Laimīgā dzīve ar "suņa sūdiem" un prognozēšanas rutīna

   Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms. Vēl apzīmē ilgā pieredzē smalki izkoptu augsti profesionālu prasmi, veiklību, zināšanas, iemaņas. Respektīvi, rutīna ir simpātiska kompetence.

   Rutīna kā profesionāli pozitīva gradācija ir iespējama jebkurā darbības veidā. Arī sociāli politiskajā analītikā ir iespējama rutīna. Tajā skaitā prognozēšanā, relatīvi precīzi formulējot sociāli politiko virzību nākotnē.

   2018.gada 12.oktobrī, tātad dažas dienas pēc 13.Saeimas vēlēšanām, blogā “Mozaīka” tika ierakstīta prognoze ar virsrakstu “Laimīgā dzīve”: “Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus kā Birkavu un viņam līdzīgos. Laimīgajā dzīvē īpaši laimīga ir privātā informācija par dārgajiem dauniem. Izrādās, latviešu populārākajam daunim ir jauna draudzene, ar kuru viņš nesen sāka izjāt tautas priekšā. No mūsu mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži nelieši no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma vēlēšanu kautiņā vicina dūres. Tā to dara tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars. Perversijas oāze „Delfi” vēl izsmērē latviešu TV nekaunīgāko un neprofesionālāko ļerkšķētāju Domburu, kaut gan vēlēšanas jau sen ir beigušās un laiks bija aprobežoto prātnieku sūtīt uz mājām. „Kultūras” naudas kāsēji aicina ministrijā atstāt veco tanti no latviešu apdauzīto naciķu staļļa, kaut gan ir pilnīgi droši paredzams, ka „kultūras” vai „izglītības” varas krēslā tiks iesēdināta šarlatāne Dagmāra Beitnere”.

   Prognoze ir pilnā mērā piepildījusies. Tikai vienā ziņā prognoze nav piepildījusies. Dagmāra Beitnere nekļuva ne kultūras ministre, ne izglītības un zinātnes ministre. Viņa kļuva trešais cilvēks LR valsts amatpersonu hierarhijā. Kad no Latvijas aizceļo godīgā Saeimas priekšsēdētāja un “nācijas tēvs” dodas baudīt angļu brokastis kādā Rietumu lepnā viesnīcā, tad Dagmāra Beitnere kļūst LR visaugstākās varas reprezentante.

   Latvijā 2019.gadā valdīja laimīga dzīve “6.oktobra paaudzes” valstsvīru un valstssievu vadībā. Tāpēc “Mozaīkā” 2019.gada 30.decembrī varēja droši rezumēt: “Atziņa, ka 2018.g.6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets ar degradācijas un deģenerācijas progresēšanu, tika izteikta jau tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām. Šī atziņa ir pilnā mērā (un pat vairāk nekā būtu bijis nepieciešams) apstiprinājusies aizvadītajā periodā. Saglabājies ir kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību organizētās noziedzības pamatformā, uzplaukusi ir nelietība, nākas tikties ar analfabētismu un tumsonību pat Valsts prezidenta līmenī. Valdība ir nepārprotami debila ar saviem "583 darāmajiem darbiem" totāla idiota (latviski - muļķa) vadībā. Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka latviešus vairs nedrīkst uzskatīt par tautu, ja nevēlamies pieļaut zinātniski terminoloģisko kļūdu. Latvieši veģetē kā populācija, bet nevis kā vienots sociāli etniskais organisms – tauta”*.

