Aizkustinošas pieticības ekselence

  

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim, bet uzskrēja kaut kam daudz baisākam, kura baisums jau sākas lišķīgajos apzīmējumos “nācijas tēvs”, “pravietis”.

   Raimonds Vējonis ir pelēkais zvirbulis. Viņš veģetē bez mānijas tēlot to, kas patiesībā nav un nevar būt. Pelēkie zvirbuļi bez godkārības nav vilki. “Nācija” faktiski centās atbrīvoties no pelēkā zvirbuļa. Vējonis darbojās atbilstoši Dieva dotajam cilvēciskajam potenciālam. Sēžot Rīgas pilī, viņš netēloja agresīvu un pašpārliecinātu vilku. Viņš nevienu neapdraudēja. Vējonis nepievērsās sevis “piarēšanai”. Viņam nepiemīta viltīgi nomaskēts savtīgums, kā arī glamūrīgas tukšrunāšanas tieksme. Viņš netēloja nacionālo varoni un savas intereses nemaskēja ar “valsts interesēm”. Viņš pilnā mērā apzinājās amata robežas un neiejaucās tur, kur tas Valsts prezidentam nav paredzēts Satversmē. Patiesībā viņš bija ideāli piemērots augstajam krēslam Rīgas pilī. Saskaņā ar LR konstitūciju Valsts prezidenta postenim piemēroti ir tikai pelēkie zvirbuļi bez sociāli politiskās konceptuālās patstāvības, bez stratēģiskās domāšanas, bez stratēģiskās iniciatīvas un bez valsts attīstības elementāra redzējuma.

   Pelēkā zvirbuļa vietā 61 tautas gaišākā galva ievēlēja “nācijas tēvu” – aizkustinošas pieticības ekselenci. Rīgas pilī tagad ir īpaša kaluma indivīds - ļoti rets eksemplārs. Tas ir indivīds, kurš bez bakalaura grāda juridiskajās zinātnēs tēlo "konstitucionālo tiesību" guru un nekautrējas uzstāties doktoru, profesoru, akadēmiķu klātbūtnē ar juridiska satura aplamām pamācībām. Tagad latviešiem ir ne tikai odiozs Valsts prezidents, bet arī odiozs zinātnieka etalons. Ne velti prof. J.Bojāra ironijā Levits iejāja “Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa”. Profesors brīdina “nāciju”: “Mums jau bija viens pravietis - Vulfsons, kas padomju laikā atklāti lielījās, ka bučojis padomju tankus pēc to ienākšanas Latvijā, bet pēc tam iespruka LTF kā ziepes vannā, tika ievēlēts par AP ārlietu komisijas priekšsēdētāju un kopā ar Jurkānu braukāja pa Eiropu un stāstīja kā Latvija pārkāpj cilvēka tiesības. Tikai ar mokām izdevās viņus noņemt. Bet viņš jau bija paspējis Antiņiem iedvest, ka ir galvenais varonis PSRS Tautas deputātu kongresā, kas pārliecinājis nosodīt Molotova Rībentropa paktu”.

   Prof. J.Bojārs “nācijas tēvu” kā zinātnieku precīzi portretējis: "Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās. Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā. Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti,” ka to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla - bla!” Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu. Turklāt Eiropas Tiesas tiesneša kritēriji nemaz nav tik augsti - tos “pēc vienbalsības principa uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības no personām, kuru neatkarība neizraisa šaubas un kuras atbilst kvalifikācijai, kāda nepieciešama augstākā līmeņa juristu posteņu ieņemšanai attiecīgajās valstīs, vai kuras ir atzītas kompetences juriskonsulti.” Tātad tur pat grādi nav pieprasīti! Vispār jau prezidenta kandidātam arī tas nav nepieciešams. Līdz šim pieticis ar balsu sarunāšanu Zvēru dārzā vai kaut kur uz Ventspils šosejas."

   Par “nācijas tēva” izglītību prof. J.Bojārs paskaidro: “ Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. - Pol.” - t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.”

   Tātad “nācijas tēvam” nav pat pakalaura grāda. Taču viņam tas nav šķērslis pamācīt “nāciju”: «Mums ir vajadzīga tāda universitāte, kas nacionālā līmenī nodrošina mūsdienīgas latviešu nācijas elites pēctecību un kvalitāti. Vienlaikus mums vajag kā lokālās un reģionālās, tā arī globālās kopainas mērogos domāt un spriest spējīgus cilvēkus, vispusīgi attīstītus pilsoņus ar plašu redzesloku, kas Latvijā ilgtermiņā spētu uzturēt spēkā demokrātiju. Arī demogrāfiskā situācija ir tāda, ka nevaram atļauties mazizglītotu vai pavirši izglītotu sabiedrības vairākumu.»

   Skaisti vārdi! Vienīgi rodas jautājums “Vai varam atļauties uzturēt pie bezmaksas ēdiena galda pavirši izglītotu Valsts prezidentu?”.

   2019.gada 15.oktobrī “Delfi” publicēja tekstu ar virsrakstu "Vienvērtība, brīvtelpa, konstitucionālais orgāns – ko Levits mums iemācījis pirmajās 100 dienās". Protams, "vienvērtības", "valstsgribas", "brīvtelpas" glamūrīgo pseidointelektuālismu ne katrs cilvēks spēj adekvāti novērtēt. Tāpat ne katrs cilvēks sapratīs, ka smieklīgi ir Valsts prezidenta darbībā visaugstāk vērtēt kaut kādu idiotisku "jaunvārdu" izgudrošanu un piedāvāšanu "nācijai" kā dzīves vislielāko nepieciešamību un labklājības avotu. Ne tādā veidā ir jāizpaužas valsts augstākās amatpersonas darbībai. “Delfi” redakcijas slavas dziesma “nācijas tēvam” faktiski ir dziļš apkaunojums “nācijas tēvam”. Domāju, “nācijas tēvs” nejūtas apkaunots.

   Jau agrāk rakstīju, ka “nācijas tēvs” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā un pārējā pasaulē. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. “Nācijas tēvs” ir pārliecināts, ka var sniegt par visiem jautājumiem tādu atbildi, kura radikāli atšķiras no citu cilvēku atbildēm. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu “nācijas” labā. Skaidrs, ka “nācijas tēva” izvēlētā stratēģija ir pilnīga bezjēdzība. Tāda bezjēdzīga stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir raksturīga dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem un nelimitēti nekaunīgiem indivīdiem.

   Jaunākā informācija par “nācijas tēva” dzīves apstākļiem ir šāda: “Prezidenta Egila Levita Jūrmalas rezidencē notiks vērienīgs remonts. Tādēļ viņš ar ģimeni no savas privātās dzīvesvietas jau sācis pārcelšanos uz Saeimas reprezentācijas namu Jūrmalā. [..] Egils Levits jau pirmajā preses konferencē atzina, ka kopā ar sievu dzīvos tur, kur valsts viņam ierādīs. [..] Valsts prezidenta kancelejā informēja, ka Egils Levits Jūrmalas rezidencē esot uzturējies vien pāris reižu un darba darīšanās, nevis pārcēlies uz turieni dzīvot. Strādnieki veiks apkures sistēmas pilnveidošanu, jumta un ārsienu siltināšanu, fasādes apgaismošanu, kā arī logu un ārdurvju nomaiņu. Pārbūve iecerēta itin vērienīga. Veikto darbu rezultātā tikšot samazinātas ēkas apsaimniekošanas izmaksas, radīti komfortabli uzturēšanās apstākļi, kā arī uzlabots rezidences vizuālais skats, izceļot tās reprezentatīvo raksturu. Projekta kopējās plānotās izmaksas ir 439 548 eiro”.

   Varam būt pilnīgi pārliecināti par citiem “nācijas” dāsni apmaksātiem izdevumiem. Dotajai summai vēl būs jāpieskaita summa par lepnām mēbelēm, porcelāna traukiem, persiešu paklājiem, “Baccarat” glāzēm un lustrām, visprestižāko firmu virtuves iekārtu un virtuves tehniku, un vēl daudz kā cita, kas aizkustinoši pieticīgam cilvēkam var palīdzēt uzturēt svaigu miesu, labu apetīti un neizsīkstošu retorisko mundrumu.

   Vējonis varēja dzīvot Jūrmalas rezidencē, bet “nācijas tēvs” nevar dzīvot Jūrmalas rezidencē. Vakar varēja dzīvot, bet šodien vairs nevar dzīvot! Tas, protams, ir dīvaini. Levits saka, ka Jūrmalas rezidence nav apdzīvojama. Vai tam piekrīt mājas saimnieki – “Valsts nekustāmie īpašumi”? Vai “nācijas tēvs” nemelo, lai pieticīgi greznāk iekārtotos skaistajā Saeimas reprezentācijas namā?

   Pieticīgi greznāks būs arī “nācijas tēva” rīcībā nodotais budžets. Galvenais iemesls - "visi redz kādu tempu uzņēmis un kādā kvalitātē strādā Valsts prezidents Egils Levits”.

   Valsts prezidenta kancelejas 2020. gada budžets būs 5,8 miljoni eiro. Tas būs par 16,8 procentiem jeb aptuveni 818 tūkstošiem lielāks nekā 2019. gadā. Prāvākā daļa no papildus summas tiks tērēta darbinieku atalgojumam - 2,38 miljoni eiro. Internetā teikts: “Valsts prezidenta ārpolitikas darbības nodrošināšanai papildus nepieciešami 70 tūkstoši eiro. Šifrēšanas iekārtas SINA Box iegāde izmaksās 23 200 eiro, jaunas Lietvedības un Apžēlošanas dienesta sistēmas izstrāde, ieviešana un licences iegāde maksās 48 500 eiro, savukārt jaunas Valsts prezidenta kancelejas tīmekļvietnes www.president.lv izstrāde - 36 tūkstošus eiro. 60 500 eiro plānots atvēlēt Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumiem, bet 12 tūkstošus eiro bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa portreta gleznošanai. Nākamgad algas pieaugums gaida arī Valsts prezidentu. Šogad izdevumi Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī saskaņā ar likumu Par valsts budžetu 2019. gadam nedrīkst pārsniegt 5520 eiro mēnesī, bet reprezentācijas izdevumi - 1104 eiro mēnesī. Savukārt nākama gada valsts budžeta projekts paredz attiecīgi 5960 eiro lielu maksimālo atalgojumu mēnesī un 1192 eiro reprezentācijas izdevumiem. Tātad pieaugums plānots aptuveni 8 procentu apmērā jeb 528 eiro mēnesī”.

   Aizkustinoši pieticīgs ir “nācijas tēva” materiālais stāvoklis. Internets vēsta: “Valsts prezidents Egils Levits ir uzkrājis 298 015 eiro, bet finanšu instrumentos ieguldījis 884 981 eiro, liecina Levita valsts amatpersonas deklarācija, kuru viņš iesniedzis, stājoties Valsts prezidenta amatā. Levitam pieder obligācijas 94 997 eiro vērtībā. Prezidentam ir arī līdzekļi četros ieguldījumu fondos – kopumā 245 540 eiro vērtībā, kā arī citi ieguldījumi 544 443 eiro vērtībā. Levits deklarējis 232 641 eiro uzkrājumus Luminor Bank Latvijas filiāle un 64 414 eiro uzkrājumus bankā Banque et Caisse d’Epargne de l’Etat Luksemburgā. Deklarācijā norādīts, ka Levitam ir arī 960 eiro uzkrājumi Francijas bankā Societe Generale. Levitam pieder arī divi zemes un viens ēkas nekustamais īpašums Engures pagastā. Savukārt kopīpašumā prezidentam pieder viens zemes īpašums Rīgā un deklarācijā neprecizēts nekustamā īpašuma veids. Deklarācijā norādīs, ka Levits īrē dzīvokli Luksemburgā. Prezidenta īpašumā ir 2009.gadā ražota Mercedes-Benz automašīna. Valsts pirmās amatpersonas īpašumā ir divi dzīvokļi Rīgā un viens – Cēsīs, kā arī divi zemes īpašumi Mārupes novadā, liecina Levita iesniegtā amatpersonas deklarācija.”

   “Nācijas tēva” aizkustinošo materiālo pieticību bez uzslavas nav atstājis prof. J.Bojārs: “Tomēr vai viņam ir tik liela ģimene, ka nepieciešams tik daudz rūmes visu izmitināšanai! Domāju, ka patiesībā viņš, šķiet, piepelnās ar nekustamo īpašumu spekulāciju, kas mūsu valstī arī nav noziegums.[..] Tomēr tāda lēruma apsaimniekošana taču prasa milzums laika un nodokļu maksāšanas. Kā un vai viņš, tronī ticis, jaudās to atlicināt rūpēm par savu valsti un tautu - sērdienīti! Nupat citētais no manas sociāldemokrāta apziņas viedokļa liek apšaubīt, ka tronī tikušais Levits gluži kā Templī iegājušais Jēzus tūdaļ uz karstām pēdām metīsies izdzīt “naudas mijējus un augļotājus”! Daudz ticamāk, ka viņš nekad nav aizmirsis, ka ir no slavenās Levitu - t.i. visgudro Tempļa priesteru un Toras skaidrotāju dzimtas un mūsu oligarhus, “naudas mijējus” un ātro kredītu un augļotājus nenerros. Jau Platons brīdināja tautu būt ļoti uzmanīgiem valdnieku izvēlē un neievēlēt tos, kas ļoti tiecas pēc varas, bet gan filozofus, kurus valdīt jāpiespiež! Atmostaties, naivie! Markss un Einšteins bija kristītie ebreji. Pajautājiet Levitam, vai viņš ir kristīts un var to pierādīt ar kristāmzīmi! Citādi var iznākt cirks, ka kristīgām vērtībām svēti ticošai tautai, kas katru gadu iet kājām cauri visai Latvijai uz lūgšanām Aglonā, būs nekristīgs Valsts prezidents un Satversmes 42. p. noteiktais “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vai šīs kurpes viņam arī skaidri acīmredzami nav par lielām!”.

   “Nācijas tēvs” ir aizkustinoši pieticīgs runas tēmas vai referāta tēmas izvēlē. Viņš parasti izvēlas vienu no vismaldinošākajām tēmām. Tāda tēma ir demokrātija.

   Tā, piemēram, “nācijas tēvs” Rīgas konferencē rosināja “domāt par demokrātijas kvalitātes un pilsoņa gribas un atbildības attiecībām. Valsts prezidents atzīmēja, ka zemas demokrātijas kvalitātes valstīs valda vairākuma balss, taču vāja ir likuma vara, uzticības līmenis institūcijām no sabiedrības puses ir zems un zema ir pašu institūciju efektivitāte”. Japānā kādā universitātē “nācijas tēvs” uzstājās ar lekciju "Latvijas skatījums uz mūsdienu izaicinājumiem, ar ko sastopas demokrātiskās iekārtas".

   Nopietnās politiskajās aprindās nav pieņemts atsaukties uz demokrātiju. Tāda pieeja tiek uzskatīta par primitīvu populismu un stulbu demagoģiju. Labi izglītoti politiķi zina, ka attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez drastiska voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais un policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātiju ir pašapmāns un informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu pūli, tautu, nāciju. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus vienīgi tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija stimulē zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ. Liela nekaunība un  reizē smieklīga izdarība ir kriminālā kapitālisma citadelē Latvijas Republikā lepoties ar demokrātiju un ieteikt citām valstīm mācīties no mums. Tā var rīkoties vienīgi indivīds, kura gaitas šajā Saulē nenosaka ne “sirdsapziņa”, ne “apziņa”. Ne velti “nācijas tēvs” ar šiem jēdzieniem putrojās, Saeimā nododot zvērestu.

   Taču “nācijas tēva” pieticība ir drausmīgi visaizkustinošākā (proti, visamorālākā) viņa attieksmē pret savu tautību. Karjeras dēļ viņš ir atsacījies no savas tautības. Tā cilvēki nedara. Tā dara tikai zemcilvēki. Lūk, ko par to saka prof. J.Bojārs: “Nesenajā intervijā Rēderam, bijušais LR prezidents Zatlers ļoti atturīgi atbildēja uz lūgumu novērtēt Levitu, vienīgi atzina, ka viņam ir sarežģīta dzīves PSRS vēsture. Acīmredzot, lai kara laikā izdzīvotu, viņa ģimenei bija jābēg uz PSRS. XX gadsimta septiņdesmitajos gados pēc Vācijas lūguma no PSRS atļāva izbraukt bijušajiem vācu tautības kolonistiem, kuri Staļina laikā tika izsūtīti uz Sibīriju un nezin kāpēc arī zināmam skaitam ebreju. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņa pases ailē – tautība - noteikti bija rakstīts “ebrejs”, jo vācietis viņš nav. Bet Internetā Levita publicētajās “Ziņās par Valsts prezidenta amata kandidātu“ 4. punktā viņš ierakstījis tautību - “latvietis.” Pēc Latvijā ieviestajiem kosmopolītiskajiem noteikumiem mēs varam pasē tautības aili neaizpildīt vispār, vai sevi nosaukt par nigērieti, lai gan āda balta. Es uzstāju, lai man ieraksta “latvietis.” Daži zvanītāji uz Radio -1 jautāja - “Nu, un kas, ka viņš ir ebrejs, Meierovics arī bija ebrejs!” Tiesa, bet viņš neslēpa savu tautību un neatkarības kara laikā, kad ne visas pasaules lielvaras bija gatavas atzīt Latvijas neatkarību, viņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem izcīnīja Latvijas atzīšanu Tautu Savienībā, bija vairāku Saeimu deputāts, ārlietu ministrs un reizi pat ministru prezidents. Nekā tāda nav Levitam, tāpēc - “Meierovica kurpes viņam arī par lielām”.