsta nozīmi un to ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi, nodrošinot labvēlīgu vidi ilgtspējīgai inovāciju attīstībai”.

   RTU zinātņu prorektora lingvistiskās izvirtības paraugu citēšanu varētu turpināt. Bet to nevēlos darīt. Iemesls ir subjektīvs.

   RTU vēsturiskais sākums ir Rīgas Politehniskā augstskola. 1881.-1887.g. tajā profesors bija Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds. Slaveno prēmiju viņš saņēma par sasniegumiem ķīmijā. Vilhelms Ostvalds bija vispusīgi izcila personība. Viņš ir radījis vairākas jaunas zinātniskās disciplīnas. Vilhelms Ostvalds ir arī man dārgās kulturoloģijas jēdziena autors. Viņš pasaulē pirmais pamatoja kulturoloģijas zinātnes nepieciešamību. Kulturoloģijas zinātnes vēsture sākas ar Rīgā dzimušo Vilhelmu Ostvaldu. Tāpēc nevēlos turpināt citēt tekstu, kas tiešāk vai netiešāk met drūmu ēnu uz viņa kādreizējo darbavietu dzimtajā pilsētā.