   2018.gada 12.oktobrī fiksētās prognozes atbilstību dzīves īstenībai apstiprina arī kriminālajam kapitālismam verdziski kalpojošās inteliģences pārstāvji, rezumējot aizvadīto gadu Latvijas politikā. Tā, piemēram, par 13.Saeimu internetā var lasīt šādu viedokli: “Runājot par parlamentu, jāsaka - šis ir ļoti vājš parlaments. Apspriest šī parlamenta tādu vai citādu rīcību vai mēģināt atrast kādu motivāciju... Ja bērns sadauza pusdienu servīzi, tad tur nav jēgas meklēt kaut kādus kodolfizikas likumus. Te ir tas pats. Krišjānis Kariņš ir lāga cilvēks, un viņš man atgādina kaķi Leopoldu, kuram ir jātiek galā ar visu to, kas ir. Ja skatāmies Saeimas sastāvu, tad redzam, ka vienu komisiju vada Kaimiņš, citu vada Mārtiņš [Bondars], aiz kura stāv izpostīta banka. Mums ir tik cilvēku, cik viņu ir šajā mazajā komunālajā dzīvoklī. Uztraucoša tēma ir tā, kā visi ir sanīdušies savā starpā. Visi saka, ka mīl Latviju, bet šīs mīlestības vārdā ir gatavi viens otru no zemes virsas noslaucīt. Un tas ir traki! Cilvēki nedzird viens otru. Es visu laiku gaidu, kad tiks sasniegta tā naida trauka apakša. Liekas, esi jau sasniedzis dibenu, kad kāds atkal klauvē no apakšas.[..] Dažkārt arī inteliģenti, bet iekšēji truli cilvēki var mīlēt savu bērnu, bet brīdī, kad viņš viņam nepiekrīt, sākt viņu sist. Te ir tas pats. Cilvēki ir apveltīti ar varu, un viņi grib savu lietu kārtību uzspiest citiem ar varu. Kā pareizi jāmīl, kā pareizi jāstrādā.“

   Noziegumu brīvībā gailējošajai valdošajai kliķei uzticīgie indivīdi pat nebaidās runāt par tiesiskuma katastrofu aizvadītajā laimīgajā dzīvē: “Daļēji ir apturēta Satversmes darbība. Runa ir par 92. pantu, un atskan balsis apturēt arī 100. panta darbību. Sandra Veinberga un arī Bordāns ir izteikuši mājienus, ka jāslēdz ciet arī ar «Lembergu saistīti» mediji. Tas nozīmē, ka jāslēdz ciet arī 100. pants - vārda un runas brīvība. Savukārt 92. pants nosaka, ka «jebkuru personu var atzīt par vainīgu tikai tiesa». Lūk. Man ir ļoti daudzi jautājumi par to, kas notiek valstī [..]”.

   Precīzi ir raksturota vietējā populācija un tās valdība: “Tur [valdību-A.P.] nav īsti ko vērtēt. Svarīgāk, kāda ir sabiedrība. Latvijas sabiedrība, vismaz publiskajā telpā, ir parādījusi, ka jebkuru paceltu suņa sūdu spēj pasniegt kā - tas ir tas laimīgais Ziemsvētku pīrādziņš, kuram abi gali apdeguši”. 

   Vienīgi par “nācijas tēvu” lasāmas muļķības: “Te ir apliecinājums tam, ka šobrīd politika stāv pāri likumam. Te ir bezkompromisa rīcība. Man ir žēl Egilu Levitu - juristu un zinātnieku, kurš, manuprāt, līdz galam nesaprata, kur nonācis. Viņš tagad ir spiests nodarboties ar lietām, kuras teorētiski būtu ārpus prezidenta rāmja. Man ir bažas, ka Levits tiek ekspluatēts”.

   “Nācijas tēvs” nav ne īsts jurists, ne zinātnieks. Rīgas pilī bezmaksas ēdiena baudītājam “līdztautietim” nav pat bakalaura grāda. “Nācijas tēvs” ļoti labi zina, kur ir nonācis. “Līdztautietis” nenodarbojas ar valsts lietām, bet nodarbojas vienīgi ar glamūrīgi pseidointelektuālu murgojumu ražošanu savai valstsgribas apmātajai auditorijai. Nevis viņu ekspluatē, bet viņš ekspluatē sabiedrību, savtīgā nolūkā pieprasot no valsts budžeta miljonus. “Līdztautietis” ir kļuvis visaktīvākais “suņa sūdu” pīrādziņu cepējs latviešu populācijai. Svaigs cepiens ir odiozais jaungada apsveikums ar sātaniskiem meliem par “jaudīgo” Latviju, “iezīmēto jābūtību” “lieliskiem cilvēkiem”, kuriem “pietiekamība būtu kā vērtība”.

*Tas tika pamatots “Pietiek” publicētajā eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” (1-5).