Kriminālais
kapitālisms ir vēsturiski ļoti jauna parādība. Kriminālais kapitālisms kā valsts
iekārtas sistēmisks (!!) veidojums radās PSRS sagraušanas rezultātā tādās zemēs
kā Krievija, Latvija. Par kriminālo kapitālismu tāpat
kā par jebkuru vēsturiski jaunu fenomenu pagaidām ir zināms ļoti maz.
Kriminālajā kapitālismā varas smadzenes funkcionē atšķirīgāk nekā tās funkcionē,
sacīsim, tradicionālajā kapitālismā. Tā vairs nav hipotēze. Dažas atšķirīgas
iezīmes jau ir diezgan precīzi fiksējamas un ar tām nepieciešams iepazīstināt
interesentus.
Neapšaubāmi,
Krieviju jāuzskata par kriminālā kapitālisma māti un tēvu. PSRS sagraušanas
projekts dzima Krievijas galvaspilsētā Maskavā, un Maskava vadīja padomju
valsts sagraušanas projekta izpildi. Rīgā viss notika saskaņā ar Maskavas
norādījumiem. Latviešu “atmoda” bija Maskavā izdomātās valstī kopējās “perestroikas”
komponents ar lokāli piemērotu sentimentālu nosaukumu. Tādi manipulatīvi
nacionālistiski komponenti bija katrā padomju republikā. Tautas masu nacionālistiskā
eiforija tika viltīgi izmantota kā PSRS sagraušanas viens no galvenajiem
instrumentiem.
Tas bija ļoti gudri
izvēlēts instruments. Tikai retais padomju pilsonis tūlīt izprata šī
instrumenta pielietošanas patieso mērķi. Izpratne par patieso mērķi masveidā
radās vēlāk, kad pēc 1991.gada “bijušie” saglabāja ne tikai varu, bet sev pievāca
visus sabiedriskos īpašumus – zemes dzīļu bagātības, tautsaimniecības
uzņēmumus, nekustāmos īpašumus, zemi, mežus, garīgās kultūras un masu
komunikācijas resursus. Tā tas notika visā bijušajā Padomju Savienībā, un tā
tas notika arī Latvijā.
Patiesība par latviešu
„atmodu” ir ļoti rūgta patiesība. Latviešu tautas kāda daļa joprojām negrib
pieļaut patiesības izplatīšanos par „atmodu”. Pirmkārt un galvenokārt to negrib
pieļaut „atmodas” lāčplēši. Viņiem nav izdevīga patiesība par „atmodu”, jo tad
atklāsies viņu nacionāli noziedzīgā loma vēsturiskajā īstenībā. Patiesība par “atmodu” faktiski ir
neticams un sirreālistisks sižets epopejā par PSRS sagraušanu. PSRS sagraušanai
grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sagrautas ir daudzas impērijas. Bet
tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite,
realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli
rafinētu specoperāciju, kura latviešu tautā ir populāra ar nosaukumu “atmoda”.
Pret Latviju ir jāizturas kā pret Krievijas klonu
– mātes un tēva organisma pēcnācēju, kas radies bezdzimumvairošanās ceļā. Taču
ir vērojama abu organismu ģenētiskās identitātes mazināšanās. Aktuāls kļūst Krievijas
un Latvijas kriminālā kapitālisma salīdzinājums. Daudzi materiāli liecina, ka kriminālā
kapitālisma saglabāšanā Latvija izvirzās priekšgalā. Latvija kļūst kriminālā
kapitālisma etalons.
Krievijā, piemēram,
organizētā noziedzība ir manāmi apvaldīta, oligarhi ir nostumti malā, ebreju
caurvītā "5.kolonna" tiek apsūdzēta valsts nodevībā, Rietumu “eksperti”
jau sen vairs nekomandē ekonomiku. Krievijai nav valsts parāda, kuru tā
nevarētu tūlīt dzēst. Krievijā noziegumos (visbiežāk korupcijā) pieķerts valsts
darbinieks momentā tiek atlaists no darba. Kā zināms, LR Valsts bankas
prezidents ir pasaulē slavens koruptants un līdz tiesas sākumam 2019.gada
4.novembrī netika atbrīvots no darba. Bet pats galvenais - Krievijai ir
politiskā suverenitāte, no kuras latvieši ar prieku atsacījās 2003.gadā. Vēl
būtiski tas, ka Krievijā ir dedzīga patriotiskā inteliģence ar ļoti gudriem un
pat ģeniāliem līderiem. Krievijā speciāli komplektētas sociālās grupas neatbalsta
neliešus valsts iestādēs, kuru kolektīva atbalstīšana Latvijā ir strauji
progresējoša nelaime. Jaunākie piemēri ir “inteliģences pārstāvju iniciatīva
"Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu"”, “akadēmiskās sabiedrības vēstule
premjerministram”, amorāli aizstāvot LU Satversmes sapulcē neievēlēto Muižnieku.
Krievijā ir ļoti prāvs patriotisko mediju un patriotiski orientēto sabiedrisko
organizāciju skaits, kategoriski noraidot postmodernismu, neoliberālismu,
globālisma ideoloģiju, homoseksuālisma un genderisma demagoģiju, centienus
deformēt ģimeni kā sociālo institūtu. Latvijā šajā ziņā nav gandrīz nekas. Krievijas
valdībai un politiskajai elitei nevar pārmest iracionālu un absurdu rīcību.
Toties Latvijā pie varas tagad ir iracionālā “6.oktobra paaudze” ar tās
valdības absurdu - “583 darāmajiem darbiem”. Krievijas vadošās universitātes
nekad nav atbalstījušas “Boloņas procesu” un vispārējā izglītībā netiek murgots
par “kompetenču izglītību”. Dziļas atšķirības ir paškritikas ziņā. Krievijā ir
sastopams pamatīgs publikāciju klāsts par elites stratēģijas nepilnībām un
valdības kļūdām. Latvijas varas inteliģencē paškritiskums neeksistē. Toties
pašslavināšanās jau ir sasniegusi kariķējošu pakāpi: “Улманис: пока есть Бог на небе, будет существовать
латышское государство и латышский народ”. Tā kādā izdevumā krievu valodā 2019.gada 12.septembrī
citēja Gunti Ulmani.
PSRS sagraušanas mērķis bija
turpmāk dzīvot kriminālajā, bet nevis, atkal sacīsim, tradicionālajā kapitālismā. PSKP un VDK nomenklatūras bijušie
kadri, kuri ar savu noziedzīgo darbību būvēja kriminālo kapitālismu, protams,
domāja savādāk. Viņi nedomāja, ka būvē kriminālo kapitālismu. Viņu ieskatā tika
būvēts demokrātisks kapitālisms. Taču īstenībā viņiem daudz neinteresēja politiskā
terminoloģija un ideoloģija vispār. Viņu prātu nodarbināja padomju sabiedrības
kopīpašumu piesavināšanās un parvēnijiem tipiskā maniakālā velme kļūt miljonāram.
Jau gadus trīsdesmit LR
valstiskuma definēšanā valda nenoteiktība. Padomju laikā katrs zināja, ka dzīvo
sociālistiskajā iekārtā. Toties pēcpadomju laikā ļoti daudziem nav skaidrs,
kādā iekārtā viņi dzīvo. Skaidrs ir vienīgi tas, ka vairs nedzīvo sociālistiskajā
iekārtā. Sabiedrības saprātīgākā daļa nojauš, ka nedzīvo arī kapitālistiskajā
iekārtā, kāda ir Rietumu zemēs. Gadu no gada katru dienu Latvijas medijos atspoguļotā
organizētā noziedzība nevar izraisīt pastāvošās valsts iekārtas patīkamu
vērtējumu. Patīkamu vērtējumu var liekulīgi demonstrēt vienīgi organizētās
noziedzības personāžs un viņu sulaiņi.
Kriminālā kapitālisma pati būtiskākā
iezīme ir noziegumu brīvība. Turklāt tā ir organizētās noziedzības noziegumu brīvība.
Tradicionālajā kapitālismā organizēto noziedzību uzskata par visbīstamāko noziedzības
veidu. Organizētās noziedzības iespējamība apliecina valsts varas degradāciju,
jo valsts amatpersonas iesaistās noziegumos kopā ar krimināliem elementiem.
Organizētās noziedzības bīstamība tika
uzsvērta arī sociālisma zemēs. Šodienas organizētās noziedzības vecākās un
vidējās paaudzes entuziasti noteikti to nav aizmirsuši. Viņi atceras, kāds
bargs sods LPSR draudēja par organizēto noziedzību. Taču Latvijas Republikā viņi
jūtas droši. Viņu noziegumus sargā noziegumu brīvība.
Par noziegumu brīvību pirmo reizi tika
rakstīts 2013. gada 24.oktobrī.* Atgādinu galveno.
Noziegumu
brīvības kvintesence ir iespēja Latvijas Republikā nesodīti pastrādāt tādus noziegumus,
kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru
pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods. Tas, pirmkārt.
Otrkārt, noziegumu brīvību garantē pieņemtie
likumi. Notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi
zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā Saeimā juridiski tiek
fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.
Par noziegumu leģitimāciju pēc aiziešanas
pensijā ļoti bieži mīl atcerēties tāds ilggadējs Saeimas deputāts kā Jānis
Jurkāns. Internetā viegli atrast Jurkāna vērtīgās atmiņas par noziegumu
brīvības spožo attīstību Latvijas Republikā. Savukārt 2019.gada vasaras karstākais
organizētās noziedzības sižets “būvniecības kartelis” veicināja dažu amatpersonu
atmiņas par likumu jocīgo koriģēšanu parlamentā. Piemēram, internetā lasāmas šādas
atmiņas: “Kad mēs Saeimā skatījām grozījumus
Konkurences likumā, tad bija liela pretestība un liela vēlme vēl vairāk
mīkstināt sodus, sodu noteikumus, Ministru kabineta noteikumus par sodu
noteikšanu. Burtiski izdevās kaut kādā veidā tomēr palikt pie tā, kas ir, lai
nepasliktinātu stāvokli," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte
Ābrama”.
Latvijas
universitātes drausmīgie skandāli veicināja analītiski apcerēt vēl vienu
kriminālā kapitālisma būtisku iezīmi. Tā saistīta ar varas metodoloģiju.
Varai
ir sava metodoloģiskā bāze – rīcības principu un metožu sistēma. Tā palīdz
iegūt varu un palīdz saglabāt varu. Ja šīs sistēmas atsevišķus svarīgus elementus
neņem vērā, tad varu var ātri zaudēt. Izrādās, uz kriminālo kapitālismu tas
neattiecas.
Konkrēti runa ir par
varas metodoloģisko elementu “apdraudējuma likvidācija”. Ja vara sastopas ar
apdraudējumu (iespēju zaudēt varu), tad nekavējoties ir jālikvidē apdraudējums.
Tas ir jādara bez kavēšanās, bez žēlastības un maksimāli agresīvā veidā, lai
tiktu pilnīgi izslēgta apdraudējuma restaurācija. Jārīkojas ir ātri, bez liekas
vilcināšanās un nevajadzīgiem disputiem. Ja tas tā nenotiek, tad tas liecina
par varas vājumu, bezspēcību, degradāciju.
Dotajam elementam
(“apdraudējuma likvidācijai”) ir plaša vēsturiskā prakse gan ar pozitīviem
piemēriem, gan ar negatīviem piemēriem. Negatīvs piemērs ir Krievijas impērija.
1917.gadā tā gāja bojā tāpēc, ka netika izmantots elements “apdraudējuma
likvidācija”. Cars vilcinājās, izrādīja mazdūšību, nelikvidēja liberālās
kompradoru buržuāzijas līderus un partijas. Cara neizlēmība noveda Krievijas
impēriju līdz sabrukumam.
Pozitīvs piemērs
ir Ķīna. Tās spēka struktūras 1989.gadā nekavējoties bez žēlastības likvidēja
varas apdraudējumu – sava veida “perestroiku”. Kā zināms, visai drīz sākās
Ķīnas ekonomiskā uzplaukuma bums.
LU drausmīgos skandālus
vajadzēja momentā likvidēt, jo tie apdraudēja varas morālo autoritāti. Vara bez
morālās autoritātes var pastāvēt vienīgi ar zobenu, automātu, tanku palīdzību. Tas
ir sen zināms. Tomēr valdība nevērsās pret Muižnieka, Druvietes nelietīgajām
izdarībām ne tikai sakarā ar rektora vēlēšanām, bet arī sakarā ar Brokas
krimināllietu. Vara adekvāti nereaģēja pat pēc Muižnieka uzdrošināšanos
apkaunot “KNAB” (valsts tiešās pārvaldes iestādi). 2019.gada 18.jūlijā medijos
citēja lepno Muižnieku: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tas
bija atklāts izaicinājums ne tikai “KNAB”, bet arī valdībai. Taču valdība
nevērsās pret Muižnieka nekaunīgajiem meliem.
Pamatots ir
ziņkārīgais jautājums “Kāpēc LR vara neizmanto “apdraudējuma likvidāciju”?”. Uz
šo jautājumu var būt tikai viena atbilde: “LR vara nejūtas apdraudēta”. LR vara
nebaidās zaudēt morālo autoritāti, un LR varai faktiski nav vajadzīga morālā
autoritāte latviešu sabiedrībā. LR vara var bezbailīgi pastāvēt ne tikai bez
morālās autoritātes, bet arī bez zobenu, automātu, tanku palīdzības.
Lieta ir tā, ka Latvijas
kriminālajā kapitālismā varu stabili atbalsta varas uzpirktais latviešu tautas
“miljons”. LU, “būvniecības karteļa” un citi skandāli neapdraud varu. Skandālus
nav vajadzīgs likvidēt. Kriminālajā kapitālismā noziegumu brīvību izbauda ļoti
daudzi cilvēki. Noziegumu brīvību masveidīgi izbauda gandrīz visi strādājošie
cilvēki, sākot ar aploksnēs saņemtajām algām un beidzot ar miljonu godīgo sadalīšanu
organizētās noziedzības klanos. Kriminālais kapitālisms nav atsevišķu indivīdu
kriminalitāte, bet tautas masu kriminalitāte. Ja tradicionālajā kapitālismā
noziedzība ir epizodes, tad kriminālajā kapitālismā noziedzība ir masveidība,
jo noziedzībā ir ievilināta gandrīz visa tauta. Ja padomju cilvēku smadzenēs
mājoja komunistiskā ortodoksija, tad kriminālā kapitālisma cilvēku smadzenēs
mājo noziegumu brīvības ortodoksija. Kriminālajā kapitālismā varai nav
vajadzīgs ne morālais spēks, ne intelektuālais spēks. Kriminālajā kapitālismā
varai vienīgi ir vajadzīgs uzturēt noziegumu brīvību un regulāri modernizēt
noziegumu brīvību atbilstoši jaunākajām noziedzības iespējām. Kriminālā
kapitālisma smadzenes nepazīst sociālo atbildību, politisko atbildību, morālo
atbildību. Saprotams, nepazīst arī kriminālo atbildību. Kriminālajā kapitālismā
kriminālais sods draud tikai t.s. nesistēmiskajiem noziedzniekiem. Proti, ar
organizēto noziedzību nesaistītajiem likumu pārkāpējiem, kuri vēl nav izpratuši
kriminālā kapitālisma vitālāko bausli – “Dalies ar tiem, ar kuriem ir jādalās,
un viss būs kārtībā!”.
Politiķu
krāpšanās organizētajā noziedzībā nav tas pats, ja viens Jānis apkrāpj otru
Jāni, viņam par lielu naudu iesmērējot slimu govi. Politiķu krāpšanās nav
individuāls akts ar individuālām sekām. Politiķu krāpšanās nav vienreizējs
akts, bet gan lavīnveidīgs akts, nemitīgi turpinoties un sagandējot dzīvi ar
pastāvīgu krāpšanos. Politiķu krāpšanās nekad neapstājas pati no sevis, un
politiķu krāpšanās visbiežāk attiecas uz vienas vai vairāku tautu likteņa.
Turklāt attiecas uz tautu likteņa visjūtīgāko veidu – morālo likteni, sociuma
ētosa likteni. Politiķu krāpšanās ir tautu apkrāpšana ne tik daudz sociāli
politiskajā ziņā kā morāli tikumiskajā ziņā, sagraujot tautas morāles normu,
principu un ideālu kopumu (ētosu), kas ir mūsdienu latviešu tautas milzīga
nelaime. Latviešu tauta cerēja iegūt liberāli demokrātiskā valstiskuma
garantētās brīvības visaugstāko līmeni – pavalstnieku sirdsapziņas brīvību.
Taču politiķu krāpšanās sekas kļuva brīvība bez sirdsapziņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru