Banalitāte ir
oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska
banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna
banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam
kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko
tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.
Pašlaik moderna
banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases
degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda
žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas
pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu
garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts
par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem
un pārliecinošiem argumentiem.
Par civilizācijas
sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā
sabiedrības politiskās organizācijas degradācija. Valsts ideja un valsts organizēšana
vienmēr bija un joprojām saglabājas kā civilizētības fundamentāls sasniegums.
Valsts joprojām ir katras sevi cienošas tautas sapnis, ideāls, pašrealizācijas kulminācija.
Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par
“valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”.
Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”,
“jaunu apgaismību”, “jaunu konservatīvismu”. Zūd ticība likvidēt globālisma
ideoloģiju, kas pašlaik ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas
valstis konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību prioritāti, tādējādi
brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt
no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā.
Satversmes
68.pantā ir teikts: “Slēdzot
starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju (!?) var deleģēt
starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences.
Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no
valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās
vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu
trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums.”
Dotajai normai,
kas stājās spēkā 2003.gada 5.jūnijā, nav nekādas jēgas, jo LR nav suverēna
valsts pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tāpat no Satversmes jau sen vajadzēja
izsvītrot 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska
republika”. Tā vietā, lai sakārtotu konstitūciju atbilstoši vēsturiskajai
realitātei (tajā skaitā pareizi raksturotu valsts karogu), valdošā kliķe
sagatavoja ļoti kroplu Satversmes preambulu.
Mūslaiku galvenā
politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko
faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēl ASV palīdz
valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģentes savā zemē). Rietumu
civilizācijas katrā valstī tagad ir nacionālie spēki un globālisma spēki –
kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības
perēklis) Rietumu civilizācijā. Globālisms nav arī epidēmija tikai kādā
atsevišķā zemē. Faktiski globālisms ir pandēmija – epidēmija, kas ir
izplatījusies ļoti plašā teritorijā (daudzās valstīs visos kontinentos).
Moderna
banalitāte ir arī saruna par latviešu tautas mobilizēšanos cilvēciski cienīgai
dzīvei. Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko (un
tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast. Vispirms
un galvenokārt ir nepieciešams saprast un savienot kolektīvi ideālos mērķus,
kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt noteiktai
kvalitātei. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem ideālistiskiem mērķiem,
bet nevis materiālajiem mērķiem. Cilvēkā ir nepieciešamas jūtas par idejām –
idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama stratēģiskā mobilizācija. Lai
cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos un vēlēšanos kvēli darboties,
nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret idejiskajiem mērķiem.
Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un
vadīta.
Bez
stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās
mobilizācijas pamatā ir ideja – idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli
izgaismots idejiskais mērķis. Atdzimšanas mobilizācija nevar notikt bez
noteiktiem personības parametriem. Proti, noteiktām cilvēku iezīmēm un
garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato atdzimšanas nepieciešamību un
cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama atdzimšana. Jaunās „attīrītās” un
mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē mikrokolektīvos, bet jaunos
mikrokolektīvus vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš
mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos,
jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu realizācijai. Taču
cilvēks faktiski atsakās no sevis priekš sevis, jo viņa atsacīšanās veicina
kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī
tiem, kuri atsacījās no sevis.
Protams,
lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības
milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā
(praktiski sākās jau padomju laikā „perestroikas/atmodas” kontekstā) notika
cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā”
(sabiedrības padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tādas
drausmīgas situācijas rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Vissvarīgākās
sekas ir divas: intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un antropoloģiskā
(metafiziskā) katastrofa. Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un
ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas mobilizācijas
metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi latviešu tauta ir pakļauta
totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet
visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Latviešu tautas
virzība ir sairuma, sabrukuma, normālu struktūru izjaukšanas un izsmiešanas
virzība. Drīkst teikt – nacionālā debilisma progresējoša virzība. “6.oktobra
paaudzes” valdības simulakra lepnie “583 darāmie darbi” ir latviešu tautas
dzīves vajadzību ņirdzīgas izsmiešanas paraugs. “Nācijas tēva” apoteoze un
miesas uzturēšana ar bezmaksas ēdienu un papildfinansējuma miljoniem ir
latviešu tautas gara un prāta destrukcijas simbols. Deģenerāti latviešiem
raksta ne tikai komentārus, bet raksta “rakstus”, dibina politiskās partijas,
vada parlamentu, tēlo ministrus. Acīmredzot tiekamies ar latviešu tautas
terminālo (beigu, gala) krīzi. Tāda tauta nevienam nav vajadzīga ne kā
civilizētības kāpinājuma objekts, ne kā koloniālās pakļautības trofeja. Tādu
tautu nemaz nav iespējams uzskatīt par tautu.
Moderna
banalitāte ir “nācijas tēva” intelektuālo un morālo īpašību kritika. 2019.gada
30.septembrī “nācijas tēvs” atklāja savu šausmīgi melno dvēseli. “Delfos”
varēja lasīt: "Mūsdienu akadēmiskā pasaule ir "iedzīta projektu
slazdos". Tā es to sauktu. Mēs nevaram izmainīt lielās straumes, ja
vēlamies plūst līdzi tām un gūt no tām labumu, tomēr varam saglabāt veselo
saprātu un savā Alma Mater tiekties uz līdzsvara atjaunošanu starp birokrātiju
un zinātni, starp burtu un garu," Latvijas Universitātes Senāta svinīgajā
sēdē pirmdien sacīja Valsts prezidents Egils Levits."
Dziļi
amorāli teikts! Nevienam īstam cilvēkam (ne tikai zinātniekam) nav vajadzīgs
līdzsvars starp birokrātiju un zinātni, burtu un garu. Katram īstam cilvēkam
galvenais, vadošais, vajadzīgākais, vērtīgākais ir zinātne un gars. Turpretī
birokrātija un burts ir šķērslis, traucēklis, pretinieks, nasta. Kāds gan melns
tips ir šis “nācijas tēvs”! Tādus amorālus domu graudus nav nācies lasīt. Pie tam publiski ieteiktus valsts
galvenajai augstskolai. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja melnais “nācijas tēvs”
sludinās savai “nācijai”, ka cilvēka dzīvē alkātība, nauda, bagātība, manta,
karjera, slava, vara ir galvenais.
“Nācijas
tēvam” noteikti ir sava vērtību skala. Tajā garīgais nav augstāks par materiālo,
vispārējais nav augstāks par atsevišķo, taisnīgums nav augstāks par likumu,
kalpošana nav augstāka par valdīšanu, vara nav augstāka par privātīpašumu. Vai inteliģences
iniciatīvas autori "Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu" zināja,
cik dziļi amorālu tipu viņi bīda uz Rīgas pili kā “nācijas” glābēju, aizstāvi,
vadoni?
Kas
attiecas uz "projektu slazdiem", tad faktiski mūsdienu pasaulei nav
neviena projekta, jo nav vērtību bāzes un nav ideju bāzes. Tā ir šodienas
nelaime - cilvēcei nav nākotnes projekta. Eksistē vienīgi atziņa, ka
kapitālisms/liberālisms/demokrātija ir totāli sašķobījusies un ar cilvēku
saprātu kaut kas nav kārtībā. Taču neviens nevar pateikt, ko darīt, lai
turpmākajā dzīvē tiktu vaļā no visām briesmām un rastos ticība nākotnei. Tiesa,
ne visā globālo sociālo problēmu analītikā ir izteikta neskaidrība par nākotni.
Tiem speciālistiem, kuri cilvēku likteni atvasina no demogrāfiskā stāvokļa,
nākotnes projekta trūkums nav pārsteigums. Demogrāfiskā pāreja uz planētas
noslēgsies tikai 2050.gadā. Pēc tā iestāsies planetārais līdzsvars un stabilitāte.
Nākotne vairs neliksies tik bezcerīga, un optimistisks nākotnes projekts
piedzims, tā teikt, pats no sevis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru