Pēc
2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt.
Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā
“6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā Saulē
sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo
reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna
laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas
ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas
neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas
ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim.
Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
Politiskās dzīves intensitāte diemžēl sagādā prāvas grūtības sociāli politisko
procesu analizētājiem. Notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika
ir par lielu, lai detalizēti apskatītu katru jauno idejisko, konceptuālo,
stratēģisko pavērsienu, kuri pie tam, kā norādīju, ir neparasti un negaidīti.
Tātad neatbilst pierastajai loģikai un sociāli politiskā segmenta domāšanas un
rīcības vispārējām normām un tradīcijām.
Neapšaubāmi, ar
tik tikko minētajām grūtībām sociāli politiskā analītika nesastopas pirmo
reizi. Ļoti liela notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir
bijusi arī agrāk. Tā tas bija, piemēram, “perestroikas/atmodas” periodā. Toreiz
arī viss ritēja neparasti un negaidīti spraigi. Katrs jaunais pavērsiens šķita
svarīgs un vispusīga izvērtējuma cienīgs. Taču tādam izvērtējumam neatlika
laika, jo tūlīt sekoja ne mazāk interesants un ne mazāk svarīgs pavērsiens.
Tādai vēsturiskajai
situācijai recepte jau sen ir izrakstīta; proti, jāveido notikumu hronika ar
pēc iespējas izsmeļošākiem komentāriem. Hronika vēlāk kļūst informācijas bāze
vēsturniekiem, sociologiem un citiem speciālistiem, pētot attiecīgo laikmetu.
“Atraktīvā politiskā
hronika” iecerēta kā informatīvā materiāla izlase. Tajā tiks iekļauts
galvenokārt atraktīvs materiāls; respektīvi, tiks fiksēti emocionāli
pievilcīgi, emocionāli piesaistoši notikumi, kuru saturā ir jūtas, subjektīva
reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, mentalitātes apzinātas vai
neapzinātas vibrācijas, zināšanu apjoms un pasaules izpratnes spējas.
Hronika sākas ar vienu
atraktīvi bagātu dienu oktobrī. Oktobris tagad latviešu tautai ir dārgs mēnesis
– gada svētākais mēnesis. 2018.gada oktobrī Latvijā sākās jauns laikmets.
Pagājis ir jaunā laikmeta pirmais gads. Pašlaik politiskās dzīves intensitāte
nav mazinājusies. 2019.gada 10. oktobrī bija vairāki atraktīvi politiskie
notikumi.
10.oktobrī
“Diena”
vēstīja: “Ministrijas pārstāvji domē
iepazīstināti ar pilsētas attīstības tendencēm un sociālekonomisko situāciju
Liepājā, ostas, lidostas attīstības un uzņēmējdarbības aktualitātēm. Viens no
sarunu tematiem bija arī jaunā cietuma būvniecība. "Šobrīd mums ir
projekts, kas nozīmē, ka mērķim esam pavirzījušies par vienu soli tuvāk, tomēr,
lai sāktu projekta realizāciju valstiskā līmenī (!?), jāpārskata projekta finansēšanas
iespējas. Un šo jautājumu vēlamies apspriest arī kopā ar pašvaldību - kopīgi
meklēt iespējas finanšu avotiem -, iespējams, jāizskata arī publiskās un
privātās (!?) partnerības modeļi, kādi citviet pasaulē ir īstenoti arī cietuma
būvniecības vajadzībām," paudis ministrs [Bordāns – A.P.], piebilstot, ka
gadījumā, ja projekta īstenotāji spēs atrast pievienoto vērtību (!?), ko no
šādas sadarbības gūtu uzņēmējs (!?), tad partnerība būtu iespējama. Ministrs
arī norādījis, ka valstiskā līmenī vairs nav šaubu (!?) par moderna (!?)
cietuma būvniecības lietderību, jo pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts (!?)
par vietu, kurai jāveicina (!?) noziedzības turpināšanās. Tā esot atbilstoša
vide, kas audzina, izglīto un resocializē ieslodzītos, tādējādi paaugstinot
iespēju, ka pēc ieslodzījuma termiņa beigām persona pilnvērtīgi atgriežas un
iekļaujas sabiedrībā.”
Ļoti atraktīvs notikums! Emocijas burtiski aulekšo! Kā var nepiesaistīt
ministra Bordāna atraktīvie izteikumi! Izrādās, cietuma celtniecība (cietums
vispār) var būt ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, kolhoza, sovhoza, firmas,
biedrības struktūra. Izrādās, cietumi var būt moderni un nemoderni. Tāpēc valdībai
ir bijušas šaubas – būvēt modernu jeb nemodernu cietumu. Izrādās, “pašlaik
cietums netiek vairs uzskatīts par vietu, kurai jāveicina noziedzības
turpināšanās”. Tātad agrāk bija pretējs viedoklis, un cietums tika uzskatīts par
noziedzības turpināšanās vietu. Taču
visatraktīvākais efekts ir Bordāna prātojumiem par privāto partnerību, uzņēmēju
līdzdalību, pievienoto vērtību. Bet kāpēc gan lai viņš tā neprātotu! Ja
pēcpadomju laikā par biznesu ir pārvērsta izglītība, medicīna, māksla un
literatūra, tad kāpēc par biznesu nevarētu pārvērst arī cietumu? Cietuma
bizness kā nekā būtu smaržīgāks bizness nekā, teiksim, atkritumu savākšanas
bizness. Par sēdēšanu cietumā varētu noteikt cenu, biznesa plānā varētu
paredzēt prāvu peļņu. Nav ticams, ka vilinošo iespēju pievērsties cietuma
biznesam apdomātu tikai, pieņemsim, Šķēle, Šlesers, Ameriks.
10.oktobrī “Delfi” lepojās: “Latvijā ir Eiropas Savienībā (ES)
trešais lielākais psihiatrijas pacientiem paredzēto gultasvietu skaits
slimnīcās, sniedzot iespēju nodrošināt 125 gultasvietas uz 100 000
iedzīvotājiem, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" apkopotie
dati. Latviju apsteidz Beļģija ar 136 slimnīcas gultām psihiatriskajai aprūpei
uz 100 000 iedzīvotājiem un Vācija ar 128 gultasvietām. Savukārt ceturtajā
vietā ir Malta, kas spēj nodrošināt 115 gultasvietas. Lietuva ierindojas
piektajā vietā, nodrošinot 100 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt
Igaunija atrodas vēl zemāk, ierindojoties 21.vietā ar iespēju nodrošināt 53
gultasvietas, kas ir par 23,1% jeb 16 gultasvietām mazāk nekā ES vidēji un par
57,8% jeb 72 gultasvietām mazāk kā Latvijā. Pēdējā vietā ES ierindojas Itālija,
spējot nodrošināt deviņas gultasvietas psihiatriskajai aprūpei uz 100 000
iedzīvotājiem, kas ir par 86,9% jeb 60 gultasvietām mazāk kā ES vidēji un 92,8%
jeb 116 vietām mazāk kā Latvijā.”
Dotā ziņa
emocionāli piesaista divējādi.
Pirmkārt, nav
īsti skaidrs, vai nākas priecāties jeb bēdāties par gultasvietu lielo skaitu.
Ja ir sarūpētas tik daudzas gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, tad tas
liecina par sabiedrības psihisko neveselību. Latvijas sabiedrība ir psihiski
nevesela un par lielo gultasvietu skaitu ir jākaunas.
Otrkārt, “Delfos”
doto informāciju papildina fotogrāfija. Tajā redzama slimnīcas palāta ar tukšām
gultām. Un atkal nav īsti skaidrs, vai par tukšajām gultām nākas priecāties jeb
bēdāties. Par laimi tajā pašā dienā interneta mediji ieviesa skaidrību: “Lai
pārliecinātos, ka personai veselības stāvokļa dēļ nav ierobežotas spējas ievērot
valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, viņu varēs nosūtīt veikt veselības
pārbaudi. Valsts sekretāru sanāksmē šodien, 10.oktobrī, izsludināts noteikumu
projekts, kas nosaka kārtību, kādā šī pārbaude būs veicama. Attiecīgi, ja
valsts drošības iestādei būs pamatotas aizdomas, ka personai, kas pretendē uz
speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir psihiski un uzvedības (!?)
traucējumi, tai skaitā traucējumi alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko
vielu lietošanas dēļ, kas dod pamatu apšaubīt viņa spēju ievērot valsts
noslēpuma aizsardzības nosacījumus, konkrēto cilvēku nosūtīs uz veselības
pārbaudi”. Tātad sabiedrības psihiskās neveselības līmenis ir augsts, ja pat
valsts augstāko institūtu darbinieku kontingentā ir iespējamas problēmas ar garīgo
veselību. Ne velti doto atraktīvo informāciju (fotogrāfiju) viens cilvēks
komentēja: “Gultas ir tukšas, jo visi trakie sēž Saeimā un valdībā!”.
10.oktobrī
(kāda bagāta diena!) tika saņemta ziņa, kas kontekstuāli saistāma ar
2019.gada vasaras vienu no atraktīvākajiem notikumiem: “Korupcijas novēršanas
un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudi par iespējamu interešu konfliktu
Latvijas Universitātes (LU) dzīvokļu izīrēšanā. Pārbaude sākta pēc
Valsts kontroles atklātajiem faktiem. Zināms, ka KNAB interesējies arī par LU
rektora pienākumu izpildītāja Indriķa Muižnieka un viņa radinieku (!?) saistību
ar darījumiem, kurus novērtējusi kā nesaimnieciskus.”
Lieki ir atgādināt par Muižnieka nelietību
rektora vēlēšanās un jaunu mācību korpusu celtniecībā. Drīzāk iederas
atgādinājums par nelietības ontoloģiju. Nemēdz būt
vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis.
Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai
nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi.
Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir
vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz
nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi.
Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā,
nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā
tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas
nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā
klimata piemērotība nelietības veikšanai. Muižnieka nelietības nav izņēmums, un
jaunā ziņa par mahinācijām ar dzīvokļiem ir loģiski pakārtota ziņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru