Rietumu
civilizācijas ļaudis jau vismaz 100 gadus tiek iepriecināti par godu un laimi dzīvot
informācijas laikmetā. Tāda iepriecinājuma reālais aizsākums bija masu
komunikācijas līdzekļu izveide atbilstoši masu sabiedrības vajadzībām XIX gs.
nogalē. Ilgu laiku “baltās” rases ļaužu masām informāciju galvenokārt piegādāja
prese, informējot par notikumiem gan savā zemē, gan citās zemēs un pat citos
kontinentos.
Rietumu
civilizācijas ļaudīm vienmēr ir paticis dzīvot informācijas laikmetā. Līdz XX
gs. 60.gadiem viņiem pat prātā neienāca neuzticēties mediju sniegtajai
informācijai. Uzticība žurnālistiem bija stabila. Cilvēkiem patika būt labi informētiem.
Viņi zināja senas patiesības: valda tas, kurš ir vislabāk informēts; visdārgākā
prece ir informācija.
Jauns lepnības
vilnis par dzīvi informācijas laikmetā uzplūda sakarā ar TV attīstību, bet XX
gs. beigās sakarā ar datora un interneta nostiprināšanos komunikācijā –
informācijas pārraidē.
Neuzticība mediju
translētajai informācijai Rietumu civilizācijā sākās pēc II Pasaules kara
sakarā ar “aukstā kara” ideoloģiskās propagandas batālijām starp “kapitālisma
pasauli” un “sociālisma pasauli”. Katra no tām centās sociumu pārliecināt par
savas dzīves pārākumu, daudz nerūpējoties par slavētā pārākuma argumentu
atbilstību īstenībai. Attīstoties starptautiskajam tūrismam un garīgās kultūras
sakariem starp abām tik tikko minētajām “pasaulēm”, arvien lielāka sabiedrības
daļa savām acīm pārliecinājās par medijos sniegtās informācijas neatbilstību
reālajam stāvoklim.
Neuzticība mediju
translētajai informācijai kulmināciju sasniedza XXI gs. desmitajos gados. Vārds
“kulminācija” nav pārspīlējums. Patiešām ir sasniegta visaugstākā pakāpe,
vislielākais kāpinājums. Informācijas laikmetā ir iestājies izšķirošais posms,
kad neuzticība informācijai ir totāla masveidīga parādība. Sliktāk vairs nevar
būt. Teiksim, 2020.gadā Rietumu civilizācijas ļaudis neapšaubāmi dzīvo
informācijas laikmetā bez informācijas. Konstatējams informācijas vakuums. Tas
ir paradokss. Taču tā ir skaudra patiesība. Informācijas vietā ir
falsifikācijas – apzināta sagrozīšana, izkropļošana, viltošana. Medijos dominē
meli, “feiki”, “influenceru” un “troļļu” izdomājumi, “ekspertu” un “padomnieku”
idejiski tendenciozi komentāri, politiķu demagoģija un idiotija, “profesoru”
šarlatānisms, “nācijas tēvu” glamūrīgais pseidointelektuālisms utt. Žurnālistu
autoritāte ir nulles līmenī. Žurnālistikas profesija un žurnālista darbs
asociējas ar prostitūciju. Žurnālisti ir informācijas vakuuma tehniķi ar
specifisku vakuuma tehnoloģiju.
XXI gadsimtā
“aukstais karš” turpinās. Pēc “sociālisma pasaules” sagraušanas principā nekas
nemainījās Rietumu civilizācijas “informācijas frontē”. “Kapitālisma pasaule”
uzvarēja “aukstajā karā”, taču karot nepārstāja un informatīvi ideoloģiskos
resursus pavērsa pret Krievijas Federāciju, Ķīnu, Irānu. Rietumu civilizācija
un tās līderis ASV nevar eksistēt bez ienaidnieka un cīņas ar ienaidnieku.
Iemesls tam ir klasisks. Rietumu civilizācija iet bojā un tai ir vajadzīgs
kāds, kam uzvelt vainu par savām likstām. Tā tas cilvēces vēsturē ir bijis
vienmēr. Vaina bieži ir uzvelta ebrejiem. Latvieši vainu uzveļ krieviem. Amerikāņu
politiskā elite visjaunākajā laikā vainu uzveļ ķīniešiem. Tas ir saprotams.
2007.gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā ražošanas reālo
sektoru, bet 2013. gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā
iekšzemes kopprodukta apjomu.
Nākas atgādināt,
kas ir informācija. Dzīvojot informācijas laikmetā bez informācijas, daudzi pat
var nezināt atbildi uz jautājumu “Kas ir informācija?”. Pie tam svarīgs
ir viens drūms apstāklis. Informācijas deficītu informācijas laikmetā nenosaka
tikai tāds faktors kā “aukstais karš” ar tā manipulācijām informācijas segmentā.
Tagad eksistē vēl viens faktors – cilvēku morāli tikumiskais pagrimums.
“Baltās” rases inteliģences masveida deģenerācija ir veicinājusi parādību, kuru
nākas dēvēt par informatīvo nihilismu. Tas ir nihilisms, kas saistīts ar
informāciju, pret to izturoties necienīgi un bezatbildīgi, neuzskatot informāciju
par vērtību un nekaunoties falsificēt informāciju. Medijos tagad var strādāt
vienīgi morāli nestabili elementi bez elementāras sociālās atbildības un
elementāras cieņas pret informāciju un savu profesiju. Jēdzienus “žurnālistika”
un “žurnālists” nedrīkst vairs lietot. Tos nākas aizstāt ar citiem
apzīmējumiem. Piemēram, nekādi jēdziens “žurnālists” nevar tikt attiecināts uz
cilvēku (faktiski – necilvēku*), kurš apzināti dibina “mediju”, lai tajā anonīmi
nomelnotu un denuncētu līdzcilvēkus un tādā hiperamorālā veidā pelnītu sev
naudu.
Ar svešvārdu
“informācija” (lat. informatio – izskaidrojums, izklāsts) apzīmē ziņas,
datus, ko cilvēks vāc, apstrādā, glabā, tiražē un nodod cits citam. Zinātne
pret jēdzienu “informācija” izturas kā pret diskutablu jēdzienu, jo nav
iespējams izstrādāt universālu informācijas definīciju. Informācija tiek dažādi
definēta atkarībā no cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas sfēras. Taču
tajā pašā laikā universāla iezīme eksistē. Informācija vienmēr ir zināšanas,
informācijas pamatā vienmēr ir noteiktas zināšanas. Tātad ļoti ļoti būtisks
cilvēciskuma atribūts. Cilvēks bez zināšanām nevar eksistēt. Informācijā
atspoguļotajām zināšanām ir eksistenciāla sūtība. Bet tas nozīmē, ka tie, kuri
ņirgājas par informāciju, reizē ņirgājas par zināšanām. Tie indivīdi, kuri
piedalās informācijas falsifikācijā, reizē piedalās zināšanu falsifikācijā;
respektīvi, cilvēciskuma degradācijā, apdraudot cilvēka eksistenciālās iespējas.
Analizējot un
vērtējot visas nebūšanas ap informāciju, noteikti jāņem vērā attieksme pret
patiesību un attieksme pret cilvēka viedokļa suverenitāti. Rietumu
civilizācijas bojā ejas etapā ir radikāli izmainījusies ideoloģiskā attieksme
pret patiesību un cilvēka viedokli. Masu sabiedrībai tiek iezombēts, ka
patiesība neeksistē un iespējamas daudzas patiesības. Tas atsaucas uz cilvēka
viedokli; proti, patiesības plurālisms (koncepcija, ka viss esošais sastāv no
vairākām izolētām substancēm, esamībām un tāpēc ir izskaidrojams ar atšķirīgām,
pat nesaderīgām teorijām) stimulē viedokļu plurālismu, jo katram cilvēkam ir
tiesības uz savu viedokli. Turklāt tiek iestāstīts, ka zināšanas nav tik
svarīgas. Svarīgākais ir viedoklis. Tāpēc informācijas kvalitāte nav aktuāla un
nav vajadzīgs rūpēties par informācijas (zināšanu) patiesumu, objektivitāti.
Pret informācijas
(zināšanu) objektivitāti vairs neizturas kā pret vērtību – tādu uzskatu,
rīcību, kas atbilst īstenībai, ir brīvi no subjektīvas attieksmes,
aizspriedumiem, stereotipiem. Ja sabiedrībā nav cieņā patiesība, objektivitāte,
tad sabiedrībā nav cieņā arī informācija, zināšanas. Tas ir loģiski. Cilvēkiem
ir vienalga un viņi netiecas zināt, vai pasauli, piemēram, izmaina “Covid-19”
jeb “Covid-19” tiek izmantots kā transformatīvais notikums**
pasaules izmainīšanai saskaņā ar noteiktu modeli. Tāpat nav velmes zināt, vai
2020.gada 11.martā izsludinātajai pandēmijai bija reāls iemesls jeb nebija
nekāda vajadzība tracināt cilvēci. Liela loma nevar būt arī informācijai
(zināšanām) par to, ka Rietumu civilizācijā 500 gadu laikā ir vairākkārt
mainījušies līderi, un neviens līderis nevarēja pretendēt uz mūžīgu
pastāvēšanu. Tas joprojām ir aktuāli, un tas ir jāņem obligāti vērā, ja
negribam baudīt “falšu” mūsdienu pasaules ainu. Pirmā līdere bija Portugāle,
pēc tam Spānija, Holande, Lielbritānija, bet tagad ASV, kuras tagadne un
nākotne vairs nav cerīgi gaiša un daudzsološa. “Dolāra impērijas” gals nav
tālu. Tas ir jāsaprot, kaut gan modē nav sen pārbaudīta atziņa: tie cilvēki,
kuri izvairās zināt un analizēt, pirmie kļūst zombēšanas objekti un melu upuri.
*Skat. pamfletu “Necilvēks” http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2020/08/necilveks.html.
**Skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/07/transformativs-notikums.html.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru