Tumsonības renesanse

Tumsonību visnadzīgāk izraisa divi faktori: zināšanu trūkums un saprāta trūkums. Turklāt obligāti nav jābūt defektīvam saprātam, psihiski traucējot apgūt zināšanas. Tumsonību var izraisīt arī normāls saprāts ar kroplu morālo orientāciju.

   Abi faktori ļauj atvasināt tumsonības divus variantus: objektīvo tumsonību un morālo tumsonību. Pirmajā variantā tumsonību nosaka objektīvi pamatots zināšanu trūkums. Otrajā variantā tumsonību nosaka defektīvs saprāts vai morāli kropls saprāts.

   Objektīvā tumsonība ir tad, kad nav skolu, skolotāju, mācību grāmatu un tāpēc nav iespējams mācīties. Valda masveida analfabētisms. Tas sekmē tumsonību. Tumsonība ir objektīvi pamatota, jo neeksistē resursi tumsonības izskaušanai.

   Latviešu tauta savā etniskajā virzībā ir piedzīvojusi objektīvo tumsonību. Ar laiku tautas analfabētisms tika likvidēts. Par to parūpējās vācbaltu inteliģence. Latviešu zemnieki iemācījās lasīt latviešu valodā vācbaltu sagatavotās grāmatas. Latviešu zemnieku zināšanas paplašinājās, un tumsonība izplēnēja.

   Latvijā pašlaik nevar būt ojektīvā tumsonība. Mums ir skolas, skolotāji, mācību grāmatas. Mums ir valsts izglītības sistēma. Cita lieta, vai mūsu „brīvvalstī” visi vēlas mācīties un visi vēlas nebūt tumsoņas. Cita lieta, vai par tautas izglītošanu atbildīgā valsts vara ir spējīga un vēlas nepieļaut tumsonību. Faktiski nepieļaut tumsonības renesansi - latviešu masveida atgriešanos etniskās attīstības pirmatnējā pakāpē.

   Latvijas Republikā skolu neapmeklē tūkstošiem bērnu. Pirms kāda laika „Delfos” bija publikācija ar virsrakstu „Nevienā izglītības iestādē nav reģistrēti 14 173 (!?) obligātā (!?) izglītības vecumā esoši bērni”.

   Kāds tautietis varbūt aizbildināsies – „Tas ir ekscess!”. Jā! Tā ir taisnība! Formāli tiekamies ar ekscesu – galēju izņēmumu. Pie mums nav nekāda pamata objektīvajai tumsonībai. Jaunie cilvēki, kuri vēlas mācīties un nevēlas dzīvot tumsonībā, var izmantot izglītības sistēmas piedāvājumus. Latvijā tagad visiem bērniem ir iespējams mācīties.

   Protams, ekscess vienmēr ir ekscess. Taču ekscesam ir sava robeža. Pēc robežas pārsniegšanas ekscess vairs nav ekscess, bet nacionālās briesmas, apdraudējums, katastrofa, traģēdija. Atļauju lasītājiem pašiem izšķirt, vai pašlaik ekscess ir pārvērties nacionālajās briesmās, apdraudējumā, katastrofā jeb traģēdijā. 2017.gada novembrī kādā medijā bija lasāms: „Lai samazinātu skolu pametušo skolēnu skaitu, sešu gadu laikā tērēs gandrīz 40 miljonus eiro. Katru mācību gadu aptuveni 10% skolēnu pārtrauc mācības, nepabeidzot pamata (!?), vidusskolas vai profesionālo izglītību. Lai savlaicīgi apjaustu mācību pārtraukšanas riskus (!?) un palīdzētu skolēniem risināt problēmas (!?), Latvijā turpmāko sešu gadu laikā tiks īstenots Eiropas Sociālā fonda finansēts projekts, kā ietvaros cer (!?) mazināt (!?) skolēnu skaitu, kuri pārtrauc mācības un neiegūst izglītību (!?)”.

   Latvieši ir piedzīvojuši normu, kad pilsētā un rajonā sacēla trauksmi par viena bērna skolas neapmeklēšanu. Vecākā paaudze to labi atceras. Kāpēc „brīvvalstī” netiek celta trauksme, ja tagad nemācās vairāki desmiti tūkstošu bērnu, skolu pamet 10% un tajā skaitā kāda daļa no šiem 10% ignorē likumu – obligātās pamatizglītības prasību?

   Noteikti jāņem vērā citātā nosauktie 40 miljoni. Kā rīkotos valdošā kliķe, ja Sociālais fonds nedotu saulaino iespēju starp savējiem godīgi sadalīt 40 miljonus? Vai valdošo kliķi vispār uztrauc tumsonības nostiprināšanās latviešu jaunajā paaudzē?

   Plašāk informētas personas atsauksies uz mūsdienu globālajām tendencēm. Viņi atsauksies uz arhaizācijas tendenci. Globālo sociālo problēmu analītika kritizē masveidīgo arhaizāciju Rietumu sabiedrībā. Arhaizācija praktiski izpaužas dažādi. Tajā skaitā izglītības degradācijā, unificējot, vulgarizējot un primitivizējot mācību saturu un izglītības ieguves formātus. To Eiropā pieprasa odiozais „Boloņas process” – eiropiešu izglītības bende. Arhaizācijas visefektīvākais veids ir nemācīšanās, izraisot tumsonību. Pret arhaizāciju un tumsonību drīkst izturēties kā pret sinonīmiem.

   Pēcpadomju gados tumsonības renesanse ir morāla parādība. Nav vainojams bērnu defektīvais saprāts. Vainojams ir valdošās kliķes morāli kropli orientētais saprāts. Krimināli oligarhiskajā iekārtā tautas izglītība valdošajai kliķei neinteresē. Valdošajai kliķei tautas tumsonība ir ļoti izdevīga. Tumsoņas visās vēlēšanās netraucē iegūt politisko varu un pēc vēlēšanām netraucē politisko varu izmantot zagšanai. Piemēram, zagšanas progress teicami atspoguļojas valsts iestādēs dalītajās prēmijās un piemaksās par darba uzvarām 2017.gadā.

   Šodienas Latvijā tumsonību veicina ne tikai masveidīgā nemācīšanās un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgā izglītības politika. Tumsonībai ir vēl viens iemesls. Un atkal nav runa par defektīvu saprātu. Ar saprātu viss ir kārtībā. Vainīgs ir izlaidīgs slinkums, pašpārliecināti atsakoties iepazīties ar citu tautu garīgās kultūras sasniegumiem un tos izmantot savā darbībā. Tas attiecas uz varas inteliģenci. Tā regulāri plātās ar savu tumsonību, kuras cēlonis ir izlaidīgs slinkums.

   Pēc nesen sastaptajiem debilajiem apzīmējumiem „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” jājautā: „Kas ir nepatīkamāk – objektīvā tumsonība jeb morālā tumsonība?”; „Ar ko sastapties ir visnepatīkamāk: ar skolu neeksistēšanu senos laikos jeb ar šodienas izlaidīgo slinkumu?”.

   Tik tikko citētie debilie apzīmējumi katrā ziņā ir morālās tumsonības paraugi. Nebūs brīnums, ja dzirdēsim kaut ko vēl jestrāku, – piemēram, „zinātniskā zinātne”. Debilos apzīmējumus nerada psihiski nevesels saprāts, bet rada izlaidīgā slinkumā pārņemts saprāts. Tāds saprāts neuzskata par vajadzību noskaidrot, vai mēdz būt arī neteorētiskā zinātne, kas ir kultūra un vai vispār drīkst teikt „kultūras žurnāliste”.

   Varas inteliģences tumsonība interesanti atgādina senāku gadījumu latviešu vēsturē. Runa ir par gadījumu XVIII gadsimtā, un runa ir par latviešu apgaismošanas klasiķi Veco Stenderu.

   Vecā Stendera mūžā XVIII gadsimtā latvieši vairs nedzīvoja totālā objektīvā tumsonībā. No XVII gadsimta beigām Latvijā iekārtoja draudzes skolas. Rīgā tas notika jau XVI gadsimta beigās. Tāpēc XVIII gadsimta nogalē apmēram puse no Vidzemes latviešu zemniekiem un viena trešā daļa no Kurzemes latviešu zemniekiem prata lasīt.

   Vecā Stendera slavenā grāmata „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” ir domāta objektīvās tumsonības pārvarēšanai. Grāmatai bija trīs metieni – 1774., 1776. un 1796.gadā. Tātad latviešu aprindās tā bija pieprasīta grāmata.

   Tomēr situācija ir dīvaina. Vecā Stendera popularizētā „augstā gudrība” ir piebāzta ar muļķībām par ģeoloģiju, ģeogrāfiju, fiziku, astronomiju. Vecais Stenders latviešu lasītājiem izklāstīja tā laika zinātniskajam līmenim pilnīgi neadekvātu informāciju. Turklāt viņš to darīja didaktiski bērnišķīgā stilā, it kā uzrunātu kokos sēdošus naivus plānprātiņus.

   Vecā Stendera rīcība nav saprotama. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu prāta briedumam izprast pasaules gudrības? Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja intelektuāli atviegloti.

   Bet varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka bija lietas kursā par latviešu neprasmi lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja gūt pilnvērtīgu informāciju pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Vecais Stenders varbūt ņēma vērā latviešu nespēju pārbaudīt viņa grāmatā izklāstītās gudrības un tāpēc droši stāstīja pasakas bērnišķīgi didaktiskā stilā?

   Vecā Stendera rīcības iemeslu nenoskaidrosim. Ne visai interesanti būtu to noskaidrot. Interesantākais ir vēstures atkārtošanās. Mūsu lepnā varas inteliģence arī paļaujas uz to, ka viņu muļķības neviens nepārbaudīs. Varas inteliģence pati ir bijusi izlaidīgi slinka un šo īpašību piedēvē arī pārējiem cilvēkiem.

   Respektīvi, Latvijā tagad morālā tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu speciālistiem, taču tas netiek darīts. Tagad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā. Varas inteliģencei ir pieejama informācija no visas pasaules, bet varas inteligence to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām. Morālās tumsonības pamatā ir provinciāli pašapmierināts un mietpilsoniski augstprātīgs komplekss.

   Piemēram, tagad katrs latvietis var uzzināt kultūras definīciju. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav uzskatīts par vajadzīgu atvērt vārdnīcu vai atvērt interneta portālu. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu zinātnē kulturoloģijā.

   Atbildot uz iepriekš formulēto jautājumu, morālā tumsonība ir ievērojami nepatīkamāka nekā objektīvā tumsonība. Objektīvā tumsonība nav cilvēku individuālā vaina. Objektīvā tumsonība ir valstiskās, ekonomiskās, sociālās, politiskās, garīgās kultūras attīstības determinēts stāvoklis. Turpretī morālās tumsonības centrā ir individuālā vaina, un tas ir visnepatīkamākais.  

   Vēl nākas piebilst par vienu drūmu likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu varas inteliģence kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā latviešu inteliģence nebija tumsoniska. Tolaik neviens nerakstīja tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

   Diemžēl tie nav vienīgie piemēri morālajai tumsonībai. Š.g. 4. februārī „Delfos” bija lasāms: „Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās saskatāmi paaugstināti Krievijas specdienestu izlūkošanas riski, uzskata Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis”.

   Maizīša apgalvojumā sanāk, ka Krievijas specdienestu kadriem nāksies riskēt Latvijā. Tas ir loģiski. Teiksim, pastāv risks, ka SAB priekšnieks Maizītis viņus noķers un viens pats izķidās savā „ofšoras” dzīvoklī, neizsaucot papildspēkus no Mi6, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, CSIS, CIA, BVT, ASIS un, protams, no DP.

   Saprotams, ne to gribēja pavēstīt svešzemju izlūku nadzīgais ķērājs Maizītis. Viņš gribēja viszinoši pavēstīt par gaidāmo Krievijas specdienestu iejaukšanos Saeimas vēlēšanās. Viņš nesaprot, ka priekš LR tie nav „riski”. Riskē krievu speciālo dienestu darbinieki, bet nevis mūsmājas ļaudis. Priekš LR tā būtu citas valsts iejaukšanās iekšpolitikā. Nenoskaidrojot vārda „riski” nozīmi, Maizītis pateica kaut ko pilnīgi citu nekā viņam vajadzēja pateikt. Acīmredzot viņš nebaidās no riska tikt iesvētīts obskuranta statusā.

   Ar „riskiem” tumsoniski māžojas ne tikai Maizītis. To dara daudzi no varas inteliģences. Medijos katru dienu kāds tumsoniski vāvuļo par „riskiem”. Grūti ir aptvert, kāpēc latviešu varas inteliģencē masveidā uzziedēja tik aptumšota (obskurantiska) attieksme pret vārdu „risks”. Latvieši vēl nesen lieliski zināja, ka risks ir darbība, pieļaujot negatīvu rezultātu. Darbību veic vai darbību nākotnē plāno veikt, pieļaujot sliktu, nevēlamu, nepatīkamu u.tml. iznākumu. Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāsaka „Es tomēr riskēšu”.