Unikālais izaicinājums

   Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam? Visticamākais, ka ar tik lielu izaicinājumu sabiedrību nav aplaimojis neviens no LR valsts visaugtākajām amatpersonām. Pie tam tas notiek, turpinot sēdēt augstajā amata krēslā, kas šo izaicinājumu vispār pārvērš neticami drausmīgā izdarībā.

   Tas ir atklāts fundamentāli nelietīgs izaicinājums! Tā ir atklāta uzpļaušana tiesai, valdībai, valstij, tautai. Tā var rīkoties vienīgi dziļi tonēts nelietis, kurš nepazīst ne kauna, ne goda.

   Protams, formas ziņā tas ir sen pazīstams izaicinājuma veids. Zināmi ir daudzi gadījumi, kad cilvēks demonstratīvi nodarbojas ar kaut tādu, kas pilnīgi neatbilst dotajai situācijai. Tiek kritiski izskatīta viņa darbība, taču cilvēks klaji izrāda kolosālo vienaldzību pret to. Savā laikā, piemēram, tādā veidā Ādofs Šapiro tracināja kultūras ministru Raimondu Paulu, kurš bija atnācis slaveno režisoru un viņa lieliskos aktierus pamacīt teātra mākslā.

   Rimšēviča gadījumā tas ir muļķīgs izaicinājums! To varēja izdomāt tikai muļķis! Muļķis nesaprot, ka katra normāla cilvēka reakcija tādam fundamentāli nelietīgam izaicinājumam var būt tikai viena - dziļi nosodoša. Šī primāta stāvoklis tiesas zālē nav tāds, lai izaicinoši lasītu doto gudro avīzi. Kāds gan morāli pagrimis cilvēks un faktiski arī muļķis savā laikā ir ticis iesēdināts Valsts bankas prezidenta krēslā! Ja arī kādam līdz šim bija aizdomas par lietas safabricēšanu, tad fotogrāfijā redzamais izaicinājums kliedē jebkuras aizdomas. Ja cilvēks nebūtu vainīgs, tad viņš sēdētu klusu, bet nevis lepni šķirstītu “Financial Times”.

   Taču īstenībā viss ir loģiski. Latvijas nelietību cunami pašlaik ir divi augstākie punkti - Rimšēvičs un Muižnieks. Rimšēviču 4.novembrī sāka tiesāt par smagiem noziegumiem, bet Muižnieks turpina nelietīgi kaulēties ap rektora krēslu. Rimšēvičs nevis uzrakstīja atlūgumu un no kauna pakārās, bet līdz tiesai turpināja sēdēt Valsts bankas prezidenta krēslā. Savukārt Muižnieks pēc neievēlēšanas turpina nelietīgi uzstāt, ka viņu tomēr ievēlēja. Tāds nelietības līmenis pašlaik ir augstākais valsts iestādēs. Tā ir divu neliešu nelietība, kura ir iespējama vienīgi nelietīgā vidē, kad sociums nepretojas nelietībām un nelietība ir kļuvusi amoralitātes norma. Nelietība ir kļuvusi par mūsdienu latviešu identitātes pazīmi.

   Staļina, Brežņeva laikā Rimšēvičs jau sen būtu sapuvis, jo tiktu nekavējoties tiesāts, piespriests un izpildīts augstākais soda mērs. Pat grūti aptvert, kādā noziegumu brīvībā dzīvojam! Nav ticams, ka spēsim pašu spēkiem atgriezties cilvēciskā dzīvē. Jau ir vismaz divas paaudzes, kurās darba vietā ir blēdības, noziegumi, organizētā noziedzība. Varbūt līdzēt var tikai tas, ko XX gs. otrajā pusē sāka dēvēt par "humanitāro palīdzību", kad, piemēram, Āfrikas zemēs ieradās ANO karaspēks, lai vietējos iedzīvotājus vestu pie prāta. Viņiem bija uzdāvināta brīvība, bet viņi sāka aplaupīt un slepkavot viens otru. Bet kurš tagad gribēs ar mums smērēties! Domāju, Rietumu elitē jau sen visu ir sapratuši par mums, atmetuši ar roku un izmanto tikai melnajos darbos (starptautiskajā finansu organizētajā noziedzībā). Citās jomās no mums nav nekāda labuma. Kā zināms, Rīgā tiek atmazgāta visietekmīgāko ASV politiķu nauda. Augstāks līmenis vairs nevar būt. Tas ir Baltā nama līmenis. Rīga ir ļoti slavena. Un amerikāņi zina, ka no Rīgas nav jābaidās. Rīgā valda cilvēciskās padibenes, kurām valsts gods, tautas gods jau sen ir izžuvis pat šo padibeņu pamperos.

P.S.

Tekstā ne velti pirmais teikums ir jautājums “Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums?”. Tas ir pilnīgi pamatots jautājums. Un atbilde uz to acīmredzot ir ļoti drūma. Sociumā plivinās ne tikai nelietības dvinga, bet arī dziļas aprobežotības dvinga. Valda tāda drausmīga aprobežotība, kura nav spējīga izprast nevienu simbolisko nosacītību, tēlaino paņēmienu, poētikas valodu, kultūras kodu. Aprobežotība, trulums, neizglītotība, primitīva pasaules uztvere noteikti ir “6.oktobra paaudzes” bagātība. Bet ne tikai! Vai kāds vecākās paaudzes rakstnieks, mākslinieks, filosofs, zinātnieks, garīdznieks publiski nosodīja nelietīgo izaicinājumu? No viņiem sabiedrība drīkstēja gaidīt nosodījumu. Tikai no politiķiem nebija gaidāms nosodījums, jo viņi ir visu nelietību autori un patiesie labuma guvēji. Daudzus noteikti nemaz neinteresē nacionālie apvainojumi. Interesē tikai piekļūšana silei. Daudzi neizjūt pazemojumu – Rīga kā planētas finansu blēdību citadele. Īstenībā runa nav par drausmīgu aprobežotību, bet gan par etnosa masveida fundamentālu deģenerāciju, neizrādot ne mazāko pašcieņu. Pašcieņas trūkums ir tautas nevērtības pierādījums. Rimšēvičs faktiski veltīgi centās ar nekaunīgo izaicinājumu. Viņa rīcību retais ir spējīgs adekvāti uztvert. Tā, piemēram, “Delfos” par publicēto fotogrāfiju tika sacerēti 173 komentāri. Nevienā no tiem nav runa par izaicinājumu. Neviens komentētājs nav dusmīgs, ka nelietis Rimšēvičs tik pretīgā veidā par viņu ņirgājas. Un nelietis Rimšēvičs ņirgājas par katru no mums. Viņš neņirgājas tikai par tiesu, krimināllietu, tiesnesi. Viņš ņirgājas par katru latvieti, jo viņš sevi uzskata par nesalīdzināmi vērtīgāku cilvēku nekā katrs latvietis. Tādu augstprātību mūsu sētā vēl neviens nebija izrādījis. Basketbolista varoņdarbs, nosaucot latviešus par muļķu tautu, ir sīks pīkstējums uz monstra Rimšēviča izaicinājuma fona.